[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 10.5.2006

COM(2006) 197 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

par to, kā tiek īstenota Regula (EK) Nr. 1830/2003, kas attiecas uz ģenētiski modificētu organismu izsekojamību un marķēšanu, kā arī no ģenētiski modificētiem organismiem ražotu pārtikas un lopbarības produktu izsekojamību, un ar ko groza Direktīvu 2001/18/EK

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

par to, kā tiek īstenota Regula (EK) Nr. 1830/2003, kas attiecas uz ģenētiski modificētu organismu izsekojamību un marķēšanu, kā arī no ģenētiski modificētiem organismiem ražotu pārtikas un lopbarības produktu izsekojamību, un ar ko groza Direktīvu 2001/18/EK

Ievads

Regula (EK) Nr. 1830/2003[1] (turpmāk tekstā „regula”) tika pieņemta 2003. gada 22. septembrī un ir pilnībā piemērojama no 2004. gada 16. aprīļa, kad publicēja Komisijas Regulu (EK) Nr. 65/2004, ar ko izveido sistēmu identifikācijas numuru izstrādei un piešķiršanai ģenētiski modificētiem organismiem[2].

Regulā minētās marķēšanas un izsekojamības prasības attiecas uz produktiem, kuri ir laisti tirgū un kuri satur ģenētiski modificētus organismus (ĢMO) vai sastāv no tiem. Šajā regulā iekļauti arī noteikumi par tādu pārtikas un lopbarības produktu izsekojamību, kas ražoti no ģenētiski modificētiem organismiem.

Saskaņā ar regulu izsekojamības mērķis ir veicināt

- marķēšanas prasību kontroli un pārbaudi;

- vajadzības gadījumā mērķtiecīgu uzraudzību par iespējamo ietekmi uz vidi;

- tādu produktu identificēšanu un izņemšanu, kas satur ĢMO vai sastāv no tiem, ja tiek konstatēts neparedzēts risks cilvēku veselībai vai videi.

Lai nodrošinātu izsekojamību un marķēšanu, atbilstīgi regulas noteikumiem tirgus dalībniekiem jānodod tālāk un jāsaglabā konkrētā informācija par iepriekš minētajiem ģenētiski modificēto produktu veidiem katrā posmā, laižot tos tirgū. Jo īpaši jāatzīmē, ka

- tirgus dalībniekiem jāizstrādā sistēmas un procedūras, lai noteiktu to, kam ir darīti pieejami šie produkti un kas ir darījis pieejamus šos produktus;

- attiecībā uz ĢMO, kas paredzēti apzinātai izplatīšanai vidē (piemēram, sēklas), tirgus dalībniekiem jānodod konkrētā informācija par katra atsevišķā ĢMO, ko satur produkts, identifikācijas datiem (unikāls identifikators jeb identifikācijas jumurs);

- attiecībā uz ĢMO, kas paredzēti lietošanai uzturā, lopbarībai vai pārstrādei, tirgus dalībnieki var vai nu nodot tālāk iepriekš minēto konkrēto informāciju, vai nosūtīt apliecinājumu, ka produkts jāizmanto tikai lietošanai uzturā, lopbarībai vai pārstrādei, pievienojot maisījumā izmantotā ĢMO identifikācijas datus;

- attiecībā uz pārtiku un lopbarību, kas ražota no ĢMO, tirgus dalībniekiem ir jāinformē ķēdes posma nākamais tirgus dalībnieks par to, ka produkts ir ražots no ĢMO;

- tirgus dalībniekiem informācija jāsaglabā 5 gadus un pēc pieprasījuma jādara tā pieejama kompetentajām iestādēm;

- saskaņā ar noteiktajām robežvērtībām uz nejaušu vai tehniski nenovēršamu ĢMO vai ģenētiski modificēto materiālu klātbūtni pārtikā, lopbarībā un pārstrādes produktos neattiecina marķēšanas un izsekojamības prasības.

Iepriekš minētās informācijas nosūtīšana un saglabāšana paredzēta, lai samazinātu nepieciešamību ņemt produktu paraugus un testēt, kas atbilstīgi regulai nav obligāta prasība tirgus dalībniekiem. Tomēr, lai veicinātu koordinētu pieeju dalībvalstu veiktajai pārbaudei un kontrolei, Komisija izstrādāja tehniskās norādes[3] par paraugu ņemšanas un testēšanas metodēm.

Ņemot vērā regulas prasības, ir svarīgi uzsvērt, ka šā ziņojuma pabeigšanas laikā saskaņā ar Kartahenas protokolu par bioloģisko drošību (Pušu trešajā sanāksmē 2006. gada 13. līdz 17. martā Kuritibā, Brazīlijā) tika pieņemts lēmums par starptautiskajā tirdzniecībā izmantojamām dokumentācijas prasībām attiecībā uz ĢMO, kas paredzēti lietošanai uzturā, lopbarībai vai pārstrādei [4].

Saskaņā ar šo lēmumu, protokola Pusēm jāveic pasākumi, lai nodrošinātu to, ka ĢMO saturošu rūpniecisko ražojumu starptautisko sūtījumu pavaddokumentos tiktu iekļauti sūtījumā esošo ĢMO identifikācijas dati, ja tie ir precīzi zināmi. Gadījumos, ja sūtījuma ĢMO identifikācijas dati nav zināmi precīzi, dokumentācijā skaidri jānorāda, ka sūtījums „var saturēt” ĢMO, kā arī to ĢMO identifikācijas dati, kuri var būt sūtījuma sastāvā.

Minētais lēmums atbilst regulas izsekojamības prasībām, jo īpaši attiecībā uz tās 4. panta 3. punktu. Šā lēmuma īstenošana tiks pārskatīta 2012. gadā[5], kad būs novērtēta iespējamība paaugstināt precīzas informācijas prasības attiecībā uz starptautisko sūtījumu sastāvā esošo ĢMO identifikācijas datiem. Tāpēc regulas īstenošanā gūtā pieredze varētu nodrošināt noderīgu informāciju.

Mijiedarbība ar Regulu (EK) Nr. 1829/2003

Paralēli šai regulai tika izstrādāta un 2003. gada 22. septembrī pieņemta Regula (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību[6]. Ir paredzēts, ka abas regulas darbojas tandēmā un pamatojas viena uz otru attiecībā uz konkrētām prasībām. Proti, regulā minētas izsekojamības prasības visiem pārtikas un lopbarības produktiem, uz kuriem attiecas Regulas (EK) Nr. 1829/2003 darbības joma. Šīm izsekojamības prasībām ir būtiska nozīme gadījumos, kad ģenētiski modificētais materiāls produktos nav nosakāms un galaprodukta marķējumā jāpaļaujas uz nosūtīto informāciju.

Arī Regulas (EK) Nr. 1829/2003 II nodaļas II iedaļā un III nodaļas II iedaļā ir paredzētas marķēšanas prasības pārtikas un lopbarības produktiem, kuri ražoti no ĢMO un uz kuriem attiecas izsekojamības prasības atbilstīgi regulas 5. pantam. Turklāt Regulā (EK) Nr. 1829/2003 noteiktas pārtikas un lopbarības produktu robežvērtības, saskaņā ar kurām uz šādu produktu klātbūtnes sekām neattiecina regulā paredzētās marķēšanas prasības. Tās pašas robežvērtības ir noteiktas regulā, lai paredzētu tādu pašu atbrīvojumu no regulā noteiktajām marķēšanas un izsekojamības prasībām, nodrošinot saskaņotu un konsekventu Kopienas pieeju.

Regulas 12. pantā noteikts, ka „vēlākais 2005. gada 18. oktobrī Komisija nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs regulas, īpaši 4. panta 3. punkta, īstenošanu un attiecīgā gadījumā iesniedz priekšlikumu”.

Ņemot vērā šo prasību, Komisija ir izveidojusi anketu, kuras piecās nodaļās iekļauti šādi jautājumi par regulas īstenošanu:

- izsekojamības prasības,

- marķēšanas prasības,

- atbrīvojums no izsekojamības un marķēšanas prasībām,

- pārbaudes un kontroles pasākumi,

- citi jautājumi.

Anketa tika iesniegta visām kompetentajām iestādēm, kā arī visu nozaru attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp pārtikas, lopbarības un sēklu nozares dalībniekiem un asociācijām, tirdzniecības partneriem, NVO un dalībvalstu attiecīgajiem valdības dienestiem. Respondentu saraksts ir iekļauts 1. pielikumā.

Atbildes, kā arī cita informācija, ko Komisija saņēma un ieguva laikā no regulas piemērošanas dienas līdz šim brīdim, tika ņemtas vērā šajā ziņojumā, kā norādīts turpmākajās nodaļās.

Regulā (EK) Nr. 1829/2003 iekļauta līdzīga prasība (48. pants) Komisijai sastādīt ziņojumu vēlākais līdz 2005. gada 7. novembrim par pieredzi, kas gūta, piemērojot šo regulu. Komisija ņēma vērā iepriekš minēto abu regulu mijiedarbību un centās izvairīties no atkārtošanās abos ziņojumos.

Pārtikas ražošanas un izplatīšanas ķēdes

Eiropas pārtikas un mazumtirdzniecības nozares pārstāvji joprojām negribīgi laiž tirgū ģenētiski modificētu pārtiku un pārtikas produktus, kas ir saistīts ar patērētāju negatīvo reakciju. Tā rezultātā pašlaik tirgū laists tikai ierobežots produktu skaits un ievestie ģenētiski modificētie materiāli netiek plaši izmantoti pārtikas produktos.

Eiropas rūpniecības nozaru pārstāvji atzīst, ka tirgus spēkus virza patērētāju un sabiedrības uztvere un ka jānodrošina augsta līmeņa veselības un vides aizsardzība, lai varētu laist tirgū ģenētiski modificētus produktus. Šķiet, ka rūpniecības nozare pašlaik reaģē uz mazumtirgotāju/ patērētāju pieprasījumu pēc produktiem, kuru sastāvā nav ģenētiski modificēti organismi, un tāpēc mēģina izvairīties no tādu sastāvdaļu pārdošanas, kas satur ĢMO vai ir ražotas no tiem.

Šķiet, ka tirdzniecības partneri šim uzskatam nepiekrīt. Kāds liels trešās valsts pārtikas eksportētājs tiešām apstiprināja, ka vairs neeksportē uz Eiropas Savienību nekādus pārstrādātus pārtikas produktus. Eksportētājs apgalvo, ka tas ir saistīts ar reglamentējošo noteikumu izraisīto apgrūtinājumu, konkrēti – ar regulā noteiktajām izsekojamības prasībām, un nevis ar tirgus pieprasījumu.

Kāda trešās valsts rūpniecības asociācija apstiprināja, ka vairāki uzņēmumi, kuri pārdod pārtikas produktus Eiropas Savienības tirgū, ir pārtraukuši izmantot pašu saražoto ģenētiski modificēto sojas pupu eļļu un proteīna sastāvdaļas, lai izvairītos no regulas izsekojamības prasībām, kas tiek uzskatītas par apgrūtinošām un dārgām. Turklāt asociācija apstiprināja, ka šo prasību rezultātā ir samazinājies sertificētu organisko produktu, kuru sastāvā ir sojas pupu materiāls, eksports. Šī problēma ir attiecināta uz „ierobežojošo” 0,9 % robežvērtību attiecībā uz šā materiāla iespējamo klātbūtni.

Tāpat arī vēl viena pārtikas asociācija norāda, ka ir noteiktas papildu administratīvās un finanšu izmaksas saistībā ar marķēšanas un izsekojamības prasībām, un jo īpaši uzsver, ka tā rezultātā ir radīti nepieņemami šķēršļi mazajiem pārtikas eksporta uzņēmumiem. Šī asociācija turklāt min, ka pretrunīgie valstu regulējumi un atšķirīgā piemērošanas pieeja atsevišķās dalībvalstīs vairo saimnieciskās darbības reglamentējošo slogu.

Kādas aizjūras valsts valdības dienests, atbildot uz anketu, izsaka līdzīgu pretenziju, ka regula kavē tirdzniecību, argumentējot, ka tā ir pārāk ierobežojoša un traucē ražotājiem laist tirgū ģenētiski modificētus produktus. Tomēr jāņem vērā, ka pieejamie dati, it īpaši ģenētiski modificēto produktu attiecīgā tirgus daļa lopbarības izplatīšanas ķēdē, neapstiprina šo uzskatu, bet tieši pretēji – liecina par to, ka ģenētiski modificētās pārtikas tirdzniecības modeļus lielā mērā ietekmē tirgus (patērētāji).

Šis valdības dienests arī apgalvoja, ka Eiropas rūpniecības nozares nepatika piedāvāt patērētājiem ģenētiski modificētus produktus, regulas neīstenošana dažās dalībvalstīs un kavēšanās, apstiprinot jaunus produktus, galvenokārt ir par iemeslu šķērslim iegūt attiecīgo informāciju par regulas īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz tās 4. panta 3. punktu. Bez tam dienests savās atbildēs min, ka ieinteresētajām personām ir sarežģīti sniegt praktisku ieguldījumu šajā ziņojumā (lai uzlabotu regulas konsekvenci), ņemot vērā to, ka tām pagaidām vēl nav nepieciešamās pieredzes saistībā ar regulas īstenošanu.

Jo īpaši ASV valdība (un dažas trešo valstu pārtikas asociācijas) ir uzstājušas, lai Eiropas Komisija kopā ar tirdzniecības partneriem saskaņotu un zināmā veidā savstarpēji atzītu ģenētiski modificētu produktu tirdzniecību, tādējādi atbrīvojot mazos uzņēmumus no administratīvā sloga. Tās jo sevišķi min nepieciešamību pēc norādēm attiecībā uz dokumentācijas prasībām, risinot jautājumu par konsekventu regulas īstenošanu. Jāņem vērā, ka Komisija ir aktīvi iesaistījusies un joprojām ir atvērta starptautiskajām sarunām ar tirdzniecības partneriem, taču ASV valdība kopš 2002. gada ir negribīgi piedalījusies divpusējās sarunās par jautājumiem saistībā ar ĢMO.

Attiecībā uz pašlaik tirgū laisto produktu ierobežoto skaitu, dažas NVO grupas ir minējušas, ka parasti marķēšanas noteikumi pozitīvi ietekmē informētas izvēles veicināšanu.

Tomēr tās apgalvo, ka nav pieņemams un ir maldinošs fakts, ka regulas darbības jomā nav ietverta tādu produktu (piena, gaļas, olu, vilnas u.c.) izsekojamība, kas iegūti no dzīvniekiem, kuri baroti ar ģenētiski modificētiem materiāliem. Tās uzskata šo apstākli par „nepilnību”, kas samazina ticamību visai marķēšanas sistēmai. Tomēr jāņem vērā, ka šādu produktu marķēšana un izsekojamība tika intensīvi apspriesta gan Padomē, gan Eiropas Parlamentā, sagatavojot regulu, tomēr to iekļaušana netika pieņemta.

Lopbarības ražošanas un izplatīšanas ķēdes

Lielākā daļa Eiropas tirgū laisto ģenētiski modificēto produktu ir paredzēti dzīvnieku barošanai, un tiem ir importētu preču, pārsvarā sojas pupu, izcelsme, kuru sastāvā ir ĢMO vai kuras ir ražotas no ĢMO. Katru gadu Eiropas Savienībā importē miljoniem tonnu sojas pupu materiāla, pārsvarā no ASV, Argentīnas un Brazīlijas. Tā kā šīs valstis audzē ievērojamu daļu no ģenētiski modificētu sojas pupu ražas, uz Kopienu nogādātie produkti nenovēršami satur ģenētiski modificētu sojas pupu materiālu.

Daži tirdzniecības partneri apgalvo, ka nav iespējams nosūtīt nepieciešamo informāciju atbilstīgi regulai, jo sojas pupas, ko eksportē norādītā sūtījumā lietošanai lopbarībā, bieži vien pilnībā sajauc ASV preču apstrādes sistēma (un to sastāvā var būt arī Kanādas sojas pupas). Šis viedoklis ir nedaudz pārsteidzošs, ņemot vērā to, ka Eiropas lopbarības nozares pārstāvji un kompetentās iestādes ziņoja, ka attiecībā uz sojas pupu ievešanu ir sniegta korekta informācija (atbilstīgi regulai). Turklāt Eiropas lopbarības ražotāji apgalvo, ka regulas prasības nav ietekmējušas lopbarības tirdzniecību, lai gan daudzi uzskata šos nosacījumus par apgrūtinošiem un nevajadzīgiem. Interesanti, ka nozares kontaktpersonas min, ka dažiem ģenētiski nemodificēto sojas pupu smalcinātājiem ir bijušas problēmas ar iegūtā materiāla tirdzniecību, jo tirgus dalībnieki nav gatavi segt saistītās papildu izmaksas.

Pašlaik Monsanto sojas pupu šķirne Round-up Ready ir visvairāk audzētā ģenētiski modificēto sojas pupu šķirne Amerikā un pat visā pasaulē. Šīs šķirnes sojas pupas ir vienīgais ģenētiski modificēto sojas pupu produkts, kuru ir apstiprinājusi Kopiena (importēšanai un izmantošanai pārtikā un lopbarībā). Ņemot vērā vienas šķirnes pārsvaru, šķiet, ka izsekojamības un marķēšanas prasības attiecībā uz sojas pupu sūtījumu kravām nav radījušas lielas problēmas. Tomēr situācija var mainīties, ja eksportētājvalstīs apstiprinās citas ģenētiski modificētas sojas pupu šķirnes.

Kultivēšanai paredzēto ģenētiski modificētu sēklu marķēšana un izsekojamība

Lielākajā daļā dalībvalstu netiek praktizēta ĢMO kultivēšana, lai gan dažos Spānijas reģionos audzē Bt-kukurūzu (aptuveni 60 000 ha) komerciāliem mērķiem. Tāpat šo un citas ģenētiski modificētas kukurūzas šķirnes audzē Francijā, Vācijā, Čehijā un Portugālē, taču daudz mazākā apjomā. No šiem graudaugiem novāktos produktus plaši izmanto dzīvnieku barošanā „lauku saimniecībā”, lai gan daži no tiem ir paredzēti pārstrādei cietes rūpniecībā. Tikai pavisam nedaudzi no šiem ģenētiski modificētajiem kukurūzas produktiem pēc tam tiek eksportēti.

Atbilstīgi ziņojumiem „pašu saražoto” ģenētiski modificēto produktu tirdzniecība nav radījusi problēmas, ņemot vērā gan lauksaimnieku, gan turpmāko tirgus dalībnieku nepārtraukto pieredzi (lai gan jāatzīmē, ka lielākā daļa produktu paliek „lauku saimniecībā”). Šķiet, ka prasības par ģenētiski modificēto sēklu marķēšanu tika ievērotas, lai gan ir ziņots par dažām problēmām saistībā ar ĢMO nejaušas klātbūtnes „interpretāciju” un aprēķinu sēklu standarta partijās.

Augu biotehnoloģijas rūpniecības nozares (tehnoloģiju nodrošinātāju un integrētāju, tajā skaitā sēklu uzņēmumu) pieredze līdz šim ir bijusi nedaudz ierobežota, tā kā ģenētiski modificētās graudaugu šķirnes nav bijušas plaši pieejamas ES audzētājiem komerciālai kultivēšanai. Tomēr rūpniecības nozares pārstāvji ziņoja, ka saistībā ar regulas interpretāciju nav radušās problēmas un ka valstīs, kur ir pieejamas ģenētiski modificētās šķirnes (jo īpaši Spānijā), nav radušās ievērojamas grūtības saistībā ar regulas īstenošanu. Šķiet, ka darījumu dokumentēšanas un ģenētiski modificēto šķirņu marķēšanas prasības tiešām tika ieviestas kā standarta uzņēmējdarbības prakse. Tomēr acīmredzot šīs prasības ir vairojušas administratīvās prasības un ar tām saistītās izmaksas (lai gan faktiskie skaitļi nav darīti zināmi).

Regulas izpilde

Daudzas valstu iestādes, kā arī citu nozaru organizācijas, uzskata, ka nav bijis pietiekoši daudz laika, lai gūtu attiecīgo pieredzi un informāciju saistībā ar regulas īstenošanu. Tomēr vairums dalībvalstu uzskata, ka regulas prasības ir pozitīvi ietekmējušas attiecīgās informācijas sniegšanu, patērētāju izvēli, kā arī vajadzīgās drošības garantijas. Jo īpaši nepieciešamību pēc šīm prasībām uzsvēra tās dalībvalstis, kurās ir būtiska loma bioloģiskajai lauksaimniecībai. Citas dalībvalstis uzskata, ka regulā jāievieš stingrāki nosacījumi attiecībā uz importētajām precēm ar stingrākiem kontroles pasākumiem, lai nodrošinātu atbilstību.

Dažas dalībvalstis ziņoja par grūtībām saistībā ar paraugu ņemšanu un testēšanu, norādot uz metožu sarežģītību, it īpaši gadījumos, kad jānosaka materiālu iespējamā klātbūtne. Ieteikumā 2004/787/EK ierosināts, ka „kvantitatīvās analīzes rezultātus izsaka kā ĢM DNS kopiju skaita procentuālo daudzumu saistībā ar mērķa taksona specifisko DNS kopiju skaitu, kas aprēķināts haploīdu genomu izteiksmē”. Tomēr vēl joprojām nav skaidrs, kādās vienībās jāizsaka ģenētiski modificētais saturs, un dažas dalībvalstis minēja nepieciešamību ieviest pārrēķina koeficientus, kas ļautu saskaņot pieeju neatkarīgi no tā, vai ģenētiski modificētais saturs ir izteikts atbilstīgi DNS, svaram vai sēklu skaitam. Saistībā ar citiem šāda veida jautājumiem tika ieviestas ģenētiski modificētās graudaugu „ stacked-gene” šķirnes un pieprasītais precizējums.

Pārbaudes un kontroles pieejas pamatā, ko īsteno vairākās dalībvalstīs, ir paraugu ņemšana izlases veidā un testēšana, un to izmanto arī gadījumos, kad ir aizdomas par nekorektu produkta marķējumu. Lai gan vairākas dalībvalstis uzskata Komisijas ieteikumu paraugu ņemšanas un testēšanas jomā par noderīgu, dažas ir ziņojušas, ka tas ir vai nu pārāk detalizēts, vai neskaidrs. Dažas dalībvalstis arī norādīja, ka esošo norādījumu vietā drīzāk būtu nepieciešams izstrādāt tiesību aktus, tādējādi nodrošinot saskaņotu paraugu ņemšanas un testēšanas pieeju. Citas dalībvalstis pieprasīja praktisku „darbības rokasgrāmatu”, lai nodrošinātu saskaņošanu un vienotu regulas īstenošanu. Tāpat tika uzsvērts, ka atsevišķām dalībvalstīm nepieciešama lielāka informācijas un pieredzes apmaiņa, lai panāktu saskaņotu pieeju.

Dalībvalstu ziņojumos apstiprināts, ka tirgus dalībnieki ar saviem darījumiem dara pieejamu attiecīgo informāciju, kas jāsniedz atbilstīgi regulai, tomēr izrādās, ka dažos gadījumos nav iesniegti dokumenti papīra formātā. Turklāt dažas dalībvalstis ziņoja, ka eksportētāji ne vienmēr iekļauj identifikācijas numurus ĢMO saturošu produktu kravas sūtījumu dokumentācijā. Dažas dalībvalstis bez tam norādīja uz importētāju sākotnējo nevēlēšanos sniegt attiecīgo dokumentāciju turpmākajiem tirgus dalībniekiem, tomēr atzina, ka šī situācija ir krietni uzlabojusies līdz ar uzkrāto pieredzi.

Viena dalībvalsts ziņoja par gadījumu, kad vairumtirgotāji nenodeva tālāk vajadzīgo informāciju nākamajiem ķēdes dalībniekiem. Arī šo gadījumu attiecināja uz pieredzes trūkumu un vēlāk izlaboja. Izskatās, ka dalībvalstis pilnībā apzinās nepieciešamību sniegt korektu informāciju jau izplatīšanas ķēdes sākumā, lai nodrošinātu visas ķēdes sistēmas efektivitāti. Dažas dalībvalstis nepārprotami tic, ka saskaņots dokumentācijas formāts palīdzētu gan tirgus dalībniekiem, gan valstu iestādēm īstenot un piemērot regulu un izvairīties no šāda veida problēmām. Savukārt nozares dalībnieki un tirdzniecības partneri nepiekrīt, ka ir nepieciešams saskaņot dokumentus, un uzskata, ka attiecīgo informāciju var pietiekami detalizēti norādīt esošajā faktūrrēķina dokumentācijā.

Turpretim citas dalībvalstis ziņoja, ka nav problēmas regulas interpretēšanā, īstenošanā un piemērošanā. Šīs dalībvalstis norādīja uz faktu, ka pārtikas un lopbarības rūpniecības nozarēs jau sen ir ieviesti vispārēji marķēšanas un izsekojamības noteikumi un ka ar šiem noteikumiem jau ir gūta vērā ņemama pieredze. Tādēļ būtībā šī regula jāuzskata par šo noteikumu paplašinājumu. Tomēr ir radušās zināmas neskaidrības gadījumos ar ĢMO maisījumu marķēšanu.

Bez tam ziņojumos tika iekļauti citu nozaru pārstāvju jautājumi par to, kādā veidā var ticami noteikt neapstiprinātu ĢMO klātbūtni kravas sūtījumos un citos produktos, kā arī, kādā veidā īstenot marķēšanas un izsekojamības prasības gadījumos, kad produkti nesatur DNS un proteīnus. Turklāt izrādās, ka pastāv grūtības noteikt šādu produktu izcelsmi, lai noskaidrotu, vai tie ir vai nav iegūti no ģenētiski modificēta materiāla.

Dažas dalībvalstis ziņoja, ka tās uzskata paraugu ņemšanas un testēšanas izmaksas par pārmērīgām, un lūdza tās pārskatīt. Turklāt citas valstu iestādes ziņoja, ka korekta kravas sūtījumu testēšana aizņem pārāk daudz laika, kas it īpaši rada problēmas gadījumos, kad preces ātri bojājas. Dažas iestādes uzsvēra arī, ka nav pieejami atsauces materiāli attiecībā uz kavējumiem, tomēr netika sniegta informācija par konkrētiem produktiem. Jāņem vērā, ka pretendentiem atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1829/2003 savos paziņojumos (tostarp arī par esošajiem produktiem) jāmin vieta, kur ir pieejams atsauces materiāls.

Secinājumi

Lielākā daļa ieinteresēto personu norādīja uz faktu, ka regula ir bijusi spēkā tikai ierobežotu laika posmu un tādēļ ir uzkrāta tikai neliela pieredze par tās īstenošanu. Šo situāciju jo īpaši saasina patlaban Eiropas Savienības tirgū laisto ģenētiski modificēto produktu ierobežotais skaits. Tādēļ šo ziņojumu reāli var uzskatīt tikai par pagaidu ziņojumu, un būs nepieciešams uzkrāt lielāku pieredzi un sastādīt jaunus ziņojumus, lai gūtu skaidru priekšstatu par regulas īstenošanu.

Neskatoties uz iepriekš minēto, šķiet, ka regulas nosacījumi ir piemēroti pareizi. Lai gan tika ziņots par dažām agrīnām „bērnu slimībām”, šķiet, ka tās nu ir lielā mērā atrisinātas.

Daudzas ieinteresētās personas norādīja uz nepieciešamību īpaši atzīmēt „neapstiprināta” ģenētiski modificēta materiāla iespējamu klātbūtni, jo īpaši attiecībā uz pieejamām šāda materiāla noteikšanas metodēm. Tomēr jāpaskaidro, ka regulā minēti tikai tie ģenētiski modificētie produkti, kuru laišanu tirgū ir akceptējusi Kopiena. Komisija ar Kopīgā pētniecības centra (KPC) palīdzību turpina risināt šo jautājumu, un informācija par citās valstīs apstiprinātiem ĢMO, ja tāda būs pieejama, tiks iekļauta Kopienas reģistrā atbilstīgi regulas 9. panta 3. punktam.

Lai gan dažas ieinteresētās personas uzsvēra, ka Komisijas ieteikumā ietvertās paraugu ņemšanas un noteikšanas pamatnostādnes ir noderīgas, citas uzskata, ka tās ir sarežģītas un grūti piemērojamas. Secinājums ir tāds, ka paraugu ņemšana un noteikšana ir sarežģīti jautājumi un ka līdz šīs regulas spēkā stāšanās dienai bija pieejams tikai ierobežots metožu skaits. KPC un Eiropas ĢMO laboratoriju tīkls ( ENGL ) vēlāk izstrādāja metodes graudaugu kravas sūtījumu paraugu ņemšanai. KPC un ENGL turpina apstiprināt atsevišķu ĢMO konkrētas noteikšanas metodes, taču šis darbs ir laikietilpīgs (un dārgs), ņemot vērā šādai apstiprināšanai vajadzīgo precizitāti un rūpīgumu. Tomēr ir skaidrs, ka ir jāturpina un ka tiks turpināti centieni šajā jomā.

Daži tirdzniecības partneri turpina aizbildināties ar to, ka regula rada pārmērīgu administratīvo šķērsli. Šķiet, ka regula nav ietekmējusi sojas pupu un kukurūzas, tostarp no tiem atvasināto produktu, piemēram, sojas miltu vai kukurūzas lipekļa barības, importu. Kas attiecas uz ģenētiski modificēto materiālu saturošo produktu tirdzniecību, tad praksē to daudz lielākā mērā ietekmēja patērētāju un tirgus pieprasījums pēc pārtikas produktiem un nevis regulas nosacījumi. Joprojām lielākais tirdzniecības šķērslis ir starp valstīm pastāvošais asinhronais ĢMO apstiprināšanas režīms. Lai gan daži tirdzniecības partneri ir spējuši veiksmīgi atrisināt šo jautājumu, lai izvairītos no tirdzniecības pārtraukšanas, šķiet, ka citi tirdzniecības partneri nevēlas to risināt.

Tomēr ir skaidrs, ka pašlaik ir pieejama tikai ierobežota informācija un pieredze attiecībā uz šīs regulas īstenošanu. Tādēļ Komisija pēc 24 mēnešiem sastādīs otro ziņojumu, lai gūtu skaidrāku priekšstatu par regulas īstenošanu.

1 PIELIKUMS

Department for Environment, Food and Rural Affairs, United Kingdom

State Veterinary and Food Administration of the Slovak Republic

Central Control and Testing Institute for Agriculture (Slovak Republic)

Ministry of Agriculture, Forestry and Food (Slovenia)

Ministry of Health (Slovenia)

Ministry for the Environment and Spatial Planning (Slovenia)

National Food Administration (Sweden)

Swedish Board of Agriculture

Swedish Work Environment Authority

Directorate-General for Veterinary Services (Portugal)

Directorate-General for Crop Protection (Portugal)

DGFCQA - Directorate-General of Food Quality Inspection and Control (Portugal)

Ministry of Health, Welfare and Sport (Netherlands)

Ministry of Agriculture, Nature and Food Quality (Netherlands)

Ministry of Housing, Spatial Planning and the Environment (Netherlands)

Malta Environment and Planning Authority

Malta Standards Authority

Ministry of the Environment (Lithuania)

Ministry of Agriculture and Rural Development (Hungary)

Ministry of Rural Development & Food- Directorate of Processing, Standardization and Quality Inspection (Greece)

Ministry of Development, Hellenic Food Safety Authority (Greece)

Ministry of Economy and Finance, General Chemical State Laboratory, Food Division (Greece)

Board for Gene Technology (Finland)

Ministry of Trade and Industry (Finland)

National Food Agency (Finland)

Customs Laboratory (Finland)

Plant Production Inspection Centre (Finland)

National Product Control Agency for Welfare and Health (Finland)

Sub-directorate-General for the Means of Livestock Production (Spain)

Ministry of Health and Consumer Affairs: Spanish Agency for Food Safety (Spain)

Ministry of Agriculture, Fisheries and Food (Spain)

Veterinary and Food Board (Estonia)

Danish Veterinary and Food Administration

Danish Plant Directorate

German Federation for Food Law and Science

Ministry of the Environment (Czech Republic)

Ministry of Agriculture (Czech Republic)

Central Institute for Supervising and Testing in Agriculture (Czech Republic)

Reference laboratory for GMO identification and DNA fingerprinting (Czech Republic)

Research Institute of Crop Production (Czech Republic)

Ministry of Health (Cyprus)

Department of Agriculture (Cyprus)

Federation of European Food Additives and Food Enzymes (Belgium)

FPS Public Health, Food Chain Safety and Environment (Belgium)

FAVV/AFSCA (Belgium)

Greenpeace

FEDIS – La Fédération belge des entreprises de distribution

FEDIMA (Federation of the European Union Manufacturers and Suppliers of Ingredients to the Bakery, Confectionery and Patisserie Industries)

European Association for Bio-industries (EuropaBio)

ELC – Federation of European Food Additives and Food Enzymes Manufacturers

CIAA - The Confederation of Food and Drink Industries of the European Union

BEUC - The European Consumers’ Organisation

The National Association for the Speciality Food Trade, Inc., New York, USA

Nestlé

US Government

American Soybean Association

Florigene (Australia)

[1] OV L 268, 18.10.2003., 24. lpp.

[2] OV L 10, 16.01.2004., 5. lpp.

[3] OV L 348, 24.11.2004., 18. lpp.

[4] Kartahenas protokola par bioloģisko drošību 18. panta 2. punkta a) apakšpunkts.

[5] Kartahenas protokola par bioloģisko drošību Pušu 6. sanāksmē.

[6] OV L 268, 18.10.2003., 1. lpp.