[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 3.5.2006

COM(2006) 194 galīgā redakcija

ZAĻĀ GRĀMATA

EIROPAS PĀRREDZAMĪBAS INICIATĪVA

(iesniegusi Komisija)

ZAĻĀ GRĀMATA

EIROPAS PāRREDZAMīBAS INICIATīVA

I. IEVADS

Viens no „Stratēģiskajiem mērķiem 2005.-2009. gadam”, ar ko Eiropas Komisija uzsāka programmu „Partnerība Eiropas atjaunošanai”[1], ir apņemšanās pavērt plašākas iespējas ieinteresētajām personām aktīvi piedalīties ES politikas veidošanā. Šajā sakarā Komisija īpaši uzsvēra, ka „partnerības jēdziena būtiska sastāvdaļa ir apspriešanās un līdzdalība” .

Tajā pašā laikā Komisija uzsvēra, ka „augsta līmeņa pārredzamība” ir būtiski svarīga, lai panāktu, ka Eiropas Savienība ir „sabiedrībai atvērta un atbildīga par savu darbību” .

Komisija uzskata, ka augstas pārredzamības prasības ir jebkuras mūsdienu pārvaldes likumības sastāvdaļa. Eiropas sabiedrībai ir tiesības uz efektīvām, atvērtām un apzinīgi strādājošām valsts iestādēm un tiesības sagaidīt, ka politiskās un sabiedriskās struktūras rūpīgi rīkosies ar tām uzticēto varu un resursiem un nekad tos neizmantos savtīgos nolūkos.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija 2005. gada novembrī uzsāka „Eiropas pārredzamības iniciatīvu” (EPI)[2].

Iniciatīva ir paredzēta, lai papildinātu virkni ar pārredzamību saistītu pasākumu, kurus Komisija jau ir ieviesusi, īpaši to, kas pārņemti kā kopš 1999. gada īstenoto vispārējo reformu sastāvdaļa un minēti Eiropas pārvaldības Baltajā grāmatā. Lielākie sasniegumi šajā jomā:

- tiesību akti par „piekļuvi dokumentiem” (Regula (EK) Nr. 1049/2001), kas nodrošina sistēmu piekļuvei ES iestāžu un struktūru nepublicētajiem dokumentiem, izmantojot dokumentu reģistru, vai pēc individuāliem pieprasījumiem. Komisija ir izveidojusi arī dokumentu reģistru (kā to pieprasa regula), kā arī īpašu reģistru dokumentiem, kas saistīti ar „komitoloģijas” komiteju darbu;

- tādu datubāzu izveide, kurās var atrast informāciju par padomdevējām iestādēm un ekspertu grupām, kas konsultē Komisiju;

- plašas konsultācijas ar ieinteresētajām personām un ietekmes padziļināta novērtēšana pirms likumdošanas priekšlikumu izvirzīšanas. Tas ļauj nodrošināt, ka pienācīgi tiek ņemtas vērā iedzīvotāju un visu ieinteresēto pušu izteiktās bažas. Tas ir būtisks ieguldījums Komisijas „labāku tiesību aktu” politikas īstenošanā;

- Komisijas „Labas administratīvās prakses kodekss”, kas ir pakalpojumu kvalitātes iezīme tās attiecībās ar sabiedrību. Komisijas darbinieku profesionālo ētiku reglamentā Civildienesta noteikumi un to īstenošanas noteikumi. Politiskā līmenī EK Līgumā ir ietverti skaidri noteikumi attiecībā uz ētikas standartiem, kas jāievēro Komisijas locekļiem. Tos īsteno ar Komisijas „Labas administratīvās prakses kodeksa” starpniecību.

Līdz ar Eiropas pārredzamības iniciatīvu Komisija ir sākusi pārskatīt tās vispārējo pieeju pārredzamībai. Mērķis ir apzināt jomas, kurās ir nepieciešami uzlabojumi un veicināt diskusijas par tām. Tādējādi šī iniciatīva aptver plašu jautājumu loku. Pie tiem pieder pilnīgākas informācijas sniegšana par Kopienas līdzekļu pārvaldīšanu un izmantošanu, profesionālā ētika Eiropas Savienības iestādēs un sistēma, kurā darbojas lobiju grupas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

2005. gada 9. novembrī, uzsākot šo iniciatīvu, Komisija nodalīja trīs rīcības jomas.

Pirmajā jomā tā nolēma nekavējoties veikt šādas darbības:

- Lai varētu centralizēti labāk pārraudzīt ES līdzekļus, tiek veidota īpaša tīmekļa vietne, kurā būs viegli piekļūt informācijai par labuma ieguvējiem no šiem projektiem un programmām. Šajā vietnē būs arī saites uz dalībvalstu tīmekļa vietnēm, kurās varēs atrast informāciju par labuma guvējiem no kopīgi pārvaldītiem ES līdzekļiem.

- Komisija paplašinās dokumentu reģistrā iekļauto dokumentu apjomu, īpaši, lai būtu vairāk tādu dokumentu, kuriem var piekļūt tiešsaistē.

Otra kopa ietvers diskusijas ar citām Eiropas Savienības iestādēm par šādiem jautājumiem:

- Eiropas Savienības iestāžu amatpersonu profesionālās ētikas noteikumi un prasības;

- tiesību aktu par „piekļuvi dokumentiem” pārskatīšana. Sadarbību starp iestādēm šajā jautājumā papildinās konsultācijas, kas notiks 2006. gada beigās vai 2007. gada sākumā un kam sekos Komisijas priekšlikums;

- Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) juridiskās struktūras pārskatīšana, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis regulāri informē biroju par to krāpšanas lietu iznākumu, par kurām ir ziņots valsts iestādēm.

Visbeidzot, Komisija apzināja ETI trīs galvenos elementus, kas ir jāizvirza, pamatojoties uz turpmākām atklātām sabiedriskām apspriešanām , un kuri ir šīs Zaļās grāmatas tēma.

- Vajadzība pēc sīkāk strukturētas interešu pārstāvju (lobiju) darbības sistēmas Atklātība vienmēr ir bijusi Komisijas vadošais princips saskarsmē ar interešu pārstāvjiem. Pēdējos gados Komisija pastiprināja un tālāk attīstīja politiku, kas vērsta uz līdzdalību pilsoniskas sabiedrības un citu ieinteresēto pušu organizācijās, īpaši, pieņemot „Balto grāmatu par Eiropas pārvaldību” un „Vispārējos principus un pamata prasības attiecībā uz apspriedēm ar ieinteresētajām personām”[3].Tajā pašā laikā Komisija uzsver principu, ka „aktīvāka iesaiste nozīmē arī lielāku atbildību” [4]. Attiecībām starp Komisiju un ieinteresēto pušu pārstāvjiem ir jābūt labi pārredzamām no ārpuses. Tāpēc uzskatīja, ka ir pienācis laiks pārskatīt interešu pārstāvju darbību struktūru un noskaidrot viedokli par to, vai ir vajadzīgas jaunas iniciatīvas.

- Atsauksmes par Komisijas noteiktajām apspriežu pamata prasībām Komisijas noteiktās apspriežu prasības palīdz nodrošināt pārredzamu sadarbību starp interešu pārstāvjiem un Komisiju. Ir pagājuši trīs gadi, kopš šīs prasības pirmo reizi sāka piemērot.Saņemot atsauksmes no ārpuses, Komisija vēlas papildināt savu iekšējo uzraudzību pār prasību piemērošanu.

- Obligāta prasība atklāt informāciju par labuma guvējiem no kopīgi pārvaldītiem ES līdzekļiem Papildus iepriekš minētā interneta portāla izveidei izvirzīts arī jautājums par to, vai dalībvalstīm vajadzētu uzlikt juridisku pienākumu darīt zināmus labuma guvējus no kopīgi pārvaldītiem ES līdzekļiem.

Ieinteresētās personas tiek aicinātas sniegt viedokli par šīm tēmām, atbildot uz jautājumiem, kuri doti īpašās nodaļās, kas veltītas katram no šiem trim jautājumiem.

Apspriešana sākas 2006. gada 3. maijā un beidzas 2006. gada 31. augustā.

Savu viedokli dariet zināmu Komisijai, izmantojot tam paredzētu tīmekļa vietni, kurā varat atrast turpmāku informāciju apspriešanas procesu. Komisija arī apspriedīsies ar ieinteresētajām personām, izmantojot pārstāvniecības dalībvalstīs.

Visu iesūtīto informāciju publicēs tīmekļa vietnē.

II. PāRREDZAMīBA UN INTEREšU PāRSTāVēšANA (LOBēšANA)

1. Definīcijas un pamatpricipi

Šajā Zaļajā grāmatā termins „lobēšana” nozīmē visas darbības, ko veic ar mērķi ietekmēt Eiropas Savienības iestāžu politikas formulēšanas un lēmumu pieņemšanas procesus.

Attiecīgi „lobētājus” definē kā personas, kuras veic minētās darbības, darbojoties dažādās organizācijās, piemēram, sabiedrisko attiecību konsultāciju firmās, juridiskās firmās, NVO, pētniecības iestādēs, korporatīvās lobiju grupās („iekšējie pārstāvji”) vai amatu apvienībās.

Lai organizētu mērķtiecīgu diskusiju par to, kā ES līmenī veidot lobēšanu, ir jādefinē pamatprincipi, uz kuriem jābalsta attiecības starp ES iestādēm un lobistiem. Komisija uzskata, ka būtiski ir šādi elementi:

1. Lobēšana ir demokrātiskās iekārtas likumīga sastāvdaļa neatkarīgi no tā, vai to dara atsevišķi iedzīvotāji vai uzņēmumi, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un citas interešu grupas vai firmas, kas darbojas trešo personu interesēs (profesionāļi sabiedrisko attiecību jomā, pētniecības iestādes un juristi).

2. Lobisti var palīdzēt vērst Eiropas Savienības iestāžu uzmanību uz svarīgiem jautājumiem. Dažos gadījumos Kopiena piedāvā finansiālu atbalstu, lai nodrošinātu, ka noteiktu interešu grupu viedokļi tiek skaidri pausti Eiropas Savienības līmenī (piem., patērētāju intereses, invalīdi, vides intereses utt.).

3. Tajā pašā laikā nevajadzētu, neatbilstoši lobējot, pārmērīgi ietekmēt Eiropas Savienības iestādes.

4. Gadījumos, kad lobiju grupas meklē iespējas dot ieguldījumu ES politikas veidošanā, sabiedrībai kopumā ir jābūt skaidrībai par to, kādu informāciju tās sniedz Eiropas Savienības iestādēm. Ir jābūt arī skaidram, ko tās pārstāv, kāds ir to uzdevums un kā tās tiek finansētas.

5. Eiropas Savienības iestāžu pienākumos apzināt un aizstāvēt „Kopienas vispārējās intereses”[5] ietilpst tiesības uz iekšēju apspriešanos bez iejaukšanās no ārienes.

6. Pasākumiem parredzamības jomā ir jābūt efektīviem un samērīgiem.

2. Iespējamās problemātiskās jomas

Plašsaziņas līdzekļi, akadēmiskās aprindas un interešu pārstāvji ir pauduši bažas par lobēšanas praksi, kura sniedzas ārpus interešu likumīgas pārstāvēšanas. Tas attiecas ne tikai uz praksi, kas ir nepārprotami nelikumīga (krāpšana un korupcija), bet arī uz citām neatbilstošām lobēšanas metodēm, kas kropļo ES iestāžu atklātības politiku vai arī ir klaji maldinošas.

Šajā sakarā bieži tiek citēti šādi piemēri:

- ES iestādēm sniedz sagrozītu informāciju par tiesību aktu projektu priekšlikumu iespējamo ekonomisko vai sociālo ietekmi vai ietekmi uz vidi.

- Mūsdienu sakaru tehnoloģijas (internets un e-pasts) atvieglo masveida kampaņu organizēšanu, aizstāvot kādu mērķi vai vēršoties pret to, un ES iestādes nevar pārbaudīt, kādā mērā šīs kampaņas atspoguļo ES iedzīvotāju patiesās intereses.

- Dažkārt tiek apšaubīta interešu pārstāvības, ko veic nevalstiskās organizācijas, likumība, jo šķiet, ka dažas NVO saņem finansiālu atbalstu no ES budžeta, kā arī politisku un finansiālu atbalstu no to dalībniekiem.

- Pretēji minētajam daudzas NVO apgalvo ka lobēšanai nav vienlīdzīgu spēles noteikumu, jo korporatīvais sektors spēj ieguldīt lobēšanā lielākus finanšu līdzekļus.

- Kopumā tiek kritizēts informācijas trūkums par lobistiem, kuri aktīvi darbojas ES līmenī, tostarp par finanšu resursiem, kas ir viņu rīcībā.

3. Pašreizējie pasākumi un iespējas

Komisijas pašreizējā pārredzamības politika lobēšanas jomā ir pamatota ar divām atšķirīgām pasākumu kategorijām. No vienas puses, ir informācija par attiecībām starp interešu pārstāvjiem un Komisiju, kuru sniedz sabiedrībai kopumā, lai nodrošinātu šīs informācijas pārbaudi no ārpuses. No otras puses, pastāv integritātes noteikumi, kas reglamentē to iestāžu atbilstošu rīcību, kuras tiek lobētas, un pašu lobistu rīcību.

3.1. Ārējā pārbaude

Ārējā pārbaude var novērst neatbilstošu lobēšanas veidu izmatošanu. Pārrezdamības pasākumu rezultātā var iegūt informāciju par lobēšanā iesaistītām personām un to, kādus amatus tās ieņem, lobējot Eiropas Savienības iestādes.

Eiropas Komisija sazinās ar visdažādākajām ieinteresētajām personām, ekspertiem un lobistiem. Šajā iedaļa apskatīta interešu pārstāvju piedalīšanās sabiedriskas apspriešanas procesā.

Šajā jomā Komisijai jau ir iesakņojusies pārredzamības politika, kura izklāstīta „Vispārējos principos un pamata prasībās attiecībā uz apspriedēm ar ieinteresētajām personām” .

Pamata prasības nosaka, ka sabiedriskajās apspriešanās paustos dalībnieku viedokļus publicē internetā (skat. arī III nodaļu). Apspriežu prasībās ietvertas arī pārredzamības prasības attiecībā uz interešu grupu būtību.

Vispārējie principi un pamata prasības attiecībā uz apspriedēm

„Atklātība un atbildība ir svarīgi organizāciju uzvedības principi, ja tās vēlas dot ieguldījumu ES politikas veidošanā. Ir jābūt skaidram,

- kā intereses tās pārstāv,

- cik aptveroša ir minētā pārstāvība.

Tāpēc ieinteresētajām pusēm, kuras vēlas izteikties par Komisijas priekšlikumu politikai kādā jomā, ir jābūt gatavām sniegt iepriekš minēto informāciju Komisijai un sabiedrībai kopumā. Šai informācijai ir jābūt pieejamai vai nu CONECCS datubāzē (ja organizācijām ir tiesības izmantot šo datubāzi un ja tās vēlas, lai tās brīvprātīgi iekļauj šajā datubāzē), vai, izmantojot citus līdzekļus, piem., īpašas informācijas lapas. Ja šo informāciju nesniedz, izteiktās piezīmes tiks uzskatītas par individuālu viedokli”[6].

CONECCS [7] ir brīvprātīga Komisijas datubāze par Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizācijām. „Pilsoniskas sabiedrības organizācijas” ir plašs jēdziens, kas aptver arodbiedrības un darba devēju federācijas, NVO, Patērētāju grupas, organizācijas, kas pārstāv sociālos un ekonomiskos dalībniekus, labdarības organizācijas un sabiedrības grupas[8]. Tāpēc CONECCS var uzskatīt par Eiropas interešu (lobiju) grupu datubāzi.

CONECCS izmanto par informācijas avotu Komisijas nodaļām un sabiedrībai kopumā. Tomēr nav ne prasības, ne stimula reģistrēt pilsoniskas sabiedrības organizācijas. Tāpat arī nav bremzējošu faktoru, kas traucētu to darīt.

Eiropas Komisijai nav akreditācijas sistēmas, kā arī tā neved obligātu to organizāciju reģistru, kurām ir darījumi ar Komisiju.

Turpretī Eiropas Parlamentam (EP) ir visu to [organizāciju] akreditācijas sistēma, kurām ir vajadzīga bieža piekļuve šai iestādei (noteikta kā piecas vai vairāk dienas gadā). Šī sistēma nodrošina fizisku piekļuvi Parlamentam. Kvestori izsniedz īpašas caurlaides, kuras ir derīgas vienu gadu. Šajās caurlaidēs ir norādīts personas vārds, firmas, kurā tā strādā, un organizācijas, kuru tā pārstāv, nosaukums. Akreditētu lobistu reģistrs ir publicēts EP tīmekļa vietnē. Tas ir vienkārši alfabētisks saraksts, un tajā ir norādīti tikai žetona īpašnieku vārdi un pārstāvēto organizāciju nosaukumi. Tajā nav norāžu par interesēm, kuru vārdā lobists darbojas.

Eiropas Savienībā Vācijas Bundestāgs pagaidām[9] ir vienīgais parlaments, kurš ir pieņēmis konkrētus, oficiālus noteikumus attiecībā uz lobistu reģistrāciju. Katru gadu tiek sagatavots publisks visu to grupu saraksts, kuras vēlas izteikt vai aizstāvēt savu viedokli. Lai reģistrētos, interešu grupām ir jāsniedz šāda informācija: organizācijas nosaukums un atrašanās vieta, valdes un direktoru padomes sastāvs, interešu joma, dalībnieku skaits, asociācijas pārstāvju vārdi un tās biroja adrese. Nav prasību sniegt jebkādu finansiālu informāciju. Reģistrs ir pieejams internetā.

Principā, ja lobisti nav reģistrā, tos nevar uzklausīt parlamentārās komitejas, viņiem arī nevar izsniegt caurlaides iekļūšanai parlamenta ēkās. Tomēr Bundestāgs arī var uzaicināt organizācijas, kuras nav reģistrā, sniegt informāciju uz ad hoc pamata.

Dažas valstis (ASV un Kanāda), kuras nav ES dalībvalstis, ir izveidojušas obligātu lobistu reģistru, t.i., tās uzliek par pienākumu sabiedrisko attiecību firmām un lobiju grupām sagatavot to klientu sarakstu, norādot jautājumus, ar kuriem tie nodarbojas, un summas, ko maksā katrs klients par to uzdevumu izpildi. Lobistiem arī ir regulāri jāiesniedz ziņojums. Šie dati ir pieejami sabiedrībai internetā.

Ārējās pārbaudes pastiprināšana

Var izskatīt vairākas iespējas lobēšanas ārējās pārbaudes pastiprināšanai. Iespējas, kuras Eiropas Komisijai šķiet vispiemērotākās, ir plašākas informācijas sniegšana par to, kas ir piedalījies kādas politikas jomas vai juridiskās struktūras attīstībā un uz motivāciju balstītas reģistrācijas sistēmas izveidē.

Pilnveidota informācija

Pirmkārt, ir jāliek uzsvars uz spēkā esošo noteikumu atklātu sabiedrisku apspriešanu jomā konsekventu piemērošanu. Tas nozīmē, ka Komisija nodrošinās, lai šāda veida apspriešanās no interešu grupām regulāri pieprasītu informāciju par to mērķiem, finansējuma avotiem un pārstāvētajām interesēm.

Šo spēkā esošo pārredzamības prasību piemērošanu var uzlabot, izstrādājot elektronisku rīku (aptauju), kas ļautu Komisijai savākt plašāku informāciju par atklātu sabiedrisku apspriešanu dalībniekiem tīmekļa vietnēs.

Šādu jau gatavu rīku apspriešanām internetā izmantos Komisijas visas struktūrvienības.

Reģistrācija – brīvprātīga sistēma, kas motivē reģistrēties

Komisija varētu izveidot un pārvaldīt tīmeklī izvietotu brīvprātīgu reģistrācijas sistēmu visām interešu grupām un lobistiem, kuri vēlas, lai ar tiem apspriežas par ES iniciatīvām. Grupām un lobistiem, kas reģistrē par sevi konkrētu informāciju, tiem būs iespēja norādīt savas specifiskajās intereses, pretī saņemot informāciju par apspriešanām minētajās konkrētajās interešu jomās. Tādējādi Komisija automātiski informēs tikai tos lobistus, kuri būs reģistrējušies. Lai kvalificētos iekļūšanai reģistrā, pretendentiem būs jāsniedz informācija par to, ko tie pārstāv, kāds ir to uzdevums un kādā veidā tie tiek finansēti. Pretendentiem būs jāievēro arī uzvedības kodekss (skat. 3.2. iedaļu), kuru īsteno uzticamā un pārredzamā veidā. No sabiedrības viedokļa reģistrs sniegs vispārēju pārskatu par personām, kas iesaistītas Komisijas lobēšanā, un šis pārskats būs pieejams sabiedriskai apskatei.

3.2. Integritātes noteikumi – lobistu rīcības kodekss

Līdz ar iespēju no ārpuses pārbaudīt kontaktus ar lobistiem, integritātes noteikumi dod būtisku ieguldījumu lobēšanas pārredzamībā.

Pašreizējā situācija

Tā vietā, lai paredzētu juridiski saistošus rīcības papildu noteikumus lobistiem, tradicionālais priekšstats Eiropas līmenī uzliek atbildības nastu pašiem ES iestāžu pārstāvjiem. Tāpēc Komisijas locekļi un Eiropas Savienības iestāžu darbiniekiem ir jāievēro stingri noteikumi, kas nodrošina viņu objektivitāti. Atbilstīgie nosacījumi ir ietverti Eiropas Kopienu dibināšanas līgumā un civildienesta noteikumos (skat pielikumu).

Šos noteikumus īsteno ar īpašu uzraudzības un sankciju piemērošanas mehānismu palīdzību.

Komisijas nostāja ir tāda, ka brīvprātīgiem lobistu rīcības kodeksiem var būt noderīga atbalsta loma. Komisija šajā jomā līdz šim ir izvēlējusies pašregulēšanas politiku. 1992. gada paziņojumā par īpašu interešu grupām lobistus aicināja pieņemt pašiem savus rīcības kodeksus, pamatojoties uz Komisijas ierosinātajiem pamata kritērijiem. Šo kritēriju galvenās iezīmes var apkopot šādi.

- Lobistiem ir jārīkojas godīgi un vienmēr jādeklarē intereses, kuras tie pārstāv.

- Tie nedrīkst izplatīt maldinošu informāciju.

- Tie nedrīkst piedāvāt nekāda veida stimulus, lai iegūtu informāciju vai saņemtu priviliģētu attieksmi.

Pateicoties pašregulēšanas sistēmai, kuras izveidošanu veicināja Komisija, dažādas Eiropas sabiedrisko attiecību praktiķu jumta organizācijas (konsultanti un konsultāciju firmas) ir pieņēmušas brīvprātīgus rīcības kodeksus. Tie ir balstīti uz pamata prasībām, kuras ierosināja Komisija, un ir ļoti līdzīgi pēc stila un satura. 2005. gadā šīs organizācijas papildināja savus kodeksus ar iekšējo sankciju mehānismiem, sākot ar rājienu un beidzot ar izslēgšanu uz ierobežotu laiku vai pastāvīgi.

Līdz šim nav ziņots par likumpārkāpumu gadījumiem saistībā ar minētajiem brīvprātīgajiem rīcības kodeksiem. Vēl viens svarīgs aspekts ir tas, ka minētos kodeksus ievēro tikai konsultanti. Šis brīvprātīgais rīcības kodekss neattiecas ne uz lobistiem, kas ir interešu grupu pastāvīgie darbinieki, ne uz citu interešu grupu pārstāvjiem, kuri dažkārt iesaistās lobēšanā (piem., juridiskās firmas un ideju laboratorijas). Salīdzinājumā ar kopējo lobējošo sabiedrību Briselē brīvprātīgo kodeksu darbības joma tiek pastāvīgi ierobežota. Turklāt, tā kā pašreizējā sistēma ir balstīta uz pašdisciplīnu, šķiet, ka ir nepieciešams apvienot esošos kodeksus un izveidot kopīgu piemērošanas un sankciju sistēmu, uz kuru visi var paļauties. Tajā varētu ietilpt kopīgs rīcības kodekss, ko piemēro visiem lobistiem un kuru pārrauga īpaša jumta organizācija, iespējams, apvienojumā ar reģistrācijas sistēmu, kuru uztur Komisija. Ir arī ierosināts, ka visiem lobistiem, kuri pārkāpj rīcības kodeksu, ES iestādes varētu uzlikt formālas sankcijas.

Eiropas Parlamentā ir obligāts rīcības kodekss[10] attiecībā uz visiem, kas vēlas saņemt akreditāciju (skatīt iepriekš). Jebkura pārkāpuma rezultātā var atsaukt akreditāciju, t.i., fiziskas piekļuves iespēju EP telpām.

ES dalībvalstīs[11] pašlaik nav obligātu rīcības kodeksu. Šķiet, ka vienīgā no valstīm, kas nav ES dalībvalsts, kura piemēro šādu sistēmu, ir Kanāda. Pēc būtības Kanādas kodekss aptver tās pašas jomas kā Komisijas ierosinātā brīvprātīgā kodeksa pamata kritēriji. Kanādas tiesību akti nosaka, ka tad, ja „lobistu reģistratoram” ir pamatots iemesls aizdomām, ka ir noticis lobistu rīcības kodeksa pārkāpums, viņam ir jāizmeklē šis pārkāpums un jāziņo parlamentam. Šo izmeklēšanu rezultāti ir pieejami sabiedrībai. (2003.-2004. gadā tika izmeklētas četras sūdzības, un visas četras izrādījās nepamatotas.) Šā likuma pārkāpšanas gadījumā var piemērot cietumsodu vai sodanaudu līdz 66 000 euro.

Iespējamais risinājums

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka ir vajadzīga lielāka pārredzamība lobēšanā. Tā uzskata, ka uzticamā sistēmā ietilpst šādi elementi:

- Brīvprātīga reģistrācijas sistēma, kuru pārvalda Komisija un kurā ietverta skaidra motivācija lobistiem reģistrēties. Motivācija ietver automātiskus brīdinājumus par tādu jautājumu apspriešanām, par kuriem ir zināms, ka tie atrodas lobistu interešu lokā.

- Kopīgs rīcības kodekss vai vismaz kopīgas pamata prasības visiem lobistiem. Kodekss ir jāizstrādā pašiem attiecīgās profesijas lobistiem, iespējams, apvienojot un pilnveidojot jau esošos kodeksus.

- Uzraudzības un sankciju sistēma, kuru piemēro nepareizas reģistrācijas gadījumā un/vai tad, ja tiek pārkāpts rīcības kodekss.

Komisija neuzskata, ka obligāta reģistrācijas sistēma būtu piemērota izvēle. Atbilstošāka būtu stingrāka pašregulēšanas sistēma. Tomēr pēc noteikta laika būtu jāveic pārskats, lai pārliecinātos, vai pašregulēšana strādā. Ja nē, varētu izskatīt obligātu pasākumu sistēmas – obligāta rīcības kodeksa un obligātas reģistrācijas – ieviešanu.

Jautājumi :

- Vai jūs piekrītat, ka būtu jāpieliek pūles, lai ieviestu lielāku pārredzamību lobēšanā?

- Vai jūs piekrītat, ka tiem lobistiem, kuri vēlas, lai ES iestādes viņus automātiski informē par apspriešanām, ir jāreģistrējas un jāsniedz informācija, tostarp par saviem mērķiem, finansiālo stāvokli un interesēm, kuras tie pārstāv? Vai jūs piekrītat, ka šai informācijai ir jābūt pieejamai sabiedrībai kopumā? Kam, pēc jūsu domām, būtu jāpārvalda šis reģistrs?

- Vai jūs piekrītat, ka pašreizējie rīcības kodeksi būtu jāapvieno ar kopīgām pamata prasībām? Kam, pēc jūsu domām, būtu jāuzraksta šis kodekss?

- Vai jūs piekrītat, ka ir vajadzīga jauna, integrēta ārējā organizācija, kas uzraudzītu kodeksa ievērošanu, un ka par jebkuru tā pārkāpumu ir jāpiemēro sankcijas?

III. ATGRIEZENISKā SAITE PAR PAMATA PRASīBU PIEMēROšANU APSPRIEDĒM

Plaša apspriešana ļauj ieinteresētajām pusēm iesaistīties politikas veidošanas procesā. Tas ir svarīgs Komisijas likumdošanas priekšlikumu kvalitātes uzlabošanas rīks. Komisijas pamata prasībām ir svarīga loma Tiesību aktu labākas izstrādes rīcības plānā, kura galvenais mērķis ir uzlabot ES likumdošanas kvalitāti.

Komisija 2002. gada decembrī pieņēma ziņojumu par apspriežu pamata prasībām [12]. To mērķis bija radīt pārredzamu un saskaņotu apspriešanu vispārējo struktūru, kurai tomēr jābūt pietiekami elastīgai, lai Komisijas struktūrvienības varētu pielāgot savas apspriešanas metodes konkrētām politikas jomām. Vispārējais pamatojums bija nodrošināt, lai Komisijas politikas veidošanas procesā pienācīgi tiktu uzklausītas ieinteresētās puses.

Pamata prasības attiecas uz Komisijas nozīmīgāko politikas priekšlikumu apspriešanām, kurām ir vajadzīgs ietekmes novērtējums; šie priekšlikumi ir uzskaitīti Komisijas gada darba programmā[13]. Pamata prasības attiecas arī uz apspriedēm par Zaļajām grāmatām[14]. Komisijas struktūrvienības tiek mudinātas piemērot šīs prasības arī citām apspriešanām. Tomēr pamata prasību piemērošanā nav ietverti daži apspriešanas rīki. Pie tiem pieder lēmumi, kurus pieņem oficiālas apspriešanas procesā ar dalībvalstīm (t.i., izmantojot komiteju procedūru), apspriešanas tā saucamā „ sociālā dialoga” veidā (EK Līguma 137. līdz 139. pants) un apspriešanas prasības, kas ietvertas starptautiskos līgumos. Vispārējie principi un pamata prasības nav juridiski saistošas.

Šajā Paziņojumā termins „apspriešanas” definēts kā procesi, ar kuru palīdzību Komisija grib panākt ieinteresēto pušu ieguldījumu politikas veidošanā, pirms Komisija pieņem lēmumu. „Ieinteresētās puses” nozīmē visus – gan organizācijas, gan privātpersonas –, kas vēlas piedalīties apspriešanās, kuras vada Komisija.

Pamata prasības ir spēkā kopš 2003. gada sākuma. Līdz 2005. gada beigām Komisija pabeidza vairāk nekā simts nozīmīgu priekšlikumu izstrādi[15], uz kuriem attiecās pamata prasības. Bez tam Komisija šo triju gadu laikā publicēja 26 Zaļās grāmatas[16], kurām arī piemēroja šīs prasības.

Vispārējais novērtējums šajā laika posmā liecina, ka kopumā atbilstība ir laba. Ziņojumos par tiesību aktu labāku izstrādi[17] konstatēts, ka Komisijas struktūras lielāko daļu pamata prasību piemēro atbilstīgi. Īpaši vienoto piekļuves vietu apspriešanām – tīkla portālu „Tava balss Eiropā”[18] – plaši izmanto, lai reklamētu jaunas atklātas sabiedriskās apspriešanas. Šķiet, ka lielākoties atbilžu sniegšanas obligātie termiņi tiek ievēroti. Ietekmes novērtējuma ziņojumos atskaitīšanās par apspriešanas procesiem un to rezultātiem notika pārredzamā veidā. Tomēr ne vienmēr atklātās sabiedriskajās apspriešanās paustos viedokļus publicēja internetā. Tāpat arī bija gadījumi, kad atgriezeniskā saite par to, kā Komisijas iesniegtajā politikas galīgajā priekšlikumā tika vai netika ņemtas vērā apspriešanās izteiktās piezīmes, bija nepietiekama.

Paturot prātā, ka šīs pamata prasības piemēro tikai (i) nozīmīgākajiem politikas priekšlikumiem, par kuriem ir vajadzīgs ietekmes novērtējums, un (ii) Zaļajām grāmatām, Komisijai ir svarīgi saņemt informāciju no apspriešanas procesa dalībniekiem – ieinteresētajām pusēm, kurām ir tieša apspriešanu un tām izvirzīto prasību piemērošanas pieredze. Šī atgriezeniskā saite dos Komisijai iespēju apzināt jomas, kurās ir vajadzīgi uzlabojumi šo prasību piemērošanā, un apsvērt iespējamos turpmākos soļus, lai pastiprinātu šo prasību piemērošanu.

Jautājums

Vai, pēc jūsu domām, Komisija ir apmierinoši piemērojusi apspriešanas vispārējos principus un pamata prasības? Jūs varat atsaukties uz atsevišķām prasībām, kas atsauces nolūkiem dotas 2. pielikumā.

Lūdzu, pamatojiet savu atbildi un vajadzības gadījumā miniet piemērus.

IV. INFORMāCIJAS ATKLāšANA PAR KOPIENAS FINANSēJUMA SAņēMēJIEM

Eiropas Komisija ir apņēmusies paaugstināt informētību par ES līdzekļu izmantošanu, īpaši, labāk izskaidrojot, ko dara Eiropas Savienība un kāpēc tas ir svarīgi. Komisija ir atbildīga par ES budžeta izpildi. Tā ir pārliecināta, ka ir jāatskaitās nodokļu maksātājiem, un uzskata, ka sniegt informāciju par to, kā tiek izlietoti ES līdzekļi, ir vispārējās sabiedrības interesēs.

Lai gan mūsdienu saziņas rīki paver iepriekš nepieredzētas iespējas, Eiropas iedzīvotāji diemžēl jūt, ka viņiem ir samērā ierobežotas zināšanas par Eiropas Savienību. Tajā pašā laikā iedzīvotājiem arvien lielākas cerības saistās ar valsts iestāžu pārrezdamību. Līdzīgi, kā tas arvien vairāk notiek citās dzīves jomās, sabiedrība sagaida, ka tā „pēc pieprasījuma” varēs piekļūt vēlamajai informācijai lietotājam draudzīgā veidā. ES, būdama pārmaiņu un laikmetīguma virzītājspēks, vēlas atrasties šīs attīstības priekšgalā.

Informācijas gatavošana publiskošanai bieži vien saistās ar papildu administratīvo slogu. Komisija uzskata to par vajadzīgu ieguldījumu sabiedrības atbalstam.

Komisija jau sniedz šo informāciju attiecībā uz tām ES finansētajām politikas jomām, kuras tā pārvalda centralizēti un tieši, un ir apņēmusies to darīt lietotājiem draudzīgākā veidā. Tomēr ES budžeta lielāko daļu Komisija izlieto nevis centralizēti un tieši, bet gan partnerībā ar dalībvalstīm („kopīgā pārvaldība”). Atbilstoši šai kopīgās pārvaldības formulai izlieto kopējās lauksaimniecības un zivsaimniecības politikas, stuktūrfondu, Kohēzijas fonda un arī Eiropas Bēgļu fonda līdzekļus. Kopumā šie politikas virzieni, ko pārvalda partnerībā ar dalībvalstu iestādēm, veido aptuveni 75,7% no ES budžeta, t.i., 86,6 miljardus euro gadā.

Ir jāpatur prātā, ka termina „saņēmējs” nozīme dažādās politikas jomās atšķiras, un tie var būt gan atsevišķi lauksaimnieki, zvejnieki utt., gan NVO, mācību organizētāji vai valstu ministrijas, kas ierosina un īsteno konkrētas darbības.

Informācija par Kopienas līdzekļu, kurus izlieto partnerībā ar dalībvalstīm, saņēmējiem šobrīd ir katras dalībvalsts rokās, un informēšana par šo tēmu ir atstāta tās ziņā. Sabiedrībai sniegtās informācijas apjoms ievērojami atšķiras.

Nepastāvot vispārējam pienākumam ES līmenī, protams, ir grūti gūt pilnīgu ainu par katru konkrēto situāciju attiecībā uz katru programmu vai projektu visās dalībvalstīs. Piemēram, Kopējās lauksaimniecības politikas gadījumā informācija par saņēmējiem pašlaik ir pieejama vienpadsmit dalībvalstīs (Apvienotajā Karalistē, Beļģijā, Dānijā, Francijā, Igaunijā, Īrijā, Nīderlandē, Portugālē, Slovēnijā, Spānijā un Zviedrijā)[19], bet tajā ir lielas atšķirības attiecībā uz detalizācijas pieejamo pakāpi un informācijas sniegšanas kārtību (sākot ar pilnīgu un tiešu piekļuvi un beidzot ar daļēju piekļuvi pēc pieprasījuma). Attiecībā uz struktūrfondiem pamata datus par saņēmējiem vāc dalībvalstis, bet tie nav ne centralizēti, ne arī pieejami sabiedrībai. Informācija par saņēmējiem no finanšu instrumenta zivsaimniecības virzībai ir pieejama dažās dalībvalstīs (piem., informācija tiešsaistē Dānijā, Īrijā, Lietuvā, Spānijā un Zviedrijā).

Iedzīvotāji bieži vēršas Eiropas Komisijā pēc informācijas par ES budžeta izlietojumu līdz pat saņēmējiem, ja šī informācija netiek atklāta reģionālā vai valsts līmenī. Tas nostāda Komisiju sarežģītā situācijā, jo tai vai nu nav šīs informācijas, vai arī nav tiesību to sniegt bez attiecīgās dalībvalsts iepriekšējas piekrišanas. Pašreizējais tiesiskais regulējums nepārprotami liedz Komisijai publicēt informāciju par saņēmējiem.

Turklāt dažu dalībvalstu ierobežojošā pieeja atklātībai bieži vien ir pamatota ar valsts tiesību aktiem vai datu aizsardzības praksi, kas dažādās valstīs atšķiras, pārsniedzot ES līmenī noteiktās pamata prasības[20], un bieži vien dziļi sakņojas nacionālajās tradīcijās un kultūras uztverē un jutīgumā.

Tāpēc jebkurš saskaņots dalībvalstu vispārējs pienākums jāpamato ar jaunu ES tiesisko regulējumu, ko tieši piemēro visās dalībvalstīs, lai nodrošinātu konsekventu pieeju attiecībā uz visiem ES līdzekļu saņēmējiem.

Jautājumi:

- Vai jūs piekrītat, ka Kopienas līmenī būtu jāievieš pienākums dalībvalstīm sniegt informāciju par kopīgi pārvaldītu ES līdzekļu saņēmējiem?

- Ja jā, tad kāda informācija būtu vajadzīga valsts līmenī? Kāds būtu vislabākais šīs informācijas sniegšanas veids (nepieciešamās informācijas pakāpe, aptvertais laika posms un vēlamais informācijas nesējs)?

1. pielikums

Integritāte – EK Līgums un Civildienesta noteikumi

EK Līguma 213. panta 2. punkts

“Komisijas locekļi pilda pienākumus pilnīgi neatkarīgi un Kopienas vispārējās interesēs.

Pildot pienākumus, viņi nelūdz un nepieņem nevienas valdības vai citas struktūras norādījumus. Viņi atturas no jebkuras rīcības, kas nav saderīga ar viņu pienākumiem. […]

Amata pilnvaru laikā Komisijas locekļi nedrīkst uzņemties nekādu citu algotu vai nealgotu darbu. Stājoties amatā, viņi svinīgi solās, ka gan pilnvaru laikā, gan vēlāk ievēros amata uzliktos pienākumus, jo īpaši pienākumu izturēties godprātīgi un apdomīgi attiecībā uz dažu amatu un priekšrocību pieņemšanu pēc tam, kad viņu pilnvaras ir beigušās.”

Civildienesta noteikumi

11. pants. „Amatpersona veic savus pienākumus un darbojas vienīgi Kopienu interesēs; tā nelūdz un nepieņem norādījumus no […] organizācijām vai personām ārpus savas iestādes. Tā veic uzticētos pienākumus objektīvi, neitrāli […].”

16. pants. „ Arī pēc aiziešanas no darba amatpersonai ir pienākums ievērot godīgumu un diskrētumu attiecībā uz dažu amatu vai labumu pieņemšanu.

Amatpersonām, kuras plāno veikt algotu vai nealgotu profesionālu darbību divu gadu laikā pēc aiziešanas no dienesta, par to ir jāinformē sava iestāde. Ja minētā darbība ir saistīta ar darbu, ko amatpersona veica dienesta pēdējos trīs gados, un var izraisīt konfliktu ar šīs iestādes likumīgajām interesēm, iestāde, kas viņu iecēlusi amatā, var […] vai nu aizliegt uzņemties šo darbu, vai dot savu apstiprinājumu saskaņā ar jebkuriem nosacījumiem, kurus tā uzskata par atbilstīgiem.”

2. pielikums

Detalizēts vispārējo principu un pamata prasību apraksts[21]

Apspriežu vispārējie principi ir līdzdalība, atklātība, atbildība, efektivitāte un konsekvence. Praksē tas nozīmē nodrošināt, ka Komisija plaši apspriežas un ka tās apspriešanas procesi ir pārredzami, efektīvi un konsekventi.

Uz apspriešanas procesa dažādiem aspektiem ir orientētas piecas pamata prasības.

A. Skaidrs apspriešanas procesa saturs

„Visai saziņai, kas saistīta ar apspriešanu, ir jābūt skaidrai un kodolīgai, un tajā jābūt ietvertai visai vajadzīgajai informācijai, lai atvieglotu atbilžu sniegšanu.”

B. Apspriešanas mērķa grupas

„Nosakot mērķa grupu(-as) apspriešanas procesā, Komisijai jānodrošina, lai attiecīgajām pusēm būtu iespēja izteikt savu viedokli.”

C. Publicēšana

„Komisijai jānodrošina piemērota reklāma apziņas līmeņa celšanai un jāpielāgo savi saziņas kanāli tā, lai apmierinātu visu mērķa auditoriju vajadzības. Neizslēdzot citus komunikācijas rīkus, atklātas sabiedriskās apspriešanas ir jāpublicē internetā un par tām ir jāpaziņo „vienotajā piekļuves vietā.”[22]

D. Termiņi līdzdalībai

„Komisijai ir jādod pietiekami daudz laika plānošanai un atbilžu sniegšanai uz uzaicinājumiem un rakstiskai viedokļu paušanai. Komisijai jācenšas panākt, lai atklātu rakstisku apspriežu gadījumā noteiktais atbilžu iesūtīšanas laiks būtu vismaz 8 nedēļas un sanāksmju paziņošanas termiņš vismaz 20 darbdienas.”

E. Apstiprinājums un atgriezeniskā saite

„Informācijas saņemšana ir jāapstiprina. Atklātu publisku apspriešanu rezultāti ir jāatspoguļo tīmekļa vietnēs, no kurām ir saites uz vienoto piekļuves vietu internetā. […] Atklātās publiskās apspriešanās paustos viedokļus publicēs vienotajā piekļuves punktā. Citu apspriešanas veidu rezultātiem iespēju robežās ir jābūt sabiedrībai pārredzamiem vienotajā piekļuves punktā internetā. Komisija nodrošinās atbilstošu atgriezenisko saiti personām, kas sniedza atbildes, un sabiedrībai kopumā.”[23]

[1] COM(2005) 12.

[2] SEC(2005) 1300.

[3] COM(2002) 704.

[4] Eiropas Komisijas Baltā grāmata par Eiropas pārvaldību.

[5] Sal. ar EK Līguma 213. pantu.

[6] COM(2002) 704.

[7] CONECCS– Con sultation, the E uropean C ommission and C ivil S ociety (Apspriešanas, Eiropas Komisija un Pilsoniska sabiedrība) http://europa.eu.int/comm/civil_society/coneccs/index_en.htm.

[8] Komisija lielā mērā pamatojās uz definīciju, kuru izmanto Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK).

[9] Pašlaik dažās jaunajās ES dalībvalstīs izskata obligātās sistēmas.

[10] EP Reglamenta IX pielikuma 3. pants.

[11] Slovākijā un Ungārijā tiek apsvērta obligātā pieeja.

[12] COM(2002) 704.

[13] „Gada darba programmas tīmekļa vietne http://europa.eu.int/comm/atwork/programmes/index_en.htm;„Ietekmes novērtējuma” tīmekļa vietne http://europa.eu.int/comm/secretariat_general/impact/index_en.htm.

[14] Zaļo grāmatu tīmekļa vietne: http://europa.eu.int/comm/off/green/index_en.htm.

[15] Šie priekšlikumi ir pieejami ietekmes novērtējuma vietnē: http://europa.eu.int/comm/secretariat_general/impact/practice_en.htm.

[16] Zaļās grāmatas ir pieejamas šādā vietnē: http://europa.eu.int/comm/off/green/index_en.htm.

[17] Ziņojumos par tēmu „Tiesību aktu labāka izstrāde” ziņo par pamata prasību piemērošanu apspriešanām: 2003. gada ziņojums http://europa.eu.int/eur-lex/en/com/rpt/2003/com2003_0770en01.pdf.2004. gada ziņojums http://europa.eu.int/eur-lex/lex/LexUriServ/site/en/com/2005/com2005_0098en01.pdf.un pielikums http://europa.eu.int/comm/civil_society/docs/SEC_2005_0364_1_EN.pdf.

[18] http://europa.eu.int/yourvoice/consultations/index_en.htm.

[19] Skat., piemēram, informāciju, kas ir pieejama šādā interneta adresē: http://www.farmsubsidy.org/60.html.

[20] Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.)

[21] Principu un prasību pilnu tekstu skatīt COM(2002) 704, V. nodaļā. http://europa.eu.int/comm/secretariat_general/sgc/consultation/index_en.htm.

[22] Portālu „Tava balss Eiropā” (http://europa.eu.int/yourvoice/consultations/index_en.htm) vēlāk izveidoja par Komisijas vienoto piekļuves vietu apspriešanām. To veido divas daļas: tās mājas lapā Komisijas dienestiem ir iespēja īpaši veicināt savas apspriešanas. Lielāko daļu apspriešanu, sakārtojot pēc politiskām darbībām, publicē tikai mājas lapās, kas paredzētas atsevišķām politikas darbībām un ko uztur atbildīgie Komisijas dienesti, kuri tāpat ir saistīti ar vienoto piekļuves punktu.

[23] Atgriezeniskā saite ir jāsniedz paskaidrojuma rakstos, kas pievienoti likumdošanas priekšlikumiem, paziņojumos, ko sniedz pēc apspriešanas procesa, un ietekmes novērtējuma ziņojumos. Šos dokumentus par 2003.-2005. gadu skatīt ietekmes novērtējuma vietnē:http://europa.eu.int/comm/secretariat_general/impact/practice_en.htm.