[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 12.4.2006

COM(2006) 164 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS

PAR TO, KĀ ĪSTENOTA DIREKTĪVA 79/409/EEK PAR SAVVAĻAS PUTNU AIZSARDZĪBU I daļa. Apvienotais vispārīgā progresa ziņojums Atjaunināts par 1999.–2001. gadu

SATURA RĀDĪTĀJS

1. Ievads 3

1.1. Ziņojuma priekšvēsture 3

1.2. Direktīvā noteiktā ziņošanas procedūra 3

1.3. Ziņojuma struktūra 3

2. Putnu direktīva 79/409/EEK 3

2.1. Direktīvas mērķi 3

2.2. Galvenie direktīvas noteikumi 3

2.2.1. Transponēšana: valstu jaunie tiesību akti 4

2.2.2. Dzīvotņu aizsardzība (3. pants): progress objektu noteikšanas jomā 4

2.2.3. Dzīvotņu aizsardzība (3. un 4. pants): īpaši aizsargājamās teritorijās veiktie pasākumi 5

2.2.4. Dzīvotņu aizsardzība (3. un 4. pants): ārpus īpaši aizsargājamajām teritorijām veiktie pasākumi 5

2.2.5. Vispārējā putnu aizsardzības sistēma (5. pants) 6

2.2.6. Putnu tirdzniecības, pārvadāšanas un turēšanas sankcionēšana (6. pants) 6

2.2.7. Sugu resursu izmantošana (7. pants): medības 7

2.2.8. Aizliegti līdzekļi (8. pants) 7

2.2.9. Izņēmumi (9. pants) 7

2.2.10. Citi atbalsta pasākumi un noteikumi: pētījumi (10. pants) 8

2.2.11. Nevietējas izcelsmes sugu ieviešana (11. pants) 8

2.2.12. Sabiedrības izglītošana un resursu palielināšana 9

3. SECINĀJUMI 9

1. IEVADS

1.1. Ziņojuma priekšvēsture

Padomes Direktīva 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību, tā sauktā „putnu direktīva”, kas tika pieņemta 1979. gada aprīlī, bija pirmais ES tiesību akts, kas bija izstrādāts, lai ilgstoši saglabātu visas savvaļas putnu sugas Eiropas Savienībā. Tajā noteikta 181 apdraudēta putnu suga un pasuga, kam jāpievērš īpaša uzmanība. Dalībvalstis ir atbildīgas par īpaši aizsargājamu teritoriju izveidi un jo īpaši par migrējošo putnu aizsardzību, kas ir visiem eiropiešiem kopīgi dabas resursi.

1.2. Direktīvā noteiktā ziņošanas procedūra

Šis ziņojums ir sastādīts, balstoties uz valstu ziņojumiem par trīs gadiem, kuros dalībvalstis sniedz informāciju saskaņā ar direktīvas 12. pantu. Tajā aplūkota direktīvas īstenošana 1999.-2001. gadā.

Ziņojumā ir ietvertas nozīmīgas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo stāvokli, kas raksturots dokumentā „Ziņojums par to, kā piemērota Direktīva 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību. Atjaunināts par 1996.–1998. gadu”.

1.3. Ziņojuma struktūra

Ziņojums sastāv no divām daļām, I daļā sniegts kopsavilkums par 15 ES dalībvalstīs panākto progresu, jo īpaši saistībā ar galvenajiem direktīvas mērķiem un nosacījumiem, kas ieskicēti īsumā. II daļā apkopoti dalībvalstu ziņojumi par direktīvas īstenošanu 1999.-2001. gadā, kuru sniegšana paredzēta direktīvas 12. pantā. Ziņojuma II daļu, kas ietver dalībvalstu sniegto informāciju, ir pārbaudījušas dalībvalstu iestādes saskaņā ar 12. panta 2. punktu.

2. PUTNU DIREKTīVA 79/409/EEK

2.1. Direktīvas mērķi

Putnu direktīvas[1] galvenais mērķis ir visu savvaļas putnu sugu ilgstoša saglabāšana Eiropas Savienībā ilgtermiņa perspektīvā. Ar to 15 ES valstīs ir noteikta 181 apdraudēta putnu suga un pasuga, kam jāvelta īpašas uzmanība (I pielikums). Dalībvalstis ir atbildīgas par īpaši aizsargājamu teritoriju izveidi un jo īpaši par migrējošo putnu aizsardzību, kas ir visiem eiropiešiem kopīgi dabas resursi.

2.2. Galvenie direktīvas noteikumi

Putnu direktīvas 1. pantā paredzēts izveidot vispārēju aizsardzības sistēmu visu sugu putniem, kas dabiskā veidā dzīvo savvaļā to dalībvalstu Eiropas teritorijā, uz kurām attiecas Līgums (izņemot Grenlandi). Direktīvas nolūks ir aizsargāt un pārraudzīt šīs sugas un regulēt to medīšanu un sagūstīšanu. Tā attiecas uz savvaļas putniem, kā arī to olām, ligzdām un dzīvotnēm. 2. pantā ir noteikts mērķis aizsargāt visas šīs putnu sugas, un minētais mērķis ir saistīts ar to ekoloģiskajām vajadzībām un sabiedrības prasībām zinātnes, kultūras, atpūtas un tautsaimniecības jomā.

Direktīva pievēršas divām galvenajām tēmām: dzīvotņu aizsardzībai, kas noteikta 3. un 4. pantā, un medīšanai, sagūstīšanai, nonāvēšanai un tirdzniecībai, kas reglamentēta ar 5. līdz 9. pantu.

10. panta mērķis ir veicināt dalībvalstu pētījumus par savvaļas putnu aizsardzību.

11. pantā paredzēts, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai nevietējas izcelsmes sugu ieviešana neietekmētu vietējo floru un faunu.

12. pantā noteikts, ka dalībvalstis nosūta Komisijai ziņojumu par valstu tiesību aktu izpildi, kas pieņemti saskaņā ar direktīvu.

Pasākumi, ko īsteno saskaņā ar direktīvu, nedrīkst pasliktināt jau esošo stāvokli attiecībā uz dabiskā veidā savvaļā dzīvojošu putnu sugu aizsardzību dalībvalstu Eiropas teritorijā (13. pants), un dalībvalstis drīkst ieviest vēl stingrākus aizsardzības pasākumus, nekā direktīvā paredzētos pasākumus (14. pants).

15. līdz 19. pantā noteiktas procedūras, ar ko jo īpaši paredz izveidot padomdevēju komiteju direktīvas pielāgošanai zinātnes un tehnikas sasniegumiem, lai varētu ieviest nepieciešamās izmaiņas, pieņemt procedūras un noteikt termiņus ziņojumu iesniegšanai.

2.2.1. Transponēšana: valstu jaunie tiesību akti |

Juridiskās prasības | Dalībvalstīm vajadzēja rīkoties, lai spēkā stātos normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu direktīvas prasības līdz 1981. gadam. Valstu galveno tiesību aktu teksti jānosūta Komisijai. |

Kopsavilkums par 15 ES valstīm | Attiecīgajā periodā tiesību aktos nav notikuši kardināli grozījumi, lai gan lielākā daļa dalībvalstu ziņo par nelielām izmaiņām. Daudzos gadījumos tās attiecas uz sekundārajiem tiesību aktiem, kur paredzēti īpaši noteikumi par medībām, ietekmes novērtēšanu un putnu turēšanu. Izmaiņas Apvienotās Karalistes tiesību aktos nostiprināja spriedumu izpildi un sodu piemērošanu par nelikumīgām darbībām. |

2.2.2. Dzīvotņu aizsardzība (3. pants): progress objektu noteikšanas jomā |

Juridiskās prasības | 3. un 4. pantā dalībvalstīm noteikts saglabāt, uzturēt vai atjaunot pietiekamu dzīvotņu daudzveidību un teritoriju. 4. pantā jo īpaši paredzēts, ka skaitliski un lieluma ziņā vispiemērotākās teritorijas klasificē kā īpaši aizsargājamas teritorijas. |

Kopsavilkums par 15 ES valstīm | Vairums dalībvalstu ir noteikušas jaunas īpaši aizsargājamas teritorijas vai palielinājušas jau esošo īpaši aizsargājamo teritoriju platību. Dažos gadījumos īpaši aizsargājamo teritoriju sarakstam ir pievienotas jaunas, būtiskas teritorijas (piemēram, Itālijā, Nīderlandē, Portugālē, Spānijā un Zviedrijā). Tikai Beļģija ziņo, ka ir atņēmusi kādai teritorijai šo statusu, bet vēlāk minētais statuss piešķirts teritorijām citos reģionos. Somija tomēr ir samazinājusi vairāku īpaši aizsargājamo teritoriju platību. Jāņem vērā jūras vai piekrastes īpaši aizsargājamo teritoriju noteikšana vai paplašināšana Beļģijā un Īrijā. Apvienotā Karaliste pieņēma sīki izstrādātu pārskatu par īpaši aizsargājamām teritorijām, bet tā rezultāti nav tik sīki izstrādāti. |

2.2.3. Dzīvotņu aizsardzība (3. un 4. pants): īpaši aizsargājamās teritorijās veiktie pasākumi |

Juridiskās prasības | 3. pantā ir pausta nepieciešamība saglabāt, uzturēt vai atjaunot putnu dzīvotņu pietiekamu daudzveidību un teritoriju. Tajā paredzēti divi rīcības virzieni: i) aizsargātu un uzraudzītu teritoriju izveidošana un ii) dzīvotņu atjaunošana un uzlabošana. 4. pantā ir aprakstīti aizsardzības pasākumi, kas jāveic, lai nodrošinātu dzīvotņu piemērotību vairākām apdraudētām sugām, kas uzskaitītas I pielikumā un migrējošām sugām. Tas tāpat kā 3. pants balstās uz pasākumiem, kas veikti visā teritorijā un arī aizsargājamo teritoriju tīklā. |

Kopsavilkums par 15 ES valstīm | Dažās dalībvalstīs liela nozīme bija LIFE projektiem, visvairāk Somijā. Pasākumu vidū bija agrovides un pārvaldības sistēmas (Vācijā, Spānijā, Somijā, Nīderlandē, Apvienotajā Karalistē) un zemes pirkšana (Portugālē). Daudzās dalībvalstīs darbojas pārvaldības plāni (Itālijā, Portugālē), tomēr tie nav visaptveroši (Nīderlandē). Somija vienīgā uzsver atjaunošanas plānu nozīmi. |

2.2.4. Dzīvotņu aizsardzība (3. un 4. pants): ārpus īpaši aizsargājamajām teritorijām veiktie pasākumi |

Juridiskās prasības | 3. pantā ir pausta nepieciešamība saglabāt, uzturēt vai atjaunot putnu dzīvotņu pietiekamu daudzveidību un teritoriju. Tajā paredzēti divi rīcības virzieni: i) aizsargātu un uzraudzītu teritoriju izveidošana un ii) dzīvotņu atjaunošana un uzlabošana. 4. pantā ir noteikti aizsardzības pasākumi, kas jāveic, lai nodrošinātu dzīvotņu piemērotību vairākām apdraudētām sugām, kuras uzskaitītas I pielikumā, un migrējošām sugām. Tas tāpat kā 3. pants ir balstīts uz pasākumiem, kas veikti visā teritorijā un arī īpaši aizsargājamajās teritorijās. |

Kopsavilkums par 15 ES valstīm | Vairums valstu atsaucas uz līgumos noteikto un agrovides pasākumu izmantošanu (Beļģija, Austrija, Vācija, Īrija, Itālija, Nīderlande, Portugāle, Spānija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste). Šīs un arī citas iniciatīvas ir paredzētas dažādu dzīvotņu, piemēram, pļavu, purvu, zālāju, virsāju, ozolu biržu, mitrāju, mežu zemes pārvaldībai un atjaunošanai. Dažos gadījumos uzmanība pievērsta arī ainaviskajām iezīmēm. Reizēm izmantota zemes pirkšana, īpaši purvos. |

2.2.5. Vispārējā putnu aizsardzības sistēma (5. pants) |

Juridiskās prasības | Ar 5. pantu izveido vispārēju aizsardzības sistēmu, aizliedzot apzināti nonāvēt vai sagūstīt putnus, apzināti iznīcināt vai bojāt putnu ligzdas un olas, lasīt un paturēt olas, apzināti traucēt putnus, jo īpaši vairošanās un ligzdošanas laikā, un turēt to sugu putnus, kurus aizliegts medīt. |

Kopsavilkums par 15 ES valstīm | Austrijā, Somijā, Itālijā, Nīderlandē, Spānijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē darbojas sugu pārvaldības plāni, bet vairumā gadījumu tie paredzēti ļoti nedaudzām sugām. Apvienotās Karalistes ziņojumā minēts visvairāk rīcības plānu — 26, tajā sīki aprakstīti arī citi aizsardzības pasākumi, kas attiecas uz 6 putnu sugām. Spānijā ir pieņemtas pārvaldības stratēģijas tikai divām sugām, toties tur ir izveidotas vairākas darba grupas, kas risina jautājumus, kuri attiecas uz šo putnu sugām. Dažādās valstīs (Beļģijā, Dānijā, Francijā, Vācijā, Īrijā un Zviedrijā) ir pieņemti stingrāki tiesību akti, lai paplašinātu aizsardzības jomu, attiecinot to arī uz apzinātu putnu sagūstīšanu un traucēšanu, olu iznīcināšanu un vākšanu utt.). Īrijā papildu darbībām tagad ir vajadzīgas licences, tādējādi samazinot traucējumu risku. LIFE projektus ir minējušas tikai Apvienotā Karaliste un Portugāle. |

2.2.6. Putnu tirdzniecības, pārvadāšanas un turēšanas sankcionēšana (6. pants) |

Juridiskās prasības | 6. pantā aizliegts tirgot, pārvadāt tirdzniecības nolūkā un turēt tirdzniecības nolūkā dzīvus vai beigtus direktīvā minēto sugu putnus vai to daļas, tostarp putnus, ko drīkst medīt vai sagūstīt, izņemot putnus, kas minēti III pielikuma 1. daļā. Ja dalībvalsts vēlas sankcionēt šādas darbības attiecībā uz III pielikuma 2. daļā minēto sugu putniem, paredzot noteiktus ierobežojumus un nosakot, ka putniem jābūt nonāvētiem likumīgi, tai vispirms jāapspriežas ar Komisiju. |

Kopsavilkums par 15 ES valstīm | Apvienotās Karalistes ziņojumā sīki atspoguļots līmenis, kādā veiktas pārbaudes un veiksmīgi notikusi tiesvedība saistībā ar nelegāli turētiem putniem. Bez šā gadījuma tikai Īrija, Itālija, Beļģija un Austrija ir ziņojušas par putnu turēšanu un tirdzniecību. |

2.2.7. Sugu resursu izmantošana (7. pants): medības |

Juridiskās prasības | 7. pantā pieļautas medības, tostarp medības ar piekūnu, ierobežojot šīs iespējas izmantošanu tikai līdz II pielikumā uzskaitītajām sugām. Medības jārīko atbilstoši valstī spēkā esošajiem pasākumiem un, ievērojot saprātīgas resursu izmantošanas un ekoloģiski līdzsvarotas putnu sugu kontroles principu. Medības turklāt nedrīkst apdraudēt citur paredzētos aizsardzības pasākumus (atbilstoši 2. pantam), un tās jāierobežo periodos, kas ir ļoti svarīgi putnu dzīves ciklā (piemēram, ligzdošanas periodā). |

Kopsavilkums par 15 ES valstīm | Valstu vai reģionu tiesību aktos par medībām ir ieviestas dažas izmaiņas (Dānijā, Francijā, Somijā, Grieķijā, Portugālē, Spānijā, Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē — Skotijā). Dažos gadījumos (piemēram, Beļģijā — Flandrijā, Itālijā, Īrijā, Grieķijā) noteikumus par medībām pieņem katru gadu, lai gan nav skaidrs, uz kāda pamata tiek izsniegtas medību atļaujas un vai tās pilnīgi atbilst direktīvai. |

2.2.8. Aizliegti līdzekļi (8. pants) |

Juridiskās prasības | Ir aizliegti visi masveidīgi vai neselektīvi putnu sagūstīšanas vai nonāvēšanas līdzekļi. |

Kopsavilkums par 15 ES valstīm | Lielākā daļa dalībvalstu ziņo par juridisko situāciju attiecībā uz atļautām putnu sagūstīšanas vai nonāvēšanas metodēm, bet dažas no tām vienkārši atsaucas uz tiesību aktiem, nenorādot to saturu. Neviena valsts nav norādījusi, vai ir radušās problēmas, īstenojot šos tiesību aktus praksē. |

2.2.9. Izņēmumi (9. pants) |

Juridiskās prasības | 9. pantā ir paredzēta iespēja atkāpties no pantiem par putnu resursu izmantošanu, ja nevar rast citu pieņemamu risinājumu. Izņēmumi ir iespējami i) sabiedrības veselības aizsardzības un drošības interesēs, lidojumu drošības interesēs, lai nepieļautu nopietnu kaitējumu kultūraugiem, lauksaimniecības dzīvniekiem, mežiem, zvejniecībai un ūdeņiem un lai aizsargātu floru un faunu, ii) pētniecības un mācību nolūkā, veicot populācijas atjaunošanu, sugu reintrodukciju un šim nolūkam nepieciešamo pavairošanu, iii) lai stingri kontrolētos apstākļos un izlases veidā atļautu nelielā skaitā sagūstīt, turēt vai citādi saprātīgi izmantot dažus putnus. Dalībvalstīm jāsniedz Komisijai konkrēta informācija un katru gadu jānosūta ziņojums par šā panta īstenošanu. Pamatojoties uz šo informāciju, Komisijai jānodrošina, lai sekas, ko rada šie izņēmumi, nebūtu pretrunā direktīvai. |

Kopsavilkums par 15 ES valstīm | Izņēmumi ir pieļauti dažādu iemeslu dēļ, tostarp, lai nepieļautu kaitējumu kultūraugiem, kontrolētu slimības, nodrošinātu lidojumu drošību, novērstu nevietējas izcelsmes sugu negatīvo ietekmi, kā arī saistībā ar izglītību un zinātni. Somijā ir pieļauts 121 izņēmuma gadījums, galvenokārt pētījumu un mācību interesēs. Ir noķerts viens stārķis un ievietots zooloģiskajā dārzā (Somijā). Dažu valstu ziņojumos ir minēts jūraskrauklis (Austrija, Francija un Īrija). Visuzkrītošākie izņēmuma gadījumi attiecās uz 7 sugām Itālijā, tie skāra 80 000 putnu. Tikai Zviedrija minēja, ka izņēmumiem jābūt saderīgiem ar labvēlīgu saglabāšanas statusu. |

2.2.10. Citi atbalsta pasākumi un noteikumi: pētījumi (10. pants) |

Juridiskās prasības | 10. pantā noteikts, ka dalībvalstīm jāveic pētījumi par putnu populāciju aizsardzību, pārzināšanu un izmantošanu. Prioritārās tēmas ir norādītas direktīvas V pielikumā. |

Kopsavilkums par 15 ES valstīm | Pētījumu projektu saraksts ir garš, un tie ir dažādi. Visbiežāk minēta ligzdojošo putnu skaitīšana, ūdensputnu uzskaite, putnu gredzenošanas shēmas, pētījumi par dzīvotnēm izvirzītajām prasībām un par dzīvotņu izvēli, putnu sadalījums un uzskaite, kā arī pētījumi par pārraudzības un vadības programmām. |

2.2.11. Nevietējas izcelsmes sugu ieviešana (11. pants) |

Juridiskās prasības | Saskaņā ar 11. pantu dalībvalstīm jāapspriežas ar Komisiju par visiem putnu sugu ieviešanas gadījumiem, ja šīs sugas nav dabiski sastopamas savvaļā. Ieviešanu drīkst uzsākt tikai tad, ja tā nekaitē vietējai florai un faunai. |

Kopsavilkums par 15 ES valstīm | Nav ziņots par jauniem ieviešanas gadījumiem. Valstu ziņojumos kā nevietējas izcelsmes suga visbiežāk minēta Jamaikas pīle (Īrija, Spānija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste). Spānijā, liekas, ir bijuši efektīvi kontroles pasākumi, un ilgāk par gadu nav novēroti hibrīdi, Zviedrijā un Īrijā medības ir līdzeklis, lai kontrolētu putnu skaitu, Apvienotajā Karalistē tiek gatavots ierobežoti kontrolēts mēģinājums, lai noskaidrotu, vai ir iespējams kādu sugu iznīcināt pilnībā. Bažas rada vairākas citas sugas, jo īpaši zosis Apvienotajā Karalistē un Īrijā. Itālijā pastāv pārraudzības sistēmas nevietējas izcelsmes sugām (pavisam 110), šādas sistēmas ir arī Apvienotajā Karalistē (ieviestas sugas ar nelielām ligzdojošām populācijām, nevietējas izcelsmes sugas, neligzdojoši ūdensputni un hibrīdi). |

2.2.12. Sabiedrības izglītošana un resursu palielināšana |

Juridiskās prasības | Nav. |

Kopsavilkums par 15 ES valstīm | Putnu atlants, teorētisko un praktisko mācību metodes, brošūras, konferences, palīdzības dienesti, valstu atsauces dokumenti utt. |

3. SECINĀJUMI

Šā ziņojuma mērķis ir palīdzēt novērtēt Kopienas progresu putnu direktīvas īstenošanā, ņemot vērā dalībvalstu sniegto informāciju par to, kā īstenoti saskaņā ar direktīvu pieņemtie valstu tiesību akti. Tas, kā arī informācija par putnu populāciju un to dzīvotņu stāvokli un tendencēm un ar to saistītais spiediens, ietekme un sociāli ekonomiskie virzītājspēki ir palīdzējuši novērtēt direktīvas efektivitāti[2].

Šobrīd ir klasificētas vairāk nekā 3000 īpaši aizsargājamas teritorijas, kas veido gandrīz 8 % no ES sauszemes teritorijas, kā arī nozīmīgu 2,7 miljonu hektāru lielu jūras teritoriju, kaut arī tikai četras valstis (Beļģija, Dānija, Luksemburga un Nīderlande) ir pilnīgi pabeigušas darbu saistībā ar sava īpaši aizsargājamo teritoriju tīkla izveidi. Tāpat valstīs visai atšķirīgs ir arī to teritoriju īpatsvars, kam piešķirts īpaši aizsargājamas teritorijas statuss, — no mazāk nekā 2 % Francijā līdz vairāk nekā 15 % Spānijā. Pateicoties šo teritoriju, jo īpaši mitrāju, aizsardzības un saglabāšanas vadībai, ko papildina sugu rīcības plānu izstrāde, sāk atgūties dažu nopietni apdraudētu sugu populācijas. Tomēr rīcība katra valstī ir atšķirīga, un dažas svarīgas teritorijas vēl nav aizsargātas.

Joprojām pastāv atšķirīgi viedokļi un ir strīdi par to, vai dažu dalībvalstu medību režīmi un prakse atbilst direktīvai. Dažās valstīs, jo īpaši Francijā, Spānijā un Itālijā, domstarpības ilgst jau gadiem, un šo ainu vēl papildina plaša ar to saistītā tiesvedība. Pretrunas kas saistītas ar medībām, ir prasījušas savstarpēji uzlabot izpratni par direktīvas noteikumiem dažādos līmeņos un labāku dialogu ar medībās iesaistītajām pusēm.

Noslēgumā jānorāda, ka ir jāpieliek lielākas pūles, lai sasniegtu direktīvas mērķi saglabāt Eiropas savvaļas putnu sugas un panāktu, ka tai ir atbilstīgs ieguldījums ES mērķa sasniegšanā — līdz 2010. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības sarukumu, par ko Eiropadome vienojās Gēteborgas tikšanās laikā un kas izklāstīts Sestajā vides rīcības programmā (Lēmums 1600/2002).

[1] Direktīva 79/409/EEK (OV L 103, 25.4.1979), ko groza Direktīva 81/854/EEK (OV L 319, 7.11.1981., 3. lpp.), Direktīva 85/411/EEK (OV L 233, 30.8.1985., 33. lpp.), Direktīva 86/122/EEK (OV L 100, 16.4.1986., 22. lpp.), Direktīva 91/244/EEK (OV L 115, 8.5.1991., 41. lpp.), Direktīva 94/24/EEK (OV L 164, 30.6.1991., 9. lpp.) un Grieķijas, Spānijas, Portugāles, Austrijas, Zviedrijas un Somijas pievienošanās akti (OV L 302, 15.11.1985., 221. lpp. un OV L 291, 19.11.1979., 17. lpp.).

[2] “25 gadi putnu direktīvai: uzdevumi 25 valstīm”, Vides ģenerāldirektorāta ziņojums, 2004. gada oktobris