[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 8.2.2006

COM(2006)44 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIņOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIāLO LIETU KOMITEJAI UN REģIONU KOMITEJAI par ES līmeņa rīcības apspriešanu, lai veicinātu no darba tirgus tālāk esošo cilvēku aktīvu integrāciju

Paziņojuma mērķis

Eiropadome 2005. gada martā atkārtoti uzsāka Lisabonas stratēģiju, pievēršot uzmanību izaugsmei un nodarbinātībai ar mērķi veicināt sociālo kohēziju. Eiropas Nodarbinātības stratēģijai ir galvenā loma Lisabonas stratēģijas nodarbinātības mērķu īstenošanā, un Lisabonas stratēģijas panākumu atslēga ir arī lielāka sociālā kohēzija. Un otrādi, Eiropas nodarbinātības stratēģijas panākumi ir atslēga uz lielāku sociālo kohēziju[1].

Cīņa pret nabadzību un sociālo atstumtību ir Eiropas Savienības un tās dalībvalstu galvenās rūpes. Kad 2000. gada martā uzsāka Lisabonas stratēģiju, Padome lūdza dalībvalstis un Eiropas Komisiju veikt pasākumus, kas izšķirīgi ietekmētu nabadzības izskaušanu līdz 2010. gadam. Dalībvalstis ir izrādījušas lielu politisko apņēmību, un ir veikti daudzi pasākumi gan ES, gan valstu līmenī. Bet paplašinātajai Eiropas Savienībai cīņa pret nabadzību un no darba tirgus atstumto cilvēku integrācija ir nopietna problēma. Pārskatītās Lisabonas stratēģijas mērķus nevarēs īstenot, ja mēs turpināsim „izniekot” lielu daļu mūsu vienīgo visdārgāko resursu: cilvēkkapitālu.

Lielākajā daļā dalībvalstu ir vispusīga sociālās palīdzības politika, un tās veic aktivizācijas pasākumus, lai atstumtos cilvēkus atgrieztu darba tirgū, bet vēl ir ievērojams „kodols” cilvēku, kam ir mazas izredzes atrast darbu, kuriem šā iemesla dēļ ir augsts nabadzības un sociālās atstumtības risks. Tiem, kas ir tālu no darba tirgus, minimālā ienākuma (MI) plāni var būt ir vienīgais veids kā glābties no pilnīgas nabadzības; tomēr, veicot šo neaizstājamo funkciju, MI plāniem ir arī jāveicina strādāt spējīgo integrācija darba tirgū. Tādēļ lielākā problēma ir nodrošināt, lai sociālās aizsardzības politikas ieguldījums būtu efektīvi strādāt spējīgo cilvēku mobilizēšana, vienlaicīgi sasniedzot plašāku mērķi nodrošināt apmierinošus dzīves apstākļus tiem, kuri ir un paliks ārpus darba tirgus.

Tādēļ šim paziņojumam ir divi mērķi:

- Pirmkārt, atskatīties uz progresu, kas panākts paplašinātas Savienības kontekstā, ar mērķi veicināt pieeju darba tirgum no tā atstumtajiem (1. daļa).

- Otrkārt, pamatojoties uz šo pārskatu, uzsākt sabiedrības apspriešanu par iespējamām pamatnostādnēm rīcībai ES līmenī, ar domu veicināt no darba tirgus tālāk esošo cilvēku aktīvu iesaistīšanos (2. daļa). Šo apspriešanu pamato ar Līguma 138. pantu.

Tādējādi šis paziņojums atbilst jaunajai Sociālajai programmai 2005.−2010. gadam, kura apstiprināja, ka Komisija uzsāks Kopienas iniciatīvu par minimālā ienākuma plāniem un no darba tirgus atstumto cilvēku integrāciju pēc tam, kad būs veiktas paredzētās ietekmes novērtēšanas procedūras. Tā pievērš uzmanību arī Eiropas Parlamenta regulāri izteiktajām bažām, Lisabonas stratēģijas īstenošanu pārskatot.

Cīņa ar nabadzību un atstumtību no darba tirgus: Paliekošas problēmas Savienībai.

Pasākumi dalībvalstu līmenī

ES dalībvalstīs ir izveidotas sarežģītas sociālās aizsardzības sistēmas, kuru mērķis ir nodrošināt pret tādiem sociāliem riskiem kā slimība un bezdarbs un novērst un apkarot nabadzību un sociālo atstumtību. Līdz ar ES līmeņa politikas maiņu deviņdesmitajos gados aktīvāku plānu virzienā ieņēmumu atbalsta plāni ir arvien vairāk pakļauti aktivizēšanai, lai samazinātu algotā darba bremzēšanu un izvairītos no nabadzības lamatām[2]. Rezultātā ir uzlabojusies saskaņa starp ieņēmumu atbalsta plāniem un aktivizēšanas politiku. Daudzās dalībvalstīs tiesības saņemt atbalstu tagad ir atkarīgas no aktīvas darba meklēšanas, gatavības strādāt vai piedalīšanās apmācībā. Dažreiz tas ir individuāls līgums, kur nosaka saņēmēja pienākumus piedalīties darbā atgriešanās procesā tādā veidā, kāds norādīts līgumā. Palielinās to valstu skaits, kur finansiālos stimulus uzlabo ar mērķi radīt spēcīgu stimulu uzsākt darbu. Piemēram, nodokļu kredīti ir pieejami maz apmaksāta darba strādniekiem kā ienākumu uzlabošanas nosacījums, lai turpinātu strādāt algotu darbu, un brīdī, kad normāli pabalstus atceļ, maksājumus samazina pakāpeniski, lai neatņemtu vēlēšanos strādāt. Ir izstrādāti un īstenoti arī speciāli pasākumi, kas atvieglo pamata pakalpojumu un preču saņemšanu, piemēram, veselības aizsardzību, piemērotu mājokli vai pat pārtiku (vissmagākajos materiālo zaudējumu gadījumos), lai atvieglotu maznodrošināto personu iekļaušanos vidusmēra sabiedrībā.

Lai to sasniegtu, ES dalībvalstis bieži ir īstenojušas dažādus MI plānus, lai, pirmkārt, mazinātu atšķirības starp personiskajiem un ģimenes ienākumiem – kas iegūti darbā vai no sociālajiem pabalstiem – un, otrkārt, garantēto minimumu.

Var identificēt dažas kopīgas īpašības:

- tie nodrošina pamata vajadzības minimālā dzīves standartu līmenī, atbalsta cilvēkus un viņu apgādājamos, kad nav pieejams cits finansiāla atbalsta avots;

- tie nav atkarīgi no ieguldījuma un tos finansē no nodokļiem;

- vairumā gadījumu tie nav ierobežoti laikā, lai gan domāti īslaicīgi;

- tie pieprasa, lai cilvēki, kas spēj strādāt, būtu gatavi strādāt;

- to līdzekļi ir pārbaudīti, un zināmā mērā valsts iestādes tos atstāj pašu ziņā;

- tiesības saņemt ir atkarīgas no vecuma un minimālā norādītā nodzīvošanas laika;

- pabalsti parasti ir atkarīgi no ģimenes mājsaimniecības situācijas un bieži apvienoti ar citiem sociālajiem pabalstiem (mājokļa, apkures, bērnu pabalsti).

Šiem kopīgajiem ietvariem atbilst dažnedažādi MI plāni visās ES dalībvalstīs. Tiem ir atšķirīgs pabalstu apjoms, piegādes sistēmas decentralizācija, rīcības brīvības pakāpe likumu interpretācijā, kritērijs par nodzīvoto laiku un līdzsvars starp vispārīgu pieeju un pieeju atbilstoši sociālajām kategorijām. Tiem ļoti atšķiras apjoms, kādā pamata ieņēmumu atbalsts saistīts ar citām politikas sastāvdaļām, piemēram, darba tirgus politiku un pakalpojumu pieejamību. Tomēr ar dažādiem panākumiem tie visi veic svarīgu uzdevumu funkcionējošas sabiedrības un darba tirgus labā.

Skaidri jāatzīst sociālās aizsardzības sistēmu veikums bez tām nabadzības risks liekākajā daļā dalībvalstu un Savienībā kopumā būtu sasniedzis nepastāvīgu līmeni. ES 25 dalībvalstīs, ja nebūtu ieviesti sociālie pabalsti[3] (izņemot pensijas), 2003. gadā pēc aptuveniem datiem[4] nabadzības riska līmenis būtu 25 %, t. i., 9 procentu punktus augstāks nekā esošais nabadzības risks. Bet vispārējā situācija saistībā ar nabadzību un iespējām visneaizsargātākajiem strādāt vēl arvien izraisa lielas bažas. Finansiālas nabadzības riska apstākļos[5] 2003. gadā dzīvoja 16 % no ES 25 iedzīvotājiem (apmēram 72 miljoni cilvēku). Šie skaitļi neparāda, cik grūti ir cīnīties pret nabadzību un atstumtību: faktiski kopš 1997. gada, kad sākās šī apsekošana, vairāk nekā puse iedzīvotāju, ko apdraud nabadzība, pastāvīgi (t. i., trīs no pēdējiem četriem gadiem) ir dzīvojuši ar zemiem relatīvajiem ienākumiem[6]. Lai gan ienākumi zem nosacītā sliekšņa nav nepieciešams vai pietiekams nosacījums, lai būtu nabadzības stāvoklī, relatīvas nabadzības risks nozīmē arī ierobežotu pieeju precēm un pakalpojumiem, kurus uzskata par nepieciešamiem, lai pilnībā iesaistītos jebkurā dotajā sabiedrībā. Risks nokrist zemāk par nabadzības riska slieksni ir lielāks bezdarbniekiem, neaktīviem cilvēkiem, vientuļajiem vecākiem, invalīdiem un hroniski slimajiem. Tādējādi nenosakāms skaits cilvēku var ciest no smaga trūkuma un sociālās atstumtības, piemēram, būt bez pajumtes, narkotiku atkarīgi, alkoholiķi, bez pieejamas pamata veselības aprūpes un analfabēti, ko dažos gadījumos pastiprina etniskā diskriminācija un/vai dzīvošana daudzējādā ziņā nelabvēlīgos rajonos. ES 25 2003. gadā bija aptuveni 31,7 miljoni cilvēku, kas ir 8,5 % no darba spējīgā vecuma iedzīvotājiem (15-64), kuri skaitījās atstumti no darba tirgus. Šajā skaitā ietverti gan ilgstoši bezdarbnieki, gan aktīvi cilvēki, kuri zaudējuši drosmi pēc atkārtotām neveiksmēm darba meklējumos vai grib strādāt, bet dažādu iemeslu dēļ nespēj atrast darbu: invaliditāte vai hroniska slimība, pamatiemaņu trūkums, diskriminācija un/vai pienākumi ģimenē.

Pasākumi Kopienas līmenī

Padome 1992. gadā pieņēma divus ieteikumus, kas izvirzīja kopīgu mērķi garantēt minimālu resursu līmeni un noteica principus un pamatnostādnes, pēc kuriem šo mērķi var sasniegt[7]. Komisijas ziņojumā 1999. gadā[8] secināts, ka šie ieteikumi ir palīdzējuši izveidot un iedrošināt debates starp dalībvalstīm par MI plānu lomu un attīstību, ir veicinājuši šādu plānu saplūšanu starp dalībvalstīm, un tie devuši pamatojumu sistemātiskākai ES sadarbībai centienos cīnīties ar sociālo atstumtību un nabadzību.

Nicas Eiropadomes sanāksme 2000. gadā pieņēma kopīgus mērķus atvērtas koordinācijas metodes ieviešanai ( OMC ) sociālās iekļaušanās jomā, kas ietvēra ieteikumos izvirzītos mērķus. Pirmajā kopīgajā ziņojumā, ko pieņēma 2002. gada martā, secināja, ka trīspadsmit dalībvalstis no piecpadsmit ir izveidojušas vispārēju sociālās palīdzības politiku, kuras mērķis ir garantēt minimālus ienākumus visiem likumīgajiem iedzīvotājiem. Otrais kopīgais ziņojums (2004. gada martā) kopā ar ziņojumu par sociālo integrāciju, kas apskata 10 jauno dalībvalstu[9] Valsts darba plānus, izgaismoja vēlēšanos samazināt nodarbinātību bremzējošos faktorus, kas ietverti MI plānos[10], un atzīmēja reformas, kas paredzētas, lai pārskatītu noteikumus par tiesīgumu un ieviestu individualizētus paņēmienus ievešanai atpakaļ darba tirgū. No otras puses, dažas dalībvalstis ceļ vai uztur MI reālās vērtības līmeni, nosakot mērķus vai pieņemot kādu indeksācijas veidu, ņemot vērā faktu, ka bieži ir atzīts, ka izdevīgums ir diezgan zems vai nav ievēroti svarīgi iedzīvotāju segmenti, kuriem nav alternatīvu ienākumu.

Sekojot pārskatītajai Lisabonas stratēģijai un tās atjaunotajai koncentrācijai uz nodarbinātību un izaugsmi, vienojās, ka AKM par sociālo integrāciju un sociālo aizsardzību turpināsies un ka to īpaši iepludinās Lisabonas ziņojumu procesā. Jaunās Nodarbinātības pamatnostādnes[11] – kā 2005.–2008. gada integrēto pamatnostādņu paketes daļa – risina to cilvēku integrācijas jautājumus, kuri ir vistālāk no darba tirgus, rosinot dalībvalstis atbalstīt preventīvus un aktīvus darba tirgus pasākumus, ieskaitot vajadzību agru identificēšanu, palīdzību darba meklējumos, vadību un apmācību kā daļu no personalizētā rīcības plāna, nodrošināt sociālos pakalpojumus, kas vajadzīgi, lai atbalstītu invalīdu integrāciju darba tirgū un dot ieguldījumu sociālajā un teritoriālajā kohēzijā un nabadzības izskaušanā (Integrētās pamatnostādnes Nr. 19). Bez tam šīs pamatnostādnes piedāvā pastāvīgi pārskatīt nodokļu un pabalstu sistēmas, ieskaitot pabalstu vadību un nosacījumus un augsto minimālo nodokļu likmju samazināšanu, pūloties panākt, lai darbs atmaksātos, un nodrošināt atbilstošus sociālās aizsardzības līmeņus.

Eiropas Sociālais fonds un Kopienas iniciatīva EQUAL atbalsta un iedrošina dalībvalstis padarīt savu politiku aktīvāku, tam 2000.–2006. gada budžetā paredzēti apmēram 60 miljardi EUR, no kuriem 9 miljardi ir paredzēti sociālajai integrācijai. Nākamajā programmas sastādīšanas periodā ESF turpinās veicināt ceļus uz integrāciju nodarbinātībā invalīdiem un EQUAL principus pārņems ESF.

Sasniegumi un radušies uzdevumi

Lai gan sociālās sistēmas ir dažādas, visām Eiropas valstīm jāatrisina uzdevums, kā pielāgot savu politiku, lai padarītu ekonomiku efektīvāku. Darba tirgus integrācija ir galvenais mērķis, jo nodarbinātība daudziem cilvēkiem ir galvenā aizsardzība pret sociālo atstumtību un vienīgais pasākums, kas ilgtermiņā „atmaksājas”. Bet, lai integrācijai būtu patiesi panākumi, nodarbinātībai jāatmaksājas gan strādniekiem, gan uzņēmumiem. Sekmīgas politikas, kas liek darbam atmaksāties, „uzdevumu trijstūrī” jāatrod pareizais līdzsvars starp pieaugošiem stimuliem strādāt, nabadzības atvieglošanu un izvairīšanos no nepanesamiem izdevumiem budžetā[12].

Bet jāpatur prātā arī tas, ka sociālās aizsardzības sistēmas, līdztekus ienākumu atbalstam īpaši ekonomikas lejupslīdes laikā var arī – un, kur pareizi izplānotas un īstenotas, tiešām tā notiek – palīdz uzlabot darba tirgus funkcionēšanu: efektīva sociālā aizsardzība ļauj ieviest elastīgākus darba līgumus un padara efektīgāku darba meklēšanu. Sociālās labklājības sistēmas neesība vai tās samazināšana var novest pie zaudējumiem sadales efektivitātē.

Sociālās aizsardzības politika jāplāno uzmanīgi, jo, kad dažādi sociālās aizsardzības aspekti viens otru nepapildina, tie aizvieto viens otru, un var būt negaidītas sekas. Ja dažādi nelabvēlīgi faktori rada daudzveidīgu atstumtību, praksē integrācijas politikas trūkums parasti rada vēl lielākus efektivitātes zudumus un visticamāk, ka sabiedrības vājākie locekļi ir tie, kas iznes galveno smagumu. Nav formulas, ko varētu bez izmaiņām izmantot visās valstīs – kompromisi ir neizbēgami. Pabalsti, uz kuriem attiecas līdzekļu pārbaude, nelabvēlīgi ietekmē darbaroku piedāvājumu, kamēr darba piemaksas šo risku samazina, bet tās ir atkarīgas no maz atalgota darba pieejamības un tās nevar pieņemt par garantētām. Vispārēji pabalsti dod ienākumu, bet paši par sevi neizkropļo izvēli sākt darbu. Beidzot, dažiem cilvēkiem darba uzsākšana nav reāla izvēle.

Faktiski, lai gan sabiedrības finansiālie apsvērumi vienmēr būs izšķirošie lēmumam ieviest vai pastiprināt vienu vai otru sociālās palīdzības plānu, ir jāatceras arī, ka nepietiekošu ienākumu gadījumā atbalsta trūkums un MI plāni kompensē citu sociālo programmu pieprasījuma iespējamo pieaugumu (piemēram, ģimenes pabalsti), kas noņem daļu nabadzības atvieglošanas nastas un sociāli ekonomiskās izmaksas par veselības pasliktināšanos un noziedzību[13].

Salīdzinot dalībvalstis, redzams, ka īpaši plāni un sociālās palīdzības pakalpojumu piešķiršanas noteikumi un jo īpaši MI plāni ir ļoti svarīgi to efektivitātes noteikšanai. Likuma nosacījumi nav pietiekoši, lai nodrošinātu, ka visi cilvēki, kam tas patiesi vajadzīgs, saņem pabalstus, uz kuriem viņiem ir tiesības, un jo īpaši tas attiecas uz minimālā ieņēmuma aizsardzību un atbalstu integrācijai darba tirgū. Ir bažas par MI plānu efektivitāti, jo ievērojama to daļa, kuriem domāti šādi plāni, no tiem negūst labumu, vai nu tāpēc, ka viņi nepiesaka savas tiesības, vai cita iemesla dēļ (neatbilstība noteikumiem, pēc kuriem nosaka tiesības saņemt, apjomu nepareizs aprēķins, maksājumu kavēšanās, sankcijas un aizturēšana, atvilkumi no pabalsta tiešai parādu atmaksai)[14]. Pastāv risks, ka sociālos pabalstus maksās cilvēkiem, kuri nav trūkumā, jo plāns ir slikti nomērķēts. Viltojumi un ļaunprātīga izmantošana par piešķiršanu atbildīgajām valsts iestādēm vēl rada nopietnas bažas un attaisno pastiprinātu uzmanību profilakses, apliecināšanas, noteikšanas, uzraudzības un kontroles metodēm. Šādas bažas ir spēcīgs stimuls decentralizēt piešķiršanu.

Ņemot vērā mērķi ievest darba tirgū visneaizsargātākos cilvēkus, pierādījumi ir dažādi, bet tomēr rada iespaidu, ka progresu iespējams panākt un daudz var iemācīties no labas prakses. Aplūkojot MI instrumentu lomu, pētījums rāda, ka to savstarpējā mijiedarbība ar piemēroti izveidotu aktivizācijas politiku var dot pozitīvus nodarbinātības efektus, ka apmācība darbam privātos uzņēmumos vai aktivizācija līdzīgi kā parasts darbs ir visdaudzsološākā pieeja, un ka jauni cilvēki un tie, kam ir mazāk sociālo problēmu, gūs lielāku labumu. Šādu aktivizācijas pasākumu sniegtais labums nav jāmēra tikai tūlītējas nodarbinātības nozīmē. Tie var palīdzēt likt cilvēkiem cīnīties pret sociālo izolāciju un izveidot pašapziņu un pozitīvāku attieksmi pret darbu un sabiedrību. No otras puses, mazāka uzmanība ir pievērsta atbilstošai sociālo pakalpojumu pieejamībai, kas veido pamata nosacījumus, lai cilvēks būtu pieejams darbam.

Apkopojot – ir pierādījumi, ka attaisnojas plašs politikas sajaukums, apvienojot trīs elementus: (i) saikne ar darba tirgu, izmantojot darba piedāvājumus vai arodapmācību; (ii) ienākumu atbalsts līdz līmenim, kas ir pietiekams, lai cilvēki varētu dzīvot ar cieņu; un (iii) labāk pieejami pakalpojumi, kas var palīdzēt novākt dažus šķēršļus, ar ko sastopas daži cilvēki un viņu ģimenes, iekļaujoties sabiedrības galvenajā daļā, tādējādi atbalstot viņu atkalatsākšanu strādāt (piemēram, konsultācijas, veselības aprūpe, bērnu aprūpe, mūžizglītība, lai izlabotu izglītības trūkumus, IKT apmācība, lai palīdzētu nākošajiem iespējamajiem strādniekiem, ieskaitot cilvēkus ar invaliditāti, jauno tehnoloģiju izmantošana un elastīgāki darba apstākļi, psiholoģiskā un sociālā rehabilitācija). Šādu pieeju var nosaukt par aktīvu integrāciju . Lai liktu pamatus politikai šajā jomā un izveidotu apstākļus efektīva progresa panākšanai cīņā ar nabadzību un atstumtību, ir ārkārtīgi svarīgi, lai visi šie standarti būtu savstarpēji saistīti. Bez aktīva atbalsta darba tirgus integrācijai pastāv risks, ka MI plāns noķer cilvēkus nabadzības lamatās un ilgstošā atkarībā no pabalstiem. Bez atbilstošiem atbalsta ienākumiem ir risks, ka aktīvā darba tirgus politika vai programmas nevar novērst plaši izplatījušos nabadzību un aizkavēt cilvēkus no neregulāru eksistences līdzekļu meklēšanas. Bez šādiem sociālā atbalsta pasākumiem pastāv risks, ka aktivizācijas likumu īstenos akli un līdz ar to neefektīvi, neņemot pienācīgi vērā cilvēkus, kam nav priekšrocību (vientuļās mātes, klaidoņi un čigāni, cilvēki ar sliktu veselību vai tādi, kas cieš no psiholoģiskiem traucējumiem). Beidzot, lai šāda politika būtu uzticama un saņemtu atbalstu, ir svarīgi, lai tā būtu ar rūpīgi izstrādātu budžetu un pakļauta riskam nebūtu vidēji garu periodu finansiālā drošība, un ka tie parāda, ka to izmaksas izrādās lietderīgas ilgākā laika posmā.

Iespējamās pamatnostādnes nākotnes rīcībai ES līmenī

Uzdevumi

Dalībvalstis ar ES aktīvu atbalstu pēc Padomes ieteikumiem, sociālās integrācijas koordinēšanas atvērtā metode, Eiropas nodarbinātības stratēģija un Eiropas Sociālais fonds ir progresējuši, paplašinot pamata palīdzības mehānismus un veicinot visneaizsargātāko cilvēku iekļuvi darba tirgū. Tomēr pastāvīgs liels skaits cilvēku uz nabadzības riska robežas un atstumtība no darba tirgus ir neizbēgama problēma sociālās vienotības mērķiem, kas ietverti ES Līgumā. Bez tam ir svarīgi, ka cilvēki ārpus darbaspēka, ieskaitot ilgstošos bezdarbniekus (no jauna) ienāk darba tirgū, un mērķis ir 70 % nodarbinātības līmenis kā Savienības dzīves īstenība. Lai gan situācija un politika dažādās ES vietās atšķiras, Eiropas līmeņa rīcība, piemēram, lai izveidotu kopīgus principus, pamatprasības vai citus paņēmienus, kā stiprināt 1992. gada ieteikumus, var padarīt vērtīgākus dalībvalstu centienus, dodot pamatnostādnes un kopīgu analītisko struktūru, ar ko var salīdzināt un novērtēt atsevišķus sasniegumus un politikas instrumentus.

Apspriešanās

Atbilstoši Līguma 138. pantam, kur minēti nosacījumi sociālās politikas jomas priekšlikumu iesniegšanai, par šo paziņojumu paredzēts uzsākt apspriešanu starp Kopienas līmeņa sociālajiem partneriem par 2.3. pantā dotajām pamatnostādnēm. Par šo tēmu apspriešana paplašināsies līdz visu līmeņu varas iestādēm, jo tās ir galvenās atbildīgās par tādas politikas izstrādāšanu, finansēšanu un vadīšanu, kas vērsta uz atstumto cilvēku integrāciju; un līdz pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas rūpējas par to personu interesēm, kam domāti šādi plāni, un/vai sniedz papildu pakalpojumus šādām personām.

Vienlaikus Komisija šo ziņojumu adresē Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai.

Pamatnostādnes

Lai varētu norādīt iespējamos nākotnes rīcības virzienus Eiropas līmenī, atbalstot valstu politiku, kas veicinātu no darba tirgus izstumto cilvēku efektīvāku integrāciju, Komisija aicina visus sociālos partnerus, valsts iestādes un citas sabiedrības iesaistītās personas izteikt savu viedokli par šādiem jautājumiem:

1. Dalībvalstīm ir uzdevums risināt sociālās integrācijas un īpaši no darba tirgus atstumto cilvēku integrācijas jautājumus – vai vajag turpināt rīcību ES līmenī un, ja vajag, kādi ir noderīgākie veidi, kā ES var papildināt un atbalstīt valstu līmeņa rīcību?

2. Kā Savienībai jāveido kopīgā nostāja, par ko vienojās 1992. gada ieteikumos, lai veicinātu atstumto cilvēku tiesības un piekļuvi integrācijai vajadzīgajiem pakalpojumiem, ņemot vērā attiecīgos jaunievedumus politikā?

3. Vai ir pamatota rīcība ES līmenī atbilstoši 137. panta 1. punkta h) apakšpunktam? Šādā kontekstā, vai aktivizēšanas un piekļuves darba tirgum aspekti ir jāapspriež sociālajiem partneriem?

2.4. Nākamie pasākumi

Šis paziņojums ir pirmais solis apspriešanas procesā. ES līmeņa sociālie partneri iesāk apspriešanas procesu, kā noteikts Līguma 138. panta 2. punktā. Tos aicina izteikt savu viedokli par 2. pantā 3. punktā izvirzītajiem jautājumiem. Lai iesaistītu citas ES un valstu līmeņa iestādes un organizācijas, apspriešana būs pieejama Nodarbinātības un sociālo lietu ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē:

http://europa.eu.int/comm/employment_social/consultation_en.html). Visas ieinteresētās personas var sūtīt piezīmes vai ieteikumus pa e-pastu tikai uz šo adresi: empl-e2-unit@cec.eu.int. Piezīmēm jānonāk līdz mums ne vēlāk kā [pieņemšanas diena +10 nedēļas]. Komisija sīki izpētīs saņemtos ierosinājumus un publicēs savus secinājumus, uz kuru pamata varēs pāriet uz nākamo apspriešanas procesa posmu, kā noteikts 138. panta 3. punktā.

[1] Skat. „Dalībvalstu nodarbinātības politikas vadlīnijas (2005-2008)”, OV L 205, 6.8.2005, 21 lpp.

[2] Šajā politikas maiņā ir pielietota Eiropas Nodarbinātības stratēģija. Pēc Lisabonas stratēģijas pārskatīšanas un jauno integrēto pamatnostādņu pieņemšanas dalībvalstis tagad aicina īstenot visu pasākumu kopumu, „lai nodrošinātu aptverošu darba tirgu, veicinātu darba pievilcību un liktu darba meklētāju darbam atmaksāties, ieskaitot invalīdus un neaktīvos” (19. vadlīnija).

[3] Kamēr nav salīdzināmo datu par 2003. gadu par valstīm, kur ir vairāk nekā 75 % no ES 25 iedzīvotājiem, Eiropas Kopienu Statistikas birojs vēl nepublicē šo statistiku ES 25 līmenī. Ieteiktie rādītāji par nabadzības riska līmeni pirms un pēc pabalstiem (attiecīgi 15 % un 16 %) tomēr ir līdzīgi pagājušo gadu rādītājiem, par kuriem datus pašlaik apstrādā un publicē (2001): attiecīgi 24 % un 15 %. Demogrāfijas statistika rāda, ka ES vidējais iedzīvotāju skaits bija 452,5 miljoni, no tā var aprēķināt, ka 68 miljoni cilvēku bija apdraudēti.

[4] Ieskaitot visus sociālās palīdzības veidus, ģimenes pabalstu un bezdarba pabalstu, bet neietverot pensijas.

[5] Iedzīvotāju procents, kuri dzīvo mājsaimniecībās ar pielīdzināto ienākumu zem 60 % no valstī vidējā. Ņemot vērā šā sliekšņa nosacīto raksturu, šo rādītāju parasti sauc par nabadzības riska mēru.

[6] Pēdējais gads, par kuru pašlaik ir salīdzināmie dati par ES 15 (nevis ES 25), ir 2000. gads, kad līmenis bija 9 %.

[7] Attiecīgi Ieteikums 92/442/EEK (1992. gada 27. jūlijs) un 92/441/EEK (1992. gada 24. jūnijs).

[8] KOM(1998)774 (1999. gada 25. janvāris).

[9] Eiropas Komisija (2005): „Ziņojums par sociālo integrāciju 2005. Sociālās integrācijas Valstu rīcības plānu analīze (2004.-2006.), ko iesniegušas 10 jaunās dalībvalstis”. Nodarbinātības, sociālo lietu un iespēju vienlīdzības ģenerāldirektorāts, Luksemburga, februārī, 193 lpp.

[10] Apvienotais ziņojums 2004. gadā uzsvēra izaicinājumu saistīt kopā atbalsta sistēmas ar politikām, lai palielinātu cilvēku spēju piekļūt darba tirgum un izbeigt ilgstošo atkarību. Iesaka rūpīgi izstrādāt nodokļu, ienākumu atbalsta un minimālo algu politiku, lai nodrošinātu, ka par darbu maksā pietiekoši, lai cilvēki izkļūtu no nabadzības (36. lpp.).

[11] Skat. „Dalībvalstu nodarbinātības politikas vadlīnijas (2005-2008)”, OV L 205, 6.8.2005, 21 lpp.

[12] KOM(2003)842 2003. gada 30. septembris.

[13] Ian Begg un citi " The costs of non-social policy ", DG EMPL (mimeo).

[14] Nesenā pētījumā par 13 ES dalībvalstīm, kam pamatā dati par ienākumiem laika posmā no 1993. līdz 1997. gadam, atklāts, ka no 2 līdz 3 % iedzīvotāju šajās valstīs kādā posmā ir dzīvojuši zem valsts vairāk vai mazāk garantētā MIG līmeņa (Skat. Nicaise,I. un citi: (2004) Gaps, traps and springboards in European minimum income systems . HIVA (Katholieke Universiteit Leuven) un CRSP (Loughborough University), 134 lpp.)