22.9.2006

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 229/1

Reģionu komitejas atzinums par tematu Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ceļā uz resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Tematiska stratēģija atkritumu rašanās novēršanai un atkritumu pārstrādei un par tematu Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par atkritumiem”

(2006/C 229/01)

REĢIONU KOMITEJA,

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ceļā uz resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Tematiska stratēģija atkritumu rašanās novēršanai un atkritumu pārstrādei” (KOM (2005) 666 galīgā red.) un priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par atkritumiem KOM (2005) 667 galīgā red. — 2005/0281 (COD);

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 5. janvāra lēmumu saskaņā ar EK dibināšanas līguma 175. pantu un 265. panta 1. punktu lūgt Reģionu komitejas atzinumu par šo tematu;

ņemot vērā Komitejas biroja 2005. gada 12. aprīļa lēmumu uzdot atzinuma izstrādi Ilgtspējīgas attīstības komisijai;

ņemot vērā tās atzinumu par Komisijas paziņojumu par virzību uz atkritumu veidošanās novēršanas un otrreizējas pārstrādes stratēģiju (KOM (2003) 301 galīgā red. — CdR 239/2003 (1));

ņemot vērā Komitejas izpētes ziņojumu par tematu “Direktīvas par atkritumu poligoniem īstenošana reģionālā un vietējā līmenī” (CdR 254/2005);

ņemot vērā atzinuma projektu (CdR 47/2006 rev.2), ko 2006. gada 3. aprīlī pieņēma Ilgtspējīgas attīstības komisija (ziņotājs: Laust Grove Vejlstrup kgs, Sydthy pašvaldības domnieks (DK/ETP));

65. plenārajā sesijā, kas notika 2006. gada 14. un 15. jūnijā (14. jūnija sēdē), pieņēma šo atzinumu:

1. Reģionu komitejas viedoklis.

Reģionu komiteja

Vispārējas piezīmes.

1.1	atbalsta Komisijas tematisko stratēģiju, jo tai raksturīga integrēta un visaptveroša pieeja atkritumu nozarei, un šāda pieeja ir nepieciešama, lai minētajā nozarē veiktu vajadzīgus papildu uzlabojumus ekoloģijas jomā;

1.2	uzsver, ka atkritumu politikai ir fundamentāla nozīme vides politikā kopumā; tādēļ saskaņota un pastiprināta pieeja atkritumu politikai dos ievērojamu labumu vides aizsardzībā;

1.3

uzsver, ka vairumā dalībvalstu tieši vietējās un reģionālās pašvaldības lielā mērā atbild par ES vides politikas īstenošanu, kurā viens no galvenajiem aspektiem ir atkritumu apsaimniekošana; norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir ļoti svarīga loma jaunu pieeju un pasākumu izstrādāšanā atkritumu apsaimniekošanas jomā;

1.4	norāda, ka vienkāršas atkritumu apglabāšanas atcelšana, tā vietā izvēloties ilgtspējīgākus paņēmienus, īpaši atkritumu veidošanās novēršanu, otrreizēju izmantošanu un otrreizēju pārstrādi, reģionālajām un vietējām varām prasa papildu cilvēku un finanšu resursus;

1.5

vērš uzmanību uz atkritumu hierarhiju, kurai atkritumu politikā jākļūst par centrālo un noteicošo principu, un norāda, ka šai hierarhijai jābūt atvērtai, lai tajā integrētu jaunus aspektus, ja tie ir efektīvi un lietderīgi, piemēram, proporcionālā apjomā īstenotu dzīves cikla pieeju, kurā ir ņemts vērā pilns produktu dzīves cikls;

1.6	tomēr brīdina, ka vairākās jomās, piemēram, atkritumu beigu stadijā un bīstamo atkritumu sajaukšanā, tematiskā stratēģija paredz nevajadzīgi mīkstināt attiecīgās normas, un tam var būt nelabvēlīga ietekme uz vidi;

1.7	norāda, ka joprojām ir vajadzība pēc skaidriem tiesību aktiem, piemēram, attiecībā uz otrreizējās pārstrādes un pārstrādāšanas definīciju.

Stratēģijas mērķi

1.8	Komiteja piekrīt tematiskās stratēģijas mērķim un vērtējumam, ka ar ES atkritumu politikas palīdzību potenciāli ir iespējams samazināt resursu izmantošanas būtiskāko negatīvo ietekmi uz vidi, kā arī atbalsta viedokli, ka ES ir jākļūst par pārstrādājošu sabiedrību;

1.9	interpretē tematiskās stratēģijas mērķu aprakstu kā īpašas uzmanības pievēršanu atkritumu hierarhijai.

Stratēģijā paredzētie pasākumi

Pašreizējo tiesību aktu piemērošana, vienkāršošana un modernizācija

1.10	uzskata, ka ir lietderīgi tematiskajā stratēģijā pievērst īpašu uzmanību problēmām, kas saistītas ar pašlaik spēkā esošo tiesību aktu izpildi un pielāgošanu, tos koriģējot atbilstīgi progresam zinātnes un tehnoloģijas jomā;

1.11	atbalsta to, ka tematiskajā stratēģijā ir pievērsta īpaša uzmanība pašreizējo tiesību aktu vienkāršošanai un modernizācijai, ja tādējādi ir iespējams atvieglot vides aizsardzības pasākumu veikšanu;

Jaunā pamatdirektīva par atkritumiem

1. pants

1.12	ar gandarījumu konstatē, ka tekstā ir norāde uz atkritumu hierarhiju, kas tiek uzskatīta par atkritumu nozarē veicamu pasākumu svarīgu atskaites punktu, ar kura palīdzību iespējams veidot saprātīgu un sekmīgu atkritumu politiku;

1.13	izsaka nožēlu par to, ka hierarhijas vertikāle ir samazināta līdz trim līmeņiem; uzskats, ka atkārtota izmantošana, otrreizēja pārstrāde un atkritumu reģenerācija ir savstarpēji līdzvērtīgi procesi, ir pretrunā ar garu, kas piemīt virknei tiesību aktu;

1.14	apšauba to, ka dalībvalstis, ņemot vērā minētā panta plašās interpretācijas iespējas, veiks vajadzīgos pasākumus un izmantos piemērotākos līdzekļus, lai sasniegtu panta mērķi;

2. pants

1.15	izsaka nožēlu par to, ka ir likvidēts juridiskais pamats uz atkritumu plūsmām attiecinātu tiesību aktu pieņemšanai;

3. pants

1.16	norāda, ka atbilstoši “ražotāja” definīcijai tāds procesa dalībnieks, kas apstrādā atkritumus, neatkarīgi no viņa eventuāli veiktas atkritumu rakstura vai satura maiņas vienmēr tiek uzskatīts par atkritumu ražotāju; tas neatbilst pašas Komisijas izstrādātajai atkritumu stadijas beigu koncepcijai;

5. pants

1.17	piekrīt pārstrādes, ko veic, atkritumus sadedzinot, definīcijas precizējumam, tomēr atzīmē, ka citu pārstrādes veidu definīcija joprojām ir ļoti neskaidra;

8. pants

1.18	izsaka nožēlu par to, ka ir svītrota atsauce uz principu “piesārņotājs maksā”, kas ir galvenais ražotāja atbildību nosakošais princips;

11. pants

1.19

izsaka bažas, ka atkritumu stadijas beigu jēdziena ieviešana un definēšana var radīt tālejošas un negatīvas sekas, t.i.:

—	vairs nebūs iespējams noteikt apstrādes prasības attiecībā uz produktiem, kas atbilst atkritumu stadijas beigu kritērijiem;

—	produktus, kas atbilst šiem kritērijiem, nebūs iespējams izsekot;

—	produkti, kas atbilst atkritumu stadijas beigu kritērijiem, vairs nebūs pakļauti saistošām instrukcijām vai lietošanas prasībām;

1.20	norāda, ka atkritumu stadijas beigu jēdziens aprobežojas ar tām atkritumu plūsmām, attiecībā uz kurām tas patiešām dod vides ieguvumus, tomēr uzskata šo jēdzienu par ļoti neskaidru, tā kā nav sīkāk paskaidrots, kas ir domāts ar patiesiem “vides ieguvumiem”;

12. pants

1.21	ir gandarīta, ka direktīva par bīstamajiem atkritumiem un pamatdirektīva tiek apvienotas vienā pamatdirektīvā;

16. pants

1.22	izsaka nožēlu par to, ka noteikumos, kas regulē bīstamo atkritumu atdalīšanu, nav skaidri noteikts aizliegums veikt sajaukšanu visiem (tostarp — ražotājiem, savācējiem un pārvadātājiem), izņemot struktūrām, kam ir atļauja to veikt saskaņā ar 19. pantu (sal. ar 1. punkta (a) un (d) apakšpunktu);

21. pants

1.23

piekrīt Komisijas uzskatam, ka ir jānosaka tādas zemākās obligātās prasības atļauju saņemšanai, ar kuru palīdzību iespējams nodrošināt veselības un vides augsta līmeņa aizsardzību. Tomēr Komiteja negatīvi vērtē to, ka Komisija iegūst tiesības šīs zemākās obligātās prasības noteikt, izmantojot komitoloģijas procedūru, kas nav demokrātiska;

25. pants

1.24	atbalsta noteikumus attiecībā uz to personu reģistrāciju, kas nodarbojas ar atkritumiem to apstrādes pēdējos posmos;

26. pants

1.25	atbalsta stingrākas prasības attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas plāniem, jo Komiteja minētos plānus uzskata par noderīgiem, elastīgiem rīkiem, ar kuru palīdzību ir iespējams nozarē plašāk izplatīt labu praksi;

1.26

atzinīgi vērtē aicinājumu atkritumu politikā izmantot ekonomiskus instrumentus, tostarp nodevas par materiāliem un apstrādi, kā arī instrumentus, kas saistīti ar atkritumu rašanās novēršanu, un norāda, ka dažās valstīs šajā jomā jau ir gūta pozitīva pieredze; tomēr uzsver, ka pašlaik īstenotais ekonomisko instrumentu atšķirīgais lietojums rada konkurences izkropļojumus, tādēļ Komiteja akcentē nepieciešamību saglabāt iekšējā tirgus netraucētu darbību.

30. pants

1.27	ir norūpējusies par to, ka Komisija sasniegto rezultātu mērīšanas rādītāju izstrādi atstāj katras dalībvalsts ziņā, un tādēļ aicina Komisiju Kopienas līmenī noteikt orientējošus kvantitatīvus un kvalitatīvus minimālos mērķus un rādītajus;

32. pants

1.28	pozitīvi vērtē jaunos noteikumus tiem dalībniekiem, kas atkritumus savāc vai pārvadā;

V pielikums

1.29	uzskata atbilstības tabulas par noderīgu līdzekli, ar kā palīdzību iespējams pilnībā īstenot direktīvu;

Aprites cikla skatījuma ieviešana

1.30

uzskata tematiskajā stratēģijā paredzēto dzīves cikla analīžu ieviešanu par noderīgu iniciatīvu, jo tādējādi tiek ņemta vērā produktu iedarbība uz vidi visā to dzīves ciklā, tomēr kritizē to, ka tematiskajā stratēģijā ļoti maz uzmanības ir pievērsts minētā cikla agrīnajiem posmiem, proti, ražotājiem un viņu atbildībai par videi nekaitīgāku produktu izstrādi. Komiteja uzskata, ka direktīva ir tiešā veidā jāpiesaista REACH direktīvai, lai nepieļautu bīstamo atkritumu rašanos un samazinātu atkritumu bīstamību;

1.31	apšauba veidu, kā tiek izstrādātas analīzes. Izšķirīga nozīme ir tam, lai tiktu doti skaidri norādījumi par to, kādiem dalībniekiem ir tiesības apstiprināt šādas analīzes, citādi to nozīme mazināsies un analīzes nepildīs tām paredzēto funkciju;

Zināšanu bāzes uzlabošana

1.32

atbalsta Komisijas centienus atkritumu nozarē veicināt informācijas izplatīšanu, kā arī pētniecību un izstrādi, jo plašākas zināšanas un informācija ir viens no galvenajiem ražotāju un iestāžu īstenotās prakses uzlabošanas aspektiem, kura rezultātā mainās arī patērētāju uzvedība un viņi rada mazāk atkritumu; tomēr, ņemot vērā kompetences sadalījumu vairumā dalībvalstu, norāda uz nepieciešamību ņemt par pamatu jau esošo visnotaļ ievērojamo zināšanu bāzi vietējā un reģionālajā līmenī. Komitejai ir radies iespaids, ka atkritumu apstrādes stratēģijā ir sniegta fragmentāra aina par ES līmeņa informācijas avotiem — Eiropas Vides aģentūru, Eiropas Kopienas Statistikas biroju, Kopīgās pētniecības centru, Eiropas Biroju Seviļā un Komisijas jauno mājas lapu “Zinātne vides politikai, Vides ģenerāldirektorāta Vides ziņu dienests”. Iesaistītajām pusēm vietējā un reģionālā līmenī ir ļoti svarīgi, lai Komiteja precīzāk definētu visu minēto zināšanu centru uzdevumus, koordinētu un strukturētu to sagatavotās analīzes un lai pašreizējās zināšanas būtu viegli pieejamas;

Atkritumu rašanās novēršana

1.33	piekrīt tam, ka dalībvalstīs ir nepieciešama tālejošāka atkritumu rašanās novēršanas politika, un uzskata, ka šajā ziņā prasība par atkritumu rašanās novēršanas programmu izstrādi ir lietderīga;

Ceļā uz pārstrādājošu sabiedrību Eiropā

1.34	uzsver, ka līdzvērtīgu konkurences apstākļu radīšanai dažādu dalībvalstu starpā ir būtiska nozīme un ka tādējādi var izvairīties no vides aizsardzībai kaitējošām akcijām, piemēram, standartu dempinga, un tādēļ atbalsta Komisijas iniciatīvu šajā jomā;

1.35	uzsver sociālo elementu nozīmi vides politikā un ir gandarīta atzīmēt, ka Komisija atzīst augsto izaugsmes un darba ražīguma pieauguma tempu atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes nozarē; tomēr aicina uz diskusiju par to, vai šīs stratēģijas īstenošana rada darba vietas Eiropas mērogā;

1.36	norāda, ka šī stratēģijas mērķa īstenošanai ir nepieciešams, lai normatīvie akti nodrošinātu tādu noteiktības līmeni, kas atbilstu atkritumu otrreizējās pārstrādes tālākā attīstībā iesaistīto uzņēmumu plānošanas un investīciju apjomam;

Uzraudzība un novērtēšana

1.37

atzīmē, ka vietējām un reģionālām pašvaldībām ir liela nozīme tematiskās stratēģijas īstenošanā un ka tām šajā sakarā ir svarīgs uzdevums — dalība tematiskās stratēģijas izpildes uzraudzības nodrošināšanā un novērtēšanā; tādēļ Komiteja aicina piešķirt pašvaldībām proaktīva dalībnieka lomu, jo tās dažādās Eiropas Savienības valstīs ir galvenās atkritumu apsaimniekošanas politikas īstenotājas.

2. Reģionu Komitejas ieteikumi.

Reģionu komiteja

2.1

izsaka nožēlu par to, ka aizliegums sajaukt atkritumus ir ticis ievērojami ierobežots, jo minēto aizliegumu aizstāj noteikumi par atļaujām atkritumu sajaukšanai un sajaukšanas definīcijas sašaurināšana, tas ir uzskatāms par prasību būtisku mīkstinājumu un var izraisīt ievērojamu vides apdraudējumu; tādēļ iesaka saglabāt neierobežotu aizliegumu sajaukt bīstamos atkritumus;

2.2

aicina, lai, veicot novērtējumu 2010. gadā, kā arī novērtējumus pēc tam, notiktu diskusija par to, vai tehnoloģijas attīstības rezultātā ir jāpalielina ar jaunu iekārtu palīdzību iegūstamais enerģijas reģenerācijas līmenis, kas ierosināts 65 % apmērā, un vai attiecībā pret otrreizējās pārstrādes iekārtām ir jāizvirza vēl arī citas prasības.

Reģionu Komitejas ieteikumi

1. ieteikums

Preambula 17 (a)

Atzinuma projekts

Grozījums

Preambula 17 (a)

Attiecībā uz atkritumiem, ko paredzēts sadedzināt, tādējādi atgūstot enerģiju, dalībvalstis var atsaukties uz ģeogrāfiskā tuvuma un pašpietiekamības principiem, lai darītu iespējamu atbilstīgu pārstrādes jaudu plānošanu un lai nodrošinātu iespēju sadedzināmos atkritumus sadedzināt tās valsts iekārtās, kurā tie radušies.

Pamatojums

Paredzētā sadedzināšanas ar enerģijas reģenerāciju klasifikācija, var dažās valstīs izraisīt neatbilstību starp pieejamo sadedzināšanas jaudu un sadedzināmo atkritumu daudzumu, kaut arī piedāvātā jauda atbilst valsts vajadzībām. Atbildīgajām iestādēm šādos gadījumos būtu jāspēj ierobežot sadedzināmo atkritumu importu un tādējādi nodrošināt iespējas sadedzināt atkritumus, kas ir saražoti šo iestāžu jurisdikcijā esošajā teritorijā.

2. ieteikums

1. pants

Komisijas dokumenta teksts

RK labojums

Šajā direktīvā paredzēti pasākumi, lai mazinātu kopējo ietekmi uz vidi saistībā ar resursu izmantošanu, atkritumu rašanos un apsaimniekošanu.

Tādā pašā nolūkā tajā paredzēts arī noteikums, saskaņā ar kuru dalībvalstīm jāveic pasākumi, pirmkārt, lai novērstu vai samazinātu atkritumu rašanos un to kaitīgumu, un, otrkārt, lai veiktu atkritumu reģenerāciju, atkritumus atkārtoti izmantojot, pārstrādājot vai veicot citas reģenerācijas darbības.

(a)	Šajā direktīvā ir paredzēti pasākumi, lai mazinātu atkritumu rašanās un apsaimniekošanas kopējo ietekmi uz vidi.

(b)

Tādā pašā nolūkā tajā paredzēts arī noteikums, saskaņā ar kuru dalībvalstīm visupirms ir jāveic pirmkārt, lai novērstu vai samazinātu atkritumu rašanos un to kaitīgumu, un, otrkārt, lai veiktu atkritumu reģenerāciju, atkritumus atkārtoti izmantojot, pārstrādājot vai veicot citas reģenerācijas darbības.

—	novērstu vai samazinātu atkritumu rašanos un to kaitīgumu,

—	atkārtotu izmantošanu,

—	otrreizējo pārstrādi,

—	citas reģeneratīvas darbības,

—	atkritumu apglabāšanu.

(a)	Pamatojo ties uz Kopienas līmenī noteiktiem indikatoriem, dalībvalstis ir tiesīgas veikt pasākumus, kas neatbilst 1. panta b) punktā n oteiktajām prioritātēm.

(b)	Līdz šādu rādītāju izstrādāšanai un pieņemšanai gadījumos, kad ietekmes novērtējums skaidri parāda, ka alternatīva apstrāde ir piemērotāka konkrētajai atkritumu plūsmai, dalībvalstis ir tiesīgas neievērot 1. panta b) punktā noteiktās prioritātes.

3. Par 2. panta b) punktā minēto novērtējumu rezultātu apstiprināšanu ir atbildīgas valstu kompetentās iestādes. Apstiprinātos rezultātus paziņo Komisijai, un tos pārskata saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru.

Pamatojums

Aprites cikla skatījums ir apsveicams kā noteicošais princips. Tomēr aprites cikla instrumenti patlaban nenodrošina piemērotu alternatīvu atkritumu hierarhijai. Būs vajadzīgi daudzi gadi, iekams Kopienas līmenī tiks noteikta kopīga metodoloģija šo instrumentu piemērošanai. Līdz tam ir svarīgi apzināt saikni starp aprites cikla skatījumu un politiski noteiktu atkritumu hierarhiju, vēlreiz nosakot, ka pēdējā arī turpmāk paliek atkritumu politikas strukturējošais elements. Iespējas atkāpties no 2. punkta a) un b) punktā noteiktās hierarhijas nodrošina nepieciešamo elastīgumu un tajā pat laikā veicina aprites cikla instrumentu tālāko attīstību. Ņemot vērā jau izveidojušos zināšanu bāzi, centrālā loma šādu instrumentu piemērošanā būtu vietējām un reģionālajām pašvaldībām.

Vietējām pašvaldībām un atkritumu apsaimniekotājiem jānosaka skaidras instrukcijas, un kompetence attiecībā uz aprites ciklu novērtējumu rezultātu apstiprināšanu ir svarīgs uzlabojums šī priekšlikuma tekstā. 3. punktā paredzētais pārskatīšanas process nodrošinās, lai šie novērtējumi netiktu izmantoti valstu tirgu aizsardzībai un, lai aprites cikla pieejas piemērošana tādējādi neizkropļotu vienādus spēles noteikumus.

3. ieteikums

2. panta 5. punkts (jauns)

Komisijas dokumenta teksts

RK labojums

5. Speciālus noteikumus īpašiem gadījumiem vai papildus šajā direktīvā paredzētajiem, attiecībā uz īpašu atkritumu kategoriju apsaimniekošanu, var noteikt ar atsevišķām direktīvām.

Komisijai regulāri jāveic atkritumu plūsmu pārskatīšana, lai izvērtētu prioritātes tādu saskaņotu Eiropas Savienības prasību noteikšanai, kuru mērķis ir virzīt atkritumu apsaimniekošanu uz optimālo apstrādes veidu izmantošanu.

Pamatojums

Grozījuma tekstā ir reproducēts pašreizējās Pamatdirektīvas par atkritumiem 2. panta 2. punkts. Tas veido juridisko pamatu direktīvu par atkritumu plūsmām pieņemšanai, tā kā nevar izslēgt nepieciešamību pieņemt papildu direktīvas. Ierosinātais grozījums arī nodrošinātu juridisko pamatu direktīvām saistībā ar 9. labojumu attiecībā uz 11. pantu. Grozījums paredz arī prasību attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas virzību. Šī pieeja, kas ir vērsta uz specifisku atkritumu plūsmu apstrādes veidu saskaņošanu, papildina iekārtu standartu noteikšanu, nodrošinot vienādus spēles noteikumus.

4. ieteikums

3. pants

Komisijas dokumenta teksts

Grozījums

3. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

(a)	“atkritumi” ir jebkura viela vai priekšmets, no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties;

(b)	“radītājs” ir ikviens, kura profesionālā darbība rada atkritumus vai ikviens, kura uzņēmējdarbība ir atkritumu priekšapstrāde, sajaukšana vai citas darbības, kuru rezultātā mainās atkritumu īpašības vai sastāvs;

(c)	“īpašnieks” ir atkritumu ražotājs vai fiziska vai juridiska persona, kuras īpašumā atrodas atkritumi;

(d)	“apsaimniekošana” ir atkritumu savākšana, pārvadāšana, reģenerācija un apglabāšana, tostarp šādu darbību pārraudzība un apglabāšanas vietu aprūpe pēc to slēgšanas;

(e)	“savākšana” ir atkritumu vākšana, lai atkritumus transportētu uz atkritumu apstrādes iekārtu;

(f)	“atkārtota izmantošana” ir reģenerācijas darbības, kuru iznākumā produkti vai sastāvdaļas, kas kļuvušas par atkritumiem, tiek izmantotas tam pašam mērķim, kam tās sākotnēji paredzētas;

(g)	“pārstrāde” ir atkritumu reģenerācija, iegūstot produktus, materiālus vai vielas izmantošanai sākotnējam mērķim vai citiem mērķiem. Jēdziens neietver enerģijas reģenerāciju;

(h)	“minerālu atkritumeļļas” ir jebkādas ziežvielas vai rūpnieciskās eļļas, kas vairs nav piemērotas sākotnēji paredzētai izmantošanai, un jo īpaši izlietotas iekšdedzes dzinēju eļļas un pārnesumkārbu eļļas, minerālu ziežeļļas, turbīnu eļļas un hidrauliskās eļļas;

(i)	“apstrāde” ir reģenerācija vai apglabāšana.

3. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

(a)	“atkritumi” ir jebkura viela vai priekšmets, no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties;

(b)

“bīstamie atkritumi” ir:

—	atkritumi, kam ir viena vai vairākas no III Pielikumā minētajām īpašībām un kuru koncentrācija pārsniedz Direktīvas par bīstamajiem preparātiem Nr. 88/379/EEK xx pantā uzskaitītās robežvērtības (saskaņā ar sarakstu IIIA pielikumā) vai

—

atkritumi, kam ir viena vai vairākas no III Pielikumā minētajām īpašībām un kuru koncentrācija pārsniedz Direktīvas par bīstamajiem preparātiem Nr. 88/379/EEK xx pantā uzskaitītās robežvērtības (saskaņā ar sarakstu IIIA pielikumā), un ir atzīmēti ar zvaigznīti sarakstā, kas ir izveidots saskaņā ar 4. pantu.

—	bīstamie atkritumu, ko rada mājsaimniecības, nav uzskatāmi par bīstamiem atkritumiem līdz brīdim, kad tos savāc uzņēmums, kas veic atkritumu pārstrādi, vai arī privāta vai publiska atkritumu savākšanas struktūra;

(c)

“atkritumu maisījumi” ir atkritumi, kas rodas apzināti vai neapzināti sajaucot divus vai vairāku veidu atkritumus, ja šādi sajaukumi nav iekļauti III, IIIB, IV un IVA pielikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par atkritumu pārvadājumiem. Divi vai vairāki atkritumu veidi, ko pārvadā vienā braucienā atsevišķi vienu no otra, nav uzskatāmi par atkritumu maisījumiem;

(h) (d)

“minerālu atkritumeļļas” ir jebkādas ziežvielas vai rūpnieciskās eļļas, kas vairs nav piemērotas sākotnēji paredzētai izmantošanai, un jo īpaši izlietotas iekšdedzes dzinēju eļļas un pārnesumkārbu eļļas, minerālu ziežeļļas, turbīnu eļļas un hidrauliskās eļļas;

(b) (e)

“radītājs” ir ikviens, kura profesionālā darbība rada atkritumus (sākotnējais atkritumu radītājs ) vai ikviens, kas veic kura uzņēmējdarbība ir atkritumu priekšapstrādie, sajaukšanua vai citas darbības, kuru rezultātā mainās atkritumu īpašības vai sastāvs (jaunais atkritumu radītājs);

“īpašnieks” ir atkritumu ražotājs vai fiziska vai juridiska persona, kuras īpašumā atrodas atkritumi;

(g)	“atkritumu tirgotājs” ir persona, kas darbojas kā atkritumu uzpircējs un pārdevējs, ieskaitot tādus tirgotājus, kuru īpašumu tiesības neizpaužas kā fiziska vara pār atkritumiem;

(h)	“ aģents ” ir persona, kas organizē atkritumu savākšanu un apglabāšanu citu personu uzdevumā, ieskaitot tādus aģentus kuru īpašumu tiesības neizpaužas kā fiziska vara pār atkritumiem;

(d) (i)

“apsaimniekošana” ir atkritumu savākšana, pārvadāšana, reģenerācija un apglabāšana, tostarp šādu darbību pārraudzība un apglabāšanas vietu aprūpe pēc to slēgšanas;

(j)	“atkritumu apsaimniekošana, neapdraudot vidi” ir visu iespējamo pasākumu veikšana, lai nodrošinātu atkritumu apsaimniekošanu cilvēku veselībai un videi nekaitīgā veidā un novērstu negatīvo ietekmi, kāda atkritumiem var būt;

(e) (k)

“savākšana” ir atkritumu vākšana, lai atkritumus transportētu uz atkritumu pārstrādes vietu, un nozīmē arī apmaiņu transportēšanas un pagaidu uzglabāšanas laikā pirms savākšanas vai transportēšanas laikā;

(l)	“apstrāde” ir reģenerācija vai apglabāšana, un tajā ietilpst pagaidu darbības, piemēram, sajaukšana, samaisīšana, pārfasēšana, apmaiņa un glabāšana pirms atkritumu nodošanas reģenerācijai vai apglabāšanai;

(m)	“ novēršana ” ir jebkāda darbība, kas tiek veikta, pirms ražojumi vai vielas ir kļūst par atkritumiem, un kuras mērķis mazināt atkritumu rašanos un to kaitīgumu vai resursu izmantošanas ietekmi uz vidi vispār;

(f) (n)

“atkārtota izmantošana” ir reģenerācijas darbības, kuru iznākumā produkti vai sastāvdaļas, kas kļuvušas par atkritumiem, tiek izmantotas tam pašam mērķim, kam tās sākotnēji paredzētas, neveicot nekādu citu apstrādi, izņemot tīrīšanu un remontu;

(g) (o)

“pārstrāde” ir atkritumu reģenerācija, iegūstot produktus, materiālus vai vielas izmantošanai sākotnējam mērķim vai citiem mērķiem. Jēdziens neietver enerģijas reģenerāciju;

(p)

“ reģenerācija ” ir jebkura apstrāde, kuras iznākumā:

—	atkritumus ir iespējams izmantot lietderīgi, rūpnīcā vai ekonomikā vispār aizvietojot citus resursus, kuri būtu lietoti šim mērķim vai tiktu sagatavoti šādai izmantošanai;

—	atkritumi atbilst efektivitātes kritērijiem, uz kuriem pamatojoties, tos var uzskatīt par lietderī gi izmantojamiem;

—	tiek nodrošināts tas, ka, aizstājot citus resursus ar atkritumiem, vispārējā ietekme uz vidi nepasliktinās;

—	nodrošina to, ka piesārņojošās vielas apstrādes procesā nenokļūst galaproduktā;

(q)	“apglabāšana ” ir jebkura apstrāde, kas neatbilst reģenerācijas kritērijiem.

Pamatojums

Šajā pantā būtu jāiekļauj visas definīcijas, kas attiecas uz atkritumu direktīvā noteikto regulējumu. Tajā pašā laikā definīcijām ir jāsaskan ar definīcijām, kas jau ir pieņemtas tiesību aktos, kas regulē atkritumu jomu, jo sevišķi atkritumu pārvadājumu regulā. Tādēļ šajā grozījumā ir ierosināts

—	3. pantā uzskaitīt definīcijas, kas ir izkaisītas pa visu Komisijas priekšlikumu;

—	pievienot dažas trūkstošās definīcijas (jēdzienus “tirgotājs” un “aģents” lieto 25. pantā, bet tie nav definēti), ieviešot tās pašas definīcijas, kas jau ir pieņemtas koplēmuma procedūras ietvaros saistībā ar atkritumu pārvadājumu regulas pieņemšanu;

—	padarīt skaidrākas dažas no ierosinātajām definīcijām.

5. ieteikums

4. pants

Komisijas dokumenta teksts

RK labojums

Saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru Komisija izveido atkritumu sarakstu.

Sarakstā iekļauj atkritumus, kas jāuzskata par bīstamiem atbilstīgi 12. līdz 15. pantam, ņemot vērā atkritumu izcelsmi un sastāvu, un vajadzības gadījumā koncentrācijas robežvērtības.

Saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru Komisija izveido atkritumu sarakstu ne vēlāk kā divus gadus pēc 39. pantā noteiktā datuma. Atkritumu sarakstam jābūt pamatotam uz esošo sarakstu, kurš paliek spēkā līdz brīdim, kad stājies spēkā jaunais saraksts. Jaunajā atkritumu sarakstā jābūt iekļautām arī ziņām par būtiskām vielu īpašībām (sastāvu un sastāvā esošo vielu koncentrāciju).

Sarakstā iekļauj arī atkritumus, kas jāuzskata par bīstamiem atbilstīgi 12. līdz 15. pantam, ņemot vērā atkritumu izcelsmi un sastāvu, un vajadzības gadījumā koncentrācijas robežvērtības.

Pamatojums

4. panta labojums ir vērsts uz juridiskās noteiktības nodrošināšanu attiecībā uz atkritumu sarakstu. Esošais atkritumu saraksts ir bijis pakļauts pielāgojumiem saskaņā ar komitejas procedūru un ir aktualizēts. Kaut gan atkritumu saraksta kvalitāti vienmēr ir iespējams uzlabot, nedrīkst izšķiest pūles, kas ir ieguldītas saraksta izstrādāšanā. Tieši pretēji, tām ir jākalpo par pamatu turpmākajam darbam atkritumu saraksta izstrādāšanas jomā un tādējādi jānodrošina pēctecība valsts un pašvaldību iestādēm un operatoriem. Pieredze rāda, ka tāds atkritumu saraksts, kas veidots, pamatojoties uz vielu īpašībām (būtiski kritēriji, proti, sastāvs un koncentrācija) ir atzīstams par labāku, jo tas ļauj precīzāk spriest par vides, veselības aizsardzības, drošības un riska faktoriem, kā arī atvieglo atkritumu apglabāšanas procedūras izvēli. Komisijas priekšlikums attiecībā uz jauna saraksta izstrādāšanu ir neprecīzs, un ir svarīgi precizēt, ka šajā sarakstā ir iekļaujami gan bīstamie atkritumi, gan tādi atkritumi, kas nav bīstami.

6. ieteikums

5. pants

Komisijas dokumenta teksts

RK labojums

1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ar visiem atkritumiem tiek veiktas tādas darbības, kuru rezultātā tie kalpo derīgam mērķim, ražotnē vai plašākā tautsaimniecības sektorā aizstājot citus resursus, kas tiktu izmantoti šādam mērķim, vai tiktu sagatavoti šādai izmantošanai, še turpmāk — “reģenerācijas darbības”. Par reģenerācijas darbībām dalībvalstis uzskata vismaz II pielikumā minētās darbības.

2. Komisija saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru var pieņemt īstenošanas pasākumus, lai noteiktu efektivitātes kritērijus, uz kuriem pamatojoties, II pielikumā minētās darbības var uzskatīt par tādām, kam bijis lietderīgs rezultāts, kā minēts 1. punktā.

2. Komisija saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru var pieņemt Īstenošanas pasākumus izveido, lai noteiktu efektivitātes kritērijus, uz kuriem pamatojoties, II pielikumā minētās darbības var uzskatīt par tādām, kam bijis lietderīgs rezultāts, kā minēts 1. punktā.

Pamatojums

Apstrādes operāciju klasifikācija būtiski ietekmē iespēju vidējā termiņā un ilgtermiņā plānot veiktspējas prasības. No tās ir atkarīgi arī konkurences nosacījumi atsevišķajiem apstrādes uzņēmumiem. Tādēļ šis labojums ir vērsts uz politiskas lēmumu pieņemšanas procedūras piemērošanu, iesaistot attiecīgās puses. Pieņemot Regulu par atkritumu pārstrādes operāciju klasifikāciju, radīsies iespēja efektivitātes kritēriju izvēli un attiecīgo sliekšņu noteikšanu pakļaut rūpīgam politiskam izvērtējumam. Tajā pat laikā šādas regulas pieņemšana dod iespēju noteikt pasākumus, kam nav nepieciešama pārāk bieža Direktīvas par atkritumiem pārskatīšana. Ņemot vērā ievērojamo zināšanu bāzi vietējā līmenī un vietējo un reģionālo pašvaldību atbildības jomu un kompetenci atkritumu apsaimniekošanā, ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir vismaz jākonsultējas pirms izpildes pasākumu ierosināšanas. 5. un 6. labojuma pieņemšanas rezultātā Direktīvas par atkritumiem I un II pielikums pārietu kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. Xxxxx par atkritumu pārstrādes operāciju klasifikāciju I un II pielikums.

7. ieteikums

6. pants

Komisijas dokumenta teksts

RK labojums

1. Dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja reģenerācija atbilstīgi 5. panta 1. punktam nav iespējama, ar visiem atkritumiem veic apglabāšanas darbības.

Tām jāaizliedz atkritumu izmešana, izgāšana un nekontrolēta apglabāšana.

2. Dalībvalstis par apglabāšanas darbībām uzskata vismaz I pielikumā minētās darbības, pat ja darbības sekundārais iznākums ir vielu vai enerģijas reģenerācija.

3. Ja darbības rezultāti liecina, ka 1. panta nolūkā darbībai ir ļoti zems potenciāls, Komisija, neraugoties uz to, ka notiek resursu aizstāšana, saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru var pieņemt īstenošanas pasākumus, pievienojot šo konkrēto darbību I pielikumā iekļautajam sarakstam.

1. Dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja reģenerācija atbilstīgi 5. panta 1. punktam nav iespējama, ar visiem atkritumiem veic apglabāšanas darbības.

Tām jāaizliedz atkritumu izmešana, izgāšana un nekontrolēta apglabāšana.

2. Dalībvalstis par apglabāšanas darbībām uzskata vismaz Eiropas Parlament a un Padomes Regulas Nr. Xxxxx par atkritumu pārstrādes operāciju klasifikāciju I pielikumā minētās darbības, pat ja darbības sekundārais iznākums ir vielu vai enerģijas reģenerācija.

3. Ja darbības rezultāti liecina, ka 1. panta nolūkā darbībai ir ļoti zems potenciāls, šī konkrētā darbība tiek pievienota I pielikumā iekļautajam sarakstam, kas minēts 2. punktā Komisija, neraugoties uz to, ka notiek resursu aizstāšana, saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru var pieņemt īstenošanas pasākumus, pievienojot šo konkrēto darbību I pielikumā iekļautajam sarakstam.

Pamatojums

Vadoties no tiem pašiem apsvērumiem, kas minēti 5. labojuma pamatojumā, šajā pantā paredzētie jautājumi ir jāapspriež politiskā, nevis tikai tehniskā līmenī. Pārstrādes operāciju un šajā gadījumā — apglabāšanas — klasifikācija būtiski ietekmē iespēju kompetentajām iestādēm un privātajiem operatoriem vidējā termiņā un ilgtermiņā plānot veiktspējas prasības. No tās ir atkarīgi arī konkurences nosacījumi atsevišķajiem apstrādes uzņēmumiem.

Tādēļ īstenošanas pasākumu noteikšanai ir piemērojama politiska lēmumu pieņemšanas procedūra, iesaistot attiecīgās puses. Ņemot vērā ievērojamo zināšanu bāzi vietējā līmenī un vietējo un reģionālo pašvaldību atbildības jomu un kompetenci atkritumu apsaimniekošanā, ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir vismaz jākonsultējas pirms izpildes pasākumu ierosināšanas, un tām ir jānodrošina iespēja izskatīt Komisijas ietekmes novērtējumu pirms priekšlikuma ierosināšanas.

8. ieteikums

9. pants

Komisijas dokumenta teksts	RK labojums
Dalībvalstis nodrošina, ka ar atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu saistītās izmaksas attiecīgā gadījumā tiek sadalītas starp pašreizējo īpašnieku, iepriekšējiem īpašniekiem un radītāju.	Saskaņā ar principu “ piesārņotājs maksā ”dalībvalstis nodrošina, ka ar atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu saistītās izmaksas attiecīgā gadījumā tiek sadalītas starp pašreizējo īpašnieku, iepriekšējiem īpašniekiem un radītāju.

Pamatojums

Sestā Kopienas vides rīcības programma (ko Eiropas Parlaments un Padome pieņēma 2002. gada 22. jūlijā) pirmām kārtām ir balstīta uz principu “piesārņotājs maksā”. Šis princips kā vides politikas pamatprincips ir jāievieš direktīvas tekstā.

9. ieteikums

11. panta 1. punkta c) apakšpunkts (jauns)

Komisijas dokumenta teksts

RK labojums

1. Lai noteiktu, vai ir lietderīgi pieņemt, ka konkrēti atkritumi vairs nav uzskatāmi par atkritumiem, tie ir atkārtoti izmantoti, pārstrādāti vai reģenerēti, un pārklasificēt šādus atkritumus par otrreizēji izmantojamiem produktiem, materiāliem vai vielām, Komisija izvērtē, vai ir izpildīti šādi nosacījumi:

(a)	pārklasificēšana neizraisīs vispārēju negatīvu ietekmi uz vidi;

(b)	pastāv šādu otrreizēji izmantojamu produktu, materiālu vai vielu tirgus.

(a)	pārklasificēšana neizraisīs vispārēju negatīvu ietekmi uz vidi;

(b)	pastāv šādu otrreizēji izmantojamu produktu, materiālu vai vielu tirgus.

(c)	sekundārais produkts, materiāls vai viela ir apstrādāta un to ir paredzēts ievadīt nākamajā ciklā kā produktu vai materiālu, kam piemīt īpašības, kas ir līdzīgas sākotnējam materiālam vai vielām.

Pamatojums

Ir ieteicams atkritumu stadijas beigu kritērijus piemērot tikai pēc tam, kad atkritumi ir apstrādāti. Tas nozīmē, ka atkritumus nebūs iespējams atbrīvot no normatīvo aktu par atkritumiem prasībām, pirms tie būs nonākuši jaunā ražošanas ciklā un ieguvuši kvalitāti, kas būtu līdzvērtīga pirmatnējā materiāla vai vielu kvalitātei.

10. ieteikums

11. panta 2. punkts

Komisijas dokumenta teksts

RK labojums

2. Pamatojoties uz izvērtējumu atbilstīgi 1. punktam, Komisija saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru var pieņemt īstenošanas pasākumus attiecībā uz konkrēto atkritumu produktu, materiālu vai vielu kategoriju, norādot vides un kvalitātes kritērijus, kas jāizpilda, lai atkritumus varētu uzskatīt par otrreizēji izmantojamiem produktiem, materiāliem vai vielām.

2. Pamatojoties uz izvērtējumu atbilstīgi 1. punktam, Komisija saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru var pieņemt ar direktīvas par atkritumu stadijas beigām palīdzību ierosina īstenošanas pasākumus attiecībā uz konkrēto atkritumu produktu, materiālu vai vielu kategoriju, norādot vides un kvalitātes kritērijus, kas jāizpilda, lai atkritumus varētu uzskatīt par otrreizēji izmantojamiem produktiem, materiāliem vai vielām. Komisija veiks ierosināto pasākumu ietekmes novērtējumu.

Pamatojums

11. pants nosaka atkritumu stadijas beigu kritērijus un līdz ar to arī normatīvo aktu attiecībā uz atkritumiem darbības jomu nākotnē. Vides kritēriju un to piemērošanas līmeņa izvēle ir ne tikai tehnisks, bet arī politisks jautājums. Stingru kritēriju trūkums attiecībā uz šādas koncepcijas piemērošanu var radīt neskaidrības un pat domstarpības starp pretējām interešu grupām. Tādēļ izpildes pasākumi ir jāapspriež politiskā līmenī. Direktīvas par atkritumu stadijas beigām ierosināšana ļautu novērst pārāk biežu direktīvas par atkritumiem pārskatīšanu. Tā kā šādi priekšlikumi ir saistīti ar ietekmi uz vidi, ekonomiku un sociālo jomu, tiem ir nepieciešams ietekmes novērtējums, ko izstrādā, veicot plašas konsultācijas ar ieinteresētajām pusēm.

11. ieteikums

13. pants

Komisijas dokumenta teksts

RK labojums

Komisija saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru izveido bīstamo atkritumu sarakstu, še turpmāk — “saraksts”.

Sarakstā ņem vērā atkritumu izcelsmi un sastāvu, un, vajadzības gadījumā, koncentrācijas robežvērtības.

Komisija saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru izveido bīstamo atkritumu sarakstu, še turpmāk — “saraksts”.

Sarakstā ņem vērā atkritumu izcelsmi un sastāvu, un, vajadzības gadījumā, koncentrācijas robežvērtības.

Pamatojums

Šis pants ir lieks, jo prasības attiecībā uz atkritumu saraksta izveidošanu jau ir ietvertas 4. pantā.

12. ieteikums

15. pants

Komisijas dokumenta teksts

RK labojums

Dalībvalsts par visiem šādiem gadījumiem informē Komisiju 34. panta 1. punktā paredzētajā ziņojumā un sniedz Komisijai visus vajadzīgos pierādījumus.

2. Komisija, ņemot vērā saņemtos paziņojumus, saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru pārskata sarakstu, lai lemtu par tā pielāgošanu.

1. Ja dalībvalstij ir pierādījumi, kas apliecina, ka konkrētiem atkritumiem, kuri iekļauti bīstamo atkritumu sarakstā, nepiemīt neviena no III pielikumā minētajām īpašībām, tā šos atkritumus var uzskatīt par nebīstamiem atkritumiem Dalībvalsts par visiem šādiem gadījumiem informē Komisiju 34. panta 1. punktā paredzētajā ziņojumā un sniedz Komisijai visus vajadzīgos pierādījumus.

2. Komisija, ņemot vērā saņemtos paziņojumus, saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru pārskata sarakstu, lai lemtu par tā pielāgošanu.

3. Pēc tam, kad ir pieņemts pielāgotais saraksts, dalībvalstis ir tiesīgas šo atkritumus kvalificēt kā nebīstamus atkritumus.

Pamatojums

Vienots atkritumu iedalījums bīstamos un nebīstamos atkritumos ir svarīgs Padomes Regulas Nr. 259/93 (EEK) par atkritumu pārrobežu pārvadājumiem ieviešanas priekšnoteikums. Šo klasifikāciju pašlaik apspriež Tehniskās pielāgošanas komitejā. Grozījumu izdarīšanu nedrīkst atstāt atsevišķo dalībvalstu ziņā, bet tām jūtu jāstājas spēkā tikai pēc diskusijām starp dalībvalstu un Komisijas pārstāvjiem.

13. ieteikums

16. pants

Komisijas teksts

RK labojums

16. pants

Atdalīšana

1. Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, sajaucot bīstamos atkritumus ar citiem bīstamiem atkritumiem, kam piemīt atšķirīgas īpašības, vai ar citiem atkritumiem, vielām vai materiāliem, tiek izpildīti šādi nosacījumi:

(a)	sajaukšanu veic uzņēmums, kas saņēmis atļauju saskaņā ar 19. pantu;

(b)	ir izpildīti 7. pantā paredzētie nosacījumi;

(c)	atkritumu apsaimniekošanas ietekme uz vidi nepasliktinās;

(d)	šāda darbība atbilst vislabākajām pieejamām metodēm.

2. Saskaņā ar tehniskā un ekonomiskā pamatojuma kritērijiem, kas jānosaka dalībvalstīm, ja bīstamie atkritumi ir sajaukti ar citiem bīstamiem atkritumiem, kam piemīt atšķirīgas īpašības, vai ar citiem atkritumiem, vielām vai materiāliem tādā veidā, kas ir pretrunā ar 1. punktu, vajadzības gadījumā jāveic to atdalīšana, lai izpildītu 7. pantā noteikto.

16. pants

Atdalīšana

(a)	atkritumu radītājiem, savācējiem un pārvadātājiem ir aizliegts jaukt kopā bīstamos atkritumus nedz ar citiem bīstamiem atkritumiem, kam piemīt atšķirīgas īpašības, nedz ar citiem atkritumiem, vielām vai materiāliem;

(b)

vietā, kurā bīstamos atkritumus sajauc:

(a) (i)

sajaukšanu veic uzņēmums, kas saņēmis atļauju saskaņā ar 19. pantu;

(b) (ii)

ir izpildīti 7. pantā paredzētie nosacījumi;

atkritumu apsaimniekošanas ietekme uz vidi nepasliktinās;

(d) (iv)

šāda darbība atbilst vislabākajām pieejamām metodēm;

(v)	maisījumu, kas rodas sajaukšanas rezultātā, apstrādā saskaņā ar bīstamajiem atkritumiem piemērojamiem noteikumiem neatkarīgi no maisījuma galīgā sastāva.

Pamatojums

Tas ir tiesa, ka tikai tie uzņēmumi, kam ir atļaujas, ir tiesīgi veikt sajaukšanu. Tomēr ir jāatzīmē, ka 16. panta 2. punktā ir izteikta prasība atdalīt maisījumus “saskaņā ar tehniskā un ekonomiskā pamatojuma kritērijiem, kas jānosaka dalībvalstīm” attiecas tikai uz nelikumīgajiem maisījumiem. Direktīvā ir skaidri jānosaka aizliegums atkritumu radītājiem, savācējiem un pārvadātājiem veikt sajaukšanu. Turklāt nolūkā nepieļaut tādu sajaukšanu, kuras vienīgais mērķis ir piesārņojošo vielu atšķaidīšana, ir jāprecizē, ka maisījums ir jāapstrādā saskaņā ar bīstamiem atkritumiem piemērojamiem noteikumiem.

14. ieteikums

19. panta 1. punkts

Komisijas dokumenta teksts

RK labojums

1. Dalībvalstis pieprasa, lai ikviens uzņēmums, kas nodomājis veikt apglabāšanu vai reģenerāciju, saņem atļauju no valsts kompetentās iestādes.

Šādā atļaujā norāda:

(a)	to atkritumu veidus un daudzumus, ko var apstrādāt;

(b)	attiecībā uz katru darbību, kam izsniegta atļauja, tehniskās prasības, kuras attiecas uz attiecīgo darbības vietu;

(c)	vajadzīgos drošības pasākumus;

(d)	metodi, kas izmantojama katram darbības veidam.

Atļaujās var būt norādīti papildu nosacījumi un pienākumi.

1. Dalībvalstis pieprasa, lai ikviens uzņēmums, kas nodomājis veikt apglabāšanu vai reģenerāciju, saņem atļauju no valsts kompetentās iestādes.

Šādā atļaujā norāda:

(a)	to atkritumu veidus un daudzumus, ko var apstrādāt;

(b)	attiecībā uz katru darbību, kam izsniegta atļauja, tehniskās prasības, kuras attiecas uz attiecīgo darbības vietu;

(c)	vajadzīgos drošības pasākumus;

(d)	metodi, kas izmantojama katram darbības veidam.

Atļaujās var būt norādīti papildu nosacījumi un pienākumi, piemēram, prasības attiecībā uz apstrādes kvalitāti.

Pamatojums

Ņemot vērā ar to saistīto ietekmi uz vidi, direktīvas 19. pantā ir jāprecizē, ka var noteikt prasības attiecībā uz apstrādes kvalitāti.

15. ieteikums

21. pants

Komisijas dokumenta teksts

RK labojums

Komisija saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru var pieņemt obligātos standarts atļaujām, kas paredzēti, lai nodrošinātu, ka atkritumus apstrādā videi draudzīgā veidā.

Komisija saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru saskaņā ar politisku procedūru, kurā piedalās visas svarīgākās iesaistītās puses un pēc ierosināto pasākumu ietekmes novērtējuma var pieņemt obligātos standartus atļaujām, kuru uzdevums ir nodrošināt atkritumu apstrādi videi draudzīgā veidā.

Pamatojoties uz valsts vajadzību izvērtējumu un proporcionalitātes principu, kā arī atbilstoši Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam dalībvalstis ir tiesīgas noteikt stingrākas prasības atļauju izsniegšanai.

Pamatojums

Atbilstoši 5., 6. un 9. labojumam, šī labojuma mērķis ir nodrošināt politisku, nevis tikai tehnisku apspriešanu. Minimālie standarti atļaujām, kuru mērķis ir nodrošināt, lai atkritumus apstrādā videi draudzīgā veidā, ir jānosaka saskaņā ar politisku lēmumu pieņemšanas procedūru, iesaistot attiecīgās puses. Ņemot vērā ievērojamo zināšanu bāzi vietējā līmenī un vietējo un reģionālo pašvaldību atbildības jomu un kompetenci atkritumu apsaimniekošanā, ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir vismaz jākonsultējas pirms izpildes pasākumu ierosināšanas, un tām ir jānodrošina iespēja izskatīt Komisijas ietekmes novērtējumu pirms priekšlikuma ierosināšanas.

16. ieteikums

26. panta 1. punkts

Komisijas dokumenta teksts

RK labojums

1. Dalībvalstis nodrošina, lai to kompetentās iestādes saskaņā ar 1. pantu izstrādā vienu vai vairākus atkritumu apsaimniekošanas plānus, ko pārskata vismaz reizi piecos gados.

Šiem plāniem atsevišķi vai kopā jāaptver visa attiecīgās dalībvalsts ģeogrāfiskā teritorija.

1. Dalībvalstis nodrošina, lai to kompetentās iestādes saskaņā ar 1. pantu izstrādā vienu vai vairākus atkritumu apsaimniekošanas plānus, ko pārskata vismaz reizi piecos četros gados.

Šiem plāniem atsevišķi vai kopā jāaptver visa attiecīgās dalībvalsts ģeogrāfiskā teritorija.

Pamatojums

Biežums, kādā tiek pārskatīti atkritumu apsaimniekošanas plāni, ir jāsaskaņo ar atkritumu novēršanas programmu pārskatīšanas biežumu, kas norādīts 29. pantā. Atkritumu novēršanas programmu pārskatīšanu nosaka 31. pants, un tā ir piesaistīta 34. pantā paredzētajām ziņošanas prasībām, saskaņā ar kurām ziņošanas biežums ir trīs gadi. Saskaņojot atkritumu apsaimniekošanas plānu un atkritumu rašanās novēršanas programmu pārskatīšanu, kā arī attiecīgo nozaru ziņojumu sniegšanu, tiks izveidota regulāra saikne starp attiecīgajām iestādēm, palīdzot tām izpildīt šajā direktīvā paredzētās ziņošanas prasības.

Saistībā ar šiem kritērijiem jāatzīmē, ka kompetentās iestādes ir jānodrošina ar adekvātiem resursiem.

17. ieteikums

29. panta 1. punkts

Komisijas dokumenta teksts

RK grozījums

1. Dalībvalstis saskaņā ar 1. pantu ne vēlāk kā [trīs gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] izveido programmas atkritumu rašanās novēršanai.

Šādas programmas vai nu iekļauj esošajos atkritumu apsaimniekošanas plānos, kas paredzēti 26. pantā, vai arī tās darbojas kā atsevišķas programmas. Tās izstrādā tādā ģeogrāfiskā mērogā, kas ir vispiemērotākais to efektīvai piemērošanai.

1. Dalībvalstis saskaņā ar 1. pantu ne vēlāk kā [trīs gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] izveido programmas atkritumu rašanās novēršanai. Programmas jāpārskata vismaz reizi četros gados.

Minēto programmu un tajās iekļauto pasākumu mērķim jābūt vērstam vismaz uz atkritumu rašanās stabilizēšanu līdz 2010. gadam un turpmāku ievērojamu radīto atkritumu apjoma samazināšanu līdz 2020. gadam.

Pamatojums

Kā minēts 14. grozījuma pamatojumā, tas, cik bieži pārskatīs atkritumu veidošanās novēršanas programmas, jāsinhronizē ar programmām, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas plāniem. Atkritumu veidošanās novēršanas programmu pārskatīšana paredzēta 31. pantā, un ir saistīta ar ziņošanas prasībām, kas noteiktas 34. pantā, kurā noteikts, ka ir jāziņo reizi trijos gados. Ziņošanas prasību sinhronizēšana ir ierosināta to pašu iemeslu dēļ, kas norādīti 14. grozījuma pamatojumā.

Atkritumu veidošanās novēršanas programmām, kuru mērķis ir atrisināt vienu no vissvarīgākajām problēmām, kas saistītas ar politiku atkritumu apsaimniekošanas jomā — atkritumu rašanās samazināšanu — ar pārskatītās pamatdirektīvas palīdzību būtu jānosaka atskaites punkts, salīdzinājumā ar ko iespējams novērtēt gūtos panākumus. Skaidru mērķu noteikšana atkritumu samazināšanas jomā atbilst arī tiem mērķiem un prioritāšu jomām, kas attiecībā uz atkritumiem noteiktas Kopienas Vides rīcības programmā.

Direktīvas 29. pantā noteikts, ka atkritumu veidošanās novēršanas programmas izstrādājamas to izpildei vispiemērotākajā ģeogrāfiskajā līmenī, tātad ir svarīgi attiecīgajam līmenim novirzīt pienācīgus resursus.

18 ieteikums

30. panta 2. punkts

Komisijas dokumenta teksts	RK grozījums
2. Dalībvalstis nosaka konkrētus kvalitatīvus un kvantitatīvus mērķus un rādītājus attiecībā uz ikvienu pieņemto pasākumu vai pasākumu kopumu, lai uzraudzītu un izvērtētu atsevišķu pasākumu sekmes.	2. Dalībvalstis nosaka konkrētus kvalitatīvus un kvantitatīvus mērķus. Komisija saskaņā ar 36. panta 2. punktā noteikto procedūru nosaka orientējošus kvantitatīvus un kvalitatīvus mērķus un rādītājus, ko dalībvalstis izmantos attiecībā uz ikvienu pieņemto pasākumu vai pasākumu kopumu, lai uzraudzītu un izvērtētu atsevišķu pasākumu sekmes.

Pamatojums

Nosakot kvalitatīvos un kvantitatīvos mērķus valstu līmenī, varētu tikt atspoguļota pašreizējā situācija dalībvalstīs. Uzraudzība un panākumu novērtējums saskaņā ar vienotu metodoloģiju sniegs iespēju pilnveidot atkritumu veidošanās novēršanas politiku Kopienas līmenī.

19. ieteikums

34. panta 1. punkts

Komisijas dokumenta teksts

RK grozījums

1. Dalībvalstis reizi trijos gados nosūta Komisijai nozares ziņojumu ar informāciju par šīs direktīvas īstenošanu.

Ziņojumu sagatavo, pamatojoties uz anketu vai priekšlikumu, ko Komisija izstrādā saskaņā ar Direktīvas 91/692/EEK 6. pantā paredzēto procedūru. Ziņojumu Komisijai iesniedz deviņu mēnešu laikā pēc tam, kad beidzies ziņojumā aptvertais trīs gadu laikposms.

Dalībvalstis šajos ziņojumos iekļauj informāciju par saviem panākumiem, īstenojot programmas atkritumu rašanās novēršanai.

Ziņošanas pienākuma ietvaros vāc datus par ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumiem, tādējādi paverot iespēju izstrādāt noteikumus to drošai izmantošanai, reģenerēšanai, pārstrādei un apglabāšanai.

1. Dalībvalstis reizi trijos četros gados nosūta Komisijai nozares ziņojumu ar informāciju par šīs direktīvas īstenošanu.

Dalībvalstis šajos ziņojumos iekļauj informāciju par saviem panākumiem, īstenojot programmas atkritumu rašanās novēršanai.

Pamatojums

Nozares ziņojumu sagatavošanas biežums 14. un 15. grozījumā minēto iemeslu ir jāsinhronizē ar prasībām, ko piemēro gan atkritumu veidošanās novēršanas programmām, gan atkritumu apsaimniekošanas plāniem.

20. ieteikums

35. pants

Komisijas dokumenta teksts	RK grozījums
Komisija saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru pieņem grozījumus, kas vajadzīgi, lai pielikumus pielāgotu zinātnes un tehnikas attīstībai.	Komisija saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru saskaņā ar politisku procedūru, kurā piedalās visas iesaistītās puses, un pēc ierosināto pasākumu ietekmes novērtējuma pieņem grozījumus, kas vajadzīgi, lai pielikumus pielāgotu zinātnes un tehnikas attīstībai.

Pamatojums

Šīs direktīvas pielikumi ir svarīgi attiecībā uz tiesību aktu apjomu atkritumu apsaimniekošanas jomā. Kā atzīmēts 5. un 6. grozījumā, ir ierosināts, ka I un II pielikums, kuros ietverta turpmāko apstrādes operāciju klasifikācija, ir pārvietojams uz atsevišķas regulas pielikumiem. Tomēr kopumā ir svarīgi atzīt to, ka nepieciešamas politiskas, ne tikai tehniskas diskusijas, lai šīs direktīvas pielikumus pielāgotu zinātnes un tehnikas attīstībai. Šajā politisko lēmumu pieņemšanas procedūrā jāiesaista attiecīgie dalībnieki, un atbilstoši vietējo un reģionālo pašvaldību pienākumiem un kompetencēm atkritumu apsaimniekošanas jomā ar tām vismaz jāapspriežas pirms īstenošanas pasākumu ierosināšanas. Kā minēts 5. grozījumā, attiecīgajiem dalībniekiem arī jānodrošina iespēja apsvērt ietekmes novērtējumu, kas Komisijai jāveic pirms priekšlikuma izvirzīšanas attiecībā uz izmaiņām tiesību aktos.

21. ieteikums

1. pielikums

Komisijas dokumenta teksts

RK grozījums

D 1 Noglabāšana virs vai zem zemes (piem., poligons u.c.)

D 2 Attīrīšana augsnē (piem., šķidrumu vai nogulšņu biodegradācija augsnē u.c.)

D 3 Iesūknēšana (piem., sūknējamu atkritumu ievadīšana akās, tektoniski veidotās sālsalās vai dabīgi izveidotās iedobēs u.c.)

D 4 Izgāšana uz virsmas (piem., šķidrumu vai nogulšņu uzglabāšana bedrēs, dīķos vai ūdens baseinos u.c.)

D 5 Speciāli konstruēts poligons (piem., ievietošana speciāli iekārtotos atsevišķos nodalījumos, kas pārklāti un izolēti viens no otra un no vides u.c.)

D 6 Izgāšana ūdenstilpēs, izņemot jūras/okeānus

D 7 Izgāšana jūrā/okeānā, ieskaitot novietošanu uz gultnes

D 8 Bioloģiska apstrāde, kas nav precizēta citur šajā pielikumā, un kā rezultātā veidojas galīgi savienojumi vai maisījumi, kurus apglabā, izmantojot kādu no D 1 līdz D 12 darbībai

D 9 Fizikāli ķīmiska apstrāde, kas nav precizēta citur šajā pielikumā, un kā rezultātā veidojas galīgi savienojumi vai maisījumi, kurus apglabā, izmantojot kādu no D 1 līdz D 12 darbībai (piem., iztvaicēšana, žāvēšana, kalcinēšana u.c.)

D 10 Sadedzināšana uz sauszemes

D 11 Sadedzināšana jūrā

D 12 Ilgstoša glabāšana (piem., konteineru ievietošana kalnraktuvēs u.c.)

D 13 Sajaukšana vai samaisīšana pirms kādas no D 1 līdz D 12 darbības veikšanas

D 14 Pārsaiņošana pirms kādas no D 1 līdz D 13 darbības veikšanas

D 15 Glabāšana līdz kādas no D 1 līdz D 14 darbības veikšanai (izņemot īslaicīgu glabāšanu pirms savākšanas vietā, kur atkritumi radušies)

D 1

Noglabāšana virs vai zem zemes (piem., poligons u.c.)

D 2

Attīrīšana augsnē (piem., šķidrumu vai nogulšņu biodegradācija augsnē u.c.)

D 3

Iesūknēšana (piem., sūknējamu atkritumu ievadīšana akās, tektoniski veidotās sālsalās vai dabīgi izveidotās iedobēs u.c.)

D 4

Izgāšana uz virsmas (piem., šķidrumu vai nogulšņu uzglabāšana bedrēs, dīķos vai ūdens baseinos u.c.)

D 5

Speciāli konstruēts poligons (piem., ievietošana speciāli iekārtotos atsevišķos nodalījumos, kas pārklāti un izolēti viens no otra un no vides u.c.)

D 6 Izgāšana ūdenstilpēs, izņemot jūras/okeānus

D 7

Izgāšana jūrā/okeānā, ieskaitot novietošanu uz gultnes

D 8

Bioloģiska apstrāde, kas nav precizēta citur šajā pielikumā, un kā rezultātā veidojas galīgi savienojumi vai maisījumi, kurus apglabā, izmantojot kādu no D 1 līdz D 12 darbībai

D 9

Fizikāli ķīmiska apstrāde, kas nav precizēta citur šajā pielikumā, un kā rezultātā veidojas galīgi savienojumi vai maisījumi, kurus apglabā, izmantojot kādu no D 1 līdz D 12 darbībai (piem., iztvaicēšana, žāvēšana, kalcinēšana u.c.)

D 10

Sadedzināšana uz sauszemes

D 11

Sadedzināšana jūrā

D 12

Ilgstoša glabāšana (piem., konteineru ievietošana kalnraktuvēs u.c.)

D 13

Sajaukšana vai samaisīšana pirms kādas no D 1 līdz D 12 darbības veikšanas

D 14

Pārsaiņošana pirms kādas no D 1 līdz D 13 darbības veikšanas

D 15

Glabāšana līdz kādas no D 1 līdz D 14 darbības veikšanai (izņemot īslaicīgu glabāšanu pirms savākšanas vietā, kur atkritumi radušies)

Pamatojums

Direktīvas par atkritumiem I pielikums pārvietojams uz Regulas Xxxxx I pielikumu un saskaņā ar 5. grozījumā minēto pamatojumu jāsvītro.

22. ieteikums

II pielikums

Komisijas dokumenta teksts

RK grozījums

R 1 Izmantošana kā degvielu vai citu līdzekli enerģijas ražošanai

Sadedzināšanas iekārtas, kas paredzētas cieto sadzīves atkritumu pārstrādei, tā ietver tikai tādā gadījumā, ja to energoefektivitāte ir lielāka vai vienāda ar:

0,60 iekārtām, kas darbojas un kurām atļauja saskaņā ar atbilstīgiem Kopienas tiesību aktiem izdota pirms 2009. gada 1. janvāra,

0,65 iekārtām, kurām atļauja izdota pēc 2008. gada 31. decembra,

aprēķiniem izmantojot šādu formulu:

Energoefektivitāte = (Ep –( Ef + Ei))/(0,97 x (Ew + Ef)),

kur:

Ep ir gadā saražotais siltumenerģijas vai elektroenerģijas daudzums. To aprēķina, elektroenerģijas daudzumu reizinot ar 2,6 un komerciāliem mērķiem saražotās siltumenerģijas daudzumu reizinot ar 1,1 (GJ/gadā);

Ef ir gadā pievadītais enerģijas daudzums degvielas sistēmās, ko izmanto tvaika ražošanai (GJ/gadā);

Ew ir enerģijas daudzums, ko satur apstrādāti atkritumi un ko aprēķina, izmantojot atkritumu zemāko neto siltumietilpību (GJ/gadā);

Ei ir importētais enerģijas daudzums gadā, izņemot Ew un Ef (GJ/gadā);

0,97 ir enerģijas zudumu koeficients smago pelnu un radiācijas dēļ.

R 2 Šķīdinātāju reģenerācija

R 3 Organisko vielu, kas nav izmantotas kā šķīdinātāji, atkārtota pārstrāde vai reģenerācija (tostarp kompostēšana un citi bioloģiskas pārveides procesi)

R 4 Metālu un metālu savienojumu atkārtota pārstrāde vai reģenerācija

R 5 Citu neorganisko materiālu atkārtota pārstrāde vai reģenerācija

R 6 Skābju vai bāzu reģenerācija

R 7 Piesārņojuma mazināšanai izmantoto sastāvdaļu reģenerācija

R 8 Katalizatoru sastāvdaļu reģenerācija

R 9 Otrreizēja naftas pārstrāde vai citi naftas atkārtotas izmantošanas veidi

R 10 Iestrādāšana zemē, kas var radīt labumu lauksaimniecībai vai ekoloģiskus uzlabojumus

R 11 To atkritumu izmantošana, kas radušies R1 līdz R10 darbību rezultātā

R 12 Atkritumu apmaiņa, lai tos pakļautu jebkurai no R 1 līdz R 11 darbībām

R 13 Atkritumu glabāšana līdz kādas no R 1 līdz R 12 darbības veikšanai (izņemot īslaicīgu glabāšanu pirms savākšanas vietā, kur atkritumi radušies).

R 1 Izmantošana kā degvielu vai citu līdzekli enerģijas ražošanai

Sadedzināšanas iekārtas, kas paredzētas cieto sadzīves atkritumu pārstrādei, tā ietver tikai tādā gadījumā, ja to energoefektivitāte ir lielāka vai vienāda ar:

0,60 iekārtām, kas darbojas un kurām atļauja saskaņā ar atbilstīgiem Kopienas tiesību aktiem izdota pirms 2009. gada 1. janvāra,

0,65 iekārtām, kurām atļauja izdota pēc 2008. gada 31. decembra,

aprēķiniem izmantojot šādu formulu:

Energoefektivitāte = (Ep –( Ef + Ei))/(0,97 x (Ew + Ef)),

kur:

Ef ir gadā pievadītais enerģijas daudzums degvielas sistēmās, ko izmanto tvaika ražošanai (GJ/gadā);

Ew ir enerģijas daudzums, ko satur apstrādāti atkritumi un ko aprēķina, izmantojot atkritumu zemāko neto siltumietilpību (GJ/gadā);

Ei ir importētais enerģijas daudzums gadā, izņemot Ew un Ef (GJ/gadā);

0,97 ir enerģijas zudumu koeficients smago pelnu un radiācijas dēļ.

R 2

Šķīdinātāju reģenerācija

R 3

Organisko vielu, kas nav izmantotas kā šķīdinātāji, atkārtota pārstrāde vai reģenerācija (tostarp kompostēšana un citi bioloģiskas pārveides procesi)

R 4

Metālu un metālu savienojumu atkārtota pārstrāde vai reģenerācija

R 5

Citu neorganisko materiālu atkārtota pārstrāde vai reģenerācija

R 6

Skābju vai bāzu reģenerācija

R 7

Piesārņojuma mazināšanai izmantoto sastāvdaļu reģenerācija

R 8

Katalizatoru sastāvdaļu reģenerācija

R 9

Otrreizēja naftas pārstrāde vai citi naftas atkārtotas izmantošanas veidi

R 10

Iestrādāšana zemē, kas var radīt labumu lauksaimniecībai vai ekoloģiskus uzlabojumus

R 11

To atkritumu izmantošana, kas radušies R1 līdz R10 darbību rezultātā

R 12

Atkritumu apmaiņa, lai tos pakļautu jebkurai no R 1 līdz R 11 darbībām

R 13

Atkritumu glabāšana līdz kādas no R 1 līdz R 12 darbības veikšanai (izņemot īslaicīgu glabāšanu pirms savākšanas vietā, kur atkritumi radušies).

Pamatojums

Direktīvas par atkritumiem II pielikums saskaņā ar 5. grozījuma pamatojumu jāpārvieto uz atsevišķu regulu un saskaņā ar iepriekšējiem grozījumiem jāsvītro.

Briselē, 2006. gada 14. jūnijā.

Reģionu komitejas

priekšsēdētājs

Michel DELEBARRE

(1) OV C 73, 23.03.2004, 63. lpp.