30.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 324/8

1.1

Attiecībā uz kodifikāciju jāņem vērā, ka, neskatoties uz atsevišķām formālas dabas izmaiņām, kodifikācija negroza kodifikācijas brīdī piemērojamās un spēkā esošās tiesības.

1.2

Kopienas tiesību vienkāršošanai un skaidrībai ir liela nozīme centienos tuvināt Eiropu iedzīvotājiem. Eiropas Parlaments, Padome un Komisija ir uzsvēruši nepieciešamību kodificēt normatīvos aktus, kas bieži tiek grozīti, un iestāžu nolīguma ietvaros ir vienojušies par to, ka varētu izmantot steidzamības kārtību. Normatīvajos aktos, kurus kodificē, nedrīkst ieviest nekādus saturiskus grozījumus.

2.1

EESK secina, ka Komisijas priekšlikumi precīzi atbilst kodifikācijai piemērojamās steidzamības mērķim.

2.2

Tomēr neatbildēts paliek jautājums par likumdošanas, kas attiecas uz autortiesībām un blakustiesībām, līdzsvarošanu. Kodifikācijas lietderība kļūst acīmredzama tikai tad, kad attiecīgās jomas tiesībām vairs nav paredzama būtiska saturiska attīstība.

2.3

Autortiesību aizsardzības termiņš pēc autora nāves, kas šo tiesību mūsdienīgā veidola sākumā XIX gs. bija desmit gadu, šobrīd ir septiņdesmit gadu. Nav nekādu garantiju, ka jauns spiediens no to personu puses, kas ir autortiesību un blakustiesību īpašnieki, neliks nākotnē pagarināt autortiesību aizsardzības termiņus.

2.4

Situācija šobrīd ir ļoti nelīdzsvarota — tā ir par labu autora mantiniekiem (aptuveni 3 paaudzes) un par labu blakustiesību īpašniekiem, un šie termiņi, kas no sabiedrības un darbu radītāju vajadzību viedokļa it kļuvuši nesamērīgi, būtu jāmaina. Ja kāda no Starptautiskās tirdzniecības organizācijas dalībvalstīm, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis palielinās, kā tas ir paredzams, sākotnējo aizsardzību līdz 90 gadiem vai gadsimtam (“Disneja grozījums”), ko darīs Eiropa? Vai mums būs jāgroza tirdzniecības līgumi par intelektuālo īpašumu?

2.5

Ļoti liels skaits literāru, filozofisku un citu darbu tiek izdots tikai vienu reizi oriģinālvalodā, un tos vairs neizdos atkārtoti nedz autora dzīves laikā, nedz mantinieku dzīves laikā. Kaut arī tie savā laikā nav bijuši bestselleri, daudziem no tiem ir zināma vērtība, bet tie ātri kļūst nepieejami ikvienam potenciālajam lasītājam. Neierobežota tiesību aizsardzības termiņa pagarināšana patiesībā ir izdevīga relatīvi nelielam radītāju skaitam, kamēr tiesību aizsardzības sistēma ilgā aizsardzības termiņa dēļ neļauj izdot daudz lielāku skaitu darbu, kurus lasītāji un studenti nespēs iegādāties pēc tam, kad būs izpārdots pirmais izdevums.

2.6

Tāpēc ir jāuzdod jautājums par likumdošanas, kas attiecas uz autortiesībām un blakustiesībām, līdzsvarošanu. Kodifikācijas lietderība kļūst acīmredzama tikai tad, kad attiecīgās jomas tiesībām vairs nav paredzama padziļināta saturiska attīstība.

2.7

Būtu dziļāk jāpārdomā darbu izplatīšanas digitālajā laikmetā jautājums un sabiedrības tiesības izmantot radīto mantojumu un universālo kultūru. EESK uzskata, ka autortiesības un blakustiesības kodificēt būt pāragri. Komiteja dotu priekšroku vienkāršai konsolidācijai un autortiesību un blakustiesību aizsardzības nosacījumus un termiņu pārskatīšanai tā, lai tie atbilstu Lisabonas stratēģijai.

3.1

Papildus tam Komiteja vēlētos, lai Kopienas tiesībās tiktu atbilstoši atzīta un aizsargāta piemēram, LGPL (Ierobežota tiesību apjoma vispārsabiedriska “light” licence tehniskai dokumentācijai) vai arī “Creative commons” licence attiecībā uz grāmatām un māksliniecisko jaunradi. Šādas licences piedāvā lietotājiem lielu brīvību un, piemēram, attiecībā uz GPL (vispārsabiedrisku licenci), jāteic, ka tā regulē liela skaita informātikas serveros lietotu programmu (interneta maršrutētāju, administrācijas, uzņēmuma programmu) izmantošanu.

3.2

Šīs izmantošanas licences, kas ir mazāk ierobežojošas, veicina darbu nonākšanu pie lietotājiem un galalietotājiem, kas tos izplata vai iegūst īpašumā, un pilnībā atbilst ātrai zināšanu un tehnoloģiju izplatīšanai, kurai būtu jānotiek Lisabonas stratēģijas ietvaros.

3.3

EESK tāpēc aicina Komisiju vēlreiz pārdomāt — pārdomas, šķiet, ir aprobežojušās ar kodifikācijas jautājumu — un paredzēt iniciatīvas ar mērķi darbus padarīt pieejamus pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku. Tas ir izdarāms, atzīstot brīvās licences un radot līdzsvaru starp tiesību īpašnieku un darbu lietotāju tiesībām informācijas sabiedrībā.