23.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/202

1.1

Eiropas Komisija 2005. gada 13. decembrī iesniedza priekšlikumu, kura mērķis ir grozīt Kopienas direktīvu par televīziju bez robežām, kas sākotnējā redakcijā pieņemta 1989. gadā (1) un grozīta 1997. gadā (2). Minētās direktīvas noteikumiem ir noteicošie gadījumā ja rodas pretruna starp vispārējiem noteikumiem par pakalpojumu sniegšanu attiecībā uz pakalpojumu pieejamību un pakalpojumu sniegšanu (3).

1.2

Minēto grozījumu mērķis (kas paredzēts regulas ievērošanas uzraudzības un novērtēšanas procedūrās) ir pielāgot direktīvu un nodrošināt tās atbilstību reālajai situācijai tehnoloģiskās konverģences jomā. Šajos jaunajos apstākļos audiovizuālie materiāli un pakalpojumi ievērojami pārsniedz televīzijas apraides tradicionālo apjomu, izvirzot jaunas prasības attiecībā uz regulējumu, lai nodrošinātu vienotā tirgus vienmērīgu darbību, spēcīgas un radošas Eiropas nozares esamību un iedzīvotāju tiesību ievērošanu. Kopienas noteikumu par audiovizuālo informācijas nesēju saturu modernizēšana ir daļa no stratēģijas “i2010”, kuras mērķis ir izveidot Eiropas informācijas sabiedrību, kas veicinās izaugsmi un nodarbinātību (4).

1.2.1

Pēc Līverpūles konferences (5) ierosinātie grozījumi nosaka jaunu direktīvas regulējama jomu (kas sākotnēji aptvēra visus audiovizuālos pakalpojumus), lai tajā iekļautu tā saucamos “audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumus”, piemērojot dažādus regulējuma līmeņus atkarībā no tā, vai pakalpojums ir lineārs vai nelineārs. Tādējādi direktīva ietvertu atsevišķu tiesisku, normatīvu un administratīvu noteikumu par audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumu sniegšanu dalībvalstīs saskaņošanu un turpmāk kļūtu zināma kā Audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumu direktīva, nevis Direktīva “Televīzija bez robežām”.

1.2.2

Direktīva arī turpmāk neattiektos uz privātu korespondenci, avīžu un laikrakstu elektroniskām versijām, tīmekļa vietnēm, kas nav primāri saistītas ar audiovizuālā materiāla pārraidīšanu un radio apraidi.

1.3

Ierosinātie grozījumi ietilpst starpiestāžu 2003. gada vienošanās par labāku likumdošanas procesu lokā ar divējādu mērķi: pirmkārt, vienkāršot, atvieglot un samazināt Eiropas audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumu sniedzēju pienākumus; otrkārt — veicināt pašregulāciju un kopregulāciju nozarē. Priekšlikuma mērķis ir izveidot vispārīgāku reglamentējošu noteikumu pamatu, nostiprinot izcelsmes valsts principu pēc direktīvas noteikumu transponēšanas dalībvalstu tiesiskajās sistēmās.

2.1

Kā minēts iepriekš, Komisija ierosina paplašināt direktīvas darbības apjomu, attiecinot to uz visiem audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumiem (6), kas saprotami kā pakalpojumi ar kustīgiem attēliem, ar skaņu vai bez tās, kas paredzēti, lai informētu un izklaidētu sabiedrību, izmantojot tā sauktos elektroniskās komunikācijas tīklus (7).

2.2

Audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumi var būt šādi:

2.2.1

Saskaņā ar minēto “televīzijas raidījumu veidošana un apraide” ir lineārs audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojums, kurā informācijas nesēju pakalpojumu sniedzējs nosaka laiku, kad pārraidīs īpašu raidījumu, un sastāda raidījumu programmu; Raidorganizācija ir “lineāru audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumu sniedzējs”.

2.3

Atbilstoši šim paplašinātajam darbības apjomam ar ierosinātajiem direktīvas grozījumiem tiek ieviests “audiovizuāla komerciāla paziņojuma” jēdziens, kas apzīmē kustīgus attēlus ar skaņu vai bez tās, kas pavada audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumus un ir paredzēts, lai tieši vai netieši veicinātu preču vai pakalpojumu pārdošanu. Televīzijas reklāma ir audiovizuāla komerciāla paziņojuma daļa, ja tā attiecas uz paziņojumu pārraidīšanu televīzijā ar mērķi veicināt preču vai pakalpojumu piedāvājumu par samaksu vai tai pielīdzināmu atlīdzību, vai pašas raidorganizācijas popularizēšanas nolūkā. Tas pats attiecas uz arī uz televeikalu.

2.3.1

Pašreizējais aizliegums pārraidīt cigarešu un citu tabakas izstrādājumu reklāmas vai veikt šīs produkcijas telepārdošanu tiek attiecināts uz visiem audiovizuāla komerciāla paziņojuma veidiem. Tiek saglabāts arī aizliegums veikt recepšu medikamentu reklamēšanu un teletirdzniecību, kā arī saglabāti ierobežojumi attiecībā alkoholisko dzērienu reklamēšanu, lai novērstu pārmērīgas alkohola lietošanas popularizēšanu un nodrošinātu nepilngadīgo aizsardzību.

2.3.2

Priekšlikumā saglabāts “aplinku reklāmas” aizliegums; aplinku reklāma definēta kā “preču ražotāja vai pakalpojumu sniedzēja preču, pakalpojumu, nosaukuma, preču zīmes vai nodarbošanās atveidojums vārdos vai attēlos raidījumos, ja raidorganizācija šādu atveidojumu domājusi reklāmas nolūkiem un tas varētu maldināt auditoriju un nav sniegusi attiecīgu brīdinājumu”. Šajā sakarā ir noteikts, ka televīzijas reklāmai un televeikalam jābūt “skaidri atpazīstamam un nošķirtam no citām raidījumu programmas daļām ar optiskiem un/ vai akustiskiem līdzekļiem”.

2.3.3

Tomēr ir ieviesta jauna definīcija jēdzienam “produktu izvietošana”, kas nošķirts no aplinkus audiovizuāla komerciāla paziņojuma, neskatoties uz to ka tas definēts līdzīgi: “audiovizuālā komerciālā paziņojuma veids, kurā iekļauta atsauce uz produktu, pakalpojumu vai preču zīmi, demonstrējot to audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumos, parasti par samaksu vai cita veida atlīdzību”. Produktu izvietošana ir likumīga, ja tā atbilst virknei kritēriju. Piemēri:

2.3.4

Priekšlikumā saglabāta atsauce uz sponsorēšanu un nosacījumiem, kurus ievērojot, sponsorēšana ir atļauta, tomēr tajā iekļautas dažas būtiskas izmaiņas, lai nodrošinātu atbilstību jaunajai piemērošanas jomai. Saglabāts aizliegums audiovizuālos komerciālos paziņojumos izmantot metodes, kas iedarbojas uz zemapziņu.

2.4

Ņemot vērā dalībvalstu tiesības un pienākumus un saskaņā ar pašreiz spēkā esošās direktīvas noteikumiem, priekšlikumā noteikts, ka:

2.4.1

Lai novērstu direktīvas atsevišķu noteikumu neievērošanu dalībvalstīm saglabāta iespēja veikt atbilstīgus pasākumus pret citā dalībvalstu dibinātiem informācijas nesēju pakalpojumu sniedzējiem, kas vērš visu vai lielāko daļu darbības uz pirmās dalībvalsts teritoriju, un ja dalībvalsts, kurā pakalpojumu sniedzējs dibināts, neveic šādus pasākumus, neskatoties uz pieprasījumu, un ja ir saņemts Komisijas apstiprinājums.

2.4.2

Priekšlikumā saglabātas pašreiz spēkā esošajā direktīvā noteiktās kvotas attiecībā uz nacionālo un Eiropas audiovizuālo produkciju un neatkarīgajiem audiovizuālajiem darbiem. Saskaņā ar ziņojumiem par ietekmes novērtējumu pēdējos gados minētās kvotas ievērotas apmierinoši.

2.4.3

Priekšlikumā paredzēti šādi noteikumi attiecībā uz dalībvalstīm:

2.5

Priekšlikumā pārformulēti pašreiz spēkā esošās direktīvas noteikumi par audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumu sniedzēju pārraidīto vērtību regulēšanu.

2.5.1

Priekšlikumā noteikts, ka sniedzot pakalpojumus, nedrīkst:

Priekšlikumā saglabātas pašreizējās nepārprotamās norādes par tādu programmu nepārraidīšanu, kas satur pornogrāfiskas vai vardarbības ainas. Programmām, kas varētu ietekmēt nepilngadīgu personu fizisko, garīgo vai morālo attīstību, jāpiemēro tehniskās kodēšanas, aizsardzības vai satura klasifikācijas pasākumi, lai garantētu, ka nepilngadīgās personas pārraides zonā nedzirdētu un neredzētu šādus raidījumus.

2.5.2

Audiovizuāli komerciāli paziņojumi:

2.6

Ierosinātie grozījumi samazina juridiskās prasības attiecībā uz reklāmas pārtraukumiem, vienkāršojot un atvieglojot daudzus piemērošanas kritērijus.

2.6.1

Izņēmums saglabāts attiecībā uz izolētu reklāmu un televeikala klipiem, izņemot sporta raidījumus. Tiek saglabāta arī prioritāte reklāmu pārraidīšanai raidījumu starplaikā, lai gan reklāmas pārtraukumi pieļaujami arī raidījumu laikā ar nosacījumu, ka tādējādi netiek kaitēts raidījumu viengabalainībai un tiesību subjektu tiesībām.

2.6.2

Dažādos kritērijus attiecībā uz pieļaujamiem reklāmas pārtraukumiem, laiku starp reklāmām un izņēmuma gadījumiem atkarībā no raidījuma veida aizstāj kopējs noteikums, saskaņā ar kuru televīzijas filmu laikā, kinematogrāfisku darbu, bērnu raidījumu un ziņu raidījumu laikā reklāmu vai televeikalu var pārraidīt ne biežāk kā reizi 35 minūtēs. Saglabāts aizliegums iestarpināt reklāmu reliģisku pārraižu laikā.

2.6.3

Attiecībā uz dažādām reklāmas formām veltīto raidlaiku priekšlikumā saglabāts vienīgi kritērijs, ka reklāmas, televeikala un citu īsu reklāmas veidu laiks vienā stundā nepārsniedz 20 % un no šī aprēķina izslēdz “raidorganizācijas paziņojumus saistībā ar tās programmām un palīgproduktiem, kas tieši cēlušies no šīm programmām,” sponsoru paziņojumiem, kas tagad ietver arī produktu izvietošanu.

3.1

EESK uzskata, ka nepieciešams grozīt pašreizējo direktīvu “Televīzija bez robežām”, lai pielāgotu to jaunajiem tehnoloģiju konverģences apstākļiem un jaunajām reklāmas un produktu veicināšanas praksēm. Komiteja atzīst, ka nepieciešami vieglāk piemērojami un efektīvāki tiesību akti, kas palīdzētu palielināt audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumu tirdzniecības apjomu Eiropas vienotajā tirgū, nostiprinot un veicinot tā attīstību. Tomēr Komiteja uzskata, ka grozījumiem jābūt vienlīdz atbilstošiem gan tehnoloģiju un ekonomikas attīstībai, gan arī nepieciešamībai aizsargāt cilvēka cieņu un personas integritāti.

3.2

Komiteja ar nožēlu secina, ka Komisija nav izmantojusi šo iespēju, lai skaustu atsevišķas pašreizējās direktīvas neskaidrības un nepilnības, kuras ir grūti interpretēt un piemērot, un kuru rezultātā ir radusies juridiska nenoteiktība gan direktīvas īstenošanas jomā, gan likumos, kas transponē to dažādu dalībvalstu tiesiskajās sistēmās.

3.2.1

Piemēram, nav sniegta ar direktīvu reglamentēto reklāmas veidu definīcija, tajā skaitā dažas nelikumīgas prakses. Lai gan šis jautājums sīkāk iztirzāts īpašu piezīmju sadaļā, būtu lietderīgi atzīmēt, ka, piemēram, direktīvas 44. apsvērumā preču noieta veicināšana ar televīzijas palīdzību (telepromotion) nav iekļauta reklāmas jomā; tomēr nevienā citā teksta daļā nav definētas minētā reklāmas veida iezīmes un ierobežojumi.

EESK uzskata, ka šāda veida neiekļaušanai nav pamata un ka jebkurā gadījumā noieta veicināšana ar televīzijas palīdzību (telepromotion) būtu jāiekļauj reklāmas jomā. Pretējā gadījumā tas kalpotu vienīgi, lai piemērotu sodu reklāmai un lai pārveidotu komerciālus paziņojumus citos formātos, tādējādi vēl vairāk palielinot reklāmas piesātinātības līmeni.

3.2.2

Turklāt vispārīgāku pamatnoteikumu ieviešana apvienojumā ar izcelsmes valsts principa nostiprināšanu nevis veicinās dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu, bet gan gluži pretēji — var radīt būtiskas tiesiskas atšķirības šajā jomā, it īpaši attiecībā uz reklāmu un nepilngadīgo personu aizsardzību, tādējādi kavējot vienotā tirgus attīstību vai ievērojami samazinot patērētāju aizsardzību.

3.3

Lai gan mērķis ir noskaidrot atšķirības starp audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumiem (kurus reglamentēs grozītā direktīva) un citiem audiovizuālajiem pakalpojumiem (kas ietilpst elektroniskās saziņas regulu piemērošanas jomā), šobrīd šķiet, ka direktīvas piemērošanas jomu būs arvien grūtāk un grūtāk definēt, jo formātos arvien biežāk izmantos nenodalāms teksta, skaņas un attēlu apvienojumu.

3.4

EESK uzskata, ka ar grozījumiem direktīvā būtu vismaz jāsaglabā (un, ja iespējams, jāpaplašina) garantijas attiecībā uz audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumu auditorijas aizsardzību, īpaši uz nepilngadīgo aizsardzību. Papildus mērķiem, kas attiecas uz vienotu audiovizuālās jomas tirgu, ar direktīvas palīdzību ir jāsekmē virkne sociālu un kultūras vērtību saistībā ar daudzveidību, identitāti, personas attīstību, cilvēka cieņas respektēšanu (kā minēts priekšlikuma apsvērumos), kā arī tiesības uz informāciju un izpausmes brīvību, kas atspoguļotas ES Pamattiesību hartā (8). Turklāt Eiropas Kopienu tiesas praksē (9) tiek uzskatīts ka televīzijas apraide ir vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojums.

3.5

EESK uzskata, ka ar ierosināto grozījumu palīdzību būtu jāvirzās soli tālāk, proti, īstenojot īpašus pasākumus tādās jomās kā plurālisms un informācijas nesēju koncentrācija. Attiecībā uz Eiropas darbu veicināšanu, EESK vēlētos daudz stingrāku un izlēmīgāku nostāju pret dalībvalstīm, neattiecinot uz minēto veicināšanu atrunu “kad tas iespējams”, kā arī stingrāku nostāju attiecībā uz kritērija, kas nosaka, ka iespēju robežās jāiekļauj Eiropas darbi un neatkarīgi darbi, pakāpenisku piemērošanu nelineārajiem pakalpojumiem.

3.6

Attiecībā uz priekšlikumā paredzētajām tiesībām uz atbildi, Komisija nav ņēmusi vērā EESK nostāju (10) par nepieciešamību iekļaut noteikumu par “tiesībām uz labojumu”, paredzot tām tādu pašu piemērošanas apjomu un noteikumus nolūkā nepieļaut nepatiesu, kļūdainu un neprecīzu saturu, kas aizskar cilvēku tiesības.

3.7

EESK uzskata, ka priekšlikumā būtu jānosaka, ka visām dalībvalstīm ir nepieciešamas vai ir obligāti jāizveido pārvaldes iestādes, to izveides procesā un to darbībā nodrošinot ne vien objektivitāti un pārskatāmību, bet arī neatkarību no valdībām. Mēs esam pārliecināti, ka nākotnē ir jāapsver Eiropas aģentūras, iestādes vai līdzīgas pārnacionālas organizācijas izveide.

4.1

EESK uzskata, ka Komisijas ieteiktā “audiovizuālu komerciālu paziņojumu” definīcija ir pārāk ierobežojoša un mehāniski atkārto “audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumu” definīciju. Šķiet loģiski definēt minētos paziņojumus kā “kustīgu attēlu ar skaņu vai bez tās”, nosakot, ka kustīgs attēls ir būtisks priekšnosacījums minētajiem audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumiem, direktīvas piemērošanas jomā neiekļaujot interneta preses izdevumus un radio apraidi. Tomēr, ņemot vērā, ka direktīvas piemērošanas joma ir definēta, audiovizuālajos komerciālajos paziņojumos, kas saistīti ar audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumiem, var izmantot statiskus attēlus (piem., logo un reklāmas plakātus) vai tikai skaņu bez attēla (piem., mutvārdu atsauce uz zīmolu vai reklāmas džingls), Ieteicamāk būtu definēt audiovizuālu komerciālu paziņojumu šādi: “attēli un/ vai skaņas, kas pavada audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumus un ir paredzēti, lai tieši vai netieši veicinātu fiziskas vai juridiskas personas, kas veic saimniecisko darbību, preces, pakalpojumus vai tēlu”.

4.2

Priekšlikumā saglabāts pašreizējais kritērijs, saskaņā ar kuru televīzijas reklāma uzskatāma par materiālu, kas tiek pārraidīts par samaksu. EESK uzskata, ka par definējošo kritēriju būtu jāizvirza nevis samaksa, bet gan nolūks reklamēt produktus un pakalpojumus, jo tas būtu atbilstošāk citām Kopienā lietotām definīcijām, piemēram Direktīvā par maldinošu reklāmu lietotajām definīcijām. Tādējādi tiktu novērsts risks, ka varētu tikt pārraidītas tādu produktu reklāmas, kuru reklamēšana televīzijā ir aizliegta, un citas pretlikumīgas reklāmas, kuras šobrīd var nonākt uz ekrāna, ja vien nav pārliecinošu liecību par samaksu un tādējādi nav pierādāms, ka tās klasificējamas kā televīzijas reklāmas. Tas pats būtu jāattiecina uz maksājuma kritēriju televeikala definīcijā.

4.2.1

Ja tiks saglabāts ierosinātais kritērijs, direktīvā jāparedz tiesības dalībvalstīm pilnvarot tiesu iestādes (civilprocesa vai administratīva procesa gadījumā) pieprasīt, lai raidorganizācijas pierāda, ka nav saņemta samaksa par audiovizuālo paziņojumu, kā norādīts Direktīvā 84/850/EEK. Pretējā gadījumā paziņojums uzskatāms par komerciālu pēc būtības.

4.3

Priekšlikumā iekļautā “aplinkus reklāmas” definīcija ir ļoti līdzīga pašreizējai versijai. Tomēr EESK uzskata, ka “aplinkus reklāmas” definīcija piemērojama visiem audiovizuālajiem komerciālajiem paziņojumiem kopumā, nevis tikai televīzijas reklāmai, ņemot vērā, ka noteikumos paredzēts aplinkus audiovizuālo komerciālo paziņojumu nepārprotams aizliegums.

4.3.1

EESK uzskata arī, ka aplinkus audiovizuāla komerciāla paziņojuma jēdziens būtu ievērojami jāpaplašina salīdzinājumā ar šobrīd priekšlikumā noteikto:

4.3.2

Turklāt direktīvā būtu skaidri jānorāda, ka produktu izvietošana netiks uzskatīta par aplinku audiovizuālu komerciālu paziņojumu, ja vien tā atbilst direktīvā norādītajām prasībām.

4.4

EESK atzinīgi vērtē to, ka ierosinātajos grozījumos iekļauta nepārprotama atsauce uz produktu izvietošanu. Lai gan šobrīd jebkuru produktu izvietošanu teorētiski var uzskatīt par aplinkus reklāmu un tādējādi aizliegt, praksē nav tendences to uzskatīt par televīzijas reklāmu, tādējādi tā neietilpst regulējuma jomā. Tomēr EESK uzskata, ka produktu izvietošanas definīcijā ir skaidri jānorāda šīs darbības atšķirīgā iezīme — veicināšana, ko raidorganizācija īsteno apzināti un auditorijas nebrīdināšana ar vizuāliem un akustiskiem līdzekļiem par produktu izvietošanas reklāmas būtību visā tās ilgumā (t.i. vienlaicīgi), kā tas noteikts attiecībā uz citiem formātiem, piemēram noieta veicināšanu ar televīzijas palīdzību (telepromotions).

4.4.1

Tekstā jānorāda, ka produktu izvietošana nedrīkst ietekmēt raidījumu programmu tādā mērā, kas traucē raidījumu programmas neatkarībai un viengabalainībai, atbilstoši noteikumiem, kas attiecas uz citiem reklāmas formātiem. Attiecīgie ierobežojumi jāpaplašina tā, lai produktu izvietošana tiktu aizliegta ne tikai reklāmas aizlieguma gadījumos, nepilngadīgajiem paredzētajās programmās vai ziņu pārraidēs, bet arī gadījumos, kad tiek reklamēti medikamenti un, kā norādīts zemāk, alkoholiskie dzērieni.

4.5

Atbilstoši pašreiz spēkā esošajai direktīvai priekšlikumā paredzēts aizliegums audiovizuālos komerciālos paziņojumos izmantot metodes, kas iedarbojas uz zemapziņu Tomēr nekur tekstā nav definētas minētās metodes. EESK uzskata, ka ir jāprecizē šis jēdziens, atsaucoties uz tādu vizuālu un akustisku stimulu izmantošanu pārraidēs, kas pārsniedz maņu uztveri un tiek uztverti zemapziņas līmenī.

4.6

Priekšlikumā noteikts, ka produktu veicināšana audiovizuālā komerciālā paziņojumā var būt tieša un netieša. Atsevišķos gadījumos, piemēram attiecībā uz cigaretēm un tabakas izstrādājumiem, komerciāli paziņojumi ir aizliegti arī tad, ja tie ir netieši. Taču tekstā nav iekļauta šāda veida audiovizuāla komerciāla paziņojuma definīcija. EESK uzskata, ka jāizstrādā precīza definīcija; tajā jānorāda, ka pat tad, ja produkts netiek tieši demonstrēts vai minēts, tiek izmantoti zīmoli, simboli vai citas to produktu vai uzņēmumu atšķirīgas iezīmes, kuru galvenais darbības virziens vai plaši pazīstams darbības virziens ir šo produktu ražošana vai tirdzniecība.

4.7

Grozītās direktīvas 3. punkta c apakšpunktā nosauktas vērtības, kas obligāti jāievēro audiovizuālos komerciālos paziņojumos. Šajā sarakstā atkārtotas prasības attiecībā uz reklāmu un televeikalu, kas jau noteikts pašreiz spēkā esošajā direktīvas tekstā, taču izslēgta atsauce uz cilvēka cieņu. Komiteja uzskata, ka ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un ES Pamattiesību hartu, šī nozīmīgā atsauce ir jāsaglabā.

4.8

Priekšlikumā saglabāta prasība, ka dalībvalstīm jāveic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka to jurisdikcijā esošie audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumi netiek izplatīti veidā, kas nopietni var ietekmēt nepilngadīgo fizisko, garīgo vai morālo attīstību. Tajā saglabāti arī laika ierobežojumi, kas jāpiemēro saturam, kurš (kaut vai tikai mazliet) var ietekmēt minēto attīstību, un atjaunots plašs aizliegums pornogrāfiska un vardarbīga satura pārraidīšanai. Būtu lietderīgi izvērtēt šī aizlieguma faktisko efektivitāti, novērtējot to, kādā mērā direktīva ievērota kopš 1989. gada, un apsvērt, vai šo aizliegumu nebūtu jāatceļ, nepilngadīgo personu aizsardzību pret pornogrāfiska vai vardarbīga materiāla ietekmi nodrošinot ar tekstā jau iekļauto pasākumu palīdzību (kodēšana, brīdinājums utt.).

4.8.1

EESK pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumā nav ietvertas aizbildnieciskākas aizsardzības shēmas, kuru efektivitāte pierādījusies vairākās dalībvalstīs (piemēram, nepilngadīgo aizsardzības pret reklāmas stura ietekmi pilnveidošana, maldinošas reklāmas vai televeikalu ierobežošana).

4.9

Attiecībā uz ierobežojumu noteikšanu audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumiem un ar tiem saistītajiem audiovizuāliem komerciāliem paziņojumiem priekšlikumā ietvertas dažas atšķirības, kurām nav pamatojuma. Attiecībā uz informācijas nesēju pakalpojumiem priekšlikumā minēta “mudināšana uz naidu, pamatojoties uz dzimumu, rasi vai etnisko izcelsmi, reliģisko piederību vai ticību, invaliditāti, vecumu vai dzimumorientāciju”, bet atsaucē uz komerciāliem paziņojumiem minēta “diskriminācija, pamatojoties uz rasi, dzimumu vai tautību”. Atsauce uz cilvēka cieņu nav iekļauta. Attiecībā uz audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumiem priekšlikumā ir norāde uz nopietnu kaitējumu “nepilngadīgu personu fiziskajai, garīgajai un morālajai attīstībai”; savukārt attiecībā uz audiovizuāliem komerciāliem paziņojumiem šis noteikums ierobežots ar “morālu vai fizisku” kaitējumu nepilngadīgajiem. Nav ietverts aizliegums attiecībā uz paziņojumiem, kas rosina vai veicina vardarbīgu vai antisociālu attieksmi vai nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. EESK uzskata, ka šie ierobežojumi jāattiecina cik vien lielā mērā iespējams gan uz audiovizuālo informācijas nesēju pakalpojumiem, gan audiovizuāliem komerciāliem paziņojumiem.

4.10

Attiecībā uz pamatinformāciju, kuru sniegt ir raidorganizāciju pienākums, EESK uzskata, ka gadījumā, ja pastāv pārvaldes iestāde, jāizvirza prasība norādīt vismaz tās ģeogrāfisko un elektroniskā pasta adresi.

4.11

Audiovizuāliem komerciāliem paziņojumiem par alkoholiskiem dzērieniem ir noteikts ierobežojums attiecībā uz mērķauditoriju (tie nedrīkst būt adresēti jauniešiem) un uz to saturu, kurā aizliegts ietvert mudinājumu uz pārmērīgu šādu dzērienu lietošanu. Tomēr EESK uzskata, ka nopietnās problēmas, ko rada alkohola lietošana, it īpaši jaunu cilvēku vidū, attaisno stingrāka Komisijas regulējuma noteikšanu: Tas jānosaka atbilstoši:

4.12

Piemēram, būtu jāpiemin iespēja veikt soda sankcijas, pamatojoties uz direktīvas noteikumu neievērošanu (saskaņā ar Direktīvu 98/27/EK), kas neskatoties uz atsauci citos atbilstošos tiesību aktos, piemēram Direktīvā 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi, nav pieminēta pat priekšlikuma apsvērumu daļā.

4.13

Priekšlikumā būtu jāparedz kontaktkomitejas pienākumu paplašināšana šādās jomās:

Jāatzīst patērētāju un skatītāju organizācijas, kā aktīvus pašregulācijas un kopregulācijas procesa dalībniekus (11).

4.14

Priekšlikumā dalībvalstīm jāizvirza prasība izveidot pārvaldes iestādes, kuras būtu pilnvarotas rīkoties direktīvas piemērošanas jomās, nosakot to neatkarīgo statusu, objektivitāti un pārredzamību gan to sastāvā, gan pienākumu izpildē atbilstoši Eiropadomes ieteikumā 23 (2000) noteiktajiem kritērijiem.

4.15

Visbeidzot, ieteicams priekšlikumā iekļaut pasākumus, lai veicinātu digitālās televīzijas un tās interaktīvā satura pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti, tādējādi izmantojot tehnoloģiskās konverģences sniegtās iespējas.