23.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/51

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) piekrīt Eiropas Komisijas viedoklim, ka iekšējo tirgu iespējams izveidot tikai tad, ja ES tiks likvidētas visas iekšējās robežas, lai atļautu preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīvu kustību. Tādēļ ir būtiski, lai pareizi darbotos maksājumu pakalpojumu vienotais tirgus, tomēr šobrīd šāda tirgus vēl nav. EESK aicina pēc euro veiksmīgas ieviešanas izveidot arī vienotu euro maksājumu zonu (Single Euro Payments Area — SEPA).

1.2

EESK atbalsta Komisijas centienus radīt vienotas euro maksājumu zonas juridiskos priekšnoteikumus un uzskata, ka priekšlikums direktīvai ir solis šajā virzienā.

1.3

Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas un Eiropas kreditēšanas pakalpojumu nozares jau uzsāktās iniciatīvas, kas saistītas ar vienotas euro maksājumu zonas izveidi — tas noteikti ir tālejošs mērķis, un šādas zonas uzdevums ir nodrošināt, lai Eiropas iekšējā tirgū pārrobežu maksājumus euro būtu iespējams veikt vienkārši, ērti, droši un lēti.

1.4

Komiteja tomēr vērš uzmanību uz to, ka Eiropas Komisija, ierosinot priekšlikumu direktīvai, ir izvēlējusies tādu regulēšanas metodi, kas ir ļoti plaša, turklāt ir skaidri redzams, ka tā ir plašāka par pārrobežu maksājumu pakalpojumu veikšanai vajadzīgo tiesiskā regulējuma sistēmu. Tādēļ, ņemot vērā arī to, cik daudz laika direktīvas izpildei ir vajadzīgs dalībvalstīm, kā arī maksājumu pakalpojumu piedāvātājiem un izmantotājiem, EESK ir norūpējusies par to, ka mērķis, proti, vienotas euro maksājumu zonas izveide 2008. gadā, varētu netikt sasniegts, jo izvēlētais regulējuma veids ir pārmērīgs un tā mērogs neatbilst vajadzībām. Komiteja aicina vairāk ņemt vērā pašregulācijas un kopregulācijas instrumentus.

1.5

Lai sasniegtu Eiropas Komisijas izvirzīto mērķi, proti, 2008. gadā uzsāktu vienotas euro maksājumu zonas darbību, būtu tikai jārada pārrobežu tiešā debeta juridiskais pamats un jāpārstrādā vajadzīgais tiesiskais regulējums, kas iekļauts priekšlikuma direktīvai II sadaļā (“Maksājumu pakalpojumu sniedzēji”) un IV sadaļā (“Tiesības un pienākumi saistībā ar maksājumu pakalpojumu sniegšanu un izmantošanu”) — tostarp IV sadaļā iekļautie noteikumi, kas attiecas uz tiešā debeta autorizāciju, iespēju šādu debetu atsaukt un kompensācijām. Tādējādi būtu iespējams laicīgi, proti, 2008. gadā, sākt vienotas euro maksājumu zonas darbību.

1.6

EESK uzskata, ka, arī ņemot vērā tiesību aktus, kas jau ir pieņemti, uzmanības koncentrēšana uz jautājumiem, kam regulējums tiešām ir vajadzīgs, atbilst “labāka regulējuma” principam. Ierosinātās direktīvas vadmotīvam ir jābūt maksājumu veicināšanai un atvieglošanai pakalpojumu izmantotāju un piedāvātāju interesēs, nevis maksājumu apgrūtināšanai tādu birokrātisku pasākumu rezultātā, kuru dēļ pieaug sistēmas izmaksas un mazinās lietotāju atbalsts minētajai sistēmai.

1.7

EESK norāda, ka saistībā ar maksājumu pakalpojumu iekšējā tirgus izveidi rodas arī citi jautājumi, uz kuriem vēl nav iespējams atbildēt šajā dokumentā. Pirmām kārtām tie ir jautājumi, kas attiecas uz elektronisko maksājumu drošību un citiem ar to saistītiem aspektiem. Otrām kārtām ir jānorāda arī uz to, ka dalībvalstīs arvien svarīgāki kļūst jautājumi, kas saistīti ar maksājumu konta pieejamību, pašlaik bez šāda konta gandrīz nav iespējams veikt saimniecisko darbību.

1.8

Attiecībā uz konkrētiem aspektiem EESK iesaka priekšlikumā direktīvai veikt virkni labojumu.

2.1

Priekšlikumā direktīvai ir paredzēts izveidot SEPA vienotu tiesisku regulējumu, kas pirmām kārtām atvieglotu pārrobežu maksājumu veikšanu. Priekšlikuma mērķis ir saskaņot dažādus dalībvalstīs spēkā esošus tiesību aktus, lai tādējādi:

2.2.1

Tirgus piekļuves prasību saskaņošana maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas nav kredītiestādes, ir vērsta uz to, lai radītu vienādus konkurences nosacījumus, veicinātu lielāku konkurenci valstu tirgos un atspoguļotu tirgus virzību pēdējos gados, dodot impulsu jaunas pakalpojumu sniedzēju paaudzes, proti, maksājumu iestāžu, ienākšanai tirgū.

2.3.1

Skaidri un konsekventi noteikumi attiecībā uz maksājumu pakalpojumu pārskatāmību palielinātu konkurenci, paplašinātu patērētāju izvēles iespējas un pastiprinātu aizsardzību. Eiropas Komisija ierosina maksājumu pakalpojumu jomā ieviest tādas prasības attiecībā uz informāciju, kas aizstātu dažādo valstu noteikumus.

2.4.1

Priekšlikumā direktīvai ir formulētas maksājumu pakalpojumu lietotāju un pakalpojumu sniedzēju pamattiesības un pienākumi. Noteikumu mērķis ir vairot lietotāju uzticēšanos elektronisko norēķinu sistēmai, tādējādi nodrošinot šādu sistēmu efektivitāti un to, ka šādas sistēmas tiek atzītas.

3.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atbalsta direktīvas priekšlikuma mērķi, proti, to, ka ir jāizveido vienota euro maksājumu zona pirmām kārtām pārrobežu maksājumu pakalpojumiem. Maksājumu pakalpojumu iekšējais tirgus ir vajadzīgs jau sen. Plānots, ka to varētu izveidot 2008. gadā.

3.2

Eiropas Komisijas izvēlētā regulējuma metode ir ļoti plaša. Direktīvā paredzētais regulējums daļēji pārkāpj tā tiesiskā regulējuma ietvarus, kāds vajadzīgs vienotai euro maksājumu zonai. Turklāt attiecībā uz pārskaitījumiem jau ir ieviests saskaņots tiesiskais regulējums — tas ir iekļauts ES Direktīvā par pārrobežu pārskaitījumiem (97/5/EK), Direktīvā par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu (2002/65/EK) un Direktīvā par elektronisko naudu (2000/46/EK).

3.3

Pārbaudītu, kā arī izmaksu ziņā izdevīgu un efektīvu procedūru saglabāšana nav traucēklis vienotai euro maksājumu zonai. Gluži pretēji — pamatojoties uz šādām procedūrām, ir iespējams īstenot standartizācijas metodes, ar kuru palīdzību ir iespējams gan garantēt drošības un efektivitātes līmeni, gan, nodrošinot augsti attīstītu saskarnes vadību, izveidot vienotu euro maksājumu zonu, kas ir ļoti kvalitatīva. Uzskatot, ka ir jāievēro “labāka regulējuma” princips, EESK iestājas par to, ka paredzētā regulējuma darbības joma ir jāierobežo, proti, jāpieņem tikai tādi noteikumi, kas vajadzīgi maksājumu sistēmas uzlabošanai ES iekšējā tirgū, un aicina vairāk ņemt vērā pašregulācijas un kopregulācijas instrumentus.

3.4

EESK uzskata, ka ES vienotā maksājumu zona ir svarīgs visas ES mērogā veiktas pārredzamas produktu izstrādes priekšnoteikums maksājumu pakalpojumu sniedzēju brīvas konkurences apstākļos, kas atbilst klientu interesēm. Turklāt EESK uzskata, ka ir svarīgi, lai patērētājiem arī turpmāk tiktu saglabāta iespēja brīvi izvēlēties maksājumu instrumentus un lai tādējādi tiktu ņemtas vērā klientu vēlmes.

3.5

Problemātiska ir tādu maksājumu iestāžu piekļuve maksājumu sistēmām, kam nav licences bankas pakalpojumu sniegšanai. Lai šajā jomā nodrošinātu godīgu konkurenci, ir vajadzīgs vienots uzraudzības tiesiskais regulējums. Pretējā gadījumā var rasties konkurences izkropļojumi, kā arī var tikt apdraudēta maksājumu un maksājumu pakalpojumu piedāvātāju funkcionēšana un drošība, piemēram, var iestāties maksātnespēja.

3.6

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja iesaka aprobežoties tikai ar tiem noteikumiem, kas vajadzīgi ES turpmākajai tiešā debeta sistēmai un ir iekļauti priekšlikuma direktīvai II sadaļā (“Maksājumu pakalpojumu sniedzēji”) un IV sadaļā (“Tiesības un pienākumi saistībā ar maksājumu pakalpojumu sniegšanu un izmantošanu”), tostarp — noteikumiem, kas attiecas uz tiešā debeta autorizāciju, iespēju šādu debetu atsaukt un uz kompensācijām. Tādā gadījumā vēl būtu iespējams gan pieņemt direktīvu, gan to pārņemt dalībvalstu tiesību aktos atbilstoši paredzētajam grafikam, un būtu iespējams uzsākt vienotās euro maksājumu zonas darbību no 2008. gada, ieviešot vienotus noteikumus maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kā arī visā ES vienotu tiešo debetu (SEPA direct debit).

3.7

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ļoti atzinīgi vērtē to, ka priekšlikumā direktīvai (79. pantā) ir paredzēts, ka Eiropas Komisija ne vēlāk kā divu gadu laikā pēc direktīvas pieņemšanas iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei, kā arī Ekonomikas un sociālo lietu komitejai pārskatu par minētās direktīvas īstenošanu.

4.1

Komiteja vēlas izteikt šādas īpašas piezīmes par priekšlikumu regulai:

4.2.1

Direktīvas 2. panta 1. rindkopā ir paredzēts direktīvu attiecināt uz maksājumiem, kas veikti ārpus ES un no valstīm, kas nav Eiropas Savienībā un Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstis (no trešām valstīm), proti, direktīvas darbības joma tās teritoriālajā aspektā skaidri pārsniedz mērķi, kas ir vienotas normatīvās vides izveide ES iekšējā tirgū. Turklāt šāds regulējums arī neietilptu Eiropas likumdevēju kompetencē un radītu problēmas, jo Eiropas likumdevēja iestāde nespēj nodrošināt to, lai trešās valstis pieņemtu atbilstošas reglamentējošās normas. Tādēļ būtu pilnīgi nepareizi, piemēram, noteikt (kā tas paredzēts 67. pantā), ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs par pakalpojumu lietotāja maksājumu veikšanu trešās valstīs, kaut arī tajās nav atbilstīgu reglamentējošo normu.

4.2.2

EESK iesaka ierobežot direktīvas darbības jomu un direktīvu attiecināt tikai uz maksājumu pakalpojumiem ES iekšējā tirgū.

4.3.1

Prasībām, kas saistītas ar piekļuvi tirgum, kā arī šīs jomas uzraudzību, un kas attiecas uz tādām maksājumu iestādēm, kas nav saņēmušas licenci bankas pakalpojumu sniegšanai (5. pants un turpmākie panti), no banku nozarē spēkā esošajām ar uzraudzību saistītajām prasībām būtu jāatšķiras tikai tajos aspektos, kuros maksājumu iestāde nav pilnībā pielīdzināma kredītiestādei, kam ir licence visu bankas pakalpojumu sniegšanai. Pretējā gadījumā radīsies konkurences izkropļojumi, kas kaitēs kredītiestādēm, un maksājumu sistēmu funkcionēšana būs ievērojami apdraudēta. Turklāt gadījumā, ja attiecībā uz riska kapitālu un pašu kapitālu, uzņēmuma vadītāju profesionālo piemērotību un uzticamību, uzņēmējdarbības plānu, uzņēmuma organizatorisko uzbūvi, kā arī nepārtrauktu uzņēmuma uzraudzību, tostarp — iespējām vērst pret šādu uzņēmumu sankcijas, neizvirzīs prasības, kas ir vienādas maksājumu iestādēm, kas nav saņēmušas licenci bankas operācijām, un kredītiestādēm, un ja tādu maksājumu iestāžu piekļuvi maksājumu sistēmām, kam nav bankas darbības licences, ieviesīs piespiedu kārtā, varētu būt apdraudēta ES pašreizējās tiešā debeta sistēmas integritāte un funkcionalitāte. Ja netiks nodrošināta atbilstīga līmeņa uzraudzība, pirmām kārtām uz ilgu laiku būtu zaudēta patērētāju uzticība SEPA. Tas attiecas arī uz aizsardzību maksātnespējas gadījumā un pasākumiem, kas vajadzīgi, lai glabātu klientu naudu atsevišķi.

4.3.2

Tādēļ EESK uzskata, ka ir jāizvirza visām maksājumu iestādēm vienādas prasības attiecībā uz maksājumu riska un apdraudējuma uzraudzību un ka attiecīgajām uzraudzības iestādēm ir jāpiešķir vajadzīgās pilnvaras.

4.4.1

EESK piekrīt Komisijai, ka gan patērētājiem, gan tādēļ, lai panāktu SEPA atzīšanu, ir ļoti svarīgi skaidri, saskaņoti noteikumi attiecībā uz pārredzamību. Informācijai jābūt skaidrai, saprotamai un izlasāmai. Tomēr tad, ja informācija ir pārāk daudzveidīga un tās ir par daudz, var rasties pretējs rezultāts, un pārredzamība nevis pieaug, bet samazinās. Turklāt privātajiem SEPA lietotājiem ir vajadzīga citādāka informācija nekā uzņēmējiem. Mulsinoši ir arī tas, ka Komisija līdzīgos gadījumos ir paredzējusi noteikt atšķirīgas prasības par pārredzamību, turklāt šāda pieeja saistīta ar papildu izdevumiem. Šajā sakarā ir jo īpaši jānorāda uz Direktīvā par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu iekļautajām prasībām attiecībā uz pārredzamību.

4.4.2

Izvēlētā saskaņošanas metode, proti, pilnīga saskaņošana un savstarpēja atzīšana, noteikti radītu problēmas gan patērētājiem, gan saistībā ar patērētāju aizsardzību. Piemēram, dažās dalībvalstīs var samazināties jau sasniegtais patērētāju aizsardzības līmenis.

4.4.3

Būtu jāvienkāršo 30. pantā iekļautie noteikumi par informācijas sniegšanas veidu. Jo īpaši būtu jācenšas saglabāt pašreizējo, patērētājiem izmaksu ziņā izdevīgo kārtību gadījumos, kad lietotājus informē par izmaiņām līguma nosacījumos (33. pants), kā arī par maksājumu darījuma izpildīšanu (36. pants) un par naudas līdzekļu saņemšanu (37. pants), minētajos gadījumos darot informāciju pieejamu konta izraksta veidā vai ar internetbankas palīdzību, ja tāda ir vispārpieņemtā prakse un ja puses ir par to vienojušās. Tāpat arī būtu jādod iespēja izpildīt prasību par informācijas sniegšanu, to iekļaujot cenrādī vai publicējot internetā. Skaidrāk būtu jāformulē tas (31. pants un 37. pants), ka klients ir jāinformē par kopējo cenu veidojošām dažādu pakalpojuma elementu cenām tikai tādā gadījumā, ja šie pakalpojuma elementi ir pieejami kā atsevišķi produkti vai citās produktu kombinācijās.

4.4.4

Lietotājiem ir svarīgi, lai attiecībā uz ienākošiem un izejošiem maksājumiem tiktu sniegtas ne vien skaidras ziņas par maksātāju un maksājuma saņēmēju, bet arī pilnīgi uzziņu dati par maksājumu. Tikai tā iespējams nodrošināt pilnībā automatizētu korelāciju ar neizdarītajiem maksājumiem, proti, maksājamām summām.

4.5.1

EESK piekrīt Komisijai, ka maksājums uzskatāms par autorizētu tikai tad, ja maksātājs ir apstiprinājis maksājumu pakalpojumu sniedzējam adresēto maksājuma uzdevumu. Priekšlikuma direktīvai 41. panta 2. teikumā norādīts, ka maksātāja atļaujai jābūt “skaidri izteiktai” un ka tās rezultātā jāveic “maksājumu darījums vai darījumu virkne”. Šāds formulējums ir neskaidrs. Ja attiecībā uz ikvienu tiešā debeta procedūru, kas notiek atbilstoši noslēgtam līgumam, būtu jāpieprasa skaidri izteikta piekrišana, efektīvajai un izmaksu ziņā izdevīgajai tiešā debeta procedūrai rastos ievērojami ierobežojumi.

4.5.2

Lai būtu iespējams izmantot lietotāju pārbaudītas un viņiem finansiāli izdevīgas procedūras, piemēram, tiešā debeta procedūru, direktīvā būtu jāparedz minimāla koordinācija, nevis pilnīga saskaņošana bez izņēmumiem.

4.6.1

Lietotāji nepieņems SEPA, ja viņiem strīdīgos autorizācijas gadījumos būs nepārvaramas grūtības sniegt pierādījumus. EESK atbalsta Komisijas centienus lietotājiem atvieglot pierādīšanas procedūru.

4.6.2

Tomēr šāda pieeja nedrīkst novest pie tā, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējam nav nekādu iespēju sniegt pretpierādījumus lietotāja rupjas nolaidības gadījumā. Priekšlikuma direktīvai 48. panta 2. punktā tomēr iekļauti noteikumi, kas traucē maksājumu pakalpojumu sniedzējus pierādīt lietotāja rupju nolaidību vai pat noziedzīgu nodomu. Ja nav iespējams pierādīt, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs pieļāvis rupju nolaidību vai pat rīkojies ar noziedzīgu nodomu, rodas arī kārdinājums ignorēt jebkādas parastās prasības attiecībā uz drošību vai rīkoties ļaunprātīgi. Šāda noteikuma sekas ir arī tādas, ka dažas elektronisko maksājumu metodes piedāvā ļoti ierobežotā veidā.

4.6.3

EESK uzskata, ka slogs jāsadala godīgi. Ja rīkojas atbilstoši šādam principam, maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir jāpierāda, ka pats maksājumu pārbaudes instrumenta īpašnieks ir licis veikt maksājumu. Gadījumā, ja maksājums ir veikts, izmantojot īpašas pazīmes, kas atzītas par drošām pret ļaunprātīgu izmantošanu, tas būtu jāuzskata par neapgāžamu pierādījumu tam, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs ir vai nu pats autorizējis maksājumu, vai arī pieļāvis rupju nolaidību. Turklāt nebūtu ieteicams pārliecīgi ierobežot valsts tiesu pilnvaras novērtēt pierādījumus, jo īpaši tādēļ, ka dalībvalstu civilprocesa tiesību normas nav saskaņotas.

4.7.1

Eiropas Komisija priekšlikuma pamatojumā ir norādījusi, ka Kopienā katru gadu notiek aptuveni 231 miljards darījumu, kas tiek īstenoti kā maksājumu pakalpojumi. Jau no tā vien kļūst skaidrs, ka kādā zināmā brīdī rodas vajadzība pēc juridiskās noteiktības gadījumos, kad jānosaka, vai darījums ir vai nav bijis autorizēts. Lai nodrošinātu atbilstīgu tiesisko noteiktību, būtu jānosaka laika ierobežojums attiecībā uz maksājumu pakalpojumu lietotāja tiesībām neautorizēta maksājuma gadījumā pieprasīt kompensāciju. Minētais termiņš jānosaka godīgi. EESK uzskata, ka viens gads ir pietiekami ilgs termiņš.

4.7.2

Priekšlikuma 45. pantā pamatoti noteikts, ka maksājumu pakalpojumu lietotājam ir pienākums regulāri pārbaudīt savā kontā veiktos maksājumus un nekavējoties iebilst pret neatļautiem maksājumiem. Tādēļ, nosakot maksājumu pakalpojumu lietotājiem vienu gadu ilgu termiņu attiecībā uz kompensācijas pieprasīšanu neautorizētu maksājumu gadījumā, tiktu īstenota konsekventa un līdzsvarota pieeja. Tādējādi gan maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, gan šo pakalpojumu lietotājiem tiktu nodrošināta vajadzīgā juridiskā noteiktība attiecībā uz to, ka pēc minētā termiņa beigām maksājums ir uzskatāms par galīgu. Turklāt vienu gadu ilgs termiņš būtu tāds pats kā 44. pantā noteiktais ierakstu glabāšanas termiņš.

4.8.1

EESK uzskata, ka ir vajadzīgs pareizs atbildības sadalījums starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un lietotājiem. Tikai tad patērētāji izmantos šo maksājumu pakalpojumu, un tikai tādā gadījumā maksājumu pakalpojumu sniedzēji spēs piedāvāt pakalpojumu par atbilstīgu cenu.

4.8.2

Priekšlikuma 49. pantā paredzēto maksājumu pakalpojumu sniedzēja stingro atbildību par neautorizētiem maksājumiem EESK uzskata par lietderīgu, ja lietotājs ar maksājumu pārbaudes instrumentu rīkojas rūpīgi un atbilstoši līgumam.

4.8.3

EESK uzskata, ka ir pareizi ierobežot lietotāja atbildību, nosakot, ka tās maksimālais apmērs ir 150 EUR, kā tas paredzēts priekšlikuma 50. pantā attiecībā uz gadījumiem, kad lietotājs, kaut arī ir rīkojies rūpīgi, nav pamanījis, ka ir pazaudējis maksājuma pārbaudes instrumentu, tomēr brīdī, kad to atklājis, nekavējoties ir par šo faktu ziņojis. Tomēr nebūtu jāierobežo tāda lietotāja atbildība, kas nekavējoties neinformē par pazaudēšanu, kaut arī atbilstoši priekšlikuma 46. pantam viņam ir pienākums to darīt, un kas tādējādi nedod maksājumu pakalpojumu sniedzējam iespēju novērst vai ierobežot kaitējumu, pretējā gadījumā šādam lietotājam tiktu nodrošinātas privilēģijas salīdzinājumā ar lietotājiem, kas rīkojas rūpīgi.

4.9.1

Kompensācijas pieprasīšanas termiņš ir viena no galvenajām ES tiešā debeta procedūras pazīmēm. Šajā sakarā būtiski ir tas, lai visas maksājumā iesaistītās personas spētu precīzi noteikt, kad beidzas kompensācijas par autorizētiem maksājumiem pieprasīšanas termiņš. Tomēr tas nav panākts, jo priekšlikuma 53. panta 1. punkta pirmajā teikumā noteikts, ka termiņa sākuma datums ir diena, kad maksātājs ir ticis informēts, tomēr ne maksājuma saņēmējs, ne viņa maksājumu pakalpojumu sniedzējs nezina, tieši kurā brīdī maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs patiesi ir informējis maksātāju par maksājumu, kas veikts no viņa konta.

4.9.2

Iemesls ir tāds, ka praksē konta izraksta sniegšanas biežums ir ļoti atšķirīgs. Dažreiz konta izrakstus izsniedz tikai reizi kvartālā, bet citos gadījumos — reizi nedēļā vai pat katru dienu. Tas ir atkarīgs no lietotāja vēlmēm un izmaksām. Tādēļ, pamatojoties uz piemēros minēto informācijas sniegšanas intervālu, kompensācijas pieprasīšanas termiņš būtu 3 mēneši plus 4 nedēļas, 1 nedēļa plus 4 nedēļas vai pat 1 diena plus 4 nedēļas. Gandrīz nav iespējams noteikt, kad maksājums kļūst galīgs, un tādēļ sagatavošanas procesā esošajai ES tiešā debeta procedūrai rastos šķērslis, kas diez vai ir pārvarams, un šīs procedūras īstenošana būtu nopietni apdraudēta.

4.9.3

Tādēļ EESK ierosina noteikt, ka priekšlikuma 53. panta 1. punktā minētais 4 nedēļas ilgais termiņš sākas no brīža, kad klientam sniegta informācija, tomēr jebkurā gadījumā beidzas tad, kad pagājušas 8 nedēļas no brīža, kad maksātāja kontā veikts debeta ieraksts.

4.10.1

Priekšlikuma 60., 61. un 67. pantā noteikts, ka maksājums uzskatāms par izdarītu no brīža, kad attiecīgā summa ir ieskaitīta maksājuma saņēmēja kontā. Tādējādi bez skaidri saprotama iemesla tiek pārtraukta līdzšinējā ES tiesību aktos par pārskaitījumiem noteiktā prakse. Maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzēja līgumsaistības nav nodalītas no maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēja līgumsaistībām. Maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam tiktu noteikti pienākumi, kas ietilpst tikai maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēja līgumsaistībās un kuru izpildi maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nevar pārbaudīt.

4.10.2

Tādēļ EESK ierosina saglabāt maksājumu tiesiskā regulējuma līdzšinējo principu, kas pamatojas uz ES direktīvu par pārskaitījumiem un ir vienāds visās ES dalībvalstīs. Saskaņā ar minēto principu maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs par maksājumu līdz brīdim, kad maksājums sasniedz maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēju. Par maksājuma norisi no brīža, kad tas ir saņemts, līdz brīdim, kad maksājumu ieskaita maksājuma saņēmēja kontā, atbild maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs.

4.11.1

EESK uzskata, ka ir svarīgi, lai tiktu noteikti tādi izpildes termiņi, kas gan ievērojami sekmētu pašreizējā stāvokļa uzlabošanos, gan nebūtu saistīti ar tādām nesamērīgi lielām izmaksām, kuru dēļ pieaugtu maksājumu veikšanas cena.

4.11.2

Priekšlikuma 60. un 61. pantā noteiktais vienu bankas darba dienu ilgais termiņš (viena bankas darba diena pēc maksājuma pieņemšanas brīža) pašreizējā situācijā joprojām varētu būt pārāk īss. Pašlaik ir spēkā termiņš, kas noteikts ES direktīvā par pārrobežu pārskaitījumiem un kura ilgums ir 6 bankas darba dienas (pieņemšanas diena plus 5 bankas darba dienas plus 1 diena summas ieskaitīšanai kontā = 5 dienas ilgs termiņš maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam, lai summu pārskaitītu maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējam, un 1 dienu ilgs termiņš maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējam, lai summu ieskaitītu maksājuma saņēmēja kontā), tomēr ir iespējami izņēmumi, uz kuriem minētais termiņš neattiecas. Daudzi reģionālā mērogā strādājoši un nelieli maksājumu pakalpojumu sniedzēji ir paziņojuši, ka nespēj ievērot šos noteikumus. Paredzētais maksimālais izpildes termiņš (1 diena maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam, lai summu pārskaitītu maksājuma saņēmējam) būtu viena sestā daļa no pašlaik atļautā termiņa. Maksājumu pakalpojumu sniedzēji ir izteikušies, ka šā noteikuma izpildes tehniskais aspekts būtu saistīts ar nesamērīgi lielām izmaksām un neizbēgami izraisītu maksājumu veikšanas cenas pieaugumu. Eiropas kreditēšanas nozares uzņēmumi ir brīvprātīgi apņēmušies (“Credeuro” konvencija) maksājumus euro veikt ne ilgāk kā trīs bankas darba dienu laikā, bet attiecībā uz maksājumiem Eiropas pārējās valūtās ievērot standarta termiņu, kura ilgums ir trīs bankas darba dienas.

4.11.3

Gadījumā, ja reģionālā mērogā strādājošiem un nelieliem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem radīsies neizdevīgi konkurences apstākļi, EESK pārejas periodā iesaka noteikt piemērotu maksājuma izpildes standarta termiņu, kura ilgums ir trīs dienas. Tomēr šis ieteikums neattiecas uz priekšlikuma 64. panta noteikumu par to, ka ir atļauts paredzēt īsāku maksimāli pieļaujamo izpildes laiku attiecībā uz tādiem maksājuma darījumiem, ko veic tikai valsts ietvaros.