9.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 110/68

1.1

Šis izpētes atzinums ir sagatavots pēc Lielbritānijas prezidentūras pieprasījuma. Stratēģisko partnerattiecību attīstība ar Ķīnu ir viena no britu prezidentūras prioritātēm. Komisārs Mandelson kgs arī ir uzsvēris nepieciešamību veidot tādas attiecības ar Ķīnu, kuru pamatā ir cilvēktiesības un attīstītākas un plurālistiskākas pilsoniskās sabiedrības koncepts.

1.2

ES pamatā ir visām dalībvalstīm kopīgas vērtības, kuras tā apliecina un sekmē attiecībās ar pārējo pasauli. Šīs vērtības ir cieņa pret cilvēku, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, likuma vara un cilvēktiesības. Pamatojoties uz šīm vērtībām, ES cenšas veidot attiecības ar trešajām valstīm un starptautiskām, reģionālām vai vispasaules organizācijām, kas tāpat ievēro cilvēktiesību un pamatbrīvību universālo un nedalāmo raksturu.

1.3

Eiropa ir būtiski politiski un ekonomiski ieinteresēta, lai Ķīnas pāreja uz tādu stabilu, pārtikušu un atvērtu sabiedrību, kur pilnībā ievēro demokrātijas un brīvā tirgus principus, kā arī likuma varu, būtu veiksmīga.

1.4

Ķīna ir pieredzējusi sevišķi strauju ekonomisko izaugsmi un sociālās struktūras pārmaiņas, kas ir veicinājis atsevišķu iedzīvotāju kategoriju ienākumu līmeņa paaugstināšanos, bet arī padziļinājis nevienlīdzību dzīves, vides, veselības un darba apstākļu jomā, jo iedzīvotāju grupas ar mazākām priekšrocībām ir atpalikušas. Tādu līdzekļu trūkums, ko varētu izmantot atstumtie, lai likumīgi un efektīvi formulētu savas tiesības un centienus, ir izraisījis augošus sabiedrības nemierus, kas apdraud Ķīnas valdības — kā arī ES, kas to šajā sakarā pilnībā atbalsta — cerības izveidot pārtikušu un harmonisku sabiedrību.

1.5

Komiteja jau iepriekš ir paudusi viedokli, ka spēcīgas un neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības ieguldījums labā pārvaldībā un politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā stabilitātē ir būtisks. Minēto pārliecību apstiprina Komitejas sakari ar pilsonisko sabiedrību ārpus ES gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs. Tāpēc Komiteja atbalsta tādu brīvu un neatkarīgu nevalstisko organizāciju attīstību, kas pārstāv darba devējus, darba ņēmējus, lauksaimniekus, patērētājus, vides aizsardzības aktīvistus, kooperatīvus un tml.. Tā aicina izstrādāt tiesību aktus, kas garantētu šādu organizāciju tiesības, kā arī attiecībā uz minētajām tiesībām ratificēt un kā likumos, tā arī praksē ieviest starptautiskos instrumentus. Šāda pamatnostāja ir apstiprinājums Komitejas lielajai interesei sadarboties gan ar izveidoto gan topošo Ķīnas pilsonisko sabiedrību.

1.6

Šī atzinuma nolūks ir izvērtēt Ķīnas pilsoniskās sabiedrības organizāciju raksturu, funkcijas un darbības struktūru un sniegt ieteikumus tā, lai ES un Ķīnas pilsoniskā sabiedrība varētu uzlabot ES un Ķīnas attiecības. Pirms īsumā pievērsties galvenajiem jautājumiem, Komiteja vēlas uzsvērt, ka visas piezīmes tiks sniegtas savstarpējas cieņas garā. ES dalībvalstīm, kā arī Ķīnai saistošu starptautisku standartu neievērošanu tomēr nevar uzskatīt par valsts iekšēju lietu. Tādos gadījumos standartu ievērošana gan tiesību aktos, gan praksē ir starptautiskās sabiedrības kopēja atbildība.

2.1.1.1

NVO Ķīnā ir attīstījušās tikai kopš reformu sākuma 1978. gadā. Līdz 2004. gada beigām Ķīnā bija reģistrētas 289 476 NVO. Nav zināms, cik no šīm organizācijām ir pietiekami spēcīgas, lai kļūtu par ES struktūru partneriem. Turklāt tiek lēsts, ka šobrīd Ķīnā darbojas 3 000 līdz 6 500 ārvalstu NVO.

2.1.1.2

Ķīna definē NVO kā organizācijas gan sociālajā, gan ekonomikas jomā, tāpēc arī tirdzniecības un rūpniecības federācijas tiek uzskatītas par NVO. Komiteja uzskata, ka darba devēju federācijas un arodbiedrības ir svarīga pilsoniskās sabiedrības sastāvdaļa, bet tās nav NVO šī jēdziena patiesajā izpratnē.

2.1.1.3

Ķīnas NVO tiek iedalītas “sabiedriskajās organizācijās”, kas ir biedru organizācijas un “privātās struktūrās, kas nav uzņēmumi” un kas ir bezpeļņas sabiedrisko pakalpojumu organizācijas, kurās nepastāv biedru sistēma, piemēram, privātskolas un slimnīcas.

2.1.1.4

Ķīnā ir astoņas lielas sabiedriskās organizācijas, kuras bieži dēvē par “tautas organizācijām” jeb “masu organizācijām”. Minētās struktūras, kuru skaitā ir Visķīnas arodbiedrību federācija (ACFTU), Komjaunatnes līga (CYL) un Visķīnas sieviešu federācija (ACWF), faktiski izveidoja valsts, un tās valsts uzdevumā cita starpā pilda administratīvas funkcijas. ACFTU, CYL un ACWF funkcionē attiecīgi kā Komunistiskās partijas darba, jaunatnes un sieviešu nodaļas. Šādu organizāciju dēvēšana par NVO ir maldinoša.

2.1.1.5

Lai iegūtu juridisku statusu, Ķīnas NVO ir jābūt apstiprinātām un reģistrētām Civillietu ministrijā vai tās vietējās struktūrās. Attiecībā uz NVO reģistrēšanu tiek piemēroti trīs veidu noteikumi:

2.1.1.6

Ievērojot pašreiz spēka esošos noteikumus, atsevišķas NVO ir grūti reģistrēt. Tas ir galvenokārt divu iemeslu dēļ.

2.1.1.7

Šādu noteikumu piemērošanas rezultātā daudzām mazām NVO ir bijusi liegta iespēja reģistrēties vai nu tādēļ, ka tām neizdodas atrast valdības iestādes, kas vēlētos darboties kā to profesionālās vadības struktūras, vai tāpēc, ka ģeogrāfiskajā apgabalā, kur tās vēlas darboties, jau ir reģistrētas citas NVO ar līdzīgiem uzdevumiem. Lai varētu likumīgi pastāvēt, dažas NVO ir reģistrējušās kā uzņēmumi pie Tirdzniecības un rūpniecības birojiem, lai gan patiesībā tās ir iesaistījušās aktivitātēs sabiedrības labā un ir bezpeļņas organizācijas.

2.1.1.8

Dažas NVO izvēlas vispār nereģistrēties. Lai gan tādējādi tās automātiski kļūst nelikumīgas, valdība ļauj netraucēti darboties daudzām šādām organizācijām, jo uzskata, ka to aktivitātes ir nekaitīgas. Juridiskā statusa trūkums tomēr nozīmē, ka šādas NVO ir jo īpaši jutīgas attiecībā pret periodiskiem valdības centieniem “attīrīt un sakārtot” NVO sektoru. Daudzi fakti pārliecinoši norāda uz to, ka Ķīnas varas iestādes pagājušajā gadā ir aktīvāk centušās uzraudzīt un kontrolēt šādu NVO darbību, uzskatot, ka neapstiprinātas nevalstiskās organizācijas ir vai var būt pretvalstiskas organizācijas un tādējādi tām var būt destabilizējoša ietekme.

2.1.1.9

Komitejai ir zināms, ka pašreiz tiek izstrādāti jauni noteikumi par NVO. Tajos pirmo reizi tiks pieprasīts reģistrēties arī visām ārvalstu NVO.

2.1.1.10

Ķīnā bieži vien atšķir divu veidu NVO — “valsts organizētās” un “tautas” NVO. Valsts organizētās nevalstiskās organizācijas ierosina valdība, tās arī saņem valsts subsīdijas. Šādu organizāciju darbinieku darbu bieži apmaksā valdības struktūras, un vadošos amatus tajās parasti ieņem pensionētas valsts amatpersonas. Tautas NVO, tieši pretēji, izveido atsevišķi pilsoņi, un tās nesaņem valsts subsīdijas. Šādu organizāciju darbiniekus nealgo valsts, arī to augstākajā vadībā nav valsts amatpersonu.

2.1.1.11

Valsts organizētajām nevalstiskajām organizācijām (VONVO) dažreiz ir labāki sakari ar valdību, kas tādēļ var vairāk uzticēties VONVO un būtiski neiejaukties to darbībā, pieļaujot lielāku to faktisko autonomiju. VONVO arī ir labāka piekļuve valdības aprindām un vairāk iespēju piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā.

2.1.1.12

Lielākā daļa “tautas” NVO tiecas meklēt veidu, kā sadarboties ar valdību, nevis nostiprināt savu neatkarību. Pēc vairāk kā divas desmitgades ilgajām tirgus reformām, Ķīnas valdība ir samazinājusi tiešo kontroli pār ekonomiskajām un sociālajām aktivitātēm, tomēr tai minētajās jomās vēl joprojām ir ievērojama ietekme. Neviena NVO nevar atbilstoši darboties bez zināma apstiprinājuma un atbalsta no valdības aģentūru un amatpersonu puses. Piekļuve valdībai ir vienīgais veids, kā NVO var darboties efektīvi, tāpēc Ķīnas NVO piekļuvi valdībai un iespējamo ietekmi tajā visumā vērtē augstāk nekā neatkarību, zinot, ka valdībai joprojām ir iespējas tās kontrolēt un ka šīs iespējas tiks izmantotas, ja NVO pārkāps zināmas robežas.

2.1.1.13

NVO vadības sakarā Ķīnas valdībai jārisina, kā sasniegt savstarpēji pretrunīgus mērķus. No vienas puses, valdība iedrošina NVO izaugsmi, lai nodotu tām atsevišķus uzdevumus, kas tai bija jāpilda saskaņā ar plānveida ekonomikas modeli. Piemēram, valdība cer, ka NVO var uzņemties zināmu daļu sociālās palīdzības nastas un palīdzēt mobilizēt sabiedrības resursus, lai papildinātu valdības sociālās nodrošināšanas izdevumus. No otras puses, valdība ir piesardzīga attiecībā pret atsevišķu NVO aktivitātēm, kas izvēršas par sociālu kustību, kura savukārt var radīt politiska rakstura problēmas un izraisīt nestabilu situāciju valstī. Pēdējo divdesmit gadu laikā valdība tādēļ ir uzsākusi vairākas “attīrīšanas un sakārtošanas” kampaņas, tādējādi nostiprinātu kontroli pār NVO aktivitātēm ikreiz, kad tai šķitis, ka šī kontrole zūd. Neskatoties uz šīm periodiskajām kampaņām, pilsoniskās sabiedrība izaugsme un attīstība turpinās, un to apliecina arvien pieaugošais NVO skaits.

2.1.1.14

Oficiālos dokumentos valdība apgalvo, ka, piešķirot juridisku statusu simtiem ārvalstu NVO, kas Ķīnā darbojas vairāk nekā divdesmit dažādās jomās, tiek atvieglota to darbība.

Valdība tomēr ir arī izrādījusi satraukumu attiecībā uz ārvalstu NVO un to partnerības organizācijām Ķīnā. Vairākas Ķīnas NVO ir ziņojušas, ka tām ir nācies izjust pastiprinātu kontroli no valdības puses. Tās ir arī vērsušas uzmanību uz faktu, ka vides un dzimumu līdztiesības jautājumus valdība uzskata par “jutīgām” tēmām.

2.1.1.15

Valdības galvenais attaisnojums ir tāds, ka galvenās prioritātes ir sociālā stabilitāte un “harmoniskas sabiedrības” izveide. Tāds pats attaisnojums tiek minēts citādi domājošo arestēšanas gadījumos vai ieviešot interneta cenzūru. Komiteja atzīmē, ka Rietumu uzņēmumi ir pārdevuši Ķīnai drošības rīkus un sistēmas (ugunsmūrus) vārda un informācijas brīvības kontrolei un ierobežošanai. Daži no minētajiem uzņēmumiem ir gājuši tik tālu, ka parakstījuši “pašdisciplīnas” solījumus, apņemoties ievērot Ķīnas tiesību aktus attiecībā uz cenzūru.

2.1.1.16

Pārsteidzošs ir fakts, ka, lai gan korupcija Ķīnā ir plaši izplatīta un aktuāla problēma, vietējās NVO minētajam jautājumam vēl nav pievērsušās.

2.1.1.17

Kā Ķīnas, tā arī ārzemju NVO ir nozīmīgi kontakti ar universitāšu pasniedzējiem. Ārvalstu NVO, kā arī Eiropas Komisija bieži ar viņiem sadarbojas un atbalsta viņu pētniecisko darbu.

2.1.1.18

Honkongā turpina pastāvēt plašs NVO tīkls, kas sniedz gan pakalpojumus, gan arī nodrošina interešu aizstāvību. Abās jomās tās uztur kontaktus ar līdzīgām NVO kontinentālajā Ķīnā.

2.2.1

ES un Ķīna ir paudušas vēlmi veicināt sadarbību starp to attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Ķīnas 2003. gadā publicētajā ES politiskas pamatnostādņu dokumentā apgalvots, ka “ir jāveicina abu valstu personu un nevalstisko organizāciju pieredzes apmaiņas braucieni”.

2.2.2

ES un Ķīnas pilsoniskās sabiedrības organizāciju pieredzes apmaiņas braucieni jau ir notikuši, tomēr tie vēl nav būtiski ietekmējuši divpusējās attiecības. EESK 2003. gadā sagatavotajā atzinumā par ES un Ķīnas attiecībām sniegti vairāki ieteikumi par to, kā stiprināt dialogu pilsoniskās sabiedrības līmenī. Piemēram, 4. panta 7. punktā tika ieteikts, ka “ES vajadzētu atbalstīt un veicināt dialogu ar organizēto pilsonisko sabiedrību un ekonomisko un sociālo interešu grupām Ķīnā par tādiem jautājumiem kā sociālais taisnīgums (nabadzības mazināšana, dzimumu līdztiesība, lielāka līdzdalība, vides aizsardzība utt.) un ka tajā vajadzētu ietvert tādus jautājumus kā cilvēktiesības, laba pārvaldība un minoritāšu politika”.

2.2.3

Saskaņā ar 4. panta 14. punktu “turpmākajiem Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Ķīnas apmeklējumiem ne tikai jāstiprina kontakti ar Ķīnas Ekonomikas un sociālo lietu padomi, bet arī jāatjauno un jāizvērš kontakti ar visām NVO Ķīnā (jo īpaši ar brīvajām un neatkarīgajām NVO), kas darbojas tādās jomās kā veselības aprūpe un vides aizsardzība, ievērojot tās pašas vadlīnijas kā 2002. gada jūlija apmeklējuma laikā”.

2.2.4

Līdz šim minētajos jautājumos nav panākts ievērojams progress. EESK Ķīnas apmeklējuma laikā 2005. gada oktobrī EESK un Ķīnas ESP priekšsēdētāji parakstīja priekšsēdētāju 2002. gada kopējās deklarācijas pielikumu. Pielikumā ieteikts izveidot ikgadēju sanāksmju mehānismu, lai stiprinātu ES un Ķīnas pilsoniskās sabiedrības sakarus. Tajā arī ir ieteikts nākamajā ES un Ķīnas sammitā pieprasīt izveidot ES un Ķīnas pilsoniskās sabiedrības apaļo galdu.

2.2.5

Minētie priekšlikumi ir konkrēti centieni nostiprināt ES un Ķīnas pilsoniskās sabiedrības sakarus. Tie sniegtu iespēja pilsoniskajai sabiedrībai ieņemt daudz nozīmīgāku vietu ES un Ķīnas attiecībās, “ietverot īpašās administratīvās teritorijas Honkongu un Makao”.

2.2.7

Ķīnas tiesību akti, kas nosaka darba ņēmēju un arodbiedrību tiesības, ir daudz ierobežojošāki nekā normatīvie akti, kas attiecas uz NVO. Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments un Komiteja ir atkārtoti vērsusi uzmanību uz minētajiem ierobežojumiem, jo tie pārkāpj starptautiskos darba standartus, kuri ir saistoši gan Ķīnai, gan ES dalībvalstīm. Īpaši Ķīna regulāri pārkāpj Starptautiskās darba organizācijas (ILO) Konvencijā Nr. 87. un 98. noteiktos starptautiskos standartus par biedrošanās brīvību un sarunām par darba koplīguma slēgšanu.

2.2.8

Lai gan Ķīnas valdība apgalvo, ka darba ņēmēju un arodbiedrību tiesības nosaka visaptveroši tiesību akti, pastāv liela plaisa starp tiesībām un praksi. Ķīnas valdība šo faktu nesen ir atzinusi. Ķīnas Tautas kongresa komiteja ir izpētījusi situāciju 200 uzņēmumos un secinājusi, ka 80 % no tiem tiesiskajās normās noteiktās darba ņēmēju tiesības tiek nopietni pārkāptas. Visnopietnākās problēmas ir vieglajā rūpniecībā, būvniecībā un kalnrūpniecībā.

2.2.9

Komiteja uzskata, ka padziļināti apspriežot pilsoniskās sabiedrības lomu ES un Ķīnas attiecībās, ir jādiskutē arī par minētajiem jautājumiem. Būtiski ir, lai Komiteja paustu savu viedokli un iesniegtu ES un Ķīnas sadarbības priekšlikumus nolūkā panākt uzlabojumus. Minētie priekšlikumi ir jāskata un par tiem jādiskutē EESK un Ķīnas ESP sadarbības ietvaros.

2.2.10

Kā ILO loceklei Ķīnai ir jāievēro Konvencijā Nr.87. un 98. paredzētās tiesības. Tās ir iekļautas Filadelfijas Deklarācijā, kas ir daļa no ILO konstitūcijas. Minēto tiesību pārkāpumus, ko izdarījušas valstis, kas nav vēl ratificējušas Konvencija Nr.87. un 98., var apspriest ILO regulārās uzraudzības sistēmas ietvaros un konkrēti — valdei pakļautās Biedrošanās brīvības komitejas ietvaros. Minētās komitejas spriedumu pamatā ir precedentu tiesības attiecībā uz biedrošanās brīvību un sarunām par darba koplīguma slēgšanu; minētās tiesības attīstītas daudzu desmitgažu garumā un tiek vispārīgi uzskatītas par objektīvas, taisnīgas un neatkarīgas juridiskās analīzes rezultātu.

2.2.11

Pēdējo gadu laikā Ķīna ir vairākkārt un dažreiz asi kritizēta par Konvencijā Nr.87. un 98. noteikto tiesību pārkāpumiem. Lielākā neatbilstība starp Ķīnas tiesību aktiem attiecībā uz arodbiedrībām un Konvenciju Nr.87. ir arodbiedrības monopols, kas piešķirts Visķīnas arodbiedrību federācijai (ACFTU). Konvencija neizslēdz vienas vienīgas darba ņēmēju intereses pārstāvošas arodbiedrības pastāvēšanu, ja tāda ir darba ņēmēju vēlme — tas pilnīgi atbilst ILO normām. Pretrunā ar Konvenciju ir tāds ar likumu noteikts arodbiedrības monopols, kas liedz darba ņēmējiem, kuri to vēlas, izveidot alternatīvu organizāciju ārpus ACFTU ietvariem.

2.2.12

Likums par arodbiedrībām nosaka arī vienīgās arodbiedrības politisko orientāciju, jo īpaši, paredzot, ka tai jāatzīst Ķīnas Komunistiskās partijas vadība. Turklāt tas paredz “demokrātiskā centrālisma” principu, kas Ķīnā praktiski nozīmē jebkuras demokrātiskas organizācijas izslēgšanu.

2.2.13

Ķīnā nav likuma par darba koplīgumu. Pastāv noteikumi par darba koplīgumiem, kas praktiski nozīmē, ka notiek konsultācijas nevis patiesas sarunas. “Kolektīvās konsultācijas” tiek uzskatītas par atbilstošu instrumentu darba ņēmēju un darba devēju interešu konfliktu risināšanai. Nekas šajos noteikumos neatspoguļo ILO Konvencijas Nr.98. par darba koplīguma slēgšanas tiesībām galvenos elementus, piemēram, netiek apliecināts valdības atbalsts darba koplīgumiem, un tas, ka puses nedrīkst iejaukties viena otras iekšējās lietās.

2.2.14

Tiesību apvienoties organizācijās sakarā jāmin, ka Ķīnā praktiski nav atļautas neatkarīgas arodbiedrības, un visi centieni tādas izveidot tiek stingri apspiesti. Šādu centienu iniciatori tiek arestēti, parasti viņiem tiek piespriests ieslodzījums cietumā, dažreiz viņus nosūta uz “pāraudzinošā darba” nometnēm vai ievieto psihiatriskajās slimnīcās. Neskatoties uz represijām, ir vērojamas kolektīvas darbības tendences ārpus ACFTU, tajā skaitā apvienošanās organizācijās. Neatkarīgie aktīvisti un NVO, kas palīdz darba ņēmējiem aizsargāt viņu likumīgās tiesības, ir devuši lielu ieguldījumu tiesiskuma veicināšanā Ķīnā, tajā pašā laikā 2005. gadā viņi ir bijuši pakļauti pieaugošam pārvaldes un policijas spiedienam.

Attiecībā uz 1995. gada likuma par darba koplīgumiem ieviešanu iepriekš minētajā Tautas kongresa komitejas ziņojumā norādīts, ka 80 % privātā sektora uzņēmumu likumā paredzētie darba koplīgumi nav ieviesti. Ja arī pastāv šāds līgums, tas nav spēkā ilgāk par vienu gadu. Līgumos ir vairāk punktu par darba ņēmēju pienākumiem nekā par viņu tiesībām. Saskaņā ar ziņojumu situācija ir nedaudz labāka valsts uzņēmumos.

2.2.15

Arodveselība un darba drošība ir darba ņēmēju tiesību joma, kur arodbiedrību darbības trūkst. Labi zināms piemērs ir kalnrūpniecība.

2.2.16

Minētajā jomā ir vērts izvērst diskusijas un sadarbību, lai skatītu, kāda loma ES un Ķīnas attiecībās varētu būt pilsoniskajai sabiedrībai. Arodveselības un darba drošības jautājums, protams, atšķiras no jautājuma par darba ņēmēju un arodbiedrību pamattiesībām. Ķīna nav ratificējusi nevienu no attiecīgajām ILO konvencijām, un daudzas no tām pat vēl nav ratificētas ES dalībvalstīs. Tiesības apvienoties organizācijās neapšaubāmi ir svarīgs faktors sakarā ar konkrētu politisku pasākumu īstenošanu arodveselības un darba drošības jomā.

2.2.17

Ņemot vērā iepriekš teikto, Komiteja pozitīvi vērtē Ķīnas valdības lēmumu iecelt 100 000 pārstāvjus, kas atbild par strādājošo drošību 24 000 Ķīnas ogļraktuvju, kā arī valdības vēlmi palīdzēt organizēt šādu pārstāvju apmācību.

2.2.18

Attiecībā uz darba ņēmēju un arodbiedrību tiesībām un sakarā ar Ķīnas pirmo ziņojumu par Starptautiskā līguma par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kas ir otrā problemātiskā joma pēc tiesību apvienoties organizācijās lieguma un bīstamiem darba apstākļiem, Apvienoto Nāciju Ekonomikas un sociālo lietu padome izteikusi šādas piezīmes:

2.3.1

ILO Konvencija Nr.87. un 98. aizstāv ne tikai darba ņēmēju tiesības, bet arī darba devēju tiesības. Kopš 1990. gadu beigām Ķīnas Darba devēju konfederācija (CEC) cenšas iegūt dažas darba devēju pārstāvības organizācijas pamatfunkcijas. Līdz šim progress ir lēns, lai gan ne valdības iejaukšanās dēļ. Finansiāla nestabilitāte, lielu valsts uzņēmumu dominējošā loma un sociālo partneru attiecības regulējošas sistēmas trūkums ir galvenie iemesli tās ļoti ierobežotajām funkcijām. Ārvalstīs dibinātu starptautisku uzņēmumu filiālēm CEC nav nekādas ietekmes.

2.3.2

Šķiet, ka CEC netiecas uzņemties patiesu tās biedru interešu pārstāvēšanu. Tā uzskata, ka partija bez pretrunām spēj pārstāvēt visu pušu intereses Ķīnā, līdz ar to definē savu lomu pieticīgi: palīdzēt biedriem ievērot valdības pieņemtos normatīvos aktus dažādos ekonomikas līmeņos, palīdzēt risināt specifiskas problēmas un, kad tas nepieciešams, pieprasīt līdztiesīgu attieksmi. Otrai lielākajai darba devēju organizācijai, Visķīnas Rūpniecības un tirdzniecības federācijai, ir tāda pati nostāja.

Tomēr ir vērts atzīmēt, ka dažas jaunās organizācijas, piemēram, Visķīnas Uzņēmumu vadītāju federācija pārstāv “jauno kapitālistu intereses”. Turklāt ir dažādas organizācijas, kas pārstāv zinātnes aprindu un brīvo profesiju sociālās un profesionālās intereses, nodrošinot ciešu saikni starp minēto profesiju pārstāvjiem un valdību, kā arī forumu, kur tikties un pārrunāt novatoriskas idejas, kas veicina progresu.

2.4.1

Ņemot vērā iepriekšminēto, Komitejai ir atkārtoti jāapliecina, ka tai ir bažas par pastāvīgo un pieaugošo sabiedrības neapmierinātību. Saskaņā ar oficiāliem datiem 2004. gadā bija apmēram 74 000 darba ņēmēju protesta akciju, kurās iesaistījās vairāk nekā 3,7 miljoni cilvēku. Valdība 2003. gadā uzskaitīja 58 000 protesta akciju. Kopš 1994. gada, kad notika 10 000 šādu akciju, to skaits ir nepārtraukti audzis. Plaši sabiedriskie nemieri ir liels drauds stabilitātei. Acīmredzot partija un valdība joprojām uzskata, ka augstā ekonomiskā izaugsme un centieni mazināt viskliedzošāko nevienlīdzību būs pieņemami Ķīnas darbaspēkam. Tādējādi tām nākas uzturēt nedrošo līdzsvaru starp strauju attīstību un stabilitāti.

2.4.2

Komiteja joprojām ir pārliecināta, ka tādas modernas darba attiecību sistēmas izveide agrīnā stadijā, kas virzīta uz brīviem un neatkarīgiem dalībniekiem, ir viens no stūrakmeņiem, kā panākt stabilu ekonomisko pāreju. Šādas sistēmas pamatā varētu būt patiesas trīspusējas konsultācijas, kuras saskaņā ar ILO Konvencijas Nr.144. definīciju balstās uz neatkarīgām darba ņēmēju un darba devēju organizācijām.

2.4.3

Pašreizējos apstākļos pilsoniskās sabiedrības loma virzībā uz šādu sistēmu var būt tikai ļoti ierobežota.

Darba devēju sakarā minētajā procesā vairāk varētu iesaistīties ārvalstu uzņēmumu filiāles un Eiropas Tirdzniecības palāta Pekinā. Līdz šim tās tomēr nav pietiekami izrādījušas šādu vēlmi. Iespējams, ka noderīgs var būt uzņēmumu sociālās atbildības instruments, par ko Ķīnas valdība ir izrādījusi interesi.

Kopumā ES arodbiedrības neapliecina vēlmi sadarboties ar ACFTU, kamēr šī organizācija nesāks pārstāvēt savu biedru intereses. Tās būtu ieinteresētas Ķīnā atbalstīt pasākumus, kas palīdz darba ņēmējiem apzināties savas tiesības, apmācīt viņus arodveselības un darba drošības jomā un sniegt viņiem juridisko palīdzību tiesas procesos. Dažreiz notiek sadarbība ar vietējām NVO. Ja šādi pasākumi palīdzēs izveidot atbilstošu darba attiecību sistēmu, tie uzskatāmi par pirmajiem (un nepieciešami uzmanīgajiem) soļiem ļoti garā ceļā.

3.1

Patiesa ES un Ķīnas pilsonisko sabiedrību sadarbība, protams, nebūs viegls uzdevums. Šīs divas kultūras un politiskās sistēmas ir ļoti atšķirīgas, un mēs pagaidām vēl viens otru pārāk labi nesaprotam. Kamēr tas tā ir, pastāv risks, ka Ķīna atbildēs uz ES bažām, sakot, ka mūsu pieredze nav atbilstoša tās situācijai; apgalvojums, ka viņiem vajadzētu “vairāk līdzināties mums”, šeit nelīdzēs. Tomēr iesaistīšanas sadarbībā nesīs labumu, un to nepieciešams uzsākt.

3.2

ES ir nepieciešams padziļināt izpratni par pilsoniskās sabiedrības attīstības sarežģītību Ķīnā. Lai gan uzsvars uz sadarbību un atbalstu neatkarīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām Ķīnā ir saprotams un minēto pieeju vajadzētu turpināt, ES nepieciešams ņemt vērā, ka pat tautas (pretstatā valsts organizētajām) NVO parasti uztur neformālu saikni ar valdību un ka šādas NVO lielāku nozīmi piešķir saiknei ar valdību nekā savai neatkarībai. Eiropas Komisijai vajadzētu turpināt analizēt atsevišķu “masu organizāciju”, piemēram, Visķīnas sieviešu federācijas (ACWF) potenciālu demokrātijas, cilvēktiesību un likuma varas veicināšanā Ķīnā. Pēdējo gadu gaitā valsts organizētās NVO, masu organizācijas, un to vietējās nodaļas ir ierosinājušas jaunas iniciatīvas un inovatīvus projektus.

3.3

Tādēļ ieteicams, lai ES izmantotu vairāku atzaru pieeju, vienlaicīgi sadarbojoties ar dažādām NVO, iesaistot tās atšķirīgos veidos un ņemot vērā to atšķirīgo nozīmīgumu un kompetenci. Turklāt ES vajadzētu izvērst kontaktus ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām reģionālā un vietējā līmenī.

Jaunā nolīguma par Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Ķīnas ESP sadarbības veicināšanu mērķis ir stiprināt abu iestāžu darba attiecības, iedibinot ikgadējas sanāksmes priekšsēdētāju līmenī, tajās piedaloties abu pušu delegācijām, kuru sastāvā ir dažādu organizētās pilsoniskās sabiedrības ekonomisko un sociālo interešu pārstāvji. Nolīgums arī paredz vienotu pieeju, lai ES un Ķīnas sammitā, pamatojoties uz pašreizējo sadarbību starp EESK un tās līdzinieci Ķīnā, aicinātu izveidot divpusēju apaļo galdu. Ja minētais priekšlikums tiks pieņemts, Ķīnas delegācijā nedrīkstētu būt tikai valdības organizācijas, bet tajā būtu jāiekļauj arī ievērojams skaits organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvju, nodrošinot delegātiem iespēju papildus apaļā galda sanāksmēm tikties ar neatkarīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

3.4

Daudzi pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, kas tikās ar EESK delegāciju, attiecībā uz tiesiskumu Ķīnā apliecina, ka prioritātei drīzāk ir jābūt pašreizējo tiesību aktu ieviešanai, nevis jaunu likumu izstrādei. Daudzas problēmas un nepilnības pārvaldībā, cilvēktiesību aizsardzībā un demokrātijas īstenošanā ir saistītas ar to, ka netiek ievērotas pašreizējās tiesiskās normas. Tiecoties panākt uzlabojumus, ES ir ieteicams vairāk uzsvērt nepieciešamību ievērot pašreizējos tiesību aktus. Aicinot Ķīnas valdību ievērot tiesību aktus, ko tā pati ir izstrādājusi, ES var stingrāk apliecināt savu nostāju.

3.5

EESK atzīst, ka Ķīnas valdība joprojām pauž lielas bažas par politiskās un sociālās stabilitātes saglabāšanu un uzturēšanu un uzskata, ka neierobežotas NVO aktivitātes varētu izraisīt nestabilu situāciju valstī. ES būtu jāturpina meklēt veidus, kā apliecināt Ķīnas valdībai, ka stabilitāte un aktīva pilsoniskā sabiedrība nav nesavienojami, ja tiek ievērots tiesiskums. ES var izmantot savu piemēru, jo īpaši, atsaucoties uz jaunajām dalībvalstīm un Ķīnas valdībai pierādot, ka labi attīstīta pilsoniskā sabiedrība var sniegt ieguldījumu, lai uzlabotu pārvaldību un stiprinātu stabilitāti.

3.6

Ņemot vērā šobrīd sevišķi jutīgo situāciju darba jautājumos Ķīnā, tās valdība var nebūt gatava atslābināt kontroli pār darba organizācijām. Tikai tad, ja galvenais jautājums par brīvību apvienoties tiek sistemātiski risināts starptautiskajā dialogā ar Ķīnu, var cerēt, ka valdība piešķirs arodbiedrībām lielāku brīvību.

3.7

Ņemot vērā Ķīnas valdības vēlmi, lai tirdzniecības un rūpniecības nozarē attīstītos apvienības, ES ir ieteicams izmanto šo izdevību un palīdzēt minētās nozares apvienībām Ķīnā mācīties no pieredzes, ko guvušas attiecīgās apvienības Eiropā. Pozitīva attīstība jebkurā pilsoniskās sabiedrības segmentā varētu atsaukties arī pārējo segmentu attīstību.

3.8

Ņemot vērā iespējamo ES Ķīnas attīstībai sniegtā palīdzības apmēra samazināšanu, gan Ķīnas NVO vadītāji, gan ārvalstu NVO pārstāvji Ķīnā uzskata, ka ES vajadzētu saglabāt vismaz pašreizējo Ķīnas pilsoniskās sabiedrības organizācijām sniegtā finansiālā atbalsta līmeni. Šobrīd Ķīnas valdības finansiālā palīdzība pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir ļoti ierobežota, arī privātā sektora atbalsts NVO aktivitātēm ir neliels. Tādēļ ES ir ieteicams apsvērt Ķīnas pilsoniskās sabiedrības organizācijām sniegtā finansiālā atbalsta saglabāšanu vai pat palielināšanu, to paredzot pasākumiem, kas veicinātu arī pamattiesību un darba tiesību normu ievērošanu. EESK pozitīvi vērtē Komisijas nodrošinātās un ieteiktās Ķīnas pilsoniskās sabiedrības attīstības atbalsta programmas un aicina ES paredzēt Ķīnas pilsoniskās sabiedrības organizācijām sniegtā atbalsta palielināšanu. EESK tomēr uzsver, cik svarīgi ir ietvert arī atbalstu mazajām organizācijām, sniedzot nelielas dotācijas un piemērojot vienkāršotas pieprasījumu iesniegšanas procedūras, tajā skaitā tehniskā atbalsta nodrošinājumu šādu iesniegumu sagatavošanai.

3.9

Vienlīdz nozīmīgs ir ES atbalsts Ķīnas NVO kapacitātes veidošanas programmām. Šādām programmām ir jābūt izstrādātām tā, lai tās atbilstu Ķīnas NVO specifiskajām vajadzībām un tajās jāiekļauj. konsultācijas ar Ķīnas NVO.

3.10

Ķīnas pilsoniskās sabiedrības pārstāvji uzskata, ka ES vajadzētu izmantot savu ietekmi, lai veicinātu NVO un valdības, kā arī NVO un uzņēmēju partnerattiecības Ķīnā. ES vajadzētu iedrošināt Ķīnas valdību izveidot komunikācijas kanālus NVO vajadzībām tā, lai tās varētu valdībai paust savu viedokli par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem. Tas ir jautājums, kuram ES vajadzētu pievērst uzmanību. Savā 2003. gada atzinumā par ES un Ķīnas attiecībām EESK apgalvoja, ka NVO interešu pārstāvība var notikt tikai, pamatojoties uz apvienošanās tiesībām (3.13. punkts). Lai gan apvienošanās tiesības šobrīd Ķīnā ir ierobežotas, joprojām ir iespējas palielināt NVO līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā. ES var parādīt Ķīnas valdībai un NVO, kā pilsoniskās sabiedrības organizācijas Eiropā veic aizstāvības funkcijas, uzrauga valdības darbību un sniedz ieguldījumu valsts politikā; tādējādi Ķīnai būtu iespēja mācīties no Eiropas pieredzes.

3.11

Neskatoties uz dažādajiem ierobežojumiem attiecībā uz preses brīvību, Ķīnas plašsaziņas līdzekļiem ir bijusi būtiska nozīme pilsoniskās sabiedrības izaugsmes veicināšanā pēdējo gadu laikā. ES būtu jāizpēta, kā atbalstīt aktīvu plašsaziņas līdzekļu darbību Ķīnā, tai skaitā arī iespējamos pieredzes apmaiņas braucienus ES un Ķīnas žurnālistiem.

3.12

EESK atzīst, ka pilsoniskajai sabiedrībai Honkongā joprojām ir ļoti svarīga loma demokrātijas un cilvēktiesību aizstāvībā, un tā ir nozīmīgs iedvesmas avots un atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai Ķīnā. Kontakti un sadarbība ar pilsonisko sabiedrību Honkongā ir jāuztur.

3.13

EESK un citām ieinteresētajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām jāuzrauga pamattiesību pārkāpumi un jāmudina Komisiju tos atbilstoši izsekot, iesaistot arī Eiropas Parlamentu un Ķīnas Ekonomikas un sociālo lietu padomi.

3.14

Diskusijai par tiesībām apvienoties organizācijās un slēgt darba koplīgumus ir jābūt Komitejas un Ķīnas ESP kopīgā darba sakarā ar cilvēktiesību problēmām fokusā.

Komisijai ir jāturpina dialogs ar Ķīnas valdību, lai tai palīdzētu pārvarēt dziļi iesakņojušās bailes no “pretvalstiskām organizācijām”, “Solidarnosc efekta” un “krāsainajām revolūcijām”. Tai vajadzētu piedāvāt pozitīvu saturu “dažāda veida sadarbībai darba jautājumos”, ko Ķīnas valdība ir definējusi kā nozīmīgu punktu tās ekonomiskās sadarbības un tirdzniecības priekšlikumos, kas ietverti 2003. gada oktobra “ES politikas dokumentā”. Strukturēts ES un Ķīnas dialogs par darbu, nodarbinātību un sociālajām lietām, par ko vienojušies komisārs Špidla un Ķīnas Darba un sociālās drošības ministrs, varētu sniegt šādu iespēju. Turklāt Komiteja centīsies izmantot tās sakarus ar Ķīnas ESP.

3.15

EESK izpētīs, kā uzņēmumu sociālā atbildība un starptautisko uzņēmumu rīcības kodeksi (jo īpaši ESAO vadlīnijām) var veicināt ārvalstu uzņēmumu piedalīšanos darba attiecību sistēmas attīstībā Ķīnā.

Īpaša uzmanība jāvelta arodbiedrību, darba devēju organizāciju un, ja atbilstoši, NVO lomai drošāku un veselīgāku darba apstākļu veicināšanā darba vietā.