Briselē, 23.2.2005

COM(2005) 56 galīgā redakcija

2005/0006 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULAI

ar ko nosaka vietējās robežas satiksmes noteikumus pie dalībvalstu ārējām sauszemes robežām un ar ko groza Šengenas konvenciju un Kopējo konsulāro instrukciju

(iesniegusi Komisija)

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1. IEVADS

Komisijas paziņojums „Par saskaņotu Eiropas Savienības dalībvalstu ārējo robežu vadību” (KOM (2002)233, 7.5.2002) to jautājumu starpā, kurus vajadzēja risināt īsā laikā, lai pabeigtu un precizētu Kopienas juridisko pamatu par ārējām robežām, ietvēra acquis izveidošanu par „vietējās robežas šķērsošanu”, t.i., personu, kuras dzīvo kaimiņvalsts pierobežas zonā, regulāru un biežu robežas šķērsošanu. Pašreiz patiešām nav konkrētu Kopienas noteikumu, kas regulē vietējās robežas šķērsošanu[1].

„Eiropas Savienības dalībvalstu ārējo robežu kontroles plāns” , ko 2002. gada 13. jūnijā atbalstīja Tieslietu un iekšlietu padome un pēc tam 21. un 22. jūnijā Eiropadome apstiprināja Seviļas sanāksmē, apliecināja vajadzību pieņemt pasākumus par vietējās robežas šķērsošanu, „īpaši ņemot vērā paplašināšanos”.

Turklāt, Komisijas paziņojumā par „Plašāku Eiropu” (KOM(2003)104 galīgais, 11.03.2003.) ir skaidri uzsvērts, ka gan ES gan to kaimiņvalstu vispārējās interesēs ir nodrošināt, lai jaunā ārējā robeža nav šķērslis tirdzniecībai, savstarpējai apmaiņai sociālajā, kultūras un reģionālās sadarbības jomā.

Lai atbildētu uz Padomes lūgumu, Komisija jau 2003. gada augustā izteica divus Padomes Regulu priekšlikumus[2]. Šie divi priekšlikumi balstījās uz EK Līguma 62. panta 2. punktu („pasākumi attiecībā uz dalībvalstu ārējo robežu šķērsošanu”), aptverot gan standartus, gan procedūras, kas jāievēro dalībvalstīm veicot personu pārbaudi” (62. panta 2. punkta a) apakšpunkts un „dalībvalstu vīzu izdošanas procedūras un nosacījumi” (62. panta 2. punkta b) apakšpunkta ii) daļa, ieskaitot „noteikumus par vienotu vīzu” (62. panta 2. punkta b) apakšpunkta iv) daļa)).

Sākotnēji Komisija uzskatīja, ka būs iespējams priekšlikumus pieņemt līdz 2004. gada 1. maijam, tomēr šo priekšlikumu apspriešana Padomē bija ļoti sarežģīta un tādējādi progress bija ļoti ierobežots.

Tomēr no 2004. gada 1. maija pasākumus, kas balstās uz 62. panta 2. punkta b) apakšpunkta ii) daļu un uz 62. panta 2. punkta b) apakšpunkta iv) daļu, pieņem Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar koplēmuma procedūru (67. panta 4. punkts). Pasākumi, kas balstās uz 62. panta 2. punkta a) apakšpunktu, Padomei pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu tomēr jāpieņem vienprātīgi.

Tā kā šīs divas procedūras nav savienojamas, saskaņā ar vispāratzītu Tiesas praksi[3] tā paša priekšlikuma ietvaros nebija iespējams ilgāk saglabāt noteikumus, kas saistās ar pārbaudēm pie ārējām robežām un noteikumiem par īpašas vīzas ieviešanu, kas jāizsniedz pierobežas rezidentiem, pamatojoties uz vietējās robežas šķērsošanu.

Tādēļ Komisija nolēma izstrādāt divus jaunus priekšlikumus, t.i.:

1) vienu Padomes Regulas priekšlikumu, balstoties uz 62. panta 2. punkta a) apakšpunktu (konsultāciju procedūra), nosakot vispārīgas normas attiecībā uz vietējo robežu šķērsošanu, izņemot noteikumus, ar kuriem ievieš īpašu vīzu;

2) otru Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas priekšlikumu, balstoties uz 62. panta 2. punkta b) apakšpunkta ii) un iv) daļu (koplēmuma procedūra), ar kuru izveido īpašu vīzu „L”, ko izsniedz vietējo robežu šķērsošanai.

Pieņemot jaunos priekšlikumus, Komisija vienlaicīgi atsauks 14.08.2003. pieņemtos priekšlikumus.

Kolēģija plānoja pieņemt jaunos priekšlikumus 2004. gada decembrī.

Tomēr, kā sekas tam, ka 2004. gada 4./5. novembrī Eiropas Padome pieņēma „Hāgas programmu”, Padome pieņēma lēmumu pagarināt koplēmuma procedūru atsevišķās jomās, uz kurām attiecas EK Līguma IV sadaļa, ieskaitot pasākumus saistībā ar ārējām robežām[4].

Tāpēc no 01.01.2005. kā ārējo robežu jautājumi tā ar vīzu izsniegšanu saistītie jautājumi, kas ietverti abos priekšlikumos par vietējās pierobežas satiksmi, būs pakļauti koplēmuma procedūrai.

Tas nozīmē, ka vairs nav nepieciešami divi atsevišķi priekšlikumi par vietējās pierobežas satiksmi (vienu par jautājumiem, kas saistīti ar robežu, un otru – par īpašo „L” vīzu) un abus priekšlikumus var apvienot vienā.

Ar šo jauno „apvienoto” priekšlikumu aizstās 2003. gada priekšlikumus, kurus Komisija atcels vienlaicīgi ar kārtējā priekšlikuma pieņemšanu.

2. PRIEKšLIKUMA SATURS

Pašreizējā regulas priekšlikuma mērķis ir noteikt kopīgus noteikumus par vietējas pierobežu satiksmes režīma izveidošanas kritērijiem un nosacījumiem uz dalībvalstu „ārējām sauszemes robežām”, t.i., uz kopējām sauszemes robežām starp:

a) dalībvalsti un trešo valsti kaimiņos (piemēram, robeža starp Poliju un Ukrainu vai Slovēniju un Horvātiju);

b) dalībvalsti, kas pilnībā ieviesusi Šengenas acquis , un dalībvalsti, kurai ir saistoši piemērot šādu acquis pilnībā, bet kurai Padomes lēmums, kas pilnvaro to pilnībā piemērot šo acquis , vēl nav stājies spēkā (piemēram, robeža starp Austriju un Ungāriju);

c) starp divām dalībvalstīm, kurām ir saistoši piemērot Šengenas acquis pilnībā, bet kurām Padomes lēmums, kas pilnvaro tās pilnībā piemērot šo acquis , vēl nav stājies spēkā (piemēram, robeža starp Čehiju un Poliju).

Punkti b) un c) ir sekas tā sauktajai Šengenas acquis īstenošanas divu posmu procedūrai, kurā jaunās dalībvalstis pēc iestāšanās piemēro tikai daļu Šengenas acquis (skatīt arī tālāk 5.2. punktu). Tajā ir ietverti ārējās robežas kontroles noteikumi (ko piemēro uz visām robežām), bet, loģiski, nav ietverti noteikumi par personu kontroli uz iekšējām robežām. Tāpēc piedāvātajā regulā ietverta arī vietējās pierobežas satiksmes režīma izveidošana, lai atvieglotu „pagaidu ārējo sauszemes robežu” starp dalībvalstīm šķērsošanu.

Jāatzīmē, ka regulas projekts personu jomā attiecas tikai uz trešo valstu pilsoņiem (ar dažiem izņēmumiem – skatīt turpmāk), kas ir likumīgi dzīvojuši vismaz vienu gadu tādas valsts pierobežas zonā, kurai kaimiņos ir dalībvalsts („pierobežas rezidenti”, kā noteikts 3. panta e) apakšpunktā). ES pilsoņi, kā arī trešo valstu pilsoņi, kuri var izmantot Kopienas brīvas pārvietošanās tiesības (kā noteikts 3. panta d) apakšpunktā) ir noteikti izslēgti no šī kopuma, tā kā viņiem saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem jau ir īpašas tiesības attiecībā uz brīvu pārvietošanos, kuras kopumā pārsniedz šajā regulā paredzētās (piemēram, attiecība uz uzturēšanās termiņiem vai ieceļošanas nosacījumiem). Kopienas vietējās pierobežas satiksmes noteikumi, saprotams, nevar ietekmēt šādas tiesības.

Tomēr gadījumos, kad robežu šķērsošanas atvieglojumi, kas piešķirti saistībā ar vietējās pierobežas satiksmi, pārsniedz brīvas pārvietošanās tiesības (piemēram, sniedzot iespēju šķērsot robežu īpašās vietās, kas paredzētas pierobežu rezidentiem un kurās ir mazāk sistemātiska kontrole, vai ārpus apstiprinātajām robežšķērsošanas vietām un noteiktajām stundām), šādi atvieglojumi automātiski jāattiecina uz Eiropas Savienības pilsoņiem un trešo valstu pilsoņiem, kuriem, dzīvojot pierobežā, ir Kopienas brīvas pārvietošanās tiesības.

Papildus 17. pantā izklāstītajiem robežšķērsošanas atvieglošanas praktiskajiem pasākumiem, regulas projektā ir noteikti arī īpaši nosacījumi un dokumenti, kas vajadzīgi robežšķērsošanai vietējās pierobežas satiksmes nolūkos (4. un 5. pants).

Turklāt, attiecībā uz pierobežu rezidentiem, kuriem vajadzīga vīza, ir ieviesta īpaša vīza („L” vīza, no vārda local - „vietējais iedzīvotājs”). „L” vīza būs daudzkārtējas ieceļošanas vīza, kas izdota vismaz uz gadu, ilgākais – uz pieciem gadiem, tās turētajam dodot tiesības uzturēties izdevējdalībvalsts pierobežā ilgākais septiņas dienas pēc kārtas un nekāda gadījumā nepārsniegt trīs mēnešus pusgada laikā.

Dalībvalstīm, kas pilnībā izpildījušas Šengenas acquis, procedūras un kritēriji šādu vīzu izdošanai atbildīs Kopīgās konsulārās instrukcijas (KKI) prasībām[5]. Dalībvalstīm, kas nav pilnība izpildījušas Šengenas acquis , līdz Padome pilnvaros tās pilnībā piemērot šādus tiesību aktus, jāpiemēro savas valsts likumi, kuriem tomēr jābūt saderīgiem ar šajā regulā izklāstītajiem noteikumiem.

Tā kā ar šo regulu nosaka vietējās pierobežas satiksmes režīmu, tādējādi šim jautājumam piešķirot Kopienas ārējo kompetenci, tiek uzskatīts par lietderīgu, ņemot vērā vietējās pierobežas satiksmes režīma īpašo raksturu, jo tā nodibināšana lielā mērā ir atkarīgi no vietējiem ģeogrāfiskiem, sociāliem, ekonomiskiem un citiem apsvērumiem, - deleģēt dalībvalstīm faktisku šāda režīma īstenošanu ar divpusējiem nolīgumiem. Tāpēc ar šo regulu dalībvalstis vajadzības gadījumā ir pilnvarotas risināt divpusējas sarunas ar savam kaimiņvalstīm par īpašiem pasākumiem, kas piemērojami vietējās pierobežas satiksmei uz to kopējās sauszemes robežas, ar nosacījumu, ka šie pasākumi ir saderīgi un neietekmē noteikumus, kas izklāstīti šajā regulā (skatīt 14. pantu).

Lai būtu iespējams paredzēt vietējās pierobežas satiksmes režīma nodibināšanu ar trešam valstīm kaimiņos, vajadzīgs, lai šīs trešās valstis nodrošina vismaz līdzvērtīgu izturēšanos kā pret ES, tā pret trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi dzīvo attiecīgās dalībvalsts pierobežā un kuri vēlas šķērsot robežu ar trešo valsti kaimiņos un uzturēties tās pierobežā vietējās pierobežas satiksmes nolūkos (skatīt 15. pantu).

Dalībvalstis var atstāt spēkā vai slēgt nolīgumus savā starpā par vietējās pierobežas satiksmi, ja tie ir saderīgi ar šo regulu (16. pants). Acīmredzami, ka tad, kad tiks atceltas robežkontroles uz „pagaidu ārējām robežām”, šie nolīgumi zaudēs jēgu.

3. JURIDISKā PAMATA IZVēLE

Šīs regulas pamatā, ievērojot tās saturu, ir gan 62. panta 2. punkta a) apakšpunkts (noteikumi par „standartiem un kārtību, kas jāievēro dalībvalstīm, veicot personu pārbaudi uz [ ārējās ] robežas”), gan arī 62. panta 2. punkta b) apakšpunkta ii) un iv) ievilkumi par, attiecīgi, „dalībvalstu vīzu izsniegšanas kartību un nosacījumiem” un „vienotas vīzas” noteikumiem.

Pēc Padomes lēmuma 2004/927/EK stāšanās spēkā 2005. gada 1. janvārī, ar ko Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 251. pantā noteikto procedūru attiecina uz dažām jomām, uz kurām attiecas minētā līguma trešās daļas IV sadaļa, šis priekšlikums tiks pakļauts koplēmuma procedūrai.

4. SUBSIDIARITāTE UN PROPORCIONALITāTE

Pašreizējie Kopienas noteikumi par dalībvalstu ārējo robežu šķērsošanu, kā arī noteikumi par vienotas vīzas izsniegšanu ir Šengenas acquis daļa, kas integrēta Eiropas Savienībā. Tomēr šāds acquis ir jāattīsta un jāpabeidz. Pašreizējā acquis par ārējām robežām attīstību attiecīgo pasākumu ietekmes un mēroga dēļ var sasniegt, tikai tad, ja pieņem Kopienas pasākumus, kas balstās uz šādu acquis . Ciktāl tas attiecas uz vienotas vīzas noteikumiem, ieskaitot šādas vīzas izdošanas kārtību un nosacījumus, Kopienai šai jomā ir ekskluzīva kompetence.

Tomēr pēc būtības vietējās robežas šķērsošanas režīmu var realizēt tikai pēc attiecīgo dalībvalstu iniciatīvas, kas tādēļ ir pilnvarotas slēgt divpusējus nolīgumus ar trešām valstīm kaimiņos, ja tās uzskata to par lietderīgu, lai izveidotu vietējās robežas šķērsošanas režīmu, nepārprotami ievērojot Kopienas tiesību aktos paredzētos nosacījumus un kritērijus.

EK Līguma 5. pants paredz, ka „Kopienas rīcība vienmēr ir samērīga Līgumā izvirzītajiem mērķiem”. Kopienas rīcības forma ļauj priekšlikumam sasniegt savu mērķi un to ieviest pēc iespējas efektīvāk.

Šai ziņā izvēlētais juridiskais instruments, lai izveidotu vispārīgos noteikumus par vietējās robežas šķērsošanu, ir dalībvalstīm adresēta regula, kas paredz noteikumus, kuri dalībvalstīm jāievēro, izveidojot vietējās robežas šķērsošanas režīmu ar kaimiņvalstīm. Tā kā minētā iniciatīva attīsta Šengenas acquis , ir izvēlēta regulas forma, lai nodrošinātu saskaņotu piemērošanu visās dalībvalstīs, kas piemēro Šengenas acquis .

5. PRIEKšLIKUMA PIEMēROšANA DAžāDāS DALīBVALSTīS UN TREšāS VALSTīS, KAS IESAISTīTAS šENGENAS ACQUIS IEVIEšANā

5.1. Sekas saistībā ar dažādiem Līgumiem pievienotiem protokoliem

Dalībvalstu ārējo robežu šķērsošanas pasākumu, kā arī vienotas vīzas noteikumu priekšlikumu juridiskais pamats pieder pie EK Līguma IV sadaļas un tādējādi nozīmē mainīgu situāciju, kā nosaka protokoli par Apvienotās Karalistes, Īrijas un Dānijas nostāju. Pašreizējais priekšlikums balstīts uz Šengenas acquis . Šajā sakarā jāņem vērā situācija arī Norvēģijā, Islandē un Šveicē, valstīs, kas iesaistītas šāda acquis ieviešanā. Tādēļ ir jāizskata šādas sekas saistībā ar dažādiem protokoliem.

Apvienotā Karaliste un Īrija

Saskaņā ar 4. un 5. pantu Protokolam, kas integrē Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā: „Īrija un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, kam nav saistošs Šengenas acquis , drīkst jebkurā laikā lūgt piedalīties atsevišķu vai visu acquis noteikumu īstenošanā”.

Šis priekšlikums ir Šengenas acquis noteikumu izveidošana, kuros Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās saskaņā ar 2000. gada 29. maija Padomes Lēmumu 2000/365/EK par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu un 2002. gada 28. februāra Padomes Lēmumu 2002/192/EK par Īrijas lūgumu piedalīties atsevišķu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā. Tādēļ Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās tā pieņemšanā, un tas nav saistošs, vai to šīm valstīm nepiemēro.

Dānija

Pēc Protokola, kas pievienots Amsterdamas Līgumam par Dānijas nostāju, Dānija nepiedalās Padomes pasākumu pieņemšanā saskaņā ar EK Līguma IV sadaļu, izņemot „pasākumus, kas nosaka trešās valstis, kuru pilsoņiem ir jābūt vīzām, šķērsojot ārējās robežas, vai pasākumus attiecībā uz vienotu formātu visām vīzām” (bijušais EK Līguma 100.c pants).

Tā kā šis priekšlikums ir Šengenas acquis attīstīšana un, ievērojot Protokola 5. pantu, „Dānija izlemj 6 mēnešos pēc tam, kad Padome ir lēmusi par priekšlikumu vai iniciatīvu, uz kā balstīt Šengenas acquis Eiropas Kopienas dibināšanas līguma IV sadaļas noteikumu ietvaros, vai tā īstenos šo lēmumu savos valsts tiesību aktos”.

Norvēģija un Islande

Saskaņā ar Šengenas protokola 6. panta pirmo ievilkumu, 1999. gada 18. maijā Padome parakstīja nolīgumu ar Norvēģiju un Islandi par Šengenas acquis ieviešanu, piemērošanu un pilnveidošanu šajās divās valstīs[6].

Šī nolīguma 1. pants paredz, ka Norvēģija un Islande ir saistītas ar EK un ES darbībām zonās, ko aptver nolīguma A pielikumā (Šengenas acquis noteikumi) un B pielikumā (Eiropas Kopienas aktu noteikumi, kas ir aizstājuši atbilstīgos Šengenas Konvencijas noteikumus vai pieņemti saskaņā ar to) minētie noteikumi, kā arī tie, kas no tiem izrietēs.

Saskaņā ar nolīguma 2. pantu Norvēģija un Islande ievieš un piemēro visu Eiropas Savienības pieņemto tiesību aktu vai pasākumu noteikumus, kas groza integrēto Šengenas acquis vai balstās uz to (A, B pielikums).

Pašreizējais priekšlikums balstās uz Šengenas acquis , kā definēts nolīguma A pielikumā.

Tā rezultātā tas ir jāapspriež „Jauktajā Komitejā”, kā paredzēts nolīguma 4. pantā, lai dotu iespēju Norvēģijai un Islandei „izskaidrot problēmas, ar kurām tās sastopas neatkarīgi no” pasākuma un „izteikties par jebkādiem jautājumiem par uz tām attiecināmo noteikumu pilnveidošanu vai to ieviešanu”.

Šveice

Attiecībā uz Šveici šajā regulā ietvertas izmaiņas Šengenas acquis noteikumos starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju noslēgtā nolīguma izpratnē par Šveices Konfederācijas iesaistīšanos Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izmaiņām attiecībā uz jomu, kas minēta Padomes lēmuma 2004/860/EK 4. panta 1. punktā par šī nolīguma parakstīšanu no Eiropas Savienības puses un atsevišķu šī nolīguma noteikumu provizorisku piemērošanu.

Ar Šveici 26.10.2004. parakstītajā nolīgumā paredzēta provizoriska atsevišķu noteikumu piemērošana jau ar tā parakstīšanas dienu, konkrēti, Šveices dalība Jauktajā komitejā, kas nodarbojas ar Šengenas acquis ieviešanu.

5.2. Sekas attiecībā uz aktu divu posmu ieviešanas procedūru, balstoties uz Šengenas acquis

Pievienošanās akta 3. panta 1. punkts par 10 jaunajām dalībvalstīm paredz, ka Šengenas acquis noteikumi, uz tiem balstītie vai citādi ar to saistītie akti, kas uzskaitīti šajā pantā minētajā pielikumā, ir saistoši un piemērojami jaunajās dalībvalstīs no pievienošanās dienas. Noteikumi un akti, kas nav minēti šajā pielikumā, kamēr tie ir saistoši jaunajām dalībvalstīm no iestāšanās dienas, šai nolūkā ir piemērojami jaunajās dalībvalstīs pēc īpaša Padomes lēmuma saskaņā ar Pievienošanās akta 3. panta 2. punktu.

Attiecībā uz Šengenas noteikumiem par ārējām robežām tie ir uzskaitīti minētajā pielikumā un tādējādi saistoši un piemērojami jaunajās dalībvalstīs no pievienošanās dienas[7].

Šengenas noteikumi attiecībā uz vienotu vīzu nav pievienoti pielikumā un tāpēc, esot saistoši pievienošanās procesā, tie jaunajās dalībvalstīs būs piemērojami tikai atbilstīgi iepriekš minētajam Padomes lēmumam[8].

Tādēļ šis priekšlikums ir tikai daļēji saistošs un piemērojams jaunajās dalībvalstīs, konkrēti:

- I, II, IV un V nodaļas ir pilnībā piemērojamas jaunajām dalībvalstīm, izņemot 4. panta d) apakšpunktu un 22. pantu,

- III nodaļa (par „L” vīzu) būs piemērojama jaunajās dalībvalstīs no dienas, kad Padome pieņems lēmumu, kas minēts Pievienošanās akta 3. panta 2. punktā. Tas nozīmē, ka līdz tam laikam jaunās dalībvalstis izsniegs vīzas pierobežu iedzīvotājiem vietējās pierobežas satiksmes nolūkos saskaņā ar savas valsts procedūru. Tomēr šādas vīzas jāizsniedz vienotā formā (vīzas ielīme), kas noteikta ar Padomes Regulu Nr. 1683/95 (kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu Nr. 334/2002), jo minētā regula ir ietverta pielikumā, uz ko ir norādīts Pievienošanās akta 3. panta 1. punktā[9].

2005/0006 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULAI

ar ko nosaka vietējās robežas satiksmes noteikumus pie dalībvalstu ārējām sauszemes robežām un ar ko groza Šengenas konvenciju un Kopējo konsulāro instrukciju

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 62. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 62. panta 2. punkta b) apakšpunkta ii) un iv) ievilkumus,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu[10],

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru[11],

tā kā

(1) Vajadzība izveidot noteikumus par vietējās robežas šķērsošanu, lai konsolidētu Kopienas juridisko sistēmu par ārējām robežām, ir izvirzīta Komisijas paziņojumā „Par saskaņotu Eiropas Savienības dalībvalstu ārējo robežu kontroli”[12]. To 2002. gada 13. jūnijā apstiprināja Padome, atzīstot „Eiropas Savienības dalībvalstu ārējo robežu kontroles plānu”, ko pēc tam apstiprināja Padomes sanāksmē 2002. gada 21. un 22. jūnijā Seviļā.

(2) Paplašinātās Kopienas interesēs ir nodrošināt, lai robežas ar tās kaimiņvalstīm nav barjera tirdzniecībai, sociālai un kultūras savstarpējās apmaiņas vai reģionālajai sadarbībai. Tātad ir jāizveido efektīva sistēma vietējās robežas šķērsošanai.

(3) Kopienai ir jānosaka normas attiecībā uz kritērijiem un nosacījumiem, kas jāievēro pierobežas rezidentiem, atvieglojot dalībvalstu ārējo sauszemes robežu šķērsošanu ar mērķi šķērsot vietējo robežu. Šādiem noteikumiem ir jānodrošina līdzsvars starp, no vienas puses, robežas šķērsošanas atvieglošanu labticīgiem pierobežas rezidentiem, kam ir likumīgi dalībvalstu ārējo robežu biežas šķērsošanas iemesli, un, no otras puses, vajadzību novērst nelegālu imigrāciju, kā arī potenciālos draudus drošībai, ko rada kriminālas darbības.

(4) Lai risinātu situāciju saistībā ar tiem pierobežu rezidentiem, kuri pieprasa vīzu, ievērojot Padomes 2001. gada 15. marta Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas[13], jāizveido īpaša īstermiņa uzturēšanās vīza, kas izdodama vietējās pierobežas satiksmes nolūkos.

(5) Kopienai jāpieņem noteikumi par vīzu izdošanas īpašiem kritērijiem un nosacījumiem pierobežu rezidentiem vietējās pierobežas satiksmes nolūkos. Šiem kritērijiem un nosacījumiem jābūt saskaņā ar ieceļošanas nosacījumiem, kas attiecas uz pierobežu rezidentiem, šķērsojot robežu vietējās pierobežas satiksmes nolūkos.

(6) Sakarā ar Šengenas acquis divu posmu ieviešanas mehānismu, kā noteikts 2003. gada Pievienošanās akta 3. pantā, jaunajām dalībvalstīm ir saistoši ieviest Šengenas ārējo robežu režīmu pie visām savām robežām, ieskaitot robežas ar citām dalībvalstīm, kamēr Padome nepilnvaro tās pilnīgi piemērot Šengenas acquis un tādējādi palielināt kontroli pie savām kopējām robežām ar citām dalībvalstīm. Tie paši iemesli, kas attaisno vietējās robežas šķērsošanas režīma izveidošanu pie sauszemes robežām starp dalībvalstīm un trešām valstīm, arī pilnīgi attaisno tāda paša režīma piemērošanu kopējām sauszemes robežām starp dalībvalstīm, kamēr kontrole pie šādām robežām nav atcelta.

(7) Brīvas pārvietošanās tiesības, ko izmanto Eiropas Savienības pilsoņi un viņu ģimeņu locekļi, kā arī trešo valstu pilsoņi un viņu ģimenes locekļi, kas saskaņā ar nolīgumiem starp Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un šīm valstīm, no otras puses, izmanto brīvas pārvietošanās tiesības, kas līdzvērtīgas Savienības pilsoņu tiesībām, Kopienas līmenī vietējās robežas šķērsošanas noteikumu ieviešana nedrīkst ietekmēt. Tomēr, ja pierobežas rezidentiem robežas šķērsošanas atvieglojumi, kas piešķirti saskaņā ar vietējās pierobežas satiksmes režīmu, paredz mazāk sistemātisku kontroli, šādi atvieglojumi automātiski jāattiecina kā uz Eiropas Savienības, tā uz trešās valsts pilsoņiem, jo pierobežā dzīvojošiem ir iespējas izmantot Kopienas brīvas parvietošanās tiesības.

(8) Vietējās robežas šķērsošanas režīma piemērošanai dalībvalstīm ir jāatļauj saglabāt vai slēgt divpusējus, ja nepieciešams, nolīgumus ar trešām valstīm kaimiņos ar noteikumu, ka tie atbilst šīs regulas noteikumiem. Dalībvalstis drīkst arī vienoties par vietējās robežas šķērsošanas pasākumiem savā starpā pie sauszemes robežām, kur piemērojams Šengenas ārējo robežu režīms, ar noteikumu, ka tie atbilst šajā regulā noteiktajiem noteikumiem.

(9) Šī regula neietekmē īpašos pasākumus, kas piemērojami Seūtā (Ceuta) un Meliljā (Melilla), kā noteikts Spānijas Karalistes deklarācijā par Seūtas un Meliljas pilsētām Spānijas Karalistes pievienošanās nolīguma nobeiguma aktā pie Konvencijas, kas ievieš 1985. gada 14. jūnija Šengenas nolīgumu.[14]

(10) Dalībvalstīm jāpiemēro valstu tiesību aktos paredzētie sodi pierobežas rezidentiem par nelegālu ieceļošanu un uzturēšanos gadījumā, ja nepareizi tiek izmantots vietējās robežas šķērsošanas režīms, kas noteikts ar šo regulu.

(11) Komisija jāsniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs regulas piemērošanu, vajadzības gadījumā papildinot to ar likumdošanas iniciatīvām.

(12) Šī regula respektē pamata tiesības un brīvības un ievēro principus, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Saskaņā ar diskriminācijas aizliegumu, ko ietver Harta, dalībvalstis pilda šīs regulas noteikumus, nediskriminējot šīs regulas adresātus, pamatojoties uz dzimumu, rasi, krāsu, etnisko vai sociālo izcelsmi, ģenētiskām īpašībām, valodu, reliģiju vai ticību, politisko vai citu viedokli, piederību etniskajai minoritātei, īpašumu, izcelsmi, invaliditāti, vecumu vai seksuālo orientāciju.

(13) Tā kā veicamās darbības mērķi, proti, normu noteikšana attiecībā uz vietējās robežas šķērsošanas režīma izveidošanas kritērijiem un nosacījumiem pie dalībvalstu ārējām robežām tieši ietekmē Kopienas acquis par ārējām robežām, un dalībvalstis tādējādi to nevar pietiekamā līmenī sasniegt, un tādēļ Kopienas līmenī rīcības seku un mēroga dēļ to var labāk sasniegt, Kopiena drīkst pieņemt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā noteikts Līguma 5. pantā. Saskaņā ar proporcionalitātes principu, kā noteikts tajā pašā pantā, šī regula vienmēr ir samērīga ar šādiem mērķiem.

(14) Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolam, kas pievienots Eiropas Savienības Līgumam un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam par Dānijas nostāju, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tai nav saistoša un to šai valstij nepiemēro. Pieņemot, ka šī regula balstās uz Šengenas acquis saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma trešās daļas IV sadaļu, Dānija izlemj saskaņā ar minētā protokola 5. pantu 6 mēnešu laikā pēc tam, kad Padome ir pieņēmusi šo regulu, vai tā ieviesīs to savā valsts likumā.

(15) Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju šī regula pieder Šengenas acquis noteikumu izstrādei tā nolīguma nozīmē, ko noslēdza Eiropas Savienības Padome un Islandes Republika, un Norvēģijas Karaliste par šo divu valstu iesaistīšanu Šengenas acquis [15] ieviešanā, piemērošanā un attīstīšanā, kas pieder jomai, kura minēta 1. panta B) punktā 1999. gada 17. maija Padomes Lēmumā 1999/437/EK par dažiem pasākumiem minētā nolīguma īstenošanai[16].

(16) Šī regula pieder Šengenas acquis noteikumu izstrādei, kurā nepiedalās Apvienotā Karaliste saskaņā ar 2000. gada 29. maija Padomes Lēmumu 2000/365/EK par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā[17]. Tādēļ Apvienotā Karaliste nepiedalās tās pieņemšanā, un tā nav tai saistoša, un to šai valstī nepiemēro.

(17) Šī regula pieder Šengenas acquis noteikumu izstrādei, kurā nepiedalās Īrija saskaņā ar 2002. gada 28. februāra Padomes Lēmumu 2002/192/EK par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā[18]. Tādēļ Īrija nepiedalās tās pieņemšanā, un tā nav tai saistoša, un to šai valstī nepiemēro.

(18) Attiecībā uz Šveici šī regula ietver Šengenas acquis noteikumu izmaiņas nolīguma nozīmē, kas noslēgts starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju noslēgtā par Šveices Konfederācijas asociēšanu to Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā, kuri attiecas uz jomu, kas norādīta Padomes Lēmumā 2004/860/EK par šī Nolīguma parakstīšanu un par dažu tā noteikumu provizorisku piemērošanu[19].

(19) Šīs regulas 4. panta d) punkts un 22. pants, kā arī šīs regulas III nodaļa veido noteikumus, kuru pamatā ir Šengenas acquis vai kurš ir citādi ar to saistīts 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 2. punkta nozīmē,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I nodaļa Vispārīgie noteikumi

1. pants Priekšmets

1. Šī regula izveido vietējās robežas satiksmes režīmu pie dalībvalstu ārējām sauszemes robežām un šim mērķim ievieš īpašu vīzu („L”), kas izdodama pierobežu rezidentiem, kuriem atbilstoši Regulai (EK) Nr. 539/2001 tā ir vajadzīga.

2. Ar šo regulu dalībvalstis ir pilnvarotas slēgt vai saglabāt spēkā divpusējus nolīgumus ar kaimiņvalstīm, lai īstenotu nodibināto vietējās pierobežu satiksmes režīmu.

2. pants Darbības joma

1. Šī regula neietekmē Eiropas Savienības noteikumus un valstu tiesību aktus, kas piemērojami trešo valstu pilsoņiem attiecībā uz:

(a) ilglaicīgu uzturēšanos;

(b) piekļūšanu ekonomiskajām darbībām un to izmantošanu;

(c) jautājumiem attiecībā uz muitu un nodokļiem.

3. pantsDefinīcijas

Šajā regulā lieto šādas definīcijas:

(a) „Ārējā sauszemes robeža” nozīmē:

(i) kopēju valsts robežu starp dalībvalsti un trešo valsti kaimiņos;

(ii) kopēju valsts robežu starp dalībvalsti, kas pilnībā ieviesusi Šengenas acquis , un dalībvalsti, kurai ir saistoši piemērot šādu acquis pilnībā atbilstīgi tās Pievienošanās aktam, bet kurai Padomes lēmums, kas pilnvaro to pilnībā piemērot šo acquis , vēl nav stājies spēkā;

(iii) kopēju valsts robežu starp divām dalībvalstīm, kurām ir saistoši piemērot Šengenas acquis pilnība atbilstīgi to Pievienošanās aktiem, bet kurām Padomes lēmums, kas pilnvaro tās pilnībā piemērot šo acquis , vēl nav stājies spēkā;

(b) „Pierobeža” nozīmē teritoriju, kas taisnā līnijā nestiepjas tālāk par 30 kilometriem no robežas. Šajā teritorijā attiecīgās dalībvalstis var tālāk precizēt vietējos administratīvos rajonus, kas jāuzskata par pierobežas zonas daļu. Ja kāda šāda rajona daļa atrodas tālāk par 30 km, bet ne tālāk kā 35 km no robežlīnijas, tā tomēr uzskatāma par pierobežas zonas daļu;

(c) „Vietējā pierobežas satiksme” nozīmē regulāru dalībvalsts ārējās sauszemes robežas šķērsošanu, ko veic personas, kuras likumīgi dzīvo kaimiņvalsts pierobežas zonā, lai uzturētos minētās dalībvalsts pierobežas zonā periodā, kas nepārsniedz šajā regulā noteiktos laika ierobežojumus;

(d) „Trešās valsts pilsonis, kam ir Kopienas noteiktās brīvas pārvietošanās tiesības” nozīmē:

(i) trešās valsts pilsoņi, kas ir Eiropas Savienības pilsoņa ģimenes locekļi un kuri var izmantot brīvas pārvietošanās tiesības atbilstīgi 2004. gada 29. aprīļa Direktīvai 2004/38/EK[20];

(ii) trešās valsts pilsoņi un viņu ģimenes locekļi neatkarīgi no pilsonības, kuriem saskaņā ar nolīgumiem, kas noslēgti starp Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un trešām valstīm, no otras puses, ir ar Eiropas Savienības pilsoņiem līdzvērtīgas brīvas pārvietošanās tiesības.

(e) „Pierobežas rezidenti” nozīmē trešās valsts pilsoņus, kas ir likumīgi dzīvojuši vismaz vienu gadu tādas valsts pierobežas zonā, kurai kaimiņos ir dalībvalsts, izņemot d) apakšpunktā norādītās kategorijas;

(f) „Vīza” nozīmē:

- dalībvalstīm, kas pilnībā ieviesušas Šengenas acquis , vīzu, kas ieviesta ar 8. pantu;

- dalībvalstīm, kas nav pilnībā ieviesušas Šengenas acquis , valsts īslaicīgas uzturēšanās vīzu, kas izdota saskaņā ar valsts noteikto kārtību.

(g) „Šengenas acquis ” nozīmē acquis , kas definēts Padomes Lēmuma 435/1999/EK A pielikumā[21];

(h) „Šengenas Konvencija” nozīmē Konvenciju, ar ko ievieš 1985. gada 14. jūnija Šengenas nolīgumu.

II nodaļa Vietējās robežas šķērsošanas režīms

4. pants Ieceļošanas nosacījumi

Atkāpjoties no Šengenas Konvencijas 5. panta 1. punkta, pierobežas rezidenti drīkst šķērsot kaimiņdalībvalsts ārējo sauszemes robežu kā vietējo robežu ar noteikumu, ka:

(a) viņiem ir derīgs dokuments vai dokumenti, kas ļauj viņiem šķērsot robežu, kā minēts 5. pantā;

(b) viņiem ir vīza, ja tāda nepieciešama;

(c) viņi uzrāda, ja vajadzīgs, dokumentus, kas pierāda viņu pierobežas rezidentu statusu, biežas robežas šķērsošanas likumīgu iemeslu esamību, pamatojoties uz vietējās robežas šķērsošanu, piemēram, ģimenes saites, sociālie, kultūras vai ekonomiskie motīvi, kā arī, ja vajadzīgs, pietiekamus iztikas līdzekļus saistībā ar viņu uzturēšanās mērķi;

(d) viņi nav personas, kurām ir izdots brīdinājums par ieceļošanas atteikšanu Šengenas Informācijas sistēmā ( SIS );

(e) viņus neuzskata par bīstamiem sabiedrības politikai, iekšējai drošībai, sabiedrības veselībai vai jebkuras dalībvalsts starptautiskajām attiecībām.

5. pantsDokumenti

Dokumenti, kas ļauj pierobežas rezidentiem šķērsot kaimiņdalībvalsts ārējo sauszemes robežu, ar mērķi šķērsot vietējo robežu:

(a) pierobežas rezidentiem, uz ko attiecas prasība par obligāto vīzu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 539/2001, pase vai jebkāds cits derīgs dokuments, kas ļauj viņiem šķērsot ārējās robežas, kā noteikts ievērojot 17. panta 3. punkta a) apakšpunktu Konvencijā;

(b) pierobežas rezidentiem, kas nav pakļauti prasībai par obligātu vīzu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 539/2001:

(i) dokumenti, kas minēti iepriekš a) punktā, vai

(ii) īpaša robežas šķērsošanas atļauja, ko izdevusi dzīvesvietas valsts un apstiprinājušas tās dalībvalsts kompetentas iestādes, kuras robežu šķērso.

6. pantsUzturēšanās pierobežas zonā

Šīs regulas nolūkā pierobežas rezidenti drīkst uzturēties kaimiņdalībvalsts pierobežas zonā līdz septiņām dienām pēc kārtas. Viņu secīgo apmeklējumu kopīgais ilgums minētajā dalībvalstī nepārsniedz trīs mēnešus jebkurā pusgada periodā.

Izņēmuma apstākļos var pagarināt laika ierobežojumu.

7. pantsIeceļošanas un izceļošanas zīmogi

Dalībvalstis drīkst atkāpties no pienākuma iespiest ieceļošanas un izceļošanas zīmogus to pierobežas rezidentu ceļošanas dokumentos, kas šķērso ārējās sauszemes robežas ar mērķi šķērsot vietējo robežu, ar noteikumu, ka tiek ievēroti šādi nosacījumi:

a) uz ceļošanas dokumenta turētāju neattiecas prasība par obligāto vīzu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 539/2001;

b) atbilstību 6. pantā paredzētajiem laika ierobežojumiem garantē jebkādi citi līdzekļi, kas jānorāda šīs regulas 14. un 16. pantā minētajos divpusējos nolīgumos.

III nodaļa Vīzas, ko izdod vietējās pierobežas satiksmes nolūkos

8. pants Vietējās pierobežas satiksmes nolūkos izdotās vīzas

1. Vietējās pierobežas satiksmes nolūkos pierobežas rezidentiem izdodama īpaša vīza.

2. Tiem pierobežas rezidentiem, kuriem, ievērojot Regulu (EK) Nr. 539/2001, vajadzīga vīza, 1. punktā minētās izdodamās vīzas teritoriālā spēkā esamība attiecas tikai uz izdevējdalībvalsts pierobežu.

2. Vīza, kas minēta 1. punktā, dod tiesības tās turētājam daudzkārtēji šķērsot izdevējdalībvalsts ārējo sauszemes robežu un uzturēties attiecīgās dalībvalsts pierobežā līdz septiņām dienām pēc kārtas.

Kopējais kārtējo apmeklējumu ilgums attiecīgajā dalībvalstī nedrīkst pārsniegt trīs mēnešus pusgada laikā.

9. pants Vīzu forma

Vīzas, kas minētas 8. pantā, izdod vienotā formā (vīzu ielīme) atbilstīgi noteikumiem un aprakstam Padomes Regulā Nr. 1683/95[22], ar ko nosaka vienotu vīzu formu. Šim mērķim izdotā vienotā forma ietver atšķirīgu burtu „L” zem 11. virsraksta („vīzas tips”).

10. pants Izdošanas nosacījumi

1 Vīzu, kas minēta 8. pantā, var izdot pierobežas rezidentiem:

a) kam ir spēkā esošs dokuments, kas dod tiesības šķērsot ārējās robežas, kā paredzēts Šengenas Konvencijas 17. panta 3. punkta a) apakšpunktā,

b) kuri vajadzības gadījumā var uzrādīt pierobežas rezidenta statusu apliecinošus dokumentus, kā arī pamatotus iemeslus biežai robežas šķērsošanai vietējas pierobežas satiksmes kontekstā, kā, piemēram, ģimenes saites, sociāla, kultūras vai ekonomiska rakstura pamatojums, kā arī vajadzības gadījumā pietiekoši uzturlīdzekļi saistībā ar uzturēšanos,

c) kuras nav personas, par kurām Šengenas Informācijas Sistēmā ir izdots paziņojums par ieceļošanas aizliegumu,

d) netiek uzskatītas par draudu jebkuras dalībvalsts sabiedriskai kārtībai, iekšējai drošībai, sabiedrības veselības aizsardzībai vai starptautiskajām attiecībām.

2. Vīzas, kas minētas 8. pantā, neizsniedz uz robežas.

11. pants Spēkā esamība

Vīzas, kas minētas 8. pantā, ir spēkā vismaz gadu un visilgākais piecus gadus.

12. pants Administratīvās izmaksas

1. Nodevām, kas atbilst administratīvajām 8. pantā minēto vīzu iesniegumu apstrādes izmaksām, jābūt pielīdzinātām nodevām, ko iekasē par līdzvērtīgām īstermiņa daudzkārtējām ieceļošanas vīzām.

2. Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis var nolemt samazināt vai atcelt nodevas, kas atbilst administratīvajām 8. pantā minēto vīzu iesniegumu apstrādes izmaksām.

13. pants Saistība ar Kopīgo konsulāro instrukciju

Ja regulā nav paredzēts citādi un neietekmējot 22. pantu, 8. pantā minētās vīzas izdošanas nosacījumus un kārtību regulē Kopīgā konsulārā instrukcija[23].

I V nodaļa Vietējās robežas satiksmes režīma ieviešana

14. pants Dalībvalstu un trešo valstu nolīgumi

1. Ar mērķi ieviest vietējās robežas satiksmes režīmu, dalībvalstis pilnvaro slēgt nolīgumus ar trešām valstīm kaimiņos saskaņā ar šajā regulā minētajiem noteikumiem.

Dalībvalstis drīkst arī saglabāt pašreizējos nolīgumus ar trešām valstīm kaimiņos par vietējās robežas satiksmi. Ciktāl nolīgumi nav savienojami ar šo regulu, attiecīgās dalībvalstis groza nolīgumus tādā veidā, lai novērstu radušos nesavienojamību.

2. Dalībvalstis, paredzot nolīgumu slēgšanu vai grozīšanu attiecībā uz vietējās robežas šķērsošanu ar trešajām valstīm kaimiņos, pirms to slēgšanas apspriežas ar Komisiju par nolīguma savienojamību ar šo regulu.

Ja Komisija uzskata nolīgumu par nesavienojamu ar šo regulu, tā ziņo attiecīgajai dalībvalstij un prasa tai grozīt nolīgumu tādā veidā, lai novērstu radušos nesavienojamību.

3. Dalībvalstis nosūta Komisijai 1. punktā minēto nolīgumu kopijas, kā arī jebkādu šo nolīgumu atcelšanu vai grozījumus.

15. punkts Savstarpīgums

Savos nolīgumos ar trešām valstīm kaimiņos dalībvalstis garantē, ka trešā valsts piešķir salīdzināmu režīmu attiecībā uz Eiropas Savienības pilsoņiem, kā arī trešās valsts pilsoņiem, kas likumīgi dzīvo dalībvalsts pierobežas zonā un vēlas ceļot līdz tās trešās valsts pierobežas zonai, kas atrodas kaimiņos.

1 6. pants Nolīgumi starp dalībvalstīm

1. Dalībvalstis, kas minētas 3. panta a) punkta ii) un iii) daļā, ir pilnvarotas slēgt nolīgumus par vietējās robežas šķērsošanu savā starpā atbilstoši šajā regulā noteiktajām normām.

2. Tās dalībvalstis, kas minētas 1. punktā, drīkst saglabāt pašreizējos nolīgumus par vietējās robežas satiksmi savā starpā, kamēr nestāsies spēkā Padomes lēmums, kas ļauj atcelt robežkontroli pie to kopējām robežām. Ciktāl šādi nolīgumi nav savienojami ar šo regulu, dalībvalstis groza nolīgumus tādā veidā, lai novērstu radušos nesavienojamību.

3. Dalībvalstis sūta Komisijai 1. un 2. punktā minēto nolīgumu kopijas, kā arī jebkādu šo nolīgumu atcelšanu vai grozījumus.

17. pants Robežas šķērsošanas atvieglošana

1. Nolīgumos, kas minēti 14. un 16. pantos, var iekļaut noteikumus par robežšķērsošanas atvieglojumiem, ar kuriem dalībvalstis drīkst:

a) izveidot īpašus robežas šķērsošanas punktus, kas atvērti tikai pierobežas rezidentiem;

b) rezervēt īpašas joslas pierobežas rezidentiem parastajos robežas šķērsošanas punktos;

c) īpaša rakstura gadījumos, ņemot vērā vietējos apstākļus, ļaut pierobežas rezidentiem, uz kuriem neattiecas Regulā (EK) Nr. 539/2001 noteiktā prasība pēc vīzas, šķērsot savu robežu citās vietās, nevis atļautajos robežas šķērsošanas punktos, un ārpus noteiktajām stundām.

2. Ja dalībvalstis izlemj atvieglot robežas šķērsošanu pierobežas rezidentiem, šādu atvieglojumu automātiski attiecina uz jebkuru Eiropas Savienības pilsoni, kas likumīgi dzīvo pierobežas zonā.

V nodaļa Nobeiguma noteikumi

1 8. pants Seūta un Melilja

Šīs regulas noteikumi neietekmē īpašās normas, kas attiecas uz Seūtas un Meliljas pilsētām, kā noteikts Spānijas Karalistes deklarācijā par Seūtas un Meliljas pilsētām Spānijas Karalistes Pievienošanās nolīguma nobeiguma aktā pie Konvencijas, kas ievieš 1985. gada 14. jūnija Šengenas nolīgumu [24].

1 9. pants Sodi

1. Dalībvalstis garantē, ka jebkādai nepareizai vietējās robežas šķērsošanas režīma lietošanai, kā noteikts šajā regulā un ieviests ar 14. un 16. pantā minētajiem divpusējiem nolīgumiem, piemēro sankcijas, kā to paredz valsts tiesību akti.

Paredzētās sankcijas ir efektīvas, samērīgas un ietver iespēju atsaukt un atcelt 5. panta b) punktā minēto īpašo robežas šķērsošanas atļauju, kā arī vīzu, kas izdota vietējās robežas šķērsošanai.

2. Dalībvalstīm jāved uzskaite par visām personām, kurām uzlikts sods saskaņā ar 1. punktu. Ik pēc sešiem mēnešiem šī informācija jānosūta pārējām dalibvalstīm un Komisijai.

20. pants Ziņošana par režīma ieviešanu

Vēlākais divus gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par vietējās robežas šķērsošanas režīma darbību un ieviešanu, kā noteikts divpusējos nolīgumos, kas slēgti, pamatojoties uz un saskaņā ar šo regulu, kam vajadzības gadījumā pievieno atbilstīgus juridiskus priekšlikumus.

21. pants Grozījumi Šengenas Konvencijā

Šengenas Konvencijas 136. panta 3. punktu aizstāj šādi:

„3. 2. punkts neattiecas uz tiem nolīgumiem par vietējās robežas šķērsošanu, kam piemēroti [Regulas Nr. … šīs regulas ] 14. panta noteikumi.”

22. pants Grozījumi Kopīgajā konsulārajā instrukcijā

Kopīgo konsulāro instrukciju groza šādi:

1) Šādu punktu 2.3a iekļauj I daļas 2. punktā:„2.3a Vīzas vietējai pierobežas satiksmeiGadījumā, ja trešās valsts pilsonim bieži jāšķērso kaimiņos esošas dalībvalsts robeža vietējas pierobežas satiksmes nolūkos, kā noteikts Regulā (EK) Nr. […]*, var tikt izdota vīza, kuras teritoriālā spēkā esamība attiecas tikai uz izdevējdalībvalsts pierobežu. Šāda vīza tās turētājam dod tiesības daudzkārtējai izdevējdalībvalsts robežšķērsošanai, ja uzturēšanās laiks attiecīgās dalībvalsts pierobežā nepārsniedz trīs mēnešus pusgadā.

Saskaņā ar [Regulu Nr. … šo regulu ] šādai vīzai minimālā spēkā esamība ir viens gads, bet maksimālā – pieci gadi.

Vīzas, ko izdod vietējās pierobežas satiksmes nolūkā, nevar tikt izdotas uz robežas.

____________________________________________

* OV L…”

2) V daļas 1.4 punktā pievienots šāds ievilkums:

- „Dokumenti, kurus var pieprasīt pirms „L” vīzas izdošanas:

- Apliecinošs dokuments par dzīves vietu pierobežā,

- Jebkāds dokuments, kas apliecina vajadzību bieži šķērsot robežu vietējas pierobežas satiksmes nolūkos, piemēram, sertifikāti vai apliecības par ģimenes saitēm, īpašumtiesību apliecinošs dokuments par īpašumu aiz robežas, utt.”

3) VI daļas 1.1 punktā pēdējais ievilkums ir aizvietots ar šādu: „ierobežota teritoriāla spēkā esība nav attiecināma tikai uz [dalībvalsts] teritorijas daļu, izņemot „L” tipa vīzas gadījumā, kas izdota vietējās pierobežas satiksmes nolūkā”,

4) VI daļas 1.7 punktā (VĪZAS TIPS „virsraksts”) ir grozīts šādi:

- Pirmais punkts ir aizvietots ar šādu tekstu:„Lai atvieglotu kontroles institūciju darbu, šis virsraksts norāda vīzas tipu, izmantojot burtus A,B,C,D un L šādi:”

- Pēc ievilkuma „D+C […]”, tiek pievienots šāds ievilkums:„L: vīza izdota vietējās pierobežas satiksmes nolūkā”

5) VII daļas 4. punktā ir pievienots šāds punkts:

„Nodevas, ko iekasē atbilstoši vietējās pierobežas satiksmes nolūkos izdoto vīzu administratīvajām izmaksām, var samazināt vai atcelt saskaņā ar [Regulu Nr. … šo regulu ].”

23. pants

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī .

Šī regula ir saistoša kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu.

Briselē,

Eiropas Parlamenta vārdā — Padomes vārdā —

Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs priekšsēdētājs

ANNEX COMMENTARY ON THE ARTICLES

Article 1

This Article specifies the purpose of the Regulation, which is to establish a local border traffic regime at the external land borders of the Member States, and to authorise them to conclude or maintain bilateral agreements with neighbouring countries for that purpose.

In order to take into account the situation of those third countries subject to a visa obligation, a specific “L” visa is also established.

Article 2

This Article specifies that the Regulation does not aim at regulating and thus does not affect provisions regulating long-term stays, the exercise of an economic activity, and those related to customs and taxation matters.

Article 3

This Article defines the terms used in the proposal.

(a) The scope of the definition of ‘external land borders’ has already been explained under point 2 of the Explanatory Memorandum. This excludes the borders with those Member States who are not fully implementing, nor bound to implement in full, the Schengen acquis (i.e., the United Kingdom and Ireland).

(b) The maximum width of the border area (30 and, in justified cases, 35 kilometres) is the result of the discussions had within the Council on this issue, when examining the 2003 proposals.

(c) There is as yet no definition of ‘local border traffic’. This definition is therefore derived from existing practice (i.e., bilateral agreements). Two elements seem essential to define ‘local border traffic’: the residence in the border area and the regular crossing of the border in order to stay, for a limited period, in the border area of the neighbouring country.

(d) This point defines those third country nationals enjoying the Community right to free movement, i.e.:

- members of the family of Union citizens in those cases falling under the scope of Directive 2004/38/EC;

- third country nationals, as well as members of their families, of those third countries which have concluded an agreement with the Community and its Member States on the right to free movement (currently, EEA countries and Switzerland).

(e) Two conditions are established in order to be considered as 'border resident': the actual residence in the border area, as defined above under (b), and a minimum residence period of one year in that area. It shall be noted that this definition does not cover EU citizens and third-country nationals enjoying the Community right to free movement, as defined under point (d) (the reasons are given in point 2 of the Explanatory Memorandum).

(f) As regards the definition of ‘visa’, a distinction has been made between the Member States fully implementing the Schengen acquis (and thus issuing the uniform visa) and those not fully implementing the Schengen acquis. This distinction has been made because the latter do not apply the Schengen provisions on the uniform visa (including the Common Consular Instructions) and thus cannot issue the “L” visa until the date when the Council authorises them to fully implement the Schengen acquis.

(g) This point clarifies the scope of the “Schengen acquis”.

(h) This point specifies what is meant by “Schengen Convention”.

Article 4

The conditions listed in this Article for the entry of border residents are, to a great extent, those provided by Article 5(1) of the Schengen Implementing Convention (SIC). The differences concern the following elements:

- the documents valid for crossing the border (see below the commentary on Article 5);

- the need to prove, if necessary, the residence in the border area and the reasons for the frequent crossing of the border on grounds of local border traffic. The assessment of means of subsistence shall be linked to the purpose of stay.

It shall be noted that the reference to “threat to public health” has been introduced in order to ensure consistency with the proposal for a Council Regulation establishing a Community Code on the rules governing the movement of persons across borders (COM(2004)391 of 26.5.2004).

Article 5

Documents valid to cross the external land border of a Member State by a third country national are, generally speaking, a passport or an equivalent international travel document. In the framework of local border traffic, it is proposed to facilitate border crossing to bona fide border residents not requiring a visa by allowing them to cross the external land borders also on the basis of a specific border crossing permit, issued by the State of residence and countersigned by the competent authorities of the Member State whose border is crossed.

Article 6

The maximum duration of stay in the border area of a Member State for the purpose of local border traffic is fixed at seven consecutive days; this figure is inspired by the current practice (bilateral agreements). The maximum duration of the stay in the border area cannot exceed the general time-limit for a short stay, which is three months within any half-year period.

An extension of the above time-limits can be granted only in exceptional cases, such as for humanitarian reasons, illness, accidents etc.

Article 7

This Article derogates from the general obligation of affixing an entry and exit stamp on the travel documents of third country nationals. However, such derogation is only possible for border residents not subject to the visa obligation and provided that Member States are able to ensure by any other means (e.g., through electronic registers) the respect of time limits.

Article 8

This Article establishes the specific visa to be issued to border residents for the purpose of local border traffic (“L” visa) and defines its characteristics.

Article 9

The “L” visa will be issued in the same format (visa sticker) than other uniform visas, as laid down by Regulation No 1683/95 (as last amended by Regulation No 334/2002).

Article 10

The conditions for issuing the “L” visa are equivalent to the general entry conditions as laid down in Article 4 of this Regulation.

It is also specified that “L” visas cannot be issued at the border.

Article 11

This Article specifies the minimum and maximum validity of the “L” visa.

Article 12

This Article provides for the possibility of reducing or waiving the fees related to the issuing of the “L” visa.

Article 13

The provisions of the Common Consular Instructions shall apply to the issuing of the “L” visa, except for those aspects which are regulated differently in the present Regulation.

Article 14

This Article authorises Member States to maintain or conclude agreements with neighbouring third countries on local border traffic, provided that such agreements are compatible with the rules set out in the present Regulation. At the same time, Member States shall eliminate any incompatibility between existing agreements and the rules set in this Regulation.

In order to assess their compatibility with the present Regulation, such agreements, as well as their modification or denunciation, have to be transmitted to the Commission.

Article 15

The establishment of a local border traffic regime with a neighbouring third country aims at facilitating the crossing of the external land border of a Member State for bona fide third country nationals resident in the border area of that neighbouring country. This Article requests Member States to ensure that, at least, an equivalent treatment is reserved to both citizens of the Union and third country nationals, lawfully resident in their border areas, wishing to cross the border and stay in the border area of the neighbouring third country.

Article 16

A regime of local border traffic may also be established at the “temporary external borders” between Member States. The latter are therefore authorised to conclude bilateral agreements between them, provided that they are in compliance with this Regulation.

Article 17

This Article reflects, to a great extent, existing practices. In order to facilitate border crossing to border residents, Member States may, in their bilateral agreements implementing this Regulation, provide for the possibility of:

(a) setting up specific border crossing points open solely for border residents;

(b) reserving specific lanes to border residents;

(c) authorising border residents not subject to the visa obligation to cross the border outside authorised border crossing points and hours, but only where circumstances justify it (for instance, in case of a village situated across the border). It shall be noted that this possibility is already envisaged both in Article 3(1) of the Schengen Implementing Convention and in point 1.3, Part I, of the Common Manual.

The second paragraph automatically extends the above facilitation, whenever granted, to Union citizens residing in the border area, as well as to third country nationals enjoying the Community right to free movement. This provision is needed since they are otherwise excluded from the scope of this Regulation because they already enjoy, under Community law, specific rights related to free movement which, generally speaking, go beyond what is foreseen in the present proposal (for instance, as regards time-limits for stay, or entry conditions).

The third paragraph provides for a less systematic check to be carried out at the border crossing points and at the lanes reserved to border residents. This is justified by the fact that most of the persons crossing the border at those border crossing points/lanes are well known to the border guard, due to the fact that they cross that very same border crossing point every day or, in any case, very frequently. Thus, such persons do not need to be checked every time they cross the border. A similar provision is also contained in the Common Manual (see point 1.3.5.3 of part II).

Article 18

This Article specifies that the border crossing regime currently applied in the Spanish towns of Ceuta and Mellilla is not affected by the present Regulation.

Article 19

This Article obliges Member States to impose penalties against any misuse of the local border traffic regime, as well as to keep record of persons sanctioned. Such information, to be transmitted to the other Member States and to the Commission, will be important in order to monitor the implementation of the regime (Article 20).

Article 20

After two years from the entry into force of this Regulation, an assessment of the implementation of the regime will be made by the Commission, which will have to report on it to the EP and the Council and, if necessary, propose the appropriate legislative adaptations.

Article 21

Article 136, paragraph 3 of the Schengen Implementing Convention – related to the information to be provided to other Member States when concluding bilateral agreements on local border traffic - is replaced by the provisions of Article 14 of this Regulation.

Article 22

This Article amends the Common Consular Instructions in order to introduce the new type of visa (“L”) and specify its characteristics.

Article 23

Standard provision.

[1] Dažas dalībvalstis ir noslēgušas divpusējus nolīgumus ar savām kaimiņvalstīm par vietējās robežas šķērsošanu. Lai iegūtu šādu nolīgumu pārskatu, skatīt Komisijas darba dokumentu “Acquis izveidošana par vietējās robežas šķērsošanu”, SEK(2002)947, 09.09.2002.

[2] KOM(2003)502 – 2003/0193 (CNS) par vietējās robežas šķērsošanas režīma izveidošanu pie dalībvalstu ārējām sauszemes robežām un KOM(2003)502 – 2003/0194 (CNS) par vietējās robežas šķērsošanas režīma izveidošanu starp dalībvalstīm pie valstu ārējām pagaidu sauszemes robežām.

[3] Skatīt, piemēram, Tiesas 1991. gada 11. jūnija spriedumu lietā C – 300/89 (Komisija pret Padomi).

[4] Padomes 2004. gada 2004. gada Lēmums 2004/927/EK, ar ko Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 251. pantā noteikto procedūru attiecina uz dažām jomām, uz kurām attiecas minētā līguma trešās daļas IV sadaļa (OV L 396, 31.12.2004., 45. lpp.).

[5] OV C 313, 16.12.2002., 1. lpp.

[6] OV L 176, 10.07.99., 35. lpp.

[7] Izņemot Šengenas Konvencijas 5. panta 1. punkta d) apakšpunktu saistībā ar Šengenas informācijas sistēmas izmantošanu atsaucei.

[8] Izņemot Kopīgās konsulārās instrukcijas 1.-3., 7., 8. un 15. pielikumus, kuri ir gan saistoši, gan piemērojami jaunajās dalībvalstīs jau ar to pievienošanos.

[9] Šajā sakarā jāatzīmē, ka burti, kas norāda, kāda veida vīza izsniegta („A”, „B”, „C”, „D” un – pēc šīs regulas spēka stāšanās arī – „L”), nav vienotas vīzu formas daļa. Dažādu burtu lietošanu dažādu vīzu veidu izdošanai ir noteikta Kopējā konsulārā instrukcijā (VI daļa, 1.7. punkts) un tāpēc nav piemērojama jaunajām dalībvalstīm pirms to pilnīgas Šengenas noteikumu īstenošanas. Tomēr, kā tiek praktizēts attiecībā uz cita veida vīzām, jaunās dalībvalstis var lietot burtu „L”, lai norādītu vīzas, kas izdotas vietējās pierobežas satiksmes nolūkos atbilstīgi valsts tiesību aktiem.

[10] OV C , , .lpp.

[11] OV C , , .lpp.

[12] KOM (2002)233 galīgais, 7.5.2002.

[13] OV L 81, 21.3.2001., 1. lpp. Regulā pēdējie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) 453/2003 (OV L 69, 13.3.2003., 10. lpp.).

[14] OV L 239, 22.9.2000., 69. lpp.

[15] OV L 176, 10.7.1999., 36. lpp.

[16] OV L 176, 10.7.1999., 31. lpp.

[17] OV L 131, 1.6.2000., 43. lpp.

[18] OV L 64, 7.3.2002., 20. lpp.

[19] OV L 370, 17.12.2004., 78. lpp.

[20] OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.

[21] OV L 176, 10.7.1999., 1. lpp.

[22] OV L 164, 14.7.1995., 1. lpp.

[23] OV C 310, 19.12.2003., 1. lpp.

[24] OV L 239, 22.9.2000., 69. lpp.