8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/153

1.1

ES paplašināšanās, kad tai vienlaicīgi pievienojas desmit jaunas dalībvalstis, rada ne tikai kvantitatīva rakstura problēmas.

Visaptveroša analīze par jauno dalībvalstu pievienošanās ietekmi uz Eiropas Savienības struktūru un tās darbību bija viens no Eiropas Konventa pamatuzdevumiem, un tas kalpo par pamatojumu virknei iniciatīvu, kas izklāstītas konstitūcijas projektā.

Paplašināšanās pieprasa aizsākt diskusiju arī sektorālās politikas līmenī par tās ietekmi uz dažādiem saistītajiem sektoriem (1).

1.2

Kas attiecas uz ES patērētāju aizsardzības politiku un saistītajiem likumiem, līdz šim tomēr nav sistemātiski, padziļināti apspriestas nedz paplašināšanās kvalitatīvās sekas, nedz iespējamās izmaiņas un korekcijas, kas izriet no patērētāju aizsardzības politikas un likumu piemērošanas jaunajam, aptuveni 500 miljonu patērētāju tirgum.

1.2.1

Tomēr 2003.gada 14. un 15.martā Saloniku pilsētā notikušās EESK līdzorganizētās sanāksmes laikā tika uzsvērts, ka paplašināšanās rezultātā varētu būtiski mainīties patērētāju aizsardzības politikas vadlīnijas, kas skartu pat EK Dibināšanas līgumu, kā arī konkrētas jauno patērētāju aizsardzības pasākumu metodes, kas padarītu to piemērošanu efektīvāku un pietiekoši saskaņotu visā Eiropā, kaut gan atšķirības dalībvalstu likumdošanā nenovēršami pieaugs.

1.3

Patiesi, runa ir par “kvalitatīvu lēcienu” — jaunu patērētāju interešu aizsardzības, aizstāvības un veicināšanas veidu, nodrošinot patērētāju informētību un līdzdalību, to interešu pārstāvību visos politisko lēmumu pieņemšanas līmeņos, jaunā kopainā ar pretrunīgiem raksturlielumiem, īpatnām patērētāju ieražām un paradumiem, atšķirīgām kultūras tradīcijām, atšķirīgiem likumiem un rīcības modeļiem.

1.4

Tādējādi šī iniciatīvas atzinuma mērķis ir rosināt pēc iespējas detalizētāk apspriest paplašināšanās ietekmi uz patērētāju aizsardzības politiku un likumiem, kā rezultātā varētu izstrādāt priekšlikumus patērētāju aizsardzības politikas vadlīnijām laikposmam pēc jauno dalībvalstu pilnīgas integrācijas vai iespējamām izmaiņām Kopienas acquis patērētāju interešu aizsardzībai, aizstāvībai, veicināšanai un patērētāju līdzdalības nodrošināšanai, vai, nepieciešamības gadījumā, pat jaunām likumdošanas iniciatīvām.

2.1

Lai izstrādātu šo atzinumu, bija nepieciešams iegūt pēc iespējas precīzāku informāciju par ES tiesību piemērošanas grūtībām jaunajās dalībvalstīs.

2.2

Šim nolūkam tika nosūtītas divas aptaujas anketas dažādiem šīs jomas atbildīgajiem, īpaši no pievienošanās valstīm: no sabiedriskās pārvaldes, patērētāju aizsardzības organizācijām un dažām profesionālajām organizācijām, kuras stāv ciešā kontaktā ar patērētāju pusi. Bez tam, 2003. gada 2. decembrī tika sarīkota noklausīšanās, kurā aktīvi piedalījās daudzi viesi.

2.3

Balstoties uz noklausīšanās rezultātiem un aptaujas atbilžu analīzi kā arī divpusējiem kontaktiem, kas izveidojās darba gaitā, atzinuma ietvaros iespējams izdarīt secinājumus un formulēt ieteikumus iespējamo izmaiņu iestrādei patērētāju politikas vadlīnijās pēc paplašināšanās.

3.1

Pastāv vienprātība attiecībā uz to, ka ikvienas patērētāju aizsardzības politikas primārajam mērķim atbilstoši šodienas reālajai situācijai paplašinātajā vienotajā tirgū jābūt — aizvien vairāk veicināt patērētāju kā “tirgus partneru” lomu, tādējādi sekmējot līdzekļu un mehānismu izveidi līdzdalības nodrošināšanai politikas vadlīniju izstrādē, kas vistiešāk skar patērētājus (2).

3.2

Lai gan šī mērķa realizācijai valdības, reģionālajām un valstiskajām organizācijām dažādās dalībvalstīs un arī dažādu Kopienas institūciju un organizāciju departamentu struktūrvienībām ir svarīga loma, ir vispār pieņemts, ka patērētāji paši pēc savas iniciatīvas, savā savienībā un asociācijā izlemj to, kāds būtu labākais veids, kā sagatavoties savu interešu aizsardzībai un reprezentēšanai, kā arī savai dalībai diskusijā un tos interesējošo politisko virzienu noteikšanā dažādos politisko un likumdošanas lēmumu līmeņos.

3.3

Šajā jomā galvenais princips var būt tikai pilna organizācijas kapacitātes un autonomijas un patērētāju pārvaldes atzīšana, lai tie spētu lokālā, reģionālā, valstiskā, Kopienas un starptautiskā līmenī izveidot un pievienoties asociācijās un federācijās ar mērķi nodrošināt atbilstošu savu interešu reprezentēšanu un savu dalību visās lietās, kur tiek pieņemti viņus interesējoši lēmumi.

No likumdevēja gan nacionālajā, gan Kopienas līmenī ir atkarīgs tas, kā un vai šī prasība tiek ievērota.

3.4

Noteikt Kopienas līmenī nosakošos parametrus, kas garantē, ka patērētāju organizācijas pēc pašu iniciatīvas ievēro demokrātiskas darbības un dibināšanas pamata principus, kas savukārt nodrošina, ka patērētāji ir atbilstoši un neatkarīgi pārstāvēti.

3.4.1.

Šajā ziņā daži Kopienas noteiktie kritēriji, kas nosaka patērētāju organizāciju un asociāciju pārstāvniecības parametrus tā, lai tos varētu salīdzināt visā Kopienas teritorijā (3), tikuši uzskatīti par nepietiekamiem.

3.4.2.

Šajā aspektā Eiropas Savienība dažādiem specifiskiem mērķiem ir noteikusi dažādus kritērijus patērētāju pārstāvošo organizāciju atpazīstamībai, piemēram, tos, kas izmantoti 1998. gada 19. maija Direktīvā 98/27/EC par darbību pārtraukšanu (4).

3.4.2.1

Tomēr šie kritēriji ir saistīti ar dalībvalstu “administratīvajiem” lēmumiem, tādējādi tie nevar būt izmantoti par pamatu vienotas patērētāju reprezentatīvas asociācijas vai organizācijas definīcijai, kas būtu identiska un salīdzināma dažādās dalībvalstīs iekšējā vienotā tirgus teritorijā.

3.5.

Ir noteiktas vairākas pazīmes, mēģinot definēt vienotu koncepciju par to, ko “pārstāvnieciska patērētāju asociācija” nozīmē, galvenokārt:

3.5.1

Vienlīdz tika ieteikts, ka kooperatīvu sabiedrības, īpaši patērētāju kooperatīvi, jāpadara vienlīdzīgas ar patērētāju asociācijām5.

3.5.2

Pie tam tika apskatīta iespējamība pieprasīt, lai pārstāvnieciskās asociācijas tiktu oficiāli atzītas no pilnvaroto valsts instanču puses dalībvalstīs; pret to tika iebilsts, ka patērētāju asociāciju atbalstam ir jānotiek pēc to tehniskajām īpašībām un darba rezultātiem un ne tikai pēs to atzīšanas no nacionālo valstu iestāžu puses.

3.6

Šī jautājuma jutīguma dēļ Komiteja, atzīstot, ka šis jautājums ir svarīgs, uzskata, ka Komisijai šis jautājums padziļināti jāizskata savās diskusijās un rezultāti jāpublicē paziņojumā.

3.7

Lai nodrošinātu, ka organizācijas, kas pārstāv patērētāju vispārējās un specifiskās intereses, atbilstoši pārstāv patērētāju tiesības jo īpaši Kopienas līmenī, pastāvošajā sistēmā tika atklāti vairāki trūkumi un izlaidumi, kas vēl apgrūtina atbilstošu patērētāju pārstāvības tiesību pildīšanu.

3.7.1

Īpaša būtu jāuzsver izglītošanas nepieciešamība minēto patērētāju asociāciju un organizāciju vadošajam profesionālajam personālam un apmācītājiem (5).

3.7.2

Tāpat lielākajā daļā vispārīgo informatīvo programmu, kas domātas patērētājiem kopumā, patērētāju organizācijām un asociācijām ir jāsniedz iepriekš sagatavota informācija, ko tās pēc tam varētu izplatīt saviem biedriem vai patērētājiem kopumā to valstīs vai attiecīgajos reģionos.

3.7.3

Patērētāju aosicācijām ir jābūt labāk pārstāvētam dažādās Kopienas instancēs, tieši vai sadarbojoties ar tām pkārtotajām organizācijām. Tomēr EESK pozitīvi vērtē Komisijas nesenās likumdošanas iniciatīvas restrukturizēt Patērētāju padomi (6) un nozīmēt atbildīgo sakaru amatpersonu Konkurences ĢD (7) un cer, ka šim paraugam sekos citas instances citās patērētājus interesējošās politikas jomās9.

3.7.4

Par vienlīdz svarīgu tiek uzskatīts organizēt regulārus Eiropas patērētāju forumus ar mērķi paplašināt un uzlabot dialogu, informāciju un sadarbību patērētāju organizāciju starpā.

4.1

Viena no galvenajām prioritātēm, lai nodrošinātu piemērotu patērētāju pārstāvniecību ir nodrošināt atbilstošu finansējumu patērētāju struktūrām, gan organizācijas, gan darbības līmenī (8).

4.2

Neatkarīgi no katras valsts spēkā esošās likumdošanas, vairākas patērētāju pārstāvnieciskās organizācijas uzskata, ka vienīgi ar šo attiecīgo Kopienas darbību palīdzību būtu iespējams piešķirt patērētāju pārstāvnieciskajām asociācijām nepieciešamos līdzekļus, kas nepieciešami patērētāju pārstāvībai, aizstāvībai un veicināšanai reģionālā, valstiskā, Kopienas un starptautiskā līmenī (9).

4.3

Kopumā tika uzsvērts, ka, tā kā patērētāju asociācijas ir atkarīgas no finansējuma, ko nodrošina biedru atbalsta līdzekļi, vai finansējums, kas gūts pēc savas iniciatīvas, tām varētu rasties problēmas sasniegt finansiālu līdzsvaru, saglabājot savu autonomo statusu un neatkarību no politiskās un ekonomiskās varas (10).

Lai saglabātu šādus principus, visam finansiālajam atbalstam būtu jātiek vērstam uz programmām, iniciatīvu projektiem, precīzāk, tehniskās daļas izveides jomu, patērētāju apmācību un kolektīvajām finansiālajām darbībām patērētāju izplatīto interešu aizstāvībai un nevis pašreizējai šo instanču pārvaldei.

4.4

Kopienas viedoklis par pašreizējo atbalstu patērētāju organizācijām un asociācijām ir sniegts 2003. gada 8. decembra Lēmumā 20/2004/EC, nosakot galvenos noteikumus Kopienas darbību finansēšanai, kas saistītas ar ES patērētāju politiku periodā no 2004. — 2007. gadam (11), kas jāskata saistībā ar 2003. gada 15. septembra Pārskatu par Patērētāju politikas stratēģiju 2002.- 2006. gadam. (12)

5.1

153. pants ir formulēts tā, ka kā ES patērētāju aizsardzības politikas pamatprincips skaidrs kļūst minimālās harmonizācijas koncepts augstā patērētāju aizsardzības līmenī (13).

5.2

Šādā perspektīvā patērētāju aizsardzības direktīva, kas, starp citu, nav jauna (14) un kas nav tikusi mainīta arī Konstitūcijas projektā, lielākajā daļā patērētāju aizsardzības direktīvu, ietver tā saukto “minimālo noteikumu” šādā redakcijā:

“Šī direktīva neaizkavē dalībvalstis piemērot vai uzturēt izdevīgākus vai stingrākus noteikumus patērētāju aizsardzības jomā, ievērojot Līguma noteikumus.” (15)

5.3

Tomēr varētu likties, ka, vadoties pēc Zaļās grāmatas par patērētāju aizsardzību ES (16) un pēc Komisijas ziņojuma par patērētāju politikas stratēģiju periodam no 2002.- 2006. gadam (17), pilnīga saskaņošana tiek izmantota kā metode pieejas veicināšanai likumdošanā jomās, kas saistītas ar patērētāju aizsardzību un aizstāvību.

5.3.1

Šis aspekts tiek ņemts vērā nesen ieteiktajās direktīvās saistībā ar patēriņa kredītu (18) un negodīgām komerciālajām darbībām. (19) Kopā ar savstarpējās atzīšanas principu (20), kas varētu likties pārāk vispārīgs pretstatā vienreizējam pasākumam, šī metode var tikt attaisnota ar saistītajām jomām vai nepieciešamību garantēt iekšējā tirgus galveno aspektu realizāciju.

5.3.2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, īpaši ievērojot Savienības paplašināšanu līdz divdesmit piecām dalībvalstīm, atzīst priekšrocību, lai pieņemtu likumdošanu, kas nodrošinātu noteikumu saskaņošanu lielākajā mērā, pārvaldot juridiskās darbības starp uzņēmumiem vai uzņēmumiem un patērētājiem.

5.3.2.1

Lai sasniegtu šo mērķi, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka, cik iespējams un ņemot vērā jautājuma raksturu, ES ir nepieciešams pieņemt regulas (vai izmantot Eiropas Konstitūcijas projekta jauno apzīmējumu “Eiropas likumus” (21) ), pretējā gadījumā ir jācenšas maksimālo harmonizāciju panākt ar direktīvām (vai “Eiropas pamatlikumiem”), lai nodrošinātu sekundāro tiesību tiesisko drošību.

5.3.3

EESK tomēr uzskata, ka šādas saskaņošanas obligāts priekšnoteikums ir, ka patērētāju aizsardzība ir jānodrošina visaugstākajā līmenī saskaņā ar tehnoloģisko attīstību, zinātni un kultūras modeļiem.

5.4

Visās pārējās situācijās, kurās primārais interešu aizstāvēšanas mērķis nav nodrošināt iekšējā tirgus darbību, bet drīzāk nodrošināt patērētāju aizsardzību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka labākais veids, kā šīs intereses aizsargāt, ir nodrošināt un uzturēt minimālas saskaņotības principu, gan arī augstā aizsardzības līmenī, bet ļaujot dalībvalstīm uzturēt vai piemērot stingrākus patērētāju aizsardzības pasākumus saskaņā ar Līgumu un strikti ievērojot 153. panta 5. punktu.

5.5

Saistībā ar desmit jauno dalībvalstu pievienošanos, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja iesaka Komitejai pārskatīt savu nostāju attiecībā uz neseno virzienu, kas ietver sistemātisku saskaņotības maksimalizēšanu, to ierobežojot situācijās, kurās ir nepieciešamība realizēt vai likt darboties iekšējam tirgum, un vienmēr nodrošināt, ka šajā gadījumā patērētāju aizsardzība tiek garantēta visaugstākajā līmenī, saskaņā ar zinātnes stāvokli, tehnoloģijas attīstību un sociokulturālajiem modeļiem konkrētajā jomā.

5.6

Ar “zināšanām zinātnes jomā” ir jāsaprot zināšanu pamats, kas domāts patērētāju politikas izstrādātājiem. Šis jēdziens apkopo apstiprinātos rezultātus par:

Acīmredzamiem iztrūkumiem saistībā ar zināšanu pieejamību jātiek novērstiem ar atbilstošas izpētes kapacitātes radīšanu.

5.7

Jebkurā gadījumā, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja iesaka katru reizi, kad tas ir iespējams un tehniski-juridiskā progresa stāvoklis to ļauj, izmantot reglamentu (vai “Eiropas likumu” pēc jaunās terminoloģijas) kā vispiemērotāko instrumentu, lai garantētu efektīvu likumdošanas attiecību atjaunošanu un izdevīgā veidā nodrošinātu tiesību noteiktību un drošību to piemērošanā juridiskajām attiecībām (22).

6.1

Daži Līguma pamatprincipi ir arī sekundārās likumdošanas pamati. Uz tiem vienmēr vajadzētu atsaukties, tiklīdz runa ir par regulas noteikšanas dabu, galvenajiem raksturlielumiem un iespējām, kā arī par reglamentējošiem pasākumiem dažādās nozarēs un izstrādājot Eiropas Savienības politiskās nostādnes.

Patērētāju likumdošana nav izņēmums.

6.2

Svarīgākie no šiem principiem ir subsidiaritātes princips (23), savstarpējas atzīšanas princips un piesardzības princips.

6.3

Šeit padziļināti neizskatot subsidiaritātes principa piemērošanu uz patērētāju aizsardzības priekšrakstiem, var konstatēt, ka tā formulējums saistībā ar 153. pantu noved pie, kā to daži autori dēvē, “dubultas subsidiaritātes” (24).

6.3.1

Pēc vispārējās, primārās subsidiaritātes kontroles, kas noteikta EK līguma 3 b pantā, likumdevējs paredz 153. panta 3 b punktā minētajiem pasākumiem stingru īstas sekundārās subsidiaritātes kontroli.Tas nozīmē, ka Kopienas pasākumi ir pieļaujami tikai tad, ja tie ir izgājuši subsidiaritātes kontroli, ja tie papildina vai atbalsta dalībvalstu iniciatīvas minētājās jomās.

6.3.2

Citiem vārdiem sakot, ir nepieciešams, lai dalībvalstis vispirms veic vai plāno nacionālos pasākumus pēc savas iniciatīvas, pirms Komisija var ievadīt precīzu darbību, kas papildina vai atbalsta nacionālos pasākumus.

6.3.3

Rezumējot, Kopienai nav savas iniciatīvas tiesības, lai ievadītu pasākumus, arī ne tajās nedaudzajās iepriekš minētajās jomās, un pat ne tad, ja tās darbība, sakaņā ar subsidiaritātes principu 3 b pantā būtu pamatota ar dalībvalstu specifisko pasākumu turpinājumu vai sekām.

6.4

Tādējādi ir svarīgi, ka patērētāju pārstāvji Kopienas institūcijām, saistība ar konkrēto subsidiaritātes principa piemērošanu, visos gadījumos liek saprast, ka šī principa interpretācija nedrīkst novest pie nepieciešamo un piemēroto patērētāju aizsardzības pasākumu kavēšanas.

6.5

Attiecībā uz savstarpējās atzīšanas principu (25), Komitejai jau bija iespēja izteikt detalizēti savu viedokli 2000. gada novembra iniciatīvas atzinumā (26) pēc svarīga Komisijas ziņojuma par “Savstarpēju atzīšanu atgriezeniskās saites kontekstā saistībā ar iekšējā tirgus pasākumu plānu” (27).

6.6

Komisija, savukārt, ir publicējusi pasākumu programmas, lai ieviestu savstarpējās atzīšanas principu dažādās nozarēs, jo īpaši lēmumos par krimināllietām un civilajām, kā arī komercdarbības lietām. (28).

6.7

Tieši uz pasākumiem, kas skar patērētājus, ir pieaugoša tendence šo principu paplašināt uz dažādām regulācijas jomām, īpaši tad, ja vienlaikus ir jāpanāk pilna harmonizācija.

6.8

Kaut arī principa piemērošana šķiet vispārēji pamatota, pastāv jomas, kur šī principa piemērošana noved pie tā, ka patērētāji ir pakļauti dažādiem dalībvalstu likumiem. Tas rada apjukumu un neveicina pārrobežu līgumu slēgšanu (29).

6.9

Tādēļ EESK vērš Komisijas uzmanību uz to, ka ir nepieciešams apdomīgs un attiecīgā sektora realitātei atbilstošs savstarpējās atzīšanas principa lietojums kā līdzeklis tiesisko priekšrakstu salīdzināšanai.

6.10

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka piesardzības principam, kas tika integrēts Kopienas tiesībās ar Māstrihtas līgumu un ierobežots vides politikā, vajadzētu tikt uzskatītam par tiesisko principu, kas kopīgs visām Eiropas Savienības politiskajām nostādnēm, īpaši, kas saistītas ar patērētāju aizsardzību, kur tam ir nozīmīga praktiska ietekme (sistemātisks un objektīvs riska novērtējums un pierādījuma smaguma apgriešana par labu patērētājam kā vispārēju atbildības tiesību likumu) (30).

7.1

Horizontālās pieejas koncepts vai “mainstreaming” patērētāju politikā, kas ES Līgumā tika uzņemts ar Amsterdamas Līgumu un jau ticis minēts vairākos Komisijas programmātiskajos dokumentos (31), patreiz iegūst lielāku nozīmi gan Komisijas politikas vadlīnijās, gan arī kā Konstitūcijas projektā iedibinātas pamattiesības (32).

7.2

Komisijas dokumentā par “Patērētāju politikas stratēģiju laika periodam no 2002. līdz 2006. gadam” (33) ir teikts, ka patērētājiem nozīmīgas ir ne tikai speciālās patērētāju tiesības, bet tos skar arī citas svarīgas ES politikas jomas kā iekšējais tirgus, vide un ilgtspējīga attīstība, transports, finansu pakalpojumi, konkurence, lauksaimniecība, ārējā tirdzniecība utt. Tādēļ patērētāju politiku nevar aplūkot izolēti no citām jomām, kuras ietekmē patērētājus. Nepieciešama ir patērētāju interešu sistemātiska iesaistīšana visās nozīmīgajās ES politikas jomās  (34).

7.3

Tomēr patiesībā šis princips netika sistemātiski un konkrēti īstenots darbībā pie Kopienas politiku turpināšanas un izveidošanas. Arī iepriekš minētajā stratēģijas dokumentā šim mērķi, pretēji kā EESK atzinumā ierosināts, netika piešķirts prioritārs statuss (35).

7.4

Attiecīgi ir ļoti svarīgi noteikt pārredzamus mehānismus un izveidot ticamas praktiskas darbības, lai garantētu, ka patērētāju intereses vienmēr tiek ņemtas vērā un ka tiek nodrošināts augsts aizsardzības līmenis jebkurā jomā, kas ietverta Kopienas kompetencē (36).

7.5

Šajā aspektā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja iesaka Komisijai pārbaudīt nepieciešamību izpētīt cilvēku un materiālo resursu stiprināšanu DG SANCO ietvaros un no jauna koordinēt savas darba metodes un procedūras ar citām ģenerāldirekcijām.

7.5.1

Tāpat citām Kopienas institūcijām, sākot ar Padomi un beidzot ar Eiropas Parlamentu, pēc Reģionālās komitejas un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas pašas piemēra, ir jāpārdomā savas organizācijas forma un metodes, kā labāk nodrošināt efektīvu patērētāju aizsardzības ievērošanu visās Kopienas politikas jomās.

8.1

Likumdošanas un reglamentu iniciatīvu izplatīšana un augošā sarežģītība patērētāju tiesību jomā pieprasa, pat nosaka kā obligātu priekšnoteikumu, turpināt uzlabot un vienkāršot likumdošanu.

8.2

Komisija pēdējā laika arvien vairāk ir nodarbojusies ar Kopienas tiesisko aktu izstrādes (37) aspektiem.

8.3

Savukārt komiteja ir ne tikai atbalstījusi Komisiju šajā jomā (38), bet jau 2000. gadā padarīja “vienkāršošanu” par savas Iekšējā tirgus novērošanas iestādes pastāvīgu tēmu.

8.4

EESK tāpēc pozitīvi vērtē starpinstitucionālo vienošanos, ko panāca Eiropas Parlaments, Padome un Komisija šajā jomā (39), un atgriežas pie jau noformulētajiem novērojumiem minētajā atzinumā un īpaši tajā, kas nesen tika apstiprināts saistībā ar Komisijas pēdējo paziņojumu par šo jautājumu (40).

8.5

Šis jautājums ir sevišķi svarīgs saistībā ar patērētāju likumdošanu tik tālu, cik tā ietekmē privātos indivīdus; tādējādi īpaša uzmanība ir jāvelta turpmākai patērētāju likumdošanas vienkāršošanai, tā lai to būtu iespējams vieglāk izprast un piemērot (41).

8.6

Tajā pašā laikā ir jāveic pasākumi, lai izstrādātu kodifikāciju, ko jau veic Komisija, lai gan mazā apjomā, tikai saistībā ar dažām direktīvām.

8.7

Ņemot vērā, ka terminam “kodifikācija” ir vairākas nozīmes, šķiet nevajadzīgi pielikt pūles, izveidojot Eiropas Patērētāju kodeksu (42). Drīzāk mums vajadzētu turpināt izskatīt un atkārtoti izstrādāt Kopienas likumdošanu, saskaņojot dažādu likumdošanas iniciatīvu noteikumus un sakārtojot jomas sistemātiskā veidā.

8.8

Viens veids, kā samazināt juridisko nastu, būtu pēc iespējas vairāk izmantot pašregulējošos un kopīgi regulējošos mehānismus.

8.8.1

Necenšoties apsteigt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu, sagatavojot šo tēmu, tomēr var jau apgalvot, īpaši attiecībā uz patērētāju tiesībām, ka tirgū, kas vēl nav apvienots un kam ir informācijas deficīts, būs iespējams izstrādāt tikai alternatīvas pašregulējošās un kopīgi regulējošas sistēmas, ja pastāvēs juridiskais pamatojums ar atbilstoši definētu apjomu, parametriem un kritērijiem. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja to jau ir minējusi savā atzinumā par negodīgām komerciālām darbībām45.

9.1

Jau ilgu laiku Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzsver to svarīgo lomu, kāda patērētāju aizsardzībai, sekmēšanai un aizstāvībai ir tos atbilstošai informēšanai un apmācībai.

9.2

Īpaši attiecībā uz patērētāju informēšanu Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir darījusi zināmu, ka nav pietiekami sniegt specifisku informāciju attiecībā uz pakalpojumu vai produkciju, ne arī sniegt jebkāda veida ļoti sarežģītu informāciju, bet vajadzētu sniegt vispārīga rakstura informāciju par patērētāju tiesībām, kam jākalpo par pamatu attiecībā uz piemērotu informāciju par precēm un pakalpojumiem (43).

9.3

Attiecībā uz patērētāju apmācību Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, nesenā iniciatīvas atzinumā ne tikai uzrakstīja aizstāvības rakstu par “izglītotu patērētāju”, bet arī sagatavoja metožu un satura sarakstu un noteica dažādu izglītības procesa starpnieku (Eiropas Savienības, valstu, patērētāju, profesionālo asociāciju, utt.) nozīmi (44).

9.4

Veicot pasākumus, lai izskatītu un izstrādātu patērētāju politiku — kas ir paplašināšanās tiešas sekas, patērētāju informēšana un izglītošana spēlē vēl lielāku lomu, nodrošinot, ka patērētāju intereses tiek veicinātas un aizstāvētas efektīvi, tajā pašā laikā ļaujot dalībvalstīm un patērētāju asociācijām definēt vadlīnijas un kritērijus, lai saskaņotu šādu informēšanu un izglītošanu ar īpašiem apstākļiem un iezīmēm katrā valstī reģionālajā vai lokālajā tirgū.

9.4.1

Šajā svarīgajā uzdevumā nozīmīgu lomu spēlē ne tikai skolas, patērētāju asociācijas, uzņēmumi, profesionāļi un dalībvalstis.

ES ir jākoordinē iniciatīvas, bez tam arī jārada stimuli un jāveic pasākumi, kas ved pie kvalitatīvas patērētāju informācijas uzlabošanas un labākas patērētāju audzināšanas (45).

9.4.2

Šīm darbībām nav jāaprobežojas ar piemēroto finansiālo atbalstu, bet vajadzētu segt arī informēšanas un apmācības kopīgo programmu un kampaņu veikšanu.

9.4.3

Ar to būtu jāvēršas gan pie patērētājiem, gan arī profesionāļiem, preču un pakalpojumu piedāvātājiem un likumdošanā un likumu piemērošanā iesaistītajiem, īpaši pie juristiem (tiesnešiem, advokātiem, prokuroriem utt.).

10.1

Ļoti svarīgs ir aspekts, kas izriet no nesenā regulas priekšlikuma par sadarbību starp nacionālajām varas iestādēm, kas ir atbildīgas par likumdošanas piemērošanas uzraudzību saistībā ar patērētāju aizsardzību (COM (2003) 443 final, 18.07.2003), par ko Komitejai jau bija iespēja izteikt savu atzinumu (46).

10.2

Lai Kopienas likumu respektēšanas pārraudzības sistēmu padarītu efektīvāku un nodrošinātu tās efektīvu īstenošanu dalībvalstīs, ir jānovērš virkne regulā atrastu trūkumu.

Viens no punktiem, kas tūlīt būtu jāmaina, ir, pēc EESK domām, pārāk ierobežotā regulas darbības joma.

11.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir pilnīgi pārliecināta par faktu, ka likumdošanas grozījumi, lai kādi tie būtu, nespētu radīt ne tūlītēju efektu, ne ilgspējīgus rezultātus. Tādējādi, papildus tās vēlmei uzsvērt nepieciešamību stiprināt efektīvu pastāvošo tiesību piemērošanu — šajā diskusijā par dažādām jomām, kas ir jāapskata detalizētāk vai jāuzlabo, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vēlas uzsvērt iespējamo izmaiņu saistīto un progresīvo raksturu veidā, kas neizjauktu nepieciešamo līdzsvaru galveno interešu starpā, tomēr neaizmirstot nelabvēlīgo stāvokli, kādā atrodas patērētājs patērēšanas procesā.

11.2

Šādā perspektīvā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir paziņojusi par dažām jomām, kas pēc tās uzskatiem būtu jāapspriež, lai uzlabotu pašreizējo normatīvu daļu, kas pārvalda juridiskās attiecības, kas tieši saistītas ar patērētājiem.

11.2.1

Viens no aspektiem ir saistīts ar pakalpojumu drošību patērētājiem un ar veidu, kā tiek reglamentēta piegādātāja atbildība par nepilnīgu pakalpojumu sniegšanu.

11.2.2

Attiecīgās direktīvas priekšlikums (47) kopš 1992. gada ir apturēts. Atbildot uz lūgumu no Padomes un Parlamenta “noteikt Kopienas rīcības vajadzības, iespējas un prioritātes attiecībā uz pakalpojumu drošību”  (48) , Komisija ir pieņēmusi lēmumu uzsākt diskusijas par šo jautājumu tās 2003. gada 6. jūnija ziņojumā un direktīvas priekšlikumā par pakalpojumiem iekšējā tirgū (49), un direktīvas priekšlikumā par pakalpojumiem iekšējā tirgū (50). Šis lēmums tiek sagaidīts ar jaunām cerībām.

11.2.3

Tajā pat laikā, var sūdzēties, ka Komisijas pieeja dotajam virzienam šai tēmai nav izskaidrojama ar efektīviem un precīziem regulas noteikumiem, pamatojoties uz subsidiaritātes un komplementaritātes principu nepiemērotu interpretāciju un papildinājumiem nacionālo politiku ziņā (51).

11.2.4

Cita joma, kurā ir konstatēts iztrūkums svarīgā reglamentā Kopienas līmenī, ir vispārīgo interešu galveno pakalpojumu noteikšana un principi, kam tie jāpārvalda, saistībā ar pakalpojumu ilgspēju un universālo raksturu, cenu pieejamību, piekļuves tiesībām un izvēles brīvību (52).

11.2.4.1

Ievērojot savu atzinumus par šo jautājumu (53), komiteja uzskata, ka ES paplašināšana liek noteikt precīzas un skaidras vadlīnijas, ņemot vērā dažu svarīgu sabiedrisko pakalpojumu privatizēšanas situāciju un saraksta izveidošanu par galveno interešu pakalpojumu būtību, kuru starpā gaisa un dzelzceļa transports, elektrība, gāze, pasta pakalpojumi un telekomunikācijas (54) var tikai turpināt būt to sastāvā.

11.2.4.2

Ja nav pietiekami precīzu kvalitātes indikatoru, lai nodrošinātu pakalpojumu salīdzināmu novērtēšanu, tiek gaidīts solītais Komisijas paziņojums par galveno interešu pakalpojumu horizontālās novērtēšanas metodiku (55).

11.2.5

Vēl viena nepilnība ir saistīta ar Kopienas mēroga likumdošanas standartizēšanu, kas saistīta ar līgumattiecību saistībām.

11.2.5.1

Tāpēc ir nepieciešams īpaši pieminēt Komisijas iniciatīvu par to, ka ir vajadzīga šīs jomas regulas (56) priekšlikuma izveide, kas ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas formulētiem ieteikumiem (57) un novērojumiem, pēc tās attiecīgajiem uzskatiem, veido galveno elementu paplašinātās ES līmeņa likumdošanas saskaņošanas procedūrā, jomā, kas ir svarīga atbilstošai patērētāju aizsardzībai.

11.3

Kas attiecas uz informēšanas tiesībām, īpaši to attiecinot uz pārtikas produktiem (58), bez nepieciešamības padarīt etiķeti pēc iespējas saprotamāku patērētājiem, vienlīdz ir nepieciešams pāriet uz citām modernām metodēm, kas uzlabotu patērētāju informēšanu (Internets, bezmaksas līnijas, patērētāju atbalsta dienesti, utt.), neaizmirstot norādīt produkta izcelsmi, kur tas nepieciešams un iespējams (59).

11.4

Attiecībā uz veselības un drošības aizsardzību, sistēmas RAPEX (60) vēl efektīvāka darbība ir atkarīga no dalībvalstu varas iestāžu reakcijas kapacitātes. EESK atkārtoti norāda uz nepieciešamību investēt Kopienas tirgus pārraudzības sistēmas kvalitātē un tādējādi veicināt projektus, kuri dod ieguldījumu tirgus kontroles mehānismu izstrādāšanā un attīstībā dalībvalstīs (īpaši jaunajās), pie kam atbalstāmas ir gan patērētāju asociācijas, gan arī atbildīgās sabiedriskās iestādes (61).

11.4.1

Patērētāju asociācijām, no savas puses, ir uzdevums piegādāt uzticamu informāciju par drošiem produktiem un pakalpojumiem un nacionālajā līmenī veikto kontroļu rezultātiem.

11.5

Attiecībā uz patērētāju ekonomisko interešu aizsardzību, vairāki aspekti būtu jāformulē no jauna.

11.5.1

Attiecībā uz ražotāju atbildību  (62), pastāvošais režīms ir nelīdzsvarots, radot zaudējumus patērētājam saistībā ar pierādījumu nastu, kas piemērota patērētājam no vienas puses un ražotāja saistībām no otras puses.

11.5.1.1

Attiecīgi ir pietiekami iemesli tekošajai 1985. gada 25. jūlija Direktīvas 85/374/EEC pārstrādāšanas turpināšanai, atbilstoši Zaļajā grāmatā par civiltiesisko atbildību par nepilnīgiem izstrādājumiem (63) priekšlikumiem, uz ko sekojoši atsaukušās virkne Komisijas uzdevumā veiktu izpēšu (64).

11.5.2

Noteiktas prognozes ir paustas par pasākumiem, kas saistīti ar patērētāju aizsardzību, veicot tirdzniecību mājās68, lai darītu zināmas patērētāju prasības grūtību dēļ, kas radušās pierādījumu nodrošināšanā, kā arī tāpēc, ka dažkārt nav skaidrs, kādus noteikumus jāpiemēro. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka šai problēmai ir jātiek pārskatītai tādā veidā, lai izstrādātu pamatvirzienus, kā pasargāt patērētāju no krāpnieciskām rīcībām. Bez tam visai direktīvai vajadzētu tikt pārskatītai, ievērojot visas pašreizējās agresīvās un neuzticamās darbības un Kopienas tekstus, kas uz tiem attiecas.

11.5.3

Saistībā ar attālināti noslēgtajiem līgumiem  (65), ir svarīgi pieņemt lēmumu, kas noteigtu, ka pierādījumu nasta ir jānes piegādātājam attiecībā uz prasību ievērošanu, rakstisku apstiprināšanu un patērētāja piekrišanu (66). Turklāt būtu noderīgi analizēt informācijas pienākuma piemērotību attālajos līgumos saistībā ar jaunajām tehnoloģijām.

11.5.4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pauž savas bažas saistībā ar atsacīšanās tiesībām, jo ir svarīgi veicināt aizkavējumu standartizēšanu dažādos likumdošanas tekstos un noteikt skaidrus likumus šo tiesību īstenošanai, īpaši attiecībā uz attālinātajiem finansiālajiem pakalpojumiem (67), un saistībā ar patēriņa kredītu (68) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzsver, cik svarīgi ir vienkāršot režīmu, kas ir pārāk sarežģīts un diezgan neizprotams (69).

11.5.5

Saistībā ar patērētāju aizsardzību sakarā ar negodīgiem nosacījumiem patērētāju līgumos  (70), būtu derīgi, ja Komisija izveidotu sistematizētu un aktuālu galveno līgumu noteikumu sarakstu par nosacījumiem, kas ir uzskatāmi par negodīgiem, gan no dažādu dalībvalstu tiesvedības, kā arī no Eiropas Kopienas Tiesas tiesvedības, ar mērķi to izplatīt patērētāju profesionālo un pārstāvniecisko organizāciju starpā (71).

11.5.5.1

No otras puses, tā kā ir atzīts, ka reglmantējošie noteikumi ir novecojuši, ir nepieciešams, lai Komisija, cik ātri vien iespējams, beigtu darbu pie to pārskatīšanas, ņemot vērā tās ziņojumu par direktīvas piemērošanu (72) un neskaitāmās darba sanāksmes, ko tā ir organizējusi šajā sakarā.

11.5.6

Saistībā ar patēriņa kredīta problemātiku (73), Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai jau bija iespēja izteikt viedokli nesenā Komisijas priekšlikumā par šo tēmu (74), un šobrīd ir jāapstiprina nepieciešamība cīnīties ar nolietojuma parādību un saskaņot patērētāju un kreditoru attiecīgās tiesības un pienākumus. Atšķirību pastāvēšana starp valsts regulām šajā jomā un dažādu līmeņu pastāvošo patērētāju aizsardzību, situācijā, kas saasināsies ar jauno dalībvalstu pievienošanu, var radīt ticības zudumu finansu pakalpojumiem un radīt konkurences traucējumus.

11.5.7

Jautājums, kas jāuzskata par neatliekamu Kopienas līmenī, jo tas jau ticis vairākas reizes uzsvērts no Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas puses, ir mājsaimniecību kredītu pārsniegšana  (75), kas ir saasinājies un par ko tiek teikts, ka tas varētu izraisīt procentu maksājumu augšanu.

11.5.8

Tāpat Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka ir ļoti svarīgi izvērst regulas elektronisko maksājumu drošības jomā (76), pozitīvi vērtējot neseno Komisijas iniciatīvu par debašu rīkošanu saistībā ar kopējas telpas izveidi iekšējā tirgus maksājumiem (77).

11.5.8.1

Jebkurā gadījumā visu laiku trūkst kopīgas perspektīvas elektroniskās tirdzniecības jomā, kas varētu iegūt patērētāju uzticību, kā tas skaidri izriet no konferences, kas notika Dublinā, Eiropas Patērētāju dienā 2004. gadā.

11.5.8.1.1

Bez tam līdz šim veiktie pasākumi ar mērķi radīt profesionālas akreditācijas sistēmas, nav pat veicinājuši pašregulējošos pasākumu izveidi, lai ļautu patērētājiem noteikt uzticamas interneta lapas.

11.5.8.1.2

Ir iemesls būt apmierinātiem, par spīti ierobežojumiem, ar nesenajiem Komisijas pieņemtajiem noteikumiem, kas domāti, lai veicinātu drošāku interneta lietošanu (78) saistībā ar nepilngadīgo aizsardzību un cilvēku cieņas aizsargāšanu, un atbildes tiesībām audiovizuālās informācijas pakalpojumu ietvaros (79).

11.5.8.2

Bez tam, starptautiskā līmenī trūkst līdzīgas juridiskās daļas, kā tā, kas izveidota ES ar Briseles I reglamentu, kas ir svarīga drošu starptautisku, elektronisku darījumu nodrošināšanai. Šī iemesla dēļ konvencija par kompetences jautājumiem un piemērošanas lēmumiem civilajā un komerciālajā jomā saistībā ar šo jomu ir galvenais mērķis, kas jāpārskata Hāgas konferences ietvaros.

11.5.9

Kā svarīgā jomā ir jāmin līgumu tiesību standartizēšana, ko veic Komisija un atbalsta Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (80); šī ir joma, kas jāveicina un tālāk jāattīsta, uzmanību pievēršot īpašu līgumu veidu standartizācijai, kas ir sevišķi svarīgi patērētājiem (81).

11.5.10.

Nesen publicētā Direktīva par noteiktiem aspektiem attiecībā uz patērētāju preču un ar to saistīto garantiju pārdošanu (82) aplūko aspektus saistībā ar garantijām, kas saistītas ar preču tirdzniecību. EESK kritika attiecībā uz šo priekšlikumu, kā tas teikts tās atzinumā par šo jautājumu (83), ir pamatota, jo īpaši attiecībā uz saistībām starp komerciālajām un juridiskajām garantijām, kā arī uz procedūrām, kas saistītas ar to realizēšanu praksē.

11.5.10.1

Tagad ir svarīgi ne tikai pārdomāt direktīvas spektru, lai segtu visus pakalpojumus, kas seko pēc tirdzniecības (84), bet arī rūpīgi uzraudzīt no Komisijas puses, kā direktīva tiek iestrādāta dalībvalstīs, ņemot vērā tās režīma sarežģītību un grūtības to saskaņot ar valsts likumdošanu.

11.5.11

Viena no jomām, par kuru tika paustas cerības, ka Komisija pieņems nostāju attiecībā uz Zaļo grāmatu par patērētāju aizsardzību (85), bija tieši negodīgo komerciālo darbību joma.

11.5.11.1

Tajā pat laikā, savā atzinumā par šo tēmu (86), Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai jau bija iespēja paust vilšanos un noteiktu viedokli par vadlīnijām, kas nodrošinātas konkrētajā direktīvā.

11.5.11.2

Šis jautājums ir rūpīgi jāuzrauga nākotnē, jo īpaši no patērētāju pārstāvju puses jaunajās dalībvalstīs.

11.5.12

Tāpat Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir izteikusi savu neapmierinātību attiecībā uz regulas projektu par tirdzniecības veicināšanu  (87), un apstiprinājusi iebildumus attiecībā uz tā beigu formu un tā savienojamību ar priekšlikumu saistībā ar negodīgām komerciālām darbībām, baidoties, ka kopumā šie divi instrumenti tā vietā, lai palīdzētu veicināt patērētāju intereses, spers soli atpakaļ no pašreizējiem patērētāju aizsardzības līmeņiem.

11.6

Visbeidzot taisnīguma pieejamības jomā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka ir nepieciešams stiprināt ne tikai kolektīvo, kopējo un līdzīgo individuālo interešu aizstāvību (88) (nekavējoties izskatot Direktīvu par rīkojumiem attiecībā uz patērētāju interešu aizsardzību (89), izvēršot tās spektru tā, lai pārveidotu to par “klasificētu darbību” ar mērķi veicināt zaudējumu kompensāciju, tajā pašā laikā apturot nelikumīgas vai negodīgas darbības), bet arī individuālo patērētāju likumiskās intereses konflikta situācijā, jo īpaši tas attiecas uz ātru tiesisko procesu nodrošināšanu, ideāli — ja bez maksas (90). Šajā jomā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vairākkārt atkārto, ka tā atbalsta ne tikai alternatīvus konfliktu risināšanas līdzekļus (alternatīva strīdu atrisināšana) (91), bet arī šķīrējtiesu procedūras. Vienlīdz tiek uzskatīts, ka viena no prioritātēm ir atbalstīt valstiskās varas iestādes operatīvā un tehniskā līmenī, lai radītu līdzekļu izmantošanas iespēju dažādās dalībvalstīs96.

11.6.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atbalsta saistošās likumdošanas pieņemšanu, kas, ietverot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus, nodrošina mērķu sasniegšanu, kas sniegti Komisijas ieteikumos par šo jautājumu (92). Tas jo īpaši attiecas uz patērētāju brīvības principu un objektivitātes principu, procedūru pārredzamību, izstrādājot saistošus noteikumus no ieteikumiem, kas līdz šim nav efektīvi piemēroti praksē plašā mērogā.

11.7

Šajā jomā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja apsveic nesenās Komisijas iniciatīvas saistībā ar tiesisko sadarbību, starp kurām var izšķirt regulas, kas saistītas ar maksātnespēju (93) un ar piemērojamo likumu par tiesu kompetenci (Briseles Konvencija) (94), kā arī regulas priekšlikumu par piemērojamo likumu saistībā ar ne līgumattiecību saistībām (Roma II) (95), Zaļo grāmatu par Romas Konvencijas par līgumattiecību saistībām pārveidošanu Kopienas Regulā (Roma I) (96) un regula, ar ko tiek izstrādāti Kopienas darbību noteikumi, lai veicinātu Eiropas tiesiskas telpas izveidi civilajā sfērā (97). Bez tam Komisija tiek aicināta sekot vienotās tiesiskās telpas izveidei kā pamata strukturējošam elementam procesuālo tiesību aspektā, veidojot vienotu tirgu, kas kļūst aizvien svarīgāks paplašinātājā ES.

12.1

Patērētāju aizsardzībai, dalībai, sekmēšanai un aizstāvībai jāveido pastāvīgs mērķis visās Eiropas Savienības politikās, ietverot to Eiropas pilsoņu tiesībās.

12.2

Sakarā ar desmit jauno dalībvalstu pievienošanos, kurās vairumā patērētāju aizsardzība ir relatīvi jauns jautājums, visa patērētāju politika ir jāpārskata no jauna, lai noteiktu, vai tā atbilst tirgus ar gandrīz 500 miljoniem patērētāju prasībām.

12.3

Eiropas Savienība un tās institūcijas spēlē galveno lomu prioritāšu noteikšanā likumdošanas un institucionālo noteikumu atkārtotā izskatīšanā, kā arī nepieciešamo darbību programmās, lai nodrošinātu patērētāju politikas efektivitāti tā, ka tiek garantēta tās mērķu izpilde.

12.4

Ar šo atzinumu pēc pašas iniciatīvas Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, kā pilsoniskās sabiedrības interešu interpretētājs, pauž vēlmi piedalīties šādas politikas definēšanā, veicot īpašus pasākumus, lai iesaistītu pārstāvjus no jaunajām dalībvalstīm.

12.5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka steidzamas prioritātes patērētāju politikas ietvaros ir:

12.6

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka stipru un neatkarīgu patērētāju pārstāvniecisko organizāciju pastāvēšana veido pamatu efektīvai patērētāju dalībai, veicināšanai un aizstāvībai.

12.7

Šajā aspektā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, ka patērētāju organizācijas saņem atbilstošu finansējumu savu darbību, programmu, projektu un iniciatīvu veikšanai.

12.8

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka patērētāju organizāciju dalības un reprezentativitātes kritēriju noteikšana varētu veicināt paaugstinātu patērētāju politikas efektivitāti.

12.9

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka ir jāturpina vai jāuzsāk iniciatīvas, neizlaižot no uzmanības nepieciešamību uzturēt līdzsvaru starp saistītajām interesēm, uzraudzīt likumdošanas darbu vai sagatavot jaunas likumdošanas iniciatīvas, īpaši šādās jomas:

12.10

Bez tam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka vajadzētu pārskatīt jau pastāvošo Kopienas likumdošanu un padarīt savienojamus dažādus tās elementus veidā, kas ļautu piemēroties jaunajam, paplašinātajam, vienotajam tirgum ar īpašu uzsvaru uz šādām jomām:

12.11

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atgādina par tās priekšlikumu izveidot Patērētāju aizsardzības pētniecības institūtu, kam jāsniedz zinātnisks pamats par patērētāju politiku (98).

12.12

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja aicina dalībvalstis uzskatīt patērētāju dalību, veicināšanu, aizsardzību un aizstāvību par prioritāti, kas jāņem vērā visās to politiskajās nostādnēs.

12.13

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja iesaka Komisijai ņemt vērā šajā atzinumā minētos priekšlikumus un ieteikumus, izstrādājot jaunās patērētāju politikas vadlīnijas un regulāri izplatīt ziņojumus par patērētāju jomu un patērētāju vietu Eiropā.

—

“Kohēzijas politikas nākotne paplašināšanās kontekstā un pāreja uz zināšanām balstītu sabiedrību”, ziņojuma sniedzējs MALOSSE kungs, OV C 241, 07.10.2002;

—

“Paplašināšanas ekonomiskā un sociālā ietekme kandidātvalstīs”, ziņojuma sniedzēji: DIMITRIADIS kungs un BELABED kundze, OV C 85, 08.04.2003;

—

“Paplašināšanās ietekme uz Eiropas monetāro savienību”, ziņojuma sniedzējs VEVER KUNGS, OV C 61, 14.03.2003;

—

“Eiropas Savienības paplašināšanās ietekme uz vienoto tirgu”, ziņojuma sniedzēja BELABED kundze, OV C 85, 08.04.2003;

—

“Transports un paplašināšanās” (CES 1032/2002), ziņojuma sniedzējs KIELMAN kungs, OV C 61, 14.03.2003;

—

“Pirmsiestāšanās finansiālā palīdzība”, ziņojuma sniedzējs WALKER kungs, OVC 61, 14.03.2003;

—

“ES paplašināšanās: ekonomisko kritēriju izpildes problēma, kas jārisina kandidātvalstīm pievienošanās procesā”, referents VEVER kungs, OV C 193, 10.07.2001;

—

“Eiropas Savienības paplašināšanās austrumu virzienā un mežsaimniecības sektors”, referents KALLIO kungs, OV C 149, 21.06.2002.

—

(par šo tēmu skatīt Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu Komitejas atzinumu, ko sniedzis HERNÁNDEZ BATALLER kgs INT /108) 17.07.2003., OV C 234, 30.09.2003.).