8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/22

1.

2.

3.

4.

5.

1.1

Lietderīgā enerģija (1) veido mūsu šodienas dzīvesveida un kultūras pamatu. Tikai tās pietiekamā pieejamība ir nodrošinājusi pašreizējo dzīves standartu: vidējais mūža ilgums, apgāde ar pārtiku, vispārīgā labklājība un personīgā brīvība lielajās un augšupejošajās nācijās ar attīstītu rūpniecību sasniegusi agrāk vēl nepieredzētu līmeni. Bez pietiekamas enerģijas apgādes šie sasniegumi būtu ļoti apdraudēti.

1.2

Vajadzība pēc drošas, lētas, videi nekaitīgas un noturīgas apgādes ar lietderīgo enerģiju ir jautājums, kas ir kopīgs Lisabonas, Gēteborgas un Barselonas Padomju lēmumiem. Tiem atbilstoši Eiropas Savienība enerģētikas politikā virzās uz trīs cieši saistītiem un vienlīdz svarīgiem mērķiem, tas ir, (1) konkurētspēju, (2) apgādes drošību un (3) vides aizsardzību un uzlabošanu, visi mērķi kopā vērsti uz noturīgu attīstību.

1.3

Komiteja vairākos atzinumos (2) ir konstatējusi, ka enerģijas apgāde un izmantošana ir saistīta ar vides piesārņošanu, risku, resursu izsmelšanu, kā arī problemātisku ārpolitisku atkarību un nejaušībām — skatīt pašreizējo naftas cenu — un ka svarīgākais pasākums, lai samazinātu energoapgādes, ekonomisko krīžu un cita veida risku, ir pēc iespējas daudzpusīga un līdzsvarota visu enerģijas veidu un formu izmantošana, tajā skaitā visi enerģijas taupīšanas un racionālas izlietošanas centieni.

1.4

Nevienu iespēju un tehnikas veidu, kas varētu veicināt energoapgādi nākotnē, nevar nosaukt par tehniski nevainojamu, tādu, kas neatstāj kaitīgu ietekmi uz vidi, kas apmierinātu visas vajadzības un kura potenciāls būtu pārskatāms pietiekami ilgā periodā. Turklāt gan parasto enerģijas avotu, gan alternatīvu enerģijas formu pašreizējā tendence un izmaksu attīstība liecina, ka nākotnē enerģija vairs nebūs tik lēta ka līdz šim, dedzinot (3) fosilos enerģijas avotus kā, piemēram, naftu, ogles un dabas gāzi.

1.5

Tādēļ tālredzīgā un atbildīgā enerģētikas politikā arī nevar paļauties uz to, ka uz augstāk minētajiem mērķiem vērstu energoapgādi var garantēt, izmantojot tikai dažus enerģijas avotus.

1.6

Tātad, ilgtermiņā iespējama, vidi saudzējoša un ekonomiski savietojama energoapgāde nav garantēta (4) ne Eiropā, ne pasaulē. Iespējamus risinājumus var izstrādāt tikai uz turpmāku intensīvu pētījumu un attīstības pamata. Tajā jāietilpst arī pilotiekārtu uzstādīšanai, to tehniskajai un ekonomiskajai izmēģināšanai un beidzot to pakāpeniskai ieviešanai tirgū.

1.7

Turklāt Komiteja ir norādījusi, ka enerģijas problēmas risināšanai jābūt globālai un jāaptver daudz ilgāks laika periods, jo enerģētikas ekonomikā izmaiņas notiek ļoti lēni, un klimata gāzu (siltumnīcefekta gāzu) emisija ir nevis reģionāla, bet gan globāla problēma. Turklāt paredzams, ka nākotnē, sevišķi šī gadsimta otrajā pusē šī problemātiskā situācija vēl vairāk saasināsies.

1.8

Gan resursu ierobežojumus, gan emisijas problemātiku papildus apgrūtina arī prognoze, ka pasaules vajadzība pēc enerģijas, kuru izraisa iedzīvotāju skaita pieaugums un mazāk attīstīto valstu vajadzība panākt iekavēto, līdz 2060.gadam divkāršosies vai pat trīskāršosies. Saskaņā ar mūsdienu zināšanu līmeni šo ļoti ievērojamo papildu vajadzību nevarēs kompensēt tikai ar efektivitātes palielināšanu un enerģijas taupīšanu.

1.9

Tādējādi stratēģija (5) un attīstības perspektīva jāvērš vēl aiz šī 2060. gada mērķa apvāršņa.

1.10

Komiteja jau ir konstatējusi, ka pilsoņu uztverē un sabiedriskajās diskusijās pastāv plašs viedokļu spektrs, kas sniedzas no riska un iespēju nenovērtēšanas līdz to pārspīlēšanai.

1.11

Līdz ar to vēl nav izstrādāta pietiekami vienota vispasaules enerģētikas politika. Turklāt šis fakts apgrūtina nepieciešamo ES iespēju vienlīdzības panākšanu globālajā ekonomiskajā konkurencē.

1.12

Pat Savienības dalībvalstu nostājā pastāv zināmas atšķirības attiecībā uz enerģijas problēmu. Tomēr gan dalībvalstu, gan ES līmenī valda vienots viedoklis, ka jāturpina (tālāk) attīstīt visas iespējas — izņemot kodolenerģiju dažās dalībvalstīs. Šajā nolūkā tiek izmantotas daudzas šim mērķim atbilstošas pētniecības un attīstības programmas un citas daļēji pat uzkrātās veicināšanas programmas gan dalībvalstu, gan ES līmenī.

1.13

Īpašs ES mērķis šajā procesā ir ievērojami palielināt atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu vidējā un ilgā termiņā, kas var veicināt arī klimata aizsardzību. Šajā situācijā ģeotermijai ir svarīga nozīme.

2.1

Ar ģeotermisko enerģijas ieguvi saprot tādus tehniskos paņēmienus, ar kuru palīdzību no ļoti karstās zemes iekšienes atzaro un padara izmantojamu uz zemes virspusi plūstošo siltuma straumi. Kā enerģijas avota nesēju izmanto ūdeni (šķidrā/tvaika veidā).

2.1.1

Tomēr šīs siltuma plūsmas koncentrācija ir ļoti niecīga. Zem zemes virskārtas pastāvošā temperatūra, pieaugot dziļumam, palielinās tikai ļoti nedaudz: vidējais rādītājs ir temperatūras pieaugums par 3oC uz katriem 100 metriem dziļuma. Ģeoloģiskās zonas, kurās, pieaugot dziļumam, temperatūra palielinās vairāk, sauc par ģeotermiskajām anomālijām.

2.1.2

Augšējo zemes slāņu siltuma daudzumu var ietekmēt arī saules stari; šī tēma vēl turpmāk tiks aplūkota sadaļā par zemes siltumu.

2.2

Zemes siltuma izmantošanā izšķir divas formas.

2.2.1

Pirmkārt, tā ir siltuma izmantošana apkures nolūkā. Pašlaik apkurei ES nepieciešami apmēram 40 % no kopējās energoapgādes, un parasti šim nolūkam pietiek ar relatīvi zemu (ūdens) temperatūru ( jau < 100oC).

2.2.1.1

Tikai apkures nolūkā cita starpā izmanto tā sauktās zemes siltuma zondes, kuras pa apakšgalā slēgtu koaksiālu cauruli (kas iegremdēta 2,5 — 3 km dziļumā), caurskalo ūdens, tādējādi uzņemot lietderīgo siltuma jaudu līdz apmēram 500 kWth.

2.2.1.2

Īpašs zemes virsmai ļoti tuvā siltuma izmantošanas veids ir zemes siltuma sūkņu (“apgrieztā saldētava”) izmantošana ēku apkurē (no apmēram 2 kWth līdz 2 MWth); šajā procesā vēl izmanto “saldēšanas līdzekli” (6). Šeit pastāv vairāki varianti, kas atkarībā no izmantotās tehnikas aptver dziļumu no viena līdz pat vairākiem simtiem metru.

2.2.2

Otrkārt, runa ir par elektroenerģijas ražošanu, kuras ieguvei nepieciešama salīdzinoši augstāka (ūdens) temperatūra (piemēram, > 120oC), turklāt karsējamais ūdens parasti tiek vadīts pa pazemi, plūstot cauri diviem lielākā savstarpējā attālumā ierīkotiem urbumiem pretējos virzienos. Šādā veidā var iegūt lielāku siltuma jaudu, proti, apmēram no 5 līdz 30 MWth.

2.2.2.1

Tomēr arī šīs (ūdens) temperatūras vēl ir zemas salīdzinājumā ar (siltuma enerģijas pārvēršanai elektroenerģijā) vēlamo termodinamisko efektivitātes koeficientu un nepieciešamo turbīnas cikla vārīšanās temperatūru.

2.2.2.2

Tādēļ turbīnas ciklam pārsvarā izmanto darba šķidrumus ar zemāku vārīšanās temperatūru nekā ūdenim (kā, piemēram, perfluorpentāns C5F12). Šim nolūkam tiek attīstīti īpaši turbīnu cikli kā Organic Rankine Cycle (ORC process) vai Kalina process.

2.2.3

Īpaši izdevīgi ir kombinēt abas izmantošanas formas (elektroenerģiju un siltumu) un strāvas ražošanā pāri palikušo vai neizmantoto siltumu izmantot apkurei: vienlaicīga apkures siltuma un elektroenerģijas ražošana.

2.3

Lai piegādātu tehniski izmantojamu enerģiju sevišķi strāvas ražošanā, parasti ir piemēroti tikai pietiekoši dziļi, tas ir, vairākus kilometrus zem Zemes virsmas esoši siltuma krātuves. Šajā nolūkā jāveic dārgi dziļurbumi.

2.3.1

Tomēr šādu iekārtu attīstības un ekspluatācijas izdevumi, palielinoties dziļumam, manāmi pieaug. Tādēļ atkarībā no paredzētā izmantošanas veida ir jāveic analīze, apsverot urbuma (iegremdēšanas) dziļumu, lietderības koeficientu un siltuma ieguvumu.

2.4

Tādēļ izmantojamas siltuma krātuves vispirms tika meklēti galvenokārt tajās ģeoloģiskajās zonās, kurās pastāv ģeotermiskās anomālijas.

2.4.1

Izteiktas ģeotermiskās anomālijas (tā sauktās augstas entalpijas (7) krātuves) pārsvarā atrodas reģionos ar paaugstinātu vulkānisko aktivitāti (Islandē, Itālijā, Grieķijā, Turcijā). Augsti entalpiskās krātuves jau senos laikos izmantoja kā dziedinošos avotus, un kopš apmēram simts gadiem tās izmanto arī strāvas ražošanā (Larderello, Itālijā, 1904).

2.4.2

Turpretī nelielas ģeotermiskās anomālijas (tā sauktās zemas entalpijas hidrotermālās krātuves), tas ir, pieaugot dziļumam notiek tikai neliela temperatūras paaugstināšanās, atrodas tektoniski aktīvos apgabalos (Augšreinas ieplaka, Tirēnu jūra, Egejas jūra utt.) un tālāk izplatīta ūdeni vadošajās nogulās (Panonijas zemiene Ungārijā un Rumānijā, Ziemeļvācijas — Polijas zemiene).

2.5

Tā kā ģeotermisko anomāliju zonas ir ierobežotas, kopš 80-to gadu beigām notiek aizvien intensīvāki mēģinājumi atklāt arī “parastajās” ģeoloģiskajās formācijās uzkrāto siltumu, lai labāk apmierinātu pieaugošo vajadzību pēc lietderīgās enerģijas un labāk varētu pielāgot siltuma un enerģijas piedāvājumu attiecīgajām reģionālajām vajadzībām.

2.5.1

Tādā veidā, sākot ar 90-tajiem gadiem, enerģijas ieguvei sāka izmantot atradnes ārpus ģeotermiskajām anomālijām — lielākoties vāciski runājošajās zemēs. Elektroenerģijas ražošanu Altheimā un Bādblumenavā (Austrija) un Noištatē — Glēvē (Vācija) izdevās īstenot tikai pēdējo četru gadu laikā.

2.5.2

2.6

Šo metožu priekšrocības ir šādas:

2.7

Tomēr ir arī šādi trūkumi:

3.1

Pamatā dzīļu ģeotermijā pastāv trīs veidu atklāšanas un izmantošanas tehnoloģijas — parasti ar nepieciešamību izdarīt ik pa diviem urbumiem (dublets) (8) — vai to varianti, proti

Papildus vēl tiek izstrādātas virszemes tehnoloģijas (9), ar kuru palīdzību jāuzlabo siltuma pārvietošana un siltuma izmantošana.

3.2

ES pašlaik uzstādītā ģeotermisko iekārtu strāvas ražošanas jauda — pamatā izmantojot ģeotermiskās anomālijas — ir apmēram 1 GWel, tātad apmēram 2‰ no ES uzstādītās kopējās elektriskās jaudas, un lielākā tās daļa ir Itālijā. Tiešai siltuma izmantošanai apkures nolūkā pašlaik ir uzstādīti apmēram 4 GWth. Tomēr saskaņā ar tendenču prognozēm 2010.gadā tie varētu būt jau 8 GWth vai vēl vairāk.

3.3

Tātad, līdz šim abi izmantošanas veidi nav devuši apjoma ziņā nozīmīgu ieguldījumu ES energoapgādē, un pat to īpatsvars atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanā līdz šim ir bijis niecīgs.

3.4

Tomēr ģeotermiskās enerģijas izmantošanā pēdējos gados novērojams manāms pieaugums gan dalībvalstīs veiktu, gan ES veicināšanas pasākumu rezultātā. Ja siltuma jaudas diapazons svārstās dažu līdz dažu desmitu MWth robežās, ģeotermija tādējādi veicina arī decentralizētu energoapgādi.

3.5

Pēc Komitejas ieskata tas ir pilnībā pamatoti un atbalstāmi. Arī šajā situācijā lielākajā daļā gadījumu ir runa par pilotiekārtām, kurās jāizmēģina un jāturpina tālāk attīstīt dažādas metodes.

3.6

Ārpus ģeotermisko anomāliju zonām izmaksas par vienu kWhel elektroenerģijas pašlaik ir uz pusi mazākas nekā saules enerģijas izmaksas un divreiz lielākas nekā vēja enerģijai; un pat šajā gadījumā parasti nepieciešams, lai siltums un strāva tiktu ražoti vienlaicīgi.

3.6.1

Patiesībā (skatīt augstāk) šeit ģeotermiskās enerģijas piedāvājumu lielā mērā var orientēt uz pastāvošo vajadzību, kas, pieaugot atjaunojamo enerģiju daļai tirgū, būs izdevīgi. Tad vēja un saules enerģijas jaudas svārstību dēļ aizvien vairāk būs nepieciešami regulēšanas un buferpasākumi; paredzams, ka tajos nevarēs iztikt bez enerģiju patērējošiem un augstu izmaksu uzkrāšanas līdzekļiem ka ūdeņradis.

4.1

Ja ierobežojums uz ģeotermisko anomāliju zonām (skatīt arī 2.4. un 2.5. punktu) atkrīt, ģeotermiskās enerģijas izmantošanai ir liels potenciāls, lai ievērojami veicinātu videi nekaitīgu un noturīgu energoapgādi (skatīt arī 4.13. punktu).

4.2

Lai apgūtu un attīstītu šo potenciālu, ekonomiski izdevīgas elektrības ražošanas nolūkā ir nepieciešams veikt vismaz 4 — 5 km dziļus urbumus, lai varētu atklāt tādus (iežu) slāņus, kuros ir nepieciešamā minimālā temperatūra 150 oC. Turklāt ieži tur ir jāapstrādā (jāstimulē) tā, lai būtu iespējama pietiekama siltuma apmaiņa starp karstajiem iežiem un dabiski pieejamo vai injicēto ūdeni, kā arī pietiekama ūdens plūsma.

4.2.1

Turpretī (skatīt arī 2.2.1.1. punktu) tikai siltuma ieguvei (apkures nolūkā) pietiek arī ar mazāku urbuma dziļumu, piemēram, 2 — 3 km.

4.3

Pašlaik jau tiek attīstītas un izmēģinātas atbilstošas tehnoloģiskās pieejas vairākās dažādu Eiropas ģeoloģisko veidojumu (piemēram, Soultz-sous-Forêts, Lielajā Šēnebekā) vietās. Paplašināšanas potenciāls šeit slēpjas no atrašanās vietas neatkarīgu, tādēļ eksportējamu izmantošanas tehnoloģiju attīstībā. Tomēr šī mērķa sasniegšanai vēl nepieciešami ievērojami izpētes un attīstības centieni.

4.4

No vienas puses ir jāturpina attīstīt jau esošās dažādās tehnoloģijas līdz to pielietošanas gatavībai un pārbaudīt augstāk minētos noturīgas ģeotermiskās enerģijas izmantošanas priekšnoteikumus.

4.4.1

Īpaši nozīmīgs ir jautājums, vai šādā stimulētā krātuvē patiešām ir iespējams izpildīt hidrauliskos un termodinamiskos pietiekamas ilgtspējības priekšnoteikumus.

4.5

No otras puses tāda gadījumā arī atsevišķi procesa soļi pakāpeniski ir jāuzlabo un jāracionalizē tiktāl, lai šī enerģijas izmantošanas veida izmaksas kļūtu konkurētspējīgas (skatīt zemāk). Šajā nolūkā jāpieliek atbilstoši pētniecības un attīstības centieni (skatīt 1.6.punktu), kā arī jāveic tirgus sagatavošanas pasākumi, lai panāktu ražošanas izmaksu ietaupījumu.

4.6

Vidējā termiņā ar konkurētspēju saprotama ģeotermiskās enerģijas izmantošanas spēja izmaksu ziņā konkurēt ar vēja enerģijas izmantošanu. Tas ir paredzams, ņemot vērā aizvien jūtamākos vēja enerģijas trūkumus. Tie saistīti ar ļoti svārstīgo piedāvājumu, kas, kā zināms, saistīti ar ievērojamām sekundārajām izmaksām un emisijām citā vietā, iedzīvotāju apgrūtināšanu un ainavas bojāšanu, kā arī pieaugošajām apkopes un remonta izmaksām. Kopējā novērtējumā jāiekļauj arī izdevumu slodze, kas rodas patērētājiem un valstij.

4.7

Ilgtermiņa perspektīvā un, ņemot vērā, domājams, arī turpmāk augošās naftas un dabas gāzes cenas (un krājumu iespējamo izsīkumu), rodas jautājums par ģeotermiski iegūtas enerģijas vispārīgo konkurētspēju. Tas ir, vai arī šī enerģijas veida izmantošana, ņemot vērā visu enerģijas pārvēršanas tehnoloģiju ārējās izmaksas, un ja jā, tad kad, ilgtermiņā bez dotācijām vai tirgu deformējošām privileģējošām darbībām var kļūt konkurētspējīga.

4.8

Līdz tam laikam tomēr ir nepieciešams (10):

4.9

Komiteja ir apmierināta, ka šajā jomā jau daudz kas tiek darīts. Tā pilnībā atbalsta šajā saistībā notiekošos vai izsludinātos Komisijas pētniecības un attīstības projektus un arī tās nolūku vēlreiz būtiski pastiprināt tās atbilstošos centienus nākošajā pētniecības un attīstības pamatprogrammā. Tā atbalsta arī dalībvalstu atbilstošās pētniecības un attīstības programmas, kā arī dalībvalstu centienus jau tagad ar veicinošiem pasākumiem atvieglot un stimulēt eksperimentālo ieviešanu tirgū.

4.10

Šajā saistībā Komiteja atkārtoti iesaka izmantot Eiropas pētniecības telpas iespējas ar visaptverošas, pārredzamas, saskaņotas un visu partneru atbalstītas stratēģijas ENERĢIJAS IZPĒTE palīdzību un padarīt to par būtisku Septītās pētniecības un attīstības pamatprogrammas un Euratom programmas sastāvdaļu.

4.11

Tajā vajadzētu iekļaut arī nepieciešamos pētniecības un attīstības pasākumus ģeotermijas attīstībai un ierādīt tiem pienācīgo vietu līdz brīdim, kamēr arī bez šiem pasākumiem mainīgajā enerģijas tirgū varēs labāk pārbaudīt un novērtēt šīs tehnoloģijas ilgtermiņa izmaksu attīstību un faktiski realizējamo potenciālu.

4.12

Papildus Komiteja iesaka visas, tas ir, arī līdz šim tikai valsts līmenī veicinātās ģeotermijas pētniecības un attīstības programmas atklātas koordinācijas nolūkā pēc iespējas plaši iesaistīt Eiropas enerģijas izpētes programmā, tādējādi veicinot arī Eiropas sadarbību.

4.13

Šajā saistībā Komiteja saskata iespējas arī jauno dalībvalstu līdzdalībā ES pētniecības un attīstības pamatprogrammā. Šajās valstīs aktuālo esošo enerģijas sistēmu atjaunošanu vajadzētu izmantot, lai arī tur uzstādītu atbilstošas pilotiekārtas un paraugiekārtas.

4.14

Turklāt Komiteja iesaka Komisijai pacensties efektīvos veicināšanas pasākumus ieviešanai tirgū (piemēram, barošanas strāvas likumi) Eiropas Savienībā saskaņot tiktāl, lai vispirms vismaz “ģeotermijas” tehnikas jomā būtu iespējama ES mēroga godīga konkurence starp līdzīgām tehnoloģijām.

4.15

Ģeotermijā iespējamās un tādēļ sevišķi piemērotās vienlaicīgas apkures siltuma un elektroenerģijas ražošanas dēļ Komiteja iesaka Komisijai pievērst uzmanību arī atbilstošiem apkures tīkliem un siltuma izmantošanai.

5.1

Ģeotermiskās enerģijas ieguve nozīmē tehnoloģijas, ar kuru palīdzību no ļoti karstajām zemes dzīlēm atzaro siltuma plūsmu uz zemes virspusi.

5.2

Pirmām kārtām tas attiecas uz apgādi ar apkures siltumu, kā arī ar elektroenerģiju, vai abu veidu enerģiju vienlaicīgu ražošanu.

5.3

Ģeotermisko anomāliju apgabalos jau tiek izmantota ģeotermiski iegūta enerģija; tomēr tās relatīvais devums kopējā energoapgādē ir ļoti niecīgs.

5.4

Pielietojot tehnoloģijas, ar kuru palīdzību var izpētīt arī apgabalus ārpus ģeotermisko anomāliju zonām, ģeotermiskās enerģijas ieguve var attīstīt potenciālu par būtisku ieguldījumu ilgtspējīgā energoapgādē, sevišķi pamatslodzes nodrošināšanas jomā. Tomēr tas ir saistīts ar 4 — 5 km dziļurbumiem un papildus “stimulācijas pasākumiem”.

5.5

Tomēr arī “nedziļā” zemes siltuma izmantošanā telpu apkurei un klimata uzturēšanai, pielietojot zemes siltuma sūkņus slēpjas daudzsološs attīstības potenciāls.

5.6

Pamatslodzes nodrošināšanas potenciāls padara ģeotermiju atšķirīgu no ieguves procesa ar svārstīgu piedāvājumu (kā vēja un saules enerģijas ieguve), kas ir vai būs atkarīgs no kontroles sistēmām, bufertehnoloģijām un uzkrāšanas tehnoloģijām, un to atstātā ietekme uz ainavu izraisa iedzīvotāju protestus.

5.7

Komiteja atkārtoti iesaka izmantot Eiropas pētniecības telpas iespējas ar visaptverošas stratēģijas ENERĢIJAS IZPĒTE palīdzību.

5.8

Tajā vajadzētu iekļaut arī nepieciešamos pētniecības un attīstības pasākumus ģeotermijas attīstībai, turpinot īstenot un atbilstoši padarot intensīvākas jau līdz šim notiekošās attiecīgās programmas.

5.9

Komiteja iesaka līdz šim tikai valstu līmenī veicinātās ģeotermijas pētniecības un attīstības programmas atklātas koordinācijas nolūkā pēc iespējas plaši iesaistīt šādā Eiropas enerģijas izpētes programmā un to integrējošos pasākumos.

5.10

Komiteja iesaka visās dalībvalstīs izveidot sākotnējos stimulus un noteikumus ar pakāpeniski samazinošos iedarbību ieviešanai tirgū (piemēram, barošanas strāvas likums), kā arī privātajiem investoriem, kas padara uz noteiktu laiku veicinātās enerģijas izpēti pievilcīgu, lai šādā veidā veicinātu arī šīs enerģijas formas potenciāla izmēģināšanu, uzlabošanu un novērtēšanu.

5.11

Komiteja iesaka šāda veida veicināšanas pasākumus Eiropas Savienība saskaņot tiktāl, lai ģeotermijas tehnoloģiju jomā būtu iespējama godīga konkurence ES līmenī.