Briselē, 27.01.2005

KOM(2005)14 galīgais

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Projekts kopīgajam ziņojumam par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju

{SEC(2005)69}

SATURS

Ievads 3

1. Sociālā aizsardzība un sociālā integrācija: rīkoties atbilstīgi izmaiņām 3

2. Sociālās integrācijas sekmēšana 4

3. Pensijas un aktīvas vecumdienas 8

4. Galvenās idejas 9

IEVADS

Lisabonas stratēģijas mērķis ir sekmēt ilgtspējīgas attīstības modeli, kas ļautu uzlabot visu Eiropas iedzīvotāju dzīves līmeni, ekonomisko izaugsmi sasaistot ar vēlmi gādāt par sociālo kohēziju un apkārtējās vides aizsardzību. Tajā arī uzsvērts, ka ir jāuzlabo Kopienas saskaņošanas mehānismi, lai tautsaimniecības, nodarbinātības jomā un sociālajās lietās sekmētu darbības, kas cita citu pastiprina.

Lai gan strauja ekonomikas un nodarbinātības izaugsme ir priekšnosacījums sociālās aizsardzības sistēmu ilgtspējībai, lai veicinātu šo izaugsmi, ir svarīgi, lai tiktu nodrošināta virzība sociālās kohēzijas nostiprināšanā un lai tajā pašā laikā būtu pieejamas efektīvas izglītības un apmācības sistēmas. Šādā kontekstā šis vienotais ziņojums attiecībā uz sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju aicina pielikt pūles, lai modernizētu sociālās aizsardzības sistēmas, izmantojot enerģiskas un pārliecinošas reformas stratēģijas.

Sociālā integrācija un valstu stratēģijas nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai ir galvenie jautājumi, kas aplūkoti šajā ziņojumā, kas pamatojas uz atklātās saskaņošanas metodes (ASM) piemērojumu divās fāzēs - sociālajai integrācijai 15 valstu ES, kā arī uz secīgo tās ieviešanu desmit jaunajās dalībvalstīs 2004. gadā, kas noritēja sekmīgi. Aplūkots ir arī pensiju jautājums, tikai mazākā mērā. Ziņojumā galvenokārt izmantots vienotais 2003. gada ziņojums, kas bija veltīts pensiju pielāgošanai un ilgtspējībai. Sociālās aizsardzības komitejas salīdzinoši nesenākā pagātnē veiktais darbs sniedz papildu materiālu līdz ar rezultātiem, kas gūti divpusējā viedokļu apmaiņā, kura starp Eiropas Komisiju un jaunajām dalībvalstīm noritēja pirms to pievienošanās.

Šis vienotais ziņojums papildina vienoto nodarbinātības ziņojumu un ekonomisko politiku pamatnostādņu (EPP) izpildes ziņojumu tā, lai sniegtu vienotu pārskatu par galvenajiem uzdevumiem, kas risināmi dalībvalstīm, ja tās vēlas sasniegt grandiozos Lisabonas mērķus. Tas sasaucas ar ieteikumiem, kas bija izvirzīti augsta līmeņa neatkarīgo ekspertu grupas (Koka grupa) sagatavotajā ziņojumā par to, ka Lisabonas mērķu sasniegšanai ir jārīkojas enerģiskāk, un to, ka politiskajām saistībām visos līmeņos ir jābūt noteiktākām.

1. SOCIāLā AIZSARDZīBA UN SOCIāLā INTEGRāCIJA: RīKOTIES ATBILSTīGI IZMAIņāM

Augsta līmeņa sociālā aizsardzība nodrošina sabiedrībai līdzekļus grūtību pārvarēšanai un smagāko un necilvēcīgāko nabadzības formu novēršanai un nepieļaušanai. Pārdomātas sociālās aizsardzības sistēmas sekmē arī ekonomikas attīstību, nodrošinot ekonomikas izaugsmei labvēlīgu vidi, kur cilvēki un uzņēmumi ir droši par īstenoto patēriņu un ieguldījumiem; šādas sistēmas sekmē strukturālas izmaiņas, mazinot šādu izmaiņu spēju ietekmēt strādājošos; visbeidzot dažādos ekonomikas ciklos tās rada labvēlīgus apstākļus tam, lai varētu atjaunoties ekonomikas izaugsme.

Atbilstīgi savam aicinājumam un lai izpildītu savu uzdevumu Eiropas sabiedrībā un tautsaimniecībā, sociālās aizsardzības sistēmām ir jāspēj pielāgoties pārmaiņām sabiedrībā kopumā. Sarežģīts demogrāfisko, ekonomisko un sociālo faktoru kopums, kas virzījis un arī turpmāk virzīs strukturālas izmaiņas visā ES, nosaka, ka dalībvalstīm ir jāpielāgo un jāmodernizē savas sociālās aizsardzības sistēmas.

Būtiskās izmaiņas iedzīvotāju vecuma struktūrā būtiski ietekmēs sociālo politiku kopumu. Vecumā grupā no 0 līdz 14 gadiem konstatētā lejupslīde norāda uz to, ka ir svarīgi radīt bērnam labvēlīgu vidi, jo īpaši nodrošināt attiecīgu atbalstu bērna spēju attīstīšanai pēc iespējas agrīnā vecumā un pamatizglītībai. Rādītāju lejupslīde vecuma grupā 15 - 29 gadi norāda uz to, ka ir svarīgi optimizēt pāreju no skolas uz darbu. Straujš pieaugums vecuma grupā no 50 līdz 64 gadiem norāda uz to, ka svarīgi, lai strādājošie pensionēšanos uz pāris gadiem atliktu. Pieaugums vecumā grupā 65 gadi un vairāk norāda uz to, ka ir vajadzīgi tūlītēji pasākumi, lai nodrošinātu pienācīgu pensiju ilgtspēju. Visbeidzot, pieaugums vecuma grupā vairāk nekā 80 gadi radīs arvien pieaugošu pieprasījumu pēc tādas veselības un ilgtermiņa aprūpes, kas ir saistīta ar vecumu.

Brīvāka ieceļošana varētu sekmēt to, ka tiek rasts risinājums problēmai, ko rada šādas demogrāfiskās izmaiņas, kompensējot darbaspēka trūkumu, un saistībā ar pensiju reformām tā varētu uzlabot pensiju sistēmu finansiālo ilgtspēju. Tomēr, lai varētu izmantot šīs potenciālās priekšrocības, sabiedrībām obligāti būs jārada vajadzīgie apstākļi ieceļotāju integrēšanai oficiālajā darba tirgū, būs jāiemācās tikt galā ar starpkultūru saspīlējuma situācijām un būs jāspēj novērst šķēršļus ieceļotāju saimnieciskai un sociālai integrācijai[1].

Demogrāfiskās izmaiņas papildina plašākas pārmaiņas kultūras vērtībās, sociālajās attiecībās, ģimenēs un darbā.

Sociālajā jomā prasības kļuvušas daudzveidīgākas un izsmalcinātākas: arvien vairāk un vairāk iedzīvotāji tiecas nodrošināt dzīves kvalitāti un darba – atpūtas līdzsvaru. Nozīmīga kļuvusi individuālā izvēle. Daudzveidībai nozīmīgs ir etniskais aspekts, jo īpaši lielpilsētu centros. Darba spēka feminizēšanās arvien lielākā mērā apliecina jaunas sociālās vajadzības (kas saistītas, piemēram, ar bērnu, vecāka gada gājuma un apgādājamu cilvēku aprūpes iestādēm) un izmaina bāzi, kas ir pamatā pienākumu sadalījumam mājsaimniecībā. Nozīmīgas izmaiņas ir notikušas ģimenes struktūrās – mājsaimniecības ir kļuvušas mazākas, un daudzveidība ir arvien lielāka; to nosaka proporcionāli zemāki rādītāji partnerattiecību izveidē un augstāki šķiršanās rādītāji. Līdz ar to ir vairāk to cilvēku, kam ir jāpaļaujas uz cita veida atbalstu. Visbeidzot, darba vide ir kļuvusi daudz nestabilāka un neviendabīgāka. Arvien pieaug pieprasījums pēc augstākā līmeņa kvalifikācijām, tajā pašā laikā veidojas zemas produktivitātes darba vietas.

Šādā mainīgā situācijā sociālās aizsardzības sistēmas veidojamas tā, lai apmierinātu nākotnes ekonomiskās un sociālās vajadzības. Sociālās integrācijas politikas ir noderīgas ne tikai nabadzības novēršanai un apkarošanai: tās var sekmēt arī darba spēka pieaugumu, attīstot cilvēku darba spējas un saprātīgu piemērojumu principam „darbam ir jāatmaksājas”. Reformām nolūkā nodrošināt ilgtspējīgas un pienācīgas pensijas jātiecas uz to, lai nodrošinātu tādu pasākumu ieviešanu, kas mudinātu strādājošos uz laiku atlikt pensionēšanos un turpināt darbu un darba devējus mudinātu pieņemt un paturēt darbā vecāka gada gājuma strādājošos. Pieejamas kvalitatīvas un ilgtspējīgas veselības aprūpes sistēmas ir izšķiroši nozīmīgas ne vien cīņā ar slimību un varbūtēju sociālo atstumtību, bet arī produktīva darba spēka nodrošināšanā.

2. SOCIāLāS INTEGRāCIJAS SEKMēšANA

2.1. Stāvoklis sociālās integrācijas jomā 25 dalībvalstīs

Cīņa pret nabadzību un sociālo atstumtību arī turpmāk būs Eiropas Savienības un tās dalībvalstu pamatuzdevums. To cilvēku skaits, kurus ir piemeklējusi nabadzība un sociālā atstumtība, visā Savienībā ir ļoti liels; 2002. gadā vairāk nekā 68 miljoniem vai 15 % no ES iedzīvotajiem bija risks nonākt nabadzībā. Čehijā, Zviedrijā, Dānijā, Ungārijā un Slovēnijā tie bija 10 % un mazāk, savukārt Īrijā, Slovākijā, Grieķijā un Portugālē - 20 % un vairāk.

Principā nabadzība lielākā mērā apdraud bezdarbniekus, vientuļo vecāku mājsaimniecības (galvenokārt sieviešu vadītās mājsaimniecības), vecāka gada gājuma personas, kas dzīvo atsevišķi (īpaši sievietes) un ģimenes ar vairākiem apgādājamajiem. Nabadzība smagāk skar bērnus: tos, kas aug nabadzībā, lielākā mērā piemeklē veselības problēmas, viņu iegūtais izglītības līmenis ir zemāks, viņiem ir lielāks risks vēlāk neatrast darbu un iegūt antisociālas uzvedības ieradumu. Turklāt ir pierādīts, ka pastāv saikne starp vides piesārņošanu un sociālu nenodrošinātību.

Nabadzības riska apmērs situāciju ataino tikai daļēji; nesen iegūtie dati parāda to, cik smaga ir materiālā nenodrošinātība, jo īpaši valstīs ar ievērojami zemāku valsts noteikto nabadzības slieksni.

Nabadzība un materiālo nenodrošinātību bieži vien vēl smagāku padara vēl citi faktori: nespēja pilnā mērā piedalīties sociālajā dzīvē, līdz ar to grūtības atrast darbu, iegūt izglītību, mācīties, grūtības atrast mājokli, izmantot transportu un veselības aprūpi.

Nodarbinātība ir sociālās integrācijas pamatfaktors ne vien tāpēc, ka tā nodrošina ienākumus, bet arī tāpēc, ka tā var sekmēt sociālu līdzdalību un personas attīstību, un tā palīdz uzturēt pienācīgu dzīves līmeni vecumdienās, pateicoties pensijas tiesību uzkrājumam. Pāreja no bezdarba uz nodarbinātību lielā mērā mazina nabadzības riska varbūtību; bezdarbnieku un darba spējīga vecuma nestrādājošo personu labklājība vēl vairāk ir apdraudēta, ja nav nekādu ienākumu no darba mājsaimniecībā.

ES līmenī pieejamie statistikas dati nabadzības un sociālās atstumtības jomā ne vienmēr aptver atsevišķas visvairāk apdraudētās grupas. Valstu rīcības plāni integrācijai norāda uz īpašiem riskiem, ar ko saskaras imigranti, etniskās minoritātes un čigāni, personas ar spēju traucējumiem, bezpajumtnieki, cilvēku tirdzniecības upuri, personas, kas dzīvo kādā aprūpes iestādē vai kas atstāj to, kā arī zemnieki, kas piekopj pašnodrošinājuma lauksaimniecību. Svarīgs aspekts ir arī nelabvēlīgu apstākļu koncentrēšanās atsevišķās kopienās un specifiskos ģeogrāfiskos reģionos, kā pilsētās, tā laukos, kur iedzīvotājiem ir jāsaskaras ar tādiem atstumtības faktoriem, kas ir tik dziļi iesakņojušies, ka tiem ir tendence tikt nodotiem no paaudzes paaudzē.

Īsi pirms jaunās stratēģijas ieviešanas relatīvajai nabadzībai bija tendence samazināties; ES vidēji tā samazinājās no 18 % 1995. gadā līdz 15% 2000. gadā. Lielā mērā to var attiecināt uz nozīmīgu uzlabojumu darba tirgus situācijā. Šobrīd acīmredzams ir risks, ka nesenā ekonomikas lejupslīde kopā ar bezdarba pieaugumu un trūcīgākām darba iespējām daudziem cilvēkiem rada nabadzības un sociālās atstumtības risku, kā arī pasliktina to personu situāciju, kurus šī nabadzība jau ir skārusi.

Šī problēma ir vēl asāka daudzās jaunajās dalībvalstīs, kur straujās ekonomikas izaugsmes pamatā ir liela apmēra rūpniecības un lauksaimniecības restrukturizācija, kas gadījumā, ja netiktu noteikti attiecīgi pasākumi sociālās integrācijas jomā, ļoti daudziem cilvēkiem varētu radīt nabadzības risku.

2.2. Politikas pamatprioritātes

Sociālās integrācijas procesa pozitīvs iznākums bija arī lielāka skaidrība par to, kas ir pamatprioritātes, lai apkarotu nabadzību un sociālo atstumtību, atbilstīgi dalībvalstīs pieņemtajām politiku stratēģijām. Septiņas politikas pamatprioritātes visā Savienībā ir šādas.

1. Palielināt darba tirgus līdzdalību : pasākumi šīs prioritātes īstenošanai, kas vairumā dalībvalstu atzīti par nozīmīgākajiem, paredzēti tam, lai paplašinātu aktīvas darba tirgus politikas un lai nodrošinātu lielāku savstarpēju saistību starp sociālo aizsardzību, mūžizglītību un darba tirgus reformām tā, lai šīs jomas cita citu nostiprinātu.

2. Modernizēt sociālās aizsardzības sistēmas : tas nozīmē ieviest tādas ilgtspējīgas sociālās aizsardzības sistēmas, kas būtu atbilstīgas un visiem pieejamas, kā arī panākt to, ka pabalsti, kas domāti personām, kas spēj strādāt, mudinātu tās strādāt un sniegtu cilvēkiem pietiekamu drošību, kas ļautu pielāgoties izmaiņām.

3. Novērst trūkumus izglītībā un apmācībā : pieņemtie pasākumi galvenokārt domāti tam, lai novērstu priekšlaicīgu aiziešanu no tradicionālās izglītības un apmācības sistēmas un sekmētu pāreju no skolas uz darbu, jo īpaši jauniešiem, kas atstāj skolu ar zemākām kvalifikācijām, lai nelabvēlīgajām grupām nodrošinātu labāku piekļuvi izglītībai un apmācībai un integrēšanos tradicionālajā sistēmā, lai sekmētu izglītību un mācības visas dzīves garumā, tostarp visiem pieejamas mācības tiešsaistē. Vispārēji ir atzīts, ka ir vajadzīgi efektīvāki ieguldījumi visu vecumu cilvēkresursos.

4. Novērst bērnu nabadzību : šis pasākums ir atzīts par svarīgu cīņā pret nabadzības mantošanu no paaudzes paaudzē. Veiktie pasākumi vispirms paredz savlaicīgu atbalstu un agrīnā vecuma posma izglītību par labu bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, kā arī lielāku ienākumu atbalstu un palīdzību ģimenēm un vientuļajiem vecākiem. Tostarp vairākās valstīs vairāk un vairāk uzmanība tiek vērsta uz to, lai sekmētu bērna tiesības kā bāzi attīstības politikai.

5. Nodrošināt pienācīgu mājokli : dažās dalībvalstīs tiek uzsvērta mājokļu kvalitātes uzlabošana, citās tas, ka ir jārisina jautājums par to, ka trūkst sociālo mājokļu mazāk aizsargātām grupām. Vairākās dalībvalstīs pašlaik tiek strādāts pie tā, lai izstrādātu vienotākas pieejas bezpajumtniecības jautājuma risināšanai.

6. Uzlabot piekļuvi kvalitātes pakalpojumiem : runa ir par to, lai nodrošinātu labāku piekļuvi veselības aizsardzības pakalpojumiem un ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem, sociālajiem pakalpojumiem un transportam, vietēji uzlabotu apkārtējās vides kvalitāti un veiktu ieguldījumus pienācīgās infrastruktūrās. Svarīgi ir arī gādāt par to, lai būtu izmantojams un visiem pieejams jauno informācijas un komunikāciju tehnoloģiju potenciāls un lai nepieļautu e-atstumtību.

7. Novērst diskrimināciju un nostiprināt etnisko minoritāšu un imigrantu integrēšanos : cīņa pret liela mēra atstumtību, ko piedzīvo specifiskas grupas, jo īpaši čigāni, savu reizi nozīmē piešķirt viņiem labāku piekļuvi iespējām un tradicionālajiem pakalpojumiem, savu reizi - gādāt par to, lai tiktu piemērota pret diskrimināciju vērsta likumdošana un tiktu ieviestas mērķtiecīgas metodes īpašu situāciju risināšanai.

Šo prioritāšu īstenošanai dalībvalstīm ir jāizstrādā vienotas un saskaņotas stratēģijas vietējā un reģionu līmenī, un jo īpaši tajās pilsētu un lauku kopienās, kurām ir jāsadzīvo ar daudzējādiem nelabvēlīgiem apstākļiem. Šādām stratēģijām būtu jāpielāgo politikas vietējai situācijai un jānodrošina tas, ka visas attiecīgās personas iejaucas un līdzdarbojas. Tāpat ir jāgādā par to, lai dzimumu līdztiesības jautājums tiktu aptverts visās šajās pamatprioritātēs un tādējādi tiktu sekmēta vīriešu un sieviešu līdztiesība.

2.3. Sociālās integrācijas procesa nostiprināšana

Visās dalībvalstīs īstenotā valsts rīcības plānu „Integrācija” izstrāde un piemērošana skaidri apliecina vēlmi pastiprināt pūliņus tam, lai novērstu nabadzību un sociālo atstumtību. Jo īpaši stingrā politiskā apņemšanās, ko nodemonstrējušas desmit jaunās dalībvalstis, bija jauns stimuls šim procesam, un principā tā norāda uz to, ka atklātā saskaņošanas metode ir atbilstīga.

Metodes, ko pieņēmušas dalībvalstis, ir stipri atšķirīgas: izvēli lielā mērā noteikusi sākotnējā situācija, sociālās nodrošināšanas sistēma un valsts iestāžu pieredze nabadzības apkarošanas stratēģiju izstrādē. Vairums dalībvalstu, lai risinātu nabadzības un atstumtības jautājumu, izstrādājušas vispārēju pieeju, aptverot veselu virkni politikas jomu. Šobrīd tiek nostiprināti institucionālie noteikumi, kas nosaka, ka valsts lēmumu pieņemšanas mehānismos sistemātiski ņem vērā sociālo integrāciju. Vairāk uzmanības tiek veltīts dažādu valdības departamentu un līmeņu saskaņošanai, lai rīcība būtu saskaņotāka. Visbeidzot lielāka uzmanība tiek pievērsta tam, lai uz sadarbību mudinātu svarīgās personas (sociālos partnerus, nevalstiskās organizācijas un uzņēmumus).

Kopumā sociālajai integrācijai piemērotā ASM ir bijusi atbilstīga, un tā ir labs pamats turpmākai darbībai. Kopienas rīcības programma attiecībā uz sociālo integrāciju ir bijusi nozīmīga šajā sakarā, jo daudz ir veikts, lai sekmētu pētījumus, salīdzinošus izvērtējumus, apmaiņas projektus starp valstīm un tīklu izveidi ES līmenī. Tomēr ir skaidrs, ka vēl daudz darāmā, kā valstu, tā ES līmenī, lai sasniegtu kopējo sociālās integrācijas procesa mērķi, jo īpaši, veikt izšķirošos soļus ceļā uz nabadzības likvidēšanu līdz 2010. gadam. Dalībvalstīm būtu jārīkojas šādi.

- Ciešāk būtu jāsasaista ekonomikas politikas un nodarbinātības politikas : savstarpējās saiknes būtu nostiprināmas, vispirms jau ieviešot lielāku pārredzamību attiecībā uz budžeta resursiem, kas vajadzīgi to mērķu un uzdevumu īstenošanai, kuri izvirzīti valsts rīcības plānos „Integrācija”, kā arī attiecībā uz to, kā struktūrfondi tiek izmantoti par labu sociālajai integrācijai.

- Būtu jānostiprina izpildes spējas : tas aptver institucionālo un administratīvo spēju stiprināšanu, ieskaitot sociālās aizsardzības sistēmas, sociālos pakalpojumus un instrumentus, kas ļauj novērtēt, cik lielā mērā vērā ņemti dzimumu līdztiesības jautājumi, labāku koordināciju starp dažādiem pārvaldes dienestiem un līmeņiem (piem., valsts, reģionu, vietējo līmeni), ieinteresēto personu iesaistīšanas mehānismu uzlabošanu.

- Būtu jāpievēršas galvenajiem jautājumiem un drosmīgākiem mērķiem : dalībvalstīm būtu jāapzina jautājumi, kas tām ir izšķiroši svarīgi, un attiecībā uz katru no tiem tām būtu jānosaka kvantitatīvi mērķi, tādējādi dalībvalstis lielā mērā sekmētu integrācijas procesa nostiprināšanu. Turklāt veikumu šo mērķu sasniegšanā varētu uzraudzīt un novērtēt. Dalībvalstis, kas atsevišķās jomās ir iepakaļus, varētu orientēties uz veikumu dalībvalstīs, kuras darbojas sekmīgāk.

- Būtu jānostiprina politiku uzraudzīšanas un novērtēšanas darbības : viens no labāku rezultātu sasniegšanas svarīgiem faktoriem būs efektīvāku noteikumu ieviešana attiecībā uz politiku un to iznākumu uzraudzību un novērtēšanu, iesaistot visas ieinteresētās personas, tostarp sociālos partnerus, un attiecībā uz atbilstīgāku un savlaicīgāku datu apkopošanu.

ES līmenī Komisijai un Padomei ir jārīkojas šādi.

- Jāgādā par to, lai visās Kopienas politikās tiktu ņemti vērā mērķi, kas saistīti ar sociālo integrāciju : ir svarīgi, lai sociālo integrāciju ņemtu vērā Savienības politiku izstrādē un īstenojumā tā, lai nodrošinātu, ka tās atbalsta valstu pūliņus sekmēt sociālo integrāciju. Šajā sakarā ASM ir jāattiecina uz veselības aprūpi un ilgtermiņa aprūpi nolūkā izveidot sistēmas, kuras izceltos ar to, ka ir viegli pieejamas, kvalitatīvas un ilgtspējīgas.

- Plašāk ir jāizmanto ASM potenciāls, lai sekmētu efektīvu rezultātu sasniegšanu : labas prakses apmaiņas papildināmas ar labu un sliktu metožu viennozīmīgu nošķiršanu tā, lai dalībvalstis varētu iedvesmoties no labākajiem savu politiku izstrādē. Liela nozīme šajā sakarā būtu piešķirama kopīgajiem rādītājiem.

- Jānodrošina, ka struktūrfondiem arī turpmāk ir izšķiroša nozīme sociālās integrācijas sekmēšanā : struktūrfondu un, jo īpaši, ESF, potenciālais ieguldījums cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību ir jānostiprina un jāizmanto pilnā mērā. Tas būs jāņem vērā, apspriežot finanšu plānus 2007.-2013. gadam

- Jāturpina kopīgo rādītāju izstrāde un jāpilnīgo datu avoti : neskatoties uz uzlabojumiem attiecībā uz rādītājiem un attiecīgo statistikas spēju, jo īpaši pateicoties ES-SIDZA projektam [Eiropas Savienības statistika attiecībā uz ieņēmumiem un dzīves apstākļiem], joprojām ir trūkumi attiecībā uz datu savlaicīgumu un atbilstīgumu, kas kaitē salīdzinošai analīzei. Jo īpaši pilnīgāk būtu aplūkojama sociālās atstumtības un nabadzības daudzējādība.

3. PENSIJAS UN AKTīVAS VECUMDIENAS

3.1. Pensiju sistēmas: ilgtspējas un atbilstīguma problēma

Dalībvalstis jau ilgu laiku apzinās, kādas sekas attiecībā uz sistēmu „maksā, kad ej” ( pay-as-you-go ) ir iedzīvotāju novecošanās tendencei, un tagad dalībvalstis apzinās arī problēmas, ko šī tendence rada finansētām shēmām. Šādā situācijā ir vajadzīgas pamatotas reformas, lai garantētu finansiāli ilgtspējīgus pienācīgus ieņēmumus nākotnē. Lisabonas stratēģijas kontekstā ASM tika piemērota pensijām, lai sekmētu šādas reformas, kas virzītas uz trijām vispārējām kopējo mērķu jomām: atbilstīgums, finansiāla ilgtspēja un modernizācija, lai ņemtu vērā pārmaiņas, ko piedzīvo sabiedrība.

Pirmais kopīgais ziņojums attiecībā uz atbilstīgām un ilgtspējīgām pensijām parādīja, ka vairums no 15 valstu ES dalībvalstīm ir daudz paveikušas, lai palēninātu pieaugumu pensijām atvēlētajos valsts izdevumos. Kopš tā laika daudzas dalībvalstis ir pieņēmušas papildu reformas. Nākošajā valsts stratēģiju ziņojumu kārtā no jauna tiks vērtēts tas, kas ir paveikts, tostarp arī desmit jaunajās dalībvalstīs.

Kopīgajā ziņojumā tika uzsvērts, ka ilgtspējīgums nav nošķirams no atbilstīguma. Nākotnes pensiju sistēmas arī turpmāk varēs nodrošināt atbilstīgas pensijas vienīgi tad, ja tās būs finansiāli ilgtspējīgas un ja tās būs pielāgotas pārmaiņām sabiedrībā; pretējā gadījumā, ja pensiju sistēmas nevarēs nodrošināt pensionāriem pienācīgus ieņēmumus, sagaidāmi papildu izdevumi, tostarp sakarā ar pieaugumu sociālā atbalsta darbībās. Tādējādi viens no pamatuzdevumiem ir panākt ilgtspējīgumu, nekaitējot atbilstīgumam.

Kopīgajā ziņojumā norādīts arī uz to, ka reformas nolūkā palēnināt nākotnes izdevumu pieaugumu aptvēra arī pasākumus nabadzības novēršanai, nostiprinot ieņēmumu minimuma garantijas gados vecākiem cilvēkiem. Atsevišķu reformu sakarā ievērojami kritīsies rādītāji attiecībā uz tiesību aktos noteikto pensiju shēmu aizstāšanu, kam varētu būt nopietnas ar atbilstīgumu saistītas sekas nākotnē, ja dalībvalstis nemudinās cilvēkus atlikt pensionēšanos uz vēlāku laiku un nesekmēs iesaistīšanos papildu pensiju sistēmās.

3.2. Divi pamatrisinājumi: darba mūža pagarināšana un vairāk privātas nodrošināšanas shēmu

Sociālās aizsardzības sistēmu modernizēšana var palīdzēt vēlākas pensionēšanās sekmēšanā. Ir svarīgi, lai pensijas tiktu maksātas pirms parastā pensionēšanās vecuma vai pirms vispārēji pieņemtā profesionālās darbības laika beigām vienīgi personām, kas patiešām nevar nopelnīt iztiku vai kuras piekrīt savas pensijas aktuāram samazinājumam. Tajā pašā laikā pensiju sistēmām ir jāpiedāvā iespējas nopelnīt lielākas pensijas tiesības, strādājot ilgāku laiku. Tādējādi faktiskā pensionēšanās vecuma paaugstināšana ir svarīgs instruments atbilstīguma un finansiālās ilgtspējas saskaņošanai.

Sociālās aizsardzības komitejas pētījums parādīja, ka galvenie risinājumi attiecībā uz agrīnu aiziešanu no darba tirgus, tostarp agrīnas pensionēšanās shēmām, bezdarba pabalstiem un invaliditātes pabalstiem, tiek kritiski izvērtēti vairumā dalībvalstu. Tajā pašā laikā tiek piedāvātas lielākas iespējas, piešķirot pensijas pieaugumus par atliktu pensionēšanās laiku vai pieļaujot to ka, nopelnīti ienākumi tiek kombinēti ar pensiju (pakāpeniska pensionēšanās vai daļēja darba laika darbs pēc pensionēšanās). Tomēr daudzās dalībvalstīs vēl ir plašas rīcības iespējas reformas īstenošanai.

Sociālās aizsardzības komiteja izvērtē arī privāti pārvaldītu pensiju fondu nozīmi. Vairums dalībvalstu uzskata, ka šie fondi – profesionāli vai privāti, nākotnē būs nozīmīgāki, lai gan valsts nodrošināšanas sistēmas arī turpmāk būs svarīgākais pensionāru ienākumu avots visās dalībvalstīs, izņemot dažas. Privātas shēmas var būt par iemeslu tam, ka pensiju sistēmas kļūst sarežģītākas kopumā un indivīdu līmenī. Līdz ar to ir jāievieš vispārēji informācijas un uzraudzības mehānismi un jādefinē privātu shēmu un valsts finansējuma savstarpējas saiknes, jo īpaši privātām shēmām piemērojot nodokļus, un jāgādā par privāto shēmu maksājumu un valsts shēmu garantēto ienākumu mijiedarbību. Turklāt ir svarīgi, lai ieinteresētās personas būtu informētas un apzināti varētu izdarīt svarīgās izvēles, kas ilgu laiku ietekmēs viņu ienākumus un dzīves standartus.

3.3. Pensiju sistēmu modernizēšana

Atbilstīgas un taisnīgas visiem nodrošinātas pensijas būs iespējamas vienīgi tad, ja pensiju shēmas tiks attiecīgi pielāgotas indivīdu mainīgajām vajadzībām. Ir svarīgi, lai šīs shēmas ņemtu vērā arvien pieaugošo nodarbinātības daudzveidīgumu un vēlmi panākt pilnīgu vīriešu un sieviešu līdztiesību. Turklāt ir jāņem vērā ar pārvaldību saistītās vajadzības, jo īpaši tas, ka reformām ir jāpamatojas uz ticamu informāciju un patiesu vienprātību.

Ir jāsaprot arī tas, ka pensiju un sociālās aizsardzības sistēmu modernizēšana ir arī ārkārtīgi svarīga Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanai. Sabiedrības novecošanās problēmas sakarā ir jāpārvērtē tradicionālie priekšstati par dzīves ciklu un jānotušē robežšķirtne starp dažādiem dzīves posmiem - mācības, darba periods un aprūpes laiks. Sociālās aizsardzības sistēmām ir jāpielāgojas šādām izmaiņām un jāļauj, arī jāmudina cilvēki pilnā mērā izmantot iespējas, ko rada dinamiska ekonomika un darba tirgus.

4. GALVENāS IDEJAS

- Rūpes par sociālās aizsardzības sistēmas atbilstīgumu ir izšķiroši svarīgas izaugsmei un nodarbinātībai, kā arī sociālajai kohēzijai. Darba mūža paildzināšanai un nodarbinātības līmeņu paaugstināšanai arī turpmāk ir jābūt sociālās aizsardzības modernizēšanas virzītājfaktoriem. Un otrādi sociālās aizsardzības sistēmas atvieglinās jaunu risku pārvaldību, dzīves garumā gādājot par mainīgajām indivīdu vajadzībām.

- ES līmenī 2006. gadam paredzētā attiecināšana uz veselības aprūpi un visu sociālās aizsardzības un integrācijas procesu racionalizēšana izmantojama tam, lai vairāk pievērstos konkretizēšanai un sinerģijai attiecīgajā nozarē kopumā. Šajā sakarā jāievēro katras jomas specifika (integrācija, pensijas, veselības un ilgtermiņa aprūpe), plaši piemērojot ASM sociālajai aizsardzībai.

- Pagaidu rezultāti sociālas integrācijas jomā liecina par to, ka ir vajadzīga neatlaidība un drosme izvirzīt grandiozus mērķus: neatlaidība, jo nabadzības un atstumtības likvidēšanai būs vajadzīga kopīga rīcība arī pēc 2010. gada; drosme izvirzīt grandiozus mērķus, jo šobrīd vajadzība pēc visu attiecīgo personu kopīgas rīcības visā ES ir vispārēji atzīta.

- Sociālās integrācijas politikām ir jāpielāgojas daudzveidīgajām problēmām dalībvalstīs, un joprojām prioritāte ir prasība pēc daudzdimensionālām metodēm. Uz šo brīdi izdarītais apstiprina vairāku pamatprioritāšu atbilstīgumu. Pievēršoties tām, tiks sekmēts dažu akūtu problēmu risinājums, tostarp bērnu nabadzības novēršana, atbalsts ģimeņu spējai apgādāt, dzimumu nelīdztiesības novēršana, bezpajumtniecības jautājuma risināšana un jauni risinājumi etnisko minoritāšu un migrantu integrācijai.

- Izvērtēšana, kas veicama 2005. gadā, pirmkārt būtu jāvirza uz rezultātiem, lai sagatavotos jaunam ASM ciklam pēc 2006. gada. Dalībvalstīm un Komisijai jo īpaši ir jāizvērtē optimālie līdzekļi, kas ļautu sasniegt lielāku valstu stratēģiju efektivitāti, izvirzot mērķus, orientierus un rādītājus, izteiktāku ekonomisko politiku un nodarbinātības politiku saistību, izstrādāt noteikumus efektīvai uzraudzībai un izvērtēšanai un, visbeidzot, izmantot struktūrfondus, tostarp Eiropas Sociālā fondu.

- Panākt cilvēku atgriešanos darbā, panākt to, ka strādājošie neaiziet no darba tirgus, kāpināt rādītājus attiecībā uz dalību šajā tirgū un nodarbināšanas iespējām ir trīs pamatelementi, lai īstenotu Lisabonas stratēģijas mērķus attiecībā uz konkurētspēju, nodarbinātību un sociālo integrāciju. Piemērojot šo stratēģiju, joprojām ir jāsaduras ar milzīgām problēmām paplašinātajā Savienībā, ja par to spriežam pēc situācijas, kādā ir personas, kurām ir vismazākās iespējas nonākt darba tirgū. Pēc pieredzes, kas gūta, piemērojot ASM un Eiropas nodarbinātības stratēģiju, Komisijai 2005. gadā būtu jāapspriežas ar sociālajiem partneriem, dalībvalstīm un visām attiecīgajām personām par to, kādas ir iespējas jaunām Kopienas darbībām konkrētajā jomā un kādām ir jābūt šīm darbībām.

- Pensiju jomā visā Eiropas Savienībā galvenais uzdevums ir panākt to, ka gados vecākie darbinieki turpina strādāt. Reformu procesā tas būtu jāatzīst par prioritāti, lai nodrošinātu pensiju sistēmu atbilstīgumu un finansiālu ilgtspēju nākotnē. Palielinoties paredzamajam dzīves ilgumam, vēl būs jāpalielina darba tirgus pensionēšanās vecums, tas nozīmē, ka pakāpeniski atceļami dažādie noteikumi, kas sekmē agrīnu pensionēšanos. Dalībvalstīm ir jāizvērtē sociālās aizsardzības sistēmu nozīme ilgāka darba mūža sekmēšanai.

[1] Komisija 2005. gada 11. janvārī pieņēma Zaļo grāmatu par ES stratēģiju ekonomiskās migrācijas pārraudzībai (KOM(2004)881), kas pievēršas procedūrām, kas vajadzīgas, lai juridiski uzņemtu ekonomiskos migrantus un izdotu darba un uzturēšanās atļaujas.