16.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 192/25

1)

TĀ KĀ Eiropas iedzīvotāju spriedumu par Savienības radīto papildu vērtību visvairāk ietekmēs tas, cik lielā mērā turpmāko gadu laikā būs Eiropas politika brīvības, drošības un tiesiskuma jomā būs sekmīga;

2)

TĀ KĀ lielākajā daļā dalībvalstu vietējās un reģionālās pašvaldības ir atbildīgas par sabiedrisko kārtību un drošību un tās bieži vien ir līdzatbildīgas potenciālo nedrošības avotu — sociālo problēmu risināšanā;

3)

TĀ KĀ Eiropas Savienības politikas efektivitāte drošības, brīvības un tiesiskuma jomā attiecībā uz vairākiem tematiem, tādiem kā pilsonība, krīžu pārvarēšana, cīņa pret terorismu, integrācija, informācijas apmaiņas drošums un cīņa pret organizēto noziedzību ir atkarīga lielā mērā no tā, kā vietējās un reģionālās pašvaldības veic savas funkcijas šajās dažādajās jomās;

4)

TĀ KĀ svarīgā pašvaldību loma šo dažādo drošības politikas jautājumu risināšanā pietiekami neatspoguļojas, nedz arī šobrīd tiek pietiekami ņemta vērā Eiropas līmenī;

5)

TĀ KĀ pašvaldību funkciju atzīšanai Kopienas līmenī vajadzētu visupirms ļaut radīt nepieciešamos priekšnoteikumus šo funkciju veikšanai, stimulēt un veicināt to veikšanu, balstoties uz skaidru kompetenču starp Eiropadomi un Komisiju, no vienas puses, un valsts iestādēm, no otras, brīvības, drošības un tiesiskuma jomā efektīvas un līdzsvarotas sadales redzējumu apvienojumā ar aktīvu un rosinošu pašu pašvaldību pozīcijas paušanu gan Reģionu komitejas darbības ietvaros, gan arī ārpus tās,

1.1

atzinīgi vērtē to, kādā veidā Komisija ir ķērusies pie Hāgas programmas izstrādāšanas. Garais pasākumu un rīcības soļu saraksts, ko satur rīcības programma KOM (2005) 184, un pamatprogrammas KOM(2005) 124 un KOM(2005) 122, apliecina gribu un apņēmību nostiprināt brīvības, drošības un tiesiskuma pozitīvo efektu Eiropā;

1.2

uzskata, ka brīvība, drošība un tiesiskums Eiropas Savienībā pelnīti tiek uzskatīti par prioritātēm. Tās ir vērtības, kas eiropiešiem ir ļoti dārgas. Diskusija par Konstitucionālo līgumu atklāja, ka daudzi Eiropas pilsoņi nav apmierināti ar Eiropas Savienības sasniegtajiem rezultātiem. Līdzšinējā politika ar mērķi atjaunot saikni starp Eiropu un tās pilsoņiem nav nesusi cerētos augļus. Tā kā pašvaldības atrodas iedzīvotājiem vistuvāk, tās uz vietas secina, ka to iedzīvotāji aizvien biežāk novēršas no Eiropas Savienības;

1.3.

uzskata, ka Eiropas politikas atjaunošana un modernizācija brīvības, drošības un tiesiskuma jomā ir uzskatāma par vienreizēju iespēju atgūt iedzīvotāju atbalstu. Iedzīvotājiem ir jāredz un jāsajūt tas, ka Eiropas Savienība sniedz svarīgu un konkrētu ieguldījumu drošības situācijas viņu tiešā apkaimē uzlabošanā, kā arī viņu brīvību un tiesību aizsardzībā;

1.4

atzīmē, ka brīvības, drošības un tiesiskuma politikas atjaunošana un modernizācija tomēr prasa, lai tiktu ņemta vērā svarīgā pašvaldību loma; konstatē šajā sakarā ievērojamu trūkumu pašreizējā politikā, kas ļoti uzsver valsts pārvaldes iestāžu lomu. Tās tomēr nespēj atrisināt daudzās problēmas bez pašvaldību līdzdalības, jo tās ir pirmās, kas rīkojas gadījumos, kad ir administratīvi un operatīvi jāreaģē uz terora aktiem ar katastrofālām sekām, pandēmijām, dabas katastrofām, sprādzieniem un ugunsgrēkiem rūpniecības kompleksos, avārijām elektriskās strāvas padeves sistēmā, katastrofām lielajos masu pasākumos utt. Pašvaldības ir arī pirmajā rindā cīņā ar antisociālu uzvedību, noziedzību un vardarbību uz ielas, faktiskas jauno Eiropas pilsoņu integrācijas veicināšanas un radikalizācijas jebkurā nozarē novēršanas jomā;

1.5.

uzskata, ka, lai panāktu brīvības, drošības un tiesiskuma situācijas uzlabošanos un lai iedzīvotāji to redzētu un sajustu Eiropas Savienībai un visām tas dalībvalstīm ir nepieciešamas pašvaldības un otrādi. Šo apstākli nepietiekami ņem vērā pasreizējās Kopienas politikas veidošanā. Jau šobrīd ir skaidrs, ka, turpinot pašreizējo politiku, nevar panākt efektivitāti. Priekšējai frontes līnijai ir pārāk maz atbalsta un tā no stratēģiskā viedokļa tiek nepietiekami izmantota. Ir vairāk jāapzinās, ka daudzu ar brīvību, drošību un tiesiskumu saistīto problēmu risināšanai pietiek tikai ar pienācīgu un efektīvu pirmās rindas mobilizāciju;

1.6

uzskata, ka atjaunošana un modernizācija ir iespējama arī, izveidojot sistemātiskāku un strukturētāku Eiropas politikas brīvības, drošības un tiesiskuma jomā redzējumu. Garais, pirmajā acu uzmetienā juceklīgais ļoti dažādo, rīcības programmas pielikumā minēto pasākumu un konkrēto rīcības soļu saraksts kaitē politikas pārskatāmībai, kā arī saprotamībai un īstenošanai. Fakts, ka rīcības plānā nav pārņemti visi Hāgas programmas punkti, ka tas satur šajā programmā neesošus elementus un ka līdz šim brīdim pieņemtie finanšu pamatplāni neaptver pilnībā visu rīcības programmu, runā pats par sevi;

1.7

aicina apvienot spēkus nolūkā ķerties pie smago, Eiropā pastāvošo problēmu brīvības, drošības un tiesiskuma jomā risināšanas. Iedzīvotāji, uzņēmumi, organizācijas, iestādes, vadītāji un demokrātiski ievēlētie pārstāvji visos varas līmeņos izjūt dziļu un neatliekamu vajadzību to darīt. Vairāk vai mazāk neformālu viedokļu apmaiņa vairs nav pietiekama. Ir jāīsteno apņēmīga pieeja, kas būtu brīva no jebkādiem birokrātiskiem šķēršļiem un attiecībā uz kuru turpmāk tekstā Komiteja ierosina vairākus konkrētus pasākumus, kas varētu kalpot par sākumpunktu.

2.1

uzskata, ka turpmāko gadu laikā rīcības programmas, kas kalpoja par pamatu Hāgas programmas izstrādei, saturs jāpielāgo, ņemot vērā RK atzinumus. Komisija pati rīcības programmā secina, ka, ņemot vērā brīvības, drošības un tiesiskuma jomas īpašo politisko raksturu, ir jāķeras pie rīcības programmas pielāgošanas visos aspektos, kur tas ir nepieciešams. Minētās programmas vidējā termiņa izskatīšana ir paredzēta 2006. gada beigās. Tās sakarā sagatavotajos dokumentos būs jānorāda, kā tiek nostiprināta pašvaldību pozīcija šeit apskatāmās politikas ietvaros;

2.2

atbalsta ideju veicināt pamatprogrammu pielāgošanu, kas ļautu:

2.3

ierosina šeit apskatāmās pamatprogrammas izskaidrojošos tekstos izklāstīt tā, lai konsekventi vienkāršotu iekļaušanas budžetā un finansēšanas sistēmu. Lai gan Briselē pieņemtajā skatījumā ierosinātā sistēma noteikti atbilst minētajai prasībai, pašvaldību skatījumā tā ir pārāk sarežģīta un nav piemērota vajadzībām, ar kurām tās saskaras praksē;

2.4

iesaka saistībā ar rīcības programmas pārskatu termiņa vidū veikt visaptverošu pētījumu attiecībā uz katru dalībvalsti par to, cik nozīmīga attiecīgās dalībvalsts pašvaldībām ir Hāgas programma un rīcības programma. Minētā pētījuma ietvaros ir jāsniedz atbildes vismaz (arī) uz šādiem jautājumiem:

2.5

vēlas, lai vietējās un reģionālās pašvaldības dalībvalstīs tiktu iesaistītas dažādu pētījumu veikšanā. Tie kalpos par Eiropas atsauces kritērija izstrādes pamatu. Ir jāorganizē apaļais galds (2006.—2007. gadā), kura laikā Komisija, dalībvalstu pārstāvji un locekļi, kam iespēju robežās palīdzēs speciālisti un attiecīgās tīkla organizācijas, apspriedīs minēto atsauces kritēriju un tam pievienos secinājumus un ieteikumus;

2.6

atbalsta un veicina rīcības programmas brīvības, drošības un tiesiskuma jomā izstrādi sadarbībā ar Komisiju (2006.—2007. gadā) — minētā programma attiecībā uz to realizējošajām pašvaldībām satur konkrētus mērķus, kas, ņemot vērā arī šāda pasākuma ietekmi uz citām vietējām un reģionālajām pašvaldībām, varētu dot savu ieguldījumu efektīvākas Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma politikas veikšanā. Minētajos mērķos varētu iekļaut vismaz šādas jomas:

2.7

uzsver nepieciešamību pašvaldībām (kopīgi) uzņemties iniciatīvas nolūkā stiprināt pašvaldību pozīciju Eiropas politikas brīvības, drošības un tiesiskuma jomā ietvaros un palielināt minētās politikas efektivitāti kopumā;

2.8

ierosina veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām tiek sniegts pietiekoši daudz informācijas par Eiropas politiku brīvības, drošības un tiesiskuma jomā. Liela daļa informācijas patiešām ir pieejama, taču tā nav nedz viegli atrodama, nedz arī pietiekamā daudzumā pieejama. Attiecībā uz personām pašvaldībās, kam ir vai nu niecīgs vai vispār nav priekšstata par Eiropas Savienības darbības brīvības, drošības un tiesiskuma jomā aktualitāti, un šādu personu joprojām ir ļoti daudz, nākas secināt, ka viņām nav pieejama šī informācija. Ir jāizskata šādas iespējas:

2.9

uzskata, ka ir jāorganizē Eiropas politikas brīvības, drošības un tiesiskuma jomā izstrādes, īstenošanas, uzturēšanas un novērtēšanas process ar mērķi nodrošināt pašvaldību dalību visa minētā procesa garumā, it īpaši attiecībā uz tādiem šīs politikas tematiem, kas tieši skar pašvaldību kompetenci. Kaut arī šobrīd jau ir runa par dalību, praksē tā ir nepietiekami novērojama. Būtu vēlams, lai šis atzinums kalpotu par ierosmi debatēm 2.3. punktā minētā apaļā galda laikā;

2.10

uzskata, ka ir jāiet tālāk par abstraktajiem formulējumiem, piemēram: “Ir būtiski aktīvi iesaistīt pašvaldības,” — tie ir jāīsteno konkrētos pasākumos, proti, attiecīgi pielāgojot Padomes, Komisijas un Eiropas Parlamenta darba metodes. Varētu, piemēram, paredzēt sistemātiski iekļaut paziņojumus priekšlikumus un lēmumus brīvības, drošības un tiesiskuma jomā paskaidrojošos tekstos nodaļu ar virsrakstu “Vietējo un reģionālo pašvaldību loma”. Šādas nodaļas iekļaušanas radītā papildus vērtība būtu ne tik daudz tās galīgajā saturā, cik dokumentu sagatavošanā radītajā impulsā;

2.11

norāda uz to, ka vietējās un reģionālās pašvaldības būtu jāizmanto kā sava veida “inkubators” konkrētu un praktisku ideju brīvības, drošības un tiesiskuma jomā ģenerēšanai. Tā kā Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības darbojas pirmajā rindā, tām visām kopā ir praktiskās pieredze, idejas, zināšanas, kas bieži vien mazākā mērā izpaužas un ir pieejamas valsts pārvaldes līmenī. Līdz ar to ir jāmobilizē un jāstimulē esošie pārdomu un analīzes resursi, un tiem ir jāpiešķir nozīmīga loma politikas sagatavošanā;

2.12

uzsver, ka būtiski ir veicināt pašvaldību ekspertu grupu dalību ierosinātajā Hāgas programmas un rīcības programmas uzraudzībā (ikgadējais progresa ziņojums) attiecībā uz tādām politikas jomām, par kurām pašvaldības ir tieši atbildīgas. Tas dotu iespēju sajust, kā politika darbojas praksē;

2.13

ierosina izveidot sistēmātiskāku un strukturētāku redzējumu situācijā, kad tiek uzskatīts par vēlamu turpināt pašreizējo plānoto pieeju Eiropas politikai brīvības, drošības un tiesiskuma jomā. Ir jāvadās pēc principa, ka pasākumi izdosies tikai tad, ja to īstenošana notiks loģiskas un saskaņotas rīcības ietvaros;

2.14

atzīmē, ka nav mērķtiecīgi palielināt valsts kā informācijas par indivīda (atļaujas vai atbalsta pieprasītāja) godīgumu ieguvējas pilnvaras, ja valsts varas iestādes šajā jomā nav definējušas nekādu politiku, ja tām nav nekādu godīgumu kontrolējošu instrumentu un ja tās neliek ievērot šajā jomā piemērojamos noteikumus. Tāpat nav mērķtiecīgi investēt represīvā drošības situācijas uzlabošanas pieejā atsevišķos pilsētu rajonos, ja netiek veikti ieguldījumi arī fiziskajā un sociālajā infrastruktūrā;

2.15

ierosina noteikt rīcības soļu secību un, ievērojot subsidiaritātes principu, formulēt tos jautājumus, kuru risināšanai Eiropas Savienībai jāpievēršas visvairāk. Tas nozīmē izvēlēties atsevišķas tēmas kā prioritārās un pārējās atstāt valstu pārvaldes iestāžu kompetencē. Ir jānosaka cik vien iespējams liels skaits konkrētos parametros izsakāmu mērķu. Vienkāršība un koncentrētība palīdzēs panākt nepieciešamo pārskatāmību un stabilitāti;

2.16

uzskata, ka ir jārūpējas par to, lai pašvaldību spēja piedalīties pārdomās par Eiropas politiku brīvības, drošības un tiesiskuma jomā neaprobežotos tikai ar atsevišķiem un īpašiem minētās politikas aspektiem, bet aptvertu arī pamatā esošos stratēģiskos konceptus. Ir pēc iespējas labāk jānosaka politikas jomas darbības apjoms un iespējas sasaistīt drošības jomu ar citām politikām (ārējā integrācija). Piemēram, vides politikas jomā drošības aspekta lielāka uzsvēršana dotu uzņēmumiem plašākas iespējas tiesību aktos par pieeju uzņēmumu informācijai vides sakarā neatklāt sensitīvus datus;

2.17

uzsver nepieciešamību izpētīt, kādā mērā pašvaldību izmantotā klasifikācija un organizatoriskie principi, piemēram, politiku klasifikācija pēc to individualizētā rakstura, mērķa grupa, kam tās ir domātas, risināmā problēma vai darbības joma ir piemērojami arī Eiropas līmenī;

2.18

atzīmē, ka sistemātiska un strukturēta (atjaunota) Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma politikas redzējuma izveide prasa (pār)vērtēt arī tās juridisko pamatu. Tā kā Konstitucionālais līgums ir kalpojis par modeli, sastādot Hāgas programmu, tad ir jāanalizē ar Eiropas konstitūciju saistīto pašreizējo norišu ietekme brīvības, drošības un tiesiskuma politikas jomā, kā arī jādomā par to, kāda būtu piemērotākā reakcija uz to. Un otrādi — (atjaunotais) redzējums arī var ļaut identificēt tos pamatnosacījumus, kuriem vajadzētu atbilst (Eiropas) juridiskajam pamatam. Brīvības, drošības un tiesiskuma politikai ir jābūt ar plašu demokrātisku leģitimāti, un tai pilnībā ir jāatbilst tiesiskuma principiem. Tāpēc ir atbilstoši jānosaka, kāds ir nepieciešamais vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījums;

2.19

iesaka izstrādāt skaidrāku, iedzīvotajiem un uzņēmumiem domātu komunikācijas stratēģiju attiecībā uz Eiropas politiku brīvības, drošības un tiesiskuma jomā. Pašvaldības parasti ir pirmā (publiskā) instance, kur vēršas iedzīvotāji un uzņēmumi. Līdz ar to ir svarīgi aktīvi iesaistīt tieši pašvaldības, lai parādītu iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kā Savienība nodrošina viņa drošību vai arī veicina tās nodrošināšanu.

2.20

atgādina, ka terora akti Londonā un Madridē, ūdens radītās problēmas daudzos Eiropas reģionos 2005. gadā, cilvēkiem un dzīvniekiem kopīgu infekcijas slimību parādīšanās, ilgstošas elektriskās strāvas padeves avārijas sekas, nesenie nemieri Francijas priekšpilsētās ir tikai daži tādu gadījumu piemēri, kad vietējās un reģionālās pašvaldības ir uzskatāmas par (pirmo) atbildīgo varas līmeni, kas varētu adekvāti reaģēt;

2.21

norāda uz to, ka krīžu pārvarēšanas profesionalizācija ir nepieciešams process ne tikai cīņas pret terorismu jomā, bet arī plašākā kontekstā. Nesen radītais Eiropas krīžu pārvarēšanas tīkls, Eiropas Padomes Eiropas katastrofu pārvarēšanas forums vietējā un reģionālā līmenī apliecina vispārēju akūtu nepieciešamību pēc šāda profesionalizācijas procesa;

2.22

uzskata, ka Eiropas politikai brīvības, drošības un tiesiskuma jomā vajadzētu atbalstīt atbilstošu krīžu pārvarēšanas pieeju divos veidos:

2.23

iesaka noteikt krīžu pārvaldību par prioritāti. un šajā sakarā uzsver, ka efektīva krīžu pārvarēšanas organizatoriskā ietvara radīšana ir pirmām kārtām valsts pārvaldes iestāžu uzdevums;

2.24

ir pārliecināta, ka Eiropas Savienības koordinējošā, pavadošā, kā arī stimulējošā loma ir jāapliecina ar konkrētiem pasākumiem, ko, vidējā termiņā pārskatot rīcības programmu laika posmam no 2007.—2013. gadam, varēs pievienot darba kārtībai. Tāpat rīcības programmas pielikuma 3.5. punktā minēto pasākumu īstenošana ir jāuzskata par augstākā mērā prioritāru. Ir jāatrod finanšu līdzekļi krīžu pārvarēšanas profesionalizācijai — krīžu šā vārda plašākā nozīmē, ar to saprotot kaut ko daudz vairāk nekā tikai cīņu pret terorismu, un jo sevišķi, lai ļautu:

2.25

aicina paplašināt priekšlikuma par īpašās programmas “Terorisma novēršana, gatavība terorisma uzbrukumiem un to seku pārvarēšana” laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam priekšmetu ar mērķi paredzēt pamatu ar terorismu nesaistītu krīžu pārvarēšanas uzlabošanas finansēšanai.

2.26

uzsver, ka iedzīvotāji, kas dzīvo bailēs no patvaļīgiem uzbrukumiem ir zaudējuši būtiskas brīvības. Eiropas Savienība nevar to pieļaut. Atbilstoši Komitejas atzinumam par cīņu pret terorismu (CdR 465/2004) tika pieņemti profilakses, sagatavošanas un reaģēšanas pasākumi. Lai profilakses pasākumi būtu rezultatīvi, Komiteja uzsver nepieciešamību apzināt terorisma dziļākos cēloņus, kas sakņojas ekstrēmismā un aicina to saistīt ar integrācijas politiku un nepieciešamību garantēt reālu un pilnīgu Eiropas sabiedrības līdzdalību;

2.27

iesaka veicināt radikalizēšanās tendenču, kā arī organizāciju ar noslieci uz radikalizēšanos un ekstrēmismu identificēšanu, it īpaši tajos Eiropas reģionos, kuros radikalizācija un ekstrēmisms ir kļuvuši par reāliem draudiem. Bez draudiem ko rada ierobežots indivīdu, kas radikalizējas un uzsāk darbības skaits, pastāv arī ne mazāk nozīmīga polarizācijas procesa problēmas. Tās var nelabvēlīgi ietekmēt drošību, dzīves un tolerances līmeni, kas savukārt var nelabvēlīgi iespaidot sociālo kohēziju. Vairākās dalībvalstīs minētie procesi rada būtisku risku. “Agrīnas brīdināšanas”indikatori varētu noradīt uz minētajiem radikalizācijas un polarizācijas procesiem. Šie indikatori ļautu valsts varas iestādēm, dzīvokļu, sociālas palīdzības, palīdzības jaunatnei, pedagoģiskajām un veselības aprūpes iestādēm savlaicīgi reaģēt uz personām, kurām ir tendence radikalizēties, tādējādi izvairoties no “vietējā” terorisma rašanās. Tajā pašā laikā ir jānodrošina tas, ka veiktie pasākumi netraucēs imigrantu nodarbinātībai un integrācijai. Ir jānovērš plašo “vidējo slāņu”, kuri (vēl) nejūtas vai ir nepilnīgi integrējušies Eiropas sabiedrībā, radikalizēšanās;

2.28

uzsver, ka šāda veida reaģēšanas kapacitātei būtu jāizveidojas pirmām kārtām vietējo pašvaldību līmenī un ir nekavējoties jāsniedz palīdzība vietējām varām, lai uzlabotu viņu informācijas spēju, izveidojot kontaktpunktu informācijas par radikalizāciju savlaicīgai nodošanai, kas savukārt palīdzētu vietējām pašvaldībām apkopot attiecīgus signālus un lemt par iespējamu iejaukšanos;

2.29

uzskata, ka ir jāseko vietējo pašvaldību darbinieku apmācības par radikalizācijas iezīmju atpazīšanu un tālāk nodošanu attīstībai un īstenošanai;

2.30

iesaka izpētīt iespējas apkarot ekstrēmistu organizāciju veikto vervēšanu un izstrādāt metodi efektīvai reaģēšanai uz ekstrēmisma aicinājumiem vai arī uz praktiskas, terora aktu sagatavošanai noderīgas informācijas ievietošanu internetā;

2.31

iesaka spert nepieciešamos soļus, lai īstenotu nopietnu un ātrāku informācijas par finanšu darījumiem apmaiņu, kas veicinātu lielāku iestāžu un organizāciju pārskatāmību, kā arī palīdzētu vietējām pašvaldībām. Finanšu plūsmas regulāri iet caur vietējo un reģionālo varu atbalstītām iestādēm un organizācijām, piemēram, integrācijas pasākumu ietvaros. Informācijas pieejamība ļaus iesaldēt minētās finanšu plūsmas. Priekšlikumi par minēto jautājumu ir jāiekļauj 2006. gada plānā;

2.32

norāda, ka rezultatīviem līdzekļu meklējumiem cīņai ar terorismu ir nepieciešama dalībvalstu un dažādu dalībvalstu varas līmeņu savstarpējās sadarbības un informācijas apmaiņas starp tām intensifikācija. Rīcības programma paredz izveidot katrā valstī kontaktpunktu, kam būtu pieejama visa ar teroristu reālo un iespējamo darbību saistītā informācija. Kontaktpunkts tomēr būs rezultatīvs vienīgi, pastāvot efektīvam informācijas tīklam, kas sastāv no vietējām un reģionālajām pašvaldībām un balstās uz šādu tēzi “need to know, need to share”. Dalībvalstīm būs jāpadara pārskatāms veids, kādā tās nodrošinās minētā informācijas tīkla darbību un, vajadzības gadījumā, jāizklāsta iecerētie darbības uzlabošanas pasākumi;

2.33

vēlas, lai, pamatojoties uz strukturālu bāzi, tiktu nodrošināta cīņā pret terorismu gūtās pieredzes apmaiņa, piemēram, izveidojot attiecīgu ekspertīzes centru. Informācijas apmaiņa par šobrīd notiekošām operācijām ir būtiska, taču ne mazāk būtiski ir pēc iespējas ātrāk uzsākt viedokļu apmaiņu par stratēģisku pieeju cīņai pret terorismu. Šajā punktā ir jāiesaista arī vietējās un reģionālās pašvaldības;

2.34

iesaka būt uzmanīgiem ne tikai iespējamo infrastruktūras objektu — uzbrukuma mērķu noteikšanā, kā tas ir ierosināts rīcības programmā, bet ir jāvelta uzmanība arī vietām ar lielu personu apgrozību: stacijām, stadioniem, parkiem, kuros notiek pasākumi, tūristu apmeklētām vietām u.c. un atgādina, ka, vietējām un reģionālajām pašvaldībām bieži vien ir svarīga loma minēto vietu aizsardzībā;

2.35

prasa atbalstīt vietējās un reģionālās pašvaldības to centienos analizēt profesionālo risku un stimulēt paraugprakses attīstību aizsardzības un drošības jomā un uzsver nepieciešamību nodrošināt vietējām un reģionālajām pašvaldībām juridisku pamatu, kas liktu potenciālo uzbrukuma objektu īpašniekiem un pārvaldniekiem ievērot aizsardzības un drošības nosacījumus kā arī iesaka izstrādāt instrumentus, ar kuriem vietējo pašvaldību pārstāvji varētu likt īpašniekiem un pārvaldniekiem ievērot minētos nosacījumus;

2.36

aktīvi aicina pārdomāt regulējuma principus attiecībā uz to, kas jāzina iedzīvotajiem par riskiem viņu dzīves vietās, īpaši vides informācijas pieejamību, kā arī to, kādā mērā jāpublisko noderīga informācija par potenciālo uzbrukuma objektu raksturojošām iezīmēm un to drošību;

2.37

atgādina, ka apsardzes un uzraudzības (privāto firmu) pakalpojumu kvalitātei ir būtiska nozīme potenciālo uzbrukuma objektu drošības nodrošināšanā un tādēļ būtu nepieciešami jeb vismaz iespējami konkrētāki pasākumi to kvalitātes uzlabošanai;

2.38

nožēlo, ka programmā nav atrodama pieeja, kas vērstu iedzīvotāju uzmanību uz pastāvošajiem draudiem. Iedzīvotāji sagaida, ka vietējās un reģionālās pašvaldības atbilstoši informē viņus par iespējamiem uzbrukuma draudiem viņu apkārtnē. Līdz ar to Komiteja iestājas par mērķtiecīgas komunikācijas stratēģijas izstrādi.

2.39

atgādina, ka debates par pamattiesībām ir galvenokārt virzītas uz minēto tiesību ierobežošanas novēršanu un izsaka nožēlu ka varas pārstāvju darbības iedzīvotāju drošības nodrošināšanai vēl ir nepietiekošas;

2.40

secina, ka debates par pamattiesībām var būt rezultatīvas tikai saistībā ar diskusijām par pienākumiem, kas izriet no Eiropas pilsonības (kā tas ir attiecībā uz integrāciju) un iesaka aktīvi veicināt diskusijas par minēto tēmu vietējā līmenī, piemēram, sabiedrisko apspriešanu pilsētās formā, kas ļautu Eiropas politiku minētajās jomās tuvināt iedzīvotājiem. Minētais debašu veids ir būtisks, lai noteiktu tos pasākumus, kurus patiešām varētu pieņemt ar mērķi likt ievērot līdzsvaru starp tiesībām un pienākumiem;

2.41

atbalsta pamattiesību biroja, kā tas ir paredzēts Hāgas programmā, izveidošanu; birojs varētu sastādīt paraugprakšu sarakstu, tās aprakstīt un padarīt pieejamas, kā arī veicināt debates par diskrimināciju, rasismu, integrāciju un terorismu situācijā, kad pieaug bailes no atentātiem un jauniem nemieriem;

2.42

izsaka nožēlu, ka neskaidrības sakarā ar Konstitucionālo līgumu apdraud tiesiskās aizsardzības uzlabošanu Eiropas Kopienu Tiesā, īpaši attiecībā uz fizisko un juridisko personu kapacitāti iestāties pret jebkuru Savienības tiesisko regulējumu, kas viņus skar tiešā veidā. Tādēļ Komiteja prasa nekavējoties novērst trūkumus tiesiskajā aizsardzībā ņemot vērā, ka tuvāko gadu laikā Kopienas politika attiecībā uz brīvību, drošību un tiesiskumu tiks nostiprināta.

2.43

atgādina, ka jaunpienācēju, imigrantu un patvēruma meklētāju (ja viņiem ir piešķirts bēgļu statuss vai līdzīga humāna aizsardzība) ietekme mūsu sabiedrībā visspilgtāk, dažkārt pat pēc vairākām paaudzēm, izpaužas tieši vietējā līmenī. Tādēļ Komiteja uzskata, ka pilsētās īpaši svarīgi ir nodrošināt veiksmīgu integrāciju strukturālā, sociālā un kultūras jomā, kuras ietvaros izšķiroša nozīme ir reālas un pilnīgas Eiropas sabiedrībā integrēto personu līdzdalības nodrošināšana. Nesenie nemieri Francijas piepilsētās liecina par tādas pieejas nepieciešamību;

2.44

uzsver, ka integrācijas ietvaros ir jācenšas veidot saikni ar sabiedrību, kuras daļa attiecīgais indivīds ir, kas ir īstenojams ar nosacījumu, ka integrāciju neuzskata par kaut ko “neobligātu” un iesaka Eiropas Savienībai censties noteikt robežas un konkrētus priekšnoteikumus sekmīgai integrācijai, tai pašā laikā atzīstot, ka tas ir galvenokārt valstu kompetencē. Ir jāpalīdz vietējām pašvaldībām veidot integrācijas procesu, sniedzot tām informāciju, piešķirot finanšu līdzekļus un ļaujot tām izstrādāt savu paraugpraksi. Eiropas valstu integrācijas lietu ministru konferencē Groningenā (Holande) 2004. gada novembrī tika izstrādāti pamati šai palīdzībai;

2.45

ierosina veicināt pilsētas mēroga debates, dialogus, valodu apmācību, integrācijas projektus, profesionālos projektus, emancipācijas centienus, projektus cīņai pret diskrimināciju utt., kā arī rīkot sistemātisku pieredzes, jauninājumu, veiksmju un neveiksmju vietējā līmenī apmaiņu un kontroli;

2.46

uzskata, ka ir jānovērš sociālu grūtību rašanās zināmos iedzīvotāju slāņos un jāveicina pasākumi stabilitātes nodrošināšanai dažādos lielpilsētu kvartālos, īpaši attiecībā uz apmešanās, ienākumu politiku un apmācību;

2.47

uzskata, ka Eiropas integrācijas rokasgrāmatas jaunā izdevuma publicēšana ir veiksmīgs solis, bet izsaka nožēlu, ka rokasgrāmatas pirmais izdevums neguva pietiekamu atsaucību cerot, ka nākamais izdevums piesaistīs lielāku vietējo un reģionālo varas pārstāvju uzmanību;

2.48

atbalsta gadskārtēja Eiropas foruma par integrāciju organizēšanu un ierosina iesaistīt tajā vietējo un reģionālo pašvaldību pieredzi un zināšanas.

2.49

atgādina, ka pagājušā gadsimta otrajā pusē, baidoties no policijas visatļautības, privātās dzīves aizsardzība bija virzīta galvenokārt uz iedzīvotāju aizsardzību pret varas pārstāvjiem; Komiteja aicina rast jaunu līdzsvaru, lai stingrāk ievērotu iedzīvotāju drošības aizsardzību pret ļaunprātīgi noskaņotiem indivīdiem, kas pārkāpj likumu;

2.50

rīcības plāna ietvaros atbalsta īpašas uzmanības pievēršanu personas datu aizsardzībai un uzsver, ka arvien biežāk ir jāizvēlas starp privāto interešu, piemēram privātās dzīves, un kolektīvo interešu, piemēram drošības, aizsardzību, ņemot vērā, ka informācijai ir liela nozīme cīņā pret terorismu;

2.51

aicina Komisiju politikas izstrādāšanas periodā ņemt vērā faktu, — cik vien to atļauj valstu likumdošana — ka vairākas vietējās un reģionālās pašvaldības ir izveidojušas informācijas tīklu, kurā apvienoti personas dati par dzīvesvietu, adresi, nodokļiem, sabiedrisko stāvokli un veselību, kā arī policijas un tiesiskā informācija un atgādina, ka minētā pieeja varētu būt ļoti rezultatīva cīņā pret terorismu, smagu likumpārkāpumu vai agresiju gadījumos pilsētās u.c.;

2.52

tādēļ Komiteja ierosina paredzēt personas datu aizsardzībai skaidrāku vispārēju juridisko pamatu, kas būtu pietiekami elastīgs, lai nepieciešamības gadījumā varētu apmierināt arī sabiedriskās drošības vajadzības un aicina uzsākt debates ar Eiropas pilsoņiem par šo jautājumu, iesaistot tajās vietējās un reģionālās pašvaldības;

2.53

uzskata, ka sabiedriskās kārtības un drošības uzturēšanai un cīņai pret pārrobežu noziedzību nepieciešama intensīva informācijas apmaiņa dalībvalstu starpā un lūdz, lai tās precīzi nosaka, kādā veidā notiek informācijas apmaiņa ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām ņemot vērā, ka tām ir būtiska loma drošības politikas īstenošanā un uzturēšanā.

2.54

secina, ka pieņemot lēmumu par subsīdijām, līgumiem, atļaujām utt., vietējās un reģionālās pašvaldības var dot ievērojamu pievienoto vērtību, izvēloties pieeju noziedzības apkarošanai un uzskata, ka lēmumu pieņemšanā ir jāņem vērā agrāk izdarītie noziegumi, kas pamatotu atļaujas atteikumu, ja fakti liecina, ka prasītājs varētu vēlreiz izdarīt noziegumu;

2.55

ierosina atlasīt informāciju no policijas un tiesas izmeklēšanām un nodot to tālāk vietējam un reģionālajām pašvaldībām, lai tās ņemtu vērā minēto informāciju atļauju un subsīdiju izsniegšanā; ja viesnīcas vai restorāna īpašnieks ir sodīts par pārvadātāja darbību vai tirdzniecību ar cilvēkiem, ir ticams, ka viņš savā uzņēmumā nodarbina nelegālā situācijā esošas personas;. ja viesnīcas licences piemērošanas kontrole ir vietējo varas pārstāvju pārziņā, dotajā situācijā būtu lietderīgi dalīties šajā informācijā un pārbaudīt vai pastāv fakti, kas attaisno atļaujas anulēšanu konkrētajam uzņēmumam;

2.56

iesaka vietējo un reģionālo pašvaldību pieredzes iereģistrēšanu, pierakstīšanu un publicēšanu Eiropas līmenī, lai Eiropas regulējums, tai skaitā publiskā iepirkuma tiesības, pēc iespējas vairāk atbalstītu šādu vietējo un reģionālo pašvaldību pieeju;

2.57

atbalsta paraugprakses attīstību informācijas apmaiņas jomā un kopīgas vietējo un reģionālo sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju, īpaši nodokļu, mājokļa, sociālo un nodarbinātības lietu, atļauju izsniegšanas, iedzīvotāju personas datu administrēšanas jomā un policijas un tiesībsargājošo iestāžu datu bāzes izveidošanā, piemēram, ar nekārtībām saistītu daudzstāvu māju pārvaldīšanā ar mērķi atklāt un apkarot organizētās noziedzības tīklus, cik vien to atļauj valsts likumdošana;

2.58

uzsver nepieciešamību atbrīvot policiju no birokrātisku ar legālu migrāciju saistītu uzdevumu izpildes (piemēram, uzturēšanās atļauju atjaunošana), tādejādi ļaujot tai veltīt vairāk enerģijas un profesionālos resursus organizētās noziedzības apkarošanai, kas mēģina gūt labumu no slepenās migrācijas. Reģionu komiteja uzskata, ka šos administratīvos uzdevumus — pieņemot, ka dalībvalstis sniedz atbalstu, piemērojot atbilstošus finansiālus pasākumus — var veikt vietējo varas iestāžu speciāli biroji tajā mērā, kādā tas atbilst dažādo dalībvalstu sistēmām;

2.59

iesaka vietējās un reģionālajās pašvaldībās turpināt aktīvas integritātes politikas attīstību, kas pamatojas uz nopietna saraksta izstrādāšanu par riskiem, kas saistīti ar kompetencēm un uzdevumiem.

2.60

izsaka gandarījumu par to, ka rīcības plāns paredz pievērst īpašu uzmanību bērnu tiesību aizsardzībai un cīņai pret vardarbību pret bērniem un sievietēm un ka tiks izvērsti pasākumi palīdzības upuriem jomā;

2.61

ietvarprogrammas “Pamattiesības un tieslietas” ietvaros atbalsta profilakses un cīņas pret vardarbību politikai piešķirtos plašos finanšu līdzekļus un programmas Daphne pastiprināšanu un paplašināšanu ar mērķi nodrošināt profilakses politikas piemērošanu narkotiku lietošanai un atbalsta NVO līdzdalību tajā;

2.62

atbalsta iniciatīvas kopīgi apkarot tirdzniecību ar cilvēkiem, it īpaši ar sievietēm un bērniem, kas bieži vien ir saistīta ar organizēto noziedzību, uzlabojot sadarbību un informācijas apmaiņu starp attiecīgajām iestādēm;

2.63

pievērš uzmanību tam, ka liels skaits vietējo pašvaldību ir uzkrājušas pieredzi, kas saistīta ar ziņošanu par vardarbību ģimenē un cīņu ar to, ņemot vērā, ka sievietes un bērni bieži vien ir vardarbības upuri paši savās ģimenēs un atgādina, ka vietējā pieeja šāda veida vardarbībai palīdzētu mērķa grupām apzināties, ka vardarbībai pret sievietēm un bērniem ir nulles tolerance kā sociālā, tā arī tiesiskā aspektā;

2.64

ierosina rīcības programmas īstenošanas procesā apvienot vietējo un reģionālo pašvaldību pieredzi ar mērķi attīstīt paraugpraksi arī minētajā jomā un iestājas par vietējo vardarbības atmaskošanas centru izveidi.

2.65

uzsver, ka vietējās varas ir tiešā veidā saistītas ar patvēruma pieprasītāju problēmām un secina, ka patvēruma meklētāji, kuriem patvērums ir atteikts un kuri tūlīt nepamet valsti vai nu tāpēc, ka viņiem tas nav jādara, vai arī tāpēc, ka viņi to nevar izdarīt, bieži vien cenšas pazust lielpilsētās, un rada tajās sociālas un drošības problēmas;

2.66

uzskata, ka noteicošais ir radīt vienotu patvēruma telpu un procedūru, kā arī noteikt vienotu patvēruma ieguvēju statusu;

2.67

iesaka Eiropas iestādēm pielikt pūles, lai atvieglotu patvēruma meklētāju atgriešanos viņu izcelsmes valstī, veicinot patvēruma meklētāju labprātīgu atgriešanos ar viņu patstāvību sekmējošiem pasākumiem. Prasa, lai tiktu atbalstīti vietējie un reģionālie projekti, kuri jau darbojas pēc minētā principa dažādās dalībvalstīs, kā arī informācijas apmaiņa par pieeju un rezultātiem.

2.68

aktīvi iesaka, veicot dažādu valstu politiku koordināciju, definēt kopējo migrācijas politiku, kas būtu saderīga ar nopietnu integrācijas politiku, attiecībā uz kuru vietējām pašvaldībām būtu svarīgs uzdevums saglabāt un veicināt sociālo kohēziju;

2.69

prasa atbalstīt vietējās pašvaldības vietēju novatorisku iniciatīvu veicināšanā, kuras arī sekmē radikalizācijas un ekstrēmisma novēršanu;

2.70

uzskata, ka ir jāpievērš uzmanība trešo valstu pilsoņu tiesībām un viņu pašreiz vēl neskaidrajam tiesiskajam statusam, jo tas attiecas uz vietējām pašvaldībām, it īpaši integrācijas politikas jomā. Trešo valstu pilsoņiem, piemēram, nav nekādu tiesību Eiropas Savienības darba tirgū, kaut gan tas ir noteicošais apstāklis integrācijas politikas sekmīgai īstenošanai. Uzskata, ka migrācijas politikas jomā ir jāatceras, ka nedrīkst atturēt ierasties Eiropā trešo valstu pilsoņus ar augstu potenciālu.