7.2.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 31/36

1)

plaša ekonomiskā migrācija neatrisina ne iedzīvotāju populācijas novecošanas un zemo dzimstības rādītāju demogrāfiskās problēmas, ne arī tā ir vienīgā iespējamā atbilde uz darba spēka tirgus vajadzībām. Neatkarīgi no nepieciešamības absorbēt ES potenciālo darbaspēku, vienlaikus veicinot augsti kvalificētu darba ņēmēju imigrāciju atsevišķās nozarēs, Eiropas darba tirgus vajadzību apmierināšanai un Eiropas uzņēmumu konkurētspējas nodrošināšanai aizvien vairāk ir nepieciešama regulāra imigrantu plūsma;

2)

viens no pamatpunktiem Hāgas programmā, kas ir 2004. gadā pieņemtā ES jaunā programma imigrācijas un patvēruma politikas izstrādei, ir legālā migrācija un nelegālās nodarbinātības apkarošana; un, kaut arī par legālās migrācijas apjomu atbild pašas dalībvalstis, Komisijai ir izteikts aicinājums līdz 2005. gada beigām iesniegt politikas plānu legālās migrācijas jomā;

3)

šīs Zaļās grāmatas mērķis ir uzsākt pirmslikumdošanas konsultāciju procesu, iesaistot ES iestādes, dalībvalstis un pilsonisko sabiedrību, par vispiemērotākajiem Kopienas noteikumiem ekonomisko migrantu uzņemšanai un par Kopienas pieejas pieņemšanas pievienoto vērtību;

4)

jaunajā Konstitucionālajā līgumā ir paplašināta ES kompetence (III-267. pants) un paredzēts, ka ES jāizstrādā kopēja imigrācijas politika, kuras mērķis ir nodrošināt migrācijas plūsmu efektīvu pārvaldību, taisnīgu attieksmi pret trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstīs, un noteikt pasākumus nelegālās imigrācijas un cilvēku tirdzniecības apkarošanai, kā arī ar ES tiesību aktiem jānosaka ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumi un standarti par kārtību, kādā dalībvalstis izdod vīzas un uzturēšanās atļaujas;

5)

jaunajā Konstitucionālajā līgumā ir paredzēts arī tas, ka ES tiesību aktos vai ietvarlikumos jānosaka “pasākumi dalībvalstu rīcības stimulēšanai un atbalstam, lai veicinātu to teritorijā likumīgi dzīvojošo trešo valstu pilsoņu integrāciju” (III-267. panta 4. punkts). Attiecībā uz iepriekš minēto dalībvalstu normatīvo aktu saskaņošana nav pieļaujama. RK uzsver to, ka pasākumi attiecībā uz trešo valstu pilsoņu piekļuvi darba tirgum ir dalībvalstu kompetencē,

1.1

atzīmē, ka migrācijas politikas izstrādes mērķis cita starpā ir īslaicīgā un vidējā termiņā risināt problēmas, ko ekonomikai rada Eiropas demogrāfiskā stāvokļa pasliktināšanās, un radīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu visiem pilsoņiem; iepriekš minētais ir Reģionu komitejas prioritārs mērķis;

1.2

uzsver, ka vērojama nepārprotama saistība starp migrantu grūtībām ekonomiskās migrācijas nolūkos izmantot likumīgas iespējas, nepietiekamu dalībvalstu politiku saskaņošanu minētajā jomā un nelegālās imigrācijas apjomu;

1.3

uzsver, ka Eiropas sociālajam modelim, kas veicina kvalitatīvākas darbavietas, ekonomisko struktūru modernizāciju un plašāku sociālo kohēziju, ir raksturīga ekonomiskās, nodarbinātības un sociālās politikas savstarpēja atkarība;

1.4

atzīmē, ka, neraugoties uz to, ka dažos Eiropas reģionos iedzīvotāju skaits samazinās un ir darba spēka trūkums, citos reģionos pieaugošais iedzīvotāju skaits tomēr rada spiedienu uz vietējiem dienestiem un pieprasījumu pēc mājokļiem;

1.5

uzskata, ka visos turpmākajos Kopienas tiesību aktos jānosaka vispārējs tiesiskais regulējums, kas attiecas uz visu veidu imigrantiem ES, kaut arī sākotnēji varētu izmantot sektorālu pieeju, kura koncentrējas uz konkrētām migrējošo darba ņēmēju grupām (sezonas darba ņēmējiem, darbiniekiem ar īpašām iemaņām, darbiniekiem, kas pārcelti citā darbā uzņēmējsabiedrības ietvaros, vai pakalpojumu sniedzējiem.);

tādēļ atbalsta iespējamo variantu, ko Komisija izvirza Zaļajā grāmatā par tādas kopējas minimālo standartu sistēmas izveidošanu, ar ko regulē trešo valstu pilsoņu, kuri vēlas strādāt algotu darbu vai veikt saimniecisku darbību pašnodarbinātas personas statusā, uzņemšanu;

izsaka nožēlu, ka Padome nav apstiprinājusi priekšlikumu direktīvai par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu pilsoņu ieceļošanu un uzturēšanos, lai strādātu algotu darbu vai veiktu saimniecisko darbību pašnodarbinātas personas statusā, kuru RK atbalstīja 2002. gada 13. marta Atzinumā 386/2001; (10)

1.6

uzskata arī, ka gadījumos, kad vairākās dalībvalstīs ir kvalificēta darba spēka trūkums, varētu noteikt kopējas operatīvas procedūras; ikvienai dalībvalstij, kas veic šādas procedūras, obligāti par tām jāinformē pārējās ES dalībvalstis, un minētās procedūras iepriekš ar tām jāsaskaņo;

1.7

atkārto, cik svarīga ir tāda vīzu, uzturēšanās un darba atļauju politika, kas veicina migrējošo darba ņēmēju ieceļošanu; tādēļ ierosina dalībvalstīm nodrošināt vienotu piemērošanas kārtību ar apvienotu nosaukumu, iekļaujot gan uzturēšanās, gan darba atļauju piešķiršanu viena administratīvā akta ietvaros, lai vienkāršotu un saskaņotu dažādos noteikumus, kas pašlaik ir spēkā dalībvalstīs;

1.8

atkārtoti uzsver jau izteiktās piezīmes par to migrantu, kas ir Kopienā pastāvīgi dzīvojošas personas un jau ir iekļāvušies Kopienas darba tirgū, mobilitātes veicināšanas principu (CdR 337/2004 rev.1);

1.9

ņemot vērā to, ka ar Padomes Direktīvu 2003/109/EK pastāvīgi dzīvojošiem imigrantiem no 2006. gada ir piešķirtas mobilitātes tiesības, uzskata, ka, tiklīdz dalībvalstīs, kas pievienojās ES 2004. gadā, ir īstenota strādājošo pārvietošanās brīvība, ir svarīgi veikt pētījumu arī par iespēju pieņemt kopīgus obligātus noteikumus, kas veicina to darba ņēmēju mobilitāti Eiropas Savienībā, kuri nav dzīvojuši kādā no dalībvalstīm ilgu laika posmu, piemēram, izsniedzot darba meklētājiem uzturēšanas atļauju, kas dotu viņiem iespēju atrast brīvas darba vietas un pieteikties uz tām. Turklāt būtu vēlams ieviest pamatapmācību izcelsmes trešās valstīs, jo tam dažās nozarēs var būt izšķiroša nozīme, un pieņemt kopīgus obligātus noteikumus par tās kvalifikācijas apliecināšanu, kāda attiecīgajai personai ir vai kādu attiecīgā persona ieguvusi ieceļošanas valstī;

1.10

uzskata, ka individuālu darba ņēmēju uzņemšanai jābūt atkarīgai no konkrētiem darba piedāvājumiem.

Attiecībā uz atsevišķiem specifiskiem darba tirgus sektoriem, kuros izcelsmes valstī ir grūtāk izplatīt informāciju par konkrētiem darba piedāvājumiem, Kopienas tiesību aktos par migrantu likumīgu uzņemšanu varētu iekļaut pagaidu uzturēšanās atļauju darba meklēšanai, kas būtu derīga ierobežotu laika posmu un kuru administrētu katra dalībvalsts.

Visos turpmākajos tiesību aktos jāparedz arī iespējas mainīt darba vietu/nozari, nosakot maksimāli pieļaujamo bezdarba periodu, kas ir spēkā līdz darba meklētāja atļaujas derīguma termiņa beigām, kuram beidzoties, migrējošajam darba ņēmējam jāatgriežas savā izcelsmes valstī. Šādas stingrākas prasības rezultātā daudzi imigranti tomēr turpinātu izmantot mafijas organizētu cilvēku nelikumīgu pārvietošanu pāri robežai. Tāpēc jābūt zināmai elastībai, kas, no vienas puses, dod imigrantiem cerību un attur viņus no vēršanās pie mafijas un, no otras puses, dod dalībvalstīm iespēju uzņemt trešo valstu pilsoņus, pamatojoties uz prognozējamu darbaspēka pieprasījumu. Visos turpmākajos tiesību aktos par maksimāli pieļaujamo bezdarba periodu līdz tam, kad migrējošajam darba ņēmējam būtu jāatgriežas izcelsmes valstī, jāņem vērā attiecīgā darba ņēmēja integrācijas pakāpe, t.i., ģimenes locekļu klātbūtne, bērnu skolas gaitas, uzturēšanās ilgums, pirms darba zaudēšanas nostrādāto gadu skaits, kā arī citi apsvērumi;

1.11

atzīmē, ka tādām ieceļošanas sistēmām, kas ir elastīgākas nekā “individuāls novērtējums”, piemēram, zaļo karšu sistēma, un kuras ir paredzētas, lai reaģētu uz mainīgu un ilgtermiņa pieprasījumu pēc darbaspēka, Kopienas tiesību aktos var pievērsties tikai tad, ja ir izveidota informācijas sistēma darba piedāvājumu publicēšanai un izziņošanai Eiropas līmenī un ja attiecībā uz migrējošo darba ņēmēju uzņemšanu ir noteikti kopīgi obligāti atlases noteikumi;

1.12

uzskata, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu jautājums par darba un uzturēšanās atļauju apvienošanu nav reglamentējams Eiropas līmenī, bet gan jāatstāj katras dalībvalsts ziņā;

1.13

atzīmē, ka jāievieš atbilstoši Kopienas tiesību akti, lai garantētu to trešo valstu pilsoņu civilās un sociālās pamattiesības, kuri ir migrējošie darba ņēmēji;

1.14

atkārto iepriekšējās piezīmes par nepieciešamību ierobežot intelektuālā darbaspēka emigrāciju no trešām valstīm un palīdzēt minētajām valstīm saglabāt migrāciju tādā apmērā, kas ir stabils un izdevīgs gan uzņēmējai valstij, gan izcelsmes valstij (CdR 223/2003): stratēģijas, kas izstrādātas nabadzības mazināšanai, dzīves un darba apstākļu uzlabošanai, darbavietu radīšanai un mācību veicināšanai migrantu izcelsmes valstīs, ilgākā laika posmā palīdz normalizēt migrācijas plūsmas;

1.15

uzskata, ka sadarbības pasākumu ietvaros jāatbalsta pasākumi arodmācību un citādu mācību un darbā pieņemšanas veicināšanai izcelsmes valstīs un ka būtu izdevīgi plānot konkrētus divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus ar robežvalstīm, apkārtējām valstīm vai valstīm, uz kurām visvairāk ir virzītas imigrācijas plūsmas, lai noteiktu uzņemšanas priekšrocības;

1.16

uzsver ekonomiskās migrācijas reģionālās un vietējās dimensijas būtisko nozīmi, ņemot vērā tās ietekmi uz vietējiem darba tirgiem un vietējo pārvaldes iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem (sociālajiem pakalpojumiem, izglītību, mājokļiem u.c.); tādēļ, piešķirot Kopienas līdzekļus imigrantu integrācijai, jāņem vērā iepriekš minētās iestādes;

1.17

uzsver vietējo varas iestāžu būtisko lomu drošības un sociālās kohēzijas, kas ir ekonomiskās migrācijas politikas pamataspekti, nodrošināšanā;

1.18

tādēļ norāda, ka tad, kad būs noteikti uzņemamo migrējošo darba ņēmēju veidi un apmērs, jāparedz kārtība, kurā ņemti vērā reģionālo un vietējo varas iestāžu priekšlikumi, kā arī valsts prasības;

1.19

uzskata, ka vietējām un reģionālajām varas iestādēm varētu būt ļoti svarīga nozīme migrējošo darba ņēmēju sociālajā integrācijā un izglītošanā kultūras un valodu jomā, palīdzot viņiem apgūt attiecīgās prasmes un apliecinot tās, kā arī sadarbojoties ar trešām valstīm, lai nodrošinātu mācības tiem darba ņēmējiem, kuri cer emigrēt no minētajām valstīm.

2.1

ņemot vērā jaunā Konsitucionālā līguma noteikumus, uzsver imigrācijas politikas un nodarbinātības politikas ciešo saistību (EK Līguma VIII sadaļas 137. panta 3. punkts) un tādēļ uzskata, ka ar Komiteju ir obligāti jāapspriežas par tiesību aktiem, kas izstrādāti, pamatojoties uz Zaļo grāmatu;

2.2

mudina visas dalībvalstis ratificēt ANO Konvenciju par migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību;

2.3

uzskata, ka jautājumi saistībā ar imigrāciju un darba tirgu visefektīvāk risināmi Eiropas līmenī, bet vienlaikus jānodrošina, ka i) ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumi nav pretrunā dalībvalstu tiesībām regulēt uzņemšanas apjomu un ii) minētajām tiesībām nav negatīvas ietekmes uz pārējām valstīm. Pārāk stingri nosacījumi neļautu dalībvalstīm uzņemt tādu imigrantu skaitu, kādu tās vēlas, un nopietni tiktu netieši ietekmēta minēto valstu vai to reģionu ekonomikas konkurētspēja. Tādēļ Komiteja iesaka pasākumus, lai nodrošinātu, ka visi jaunie tiesību akti par uzņemšanas kritērijiem atbilst dažādajiem valsts, reģionālajiem un vietējiem apstākļiem;

2.4

atzīmējot, ka kopīgi noteikumi var radīt pievienoto vērtību, ņemot vērā starptautiskus apsvērumus un dalībvalstu politiku savstarpējo ietekmi, iesaka, ka visu turpmāko Eiropas tiesību aktu pievienotā vērtība jāpierāda līdz minēto aktu pieņemšanai un jānosaka jomas, kas neietekmē starpvalstu attiecības un tādēļ var būt efektīvāk regulējamas atsevišķu dalībvalstu līmenī,

2.5

ņemot vērā to, ka Zaļajā grāmatā (pirmslikumdošanas apspriešana) nav precizēts iespējami pieņemamā juridiskā līdzekļa veids, uzskata, ka tai jābūt direktīvai, jo tajā būtu noteiktas valstu politikas pamatnostādnes, bet katra dalībvalsts varētu brīvi izlemt attiecīgus jautājumus un ievērot konkrētas reģionālās un vietējās īpatnības. Bez tam direktīvā būtu noteiktas ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumu pamatnostādnes, lai vienas valsts imigrācijas politika neapdraudētu citas valsts imigrācijas politiku. Direktīva varētu dalībvalstīm nodrošināt pietiekamu elastību, lai, cita starpā, tās varētu ievērot konkrētas vietējās un reģionālās īpatnības;

2.6

uzskata, ka varētu pētīt arī iespēju noteikt reglamentējošu mehānismu sociālo un civilo tiesību noteikšanai;

2.7

iesaka paplašināt pirmslikumdošanas apspriešanas procesu un iesaistīt reģionālās un vietējās varas, ņemot vērā, ka Komisija uzskata tās par galvenajām ieinteresētajām pusēm imigrācijas politikā,

2.8

ņemot vērā neskaidro norādi par nepieciešamību ievērot reģionālos un vietējos apsvērumus (Zaļās grāmatas 8. lap.), aicina Komisiju jaunajos tiesību aktos piešķirt lielāku nozīmi reģionālo un vietējo varu funkcijām, nosakot tās darba tirgus jomas, kurās ir vajadzīgi migrējošie darba ņēmēji.

Turklāt tā atkārtoti uzsver, ka ir nepieciešama programma, kas veicina paraugprakses savstarpēju apmaiņu migrācijas politikas jomā, un rosina Eiropas Savienību atbalstīt reģionālo kontaktcentru izveidošanu uzņēmumiem, kurus interesē no citām valstīm migrējošā darbaspēka piesaistīšana, lai reaģētu uz pieejamā darbaspēka samazināšanos un sekmētu ekonomikas attīstību.

Komiteja uzskata, ka būtu lietderīgi ieviest ekonomiskās migrācijas politikas reģionālās un vietējās dimensijas un ierosināto pasākumu saimnieciskās un sociālās ietekmes, kā arī nepieciešamā finansiālā atbalsta īpašu novērtējumu.

RK pašai jāuzsāk pasākumi, kas vajadzīgi ietekmes novērtēšanai (pētījumi, apsekojumi, uzklausīšanas, konferences, aptaujas), lai labāk regulētu un koordinētu imigrācijas un integrācijas politiku.

2.9

atzīmējusi Komisijas neatlaidīgo prasību, ka ar turpmāko pasākumu starpniecību jāsamazina administratīvais slogs dalībvalstīm un trešām valstīm, un to, ka Komisija nav izteikusi nevienu tiešu norādi attiecībā uz jautājumu par izmaksām, kaut arī daudzi pasākumi nepārprotami rada izmaksas, uzskata par nepieciešamu veikt to administratīvo un finansiālo ierobežojumu novērtējumu, ko šādi pasākumi var noteikt reģionālajām un vietējām varas iestādēm. Minētā veida programmas ir dārgas, un tādēļ jāveic to ietekmes novērtējums. Programmu finansējums būs jānodrošina centrālajai valdībai un ES, neierobežojot vietējo varas iestāžu pilnvaras lemt par programmu saturu un īstenošanu.