7.2.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 31/25

1)

EK Līguma 158. pantā kohēzijas mērķis ir definēts šādi: “Lai veicinātu vispārēju līdzsvarotu attīstību, Kopiena izstrādā un veic darbības, kas stiprina tās ekonomisko un sociālo kohēziju”. Līguma par Konstitūciju Eiropai III-220. pantā minētajam mērķim ir pievienota teritoriālā dimensija;

2)

lai gan EK Līgums kopumā valsts atbalstu atspoguļo kā konkurenci kropļojošu (2), reģionālais atbalsts ir attaisnojams attiecībā uz noteiktiem reģioniem, kur tam ir īpašs mērķis — attīstīt minētos reģionus (3);

3)

reglamentējošie noteikumi par valsts reģionālo atbalstu var būt instruments ienākumu un bagātības pārdalē ES ietvaros kā daļa no Eiropas ekonomiskā un sociālā projekta, un tādējādi izveidot stingrāku pamatu ilgtspējīgai attīstībai;

4)

reģionālais atbalsts ir viens no faktoriem, kas ietekmē investīciju izvietojumu, un to pārvietošana notiek gan Eiropas iekšējā tirgū, gan globālā mērogā; valsts iestāžu palīdzība, sniedzot valsts atbalstu, jāpēta no diviem aspektiem: Eiropas mērogā un attiecībā uz globalizācijas parādību;

5)

reģionālais atbalsts var būt lietderīgs instruments Gēteborgas un Lisabonas mērķu sasniegšanai, veicinot līdzsvarotu rūpniecības politikas attīstību visā ES un panākot stabilu izaugsmi, kā arī radot kvalitatīvas darba vietas,

1.1

uzskata, ka valsts reģionālais atbalsts no Līguma par Konstitūciju Eiropai iekļauto ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķu un ES Līguma 158. pantā noteikto mērķu sasniegšanas aspekta ir instruments, ko valsts iestādes var izmantot, lai attīstītu ekonomikas un uzņēmējdarbības politiku. Minētā valsts iestāžu atzītā spēja būtu jākoordinē tā, lai izvairītos no nelīdzsvarotības pieauguma starp valstīm un reģioniem.

1.2

uzskata, ka mērķtiecīgākam valsts atbalstam jābūt trim skaidri noteiktiem mērķiem

Eiropas Komisijas rīcībā esošajos pētījumos redzams, ka Reģionālais atbalsts izrādījies efektīvs, lai sasniegtu pirmo un otro no iepriekš minētajiem mērķiem, bet trešā mērķa sasniegšanai varētu būt nepieciešams selektīvāks atbalsts, kā, piemēram, horizontāls atbalsts (pētniecība un attīstība, vide, apmācība, nodarbinātība, mazie un vidējie uzņēmumi, utt.) Tomēr visi minētie atbalsta veidi jākoordinē attiecībā uz to mērķiem un darbību un jāvirza uz kohēzijas mērķu sasniegšanu visā Eiropas Savienībā;

1.3

uzskata, ka visam atbalstam, kas ir piešķirts kādai noteiktai teritorijai, jāveido daļa no reģionālās attīstības stratēģiskajiem plāniem, kuros prioritāte noteikta projektiem, kas skaidri veicina reģionālo attīstību. Minētā palīdzība kopā ar citiem faktoriem, kas attiecas uz ekonomiku un uzņēmējdarbību, ietekmē uzņēmumu izvietojumu un reģionālās konkurētspējas uzlabošanu;

1.4

uzskata, ka kohēzijas politika pēdējos gados guvusi pozitīvus rezultātus un valsts reģionālā atbalsta vadlīnijas kopā ar vadlīnijām attiecībā uz daudznozaru atbalstu lieliem investīciju projektiem palīdzējušas sasniegt Eiropas reģionālās politikas mērķus. Tādēļ Eiropas Komisijas nozīme valsts institūciju piešķirtā atbalsta uzraudzīšanā ir ļoti nozīmīga mazāk pārtikušajiem reģioniem;

1.5

uzskata, ka nolūkā panākt dažādu ES reģionu līdzsvarotu attīstību ir jāņem vērā tas, ka Eiropas reģionus var iedalīt divās grupās atbilstoši divām galvenajām problēmām, ar ko tiem jāsaskaras:

1.6

atzīmē, ka vairāki pētījumi atklājuši to, ka pēdējos gados palīdzības apjomam mazāk attīstītajos reģionos vērojama lejupslīde, turpretim konkurētspējīgāki reģioni palielina atbalstu uzņēmējdarbības nozarēs, izmantojot dažādas valsts atbalsta shēmas, pamatojoties uz dažādajiem EK Līgumā paredzētajiem izņēmumiem. Tas viss radījis nevēlamu ietekmi, kā, piemēram, ievērojamu reģionālā atbalsta efektivitātes samazināšanos un kopējo valsts atbalstam paredzēto izdevumu palielināšanos Kopienas līmenī.

1.7

atbalsta Komisijas pieņemtos vispārējos principus attiecībā uz valsts reģionālā atbalsta vadlīniju reformu, proti:

taču vēlas tiem pievienot vēl vienu:

1.8

uzskata, ka reģionālā atbalsta vadlīnijas nodrošina pamatnoteikumus, lai koordinētu citus noteikumus par horizontālo un nozaru atbalstu, un ir pamats atbildēm uz tiem jautājumiem, kas rodas, pielietojot valsts atbalsta noteikumus. Pārējo valsts atbalsta instrumentu pārbaudei jānotiek, ņemot vērā Stokholmas un Barselonas Eiropadomju secinājumus kopīgi īstenot kohēzijas mērķus, un tiem jāveicina valsts atbalsta kopējā apjoma samazināšana Kopienas līmenī;

1.9

uzskata, ka Komisijas priekšlikums iekļaut jaunās reģionālā atbalsta vadlīnijas regulā par atbrīvošanu no ziņošanas pienākuma varētu noderēt, lai pēc iespējas labāk izskaidrotu un vienkāršotu noteikumus par valsts atbalstu; tomēr tā iesaka jaunajos noteikumos skaidri noteikt kritērijus, prasības un ierobežojumus, kas piemērojami pieļaujamajiem ieguldījumiem;

1.10

ir pārliecināta par to, ka priekšlikums iekļaut ES vadlīnijas par daudznozaru atbalstu lielākajiem investīciju projektiem reģionālā atbalsta vadlīnijās varētu palīdzēt piemērojamo noteikumu vienkāršošanā.

1.11

vērš uzmanību uz Komisijas priekšlikumu par maksimālajiem atbalsta sliekšņiem, pamatojoties uz dalībvalstu saistībām, kas tika pieņemtas Stokholmas un Barselonas Eiropadomes sanāksmēs; tomēr Komiteja uzskata, ka priekšlikums par vispārēju maksimālā atbalsta sliekšņu samazināšanu, ko konsultatīvajos dokumentos noteikusi Komisija, varētu nebūt savienojams, it īpaši dažos reģionos, ar Lisabonas stratēģijas ambiciozajiem mērķiem un kohēzijas īstenošanai nepieciešamajām darbībām, ņemot vērā paplašināšanās ietekmi; uzskata, ka vispārējā atbalsta līmeņa samazināšanu varētu panākt tādā veidā, kas vairāk atbilst Eiropas politiskajam projektam, pārorientējot atbalstu uz selektīvākiem horizontālās kohēzijas kritērijiem, kā to noteikušas Eiropadomes;

1.12

uzskata, ka maksimālo atbalsta sliekšņu samazināšana jāsadala kategorijās, ņemot vērā dažādus kritērijus, kas ietekmē reģionālo ekonomisko attīstību;

1.13

uzskata, ka Komisijai jānodrošina pārejas pasākumi valsts reģionālajam atbalstam saskaņā ar reģionu jauno ekonomisko situāciju un Eiropas kohēzijas politikas jaunajiem mērķiem. Tādējādi minētie reģioni pārejas periodā no viena statusa uz citu saskartos ar pakāpenisku atbalsta samazināšanu, kas atvieglotu tiem tiesību zudumu izmantot valsts atbalstu kā reģionālās attīstības politikas instrumentu;

1.14

uzskata, ka ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju visā ES var sasniegt vienīgi tad, ja dažādās situācijās ir dažādi risinājumi. Šajā gadījumā reģionālais atbalsts varētu palīdzēt kompensēt nelabvēlīgās situācijas dažos Eiropas reģionos.

1.15

uzsver to, ka Komisija saglabā EKDL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā minēto reģionu iedalījumu, kas pamatojas uz iekšzemes kopproduktu kā līdzekli kritēriju un karšu saskaņošanai ar struktūrfondu sadales kritērijiem;

1.16

uzskata, ka reģioni, kas nesaņem atbalstu, jāiedala atbilstoši to konkurētspējai. Lai noteiktu konkurētspējas līmeni, varētu izmantot citus rādītājus nevis tradicionāli lietoto IKP. Komiteja izvirza jautājumu par to, vai EKL 87. panta redakcijai un Eiropas kohēzijas politikas mērķiem kā rādītājs vairāk neatbilstu reģionu nodarbinātības līmenis; šajā saistībā tā atgādina, ka Lisabonas nolīgumos par mērķi izvirzītais rādītājs ir nodarbinātības līmenis. Komisija tomēr varētu paredzēt tādu citu rādītāju izmantošanu, kas attiecas uz bezdarba līmeni, iedzīvotāju populācijas novecošanu un pētniecības un attīstības jaudu;

1.17

uzskata, ka Komisijas priekšlikums par maksimālā procentuālā atbalsta apjoma noteikšanu, pamatojoties uz bruto dotācijas apjomu (atšķirībā no iepriekšējā perioda, kad ņēma vērā dažādās nodokļu sistēmas, izmantojot tīrās dotācijas ekvivalenta (TDE) formulu) nesamazinās kopējo atbalsta apjomu, kā norāda Komisija, bet gan palielinās atšķirības uzņēmumu saņemtajos atbalsta maksājumos, ņemot vērā nevis kohēzijas kritērijus, bet nodokļu sistēmas dažādās valstīs. Jāatzīmē, ka nodokļu slogs 25 Eiropas Savienības valstīs ir ļoti atšķirīgs;

1.18

uzskata, ka vienkāršošana nav pietiekams iemesls, lai atceltu TDE aprēķinu. Minēto aprēķinu iegūst, izmantojot formulu, ko bieži lieto kārtējā plānošanas periodā, kas būtiski nesarežģī atbalsta vadību. Turklāt TDE formula jāizmanto, lai aprēķinātu patieso valsts atbalsta ietekmi uz reģionālo attīstību.

2.1

atzīmē, ka Komisija piedāvā samazināt maksimālā atbalsta griestus un diferencēt to atbilstoši IKP uz vienu iedzīvotāju trim kategorijām, nosakot piemaksas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; piedāvā grozīt minēto noteikumu tā, lai kopējais valsts atbalsta samazinājums tiek panākts nevis ar atbalsta maksimālā apjoma samazināšanu, bet virzot atbalstu selektīvākiem (horizontālajiem un ar kohēziju saistītiem) kritērijiem;

2.2

iesaka pievērst īpašu uzmanību minētajām dažādajām situācijām (4);

2.3

piekrīt Komisijas ierosinātajai īpašajai attieksmei pret visattālākajiem reģioniem kā Līgumā par Konstitūciju Eiropai noteikto pasākumu papildinājumam (iekļaušana 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā);

2.4

tomēr konstatē, ka Komisija nav atsevišķi ņēmusi vērā situāciju tādos reģionos kā salu un kalnu apvidi, reti apdzīvoti reģioni, lauku apvidi, pierobežas reģioni vai rūpniecisku pārmaiņu skartie reģioni, kuru strukturālie apstākļi nelabvēlīgi ietekmē to attīstību;

2.5

norāda, ka reģioni, ko negatīvi ietekmē paplašināšanās statistiskais efekts, uz plānošanas perioda laiku jāiekļauj 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā (5); atgādina, ka Komisijas jaunās kohēzijas politikas Konverģences mērķis vērsts uz mazāk attīstītajām valstīm un reģioniem, tajā skaitā tiem reģioniem, ko ietekmējis paplašināšanās statistiskais efekts;

2.6

uzskata, ka analoģiski regulas priekšlikuma par vispārīgajiem struktūrfondu noteikumiem 5. pantam ir jāatceļ 75 % IKP slieksnis uz vienu iedzīvotāju attiecībā uz valsts atbalstu reģioniem, ko ietekmē statistiskais efekts. Šādā veidā tiktu panākta pilnīga saskaņa starp Komisijas priekšlikumos ietverto konverģences mērķi un valsts reģionālā atbalsta veidiem, tādējādi statistiskā efekta skartie reģioni atšķirtos no citiem reģioniem, kas ir tiesīgi saņemt atbalstu konverģences mērķa ietvaros, tikai ar mazāku atbalsta apjomu atbilstoši mazākam rezervētajam struktūrfondu līdzekļu apjomam.

2.7

Pretējā gadījumā minētie reģioni tiktu vēl papildus sodīti, jo to iekļaušana konkrētu reģionu klasifikācijā saskaņā ar 87. panta 3. punkta c) vai a) apakšpunktu spēkā esošo valsts atbalsta noteikumu ietvaros ietekmētu ne tikai atbalsta apjomu (skat. 2.12. punktu). Tas izraisītu arī integrācijas problēmas struktūrfondu intervences metožu veidošanā saistībā ar konverģences mērķi, iekļaujot reģionus ar atbalsta režīmiem, uz kuriem attiecas EKL 87. panta dažādi punkti.

2.8

uzskata, ka ir jāizvērtē arī iespēja piešķirt papildmaksājumus citiem reģioniem, ko ietekmē nelabvēlīgi dabas, ģeogrāfiskie vai demogrāfiskie apstākļi:

2.9

norāda, ka pašreizējās reģionāla atbalsta vadlīnijas nosaka to, ka “Īpašos gadījumos šāds atbalsts var izrādīties nepietiekams, lai veicinātu reģionālo attīstību, ja attiecīgā reģiona struktūras traucējumi ir pārāk lieli. Vienīgi šādos gadījumos reģionālo atbalstu var papildināt ar darbības atbalstu” (6);

2.10

atgādina, ka apstākļi, kas jānovērtē, lai noteiktu, vai struktūras traucējumi ir “pārāk lieli”, minēti Konstitucionālā līguma III-220. pantā;

2.11

atzīmē, ka priekšlikums par jaunām reģionālā atbalsta vadlīnijām izslēdz nomaļos reģionus un reģionus ar zemu iedzīvotāju blīvumu no vispārējā aizlieguma saņemt darbības atbalstu. Tomēr nav minēti citi izteikti struktūras traucējumi, kā, piemēram, tie, kas nelabvēlīgi ietekmē salu, pierobežas vai kalnu reģionus. Attiecībā uz minētajiem reģioniem ar pastāvīgiem traucējumiem būtu lietderīgi atteikties no prasības piešķirt regresīvu atbalstu vai atbalstu uz noteiktu laiku.

2.12

uzsver, ka, vairs neklasificējot reģionus atbilstoši 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta nosacījumiem, ne vien samazināsies atbalsta procentuālais apjoms, bet izzudīs arī procentuālās piemaksas dažādajās horizontālajās vai nozaru shēmās, un izzudīs izņēmumi no noteiktiem aizliegumiem vai ierobežojumiem, kā, piemēram, attiecībā uz darbības atbalstu, atbalstu grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, ad hoc atbalstu, utt.;

2.13

aicina Komisiju pārbaudīt, vai reģioni ar dabas apstākļu, demogrāfiskajām problēmām un struktūras traucējumiem, kas vairs nav klasificēti atbilstoši 87. panta 3.punkta a) apakšpunktā paredzētajam, varētu būt ieguvēji no labvēlīgākas attieksmes, kas pret tiem tiek izrādīta;

3.1

atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi koriģēt procentuālo iedzīvotāju īpatsvaru, kas dzīvo 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta nosacījumiem atbilstošajos reģionos, iekļaujot tajā arī visus tos reģionus, uz kuriem vairs neattiecas 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta nosacījumi; tomēr uzskata, ka reģioni, ko negatīvi ietekmē paplašināšanās statistiskais efekts, noteikti jāiekļauj 87. panta 3.punkta a) apakšpunktā un tādējādi tie nav jāiekļauj šajā sadaļā;

3.2

atkārtoti prasa, ka atbilstoši RK atzinumam par Trešo kohēzijas ziņojumu “reģioni, ko ietekmē dabas apstākļi” (reģioni, uz kuriem ekonomiskās izaugsmes dēļ vairs neattiecas 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta nosacījumi) “atbalsta perioda laikā jāpārceļ no 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta uz 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu”. Minētajai pārcelšanai attiecībā uz atbalsta kategoriju un intensitāti būtu jālīdzinās atbalstam, kāds paredzēts reģioniem, kurus ietekmē statistiskais efekts;

3.3

uzskata, ka attiecībā uz reģioniem, uz kuriem attiecas 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais izņēmums (reģioni, uz ko iepriekš attiecās 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta nosacījumi), jāņem vērā šādi īpašie gadījumi:

3.4

uzskata, ka minētajiem reģioniem jāgūst labums no piemaksām, kas pārsniedz vispārējā atbalsta maksimālo slieksni;

3.5

pieprasa arī, lai teritorijas, ko negatīvi ietekmē nopietna ekonomiskā krīze, uz laiku būtu tiesīgas saņemt atbalstu saskaņā ar 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu; tas attiektos uz situācijām, kas saistītas ar apjomīgiem pārstrukturēšanas pasākumiem (kā, piemēram, lielu uzņēmumu slēgšana, zaudējot daudzas darba vietas);

3.6

pieprasa arī, lai reģioni, kurus negatīvi ietekmē iepriekš minētie apstākļi un kuros IKP uz vienu iedzīvotāju nepārsniedz 100 %, vai kuros ir ārkārtīgi zems nodarbinātības līmenis, uz laiku būtu tiesīgi saņemt atbalstu saskaņā ar 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta nosacījumiem. Komisijai regulāri jāpārskata ekonomiskie reģionālie rādītāji, lai varētu novērtēt reģionu tiesības saņemt atbalstu saskaņā ar reģionālā atbalsta vadlīnijām, ņemot vērā ekonomisko izaugsmi un bezdarba līmeni;

3.7

aicina reti apdzīvotus apvidus un salas, uz ko neattiecas 87. panta 3. punkta a) apakšpunkts, atzīt par atbalstāmiem reģioniem saskaņā ar 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu un pieļaut darbības atbalstu transporta nozarē arī tad, ja tas nav regresīvs vai piešķirts uz noteiktu laiku;

3.8

uzskata, ka dažādās problēmas katrā reģionā jāvērtē saskaņā ar dažādiem kritērijiem, lai varētu noteikt reģiona konkurētspējas un ekonomiskās attīstības potenciālu, un valsts atbalsts jāpiešķir elastīgā veidā saskaņā ar minētajiem kritērijiem.

4.1

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu vairāk izmantot tematisku pieeju, nevis pieeju, kas balstīta uz atsevišķiem ģeogrāfiskiem apvidiem, lai sasniegtu konkurences politikas un reģionālās politikas savstarpējo atbilstību un atbilstību Lisabonas un Gēteborgas mērķiem;

4.2

ņemot vērā noteikumu, kura dēļ reģioni, kas izslēgti no 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktiem, var būt tiesīgi saņemt horizontālo atbalstu atbilstoši pēdējās Eiropadomēs noteiktajiem mērķiem, brīdina, ka varētu būt nepieciešams ņemt vērā ekonomiskās situācijas un teritoriālās atšķirības, lai sasniegtu reģionālās politikas mērķus;

4.3

tādēļ iesaka klasificēt reģionus atbilstoši to konkurētspējas līmenim tā, lai horizontālo atbalstu varētu saņemt diferencēti;

4.4

uzskata, ka, lai nodrošinātu konkurences un reģionālās politikas faktisku atbilstību, teritoriālās klasifikācijas kritēriji reģioniem, kas nesaņem atbalstu, jāiekļauj jaunajās reģionālā atbalsta vadlīnijās un horizontālajai shēmai jāpieļauj labvēlīgāka attieksme pret zemākās konkurētspējas reģioniem, pamatojoties uz reģionālā atbalsta vadlīnijās izstrādāto klasifikāciju. Minētā labvēlīgākā attieksme varētu izpausties kā piemaksas, kas pārsniedz horizontālajā shēmā paredzētos atbalsta sliekšņus;

4.5

vērš Komisijas uzmanību uz faktu, ka tās pēdējā priekšlikumā par maksimālā reģionālā atbalsta slieksni vienīgais apsvērtais procentuālo piemaksu palielinājums bija to reģionu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas nav tiesīgi saņemt atbalstu. Tas ir pretrunā ar ievērojamo samazinājumu, kas plānots atsevišķiem reģioniem, kuri ir tiesīgi saņemt atbalstu (īpaši tie reģioni, ko ietekmē statistiskais efekts un dabas apstākļi);

4.6

uzskata, ka saistībā ar Līgumā definētajiem kohēzijas politikas mērķiem ir nepieciešams atšķirīgs risinājums atbilstoši dažādām faktiski pastāvošām situācijām un problēmām; aicina Komisiju noteikt atšķirīgu risinājumu katram reģionam atbilstoši tā attīstības un konkurētspējas līmenim;

4.7

uzsver gadījumus, kad reģioniem, kas nesaņem atbalstu, ir kopīga sauszemes robeža ar citu reģionu, kas to saņem; lūdz, lai šādos gadījumos tiktu izstrādāts ne vien pēc iespējas atšķirīgs procentuālais atbalsta apjoms kaimiņos esošajiem reģioniem, bet tiktu ņemti vērā citi rādītāji, kas salīdzina reģionu ekonomisko spēju un konkurētspēju. Tas ļautu izvairīties no situācijām, kas nav savienojamas ar Eiropas kohēzijas politiku;

4.8

aicina noteikt vispārējā valsts atbalsta griestus saskaņā ar reģionālās konkurētspējas līmeni. Šo skaitli varētu noteikt saistībā ar IKP uz vienu iedzīvotāju vai iedzīvotāju kopskaitu.

5.1

aicina Lisabonas un Gēteborgas samitos noteikto stratēģisko mērķu sasniegšanai izmantot horizontālo atbalstu (pētniecībai un attīstībai, videi, nodarbinātībai, apmācībai, MVU, utt.) galvenokārt tajos reģionos, kuros ir zemāks ekonomiskās attīstības vai konkurētspējas līmenis; šajā nolūkā īpaša uzmanība jāpievērš dažādo reģionālā un horizontālā atbalsta nosacījumu koordinācijai;

5.2

aicina izskatīt jautājumu par piemaksām, kas pārsniedz noteiktā maksimāla atbalsta apjomu gan reģioniem, kuriem atbalsts tiek piešķirts, gan tiem, kuriem tas netiek piešķirts, un kas paredzētas dažādām horizontālā atbalsta shēmām gan diferencēti, gan atbilstoši dažādām reģionālajām situācijām, īpaši uzsverot un veicinot elastīgāku pieeju inovāciju tehnoloģiju centriem;

5.3

uzskata, ka de minimis atbalsts, neliela līmeņa atbalsts vai atbalsts ar ierobežotu ietekmi uz Kopienas tirgu katrs atsevišķi nevar novērst zemu attīstības līmeni atsevišķos reģionos; gluži pretēji, šā veida atbalstu var izmantot lielākā apjomā valstīs vai reģionos ar labāku finansiālo spēju un līdz ar to — ar augstākiem labklājības rādītājiem;

5.4

tādēļ iesaka Eiropas Komisijai izanalizēt un ņemt vērā minētā atbalsta veida ietekmi uz reģionālo attīstību.

6.1

uzsver, ka atsevišķas nozarēs piešķirtais atbalsts īpaši ietekmē reģionu ekonomisko attīstību; piemēram, tas attiecas uz atbalstu transporta nozarē; vērš uzmanību uz atbalstu zemo izmaksu aviosabiedrībām vai jūras transporta uzņēmumiem, kas var veicināt to reģionu attīstību, kuriem ir lielākas, bieži vien ģeogrāfisko barjeru izraisītas ekonomiskās problēmas;

6.2

iesaka veltīt īpašas pūles šajā jomā, lai efektīvi koordinētu visu to atbalstu, kas ietekmē reģionālo attīstību, lai nodrošinātu īpaši labvēlīgu pieeju nozaru atbalstam, kas tiek piešķirts mazāk attīstītajiem reģioniem ar zemāku konkurētspēju;

6.3

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus attīstīt valsts atbalstu reglamentējošos noteikumus pakalpojumiem ar vispārēju ekonomisku nozīmi. Labvēlīgāki noteikumi būtu vēlami arī mazāk pārtikušiem reģioniem, kā arī visattālākajiem reģioniem un reģioniem ar sarežģītiem dabas apstākļiem, lai attīstītu savus pakalpojumus ar vispārēju ekonomisku nozīmi. Tiem būtu nepieciešams arī skaidri un visaptveroši dalījuma kritēriji starp pakalpojumiem ar ekonomisku nozīmi un pakalpojumiem, kam tādas nav;

6.4

uzskata, ka atbrīvošana no paziņošanas pienākuma attiecībā uz kompensācijas maksājumiem par publisko pakalpojumu sniegšanu ir jāattiecina arī uz vispārējās nozīmes pakalpojumiem, kas atbilst valsts iestāžu pamatfunkcijām, īpaši uz sociālajiem dzīvokļiem, valsts slimnīcām, izglītības sistēmu un vispārējās sabiedriskās nozīmes pakalpojumiem. Komisijai ir jāpaaugstina maksimālā robežvērtība, uz kuru attiecas paziņošanas pienākums. Minētajai paziņošanai ir jānotiek pēc tam. Tādējādi formalitātes neatstātu negatīvu ietekmi uz nepieciešamo pakalpojumu sniegšanu, kas pretējā gadījumā tiktu kavēta.

7.1

atgādina, ka reģionālo atbalstu piešķir kā tiešo atbalstu investīcijām vai nodarbinātībai saistībā ar investīcijām. Tomēr arī citi atbalsta veidi izrādījušies īpaši noderīgi uzņēmējdarbības attīstībā un ienesīgu ieguldījumu veicināšanā, lai uzlabotu ekonomisko klimatu; tas attiecas uz līdzdalību uzņēmumu pašu kapitālā, reģionālajos riska kapitāla fondos, uzņēmumu inkubatoros, garantijām un pieejamību rūpnieciski izmantojamajām zemēm (īpaši reģionos, kur tā ir ļoti dārga), utt.;

7.2

aicina Komisiju apsvērt iespēju pievienot jaunus palīdzības veidus reģionālajam atbalstam, kas optimizētu valsts līdzekļu izmantošanu un mazāk ietekmētu konkurenci.

8.1

ar gandarījumu konstatē, ka jaunajos Kopienas Struktūrfondu noteikumos iekļauta prasība saglabāt investīcijas septiņus gadus, atmaksājot Kopienas atbalstu, ja saņēmējuzņēmums pārceļas uz citu apvidu pirms minētā perioda beigām. Tomēr varētu paredzēt izņēmumus atkarībā no dažādo nozaru tehnoloģiskajām īpašībām.

9.1

uzskata, ka ir vienlīdz svarīgi gan konsolidēt uzņēmumus, kas jau izveidoti attiecīgajā reģionā, gan piesaistīt jaunus uzņēmumus. Tādēļ pret uzņēmumiem, kas jau izveidoti noteiktā apvidū un investē paplašināšanā un konsolidācijā, nedrīkstētu pieļaut nelabvēlīgāku attieksmi nekā pret uzņēmumiem ar līdzīgiem investīciju projektiem, kas veidojas tajā pašā apvidū. Arī tad, ja atbalsts tiek piešķirts vienīgi sākotnējās darbības uzsākšanai, tas var veicināt uzņēmumu pārcelšanos;

9.2

uzskata, ka zemes iegāde un attīstības izmaksas dažādos reģionos ir ļoti atšķirīgas atkarībā no attiecīgā apvidus fizikālajām īpašībām, tādēļ būtu labāk nevis aizliegt finansēt ar zemi saistītas izmaksas, bet gan ierobežot ar zemi saistīto izmaksu proporciju kopējā plānoto investīciju apjomā reģionos, kur zemes iegāde, attīstība, utt., ir ļoti nozīmīgs faktors;

9.3

iesaka ieviest kvotu sistēmu nemateriālajiem ieguldījumiem, lai ierobežotu maksimālo finansēšanas apjomu attiecībā pret kopējo finansējumu.

1.

veikt reģionālā atbalsta reformu, lai samazinātu tā kopējo apjomu, lai samazinātu tā kopējo apjomu atbilstoši Stokholmas un Barselonas Eiropadomju sanāksmju nosacījumiem un pārorientētu to saskaņā ar kohēzijas mērķiem, ņemot vērā atšķirīgās situācijas reģionos un ES izvirzītās prioritātes. Reģionālā atbalsta kopējo apjomu iespējams samazināt ar taisnīgākiem līdzekļiem, nevis vispārēji pazeminot maksimālo atbalsta robežu;

2.

aprēķinot reģionālo atbalstu, balstīties uz tīro subsīdiju ekvivalenta koncepciju;

3.

apsvērt pārejas periodu ieviešanu attiecībā uz reģioniem, uz kuriem iepriekš attiecās 87. panta 3. punkta a) apakšpunkts, bet tagad attiecas c) apakšpunkts. Minētajos gadījumos tiek ierosināts diferencēt atbalstu, novēršot situāciju, ka šiem reģioniem jāmaksā par paplašināšanos (reģioni, ko skar statistiskais efekts un dabas apstākļi). Arī pret tiem reģioniem, uz kuriem attiecas 87. panta 3. punkta c) apakšpunkts, un reģioniem, kas zaudē šo statusu, tiek pieprasīta labāka attieksme, turklāt jāņem vērā to iedzīvotāju skaita maksimālā robeža, kas saņem reģionālo atbalstu;

4.

izstrādāt objektīvus kritērijus un noteikt pamatotus juridiskus argumentus, lai klasificētu reģionus un diferencētu reģionālo atbalstu atbilstoši kohēzijas mērķiem;

5.

noteikt klasifikācijas kritērijus, lai varētu ņemt vērā katra reģiona īpašās iezīmes neatkarīgi no ģeogrāfiskās situācijas. Minētā klasifikācija jāpilnveido tā, lai atspoguļotu katra reģiona progresu laika gaitā;

6.

apsvērt procentuālās piemaksas reģioniem, kuros ir nelabvēlīgi dabas, demogrāfiskie apstākļi vai struktūras traucējumi, vai tie klasificēti saskaņā ar EK Līguma 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu vai c) apakšpunktu;

7.

iekļaut prēmijas, kas apsveramas reģioniem paredzētajās horizontālajās sistēmās atbilstoši minēto reģionu attīstības un konkurētspējas līmenim (atbalstītie reģioni un neatbalstītie reģioni);

8.

koordinēt reģionālā atbalsta vadlīnijas ar horizontālo atbalstu un Lisabonas darba kārtības prioritārajiem mērķiem;

9.

iekļaut reģionālā atbalsta vadlīnijās saskaņotus kritērijus attiecībā uz atbalstu nozarēm, kas reģionālajā attīstībā ir īpaši svarīgas;

10.

Eiropas Komisiju veikt pētījumus un analīzi par Eiropas daudzveidīgo reģionālo stāvokli, lai Komisijas priekšlikumi būtu orientēti uz taisnīgiem kritērijiem;

11.

lai atbalsts, ko ir tiesības saņemt kādam konkrētam reģionam, ir reģionālās attīstības stratēģisko plānu sastāvdaļa;

12.

izmantot kāda reģiona ekonomiskās situācijas novērtēšanai arī citus rādītājus, piemēram, bezdarba līmeni; tas īpaši attiecas uz neatbalstītajiem reģioniem;

13.

izmantot citus uzņēmumu atbalsta veidus, kas ir vieglāk pārvaldāmi un kuriem nepieciešams mazāk publisko līdzekļu;

14.

noteikt augstākas robežas paziņošanai attiecībā uz vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumiem; paziņošanai ir jānotiek ex post, turklāt vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumi jānošķir no tādiem, uz kuriem ir nodrošinātas tiesības atsevišķo valstu konstitūcijās un kuri nav ekonomiska rakstura pakalpojumi;

15.

veltīt īpašu uzmanību jauniem uzņēmējdarbības atbalsta veidiem (riska kapitāls, garantijas, līdzdalība pamatkapitālā, nodokļu atvieglojumi, utt.).