3.2.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 28/42

1.1

Loģika un analīzes rezultātā veiktie secinājumi, no kā EESK vadījās, ar pārliecinošu balsu vairākumu pieņemot savu atzinumu par labu Konstitucionālajam līgumam (2004. gada 28. oktobrī), nav mainījušies, un tādēļ nav izstrādāti jauni argumenti un ieteikumi. Pēc Komitejas domām, grūtības, kas vērojamas Konstitucionālā līguma ratifikācijas procesā, vēlreiz apliecina pieņemtās nostājas pareizību.

1.2

Piemēram, referendumu rezultāti Francijā un Nīderlandē parāda dalībvalstu un Eiropas Savienības institūciju nespēju veidot izpratni par Eiropu, kāda tā patiesi ir, un par veidu, kādā tajā tiek panākts kompromiss, tādējādi atainojot starp pilsoņiem un Eiropas projektu pastāvošo plaisu. Šī plaisa pavisam noteikti nav raksturīga vienīgi šīm valstīm un neizriet vienīgi no izpratnes veidošanas nesekmīguma vai no šībrīža ekonomiskās situācijas; šī plaisa apšauba kompromisa būtību un tādējādi arī veidu, kādā tas panākts.

1.3

Ir vērts atgādināt “skaidros vēstījumus”, kurus, saskaņā ar Komitejas 2004. gada oktobra atzinumu, vajadzēja popularizēt pilsoniskajā sabiedrībā:

1.4

Neraugoties uz vairākām nepilnībām Konstitucionālajā līgumā, kurus arī norādīja Komiteja, tā uzsvēra, ka ir nepieciešams saliedēt Eiropas pilsonisko sabiedrību ap Konstitucionālā līguma sasniegumiem, lai pārvarētu šīs nepilnības.

1.5

Komitejas konstatētās nepilnības bija šādas:

1.6

Pēc Komitejas domām, visas šīs piezīmes nav zaudējušas savu aktualitāti un paliek spēkā. Savā 2004. gada oktobra atzinumā Komiteja ne tikai stingri iestājās par Konstitucionālā līguma ratifikāciju, bet arī uzsvēra, ka ir nepieciešams panākt, lai ES pilsoņi apzinātos demokrātisko progresu, ko paredz Konstitūcijas projekts, un tā priekšrocības.

1.7

Debates saistībā ar ratifikācijas procesu vēlreiz parādīja, ka viens no galvenajiem uzdevumiem Eiropas Savienībai ir saglabāt un garantēt izaugsmi, darba vietas un labklājību pašreizējai un nākamajām paaudzēm. Kā rāda pēdējais Eurobarometer apsekojums (Eurobarometer 63, 2005. gada septembris), tieši šis jautājums visvairāk rūp Eiropas pilsoņiem.

1.8

Ļoti svarīgs loma šī uzdevuma risināšanā ir Lisabonas stratēģijā ietvertajiem mērķiem, ko izvirzīja valstu un valdību vadītāji 2000. gadā, sniedzot konkrētu redzējumu attiecībā uz Eiropas sabiedrības attīstību nākotnē.

1.9

Tomēr jāatzīst, ka pēc piecus gadus ilgām intensīvām debatēm un pasākumiem Eiropas līmenī rezultāti līdz šim nav iepriecinoši, un stratēģijas īstenošana nav izrādījusies sekmīga.

1.10

“Neskatoties uz nenoliedzamu progresu, nākas konstatēt trūkumus un acīmredzamas kavēšanās”, norādīja Eiropadome 2005. gada martā. Šo trūkumu un kavēšanos iemesli var būt dažādi, tomēr kopumā var piekrist šādām divām atziņām:

1.11

Tādēļ Eiropadome 2005. gada martā uzsvēra, ka ir nepieciešams, lai pilsoniskā sabiedrība pilnvērtīgi un aktīvi iesaistītos Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanā.

1.12

Šajā kontekstā ir pilnīgi skaidrs, ka Eiropas sabiedrības modeļa, tostarp tās sociālā modeļa nākotne, kas ir Eiropas pilsoņu kolektīvās identitātes pamatā, būs atkarīga no Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanas. Tādējādi izaicinājums saistās ne tik daudz ar Konstitucionālā līguma nākotni, lai cik svarīga tā būtu, bet gan ar tādu nosacījumu radīšanu, kas ļautu Eiropas pilsoņus no jauna piesaistīt Eiropas projektam, balstoties uz globālu kopīgu redzējumu par tādu sabiedrību, kādā tie vēlētos dzīvot.

1.13

Tieši tādēļ savā 2004. gada oktobra atzinumā Komiteja arī sasaistīja Konstitucionālo līgumu un Lisabonas stratēģiju, uzsverot, ka:

“Lisabonas stratēģija jāievieš debatēs, jo tajā izplānots visu ES pilsoņu nākotnes redzējums, ko raksturo: konkurētspēja, pilnīga nodarbinātība, kopējas zināšanas; investīcijas cilvēkresursos un izaugsme, vienlaikus ilgspējīgas attīstības gaitā saglabājot dzīvo vidi un dzīves kvalitāti …”

2.1

Lai risinātu Eiropas Savienībai izvirzītos uzdevumus, Eiropas integrācijas procesu ir nepieciešams “leģitimēt” no jauna, balstoties uz jaunu demokrātiskās darbības koncepciju, kas paredz noteicošo lomu pilsoniskajai sabiedrībai un to pārstāvošajām institūcijām.

2.2

Tālab pilsoniskās sabiedrības līdzdalība publiskajā lēmumu pieņemšanas procesā ir būtisks instruments, lai nostiprinātu Eiropas Savienības institūciju un to Eiropas pasākumu demokrātisko leģitimitāti. Tas ir vēl jo svarīgāk, lai veicinātu kopīgu redzējumu par “Eiropas” mērķiem un virzību, un tādējādi — arī kopīgu sapratni, balstoties uz kuru būs iespējams īstenot Eiropas integrācijas procesu, kā arī definēt un īstenot “rītdienas Eiropas” projektu, kas pilnīgāk atbilstu tās pilsoņu prasībām.

2.3

Eiropas Savienības institūcijām un dalībvalstu valdībām jāveicina patiesas subsidiaritātes kultūra, kas aptvertu ne tikai dažādus varas līmeņus, bet arī dažādus sabiedrību veidojošos elementus, lai parādītu Eiropas pilsonim, ka ES būs darbotiesspējīga tikai tad, ja tai būs skaidra pievienotā vērtība un tiks ievērots labākas likumdošanas princips.

2.4

Saskaņā ar jaunākajiem Eurobarometer datiem, 53 % aptaujāto uzskata, ka viņu balsij Eiropas Savienībā nav nozīmes. Tikai 38 % ir pārliecināti par pretējo.

2.5

Šādi dati pierāda nepieciešamību izveidot un izmantot tādus instrumentus, kas ļauj Eiropas pilsoņiem ņemt dalību paplašinātās Eiropas projekta definēšanā un īstenošanā, piešķirot šim projektam reālu saturu un rosinot viņus atbalstīt Eiropas integrācijas procesu un identificēties ar to.

2.6

Šajā kontekstā jāuzsver, ka demokrātiskā līdzdalība Eiropas Savienībā balstās ne tikai uz tās institūciju kompetences un atbildības jomu skaidru definīciju. Tā nozīmē arī, ka:

2.7

Pēc Komitejas domām, Konstitucionālā līguma ratifikācijas procesa atlikšanas vai aizkavēšanas rezultātā patlaban ir izveidojusies ironiska situācija: Konstitūcijas un īpaši tās VI sadaļas par Eiropas Savienības demokrātisko darbību trūkums vēl uzskatāmāk pierāda Konstitūcijas nepieciešamību. Tādēļ viens no Eiropas Savienības pamatuzdevumiem ir popularizēt šo svarīgo vēstījumu.

2.8

Pēc Komitejas domām, loģika, uz ko balstās Konstitūcijas normas attiecībā uz līdzdalības demokrātiju un pilsonisko dialogu, visnotaļ ir spēkā. Tādēļ Eiropas Savienības institūcijām jādod pilnvērtīgs ieguldījums Konstitucionālā līguma loģikas piepildīšanā un patiesas līdzdalības demokrātijas īštenošanā.

2.9

Nepieciešamība palielināt līdzdalību ir vēl jo aktuālāka tādēļ, ka, neraugoties uz visu to, kas ir noticis pagātnē, Eiropas Savienības pilsoņi no tās joprojām sagaida daudz. Tas pats Eurobarometer apsekojums, kas tika veikts agrāk, parādīja, ka aptuveni 60 % Eiropas Savienības pilsoņu atbalsta ciešāku integrāciju Eiropas Savienībā (dažādi citi apsekojumi ir parādījuši līdzīgus rezultātus). Šie rezultāti liecina arī par to, ka, ņemot vērā tādus aktuālus jautājumus kā cīņa pret bezdarbu, nabadzību un sociālo atstumtību, Eiropas pilsoņi vēlas, lai Eiropas Savienības loma tiktu palielināta.

2.10

Jau 2004. gada oktobrī Komiteja uzsvēra, ka, lai pārvarētu Līguma nepilnības, kā arī nodrošinātu tā ratificēšanu, saliedējot pilsonisko sabiedrību, vajadzētu veikt vairākus pasākumus, balstoties uz ierosināto institucionālo sistēmu un pilnveidojot to darba pasākumu rezultātā. Īpaši Komiteja uzsvēra, ka:

2.11

Tādējādi Komiteja ir centusies pārliecināt ES valstu valdības un institūcijas par ļoti svarīgo nepieciešamību saliedēt pilsonisko sabiedrību, veicinot izpratni ne tikai par Konstitūcijas burtu, bet arī par tās garu.

2.12

Komiteja atzīmē, ka “plašās debates”, ko paredzēja valstu un valdību vadītāji savā jūnija deklarācijā, patlaban nenotiek. Komiteja uzskata, ka šādas plašas debates būtu jāatsāk pēc iespējas drīzākā laikā. Tomēr Komiteja uzskata arī, ka šādas debates nedos vajadzīgo rezultātu, ja sabiedriskā doma neatgūs pārliecību par Eiropas integrācijas procesa raksturu un īpaši par šā procesa demokrātiskajiem aspektiem.

2.13

Pārdomu periods, ko valstu un valdību vadītāji izsludināja jūnijā, ir jāizmanto, lai apsvērtu veidus, kā pārvarēt to politisko un institucionālo situāciju, kas izveidojusies Francijā un Nīderlandē notikušo referendumu rezultātā.

2.14

Tomēr pēc Komitejas domām šis pārdomu periods pirmām kārtām jāizmanto, lai palīdzētu ielikt pamatu populāram kopīgam redzējumam par Eiropas nākotni un par jaunu sociālo līgumu starp Eiropu un tās pilsoņiem, par jaunu vienošanos, kas izveidotu satvaru tādai politikai, kas nodrošinātu izaugsmi, nodarbinātību un labklājību. Šajā kontekstā dalībvalstu valdību uzdevums ir “panākt atgriešanos ES”.

2.15

Ļoti svarīgi ir parādīt, ka “līdzdalības demokrātija” un “pilsoniskais dialogs” nav tukši saukļi, bet gan pamatprincipi, no kuriem būs atkarīgi Eiropas Savienības politikas panākumi un nākotne.

2.16

Tādēļ ir nepieciešams, cik vien plaši iespējams, iesaistīt pilsonisko sabiedrību valstu, reģionālajā un vietējā līmenī visās turpmākajās debatēs un diskusijās, lai rosinātu Eiropas pilsoņus izteikt savas konkrētās vēlmes, un šim nolūkam nodrošināt patiesu ieklausīšanās un dialoga stratēģiju attiecībā uz Eiropas Savienības politiku un kopīgās nākotnes redzējumu.

2.17

Šajā kontekstā Komiteja rūpīgi izvērtēs Eiropas Komisijas “Plānu D”, jo īpaši tāpēc, ka tā ir pārliecināta — šobrīd diskusija vēl faktiski nav uzsākta, un izšķirīga nozīme būs metodēm, laika plānojumam un līdzekļiem, kas tiks paredzēti diskusiju izvēršanai katrā dalībvalstī un arī Kopienas iekšējā līmenī. EESK pauž atbalstu Eiropas Komisijas viceprezidentes Margot Wallström nesen izteiktajam viedoklim, ka saziņa ir divpusējs process un “Eiropai” ir vairāk jāuzklausa sabiedrība. Komitejas izpratnē “uzklausīt” nenozīmē katrā ziņā “sekot”, bet gan nozīmē “iesaistīt” un vajadzētu nozīmēt “panākt sapratni”.

3.1

Komiteja atzinīgi novērtē izpratnes veidošanos par to, ka Eiropas Savienībai ir jāizveido patiesas saziņas stratēģija un, ka tai ir jāpārveido un jāuzlabo savi saziņas instrumenti. Komiteja ir atzinīgi novērtējusi Eiropas Parlamenta 2005. gada 26. aprīļa ziņojumu par Eiropas Savienības informācijas un saziņas stratēģijas īstenošanu un Eiropas Komisijas 2005. gada 20. jūlijā pieņemto rīcības plānu izpratnes par Eiropu veicināšanai.

3.2

Komiteja arī pati ir pieņēmusi un regulāri pārskata stratēģisko saziņas plānu. Bez tam 2004. gada decembrī Komitejas Birojs apstiprināja vispārēju stratēģisko pieeju “Izpratnes par Eiropu veicināšanai”. Abos dokumentos Komiteja ir centusies pastiprināt saikni, kuru nodrošina tās locekļi un organizācijas, ko tie pārstāv. 2004. gadā Komiteja bija aktīva dalībniece t.s. “Wicklow iniciatīvā”, izstrādājot stratēģisku dokumentu “Plaisas pārvarēšana”, kas tika iesniegts neformālajā ministru sanāksmē Amsterdamā, par to, kā organizēta pilsoniskā sabiedrība kopumā un konkrēti Komiteja varētu pilnīgāk iesaistīties saziņas procesā.

3.3

Komiteja atzinīgi novērtēja Eiropadomes 2004. gada novembra lūgumu Eiropas Komisijai izstrādāt vienotu saziņas stratēģiju Eiropas Savienībai. Komiteja ciešā sadarbībā ar Eiropas Komisiju organizē ieinteresēto pušu forumu par uzdevumiem saziņas veicināšanas jomā, kas paredzēts, lai pilsoniskās sabiedrības organizācijas varētu atspoguļot savus viedokļus patlaban notiekošajā pārdomu procesā, un ko varētu ņemt vērā arī Eiropas Komisija, sagatavojot savu konsultatīvo Balto grāmatu par uzdevumiem saziņas veicināšanas jomā.

3.4

Komiteja, kas organizēja līdzīgu ieinteresēto pušu forumu 2005. gada aprīlī, lai risinātu ilgtspējīgas attīstības politikas jautājumus, ir gatava un vēlas organizēt līdzīgus uzklausīšanas pasākumus, tādējādi sekmējot organizētas pilsoniskās sabiedrības iespējas tikt uzklausītai un palīdzot “Briselei” labāk ieklausīties.

3.5

Šajā kontekstā Komiteja izsaka cerību, ka Eiropas Parlaments arī turpmāk pildīs centrālo lomu kā pirmais un vissvarīgākais elements demokrātiskās saiknes veidošanas procesā. Komiteja pauž gatavību darboties kā Eiropas Parlamenta partneris tāpat kā Konventa sagatavošanas procesā, organizējot apspriedes un forumus pēc savas iniciatīvas, kā arī tajos jautājumos, kuros Parlaments vēlas konsultēties ar organizēto pilsonisko sabiedrību.

3.6

Tādēļ Komiteja vēlas norādīt uz diviem fundamentāliem apsvērumiem. Pirmkārt, lai gan Komiteja atzinīgi vērtē to, ka arvien lielāks uzsvars tiek likts uz saziņas stratēģijām un saziņas instrumentiem, jāatceras, ka jebkura pieeja saziņas veicināšanā var būt tikai tik laba, cik labs ir vēstījums, kuru tā satur. Tādēļ saziņa ir tikai papildinošs mehānisms, nevis pašmērķis. Otrkārt, lai gan Komiteja visnotaļ atbalsta abus “dvīņu” procesus — Eiropas līmeņa saziņas stratēģijas izveidi un saziņas instrumentu pilnveidošanu, Eiropas Savienības līmeņa pasākumi ir papildinājums dalībvalstīs notiekošajiem saziņas procesiem. Tādēļ šāda Eiropas līmeņa stratēģija ir ļoti nepieciešama, tomēr ar to vien nepietiek.

3.7

Šajā kontekstā ir jāuzsver dalībvalstu līmeņa pārstāvības un konsultatīvo institūciju — valstu parlamentu un valstu ekonomikas un sociālo lietu padomju loma, kā arī reģionālā un vietējā līmeņa loma.

4.1

Iemesli un loģika, kādēļ Komiteja nobalsoja par labu Konstitucionālajam līgumam ar tik pārliecinošu balsu vairākumu, paliek līdzšinējie — īpaši tā normas attiecībā uz Eiropas Savienības demokrātisko dzīvi. Komiteja joprojām ir pārliecināta par to, ka vislabākais veids, kā garantēt Eiropas Savienības demokrātisko dzīvi, ir nostiprināt šādas normas konstitucionāli. Tomēr pašreizējais nenoteiktības periods nedrīkst būt par šķērsli Eiropas Savienības dalībniekiem veikt pasākumus jau tagad, lai sāktu īstenot līdzdalības demokrātiju dzīvē. Tādēļ visām Eiropas Savienības institūcijām ir aktīvi jādomā par to, kā tās varētu:

Bez tam Eiropas Komisijai, paredzot Konstitucionālā līguma I-47. panta 4. punktā ietvertās prasības, būtu jāapsver konsultēšanās ar pilsonisko sabiedrību par Eiropas normatīvo aktu saturu, kurā noteiktas pilsoņu iniciatīvas tiesību ieviešanas procedūras (EESK varētu lūgt sniegt izpētes atzinumu šajā jautājumā).

4.2

Savukārt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vēlreiz apliecina apņēmību pildīt svarīgu lomu pilsoniskā dialoga veicināšanā ne tikai tradicionālo konsultatīvo mehānismu veidā, bet arī darbojoties kā tilts starp Eiropu un organizētu pilsonisko sabiedrību. Šajā kontekstā Komiteja vērš uzmanību uz to, ka ir nepieciešama jauna domāšana, lai sekmētu mijiedarbību ar organizētu pilsonisko sabiedrību. Komiteja ir gatava, vēlas un spēj darboties kā pilnvērtīgs partneris it visur, kur tas ir nepieciešamā pilsoniskā dialoga veicināšanai.

4.3

Eiropas ekonomikas nosacījumi ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka sabiedrības attieksmi pret Eiropas integrācijas procesu. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vēlreiz apliecina savu atbalstu Lisabonas stratēģijai, vienlaikus norādot, ka ir nepieciešams ieguldījums no Eiropas Savienības un tās dalībvalstu puses. Komiteja ir pārliecināta, ka Lisabonas stratēģija ir vislabākā iespējamā garantija Eiropas Savienības ekonomikas uzplaukumam nākotnē un labklājībai sociālajā, vides un kultūras jomā, tomēr tā viena pati nav spējusi piesaistīt sabiedrisko domu tā, kā tas ir izdevies, īstenojot kampaņu “1992” Vienotā tirgus izveidei. Dalībvalstīm ir jāakceptē un jāievēro savi pienākumi šajā kontekstā. Stratēģija ir jāpadara mazāk abstrakta, un tās mērķi (ja ne tās nosaukums) jāievieš valstu politiskajā leksikā. Ir jāiesaista pilsoniskā sabiedrība un pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

4.4

Savukārt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja turpinās savu darbu saskaņā ar mandātu, ko tai deva 22.-23. marta Eiropadome, “kopīgi ar ekonomikas un sociālajām padomēm un partnerorganizācijām dalībvalstīs izveidot interaktīvu pilsoniskās sabiedrības iniciatīvu tīklu, lai veicinātu stratēģijas īstenošanu.” (Dok. 7619/1/05/ pārskat. 1 Padome, 9. punkts).

4.5

Komiteja ir konsekventi iestājusies par nepieciešamību nodrošināt labāku saziņu starp Eiropas Savienību un tās pilsoņiem, kuru labā tai ir jāstrādā. Komiteja atzīst, ka pēdējā laikā ir paveikts daudz darba ES institūciju līmenī gan individuāli, gan kolektīvi; kā divus visnesenākos piemērus var minēt Eiropas Parlamenta tīmekļa vietnes un Eiropas Komisijas Europe Direct servisa pilnīgu pārveidi. Komiteja atbalsta ciešu sadarbību starp institūcijām saziņas jomā. Tā atzīmē Komisijas “Plānu D”, kā arī tās nodomu tuvākajā nākotnē nākt klajā ar Balto grāmatu. Tā pilnībā apņemas sniegt atbalstu, kur vien tas ir nepieciešams plaisas pārvarēšanai, par ko liecina tās 7.-8. novembrī rīkotais ieinteresēto pušu forumu par šo tematu.

4.6

Tomēr Komiteja uzskata, ka saziņa var būt tikai tik laba, cik labs ir vēstījums, kuru tā satur. Atgriežoties pie sava viedokļa Lisabonas stratēģijas jautājumā, tā uzskata, ka Eiropas institūcijām, bet pirmām kārtām — dalībvalstīm ir jādomā tālāk par to, kā tās var veicināt izpratni par Eiropu. Daudz ir runāts par “vainas meklēšanas” apturēšanu, taču ir skaidrs, ka “Eiropa” pārāk bieži tiek uztverta kā kaut kas negatīvs vai aizsargājošs un, ka tiek darīts pārāk maz, lai popularizētu integrācijas procesa pozitīvos aspektus.

4.7

Koordinācijas uzlabošanas kontekstā Komiteja aicina atjaunot t.s. “Wicklow iniciatīvu” (Eiropas lietu ministru neformālās sanāksmes), paredzot tai konkrētu un pastāvīgu pilnvarojumu, lai pētītu iespējas izpratnes par Eiropu veicināšanai un sniegtu dalībvalstīm iespēju neformālā kontekstā apkopot sabiedrības viedokli un apmainīties ar paraugprakses piemēriem. Iestāžu līmenī Komiteja aicina līdzīgā kārtā uzdot Starpiestāžu grupai rīkot regulārākas un biežākas sanāksmes, lai apspriestu saziņas jautājumus. Šādi mehānismu ir īpaši svarīgi, ņemot vērā tehnoloģiju straujo attīstību (piemēram, mobilie tālruņi, platjoslas elektroniskie sakari), ko ir nepieciešams izmantot.

4.8

Komiteja uzsver savu pārliecību par to, ka saziņai ir pastāvīgi jābūt rūpju lokā, nevis atsevišķu gadījuma rakstura kampaņu priekšmetam.

4.9

Eiropas Savienības institūcijām jāsargās no kļūdaina, kaut arī labi domāta uzskata, ka pašreizējo “nošķiršanu” iespējams atrisināt centrālajā līmeni Briselē. Patiesībā tas, ko Eiropas institūcijas dara saziņas jomā, var būt tikai papildu pasākumi. Galvenais ir meklējams citur. Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti un Francijas un Nīderlandes referenduma par Konstitucionālo līgumu iznākums skaidri pierāda, ka daudzu Eiropas pilsoņu attieksme pret Eiropu ir skeptiska. Tas pirmām kārtam attiecas uz Eiropas likumdošanas ietekmi uz pilsoņu dzīves un darba apstākļiem. Dalībvalstu pienākums ir izskaidrot saviem pilsoņiem ES nozīmi un īpašas Eiropas likumdošanas nepieciešamību, kā arī darīt šādas likumdošanas radīto ietekmi zināmu visās attiecīgajās valsts jomās.

4.10

Sabiedriskā doma, ieskaitot pilsonisko sabiedrību, pārliecināsies par Eiropas Savienības leģitimitāti un kopīgo nākotni tikai tad, ja būs saskatāma ticamība, paļāvība, pārredzams likumdošanas process un funkcionējošs tiesiskums. Tie ir elementi, kas dalībvalstīm jānodrošina pirmām kārtām. Valdībām jādarbojas kā patiesām Savienības līdzīpašniecēm un jāatturas no “mēs-viņi” modeļa un pastāvīgajām dubultsarunām, kas no tā izriet.

4.11

Kā pierādīja Īrijas Nacionālais forums par Eiropu, pilsoniskās sabiedrības organizāciju devums dažreiz var būt izšķirošs. Būtiski svarīgi ir uzlabot saziņu attiecīgajā līmenī (vietējā, profesionālajā u.c.) un izskaidrot Eiropas politikas vai likumdošanas procesa panākumus minētajam līmenim atbilstošā un pieņemamā veidā. To ļoti labi var veikt pilsoniskās organizācijas. EESK tādēļ ir apņēmusies palīdzēt pilsoniskās sabiedrības organizācijām dalībvalstīs un veicināt to darbību, jo īpaši ar savu locekļu demokrātiskās saiknes veidošanas funkcijas starpniecību. Turklāt, ja patiešām ir jāuzsāk Eiropas projekta un Eiropas politiku plaša apspriešana, tai jāsākas dalībvalstu pilsoniskās sabiedrības zemākajā līmenī. Eiropas mēroga forumam būs nozīme tikai tad, ja būs iespēja darīt pilsoniskās sabiedrības uzskatus zināmus gan augstākajam līmenim, gan zemākajam līmenim. Vairāk ir vajadzīga nevis lejup vērsta vai augšup vērsta, bet gan “no lejas lejup vērsta” pieeja.

4.12

Šajā atzinumā ar nodomu nav īpaši apskatīta Konstitucionālā līguma nākotne un Eiropas Savienībai pieejamas izvēles iespējas. Skaidrs, ka šāda iespēja nevar būt paliekoša atgriešanās pie status quo līdz Nicas līgumam. Varbūt valsts vai valdības vadītāju ieplānotas plašas debates varētu palīdzēt rast vislabāko virzību uz priekšu. Komiteja ar zināmām bažām tomēr atzīmē, ka lielākajā daļā dalībvalstu šādas plašas debates tomēr nenotiek. Bez debatēm ir grūti saprast, kādā veidā panākams patiess progress.