3.2.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 28/1


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Zaļā grāmata par mantošanu un testamentiem”

KOM(2005) 65 galīgā red.

(2006/C 28/01)

Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu Eiropas Komisija 2005. gada 1. martā nolēma apspriesties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par “Zaļo grāmatu par mantošanu un testamentiem”

Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa, kurai tika uzdots sagatavot Komitejas atzinumu minētajā jautājumā, pieņēma atzinumu 2005. gada 21. septembrī (ziņotājs: RETUREAU kgs).

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 421. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 26. un 27. oktobrī (2005. gada 26. oktobra sēdē), ar 118 balsīm par un 2 atturoties, ir pieņēmusi šādu atzinumu.

1.   Komisijas priekšlikumi.

1.1

Atbilstoši Hāgas programmai (2001.g.) Komisija nāk klajā ar konsultatīva rakstura Zaļo grāmatu par mantošanu un testamentiem un to šādiem starptautiskiem aspektiem:

piemērojamās tiesības,

tiesu piekritība, tiesas nolēmumu un aktu savstarpējā atzīšana,

administratīvās darbības, notariālie un administratīvie akti un to savstarpējā atzīšana,

vienkāršošanas pasākumi Eiropas līmenī: mantojuma apliecības un testamentu reģistrācija.

1.2

Transnacionālā mantošana tiesību pārņēmējiem rada īpašas grūtības un šķēršļus, sakarā ar dalībvalstīs spēkā esošo materiālo tiesību, procesuālo un likumu kolīzijas normu dažādību.

1.3

Zaļajā grāmatā tiek ierosināts ES apsvērt iespēju pieņemt materiālo tiesību normas un noteikumus par piekritību, piemērojamām tiesībām un ne tikai tiesas nolēmumu, bet arī administratīvo lēmumu un aktu par testamentiem un mantošanu savstarpējo atzīšanu; šie noteikumi būtu piemērojami arī starptautiskās mantošanas gadījumos, kuros iesaistīta kāda trešā valsts.

2.   Komitejas vispārējas piezīmes.

2.1

Starptautiskajā līmenī par mantošanu un testamentiem ir trīs Hāgas konvencijas un viena konvencija par mantojuma aizgādnību:

Konvencija par likumu kolīzijas normām attiecībā uz testamentārās mantošanas kārtību (noslēgta 1961. gada 5. oktobrī, stājusies spēkā 1964. gada 5. janvārī). Dalībvalstis: Vācija, Austrija, Beļģija, Dānija, Spānija, Igaunija, Somija, Francija, Grieķija, Luksemburga. Minētā konvencija ir spēkā arī citās ES dalībvalstīs, piemēram, Nīderlandē, Apvienotajā Karalistē un Zviedrijā (ratifikācija), Īrijā un Polijā (pievienošanās) un Slovēnijā (pārmantota no bijušās Dienvidslāvijas);

Konvencija par mantošanas starptautisko pārvaldi (noslēgta 1973. gada 2. oktobrī, stājusies spēkā 1993. gada 1. jūlijā), ir spēkā dažās ES dalībvalstīs, piemēram, Portugālē (ratifikācija), Slovākijas Republikā un Čehijas Republikā (pārmantota no bijušās Čehoslovākijas);

Konvencija par mirušas personas īpašuma mantošanai piemērojamām tiesībām (noslēgta 1989. gada 1. augustā), vēl nav stājusies spēkā, bet to jau ir ratificējusi viena ES dalībvalsts (Nīderlande);

Konvencija par aizgādnību, kas piemērojama mantošanas tiesībās, un tās atzīšana (noslēgta 1985. gada 1. jūlijā, stājusies spēkā 1992. gada 1. janvārī). Dalībvalstis: Itālija, Luksemburga. Minētā konvencija ir spēkā arī citās ES dalībvalstīs, piemēram, Nīderlandē, Lielbritānijā (ratificēšana) un Maltā (pievienošanās).

2.2

UNIDROIT Konvencija, kurā noteiktas vienādas tiesības attiecībā uz starptautisko testamentu, ir noslēgta Vašingtonā 1973. gada 26. oktobrī un stājusies spēkā 1978. gada 9. februārī. Minētās konvencijas dalībvalstis ir Beļģija, Kipra, (Čehoslovākija), Francija, (Svētais Krēsls), Itālija, Apvienotā Karaliste, Slovēnija un vairākas trešās valstis, proti, ASV un Krievijas Federācija. Minētajā konvencijā paredzēta starptautiska reģistrācijas sistēma un vienāda reģistrācijas veidlapu forma.

2.2.1

Dalībvalstis 1972. gada Bāzeles konvencijā par testamentu reģistrācijas sistēmas izveidi, kas ir noslēgta Eiropas Padomes aizbildnībā, atvēlot iespēju jebkurai trešai valstij tai pievienoties, ir Beļģija, Kipra, Spānija, Igaunija, Francija, Itālija, Lietuva, Luksemburga, Nīderlande un Portugāle.

2.3

Hāgas konvencijas nosaka piekritību un piemērojamās tiesības, savukārt UNIDROIT konvencijas — materiālās tiesības jautājumos ar starptautisku nozīmi. Pašreiz nozīmīgs skaits valstu ratificē vai pievienojas starptautiskajiem noteikumiem par testamentiem un to iekļaušanu starptautiskajā reģistrā.

2.4

Aplūkojamais jautājums attiecas uz īpašu īpašumtiesību nodošanas veidu (cilvēka pamattiesības) nāves gadījumā. Attiecībā uz Kopienas tiesību aktiem par piekritību, piemērojamiem likumiem un savstarpējo starptautiskās mantošanas atzīšanu ir jāizstrādā atsevišķa regula.

2.5

Komisijas priekšlikumi un mērķi sakarā ar jautājuma sarežģīto būtību ir ambiciozi, bet vienlīdz nozīmīgi attiecībā uz norisēm iekšējā tirgū, jo tajos ir iesaistītas daudzas personas. Lai palielinātu regulas efektivitāti un novērstu iespējamās pretrunas starp valstu regulējumu nosacījumiem vai nesaskaņotiem lēmumiem, likumu kolīzijas normās būtu jāiekļauj pēc iespējas vairāk jautājumu, funkcionāli un pēc būtības pakārtojot tos mantošanas jautājumiem (piemēram, jāizvairās no jautājumiem par lietu tiesību tiesisko regulēšanu).

2.6

Kopienas regulējuma ekonomiskā nozīme ir nenoliedzama, īpaši attiecībā uz MVU īpašumtiesību pāreju Eiropā, lai pēc uzņēmuma vadītāja nāves nodrošinātu kontinuitāti, šis jautājums ir svarīgs arī Eiropas nodarbinātības un konkurētspējas jomā.

2.7

Tāpat ir jāapsver grozījumu izdarīšanas iespēja noteikumos tajās dalībvalstīs, kurās ir aizliegta līgumiskā mantošana, nozīmējot nākamos mantiniekus, un īpašuma daļas novēlēšana īpašai lietošanai. Šis jautājums ir jāizskata Kopienas līmenī tiesību labākas saskaņošanas nolūkā un, lai sadalīšanas starp vairākiem mantiniekiem gadījumā, garantētu to uzņēmumu un zemnieku saimniecību kontinuitāti, kurām draud likvidācija.

2.8

Komiteja piekrīt Komisijai, ka, neskatoties uz nesen panākto pozitīvo virzību un ņemot vērā nedaudzos attiecīgo konvenciju ratificēšanas gadījumus, šobrīd ir neiespējami izstrādāt visām valstīm piemērojamas materiālo tiesību normas par starptautisko mantošanu un testamentiem sakarā ar ļoti būtiskām atšķirībām valstu tiesību aktos; izvirzītās tēmas un prioritātes ir atbilstošas, jo kaut neliels progress šajā jomā tiesību pārņēmējiem, notāriem, pārvaldes iestādēm, attiecīgajiem tiesnešiem un juristiem varētu palīdzēt noregulēt praktiska rakstura sarežģījumus.

2.8.1

Nolūkā ratificēt vai pievienoties atsevišķām konvencijām dalībvalstis varētu tikt aicinātas izvērtēt citas, starptautiskajām tiesībām atbilstošas iespējas (testamentu veidi, piemērojamie likumi, starptautiskais testaments, nacionālā un starptautiskā reģistrācija).

2.8.2

Mantošanas un testamentārās mantošanas tiesībām romāņu — ģermāņu tiesību sistēmās attiecībā uz mantošanu ilgstoši bija raksturīga krietni novecojusi koncepcija. Mirušās personas (“de cujus (1)) īpašumtiesību pāreju nodrošināja mantinieki; šobrīd arvien vairāk izmanto līgumiskās mantošanas tiesības; sekojot Vācijas un Šveices piemēram, arī Francijā pašreiz notiek mantošanas tiesību reforma, kas mantošanas noteikumos mantojuma atstājējam un tā mantiniekiem paredz lielākas rīcības iespējas, ieskaitot uzņēmumu kontinuitātes nodrošināšanu.

2.8.3

Izteikti liberālas sistēmas, kas ļauj testatoram no mantojuma nepamatoti atstumt atsevišķus pēcnācējus, arvien biežāk tiek apstrīdētas, par ko liecina pieaugošais strīdus gadījumu skaits.

2.8.4

Dažādu tiesību sistēmu vēsturisko un socioloģisko tradīciju ievērošana neizslēdz iespēju, ka Eiropā ilgtermiņā tiks panākts augstāks saskaņošanas līmenis vai vismaz lielāka konverģence, kas atvieglos starptautiskās mantošanas noteikumus un testamentu izpildi; šo procesu varētu paātrināt ar Eiropas testamenta un pietiekami elastīga un liberāla instrumenta attiecībā uz piemērojamām tiesībām izveidošanu. “Professio juris”  (2) atzīšanas gadījumā kā alternatīvu atsevišķām vai vairākām piemērojamām nacionālajām tiesībām tāpat arī varētu izpētīt pieņēmumu par Kopienas materiālo tiesību normām.

2.9

Komiteja atzīmē, ka Padomes 2003. gada 27. novembra Regula (EK) Nr. 2201/2003 par piekritību un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās, un lietās par vecāku atbildību, ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1347/2000, ir lietderīgs avots, it īpaši Regulas Nr. 2201/2003 21. panta 3.punkts un 46. pants, lai noteiktu atsevišķu ierosināto tiesību aktu saturu (3), kam precedenti ir atrodami ģimenes tiesībās.

2.10

Komiteja atbalsta Zaļo grāmatu un tajā izvirzītos jautājumus vērtē kā nozīmīgus un steidzami risināmus. Uzskatot iedzīvotāju vajadzības un vēlmes par prioritārām, tā apņemas atrast atbildes uz jautājumiem, ņemot vērā pieaugošo mobilitāti un jau iepriekšējam laika posmam raksturīgo ievērojamo migrāciju.

2.11

Testamentu forma, starptautiskā tiesu piekritība, likumu kolīzijas normu risinājumi attiecībā uz piemērojamiem likumiem, testamentu reģistrācija, tiesu nolēmumu un citu kompetentu iestāžu lēmumu savstarpējā atzīšana, apostille — tie ir pirmām kārtām risināmie jautājumi, kuru precedenti ir atrodami gan Eiropas, gan starptautiskajās tiesībās.

2.12

Komiteja uzskata, ka mantošanas noteikumu saskaņošanai ir vēlama vienota sistēma (vienāds mantošanas likums un vienāda mantošanas kārtība); turklāt atsevišķos gadījumos attiecībā uz minēto principu praktiskos nolūkos ir jāparedz izņēmumi, galvenokārt saistībā ar ārzemēs izvietotu nekustamo un noteikta veida kustamo mantu (kuģi, gaisakuģi, uzņēmumi).

2.13

Atsevišķi jautājumi, proti, mantojuma līgumi vai mantojuma aizgādnība ir valstu kompetencē (4); savukārt jautājumi par tiesas nolēmumu mantošanas lietās, neatkarīgi no tā, vai strīdus gadījums pastāv vai nepastāv, atzīšanu bez eksekvatūras, pārējie piekritības jautājumi, valsts vai privāto ārpustiesas iestāžu izniegto nolēmumu vai aktu atzīšana, vai ierakstīšana valsts zemesgrāmatu reģistrā, pamatojoties uz mantinieka Eiropas apliecību, ir jāiekļauj ierosināmajos Eiropas tiesību aktos.

3.   Piezīmes par Zaļajā grāmatā izvirzītajiem īpašiem jautājumiem.

3.1

Iepriekšminētajai Regulai Nr.2201/2003 līdzīgas regulas izstrādāšana piemērošanai mantošanas lietās nebūtu pietiekams risinājums starptautiskās mantošanas problēmu noregulēšanai. Patiesībā lielākā daļa mantošanas lietu nav strīdīgas, bez tam, būtu jārisina tās problēmas, kuras izslēdz strīdus gadījumus; atsevišķās valstīs dažreiz ir nepieciešama tiesneša iesaistīšanās arī citos, izņemot strīdus jautājumu gadījumos.

3.2

Papildus Kopienas instrumenta funkcijai — risināt iepriekš izvirzītās problēmas par kompetentās tiesas noteikšanu un tiesu nolēmumu atzīšanu — ir jāapsver tā nozīme šādu jautājumu risināšanā:

testamentārā mantošana: testamenta termiņa nosacījumi (forma un saturs, testamentarās iespējas, novēlētā īpašuma autonomijas ierobežojumi), mantojuma rezerves, anomālā mantošana, (atļautie vai aizliegtie) mantošanas nolīgumi, mantojuma aizgādnība, mantinieka statuss;

likumiskā un testamentārā mantošana: mantinieka statuss un mantojamās daļas, noteikumi par neatņemamo daļu, likvidāciju, mantojuma sadalīšanu u.c.);

papildus spriedumu atzīšanai (un iespējamiem izņēmumiem no vispāratzītās kārtības), šādu ārpustiesas dokumentu, kas nav saistīti ar strīdus gadījumu mantošanas noteikumiem atzīšana: testaments, notariālie akti un citi administratīvie akti vai jurista, vai valsts amatpersonas starptautiskā piekritība;

attiecībā uz tiesu piekritības pakļautības kritērijiem vienlaicīgi būtu jāpanāk zināms elastīgums šo kritēriju atbilstībai tām tiesībām, kuras testators vēlas piemērot vai, iespējams, tiesībām, kuru piemērošanu saskaņā ar savām tiesībām izvēlētos mantinieki (testatora valstiskā piederība, viņa pastāvīgā dzīves vieta, miršanas vieta, testamenta sastādīšanas vieta un vieta, kur testaments nodots glabāšanā, vieta, kura atrodas galvenais mantojums u.c.).

3.3

Komiteja atbalsta Kopienas Hāgas programmu jautājumā par paredzēto “mantinieka Eiropas apliecības” radīšanu un testamentu reģistrācijas sistēmas izveidošanu. Dalībvalstīm būs jānosaka šādas apliecības izsniedzēja kompetentā iestāde un, ja tas vēl nav izdarīts, jāizveido valsts centrālais reģistrs, Kopienas centrālais reģistrs (vai Eiropas reģistrs saskaņā ar Eiropas Padomes viedokli, ja dalībvalstis kuras vēl nav ratificējušas Bāzeles konvenciju, tiktu aicinātas to darīt); tiesnešiem, notāriem un citam kompetentām amatpersonām ir jānodrošina piekļuve šī centrālā reģistra informācijai (ievadot mirušās personas vārdu un dzimšanas datumu, noskaidrot kurā valstī un, iespējams, trešā valstī, kad un kādai iestādei testaments iesniegts, lai attiecīgajai valsts iestādei varētu pieprasīt tā norakstu).

3.3.1

Eiropas reģistrācijas sistēmai ir jābūt atbilstošai Bāzeles un Vašingtonas konvenciju sistēmai, ņemot vērā faktu, ka vairākas ES dalībvalstis ir šo konvenciju dalībvalstis un ka Kopienas tiesību aktu projekts attieksies arī uz mantojumiem, kuros varētu būt iesaistīta kāda trešā valsts.

3.4

Tiklīdz ir atzīts mantinieka statuss un izdarīta mantojuma sadalīšana un likvidācija, pēc iespējas lielākā mērā ir jāatvieglo administratīvās darbības; Komiteja atbalsta ar vietējām tiesībām likumīgi atzītu amatpersonu aktu un dokumentu savstarpēju atzīšanu, kā arī tiešu ierakstu izdarīšanu zemesgrāmatā (vai arī nekustamo īpašumu tiesību reģistrācijai piekritīgā iestādē) par īpašumtiesībām, arī par servitūtiem, hipotēkām vai iespējamo sadalīšanu, kas saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām varētu būt attiecīgo īpašumu apgrūtinājumi.

3.5

Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz nodokļu problēmām, ar kurām saskartos īpašuma, kas izvietots divās vai vairakās valstīs, mantinieki; būtu jaizvairās no iespējamām nodokļu dubultās uzlikšanas problēmām veselai īpašuma daļai vai katrai mantojuma daļai, kam varētu piemērot konfiskāciju, vai tās mantinieku nostādīšanai nevienlīdzīgā situācijā atkarībā no katram piešķirtā īpašuma rakstura. Vajadzētu izvērtēt starptautiskajiem mantojumiem piemērojamos fiskālos noteikumus dalībvalstīs, lai noteiktu nekustamajam īpašumam un vērtībām, kas neatrodas šo valstu teritorijā, piemērojamās nodokļa likmes, salīdzināt izmaksas un apsvērt attiecīgajām valstīm piedāvajamos risinājumus. Komisija arī varētu apsvērt iespēju piedāvāt tipveida nolīgumu, lai dalībvalstu starpā nepieļautu nodokļu dubulto uzlikšanu starptautiskajiem mantojumiem.

3.6

Vai pēc Vašingtonas konvencijas “starptautiskā testamenta” parauga būtu jāapsver “Eiropas testamenta” ieviešana un papildus Eiropas reģistram, kā tas paredzēts Bāzeles konvencijā, jāizveido starptautiskais reģistrs? Tas varētu veicināt Bāzeles un Vašingtonas konvenciju ratificēšanu vēl lielākā daļā dalībvalstu un tādējādi starptautiskās testamentārās mantošanas, kurā iesaistītas ne tikai ES dalībvaltis, bet arī trešās valstis, tiesību pārņēmējus nodrošinātu ar lielākām garantijām. Komiteja iesaka Komisijas dienestiem izvēlēties šādu pieeju, jo dalībvalstīm minētās konvencijas jau ir zināmas — vai nu tās ir minētās konvencijas ratificējušas, vai arī valstu amatpersonām vai tiesnešiem ir nācies saskarties ar testamentu un reģistrāciju lietām, kas pakļautas šādām tiesību sistēmām.

3.7

Ja šo pieņēmumu varētu īstenot, Eiropas testaments tiktu atzīts visu valstu tiesību sistēmās; patiesībā Eiropas tiesībās nedrīkstētu pieļaut situāciju, kad vienkāršu formālu jautājumu dēļ tiktu apšaubīts universāli atzītais princips, kas piemērojamā likuma robežās atzīst testatora gribu (“favor testamenti”).

3.8

Ir nepieciešams īpašs Kopienas regulējums tā piemērošanai visiem gadījumiem, kad mantošanas lietā ir iesaistītas divas vai vairākas dalībvalstis, proti, trešās valstis, tajā skaitā starptautisko konvenciju dalībvalstis, lai jebkuros apstākļos garantētu Kopienas tiesību piemērošanu (Kopienas “īpašais likums” prevalē pār starptautiskajām tiesībām).

4.   Citi izvirzītie jautājumi.

4.1

Zaļajā grāmatā ir izvirzīti 39 galvenie jautājumi, kurus papildina apakšjautājumi. Šajā pirmreizējā jautājumu izskatīšanas posmā Komiteja nevarēs rast atbildes uz visiem jautājumiem, bet tā iesaka Komisijai par Zaļajā grāmatā aplūkotajiem jautājumiem individuāli konsultēties ar juridisko profesiju pārstāvošām organizācijām.

4.2

Komiteja ierosinās izskatīšanai ierobežotu, īpaši svarīgu jautājumu loku; tās vispārējā izvēlētā pieeja būs koncentrēta uz atbilstības Hāgas, Bāzeles un Vašingtonas konvencijām principu, nodrošinot Eiropas noteikumu saskaņošanu vislielākā mērā, lai nākotnes perspektīvā panāktu tiesisku vienprātību, kas būtu pieņemama pēc iespējas lielākā skaitā dalībvalstu un trešo valstu.

4.3

Vismaz būtu jāņem vērā 1961. gada Hāgas konvencijā par likumu kolīzijas normām attiecībā uz testamentārās mantošanas formu noteiktie saistošie kritēriji, jo tie piedāvā pietiekamu dažādību, kas vairumā gadījumu atzīst to likumu piemērojamību, saskaņā ar kuriem testaments sastādīts.

4.4

Kontinentālajā Eiropā nesen notikušo vai pašreizējo reformu sakarā īpaša uzmanība jāveltī rīcībnespējīgu (nepilngadīgu vai pilngadīgu) mantinieku vai mantinieku ar smagu invaliditāti interešu aizsardzībai, ja mantojumas līgumu skaita pieauguma vai mantinieku izvēlēto piemērojamo tiesību iespēju gadījumā tiktu izmainīta mantojuma rezervju kārtība vai radīta mantinieku nevienlīdzība; šāda lielāka elastība attiecībā uz testatoru un tiesību pārņēmējiem nedrīkstētu apšaubīt kāda piemērojamā likuma noteikumus, kas šiem mantiniekiem piešķir lielāku aizsardzību (sk. Zaļās grāmatas 5. un 10. jautājumu).

4.5

Darbības, kuras mantojuma lietu kārtošanā veic viens no mantiniekiem vai viņa pilnvarotā persona valstīs, kurās testamenta izpildītāja nozīmēšana nav obligāta, nevar uzskatīt par tiešu mantojuma pieņemšanu, ja mantotājs nav uzņēmies saistības atbildēt ar mantojuma priekšmetu par mantojuma iespējamām parādsaistībām.

4.6

Tāpat būtu jāapsver mantotāju iespēja pieņemt mantojumu, ja uz īpašumu gulstas parādsaistības, iespēja, kad mantotāju nolīgumā vai mantojuma līgumā ir paredzēta nevienlīdzīga sadale taisnīgā nolūkā (izmantošanas vai pārņemšanas turpināšana, priekšrocības par labu rīcībnespējīgam mantiniekam vai mantiniekam ar invaliditāti), kā arī gadījumi, kuros paredzēta vienlīdzīga sadale starp kopdzīves partnera un miesīgajiem bērniem, ja šī vienlīdzība nav noteikta piemērojamajos likumos, vai mantinieka tiesību tieša nodošana viņa pēcnācējiem, ņemot vērā vidējā mūža ilguma palielināšanos.

4.7

Tāpat vajadzētu noteikt ierobežojumus attiecībā uz izvēli, ko izdara testators par mantošanai piemērojamām tiesībām, piemēram, ja izvēlētās tiesības ir viņa valsts tiesības (vai vienas no viņa piederības valsts tiesībām), vai viņa pastāvīgās dzīves vietas valsts tiesības.

4.8

Visbeidzot, Komiteja uzskata, ka Komisijas uzsākto lielisko salīdzinošo darbu pieredzi ir jāturpina attīstīt un regulāri atjauninātos darba rezultātus jāievieto Kopienas tīmekļa vietnē, tāpat arī jānodrošina to tulkojums pietiekami daudzās valodās, lai to darbā varētu izmantot profesionāli juristi, valsts amatpersonas, administratori un tiesneši, kas risina starptautisko mantojumu lietas, un lai nodaļu apkopojumu galvenie principi starptautiskā testamenta sastādīšanas gadījumā būtu saprotami iedzīvotājiem vai viņu mantiniekiem.

4.9

Komiteja ar interesi gaida Komisijas jau uzsākto un arī turpmāko konsultāciju rezultātus; atzinuma izstrādei Komiteja cer saņemt konkrētākas vispārējās pamatnostādnes un likumdošanas iniciatīvas un apņemas tās sīki izvērtēt, jo uzskata testamentu un mantošanas jautājumu par ārkārtīgi svarīgu Eiropas iedzīvotājiem; formalitāšu vienkāršošana, lielāka tiesiskā un fiskālā drošība un paātrināta starptautiskās mantošanas regulas izstrāde ir vienlīdz svarīgi risināmi jautājumi, jo runa ir par privātpersonām un uzņēmumiem, zemnieku saimniecībām un citām ekonomiskas nozīmes iestādēm, kuru īpašnieki vai uzņēmēji pēc nāves vēlas nodrošināt to kontinuitāti.

Briselē, 2005. gada 26. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētāja

Anne–Marie Sigmund


(1)  Iesaistītā persona (mantojuma atstājējs).

(2)  Testatora izdarīta izvēle par piemērojamām mantošanas tiesībām.

(3)  OV L 338, 23.12.2003.

(4)  Mantojuma aizgādnība nav atzīta ļoti daudzās valstīs, turklāt atsevišķās valstīs mantojuma rezervēm vai dāvinājuma aktiem ir piemērojama vispāratzītā kārtība. Tas sekmē mantojuma tiesību apiešanas stratēģijas, īpaši uz šo valstu teritorijā izvietotajiem nekustamajiem īpašumiem.