31.1.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 24/20

1.1

Komisija ir publicējusi Zaļo grāmatu, lai uzsāktu apspriešanos par piekritību, likumu konfliktu un savstarpēju atzīšanu starptautiskās laulības šķiršanas lietās; ierosinātā piemērošanas joma tomēr attiecas tikai uz ES dalībvalstīm (jāatzīmē, ka Zaļajā grāmatā par mantošanu un testamentiem ir noteikta tāda pieeja, kurā iekļautas arī personas un īpašums trešās valstīs).

1.2

Uz minēto jautājumu tieši vai netieši attiecas vairāki starptautiski dokumenti:

1.3

Nav noliedzama minētā jautājuma sarežģītība, kas ietver dažādajām reliģijām un kultūrām raksturīgās īpatnības, kuras dziļi iesakņojušās sabiedrības apziņā, bet kas vairāku gadu desmitu laikā ir būtiski izmainījušās, kā, piemēram, ģimenes tiesības. Eiropas kopīgajā tiesiskajā un brīvības telpā un, ņemot vērā personu brīvu pārvietošanos, Eiropas likumdevēji tomēr nevar ignorēt faktu, ka ievērojama daļa noslēgto laulību beidzas ar šķiršanos un ka šķiršanos skaita pieaugumam ir starptautisks raksturs.

1.4

Valstu ģimenes tiesību pašreizējās izmaiņas izriet galvenokārt no demokrātiskajiem principiem (parlamenta tiesībām ieviest likumus), personu brīvības un līdztiesības, kas ir sabiedriskas nozīmes jautājumi gan Kopienas līmenī, gan katrā dalībvalstī. Tā rezultātā ģimenes tiesību jomā arvien biežāk tiek noslēgti līgumi (viena dzimuma personu laulības vai civillaulības, šķiršanās uz savstarpējas vienošanās pamata, mantošanas līgumi...)

1.5

Minētās izmaiņas ir neatgriezeniskas, kaut arī to īstenošanas ātrums var būt dažāds. Dziļi iesakņojušos reliģisko priekšstatu kultūras bagātība ietekmē izmaiņu tempu un saturu, kas var būt pretrunā no ilgstošam tradīcijām izrietošiem priekšstatiem un noteikumiem, kā arī juridiskām un sociālām koncepcijām un principiem, kuri atspoguļo minētos priekšstatus.

1.6

Laulības šķiršanas un laulāto šķirtības lietās, kā arī attiecībā uz laulības atzīšanu par neesošu un no tā izrietošām sekām dalībvalstu likumi ievērojami atšķiras; viena dalībvalsts neatzīst laulības šķiršanu (Malta). Minētā iemesla dēļ Zaļajā grāmatā (saprātīgi) nav ierosināta materiālo tiesību saskaņošana.

1.7

Tā vietā grāmatā ir izteikts ierosinājums tiesību aktus laulības šķiršanas lietās, kam ir starptautiska (Eiropas) dimensija, izstrādāt divos virzienos:

1.8

Laulības šķiršanas lietās jau piemēro regulas “Brisele II” noteikumus par nacionālās jurisdikcijas izvēli un tiesas lēmumu savstarpēju atzīšanu, nepiemērojot pārbaudes procedūru (exequatur); jautājums ir par to, vai minētie noteikumi pašreizējā formā ir pietiekami un kādā mērā attiecīgā valsts var izvirzīt savu tiesību aktu normas, lai atteiktu tāda nolēmuma izpildi, ko pasludinājusi citas dalībvalsts kompetentā tiesa, piemērojot attiecīgajā konkrētajā gadījumā citādas materiālās tiesības (kam nav obligāti jābūt minētajā dalībvalstī parasti piemērojamajām tiesībām).

1.9

Nopietnu problēmu rada vietējo noteikumu būtiskās atšķirības attiecībā uz starpnacionālu laulības šķiršanas pieteikumu pieņemamību; var būt gadījumi, kad šķiršanas pieteikumu nepieņem nevienā attiecīgās dalībvalsts tiesā. Šāda situācija atņemtu pusēm tiesības griezties tiesā, kas ir pretrunā personas pamattiesībām un tādēļ nav pieļaujama.

1.10

Lai garantētu iespēju griezties tiesā, ir nepieciešams noteikums par jurisdikcijas piešķiršanu, taču kādam tam jābūt?

1.11

Piemērojamie tiesību akti dažreiz šķiršanas procedūru atvieglo, bet tie var minēto procedūru arī paildzināt, sarežģīt, noteikt ierobežojumus attiecībā uz iespējamiem motīviem vai nosacījumiem. Ja lex fori būtu vienīgās piemērojamās tiesības, tas izraisītu prasību ārkārtīgu pieplūdumu tiesā, ja lietas ierosinātājs varētu izvēlēties savai prasībai vispiemērotāko tiesu un valsts tiesības, bet otras puses tiesības būtu uzskatāmas par aizskartām, piemērojot tādu tiesību sistēmu, kas, iespējams, neattaisno tās tiesisko paļāvību, ja, piemēram, nav vai ir maz sasaistes starp laulību likumu un laulāto valstspiederību.

1.12

Vai tātad jāpieļauj lietas nodošana citai jurisdikcijai, ja atbildētājs atsaucas uz to, ka ir spēcīgāki vai vienlīdz pamatoti faktori, kas saista konkrēto lietu ar citu instanci, vai arī, ja tiesai, kurai pirmajai iesniegta lieta, un tās šādā prasībā piemērotajām materiālo tiesību normām nav vai arī ir maz objektīvas sasaistes?

1.13

Šāda lietas pārņemšanas iespēja ir jāatļauj (tomēr nepieļaujot lietas sūtīšanu turp un atpakaļ starp dažādām jurisdikcijām) un jāizlemj pieņemamā termiņā (steidzama izskatīšana), lai izvairītos no taktikas, kas paredzēta faktu izskatīšanas atlikšanai. Puses ir tiesīgas saņemt galīgo lēmumu pieņemamā termiņā pat strīdīgos laulības šķiršanas gadījumos.

1.14

Attiecīgās valsts tiesa piemēros savas valsts vispārējās tiesības vai starptautisko privāttiesību noteiktās nacionālās normas. Jautājums par trešās valsts tiesību normu (piem., laulāto pilsonības valsts likumu) piemērošanu (Zaļajā grāmatā nav aplūkots) tomēr ir svarīgs gadījumos, ja viens vai abi laulātie ir trešās valsts pilsoņi — samērā biežs gadījums Eiropas Savienībā.

1.15

Komiteja atbalsta Zaļajā grāmatā noteiktās vadlīnijas turpmākajam darbam un iesaka nepieļaut tiesvedības nodošanu trešai valstij, ja viens no laulātajiem ir kādas dalībvalsts pilsonis, neatkarīgi no tā, saskaņā ar kuras valsts tiesībām ir noslēgtas laulības.

1.16

Papildus laulības šķiršanas atzīšanai jāizskata arī jautājums par laulības atzīšanu par neesošu un par laulāto dzīvošanu šķirti. Valstu tiesību sistēmas atšķiras attiecībā uz laulības atzīšanas par neesošu nosacījumiem un to sekām (īpaši attiecībā uz šķietamām laulībām). Turklāt visām dalībvalstīm — pat, ja to tiesībās šķiršanās nav paredzēta — savās teritorijās jāatzīst ne vien citā dalībvalstī iegūtas šķiršanās likumība, bet arī visas no tā izrietošās juridiskās un ar mantojuma tiesībām saistītās sekas, kā arī sekas attiecībā uz personu statusu.

1.17

Hāgas konvencijas kritēriji attiecībā uz piekritību ir šādi (svarīguma kārtībā): prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta (domicils vispārējās tiesībās) vai prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta vismaz vienu gadu valstī, kurā viņš/viņa ierosina lietu (2), pēdējā vieta, kur laulātie pastāvīgi dzīvojuši kopā līdz lietas ierosināšanai, un viena vai abu laulāto pilsonība.

1.18

Regulā 2201/2003 (8. apsvērumā) ir paredzēts, ka “attiecībā uz tiesas nolēmumiem par laulības šķiršanu, laulāto šķirtību vai laulības atzīšanu par neesošu šī regula jāpiemēro tikai attiecībā uz laulības šķiršanu un nav jāattiecina uz tādiem jautājumiem kā laulības šķiršanas pamatojums, laulāto mantas piederība vai jebkuriem citiem saistītiem pasākumiem” (tomēr nav noliedzams, ka finansiālās un citas laulības šķiršanas sekas var būt atšķirīgas atbilstoši tiesai, kuras piekritībā ir lieta, vai atbilstoši piemērotajiem tiesību aktiem, un laulātie pāri, izvēloties tiesu, var ņemt vērā iepriekš minēto).

1.19

Turklāt valsts tiesu galīgie spriedumi automātiski jāatzīst visā Eiropas Savienībā bez jebkādas turpmākas apstiprinošas tiesvedības vai izpildes atteikuma iemeslu pamatošanas (3). Izpildes atvieglošanai izdotā apliecība tātad nav pārsūdzama.

1.20

Vispārējā piekritība ir atkarīga no teritorijas (dalībvalsts vai dalībvalsts daļas attiecībā uz Apvienoto Karalisti, kur Anglijā, Velsā, Skotijā, Ziemeļīrijā un Gibraltārā piemēro dažādas tiesību normas). Regulā ir iekļauti Hāgas kritēriji praktiski tādā pašā secībā un pievienots vēl šāds kritērijs: kopīga pieteikuma gadījumā viena vai otra laulātā pastāvīgā dzīvesvieta. Abu laulāto pilsonībai jābūt vienādai, ja pieteikumu iesniedz izcelsmes valstī, neatkarīgi no viena vai otra laulātā faktiskās dzīvesvietas vai domicila. Nepieciešamais uzturēšanās ilgums ir samazināts līdz sešiem mēnešiem, ja prasības iesniedzējam ir dzīvesvietas valsts pilsonība.

1.21

Attiecībā uz pārējiem piekritības jautājumiem 7. panta 2. punktā ir paredzēts, ka prasības iesniedzējs, kurš ir dalībvalsts pilsonis, var iesniegt prasību savā dzīvesvietas valstī saskaņā ar minētajā valstī piemērojamajām piekritības normām, ja otrs laulātais ir trešās valsts pilsonis/e vai tam nav pastāvīgas dzīvesvietas (vispārējās tiesībās — domicila) dalībvalstī. Iepriekš minētais tomēr var izraisīt piekritības pozitīvu konfliktu ar trešās valsts tiesu, kurā prasību iesniedzis otrs laulātais. Turklāt, ja neviena dalībvalsts tiesa nav bijusi kompetenta, bet trešās valsts tiesa ir bijusi kompetenta, un viens vai abi bijušie laulātie ir bijuši dalībvalsts pilsoņi vai ir tajā pastāvīgi dzīvojuši, un vēlas, lai ārvalsts tiesas spriedumu atzītu visās dalībvalstīs, uz viņiem minētajās valstīs attiecas tiesības, ko piemēro ārvalstu tiesu spriedumiem, vai starptautiskajos nolīgumos iekļautās savstarpējās atzīšanas normas; vai regula “Brisele II” šajā sakarā būtu jāpārskata attiecībā uz dalībvalsts pilsoņiem?

1.22

Attiecīgajā Kopienas regulā tādējādi ir noteikti piekritības kritēriji, kas ir skaidrāki un kuru ir skaitliski vairāk nekā Hāgas konvencijā, tādēļ regulā izklāstītajiem kritērijiem jāveido bāze tiem kritērijiem, kas nosakāmi īpašā regulā par laulības šķiršanu (piem., norāde uz Hāgas kritērijiem un spriedumu savstarpējas atzīšanas nosacījumiem).

1.23

Ne Hāgas konvencijā, ne regulā “Brisele II” tomēr nav paredzēti noteikumi par laulības šķiršanas lietās piemērojamajiem tiesību aktiem; regulas piemērošanas joma attiecas tikai uz laulības šķiršanu, laulāto šķirtību un laulības oficiālu atzīšanu par neesošu, bet tajā nav aplūkots laulības šķiršanas pamatojums vai tās sekas; minētie jautājumi ir attiecīgās valsts piemērojamo tiesību aktu darbības jomā.

1.24

Jāatzīmē, ka, piemēram, aptuveni 15 % laulības šķiršanas, laulāto dzīvošanas šķirti vai laulības atzīšanas par neesošu pieteikumu Vācijā ir starptautiska dimensija. Laulības šķiršanu ar Eiropas dimensiju skaits dalībvalstīs nav zināms.

2.1

Pašlaik piemērojamie noteikumi attiecībā uz likumu konfliktu ir tās dalībvalsts noteikumi, kuras tiesā iesniegta prasība; identiskos apstākļos piemērotie tiesību akti tādēļ var ievērojami atšķirties atkarībā no valsts, kurā uzsākta tiesvedība.

2.2

Zaļajā grāmatā ir daudz labi izvēlētu piemēru gan attiecībā uz piekritību, kad var izraisīties negatīvs konflikts un ar to saistīts tiesību atteikums, gan attiecībā uz pieņemto risinājumu dažādību. Rezultāts varētu arī neattaisnot viena vai abu laulāto cerības. Katrā gadījumā iepriekš minētais var izraisīt zināmas pakāpes juridisku nenoteiktību un neprognozējamību, bet dažos gadījumos — regulas “Brisele II”lis pendens noteikuma dēļ (piekritība būs tiesai, kurai pirmajai iesniegta prasība, ja minētajai tiesai ir saistība ar attiecīgo lietu).– arī labvēlīgākās tiesas izvēli (“forum shopping”) un prasību ārkārtīgu pieplūdumu tiesā

2.3

Problēma galvenokārt rodas tad, kad laulātajiem nav viena un tā pati valstspiederība un nav kopīgas dzīvesvietas, vai arī laulātajiem ir vienāda valstspiederība, bet viņi dzīvo valstīs, kuru pilsoņi viņi nav.

2.4

Komiteja piekrīt viedoklim, ka šādās situācijās, izvēloties piemērojamās tiesības, pusēm jāpiešķir zināma rīcības brīvība; tāpat atbildētājiem jābūt nodrošinātām viņu cerībām attiecībā uz piemērojamajiem tiesību aktiem vai lūgumu nodot lietu tādā piekritībā, kurai ir visobjektīvākā saikne ar attiecīgo laulību. Ja prasības ierosinātājs izvēlas piekritību un valsts vispārējos tiesību aktus, ko minētā tiesa piemēro, bet atbildētājs izvēlas citu kompetento tiesu vai citus piemērojamos tiesību aktus, pirmās instances tiesai, kurā prasītājs ir ierosinājis lietu, jāpasludina prejudiciāls nolēmums par piekritību vai attiecīgajiem tiesību aktiem, un minētais jautājums ir jāizskata steidzami.

2.5

Gadījumos, kad vienīgais saistošais faktors ir vienas vai otras puses valstspiederība, regulā ir noteikts, ka piekritība ir pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesām, ja piemērojamie tiesību akti tomēr varētu neatbilst pušu kopīgajām cerībām (piemēram, puses varētu vēlēties, lai piemēro tās valsts tiesību aktus, kurai ir visciešākā saikne ar attiecīgo laulību).

2.6

Tādēļ jāņem vērā pušu izvēles brīvība un noteikumus nevar pamatot tikai uz saistošo faktoru mehānisku piemērošanu. Piemēram, būtu pieļaujama izvēle starp pilsonības likumu un lex fori, bet bez tiesībām nodot lietu citai tiesai.

2.7

Attiecībā uz kanonisko laulību atzīšanu par neesošām, ko nosaka baznīcas tiesa, dažas dalībvalstis ir paziņojušas, ka tās iesniedz šādus lēmumus savām civiltiesām atzīšanai, pamatojoties uz konkordātu vai līgumu ar Svēto Krēslu (Itālija, Portugāle, Spānija, Malta (4)). Baznīcas lēmumi varētu būt pretrunā citu dalībvalstu valsts tiesību aktiem tādēļ, ka minētajās valstīs neatzīst laulību anulēšanas kanonisko pamatojumu, vai arī procesuālu iemeslu dēļ. (5)

2.8

Ja šādi gadījumi attiecībā uz laulības atzīšanu par neesošu ir procesuāli vai pēc būtības pretrunā attiecīgās valsts sabiedriskajai kārtībai vai Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, valstij, kurā lieta ir ierosināta, jānoraida lietas apstākļu pārbaude (exequatur) vai baznīcas lēmuma atzīšana. Prasītājam pēc tam jābūt iespējai ierosināt standarta civilo tiesvedību attiecībā uz laulības atzīšanu par neesošu, laulāto šķirtību vai laulības šķiršanu. Pretējā gadījumā vienīgais pieejamais līdzeklis būtu apelācijas iesniegšana Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā, un attiecīgās procedūras tiktu nevajadzīgi paildzinātas.

2.9

Kaut arī piekritības negatīvo konfliktu skaits var būt salīdzinoši neliels, Komiteja uzskata, ka Kopienas iniciatīva ir pamatota, ja minētie gadījumi izraisītu pamattiesību pārkāpumu, t.i., liegtu pieeju tiesai, kas ir kompetenta šķirt laulību, atzīt laulību par neesošu vai noteikt laulāto šķirtību.

2.10

Sakarā ar iepriekš minēto tātad jāapzinās nepieciešamība saskaņot noteikumus par likumu konfliktu un tiesu piekritību, lai nepieļautu tāda veida tiesību liegumu.

2.11

Minētajos noteikumos tomēr jāiekļauj valsts noteikta atruna attiecībā uz trešās valsts tiesas pasludināta Eiropas nozīmes sprieduma atzīšanu vai pārbaudi, ja minētais spriedums negatīvi ietekmē Eiropas tiesībās noteiktās vienas vai otras puses pamattiesības vai pārkāpj citus attiecīgās valsts sabiedriskās kārtības obligātos noteikumus, kas tiesai automātiski ir saistoši.

2.12

Kopienas tiesībās nav jāpieprasa, lai visas dalībvalstis bez iepriekšējas pārbaudes procedūras atzītu trešās valsts tiesā pasludinātu laulības šķiršanu, laulāto dzīvošanu šķirti vai laulības atzīšanu par neesošu, kas attiecas uz tiem ES rezidentiem, kuriem nav attiecīgās dalībvalsts pilsonības, ja cita dalībvalsts jau ir akceptējusi minēto spriedumu, pamatojoties uz divpusēju nolīgumu ar attiecīgo trešo valsti (6).

2.13

Komiteja uzskata, ka vienošanās par piekritību ir pieļaujama laulības šķiršanas kopīgās prasībās, ja ir saikne ar izvēlēto tiesu. Kopīgs pieteikums par vienošanos attiecībā uz piekritību varētu būt iesniedzams kopā ar notāra apliecinājumu.

2.14.

Komiteja uzskata, ka jāveic laulības šķiršanas faktisko seku salīdzinošā izpēte pa valstīm saistībā ar vecāku tiesībām, aizbildnību pār nepilngadīgajiem un līdzekļu uzraudzību; minētos faktorus nedrīkst novērtēt pārāk zemu, ja tiesās ir liels pieteikumu pieplūdums. Jebkurā gadījumā laulību šķiršana, šķiet, ir grūti skatāma atsevišķi no tās sekām attiecībā uz ģimeni un mantojumu, kas dažkārt dažādās valstis saskaņā ar tajās piemērojamajiem tiesību aktiem vai pastāvošo tiesu praksi izpaužas dažādā veidā (piemēram, aizbildniecības un vecāku tiesību sakarā).

2.15

Dalībvalstis ir jāmudina, ja tās vēl nav to nav izdarījušas, apsvērt visas to rīcībā esošās iespējas ieviest alternatīvos konfliktu risināšanas veidus, piemēram starpniecību (7) lietās par laulības šķiršanu, šķirtību vai laulības ar Eiropas dimensiju atzīšanu par neesošu. Tas atvieglinātu iespējas vērsties tiesā un samazinātu pusēm atsevišķo procesuālo darbību ilgumu.

2.16.

Komiteja joprojām ir pievērsusies jautājumam, kas ir svarīgs pilsoņiem un viņu mobilitātes jomā; tā sekos Komisijas uzsākto apspriežu rezultātiem un precīzākiem priekšlikumiem par regulām, kuri varētu tikt izvirzīti vēlāk; ir iespējama jaunās regulas “Brisele II” pielāgošana vai īpaša regula par laulības šķiršanas lietām. Komiteja vēlētos arī precīzāk zināt pa valstīm laulības šķiršanas, kam ir Kopienas dimensija, pieteikumu skaitu, piekritības negatīvo konfliktu gadījumu skaitu un citu būtisku informāciju. Šādā veidā tā varētu rūpīgāk izskatīt problēmas saistībā ar turpmākiem priekšlikumiem par piekritības normām un laulības šķiršanas lietās piemērojamajiem tiesību aktiem.