17.11.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 286/1

1.1

Kopš Eiropadomes Tamperes sanāksmes, kas notika 1999. gada 15. un 16. oktobrī, Eiropas Komisija ir uzsākusi darbu, lai izstrādātu un saskaņotu juridiskos instrumentus, kas dotu iespēju attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā nodrošināta brīva personu pārvietošanās Eiropas Savienībā. Jau iepriekš (1) Padome bija iepazīstinājusi ar atbilstošiem noteikumiem, lai atvieglotu tiesu un ārpustiesu dokumentu apriti starp dalībvalstīm, un pastiprināja šos pasākumus, nodrošinot labāku informāciju pilsoņiem.

1.2

Eiropadomes Tamperes sanāksmes rezultātā Komisija aicināja dalībvalstīs ieviest spriedumu atzīšanas un izpildes procedūru un līdztekus ieviest arī civillietu un komerclietu strīdu izšķiršanas ārpustiesas procedūras, lai uzlabotu tiesu sistēmas darbību katrā dalībvalstī, savukārt Eiropas datu vākšanas un informācijas sistēmas tiek nostiprinātas ar jauno tehnoloģiju palīdzību, kas pieejamas Eiropas sabiedrībai.

1.3

Attiecībā uz pirmo jautājumu tika iesniegta Padomes regula par jurisdikciju un civillietu un komerclietu (2) tiesu spriedumu atzīšanu un izpildi. Cita starpā tā paredz exequatur procedūras vienkāršošanu, pielāgošanu, kas atvieglos lēmumu izpildi un izpildrakstu atzīšanu Eiropā.

1.4

Līdzīgā veidā Komisija iepazīstināja ar priekšlikumu lēmumam par Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla izveidi civillietās un komerclietās (3). Mērķis ir izveidot Eiropas instrumentu tiesiskajai sadarbībai, lai informētu privātpersonas, profesionāļus, iestādes un pārvaldes par likumiem un procedūrām, kas piemērojamas civillietās un komerclietās katrā valstī, un kas būtu īpaši noderīgi, izšķirot pārrobežu strīdus.

1.5

Komisijas 2002. gadā iesniegtajai Zaļajai grāmatai, kurā apskatītas alternatīvas pieejas strīdu risināšanai ES, par ko tika veiktas plašas konsultācijas gan ar dalībvalstīm, gan ieinteresētajām pusēm, sekoja priekšlikums šobrīd apspriežamajai direktīvai: dokuments, kas radīts, lai ar tā palīdzību nodrošinātu efektīvus rezultātus, tajā pašā laikā aizsargājot valstu likumdošanas īpatnības strīdu izšķiršanā civillietās un komerclietās.

1.6

Attiecībā uz iepriekšējo punktu starpniecība patērētāju lietās (4) ir noderīgs precedents; laika gaitā tā izrādījusies ļoti praktiska, daļēji tādēļ, ka iekļauta patērētāju aizsardzības likumos. Šī sistēma veiksmīgi pielāgota jaunajiem patērētāju paradumiem tā, lai to var izmantot dažādās jomās, tajā skaitā gan pakalpojumu, gan preču jomā.

1.7

Starpniecībai civillietās un komerclietās, izmantojot tiesas procesu, piemīt noteiktas iezīmes, kas to padara atšķirīgu no citām starpniecības formām. Katra dalībvalsts ir atbildīga par savu tiesu sistēmu, un starpniecība ir vērtīga strīdu izšķiršanas metode, ja vien lietā iesaistītās puses tam piekrīt. Abas šīs raksturīgās iezīmes ierobežo komisijas pilnvaras paplašināt direktīvas priekšlikumu. Mērķis ir nodrošināt alternatīvas strīdu izšķiršanas iespējas, bet, kā norāda Komisija, dalībvalstīm jāgarantē “efektīva un taisnīga tiesību sistēma”, kas atbilst cilvēktiesību aizsardzības pamatprasībām.

2.1

Direktīvas priekšlikuma mērķis ir atvieglot iekšējā tirgū iespējamo strīdu izšķiršanu ar starpniecības palīdzību. Tas ietver starpniecības un vidutāja koncepcijas noteikšanu, atstājot dalībvalstu ziņā detalizētu tiesas sistēmas noteikšanu un it īpaši prasības, kas izvirzāmas vidutājiem.

2.2

Starpniecību var realizēt brīvprātīgi, pēc pušu pieprasījuma vai arī uzsākt tiesvedības rezultātā. Līdz ar to ierosinājumu izmantot starpniecību var iesniegt puses vai tiesas. Abos gadījumos puses var pieteikties starpniecībai, lai izvairītos no tiesvedības, jeb, ja tā uzsākta - lai vienkāršotu tiesvedības procedūras, izpildot starpniecības rezultātā noteikto. Abos gadījumos puses var aicināt piemērot izlīgumu, kas sasniegts sprieduma, lēmuma vai līdzīga juridiska instrumenta rezultātā.

2.3

Starpniecības darbību saturu nedrīkst izmantot kā pierādījumus tiesvedībā gadījumos, kas minēti 6. panta 1. punktā, tādējādi aizsargājot pušu un starpniecībā iesaistīto konfidencialitāti. Tomēr to var izmantot, ja puses un vidutājs piekrīt un īpaši tad, ja tas ir nepieciešams nepilngadīgo aizsardzības nolūkos vai lai nepieļautu fiziska vai psiholoģiska kaitējuma nodarīšanu cilvēkam.

2.4

Noilguma tiesību vai ierobežojumu laika posmi, ko attiecina uz darbībām, kas izriet no tiesas procesiem, starpniecības laikā tiek apturēti no brīža, kad puses vai tiesas to pieprasa.

3.1

EESK uzskata, ka minētā Komisijas iniciatīva ir lietderīgs līdzeklis, kas veicinās pasākumus, par kuriem tika izteikta apņemšanās Eiropadomes Tamperes sanāksmē, lai palielinātu juridisko noteiktību ES. Eiropas tiesiskais ietvars starpniecībai civillietās un komerclietās iekļauj dažās dalībvalstīs lietoto līdzekli, ko izmanto tiesas procesos, gan galvenokārt privāto strīdu izšķiršanas jomā. Tas nodrošinās sistēmu, kas tiesām dos iespēju procesos piedāvāt ārējo vidutāju, tādējādi atvieglojot strīdu izšķiršanu, pusēm vienojoties.

3.2

Direktīvas priekšlikuma mērķis ir palielināt starpniecības izmantošanu tiesvedībā ES ietvaros. Tas dos priekšrocības gan ekonomiskā ziņā, samazinot tiesvedības izmaksas, gan arī sociālajā aspektā, saīsinot citādi ilgo civillietu izskatīšanas procesu, kas var postoši ietekmēt puses (īpaši ģimenes tiesību jomā); ņemot vērā sociālās problēmas, ar ko tā rezultātā bieži vien jāsaskaras tiesvedībā iesaistītajiem. Visos gadījumos starpniecību nedrīkstētu jaukt ar pušu samierināšanas procedūrām, ko bieži vien izmanto vairumā dalībvalstu pirms tiesvedības uzsākšanas, jo šajā gadījumā puses un viņu advokāti tiesneša uzraudzībā centīsies panākt vienošanos, lai izvairītos no iesaistīšanās tiesvedībā.

3.3

Vidutājam ir būtiska nozīme, lai sasniegtu labu rezultātu. Viņa/viņas uzticamība un taisnīgums lietas izskatīšanā un it īpaši neatkarība attiecībā uz lietā iesaistītajām pusēm, kā arī viņa/viņas ziņu neizpaušanas pienākums starpniecības procesā palielina starpniecības efektivitāti un padara iespējamāku pozitīvu iznākumu. Tomēr saskaņā ar priekšlikuma 4. punkta noteikumiem prasības un nosacījumi tiek atstāti dalībvalstu ziņā, uzsverot pašregulāciju Kopienas līmenī un īpaši Eiropas rīcības kodeksu. Lai gan direktīvas priekšlikums nav atsevišķi vērsts tikai uz starpniecību pārrobežu strīdos, būs nepieciešams apmācīt personas, kuras tiks ieceltas kā vidutāji Kopienu tiesību izpratnē, un kas ir vissvarīgāk, radīt tiesisko regulējumu, kas nodrošina šī pakalpojuma pieejamību dalībvalstīs.

3.4

Starpniecībā nepieciešams garantēt sniegtā pakalpojuma kvalitāti, tādēļ priekšlikumā būtu jāietver vadoši norādījumi vidutājiem izvirzāmo prasību saskaņošanai. Viena no prasībām atbilstoši ieteikumiem par starpniecību patērētāju lietās ir tā, lai vidutājs būtu zinošs un neatkarīgs, un šo prasību var izpildīt, īstenojot Eiropas valstu ciešāku sadarbību vienotākas vidutāju apmācības un amatā iecelšanas sistēmas izveidi.

3.5

Lietas, uz kurām attiecināma starpniecība civiltiesību un komerctiesību jomā, tiek izteiktas noraidošos jēdzienos. Tādējādi direktīvas astotajā apsvērumā tiek izslēgti “procesi, kas pamatojas uz strīdu izskatīšanu, kā piemēram, arbitrāža, ombuda sistēmas, patērētāju sūdzības, ekspertu slēdzieni vai procesi, ko administrē organizācijas, kas izsniedz oficiālas rekomendācijas neatkarīgi no tā, vai tās ir/nav juridiski saistošas attiecībā uz strīda izšķiršanu.” Tas, iespējams, ir tāpēc, ka visos minētajos gadījumos ir īpaša starpniecības procedūra. Tomēr mēs nedrīkstam izslēgt starpniecības iespēju civillietās, kas izriet no krimināllietām vai nodokļu lietām (5) kuras – kaut sākotnēji izslēgta –varētu palīdzēt atrisināt šīs civillietas.

3.6

EESK piekrīt noteikumam par visaugstākā konfidencialitātes līmeņa saglabāšanu gan attiecībā uz personu datiem, gan komercdatiem, kas izmantoti starpniecības procesā (6. pants, 1. punkts) kā arī attiecībā uz personu datiem un jautājumiem, kas saistīti ar attiecību konfidencialitāti; tomēr nekādā gadījumā nedrīkst izslēgt šādu datu kā pierādījumu izmantošanu, ja līdz ar to tiek apdraudētas nepilngadīgo tiesības vai strīdā iesaistīto personu fiziskā un psiholoģiskā veselība.

4.1

Piedāvātajam starpniecības tiesiskajam regulējumam ir ierobežotas pilnvaras civillietās un komerclietās, (6) bet, neraugoties uz milzīgo tiesu praksi lietās, ko regulē civiltiesības un komerctiesības, 1. panta 2. punktā vajadzētu noteikt regulējuma apjomu un nevajadzētu pieņemt noraidošos jēdzienus, kas minēti 8. apsvērumā. Turklāt jāņem vērā civilprasības un komercprasības, kas izriet no citām jomām, piemēram, no nodokļu un administratīvām lietām, un pat civilprasības, kas izriet no krimināllietām (7).

4.1.1

Turpmāk, ņemot vērā atbilstoši šim priekšlikumam īstenotās starpniecības rezultātu, var apsvērt tā apjoma paplašināšanas iespēju, ietverot arī administratīvo un nodokļu likumdošanu.

4.2

Atšķirības starp priekšlikuma teksta variantiem dažādās valodas rada potenciālu problēmu attiecbā uz tātransponēšanu (8). Jāņem vērā, ka tiesu sistēmas organizācija ietilpst vienīgi katras dalībvalsts kompetencē un tādējādi juridiskās prakses dažādās valstīs var būt atšķirīgas. Jāpaskaidro, ka ne tikai tiesas var ieteikt starpniecību, bet to var darīt arī citas tiesu iestādes, un arī tām nevajadzētu būt vienīgajām, kam ir tiesības nodrošināt atbilstību starpniecības līgumam. To var darīt jebkura valsts iestāde, kam saskaņā ar valsts likumdošanu ir šādas tiesības.

4.3

Komiteja vēlas uzsvērt vidutāja nozīmi procesa gaitā, lai nodrošinātu efektīvu tiesvedības iznākumu. Tādēļ Komiteja uzskata, ka Komisijai vajadzētuizvirzt pamatnostādnes, kas nodrošinātu gan saskaņošanas līmeni starp dalībvalstīm, gan vidutāju autoritāti un kvalitatīvu darbu. Minimālās vidutājiem izvirzāmās prasības jāiekļauj 4. panta ietvaros, un tās ir:

Īpaši dalībvalstīs ir jāgarantē pakalpojumu sniegšanas brīvība, kas mazākās valstīs nodrošinātu vidutāju neatkarību no iesaistītajām pusēm.

4.3.1

Komiteja ļoti atzinīgi vērtē Eiropas rīcības kodeksu kā līdzekli, lai noteiktu prasības vidutājiem, tomēr, lai šis kodekss būtu spēkā esošs, Komisijai, kas šajā gadījumā ir atbildīga, vienmēr jāgarantē vidutāja funkcijas veicošo privātpersonu un juridisko personu profesionalitāte, neatkarība un atbildība, atbilstoši 4. pantā izklāstītajam ieteikumam.

4.4

Atkarībā no katras valsts likumdošanas īpatnībām ar starpniecības pakalpojuma izmaksām saistītos jautājumus nevar atrisināt, tos vienkārši iekļaujot vispārējos tiesas izdevumos. Ir jābūt noteiktai prasībai par proporcionāliem tarifiem un to apjomu, jeb obligātai priekšapmaksai, kas ļautu pusēm izlemt, vai ir vērts turpināt procedūru. Jebkurā gadījumā procedūrai nekad nevajadzētu pusēm izmaksāt dārgāk par tiesas procesu.