18.8.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 202/33

1.

Priekšlikuma pamatā ir progresa ziņojums, ko Komisija iesniedza 2003. gada aprīlī saskaņā ar 15. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic OLAF  (1). Priekšlikums arī izriet no uzdevuma, ko Komisijas priekšsēdētājs uzticēja Budžeta kontroles komitejai Komisijas 2004. gada likumdošanas un darba programmas prezentācijā 2003. gada 18. novembrī. Komisijas priekšlikums tiecas stiprināt OLAF darba efektivitāti, ļaujot tam koncentrēties uz prioritātēm, un paātrināt izmeklēšanas, precizējot atsevišķas procedūras. Tomēr priekšsēdētāja nostādne bija tālejošāka nekā Komisijas izstrādātais priekšlikums tajā ziņā, ka papildus korekcijām izmeklēšanas procedūrās tā paredzēja paša Biroja reorganizāciju.

2.

Komisijas priekšsēdētājs būtībā paziņoja, ka akcentu maiņa OLAF darbībās nozīmē, ka “būtu lietderīgi nodot Komisijas dienestiem atsevišķus horizontālus uzdevumus, kas nav saistīti ar izmeklēšanām,” un ka ir jāpārskata OLAF pārvaldība (2). Viņš piedāvāja arī “paaugstināt OLAF efektivitāti – tā kā paplašinātā Eiropas Savienībā tā darba apjoms palielināsies – palielinot tā darbinieku skaitu, mainot akcentus tā uzdevumos uz izmeklēšanas funkciju un pielāgojot Regulu …”. Regulas (EK) Nr. 1073/1999 grozījumu priekšlikums skar tikai pēdējo no Komisijas priekšsēdētāja piedāvātajiem priekšlikumiem (Regulas pielāgošana). Mainot akcentus Biroja faktiskajos uzdevumos, būtu jāgroza Komisijas 1999. gada 28. aprīļa Lēmums, ar ko izveido Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai. (3)

3.

Preambula norāda, ka priekšlikuma mērķis ir grozīt Regulu piecās galvenajās jomās, nekādā veidā neierobežojot dalībvalstu tiesības un pienākumus un respektējot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus. Šīs piecas jomas ir šādas:

4.

Tālākie komentāri izriet no Biroja revīzijas konstatējumiem, kā izklāstīts Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 1/2005.

5.

Šādu tiesību piešķiršanu var uzskatīt par efektivitātes jautājumu, un Palāta atbalsta šādu pavērsienu. Tomēr tūlītējs praktiskais rezultāts būs ierobežots. Kā norādīts Īpašajā ziņojumā, Birojs nemaz nesaņem tik daudz labi pamatotu apsūdzību, lai tam būtu jāizvēlas, kuras izmeklēšanas sākt.

6.

Prioritāšu noteikšana un laika grafika sagatavošana ir savstarpēji saistīti jautājumi. Pieredze rāda, ka daudzas Biroja veiktās izmeklēšanas noris ilgāk nekā pamatotu laika posmu (12 līdz 18 mēnešus). Ņemot to vērā, būtu lietderīgi izmeklēšanām noteikt konkrētus termiņus.

7.

Palāta atbalsta priekšlikumu pastiprināt Biroja pienākumu informēt attiecīgās iestādes vai struktūras par izmeklēšanas sākšanu. Tomēr tas, ka pašreizējā 4. panta 5. punktā tiesības atlikt šādas informācijas sniegšanu ir izsvītrotas, rada zināmu neskaidrību. Nosacījumu trūkums šajā jautājumā nozīmē, ka nav izslēgta informācijas aizturēšana. Komisijas priekšlikums būtu jāgroza, lai nodrošinātu, ka informācija netiek nepamatoti aizturēta, aizbildinoties ar to, ka slepenība ir vajadzīga, lai nodrošinātu izmeklēšanas efektivitāti.

8.

Regula (Euratom, EK)Nr. 2185/96 paredz “pārbaudes un apskates uz vietas, ko Komisija veic, lai aizsargātu Eiropas Kopienu finanšu intereses” saistībā ar atbalstu lauksaimniecībai, struktūrfondiem un pašu resursiem.

9.

Priekšlikums paredz šo regulu piemērot arī tiešajiem izdevumiem (iekšējā nozaru politika, ārējais atbalsts, utt.). Tādējādi tiktu stiprināts Birojam pieejamo intervences līdzekļu loks, sevišķi attiecībā uz sadarbību ar valstu iestādēm. Palātas revīzijās ir apstiprinājies, ka šajā ziņā pastāv trūkumi. Tādējādi šajā aspektā Komisijas priekšlikums ir atbalstāms.

10.

Komisija uzskata par piemērotu, ka regulā tiek formulēti pamatprincipi, kas nosaka izmeklēšanas. Palāta atbalsta šādu viedokli.

11.

Ir jānodrošina izmeklēšanu atbilstība tiesiskajām procedūrām. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1073/1999 14. pantu sūdzības par OLAF izmeklētāju veikto darbu izmeklēšanas gaitā jāiesniedz Biroja direktoram. Šis risinājums nav apmierinošs, jo tas sūdzības iesniedzējam negarantē neatkarīgu sūdzības izskatīšanu. Izmeklēšanas subjekti alternatīvā kārtā ir vērsušās pie ombuda, kad viņi uzskatīja, ka viņu pamattiesības ir pārkāptas. Ir pierādījies, ka šī procedūra ir neapmierinoša, un ir bijuši gadījumi, kad tās rezultātā ombuds ir uztverts tā, it kā tas iejauktos izmeklēšanas gaitā. Komisijas priekšlikums uztic Pārraudzības komitejai kontrolēt izmeklētāju uzvedību. Šis nav labāks risinājums, jo tas ir pretrunā principam, ka Komitejai nevajadzētu iejaukties kārtējās izmeklēšanās.

12.

Izmeklēšanas darbību tiesiskuma pārbaude būtu jāuztic struktūrai, kas ir objektīva un kas nevar iesaistīties izmeklēšanu veikšanā savu pilnvaru citu aspektu dēļ.

13.

Komisijas priekšlikums nepaskaidro pretrunu Pārraudzības komitejas pienākumos, proti, neiejaukšanās princips nesader ar pienākumu saņemt Komisijas atzinumu izmeklēšanas laikā, ja pārsniegts divpadsmit mēnešu termiņš vai ja Komiteja ir jāinformē pirms lietu nosūta tiesu iestādēm. Tādējādi vēl skaidrāk jāformulē princips, ka Pārraudzības komiteja neiejaucas kārtējās izmeklēšanās.

14.

Komisija piedāvā palielināt Pārraudzības komitejas sastāvu no pieciem līdz septiņiem locekļiem. Šis piedāvājums nav pamatots ar Komitejas uzdevumu un darba procedūru objektīvu analīzi. Locekļu pienākumi ir neregulāri un neļauj tiem lietu materiālus izskatīt rūpīgi. Lai Komitejas locekļi varētu strādāt efektīvāk, būtu vēlams, lai vismaz dažiem no viņiem būtu iepriekšēja pieredze Kopienas lietās, sevišķi izmeklēšanas jomā.

15.

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1073/1999 11. panta 6. punktu Pārraudzības komiteja notur vismaz desmit sēdes gadā. Tomēr, ja Komitejai jākoncentrējas uz OLAF izmeklēšanas funkcijas neatkarības nodrošināšanu, tai nedrīkst uzlikt par pienākumu noturēt sēdes gandrīz katru mēnesi. Turklāt, pārskatot Pārraudzības komitejas pienākumus un darba procedūras, amata vietu skaitam tās sekretariātā vajadzētu samazināties.