18.2.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 43/3

1.

saskaņā ar EEC Regulu Nr. 1408/71, ar apzīmējumu “robežas šķērsotājs” ir jāsaprot atkarīgais darba ņēmējs un pašnodarbinātais, kas dzīvo vienā dalībvalstī un strādā citā, un regulāri – katru dienu vai vismaz reizi nedēļā atgriežas savā dzīvesvietā;

2.

atkarīgo darba ņēmēju pārvietošanās brīvība un vienlīdzīga attieksme pret viņu darba un nodarbinātības nosacījumu ziņā (alga, aizsardzība pret atlaišanu, profesionālā reintegrācija, nodokļu un sociālie atvieglojumi,...) galvenokārt ir definēta Regulā (EEC) Nr. 1612/68;

3.

vienlīdzības pamatprincips Eiropas Savienībā attiecas uz visiem robežu šķērsotājiem (un ceļojošajiem darba ņēmējiem), kas dzīvo un strādā Savienības teritorijā;

4.

sociālās aizsardzības jomā par pamatu kalpo EEC Regula Nr. 1408/71 un atbilstošās Īstenošanas Regula Nr. 574/72. To mērķis ir koordinēt dalībvalstu sociālās drošības sistēmas;

5.

līdz ar to robežu šķērsotājs principā ir pakļauts tās valsts normatīviem un noteikumiem, kurā viņš strādā;

6.

ka 10 Centrālās un Austrumu Eiropas valstu iestāšanās ES, no vienas puses radīs jaunu situāciju ieceļošanas (ceļojošā darbaspēka) un robežu šķērsotāju fenomena jomā, no otras puses, ietekmēs Eiropas darba tirgu;

7.

paplašināšanās, pirmkārt, ģeogrāfiski visvairāk skar ES valstu reģionus pie austrumu robežām, piemēram, Austrijā un Vācijā. Tās robežojas tieši ar Slovēniju, Slovākiju, Ungāriju, Poliju un Čehijas Republiku, un tām pirmajā fāzē jārēķinās ar robežu šķērsotāju plūsmas palielināšanos. Tomēr ES paplašināšanās ietekme var būt arī iespēja regulēt līdz šim nelegālu migrāciju, un ka tā neaprobežojas vairs tikai robežu rajonos, bet gan vairāk pārvietojas uz rajoniem, kuros valda darba spēka trūkums;

8.

ES paplašināšana visiem ES robežu šķērsotājiem, papildus jau pastāvošajiem, radīs citus administratīvus, tiesiskus vai nodokļu mobilitātes šķēršļus;

1.1.1

atkarībā no darba vai dzīvesvietas valstī pielietotajiem nodokļu un sociālo tiesību kritērijiem vai nolikuma aktīvais vai neaktīvais robežu šķērsotājs, robežu šķērsotāja jēdziens pierobežas reģionos ietver citas realitātes, un līdz ar to nepastāv universāla šī jēdziena definīcija, kas ietvertu gan nodokļu tiesību, un vispārējo tiesību gan sociālo tiesību komponentus;

1.1.2

pilnīgi noteikti nepastāv nodokļu nolīgumu un nodokļu un sociālo nolīgumu koordinācija Kopienas līmenī robežu šķērsotāju jomā, neskatoties uz ievērojamiem sociāli tiesiskajiem sasniegumiem, pamatojoties uz Regulu (EEC) Nr. 1408/71 par sociālās drošības sistēmu piemērošanu uz robežu šķērsotājiem un to ģimenes locekļiem, kuri ieceļo un izceļo kopienā, kā arī uz Regulu (EEC) Nr. 574/72 par Regulas (EEC) Nr. 1408/71 piemērošanu.;

1.1.3

nepastāv vienota, visā Kopienā pielietojama jēdzienu nozīme attiecībā uz garantiju nosacījumiem, jo nav kopēju definīciju, piemēram, tādu vārdu lietojumam kā darbnespēja, invaliditātes grupas novērtējums vai joprojām pastāvošās atšķirības apdrošināšanas laiku aprēķina sistēmu jomā;

1.1.4

robežu šķērsotāju vienlīdzības pamatnosacījums pēc principa “strādāt un dzīvot Eiropas Savienībā” gan tiek nodrošināts un kaut gan šis nosacījums, saistībā ar nodarbinātības un darba noteikumiem ir definēts Regulā (EEC) Nr. 1612/68, tomēr nosacījums praksē netiek vienmēr korekti piemērots;

1.1.5

nacionālās prakses, kas kavē robežu šķērsotājiem un ceļojošiem darba ņēmējiem garantētās brīvības un tādējādi Eiropas Tiesu Palāta – par juridisko pamatojumu izmantojot galvenokārt EK Līguma 39., 42. un 43. pantu – sniedz palīdzību diskriminācijas skartajiem robežu šķērsotājiem cīņā ar valsts lēmumiem un noteikumiem par viņu tiesībām un tādējādi raksta Eiropas sociālās tiesības;

1.1.6

Regula Nr. 1408/71 sakarā ar daudzajiem gadu gaitā ieviestajiem papildinājumiem, kas veikti, lai ņemtu vērā atsevišķu dalībvalstu tiesību attīstību, uzlabotu noteiktus priekšrakstus, novērstu nepilnības vai regulētu noteiktu personu grupu situāciju apdrošināšanas tiesību ziņā, ir kļuvusi ļoti apjomīga, sarežģīta un necaurredzama;

1.1.7

sakarā ar to, ka trūkst vienotu, standartizētu datu no atsevišķām dalībvalstīm, neeksistē drošs statistiskais materiāls par kopējo situāciju robežu šķērsotāju jomā visas Eiropas līmenī;

1.1.8

tiek novērtēts, ka mazāk kā 0,50 % no visiem nodarbinātajiem Eiropas Savienībā ir robežu šķērsotāji;

1.1.9

trūkst perspektīva Kopienas menedžmenta attiecībā uz sagaidāmajām specifiskajām un papildus problēmām, ko radīs robežu šķērsotāji no jaunajām kandidātvalstīm, un šim menedžmentam vajadzētu būt vairāk kā no EURES institūcijām sniegts informācijas darbs;

1.2.1

Eiropas izveidē sasniegtajam progresam ir jāizpaužas arī kā progresam personu pārvietošanās jomā un tam jākļūst par primāro kopējo visu dalībvalstu un Eiropas Savienības uzdevumu;

1.2.2

būtisks ir jautājums, kā tas var būt, ka Eiropā – pēc iekšējā tirgus izveides un vienotas valūta ieviešanas – joprojām ir tik maz robežu šķērsotāju. Šajā nozīme viens no aspektiem, kas būtu jāstiprina, ir darba meklētāju un darba devēju pieeja informācijas un padomdevēju dienestiem, kas veicina darba ņēmēju mobilitāti un darba tirgus caurspīdīgumu Eiropas Savienībā;

1.2.3

tādējādi vīzija par vienotu Eiropu, īpaši, pierobežas reģionos – kam būtu jābūt šī integrācijas procesa pionieriem un dzinējspēkam – zaudē ticamību;

1.2.4

līdz ar 10 Centrālās un Austrumu Eiropas valstu pievienošanos veidosies citā gaismā robežu šķērsotāju un ceļojošo darba ņēmēju jautājums kopumā un galvenokārt – tagadējos austrumu pierobežas reģionos, un līdz ar to šai sakarā ir steidzīgi jāpastiprina perspektīvs sagaidāmās attīstības menedžments;

1.3.1

Eiropas Komisijas iniciatīvu novērst šķēršļus, kas traucē darba ņēmēju mobilitāti Eiropas Savienības robežās, un garantēt sociālās apdrošināšanas tiesības visām personām, kā arī jau pieņemto Regulas 1408/71 un Regulas 883/04 reformu, ar ko īpaši jāpanāk uzlabojumi robežu šķērsotājiem saistībā ar slimību un ģimenes maksājumiem;

1.3.2

Eiropas Komisijas par vēlamu uzskatīto dalībvalstu sociālās drošības sistēmu koordinēšanu, kas būs nozīmīgs ieguldījums Eiropas pilsoņu interešu aizsardzībā un sociālas Eiropas izveidē;

1.3.3

Eiropas Kopienu Ceļojošo darba ņēmēju sociālās drošības administratīvās komisijas 2003. gada 18. jūnija lēmumu Nr. 189 par Padomes Regulu Nr. 1408/71 un 574/72 īstenošanas ietvaros pieejai precēm un pakalpojumiem, īslaicīgi uzturoties citā dalībvalstī, nevis kompetentajā dalībvalstī vai dzīvesvietas dalībvalstī, nepieciešamo veidlapu aizstāšanu ar Eiropas veselības apdrošināšanas karti;

1.3.4

Padomes kopīgo, 2004. gada 28. janvārī pausto viedokli attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu izdošanu par sociālās drošības sistēmu koordinēšanu;

1.4.1

šie priekšlikumi par uzlabojumiem tomēr arī pēc to īstenošanas ne tuvu nespēs pārvarēt visus šajā jomā pastāvošos šķēršļus;

1.4.2

līdz ar ES paplašināšanos varētu rasties tālākas problēmas kā arī iespējas saistībā ar robežu šķērsotāju problemātiku;

1.4.3

kopīgas Eiropas sociālās likumdošanas attīstību nevajadzētu atstāt lielākoties Eiropas Tiesu Palātas ziņā, bet gan aktīvi dot arī savu ieguldījumu ar robežu šķērsotājiem saistīto problēmu pārvarēšanā;

1.4.4

tieši pierobežas reģionu ekonomiskā attīstība vairumā gadījumu ir stipri atkarīga no robežu šķērsojošā darba tirgus komponenta, un tas īpaši attiecas arī uz jaunajiem pierobežas reģioniem pēc ES paplašināšanas.

2.1

iesaka Eiropas Komisijai apkopot visu informāciju par problēmām, kas rodas robežu šķērsotājiem pie vienas jau pastāvošas institūcijas, kā piemēram Regulā EEC 1408/71 paredzētajā ceļojošo darba ņēmēju sociālās drošības Pārvaldes komisijā vai Regulā EEC 1612/68 paredzētajā Darba komitejā ciešākas sadarbības starp dalībvalstīm veicināšanā brīvas pārvietošanās un darba ņēmēju nodarbinātības jomā;

2.2

ierosina, ka institūcija, kura uzņemas šo darbu

2.2.1

ievāc un apkopo šo informāciju pie visām nozīmīgajām politiskajām instancēm un institūcijām, kā piemēram:

2.2.1.1

tām, kuru darbības joma saistās ar ES dalībvalstīm, EFTA-EEZ valstīm un tām valstīm ar kurām ES ir noslēgusi divpusējas vienošanās, kas skar arī personas brīvas pārvietošanās jomu;

2.2.1.2

tām, kas skar pastāvošas daudzpusējas vienošanās kā Beneluksa nolīgumu;

2.2.1.3

pastāvošus kopējus koordinācijas centienus starp dalībvalstīm;

2.2.1.4

Kopienas vienošanās un noteikumus un Eiropas Komisijas (ĢD V) pieredzi;

2.2.1.5

Eiropas robežu reģionu darba kopienas pieredzi;

2.2.1.6

robežu šķērsotāju problemātikā iesaistīto atbildīgo pušu un organizāciju pieredzi, kuri dod savu ieguldījumu šķēršļu novēršanā garantētajā personu kustības brīvības jomā;

2.2

jautā kā, izejot no pastāvošajām vienošanām, šī pieredze var tikt izmantota personas mobilitātes šķēršļu mazināšanā Eiropas iekšienē un uzlabotai dalībvalstu sociālās drošības sistēmu koordinācijai un tādējādi, arī saistībā ar īstenoto ES paplašināšanos, var efektīvāk veicināt sociālas Eiropas būvniecību;

2.3

Tai būtu jāuzņemas šādi papildu uzdevumi, turklāt ir jānovērš paralelitātes ar pastāvošajām institūcijām, kā piemēram, migrācijas jautājumu aģentūru vai Šengenas biroju:

2.2.3.1

informācijai un sadarbībai starp visām pusēm ir jābūt tālejoši koordinētai un veicinātai;

2.2.3.2

jāsagatavo robežu šķērsotāju statistisko uzskaiti Kopienas mērogā;

2.2.3.3

sjāagatavo priekšlikumu attiecībā uz vienotām aktīvo un pasīvo robežu šķērsotāju un ceļojošo darba ņēmēju definīcijām sociālo un nodokļu tiesību izpratnē;

2.2.3.4

jāizstrādā priekšlikumus par kompetento pārvaldes institūciju informēšanu un izglītošanu ar robežu šķērsotāju problemātiku saistītajos jautājumos;

2.2.3.5

jāsagatavo priekšlikumus par to, kā vienkāršot un pilnveidot ar to saistītās regulas

2.2.3.6

jāveicina reģionālu pārrobežu robežu šķērsotāju jautājumu risināšanas iestāžu dibināšanu, kuras pēc pašu iniciatīvas var veidot laika ziņā ierobežotas un par konkrētām problēmām atbildīgas darba savienības robežu šķērsotāju šķēršļu mazināšanā Eiropas robežu rajons;

2.3

ierosina, ka šīs reģionālās pārrobežu robežšķērsotāju jautājumu risināšanas institūcijas:

2.3.1

tiek izveidotas pie pārrobežu jomā aktīvām pašpārvaldēm vai pastāvošajām EURES institūcijām;

2.3.2

ietver attiecīga robežas reģiona specifisko situāciju un apkopo konkrētās problemātiskās vietas;

2.3.3

pārrauga sagatavošanā esošās nacionālās vai starpvalstu regulācijas, vienošanās un likumprojektus un to saskaņu ar robežu šķērsotāju problemātiku;

2.3.4

nepieciešamības gadījumā norāda attiecīgajām nacionālajām vai supranacionālajām institūcijām par iespējamo negatīvo ietekmi, saistībā ar ceļojošiem darba ņēmējiem, piemērojot sagatavošanā esošās nacionālās vai starpvalstu regulācijas, vienošanās vai likumu projektus un sniedz skartajām pusēm risinājuma priekšlikumus;

2.3.5

pie konkrētam problēmām starp iesaistītajām dalībvalstīm (piemēram, dubultas nodokļa aplikšanas vienošanā, robežas šķērsotāja kopšanas apdrošināšanā, bērnu naudas jautājumā utt.) divpusēji iesaista atbildīgos nacionāli kompetento ministriju profesionāļus un tos atbalsta ar vietējiem un/vai reģionāliem ekspertiem;

2.3.6

izplata attiecīgajām ministrijām īsā laikā bilateriālas risinājuma iespējas, gan pārvaldes tehniskajā, gan likumdošanas līmenī un līdzdarbojas to piemērošanā;

2.3.7

ir profesionāli jāvada un jāpārrauga;

2.4

ierosina, ka saistībā ar pašpārvalžu vai pastāvošo EURES institūciju, kuras apkalpo reģionālās pārrobežu jautājumu risināšanas institūcijas, jomas palielināšanos, nepieciešamie līdzekļi tiek nodrošināti ar Eiropas finansējuma palīdzību.