28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/150

1.1

Tas, kā izveidojušās attiecības starp paaudzēm (1), acīmredzami ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka to, cik vienota ir visa sabiedrība; šajā gadījumā — mūsu sabiedrība, un līdz ar to — SAVIENĪBAS radītais attīstībā esošais ģeopolitiskais kopums.

1.2

Raksturīga Eiropas tautu iezīme ir to iedzīvotāju novecošanās. Šis fenomens rada izšķirošas sekas un met sarežģītus izaicinājumus, kas jānovērtē un jāpārvalda, cik vien pareizi un savlaicīgi tas iespējams. Tas šīm tautām minētajā jomā uzliek pienākumu izstrādāt un īstenot to, ko sauc par “dzīves vecumu politiku” (2); tas nozīmē nevis pēkšņas, nepilnīgas, savstarpēji nesaistītas darbības, bet vienotu, visaptverošu un sistemātisku stratēģiju, kuras ilgtermiņa mērķis ir veicināt solidaritāti un saskaņu starp arvien vairākām paaudzēm, kas šajās tautās pastāv līdzās un savstarpēji saskaras.

1.3

Tomēr stāvokļa analīze šajā gadījumā — lai kādas arī būtu nacionālās atšķirības un īpatnības — ļauj secināt, ka tas ir “diezgan tālu no vēlamā”. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka šī problēma ir izšķiroša Eiropas nākotnei un turpmāk plāno tai uz ilgāku laiku piešķirt nozīmīgu vietu savā darba programmā starp citiem problemātiskiem jautājumiem.

—

vispirms atgādināt dažus konstatējumus un komentārus (2);

—

pēc tam izklāstīt atsevišķus politikas virzienus un ieteikumus (3).

2.1

Tā nav neviena apvainošana, bet vien konstatējums — pēdējo piecdesmit gadu laikā mūsu valstis un to kopīgās institūcijas nav optimāli izmantojušas viņu rīcībā esošos vadošās politikas koncepcijas un īstenošanas instrumentus un metodes, līdz šim nebijušu arsenālu, lai izteiktu prognozes aplūkotajā jomā. Šīs metodes paredz atbilstīgi rīkoties šajos dažādajos aspektos un apakšjomās.

2.1.1

Protams, izsakot līdzīgu vērtējumu, cita starpā nepieciešams izvairīties no trim galējību modeļiem:

2.1.1.1

Vienā no tiem precīza prognozēšana ir ļoti vienkārša lieta, taču tas ir maldīgs uzskats; protams, demogrāfijas zinātne, pateicoties pārbaudītām metodēm, ļauj nospraust tālejošas perspektīvas vidējā un ilgtermiņā. Bet šādi iezīmētas perspektīvas, kā to labi zinām, var “ieliekt” ekonomikas, socioloģijas un politikas mainīgie, kas ir diezgan riskanti. Piemēram, ja dzimstības, mirstības rādītāji un migrācijas plūsma atspoguļo tiem raksturīgas svārstības, tie ir rādītāji, kas ir atkarīgi no ārējiem faktoriem, ārējiem ietekmētājiem, tādiem kā ekonomiskās aktivitātes pieaugums vai palēnināšanās, sociālā nedrošība, ieražu evolūcija, politiskā vide vai pilsoņu ticības pakāpe nākotnei. Turklāt, pamatojoties uz demogrāfijas datiem, eksperti izvirza hipotēzes, kas balstītas uz vidējiem rādītājiem, kas savukārt atkarībā no ekspertiem, kas tos aprēķina.

2.1.1.2

Citā galējībā var nonākt, nepienācīgi novērtējot tālejošas, stabilas programmas un piecdesmit gadu laikā gūtos panākumus veselības, sociālās aizsardzības jomā, solidaritātē, izglītībā, aprīkojumos un infrastruktūrā, teritoriju attīstībā, sociālā dialogā, sabiedriskajā dzīvē, utt.

2.1.1.3

Trešā galējība būtu samazināt uz nākotni vērstas, novatoriskas un daudzsološas pieejas, kādas daudzās jomās īstenojusi vai uzsākusi Padome, Eiropas Parlaments vai Komisija.

2.1.2

Tomēr kopš 2. Pasaules kara beigām ir acīmredzami pietrūcis vērīguma un tālredzības, izvērtējot atsevišķas mūsu valstu iedzīvotāju novecošanās sociāli bīstamas sekas. Šis demogrāfijas fenomens izriet no divām tendencēm, kuras iepriekš paredzēja un uz kurām norādīja diezgan sen: dzīves ilguma pagarināšanās un dzimstības samazināšanās. Lai arī kādas būtu bijušas atšķirības vai nianses prognozes izteikušo ekspertu viedokļos, šī fenomena nenovēršamais raksturs netiek apšaubīts.

2.1.3

Skatoties patiesībai acīs, nevar noliegt, ka vairākkārtīgi pieļauta nolaidība, aizmāršība vai kļūdas, savlaicīgi neņemot vērā patreizējo, pretrunīgo un ilgtspējīgo realitāti — Savienības valstīs vērojama arvien biežāka trīs, pat četru, nevis divu kā agrāk, paaudžu līdzāspastāvēšana.

2.1.4

Diemžēl ir vairākas jomas, kurās pastāv tādas adaptācijas nepilnības. Citu starpā varam minēt šādus piemērus:

2.1.5

Labklājības rādītāju derīgums — EESK pozitīvi skatās uz Saskaņošanas komitejas “Rādītāji” apakškomitejas izstrādāto darbu, kura mērķis ir pilnveidot sociālo aizsardzību un jo īpaši formulēt piedāvātos rādītājus (vai tos noraidīt iepriekšējos); tas šodien ļauj sadalīt virkni attiecīgos, īpaši nabadzības riska, rādītājus vecuma grupās. Komiteja pastāv uz to, ka šo darbu nepieciešams turpināt, galvenokārt lai pabeigtu un nostiprinātu rādītāju klāstu, kas vienmēr ļautu labāk novērtēt vecuma grupu stāvokli gan no kvalitatīva, gan kvantitatīva aspekta.

3.1

Kāpēc pēdējās desmitgadēs pārāk bieži tiek apieti tādi patiesi un svarīgi jautājumi? Tā ir nozīmīga un plaša socioloģisku un politisku pārdomu tēma, par kuru nav iemesla runāt virspusēji šajā atzinumā. Bet, kaut gan tas tā ir, EESK izjūt stingru pārliecību: Komiteja ir konsultatīva instance; mazāk nekā lēmuma pieņēmēji pakļauta mirkļa radītām grūtībām un spiedieniem. Tās locekļu dažādība; viņu pieradums strādāt kopā brīvi un ilgstoši, dalīties savā pieredzē, zināšanās, informācijā, šaubās, salīdzināt nojautas un analīzes, viņu spējas ierosināt darba metodes, viņu iesakņošanās tajā, ko saucam par “līdzdalības demokrātiju” — līdzīgas potenciālas priekšrocības un iespējas Komitejai paver plašāku darba lauku, kas reizē ir rīcības brīvība un pienākums paveikt vairāk, nekā pirms tam. Tas ļauj darboties tādā jomā kā paaudžu attiecības.

3.1.1

Lai pievērstos tik sarežģītai nozarei, jābūt, piesardzīgiem un saprātīgiem:

3.1.1.1

EESK jāapzinās sava vieta un jāizvairās nospraust tādus mērķus, kas neatbilst tās rīcība esošajiem līdzekļiem vai Komitejas uzdevumiem;

3.1.1.2

Uz nākotni vērsta domāšana, ko nedrīkst sajaukt ne ar plānošanu, ne prognozēšanu;

3.1.1.3

Visnopietnākie zinātnieki labprāt atgādina, ka viņu zināšanas nav nekas cits kā vien “nebeidzama kļūdu rinda”. Tātad ekonomika nav eksakta zinātne, vēl jo mazāk tā ir sociāla. Tādējādi vispār nav skaidrs, kā sociālekonomiskā prognozēšana varētu izvairīties no riska kļūdīties;

3.1.1.4

Starp vairākiem “būvlaukumiem”, ko ietver paaudžu attiecību joma, ir tādi, kas šodien pakļauti atjaunināšanai; citos tiek veiktas nelielas pārmaiņas, bet daži prasa lielu pētniecības un izgudrojumu kapacitāti. Ir svarīgi pareizi identificēt vienus un otrus, tos nošķirt un jebkurā gadījumā nepaļauties uz bīstamiem vai neauglīgiem izdomājumiem.

3.1.2

Runājot par plānoto metodi, lai īstenotu šajā jomā izvirzītos mērķus, EESK noteica sev mērķi strādāt pēc iespējas ciešākā sadarbībā ar Savienības institūcijām: Padomi, Parlamentu un Komisiju. Šī apņēmība Komitejai ir noteikta iepriekšējos 2.1.1.3. un 3.1.2. punktos formulēajtos apsvērumos, pamatota ar vēlmi respektēt institucionālo tekstu burtu un garu, kā arī ar nepieciešamību, kas vienkārši izriet no “veselā saprāta”.

3.1.2.1

Paaudžu attiecību joma ir īpaši plaša. Pirmajā reizē šeit var ieskicēt tikai vispārīgu aprakstu.

3.1.2.2

Šajā sākotnējā atzinumā Komiteja vēlas nodot Savienības institūciju uzmanībai tēmu sarakstu, kurām varētu pievērsties, ja tās to vēlētos. Par darba formu vēl ir jāvienojas, bet tai jāparedz savstarpēja sadarbība. Saraksts, kurā nav izvirzītas prioritātes, ir sekojošs:

3.2

No šī brīža Komiteja ieteikumu formā, precīzāk un īsākā laikā, nolēma atgādināt par divām galvenās tēmas daļām, kas arī varētu tikt izskatītas sadarbībā ar Savienības institūcijām, ja tās tam piekrīt.

3.2.1

Aktīvās darba dzīves ilgums. Šis ir viens no redzamākajiem Eiropas valstu tālredzības un nākotnes plānošanas trūkuma piemēriem attiecībā uz izaicinājumiem, ko rada jau sen paredzētā to iedzīvotāju novecošanās.

3.2.1.1

Profesionālo karjeru saīsināšanās rada ekonomikas, sociālā un kultūras potenciāla zaudējumu. Tā neradīja tādus cerētos rezultātus kā darbavietu dalīšanu un jauniešu nodarbinātības pieaugumu. Vairākās valstīs to uzskatīja un izmantoja kā tuvredzīgu regulēšanas līdzekli.

3.2.1.2

Gan politisko lēmumu pieņēmēju, gan uzņēmumu, gan arī sabiedriskās domas aizspriedumi un stereotipi noveduši pie maldīgā uzskata, ka vecāka gadagājuma darbinieki ir nosacīti mazāk nespējīgi piemēroties ražošanas tehnikas un menedžmenta metožu attīstībai un bremzē produktivitātes pieaugumu.

3.2.1.3

Tomēr jau vairākus gadus ir veikta atbilstīga izpēte, izteikti stingri brīdinājumi un vērtīgi ieteikumi. Šajā ziņā svarīgi ir viscaur uzsvērt tālredzību, kontinuitāti un Komisijas šajā jomā veiktā darba kvalitāti. Tāpat jāatgādina par atbilstīgiem darbiem, ko veikusi ESAO (OECD), dažādi pētniecības institūti, profesionālās organizācijas, kā arī dažādu valstu Ekonomikas un sociālo lietu padomes.

3.2.1.4

Lai tendenci pagrieztu pretējā virzienā, veicamo pasākumu virkne šodien ir pietiekami skaidri noteikta un zināma: labāk nodrošināt vecāku darbinieku piemērotību darba tirgum, pilnveidojot tālākizglītības metodes; uzlabot darba vietu kvalitāti un palielināt darbalaika elastīgumu, lai nodrošinātu labāku līdzsvaru starp darba laiku un personīgo dzīvi; uzņēmumos un valsts iestādēs izveidot “jauktu vecumu” komandas; paaugstināt vecāku darbinieku ticību sev; nodrošināt labāku veselības aizsardzību; nodrošināt labāku karjeras plānošanu ilgtermiņā; pieņemt veicinošus pasākumus attiecībā uz pensijām un nodokļiem, utt.

3.2.1.5

Atbalstot brīvprātīgu izvēli, Eiropadome, it īpaši Lisabonas un Stokholmas, izteica vēlmi pagarināt aktīvās darba dzīves ilgumu Eiropā.

3.2.1.6

Tomēr, izņemot tikai dažas valstis var secināt, ka:

3.2.1.7

Pastāv vienots uzskats, ka tendenču un ieradumu maiņu nevar uzburt ar straujām pārmaiņām.

Tiešām — tā kā pastāv pieraduma spēks, uzņēmumu un valsts iestāžu veida, lieluma un “kultūras” atšķirības, ikdienišķas un pamatotas grūtības sociālajā dialogā par šo tēmu, kurā nevar vienkārši atbalstīt sociālo ieguvumu atcelšanu, neriskējot pilnīgu neveiksmi; vēlamais attīstības virziens nozīmē samērā sarežģītu globālu stratēģiju ieviešanu. Pāreja var būt diezgan gara. Tas ir vēl viens iemesls, lai nezaudētu laiku un nekavējoties izstrādatu un piemērotu stratēģiju.

3.2.2

Komiteja izsaka stingru vēlmi, ka Savienības politisko lēmumu pieņēmēji — t.i. Parlaments un Padome — iesaistītos noteiktāk, precīzāk, aktīvāk tajās valstīs, kuras ir ievēlējušas vai devušas mandātus šīm iestādēm, lai nodrošinātu lielāku saskaņu starp vārdiem un darbiem. Tām jāvadās no šīs vēlmes kopīgās Eiropas Savienības interesēs, kas apliecinājusi būt par vienu no pasaules galvenajiem ekonomikas centriem:

3.2.3

Līdzsvarot no jauna vecuma struktūras Eiropā. Šeit pietiekami ir atcerēties daudzos pētījumos izklāstītās ļoti satraucošās perspektīvas attiecībā uz auglības un dzimstības pazemināšanās ietekmi uz Eiropas Savienības demogrāfiju — nepietiekama paaudžu atjaunošanās, ko imigrācija noteikti nekompensē, var tikai radīt Eiropas lomas samazināšanos pasaulē un ekonomiskas un finansiālas grūtības, kā arī šķelšanos un konfliktu starp paaudzēm pašā Eiropas iekšienē.

3.2.3.1

Ja uzskatām, ka vecuma struktūru līdzsvara atgūšanai Eiropas valstīs jābūt ilgtermiņa mērķim, no tā izriet, ka Eiropas Savienībai vajadzētu nospraust sev mērķi veicināt dzimstības palielināšanos dalībvalstīs un līdz ar to vairāk pievērsties ģimeņu politikai tajās. Eiropas Savienībai nevar pārmest, ka tā nav ieinteresēta ģimenes jautājumos — ES Ministru Padome vairākkārt izteikusi priekšlikumus attiecībā uz ģimenēm. Tomēr politikas virzieni, kas izklāstīti Savienības līmenī, joprojām ir fragmentāri un paredz, lai gan pamatotus un interesantus, bet ļoti nepilnīgus mērķus (5).

3.2.3.2

Iesaistīties vairāk un labāk šajā jomā acīmredzot nebūs viegli — dalībvalstu īstenotā politika ir ļoti dažāda; dzimstības politika izmaksā dārgi; turklāt gan ekspertu, gan lēmumu pieņēmēju novērtējumā ir lielas viedokļu atšķirības, runājot par šīs politikas patiesajām sekām un efektivitātes pakāpi. Tomēr EESK uzskata, ka šie apsvērumi, par spīti to nozīmīgumam, neattaisno zināmu atturību no Savienības institūciju puses.

3.2.3.3

Komiteja uzskata par vēlamu, lai institūcijas šajā jautājumā izstrādātu īstu stratēģiju, kas ņem vērā jautājuma daudzšķautnību, un īpaši, lai tās mudinātu dalībvalstis īstenot ģimenes politiku, kas paredz ilgtermiņā atjaunot vecuma struktūru līdzsvaru Savienības dalībvalstīs.

3.2.3.4

EESK ir gatava un vēlas aktīvi un iespēju robežās sadarboties jautājumos, kur nepieciešama līdzīga pieeja, ja šāda sadarbība tiktu uzsākta.

4.1

Atsevišķas Eiropas valstu sabiedrības un vienota eiropiešu sabiedrība, ko tās kopīgi ir sākušas izveidot, regulāri saskaras un saskarsies ar sociālu, politisku, etnisku un kulturālu šķelšanos risku. Ir svarīgi darīt visu, lai nepapildus vēl nerastos plaisas starp paaudzēm draudi.

4.2

Pēc to būtības starppaaudžu attiecību problēmām ir laika ietvars — tās ir ilgtermiņa. Līdz ar to tas pats attiecas uz to risinājumu meklējumiem.

4.3

Vērā ņemamo aspektu daudzveidība un sarežģītība neatbrīvo no nepieciešamības izstrādāt un piemērot tālredzīgu, sistemātisku un vispusīgu pieeju, jo šajā jomā, tāpat kā daudzās citās, tie nav ne nodalīti, ne atdalāmi. Bez tam ir jāuzsver, ka problemu starp paaudzēm veiksmīga risināšana dotu arī ļoti pozitīvu ekonomisko rezultātu.

4.4

Kaut gan ir nepieciešams zināms laiks un nekādā ziņā nedrīkst pārkāpt “subsidiaritātes principa” noteikumus, tomēr ir vēlams, lai Eiropas Savienības un tās dalībvalstu pieeja šai jomai nebūtu ne nogaidoša, ne pieticīga.

4.5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja lielu uzmanību pievērš šai apspriestajai jomai, kas acīmredzami izraisa pieaugošu uzmanību, bet kas pagaidām nav ieņēmusi vietu, ko tā ir pelnījusi starp dalībvalstu un to Savienības politiskajām aktivitātēm.

4.6

Šis atzinums ir atbilde izaicinājumam — veicināt to, lai nākotnē izveidotos viedokļu saskaņa par šo ārkārtīgi būtisko tēmu, kas prasa daudzu iesaistīto pušu saskaņotu un ilgstošu darbību, izvairīšanos no īstermiņa interešu izvirzīšanas priekšplānā un pastāvīgu konstruktīvu rīcību. Runa ir par to, ka pakāpeniski jāizstrādā jauns līgums starp paaudzēm Eiropas Savienības teritorijā. (6)

4.7

Šis atzinums noteikti nav noslēgts dokuments. Tas nepretendē uz gatavu risinājumu izklāstu. Tas piedāvā atklāt sarunas, uzsākt ilgtermiņa darbu, doties garā ceļā.

4.8

Šajā stadijā Komiteja rekomendē saprātīgā termiņā organizēt sabiedriskas apspriedes par šo plašo tēmu. Šī konference apvienotu politisko lēmumu pieņēmējus, Eiropas institūciju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, ekspertus un citas puses. Komiteja piesakās uzsākt un organizēt šādu pasākumu.

4.9

Komiteja var uzsākt darbu šajā jomā un tas ir jādara, nepārtraukti un visa ceļa garumā, ciešā sadarbībā ar Eiropas Savienības institūcijām.