[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 21.6.2004

COM(2004) 438 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

Videi draudzīgāku zvejas metožu veicināšana: tehnisko saglabāšanas pasākumu nozīme

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

Videi draudzīgāku zvejas metožu veicināšana: tehnisko saglabāšanas pasākumu nozīme

SATURS

1. Paziņojuma nolūks un uzdevums 3

2. Kas ir videi draudzīgas zvejas metodes? 3

3. Kā mēs varam samazināt zvejas intensitāti līdz ilgstspējīgiem līmeņiem? 4

4. Kā mēs varam optimizēt mērķa sugu nozveju un samazināt nevēlamo nozveju? 5

5. Kā mēs varam samazināt zvejas ietekmi uz dabisko vidi? 7

6. Nepieciešamība līdzsvarot vides un saimniecisko ilgtspēju 7

7. Virziens uz priekšu 8

7.1. Decentralizētāka pieeja 8

7.2. Lielāka zvejas sektora līdzdalība 8

7.3. Zināšanu attīstība un dalīšanās ar tām Kopienu līmenī 9

7.4. Likumu vienkāršošana 10

7.5. Zvejnieku uzvedības maiņa ar jaunu stimulu palīdzību 10

8. Nākošie soļi 10

1. PAZIņOJUMA NOLūKS UN UZDEVUMS

Kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) mērķis ir garantēt tādu dzīvo ūdens resursu izmantošanu, kas nodrošina ilgtspējīgus saimnieciskos, vides un sociālos apstākļus.

Sistēmas Regulas[1] 2. pantā ir minēts, ka “ veicot pasākumus, kas paredzēti dzīvo ūdens resursu aizsargāšanai un saglabāšanai, to ilgtspējīgas izmantošanas nodrošināšanai, zvejas aktivitāšu ietekmes mazināšanai uz jūras ekosistēmu, Kopiena pielietos profilaktisku pieeju. Kopiena progresīvi centīsies zivsaimniecības pārvaldībai īstenot pieeju, kas pamatota uz ekosistēmu”.

Lai sasniegtu šos mērķus, Sistēmas regula paredz zvejas iespēju limitus (kopējo pieļaujamo nozveju un kvotas) un pasākumu klāstu, tai skaitā tehniskos saglabāšanas pasākumus un tiešu zvejas intensitātes ierobežošanu.

Šī paziņojuma nolūks ir ieteikt veidus kā Kopiena var turpmāk veicināt videi draudzīgu zvejas metožu izmantošanu, it īpaši ar tehnisko saglabāšanas pasākumu palīdzību, tai pat laikā ņemot vērā nepieciešamību atrast līdzsvaru starp vides un saimnieciskajiem mērķiem.

2. KAS IR VIDEI DRAUDZīGAS ZVEJAS METODES?

Padarīt zvejas aktivitātes videi draudzīgākas jau pats par sevi ir mērķis, bet tas arī palīdzēs veicināt ilgtspējīgus saimnieciskos un sociālos apstākļus zvejas sektorā. Zvejniekiem ir nepieciešami veselīgi zivju krājumi līdzsvarotā vidē. Jebkurš sajukums šajā līdzsvarā noved pie uzplaukuma un lejupslīdes cikla, kas, no saimnieciskā viedokļa raugoties, nav ilgtspējīgs. Videi draudzīga zveja ir arī zvejniekam draudzīga, jo palīdz saglabāt nepieciešamo vides līdzsvaru stabilai un prognozējamai saimnieciskajai darbībai.

Integrētas pārvaldības pieejas ietvaros ir trīs galvenie, ar saglabāšanu un videi draudzīgas zvejas attīstīšanu saistīti, mērķi:

(i) samazināt un saglabāt zvejas intensitāti līdz ilgtspējīgiem līmeņiem :

KZP vienīgais vissvarīgākais izaicinājums ir zvejas spiediena samazināšana līdz ilgtspējīgiem līmeņiem. Neskatoties uz Padomes nesenajiem lēmumiem, zivju mirstība lielākajam vairumam sugu ir ievērojami augstāka nekā nepieciešams, lai no krājumiem ievāktu optimālo ražu. Pēdējā laikā zivju mirstība no dažiem piegrunts zivju sugu krājumiem ir bijusi tik augsta, ka šie krājumi ir apdraudēti; tiek lēsts, ka zivju mirstības koeficients daudziem citiem krājumiem ilgtermiņā nav ilgtspējīgs.

(ii) optimizēt mērķa sugu nozveju un samazināt nevēlamo nozveju

Šeit nolūks ir padarīt zvejas darbību pēc iespējas selektīvāku, saglabājot īsto sugu un izmēru mērķa eksemplārus ar minimālu ietekmi uz citām sugām vai mērķa sugu pusaugu zivīm.

(iii) samazināt zvejas ietekmi uz dabisko vidi

Dažu veidu zvejas rīku izmantošana var kaitēt vai pat iznīcināt jūtīgo jūras dabisko vidi. Lai mazinātu šo risku, var būt nepieciešams izstrādāt zvejas rīku specifikācijas un noteikt zonu ierobežojumus konkrētu zvejas rīku lietošanai.

Sekojošajās nodaļās īsumā ir izskaidrotas metodes, ar kurām sasniegt katru no šiem mērķiem.

3. Kā MēS VARAM SAMAZINāT ZVEJAS INTENSITāTI LīDZ ILGSTSPēJīGIEM LīMEņIEM?

2002. gadā pieņemot KZP reformu, Padome atzina nepieciešamību izstrādāt daudzgadīgas pieejas atjaunošanas plānu un pārvaldības plānu veidā un, lai sasniegtu šo plānu mērķus, iekļaut tajos zvejas intensitātes ierobežošanu, kad to uzskata par nepieciešamu.

Videi draudzīgu zvejas metožu izstrādāšanas priekšnoteikums ir daudzgadīgu pārvaldības plānu ieviešana, lai nodrošinātu, ka zvejas intensitāte iet kopsolī ar ilgtspējīgām zvejas iespējām. Prioritāte ir jāpiešķir to krājumu, kuri ir ārpus drošām bioloģiskām robežām, atjaunošanas plāniem, pēc tam jāīsteno pārvaldības plāni krājumiem, kuri ir drošās bioloģiskās robežās.

2004. gada sākumā Padome pieņēma atjaunošanas plānus vairākiem mencu krājumiem un Ziemeļu hekam[2]. Ir gaidāms, ka pārējos divus priekšlikumus par atjaunošanas plāniem, kurus Komisija ir iesniegusi apspriešanai, Padome pieņems 2004[3].

2004. gadā Komisija uzņemsies turpmāko iniciatīvu, lai:

- iekļautu esošajos atjaunošanas plānos citus krājumus, kā piemēram Ķeltu jūras mencu;

- ieteiktu atjaunošanas plānu Ziemeļjūras butei, apvienojot to ar pārvaldības plānu Ziemeļjūras jūras mēlei;

- sadarbībā ar Norvēģiju izstrādātu daudzgadīgus pārvaldības plānus pikšas, merlangas un saithe zvejniecībai Ziemeļjūrā;

- izstrādātu daudzgadīgu pārvaldības plānu ņurņiku zvejniecībai Ziemeļjūrā un Skagerrak;

- ieviestu Kopienu regulās tos daudzgadīgos pārvaldības plānus, kuriem ir piekritusi Starptautiskā Baltijas jūras Zivsaimniecības komisija Baltijas mencai un lasim.

4. Kā MēS VARAM OPTIMIZēT MēRķA SUGU NOZVEJU UN SAMAZINāT NEVēLAMO NOZVEJU?

Neatkarīgi no fakta, ka daudzi Kopienas zivju krājumi ir ļoti pārzvejoti, zivsaimniecības krājumu izmantošana ar Kopienas zveju flotēm nemaz nav optimāla. Ļoti augstā zvejas spiediena uz pusaugu zivīm rezultātā raža (izteikta vai nu tonnās vai ekonomiskā vērtībā) ir daudz zemāka nekā varētu būt, ja zivsaimniecība būtu labāk pārvaldīta. Tā kā mazmēra zivis nevar tikt izkrautas, arī tas noved pie skaidri redzamas vērtīgo resursu izšķiešanas.

Vislielākās bažas par zvejas nodarīto kaitējumu videi rada lielais daudzums noķerto un no zvejas kuģiem atlaisto nenobriedušo zivju. Ir aprēķināts, ka vidēji 20 miljoni tonnu zivju katru gadu tiek atlaistas no jūrā zvejojošiem kuģiem visā pasaulē[4]. Tas atbilst apmēram 23% no gada nozvejas. Aprēķini par kopējo atlaisto zivju daudzumu Kopienas ūdeņos nav pieejami. Tomēr 1990. gadā kopējais atlaisto zivju daudzums Ziemeļjūrā bija aptuveni 260000 tonnas apaļzivju, 300000 tonnas plekstveidīgo zivju, 15000 tonnas raju, skates un dzelkņhaizivju un 150000 tonnas jūras dibena bezmugurkaulnieku[5]. Šie atlaisto zivju daudzumi atbilst aptuveni 22% no kopējā izkraušanas daudzuma Ziemeļjūrā un saskan ar globālajiem rādītājiem. Acīmredzot, šī problēma Ziemeļjūrā nav ierobežota. Citās Kopienas zvejas zonās atlaišanas problēma, iespējams, ir līdzīga pēc apmēriem.

Tā iemesla dēļ, ka daudzi zivju krājumi apdzīvo vienas un tās pašas zvejvietas, pilnībā novērst nevēlamo eksemplāru (vai piezvejas) nozveju nav iespējams, bet ir iespējams to ievērojami samazināt, pielāgojot zvejas rīkus tā, lai tie būtu selektīvāki. Ievērojams piezvejas samazinājums samazinās zivju mirstību attiecīgos zivju krājumos un palīdzēs optimizēt ražu no šiem krājumiem.

Turklāt zvejas metodēm jābūt ne tikai selektīvākām attiecībā uz sugām, bet arī uz izmēru.

Mazo zivju nozvejas samazināšana ir bijis un paliks svarīgs zivsaimniecības pārvaldības mērķis. Te nav runa tikai par minimālo tīkla acs lieluma palielināšanu; kā jau iepriekš minēts, vispārējā zvejas intensitātes samazināšana novedīs pie pieaugušo zivju pārpilnības un palīdzēs samazināt pusaugu zivju nozveju. Taču, veicinot videi draudzīgāku zvejas metožu izmantošanu, vajadzētu arī mēģināt palielināt tehnisko saglabāšanas pasākumu ieguldījumu mazo zivju samazināšanā.

Izskatās, ka iespējas ievērojami palielināt tīkla acs lielumu ir nelielas (izņemot Vidusjūrā), jo vairākumam zivsaimniecību ir sajauktas zivju sugas (it īpaši piegrunts zivju sugas). Kamēr Komisija nav izstrādājusi likumu par iespējamo tīkla acs palielināšanu atsevišķos gadījumos, ir nepieciešamas novatoriskākas pieejas.

Vispārējai pieejai būtu jābūt- padarīt zveju selektīvāku attiecībā uz sugām un izmēriem, bez kompromisa attiecībā uz mērķa sugu nozveju. Apdraudēto sugu selektivitāti var sasniegt ar vairāku tehnisku pasākumu klāstu, tai skaitā:

- zvejas rīku specifikācijas- kā piemēram kvadrātveida tīkla acs ielaidumu izmantošana tīklā vai citu ierīču izmantošana, kas ļautu neplānoti nozvejotām sugām izkļūt no tīkla;

- slēgtās zonas vai sezonas, lai aizsargātu nārsta vai ikru vietas;

- aizliegums izmantot konkrētus zvejas rīkus vai ierobežojumi attiecībā uz izmēru un sugu sastāva izkraušanu.

Nepieciešamie pasākumi būs atkarīgi no zivsaimniecības veida un nevēlamo nozveju tipa. Prioritāte jāpiešķir tām nevēlamām nozvejām, kuras netiek uzskatītas par ilgtspējīgām un var apdraudēt attiecīgās sugas. Sekundāra prioritāte jāpiešķir piezvejai, kas ir nenozīmīga gan no bioloģiskā, gan saimnieciskā viedokļa.

2002. gadā Komisija izdeva rīcības plānu par to, kā samazināt zivju atlaišanu[6]. Šajā plānā tā sniedza pārskatu par problēmas lielumu, norādīja atlaišanas iemeslus un novērtēja iespējas samazināt atlaišanu. Padome, pamatojoties uz šo rīcības plānu, pieprasīja, lai Komisija uzsāk izmēģinājuma projektus, ar kuriem varētu novērtēt iespējas samazināt zivju atlaišanu.

2004. gadā Komisija, sadarbībā ar dalībvalstīm, zivrūpniecību un citām ieinteresētām pusēm, uzsāks vairākus izmēģinājuma projektus, kas saistīti ar Kopienas sugu klāstu, zveju un zvejas zonām. Šie izmēģinājuma projekti attieksies uz visiem iespējamiem pasākumiem atlaišanas samazināšanai, tai skaitā zvejas rīku izmēģināšana, brīvprātīga aiziešana no zvejvietām, reālā laika pārtraukšana, atlaišanas aizliegumi, piezvejas kvotas, kvotu elastīgums, intensitātes pārvaldība un labāka mazvērtīgu zivju izmantošana. Projektos tiks iekļauti gadījumi (krājumi un/vai zivsaimniecības), kuriem atlaišanas aizliegumi tiks ieviesti vidējā termiņā kā minēts 2002 Atlaišanas rīcības plānā. Tiks iekļauti arī citi gadījumi, kuriem atlaišanas aizliegums, neskatoties uz (un zināmā mērā) augstajiem atlaišanas līmeņiem, nākošo gadu laikā nav reālistisks. Nolūks attiecībā uz šo otru zivsaimniecības grupu būtu samazināt atlaišanu laika periodā, par kuru vienotos (4 līdz 5 gadi?) ciešā sadarbībā ar zivrūpniecību. Partneri vienosies par vienotu saskaņotu protokolu atlaišanas tāmēm (pirms izmēģinājuma projektu sākuma un to beigās), kamēr iesaistītā flote varēs izmantot dažādus pasākumus lai sasniegtu mērķa samazināšanas līmeni.

Abos gadījumos zivrūpniecība būs tieši iesaistīta izmēģinājumu projektu sagatavošanā un uzraudzībā, tai skaitā ar Reģionālo konsultatīvo padomju palīdzību, tiklīdz tās tiks izveidotas.

Kā daļa no izmēģinājuma projektiem tiks pētīta samazinātās atlaišanas tiešā ietekme uz attiecīgiem zivju krājumiem, kā arī netiešā ietekme uz zivīm un jūras putniem, kuri barojas no atlaistajām zivīm.

Padome jau veic pasākumus piezvejas samazināšanai konkrētām neplānoti nozvejotām sugām, kā piemēram vaļveidīgo kārtai. Pirmais solis tika sperts 1997. gadā, kad tika pieņemti ierobežojumi driftertīklu zvejniecībai[7], lai aizsargātu tās sugas, tai skaitā vaļveidīgo kārtu, kuras varētu apdraudēt driftertīkla zveja. Nākošais solis tika sperts 2004. gada martā, kad pieņēma regulu, kuras mērķis ir samazināt nejaušas vaļveidīgo kārtas nozvejas[8].

Kopā ar problēmu par nevēlamām nozvejām, jārisina arī jautājums par nozaudētu zvejas rīku izraisītu zivju mirstību. Zinātniskie pētījumi ir apstiprinājuši, ka, sevišķi īpašie, tīkli (gillnets) var turpināt zvejot zivis vēl ilgi pēc tam, kad ir pazuduši. Zivis, kas noķertas pazaudētos zvejas rīkos, kurus bieži sauc par “spoku tīkliem”, nobeidzas un tāpat kā atlaistās zivis, var tikt uzskatītas par resursu izšķiešanu. Ir nepieciešami pasākumi lai identificētu šādus zvejas rīkus, lai mudinātu zvejniekus ziņot par pazaudētiem zvejas rīkiem un lai izceltu šādus rīkus no jūras gultnes.

5. Kā MēS VARAM SAMAZINāT ZVEJAS IETEKMI UZ DABISKO VIDI?

Tiešā fiziskā zvejas rīku ietekme uz jūras gultni var mainīt tās fizisko struktūru un, tādejādi, izmainīt šajā zonā bioloģisko kopienu. Dažas dzīvotnes ir jūtīgākas pret zvejas rīkiem nekā citas. Īpaši vārīgu dzīvotņu piemērs Kopienas ūdeņos ir rifi (auksto ūdeņu koraļļu rifi, akmens rifi), kas bieži ir ļoti ražīgi un kalpo par mājvietu ļoti dažādai florai un faunai. Zvejošana rifos var mainīt to fizisko struktūru līdz tādai pakāpei, ka tas apdraudētu to unikālo bioloģisko statusu.

Lai aizsargātu jūtīgās dzīvotnes, var būt nepieciešams slēgt šīs zonas dažu veidu zivsaimniecībām. Šādu pasākumu nesens piemērs ir Komisijas regula par Ziemeļrietumu Skotijas dziļo ūdeņu koraļļu rifu aizsargāšanu. Komisija plāno vēl aktīvāk veikt šāda veida pasākumus īpaši noteiktos gadījumos. Šeit var noderēt arī zvejas rīku specifikācijas.

6. NEPIECIEšAMīBA LīDZSVAROT VIDES UN SAIMNIECISKO ILGTSPēJU

Videi draudzīgāku zvejas metožu pielietošana dažos gadījumos būs dārga. Saimnieciskais efekts būs jūtams- vai nu kā investīcijas jaunu iekārtu iegādei vai arī kā ienākumu īstermiņa zaudējumi. Ieviešot jaunus, nozīmīgus priekšlikumus šajā sfērā, Komisija, atbilstoši un pamatojoties uz pieejamo informāciju, novērtēs iespējamo saimniecisko un sociālo ietekmi. Taču šīs ietekmes novērtējums neaprobežosies tikai ar īstermiņu zaudējumu aprēķinu, bet attieksies arī uz nākotnes ilgtermiņa ieguvumu novērtējumu. Saistībā ar daudzgadīgu pārvaldību arī ietekmes novērtējumam ir jābūt daudzgadīgam.

7. VIRZIENS UZ PRIEKšU

Videi draudzīgāku zvejas metožu veicināšanai KZP ietvaros nepieciešams jauns stimuls. Ir vajadzīga sekojoša rīcība:

- decentralizētāka pieeja videi draudzīgāku zvejas metožu attīstībai;

- lielāka zvejas sektora līdzdalība reglamentēšanas procesā;

- zināšanu attīstība un dalīšanās ar tām Kopienas līmenī;

- Kopienas likumu vienkāršošana;

- zvejnieku uzvedības maiņa ar jaunu stimulu palīdzību;

- turpmāks, videi draudzīgu zvejas metožu ietekmes, novērtējums uz ekoloģiju, saimniecību un sabiedrību, it īpaši saistībā ar to ilgtermiņa ietekmi.

7.1. Decentralizētāka pieeja

Videi draudzīgu zvejas metožu attīstībai saskaņā ar KZP ir jābūt adaptīvai, jāapzinās gan ekosistēmas, gan zivsaimniecības plašā dažādība Kopienas ietvaros. Vienā sfērā vai zivsaimniecībā pasākumi var būt efektīvi, bet citās- bezjēdzīgi vai pat ar pretēju efektu. Ir nepieciešams rūpīgi apsvērt, kurus pasākumus jāpielieto visā Kopienā, un kurus tikai reģionālā vai vietējā līmenī.

Tas nozīmē decentralizētāku pieeju konkrētiem zivsaimniecības pārvaldības aspektiem, it īpaši tehniskajiem saglabāšanas pasākumiem, kuros tiks atzīts īpašu zivsaimniecību indeksēšanas dziļums īpašās zonās. Ja daži pārvaldības instrumenti, piemēram, nozvejas vai intensitātes ierobežošana, ir jāpiemēro visai attiecīgo zivju krājumu izplatības zonai, tehniskie saglabāšanas pasākumi vairāk pakļaujas decentralizētai pieejai, ņemot vērā zivsaimniecību raksturu dažādās zonās, kā arī balstoties uz vietējo pieredzi. Tomēr šī pieeja nenozīmē, ka atšķirīgās zonās jāpiemēro atšķirīgi vides aizsardzības un zivsaimniecību saglabāšanas standarti. Kopienai jācenšas panākt konsekventi augsts vides aizsardzības un zivsaimniecību resursu saglabāšanas līmenis visos Kopienas ūdeņos, kā arī pārējos ūdeņos, kuros zvejo Kopienas kuģi.

7.2. Lielāka zvejas sektora līdzdalība

Tā kā zivsaimniecību regulu izpildīšanai jūrā ir raksturīgas grūtības, tehniskie likumi, kas reglamentē zveju, netiks pienācīgi pielietoti, kamēr zvejnieki paši nevēlēsies lai tie tiktu pielietoti. Lai sasniegtu zivrūpniecības sadarbību un vienprātību, ir nepieciešama lielāka ieinteresēto pušu līdzdalība tehnisko pasākumu izstrādāšanā, testēšanā un ieviešanā. Tam, ka zivrūpniecība piedalās esošo pasākumu vērtības novērtēšanā un jaunu pasākumu formulēšanā, vajadzētu arī palīdzēt nodrošināt, ka likumi tiek izteikti skaidrāk un saprotamāk, un ka jebkādas potenciālās grūtības šo likumu ieviešanā jau ir novērstas.

Tiklīdz tiks izveidotas Reģionālās konsultatīvās padomes, tās nodrošinās forumu šai tiešajai līdzdalībai pārvaldības procesā. Tās piešķirs zivrūpniecībai un citām ieinteresētām pusēm lielāku lomu videi draudzīgu zvejas pasākumu attīstīšanā reģionāli, ļaus ietekmēt pasākumu veidu, kā arī uzliks atbildību par to ieviešanas un izpildes uzraudzību.

Nākotnē Reģionālās konsultatīvās padomes varētu saņemt no valsts institūcijām tehnisku un finansiālu atbalstu, lai varētu pilnībā uzņemties šo atbildību.

Lai iedrošinātu Reģionālās konsultatīvās padomes uzņemties iniciatīvu attīstīt videi draudzīgas zvejas metodes, varētu izveidot procedūru, ar kuru Komisija drīkst ieviest tehniskos pasākumus, kuri ir izstrādāti un apstiprināti, pamatojoties uz Reģionālo konsultatīvo padomju vienprātību, saskaņā ar Sistēmas regulas (Pārvaldības komitejas lēmums) 30. panta 2. punktā minēto procedūru. Komisija sagatavos priekšlikumu par šo jautājumu.

7.3. Zināšanu attīstība un dalīšanās ar tām Kopienu līmenī

Svarīga loma videi draudzīgu zvejas metožu attīstīšanā ir zinātniskajiem un tehniskajiem pētījumiem, tai skaitā jaunu zvejas rīku izstrādāšanā un testēšanā.

Noderīga būtu turpmākā sadarbība šīs jomas izpētē. Pēdējo 10 gadu laikā Eiropas Savienība ir ārkārtīgi centusies atbalstīt šo sfēru: no ES budžeta katru gadu ir piešķirti 8 miljoni eiro vairāk nekā 400 izpētes projektiem, kuru mērķis ir paaugstināt zvejas rīku selektivitāti, samazināt zivju atlaišanu vai noteikt zvejas ietekmes lielumu uz vidi.

Šis darbs ir veikts ar vietējo valdību, jūras izpētes institūtu un zivrūpniecības nodaļu dalību un atbalstu visā ES.

Šim izpētes atbalstam ir jāturpinās saskaņā ar Kopienas izpētes 7-to Sistēmas programmu, piešķirot prioritāti:

- daudz detalizētākai analīzei par atšķirīgu rīku ietekmi uz jūras ekosistēmu saistībā ar mērķa sugām, piezvejām un ietekmi uz dzīvotnēm;

- zemas ietekmes sugu-selektīvu zvejas rīku izstrādāšanai;

- zivju atlaišanas seku uz jūras ekosistēmu pārbaudei;

- atlaišanas saimniecisko izmēru izpētei saistībā ar atlaišanas motivāciju un neselektīvas zvejas tehnikas izmantošanas sekām;

- slēgtām zonām vai Aizsargātām jūras zonām kā veidam kā aizsargāt dzīvotnes un neplānoti nozvejotās sugas.

Kā nākošais solis Kopienai būtu jāsekmē lielāka starptautiska sadarbība tehniskajā jomā, ar mērķi izstrādāt jaunas zvejas metodes. Līdzīgs darbs bieži tiek veikts dažādās dalībvalstīs, uzlabojot viena un tā paša zvejas rīka selektivitāti. Lielāka sadarbība starp valstu organizācijām varētu būt rentabla.

Vēl viena sfēra, kuru Kopiena varētu atbalstīt, ir palielināt finansiālo atbalstu zvejas kuģiem, kas izmēģina jaunas zvejas metodes. Tikai iedrošinot zivrūpniecību izmantot jaunas metodes un labāk apzināties to priekšrocības un trūkumus, būs iespējams, ka rūpniecība piekritīs mainīt savu pieeju. Komisija apsvērs šo iespēju gatavojot priekšlikumus struktūrfondiem zivsaimniecību sektorā laika periodam no 2007 līdz 2013. gadam.

7.4. Likumu vienkāršošana

Kā norādīts iepriekšējās nodaļās, videi draudzīgiem zvejas pasākumiem ir jābūt daļai no plašākas pārvaldības sistēmas. Līdz šim pārsvarā esošo ad hoc pieeju, kurā tehniskie pasākumi lielākoties tikuši izstrādāti nošķirti no citiem pārvaldības pasākumiem, ir jāaizstāj ar integrētu pārvaldības plānu, kurā videi draudzīgi pasākumi tiek izstrādāti kā daļa no ilgtermiņa pārvaldības plāniem.

Pasākumiem jābūt saskaņā ar pārvaldības mērķiem, tiem jābūt pēc iespējas vienkāršākiem un izpildāmiem.

Komisija iesaka, ka turpmākos divos gados īpaši jācenšas izskatīt, un ja tas ir atbilstoši, pārstrādāt esošos tehniskos pasākumus saistībā ar Padomes nākotnes lēmumiem par zivju krājumu ilgtermiņa pārvaldību. Šajā procesā arī jāņem vērā reģionālais indeksēšanas dziļums. Kopienas likumu vienkāršošanai ir jābūt šī procesa precīzi formulētam mērķim.

7.5. Zvejnieku uzvedības maiņa ar jaunu stimulu palīdzību

Videi draudzīgu zvejas metožu ieviešana nozīmē izmaiņas gan zvejas darbībā, gan zvejnieku uzvedībā. Kopienai un dalībvalstīm jābūt gatavām iedrošināt zvejniekus virzīties uz videi draudzīgākām zvejas metodēm.

Kā piemēru var minēt atlaišanas problēmu, jo pašreizējie nolikumi, kas aizliedz izkraut mazmēra zivis vai zivis, ar kuru noķeršanu ir pārsniegtas kvotas, piespiež zvejniekus atlaist ievērojamu nozvejas daļu. Pastāv iespēja izstrādāt pasākumus, kas sniegs zvejniekiem alternatīvu nozvejas nelikumīgās daļas atlaišanai.

Līdz 2006. gadam jau ir pieejams finansiāls atbalsts, saskaņā ar Zivsaimniecības virzības finanšu instrumentu, selektīvākas zvejas tehnikas izmantošanai. Gatavojot jaunus Zivsaimniecības virzības finanšu instrumenta likumus, Komisija pārbauda iespēju kompensēt īstermiņa zaudējumus, kas radušies, eksperimentējot ar šādu zvejas tehniku.

Lai veicinātu videi draudzīgāku zvejas metožu izmantošanu, ir jāizpēta arī iespējas ieviest citus stimulus. Tās varētu būt- lielāks finansiāls atbalsts tiem zvejas kuģiem, kuri piedalās zvejas rīku izmēģināšanā un nemateriāli stimuli videi draudzīgākas zvejas sekmēšanai, kā piemēram, papildus kvotu vai intensitātes piešķiršana.

8. NāKOšIE SOļI

Komisija plāno sekot augstāk izklāstītajām idejām saskaņā ar sekojošo grafiku.

(i) Esošo tehnisko pasākumu otrreizēja izskatīšana, 2004 līdz2005:

Tiks novērtēti un pārskatīti esošie tehniskie pasākumi Ziemeļjūras un Atlantijas okeāna ūdeņiem. Pašreizējais priekšlikums precizēt un sistematizēt Regulu 850/98 tiks atsaukts, un Komisija uzsāks debates ar dalībvalstīm un ieinteresētām pusēm par decentralizētāku pieeju tehniskajiem saglabāšanas pasākumiem. Darbs tiks veikts ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm, zivrūpniecību un citām ieinteresētām pusēm, kā arī tiks iesaistītas Reģionālās konsultatīvās padomes- kad tās būs izveidotas. Kā daļa no šī uzdevuma tiks ieviesta iespēja īstenot ātrgaitas procedūras kā tehniskos pasākumus, kurus atbalsta saistītā Reģionālā konsultatīvā padome.

Attiecībā uz citām Kopienas zvejas zonām, Komisija jau ir iesniegusi apspriešanai priekšlikumu par Vidusjūru [9] un 2004. gadā iesniegs priekšlikumu par Padomes regulu attiecībā uz tehniskajiem pasākumiem Baltijas jūrā.

(ii) Atlaišanas samazināšana, 2004 līdz2006:

Sākot ar 2004. gadu Komisija, sadarbībā ar dalībvalstīm, zivrūpniecību un nevalstiskām organizācijām, izstrādās izmēģinājuma projektu komplektu, kuri attieksies uz Kopienas plaša klāsta sugām, zivsaimniecībām un zonām.

Izmēģinājuma projekti tiks izstrādāti arī 2005. gadā, lai risinātu spoku zvejas problēmu Kopienas ūdeņos. Projektā būs iekļauta atgūšanas sistēma, lai izceltu pazudušos zvejas rīkus, un metodes, lai samazinātu rīku zaudēšanu.

(iii) Izpēte, 2005 līdz2006:

Izpētes 6-tās Sistēmas programmā jau tagad videi draudzīgu zvejas metožu izstrādāšanai ir piešķirta augsta prioritāte. Šajā periodā nav nepieciešama papildus rīcība. Turpmākais izpētes darbs šajā jomā tiks iekļauts arī plānojot 7-to Sistēmas programmu (2007 līdz 2010).

(iv) Priekšlikumi jauniem finansiāliem stimuliem, 2004 līdz 2005:

Saskaņā ar pārskatīto zivsaimniecības struktūrfondu, kas darbosies no 2007.gada, augsta prioritāte ir jāpiešķir shēmām, kas veicina videi draudzīgu zveju, tai skaitā selektīvāku zvejas rīku izstrādāšanu un lietošanu un īstermiņa zaudējumu kompensēšanu zvejas kuģiem, kas piedalās videi draudzīgāku zvejas metožu izmēģināšanā. Komisija šos saistītos priekšlikumus iekļaus priekšlikumos par turpmāko Zivsaimniecības virzības finanšu instrumentu.

[1] Padomes Regula (EK) Nr. 2371/2002 (2002. gada 20. decembrī) par zivsaimniecību resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar Kopējo zivsaimniecības politiku, OJ L 358, 31.12.2002, p. 59.

[2] Padomes Regula (EK) Nr. 423/2004 (2004. gada 26. februāris), kas nosaka pasākumus mencu krājumu atjaunošanai, OJ L 70, 9.3.2004, p. 8; Padomes Regula (EK) No 811/2004 (2004. gada 21. aprīlis), kas nosaka pasākumus Ziemeļu heka krājumu atjaunošanai, OJ L 150, 30.4.2004, p. 1.

[3] COM(2003) 819 final: Priekšlikums Padomes Regulai par pasākumu noteikšanu jūras mēles krājumu atjaunošanai Rietumu kanālā un Biskajas līcī; COM(2003) 818 final: Priekšlikums Padomes Regulai par pasākumu noteikšanu Dienvidu heka un Norvēģu omāru krājumu atjaunošanai Karību jūrā un Rietumu Ibērijas pussalā, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 850/98

[4] FAO, 1998 Pasaules zivsaimniecību un ūdens kultūras stāvoklis

[5] ICES, 2003 Eiropas jūru vides statuss

[6] COM(2002) 656 final: Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par Kopienas rīcības plānu, lai samazinātu zivju atlaišanu.

[7] Padomes Regula (EK) Nr. 894/97 (1997. gada 29. aprīlis), kas izklāsta noteiktus tehniskos pasākumus zivsaimniecību resursu saglabāšanai, OJ L 132, 23.5.1997, p. 1.

[8] Padomes Regula (EK) Nr. 812/2004 (2004. gada 26. Aprīlis), kas izklāsta pasākumus attiecībā uz nejaušu vaļveidīgo kārtas nozveju zivsaimniecībā, un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 88/98, OJ L 150, 30.4.2004, p.12.

[9] COM(2003) 589 final: Priekšlikums Padomes Regulai attiecībā uz pārvaldības pasākumiem par zvejas resursu ilgtspējīgu izmantošanu Vidusjūrā, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2847/93 and (EK) Nr. 973/2001.