20.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 231/50

1)

tā kā pētījumā ir secināts, ka “pastāv saikne starp legālo un nelegālo migrāciju, bet šāda saikne ir sarežģīta un, neapšaubāmi, tā nav tieša”;

2)

tā kā pētījumā ir izklāstītas vairākas politiskas ierosmes saistībā ar vispārējās migrācijas attīstību;

3)

tā kā pētījumā ir uzsvērta ticamākas un salīdzināmākas statistikas vajadzība ES līmenī;

4)

tā kā sabiedrības novecošana un iedzīvotāju darbspējīgā vecumā skaita samazināšanās radīs kvalificēta darbaspēka trūkumu ES darba tirgū un izraisīs pastāvīgu, uz ES vērstas migrācijas vajadzību;

5)

tā kā Eiropadomes 2004. gada novembrī apstiprinātajā Hāgas programmā ir izklāstīta darba programma kopējas migrācijas politikas izstrādei,

1.1

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas veikto pētījumu par legālās un nelegālās migrācijas saikni un uzskata, ka minētais pētījums un jo īpaši tajā iekļauto politisko ierosmju izklāsts ir vērtīgs ieguldījums ES imigrācijas politikas attīstībā;

1.2

ir dziļi ieinteresēta pētījumā, ņemot vērā reģionālo un vietējo varas iestāžu nozīmīgās funkcijas migrantu uzņemšanā, izmitināšanā un integrēšanā. Vietējām un reģionālajām varas iestādēm ir vadošā loma sabiedrisko pakalpojumu, kas ietver mājokļu nodrošināšanas, izglītības, veselības aprūpes un nodarbinātības pakalpojumus, sniegšanā migrantiem;

1.3

vēlas skatīt pētījumu saistībā ar ES migrācijas un patvēruma politikas izstrādi, jo īpaši Eiropadomes 1999. gada oktobra Tamperes sanāksmē pieņemtajām saistībām un Eiropadomes 2004. gada novembrī pieņemto Hāgas programmu, kurā uzsvērts migrācijas politikas nozīmīgums;

1.4

ir nobažījusies par Eiropadomes lēno virzību uz priekšu, izstrādājot uz Eiropadomes Tamperes sanāksmes secinājumiem pamatotu ES migrācijas politiku;

1.5

atzīmē, ka pētījumā ir secināts, ka “pastāv saikne starp legālo un nelegālo migrāciju, bet daudzo dažādo vērā ņemamo faktoru dēļ minētā saikne ir sarežģīta, un tā noteikti nav tieša”; vēlētos uzsvērt, ka nelegālā migrācija ir nozīmīga ES problēma, jo tā var mazināt tādu politiku ietekmi, kas paredzētas likumīgās migrācijas veicināšanai, kā arī radīt saspīlējumu uzņēmējās kopienās. Tādēļ efektīvi nelegālās migrācijas novēršanas pasākumi ir būtiski ES iekšējās drošības nodrošināšanai. Bez tam attiecībā uz nelegālajiem migrantiem ir iespējams viņu personisks apdraudējums un izmantošanas risks. Ņemot vērā minētos apsvērumus, ir būtiski svarīgi izstrādāt līdzsvarotu politiku, kas veicinās pasākumus legālās migrācijas nodrošināšanai noturīgā līmenī, kā arī pasākumus cīņai pret nelegālo migrāciju;

1.6

izsaka bažas par nelegālās migrācijas termina lietojumu, īpaši tad, kad daudzi šajā kategorijā ietilpstošie migranti nav pakļauti kriminālprocesam, un tādēļ mēs dodam priekšroku nelikumīgās migrācijas termina lietojumam tur, kur tas būtu piemērots;

1.7

atzīmē, ka pētījumā norādīts ievērojams skaits nepilnību pētniecībā un aicina Eiropas Komisiju izveidot pētniecības programmu minēto nepilnību novēršanai un tādējādi ietekmēt politikas veidošanu;

1.8

atzīmē, ka pētījumā ir norādes uz citām ES politikām, kas ietekmē migrantus, piem., attīstības politika un Eiropas nodarbinātības stratēģija. Bez tam ir zināms plašs loks ES politiku, kas ietekmē migrācijas politiku, jo īpaši sociālās un ekonomiskās politikas jomā un Komiteja aicina izveidot Eiropas Komisijā grupu ģenerāldirektorātu līmenī, lai koordinētu pasākumus, kuri skar migrantus;

1.9

piekrīt pētījumā izteiktajiem secinājumiem par ticamu un salīdzināmu datu neesību ES līmenī; uzskata, ka Komisijas rīcības plāns Kopienas statistikai migrācijas jomā (KOM (2003) 179 galīgā red.) un pirmais gada pārskats par migrāciju un integrāciju (KOM (2004) 508 galīgā red.) sāk pievērsties minētajai problēmai;

1.10

uzsver vietējo un reģionālo varas iestāžu svarīgās funkcijas datu un statistikas vākšanā un pēc salīdzinošo datu savākšanas aicina pilnībā iesaistīt vietējās un reģionālās varas iestādes apspriedēs par ticamu un salīdzināmu datu ieviešanu visā Eiropas Savienībā;

1.11

atbalsta pētījumā izteikto pieprasījumu par “apspriešanās un informācijas apmaiņas intensīvāku un mērķtiecīgāku izmantošanu” un atbalsta ekspertu grupas, t.s. Imigrācijas un patvēruma komitejas un valstu kontaktpunktu tīkla integrācijas jomā izveidi;

1.12

piekrīt Eiropas Migrācijas tīkla un novērošanas centra izveidei un uzskata, ka minētajā tīklā nozīmīgas funkcijas pildāmas vietējām un reģionālajām varas iestādēm, jo tās var sniegt ieguldījumu, izmantojot konkrētu pieredzi un labāko praksi;

1.13

uzskata, ka jānodrošina lielākas iespējas pieredzes un labākās prakses apmaiņai, ieskaitot tādus pasākumus kā speciālistu grupu veikta salīdzinoša pārskatīšana saistībā ar imigrācijas politiku, un atzīmē, ka to varētu panākt, pieņemot ES imigrācijas politikas izstrādei koordinēšanas atklāto metodi, un mudina Eiropadomi pieņemt Eiropas Komisijas priekšlikumus minētajā jomā;

1.14

atbalsta Eiropas Komisijas viedokli, ka demogrāfiskā stāvokļa pasliktināšanās un sabiedrības novecošanas dēļ trešo valstu strādnieku pieņemšana darbā un viņu imigrācija ES noteikti turpināsies un pieaugs. Šī tēma ir minēta Kok kga ziņojumā, kurā norādīts, ka “sabiedrības novecošana paaugstinās prasības pensiju un veselības aprūpes jomā, vienlaikus samazinot nepieciešamās turības radīšanai vajadzīgo darba spējīga vecuma cilvēku skaitu.” (6) Bez tam Kok kgs atgādina par Eiropas Komisijas prognozēm, kurās “novērtēts, ka sabiedrības novecošanas tīrā ietekme samazinās ES potenciālo izaugsmes apjomu no pašreizējiem 2-2,5 % līdz aptuveni 1,2 % 2040. gadā (7). Turklāt migrācijas kontekstā būtu jāuzsver citas pozitīvas ekonomiskās un sociālās iezīmes, piemēram, jauns cilvēku kapitāls, specializācija, kultūras bagātināšana”;

1.15

uzsver reģionālās dimensijas centrālo lomu ES imigrācijas un integrācijas politikā un uzskata, ka tā ir nopietni apspriežama joma. Reģionālā dimensija ir izšķirošā, jo dažos ES reģionos samazinās iedzīvotāju skaits un ir nopietns kvalificēta darbaspēka trūkums, turpretī citos reģionos iedzīvotāju skaits strauji pieaug, ietekmējot vietēja mēroga pakalpojumus un pieejamos mājokļus; uzskata, ka ir daudz darba, lai attīstītu migrācijas reģionālo un vietējo dimensiju, it īpaši integrācijas jomā. Šobrīd tas tiek veikts ar INTI programmas starpniecību. Programmai 2004. gadā tika piešķirti 6 miljoni euro, taču tika saņemti 158 pieteikumi subsīdijām, kuros kopumā pieprasītas subsīdijas 42,58 miljonu euro apmērā. Komiteja aicina būtiski palielināt finansējumu minētajai programmai laika posmā no 2007. gada līdz 2013. gadam;

1.16

atbalsta Eiropas Komisijas nodomu uzsākt visaptverošu konsultāciju procesu par migrējošo darba ņēmēju uzņemšanu. Zaļā grāmata “ES pieeja ekonomiskās integrācijas pārvaldībai”(KOM (2004) 811 galīgā red.) tika publicēta 2005. gadā, un Reģionu komiteja uzskata, ka tās iesaistei konsultāciju procesā būs liela nozīme, ņemot vērā migrācijas iespējamo ietekmi uz reģionālajiem darba tirgiem un vietējo un reģionālo iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem;

1.17

piekrīt pētījumā izteiktajam apgalvojumam, ka dalībvalstīs likumīgi rezidējošu trešo valstu pilsoņu integrācijas stiprināšana ir “ES imigrācijas politikas būtisks mērķis” un ka tas ir sasniedzams, izmantojot integrāciju darba tirgū, veicinot trešo valstu pilsoņu mobilitāti ES teritorijā un atzīstot trešo valstu pilsoņu profesionālo kvalifikāciju;

1.18

atbalsta mobilitātes principu, kas noteikts direktīvā par ES pastāvīgi dzīvojošu personu statusu (2003. gada novembris). Ar minēto direktīvu ir ieviestas mobilitātes tiesības personām, kas dzīvo ES ilgāk par 5 gadiem, un, paplašinot Regulas 1408/71 darbības jomu, ir sekmēta trešo valstu pilsoņu mobilitāte; piekrīt, ka zināma mobilitātes pakāpe ir konstatējama arī Komisijas priekšlikumos par ārvalstu studentu un pētnieku uzņemšanu;

1.19

uzsver nepieciešamību iesaistīt ES vairāk pētnieku, lai varētu sasniegt Lisabonas stratēģijā noteiktos mērķus. Komiteja uzskata, ka minētā darbā iesaistes joma būs nozīmīgs pārbaudījums ES migrācijas politikas attīstībai un tās spējai novērst kvalificēta darbaspēka deficītu. Paziņojumā Padomei un Eiropas Parlamentam par trešo valstu pilsoņu uzņemšanu zinātniskās pētniecības veikšanai (KOM(2004) 178 galīgā red.) Eiropas Komisija ir novērtējusi, ka līdz 2010. gadam būs vajadzīgi 700 000 papildu pētnieki, ja ES grib sasniegt Lisabonas stratēģijā izvirzītos mērķus;

1.20

atzīmē, ka Tieslietu un iekšlietu padome 2004. gada novembrī ir vienojusies par vispārēju pieeju attiecīgajai direktīvai. Minētā pieeja ietver profesionālās kvalifikācijas, darba apstākļu un nodokļu priekšrocību atzīšanu, bet tā tomēr neietver īstermiņa iebraukšanas nosacījumu atvieglošanu zinātnisko darbinieku ģimenēm. Komiteja uzskata, ka tas ir zinātnisko darbinieku darbā pieņemšanas būtisks faktors un ka tas pielīdzinātu ES dalībvalstis citām valstīm, piemēram, ASV un Kanādai;

1.21

uzsver Eiropas nodarbinātības stratēģijas un Eiropas Sociālā fonda lielo nozīmīgumu to mācību un darba iemaņu nodrošināšanā, kas ir izšķirošas neseno migrantu integrācijā. Nelabvēlīgo iedzīvotāju grupu integrācija darba tirgū ir bijusi Eiropas nodarbinātības stratēģijas pamattēma, lai veicinātu darbaspēka pieejamību, maksimāli paaugstinātu pielāgošanās spēju un reaģētu uz darbaspēka deficītu nozaru un reģionālā mērogā. Jauno nodarbinātības pamatnostādņu mērķis ir samazināt ES pilsoņu un trešo valstu pilsoņu nodarbinātības atšķirības, kas 2002. gadā bija 11,7 %. Pētījumā nav nekādu norāžu uz pasākumiem saskaņā ar Eiropas Sociālo fondu, lai veicinātu imigrantu integrāciju darba tirgū, kā arī norāžu par vietējo un reģionālo varas iestāžu veikto darbu minētajā jomā;

1.22

atzīmē pētījuma secinājumus par noregulēšanas pasākumu efektivitāti gan no migrantu, gan no dalībvalstu viedokļa un uzskata, ka liela apjoma noregulēšanas pasākumi ne vienmēr ir vispiemērotākie nelikumīgas imigrācijas problēmu atrisināšanai. Noregulēšana, katru gadījumu izskatot atsevišķi, tomēr var būt noderīgs līdzeklis, izskatot daudzus nelikumīgās migrācijas piemērus;

1.23

piekrīt, ka pētījuma atzinumos “noformēšana noteiktā kārtībā (noregulēšana) nav uzskatāma par veidu, kā pārvaldīt migrācijas plūsmas, jo faktiski tā bieži vien ir imigrācijas politikas negatīvās sekas”, bet, pamatojoties uz individuālo analīzi, noformēšana noteiktā kārtībā (noregulēšana) var būt nepieciešama, imigrantiem iekļaujoties vietējās kopienās, lai “izvilktu” cilvēkus no ēnu ekonomikas, veicinātu nodokļu ieņēmumus un sociālo kohēziju. Šajā sakarā interesantas ir Lordu palātas ziņojuma piezīmes; (8)

1.24

piekrīt Lordu palātas ziņojumam, kurā konstatēts, ka “ilgstošas uzturēšanās nelegālo imigrantu noregulēšanas zināma forma ir neizbēgama, ja negribam radīt pieaugošu zemāku sabiedrības šķiru, kuras stāvoklis ir nelikumīgs un kura nav aizsargāta pret ekspluatāciju.” Lordu palātas ziņojumā ir uzsvērta vajadzība samazināt noregulēšanas radītos protekcijas faktorus un ieteikts, ka tas lielā mērā paveicams, izskatot katru gadījumu atsevišķi, nevis kā liela mēroga amnestiju. Visbeidzot, Lordu palāta uzskata, ka amnestijas var “sniegt reti iespējamu izdevību iegūt ticamu informāciju par nelegālo imigrantu populācijas apmēru un raksturu”; (9)

1.25

atzīmē nelegālās imigrācijas daudzās formas un grūtības, veicot pētniecību minētajās jomās, tomēr uzskata, ka jāturpina pētījumi par nelegālās imigrācijas dažādajiem veidiem, lai varētu efektīvāk izstrādāt attiecīgās politikas. Šajā sakarā svarīgi ir nošķirt šādas grupas:

1.26

atbalsta pētījumā izteikto viedokli, ka Kopienas repatriācijas politikas izstrāde, sadarbības pamatnolīgumu noslēgšana ar izcelsmes valstīm un nedeklarētā darba pārvēršana par likumīgu nodarbošanos ir galvenie elementi nelikumīgās imigrācijas apkarošanai;

1.27

atbalsta pētījumā izteiktos ierosinājumus attiecībā uz Kopienas repatriācijas politikas izstrādi. Eiropadome 2002. gada novembrī ir piekritusi priekšlikumam par Rīcības programmu repatriācijas jomā, un šobrīd ir jāpasteidzina minētās programmas īstenošana;

1.28

piekrīt pētījumā izteiktajam viedoklim, ka “nelegālās migrācijas plūsmu samazināšanā būtiski svarīga ir trešo valstu sadarbība”, un Eiropadomes neseno sanāksmju secinājumiem, kuros “uzsvērta visaptverošas pieejas nepieciešamība attiecībā uz migrāciju, pievēršoties cilvēktiesībām, politiskajiem un attīstības jautājumiem izcelsmes un tranzīta valstīs”;

1.29

piekrīt pētījumā norādītajai migrācijas un attīstības politikas sinerģijai un uzskata, ka attīstības politika var uzlabot ekonomiskos un sociālos apstākļus trešās valstīs un tādējādi mazināt “spiedīgos” faktorus, kas izraisa migrāciju uz ES;

1.30

uzsver vajadzību ES aktīvi veicināt kopīgas iniciatīvas ar kaimiņvalstīm, izmantojot tādas programmas kā Jaunais kaimiņattiecību instruments, Tacis, Meda, Encas un INTERREG. Svarīgi ir radīt “draugu loku”, lai mieru un solidaritāti varētu attiecināt arī uz valstīm, kas pēc Savienības paplašināšanas robežojas ar ES. Eiropas Savienībai jādarbojas partnerībā ar minētajām valstīm, lai uzlabotu to ekonomikas stāvokli un sociālo situāciju un mazinātu “spiedīgos” faktorus, piem., augsto bezdarba līmeni, zemās algas, demokrātijas trūkumu un organizēto noziedzību. Viena no sadarbības prioritārajām jomām būs migrācijas pārvaldība. Dažas kaimiņvalstis ir izstrādājušas rīcības plānus, kuru mērķis jo īpaši ir nelikumīgā migrācija, un ES ir gatava atbalstīt minēto plānu īstenošanu, kā arī to valstu pasākumus nelikumīgās imigrācijas apkarošanai, kuras sagatavos šādus plānus;

1.31

uzsver vietējo un reģionālo varas iestāžu izšķirošo nozīmi tādās programmās kā Tacis, Meda, Encas un INTERREG un atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka vietējām un reģionālajām varas iestādēm ir izšķiroša nozīme turpmāko programmu izstrādē;

1.32

vispārēji atbalsta priekšlikumus attiecībā uz jauno kaimiņattiecību instrumentu, tomēr nav apmierināta, ka minētais instruments (par kuru Reģionu komiteja ir sniegusi atsevišķu atzinumu) nepiešķir plašākas funkcijas vietējām un reģionālajām varas iestādēm, jo īpaši tādēļ, ka daudzās politikas jomas, uz ko attiecas minētais instruments, ir vietējo un reģionālo varas iestāžu kompetencē;

1.33

piekrīt pētījumā uzsvērtajai nelikumīgā darba tirgus un ēnu ekonomikas apkarošanas nepieciešamībai, norādot, ka “ēnu ekonomiku provizoriski novērtē 7-16 % apmērā no ES iekšzemes kopprodukta, kaut gan to nekādā gadījumā neveido vienīgi nelegālie imigranti”. Nepieciešama nedeklarētā darba pārveidošana par pastāvīgu nodarbinātību, un šis jautājums kā viena no desmit prioritātēm bija iekļauts nodarbinātības pamatnostādnēs 2003. gadam. Vairākas dalībvalstis savos valsts nodarbinātības rīcības plānos (NAP) 2003. gadam ir noteikušas īpašus pasākumus attiecībā uz ārvalstu darba ņēmējiem un migrantiem, kuri ieceļojuši nelikumīgi, un komiteja atzinīgi vērtē Hāgas programmā izteikto aicinājumu dalībvalstīm sasniegt Eiropas Nodarbinātības stratēģijā paredzētos mērķus nelikumīgā darba tirgus samazināšanas jomā;

1.34

atzīmē nepieciešamību nodrošināt lielāku atbalstu pierobežu reģioniem, jo tos salīdzinājumā ar citiem reģioniem daudz lielākā mērā ietekmē nelikumīga ieceļošana, un atbalsta Eiropas Robežsardzes korpusa izveidi un agrā brīdinājuma sistēmas izveidi, jo ir jāpanāk efektīva Eiropas Savienības ārējo robežu kopēja aizsardzība, turklāt nepieciešams tālāk attīstīt tiesisko sadarbību un policijas spēku sadarbību centrālajā un reģionālajā/vietējā līmenī;

2.1

atgādina ES iestādēm par vietējo un reģionālo varas iestāžu nozīmīgajām funkcijām migrantu integrācijā un, ņemot vērā minētās funkcijas, uzsver vietējo un reģionālo varas iestāžu izšķirošo nozīmi daudzajās pētījumā norādītajās iniciatīvās. Minētās iniciatīvas ietver pieredzes apmaiņu saistībā ar integrācijas pasākumiem, tādu programmu izstrādi kā, piem., jaunais kaimiņattiecību instruments un Tacis un INTERREG u.c. turpinājumprogrammas, un tādēļ iesaka pilnvērtīgi iesaistīt minētajās programmās vietējās un reģionālās varas iestādes;

2.2

argumentē, ka jābūt lielākām iespējām pieredzes un labākās prakses apmaiņai, ieskaitot tādus pasākumus kā speciālistu grupu veikta salīdzinoša pārskatīšana saistībā ar imigrācijas politiku, un atzīmē, ka to varētu panākt, pieņemot ES imigrācijas politikas izstrādei koordinēšanas atklāto metodi, un mudina Eiropadomi pieņemt Eiropas Komisijas priekšlikumus minētajā jomā;

2.3

aicina Eiropas Komisiju izveidot grupu, kurā ir to ģenerāldirektorātu darbinieki, kuru politika un rīcība ietekmē trešo valstu pilsoņus, tā lai esošo pasākumu varētu efektīvāk integrēt un koordinēt;

2.4

prasa Eiropas Komisijai publicēt pētniecības programmu, lai novērstu pētījumā norādītās nepilnības pētniecībā;

2.5

aicina ievērojami palielināt INTI programmas finansējumu, lai nodrošinātu vietējām un reģionālajām varas iestādēm iespēju piedalīties lielākā skaitā ES finansēto starptautisko projektu imigrantu integrācijai;

2.6

uzsver migrācijas nozīmīgumu saistībā ar darbaspēka deficīta novēršanu un aicina Eiropadomi izstrādāt efektīvas politiskas iniciatīvas minētajās jomās, ieskaitot trešo valstu pilsoņu iesaisti darbā zinātniskajā pētniecībā;

2.7

uzsver iespēju izstrādāt piemērotu attīstības politiku trešās valstīs. Pētījumos par migrāciju ir svarīgi ņemt vērā migrācijas plūsmu jaunās iezīmes, piemēram, feminizāciju, kas ir ļoti būtiska imigrācijas politikas izstrādē un īstenošanā;

2.8

pieprasa vietējo un reģionālo varas iestāžu pilnvērtīgu iesaisti ticamu un salīdzināmu datu izveidošanā ES līmenī;

2.9

atbalsta Eiropas Komisijas nodomu uzsākt visaptverošu konsultāciju procesu par Zaļo grāmatu “ES pieeja ekonomiskās integrācijas pārvaldībai”(KOM (2004) 811 galīgā red.) un atgādina Komisijai, ka šādā procesā pilnībā jāapspriežas ar vietējām un reģionālajām varas iestādēm;

2.10

uzskata, ka ir steidzami jārīkojas, lai turpmāk attīstītu Eiropas Migrācijas tīklu un Novērošanas centru, arī šajā gadījumā pilnībā iesaistot vietējās un reģionālās varas iestādes;

2.11

izsaka bažas par Eiropadomes gauso virzību uz priekšu ES imigrācijas politikas un no Eiropadomes 1999. gada Tamperes sanāksmes izrietošo pasākumu izstrādē; ņemot vērā minētās bažas, uzsver vajadzību pieņemt tūlītējus lēmumus par Hāgas programmā izklāstītajiem jautājumiem.