22.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 71/19


Reģionu komitejas atzinums par Zaļo grāmatu par valsts un privātajām partnerattiecībām un Kopienas tiesību aktiem par sabiedriskajiem un koncesiju pasūtījumiem

(2005/C 71/05)

REĢIONU KOMITEJA,

ņemot vērā Eiropas Komisijas Zaļo grāmatu par valsts un privātajām partnerattiecībām un Kopienas tiesību aktiem par sabiedriskajiem un koncesiju pasūtījumiem (COM(2004) 327 galīgā red.),

ņemot vērā Prezidenta 2004. gada 30. aprīļa lēmumu, par konsultēšanos šajā jautājumā saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 265. panta pirmo punktu,

ņemot vērā tās priekšsēdētāja 2004. gada 26. maija lēmumu dot norādījumu Ekonomikas un sociālo lietu komisijai pieņemt atzinumu šajā jautājumā,

ņemot vērā tās atzinumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par valsts piegādes līgumu, valsts pakalpojumu līgumu un sabiedriskā darba līgumu piešķiršanas procedūru koordināciju, kā arī priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, kas koordinē līgumu piešķiršanas procedūras subjektiem, kuri darbojas ūdens, enerģijas un transporta nozarēs; (COM(2000) 275 galīgā red. – 2000/0115 COD un COM(2000) 276 galīgā red. – 2000/0117COD – CdR 312/2000 galīgā red.) (1),

ņemot vērā tās atzinumu par Zaļo grāmatu attiecībā uz vispārējo interešu pakalpojumiem Eiropā (COM(2003) 270 galīgā red. – CdR 149/2003 galīgā red.) (2),

ņemot vērā tās atzinumu par Lisabonas stratēģijas vidusposma pārskatu, ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas Nodarbinātības stratēģijas īstenošanas nostiprināšanu, ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas vadlīnijām, ņemot vērā Padomes ieteikumus attiecībā uz dalībvalstu nodarbinātības politikas īstenošanu, (COM(2004) 239 galīgā red. – CdR 152/2004 galīgā red.),

ņemot vērā atzinuma projektu (CdR 239/2004 rev. 1), kuru pieņēmusi Ekonomikas un sociālo lietu komisija 2004. gada 4. oktobrī (ziņojuma sniedzēja: Segersten Larsson kundze, Vārmlandes apgabala padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja (SE-ETP),

savā 57.plenārajā sesijā 2004. gada 17. un 18. novembrī (17. novembra sēdē) pieņēma šādu atzinumu:

1.   Reģionu komitejas apsvērumi

REĢIONU KOMITEJA

1.1

atbalsta Komisijas Zaļo grāmatu par valsts un privātajām partnerattiecībām un ES tiesiskos aktus par valsts līgumu piešķiršanu un koncesijām, tā kā Eiropas Savienībā sadarbība starp pašvaldībām/reģioniem un uzņēmējdarbības vidi ir ieguvusi pieaugošu nozīmi. Attīstības, kohēzijas un konkurences jautājumi var tikt saskaņoti ar vienu no visnozīmīgākajiem Lisabonas stratēģijas aspektiem: klimata uzlabošana vienmērīgai iekšējā tirgus darbībai. Tajā pat laikā, komiteja vēlētos uzsvērt ievērojamās pretrunas starp dalībvalstīm un starp dažādajām darbības jomām sadarbības formu un to apjoma ziņā;

1.2

atzīmē, ka Zaļā grāmata nesatur konkrētus priekšlikumus. Tomēr, tā norāda uz apjomu, kādā Kopienas tiesiskie akti piemērojami privātā partnera izvēles fāzē, un sekojošā fāzē, ar mērķi noteikt jebkādas neskaidrības, kā arī analizēt to apjomu, kādā Kopienas ietvars ir piemērots VPP noteikumiem un sevišķajām īpašībām. Zaļā grāmata tāpat uzdot vairākus jautājumus, atbildes uz kuriem ir sagaidāmas kā ļoti nozīmīgas Komisijas turpmākajam darbam;

1.3

uzskata, ka valsts un privātās partnerattiecības nevar tikt uzskatītas kā tikai tīri tehniska, juridiska lieta, tās jāpaplašina un jāilustrē skatoties no politiskās perspektīvas viedokļa;

1.4

cer, ka visiem jautājumiem, kas saistīti ar partnerattiecībām, līgumu piešķiršanu un vispārējo interešu pakalpojumiem tiks pievērsta atbilstoša uzmanība;

1.5

uzskata, ka vietējās un reģionu varas iestādes, t.i., tās, kuras atrodas vistuvāk pilsoņiem, ir vispiemērotākās, lai izlemtu vai tām jānodrošina pakalpojumi pašām, vai jāatsakās no līdzdalības, vai jādarbojas sadarbībā ar citiem partneriem. Komiteja uzsver politisko savienību izšķirošo lomu, novērtējot kam jāvada valstiski finansētie pakalpojumi;

1.6

uzskata, ka vietējās un reģionu varas iestādes parasti vislabāk izvietotas, lai novērtētu kā pakalpojumi jāfinansē;

1.7

uzsver dažādās lomas, kuras spēlē vietējās pašvaldības un reģioni, tā kā papildus organizācijas, pārvaldes un pārraudzības darbībām, tās tāpat vada iekšējo pakalpojumu nodrošināšanu;

1.8

neuzskata, ka partnerattiecības būtu jāuzskata par brīnumlīdzekli; potenciālās valsts un privātās partnerattiecības jānovērtē atbilstoši katram projektam;

1.9

piekrīt, Zaļās grāmatas apliecinājumam, ka valsts partnerim jāspēj noteikt sasniedzamie mērķi sabiedrisko interešu, nodrošināmo pakalpojumu kvalitātes un cenu veidošanas politikas ziņā, kā arī tam jāuzņemas atbildība pār šo mērķu atbilstības pārraudzību.

Valsts un privāto partnerattiecību attīstība

REĢIONU KOMITEJA

1.10

atzīmē, ka “partnerattiecības” tiek interpretētas daudz plašākā nozīmē kā sākotnēji iecerēts;

1.11

iesaka, ka nākotnē “valsts un privātās partnerattiecības” jādefinē ierobežojošākā veidā, lai apzīmētu paplašinātas attiecības, kopējā riska uzņemšanos, kā arī galvenās finansiālās saistības;

1.12

uzskata, ka, attiecīgi, ir ārkārtīgi svarīgi precīzāk nodefinēt valsts un privāto partnerattiecību konceptu, lai nodrošinātu atbilstošas pārrunas, kuras attiektos uz jebkurām turpmākajām Kopienas aktivitātēm;

1.13

piebilst, ka partnerattiecības/sadarbība parasti tiek uztvertas kā plašāka parādība nekā tikai valsts un privātās partnerattiecības. Pašvaldības un reģionu varas iestādes tāpat sadarbojas ar daudziem citiem partneriem, tādiem kā vietējie un reģionālie varas pārstāvji, universitātes, arodbiedrības, reliģiskās kopienas, asociācijas, sociālās un interešu grupas, brīvprātīgās organizācijas un atsevišķi indivīdi. Paredzams, ka arī šie partneri nākotnē iegūs nozīmi;

1.14

atzīmē, ka dažreiz tradicionālās līgumu piešķiršanas formas, kurās puses tiecas pēc ciešākas sadarbības un kopējas atbildības pārņemšanas, arī tiek apzīmētas kā partnerattiecības, valsts-privātās partnerattiecības vai valsts-privātās partnerattiecības uz līguma pamata;

1.15

uzskata, ka ciešāka sadarbība tāpat ir nozīmīga tradicionālajās līgumu piešķiršanas formās, it īpaši ieviešanas fāzē;

1.16

norāda, ka kopējās partnerattiecībās vai institucionalizētajās partnerattiecībās, galvenā atbildība bieži tiek uzlikta valsts varas institūcijām. Papildus ieguvums veidojas no tā, ka lielāku atbildību uzņemas privātais sektors, kā arī no kopējā finansējuma, jaunām idejām un pieejām, kā arī no ilgtermiņa attiecību nodibināšanas.

1.17

uzsver, ka jau eksistē vairākkārtējas kontroles tādu pakalpojumu sniegšanas jomā, kam ir vispārēja ekonomiska nozīme, kā arī partnerattiecību jomā, kurās iesaistītas valsts iestādes. Nedrīkst aizmirst, ka ekonomisku un politisku lēmumu gadījumā vairākkārt tiek pielietota demokrātiska balsošanas procedūra un līdz ar to padziļināta kontrole un rūpīgas pārbaudes, ko veic pašu kontroles orgāni. Tas viss garantē daļēju atklātību.

2.   Reģionu komitejas ieteikumi

2.1

uzsver, ka ES līguma principi, piemēram, par caurspīdīgumu, vienlīdzīgām iespējām, proporcionalitāti un savstarpējo atzīšanu, jāliek pamatā visiem dažādajiem partnerattiecību projektu veidiem;

2.2

neuzskata, ka būtu atbilstoši ieviest jebkādu Kopienas partnerattiecību likumdošanu pašreizējā fāzē, tā kā “partnerattiecību” jēdziens nav skaidri definēts. Komiteja neuzskata, ka valsts- privātās partnerattiecības varētu iekļaut Kopienas līgumu piešķiršanas direktīvās, tā kā tās nenodrošina pietiekamu atbalstu iniciatīvai, riska uzņemšanai vai elastīgumam. Reglamentējošais ietvars nav pietiekami elastīgs, jo partnerattiecības ietver aktīvāku partnera lomu, nevis tikai tradicionālo līgumu piešķiršanas nodrošinātāja lomu. Komisija, kaut arī daļēji ir ņēmusi vērā Reģionu komitejas iepriekšējos atzinumus, tomēr nepietiekamā mērā.

2.3

uzsver vietējo un reģionālo varas pārstāvju centrālo lomu, nosakot, organizējot, finansējot un pārraugot vispārējo interešu pakalpojumus;

2.4

uzskata, ka, atsaucoties uz to pienākumu garantēt pieeju vispārējo interešu pakalpojumiem, valsts varas pārstāvjiem ir jābūt brīviem savā izvēlē un tiem jāeksperimentē ar dažādiem modeļiem tik ilgi cik vien noteikti principi, tādi kā, caurspīdīgums, vienlīdzīga attieksme, proporcionalitāte un savstarpējā atzīšana, tiek ievēroti;

2.5

uzskata, ka vietējās un reģionu varas iestādes tāpat vislabāk izvietotas, lai noteiktu pakalpojuma modeli, veidu un kvalitātes prasības, tā kā tās atrodas vistuvāk pilsoņiem. Turklāt demokrātiskās procedūras, kurām šādu lēmumu gadījumos ir pakļautas valsts iestādes, nodrošina daļēju pārraudzību un caurspīdīgumu;

2.6

uzskata, ka ir nepieciešams vēlreiz uzsvērt, lai šīs varas iestādes būtu brīvas savā izvēlē izlemt vai pašām nodrošināt iekšējos pakalpojumus, attiekties no līdzdalības, vai arī vadīt sadarbībā ar citām pusēm;

2.7

uzsver nepieciešamību vietējām un reģionālajām varas institūcijām attīstīt citas individuālas, elastīgas sadarbības formas;

2.8

uzsver nepieciešamību vairāk orientēties uz pilsoņiem, tā kā pakalpojumi tiek nodrošināti pilsoņiem;

2.9

savā atzinumā par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par valsts piegādes līgumu, valsts pakalpojumu līgumu un sabiedriskā darba līgumu piešķiršanas procedūru koordināciju apgalvo, ka valsts un privāto partnerattiecību projektiem jābūt elastīgiem un vispārēji pieejamiem. Tāpat visas iepirkuma procedūras laikā tiek uzsvērta nepieciešamība pēc plaša dialoga starp pircēju un piegādātāju;

2.10

tajā pašā atzinumā atzīmēja, ka “jānosaka, ka reģionālo un vietējo varas institūciju līgumu piešķiršana to pašu juridiskajiem uzņēmumiem neietilpst direktīvu apjomā un jāuzskata kā ražošana, kas veikta saskaņā ar viņu pašu pārvaldi”;

2.11

atbalsta Zaļās grāmatas apliecinājumu, ka “Kopienas tiesiskie akti par valsts līgumiem un koncesijām ir neitrāli attiecībā uz dalībvalstu izvēli, lai tās pašas nodrošinātu sabiedriskos pakalpojumus vai uzticētu to trešai pusei”;

2.12

atzīmē, ka daudzas valstis attīsta tādu partnerattiecību veidu, kurā individuāli pilsoņi izlemj, kas nodrošinās pakalpojumus. Valsts varas institūciju loma ir vairāk saistīta ar minimālā kvalitātes līmeņa garantēšanu, kā arī nodrošināšanu, ka kompānijas ir bona fide (ar labiem nodomiem). Pašreizējie piegādes noteikumi neparedz situācijas, kurās pilsoņi ir nozīmīgi dalībnieki un pieņem galīgo lēmumu attiecībā uz to, kurš piegādās pakalpojumu;

2.13

pašlaik nespēj noteikt vai jāievieš Kopienas tiesiskie akti par pakalpojumu koncesiju, tāpēc, ka vēl arvien nav definēts jēdziens “partnerattiecības”. Komiteja neuzskata, ka pakalpojumu koncesija jāpakļauj Kopienas līgumu piešķiršanas direktīvām, tā kā koncesijām nepieciešama elastīgāka procedūra nekā līgumu piešķiršanai;

2.14

atzīmē, ka pašreizējie līgumu piešķiršanas tiesiskie akti vēl joprojām ir sarežģīti un neveicina elastīgumu un novatoriskas idejas;

2.15

uzsver nepieciešamību, ka lēmumam par kompānijas pārvietošanu no valsts uz privāto sektoru ir jābūt ekonomiskās politikas lēmumam, un, atbilstoši, jābūt dalībvalstu īpašajā kompetencē;

2.16

cer, ka konkurences dialoga laikā iegūtā pieredze tiks ņemta vērā pirms jebkādi citi pasākumi tiks ierosināti. Komiteja tāpat atzīmē, ka tās atzinumā par līgumu piešķiršanas direktīvām, tā izteica iebildumus attiecībā uz šī veida līgumu piešķiršanu un tā vietā aicināja vairāk izmantot vienošanās līgumus;

2.17

cer, ka Komisija izskaidros juridisko situāciju Tekkalas (Teckal) aspektā, tā kā dalībvalstīs to interpretē dažādi. Komiteja neuzskata, ka pilnīgā valsts īpašumā esošo uzņēmējsabiedrību darbību vajadzētu regulēt Kopienas līgumu piešķiršanas tiesiskajiem aktiem, tā kā tās tiek valstiski kontrolētas un to darbība ir līdzvērtīga iekšējām darbībām. Turklāt, vairums no darbībām uzņēmējsabiedrībās tiek veiktas saistībā ar valsts varas institūcijām, kurām tās pieder;

2.18

uzsvērtu nepieciešamību pēc vietējas/reģionālas politiskas saskaņas noslēdzot ilgtermiņa līgumus;

2.19

izceltu nepieciešamību ņemt vērā demokrātiskās prasības, kurām jāatspoguļo pilsoņu vēlmes, papildus konkurences vajadzībām;

2.20

paredz atgriezties pie apspriežamā jautājuma tiklīdz jēdziens “partnerattiecības” tiks nodefinēts;

2.21

visbeidzot, izvirzītu dažus turpmākos jautājumus:

Kā tiek aizsargāts demokrātiskais faktors partnerattiecību projektos un līgumu piešķiršanā?

Kādas ir pilsoņu iespējas īstenot politisko varu?

Kāda ekonomiskā brīvība ir iespējama ilgtermiņa līgumu ietvaros?

Kā var nodrošināt darbības politisko brīvību?

Kā mainās vajadzības un kā tiek vadīti apstākļi ilgtermiņa līgumos?

Kā pilsoņi tiks nodrošināti ar uzņēmumu darbības caurspīdīgumu?

Vai ir pārliecība, ka varas institūcijas būs spējīgas vadīt, pārvaldīt un garantēt augstas kvalitātes pilsoņiem domātus pakalpojumus?

Kāds ir strukturālo fondu iespaids un nozīme attīstot valsts un privātās partnerattiecības?

Brisele, 2004. gada 17. novembrī

Reģionu komitejas

prezidents

Peter STRAUB


(1)  OV C 144, 16.5.2001., 23. lpp.

(2)  OV C 73, 23.3.2004., 7. lpp.