22.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/12

1.1

Reģionu komiteja ir pastāvīgi, ieskaitot savos pēdējā laika atzinumos, atbalstījusi Lisabonā uzsākto projektu, kas atzina ciešo sasaisti starp ekonomikas politiku, nodarbinātības politiku un sociālo politiku;

1.2

Komisijas Paziņojums norāda uz nozīmīgu attīstību Lisabonas Samitā uzsāktajā procesā ar mērķi nodrošināt Eiropas politiku sociālo dimensiju;

1.3

dokuments atklāj Komisijas nolūku panākt Sociālās Politikas Darba kārtībā noteiktos mērķus, kurus Komiteja jau ir atbalstījusi, ne mazāk svarīgi ikgadējo Sociālās Politikas Darba kārtības Realizēšanas Rezultātu kontekstā;

1.4

RK apsveic Komisijas dokumenta detalizēto raksturu, kas visaptveroši pieiet jautājumam;

1.5

RK apsveic Komisijas pūles pievērst uzmanību dažādiem sociālās politikas aspektiem un sastādīt priekšlikumus, kas nodarbotos ar visiem neskaitāmajiem dažādo jomu aspektiem; šie ir pasākumi, kas jāpieņem visos līmeņos – Eiropas, nacionālajā, reģionālajā un vietējā līmenī– lai visiem Eiropas pilsoņiem sniegtu labu dzīves kvalitāti;

1.6

RK ir pārliecināta par nepieciešamību – vēl vairāk, kā norādīts daudzos Komisijas dokumentos – attīstīt vispiemērotākās struktūras, lai darbinātu un realizētu Eiropas nodarbinātības potenciālu, kas ir ļoti augsts;

1.7

RK atzīst un uzsver vērtību, ko katras personas dzīves kvalitātei pievieno iespēja atrast darbu, kas ir apmierinošs gan no finansiālās, gan profesionālās puses;

1.8

RK apsveic, jo sevišķi, Paziņojuma priekšstatu par sociālo aizsardzību nevis kā sistēmu, kas aizstāj katras personas spējas uzņemties atbildību par savas dzīves kvalitāti, bet gan kā pasākumu, kas indivīdiem var sniegt atbalstu, dodot tiem jaunu pašapziņu un radot tiem nepieciešamos sociālos apstākļus, lai tie spētu uzņemties eiropiešu lomu tā, lai viņiem nebūtu jāpaliek nabadzības un sociālās izolētības stāvoklī;

1.9

RK piekrīt Komisijai, uzsverot nepieciešamību ieviest efektīvus preventīvus un rehabilitējošus pasākumus, lai novērstu nabadzību un sociālo izolētību visievainojamākajās iedzīvotāju grupās;

1.10

RK piekrīt Komisijai, norādot, sabiedriskie pakalpojumi, ko sniedz vietējās un reģionālās iestādes, jo sevišķi tādus kā bērnu aprūpe un sabiedriski izglītojošā apmācība par bērniem, vecu cilvēku un invalīdu, utt., aprūpe un sociālā aizsardzība ir būtiska, ja Eiropas pilsoņiem ir jādod apmierinošas nodarbinātības iespējas;

1.11

RK jo sevišķi apsveic uzsvaru, kas dots nepieciešamībai veicināt pakalpojumus veciem cilvēkiem, un arī uzsver, ka šos pakalpojumus nav jāuztver tikai kā iespēju rūpēties par veciem cilvēkiem ārpus ģimenes, bet, ka ņemot vērā pieredzi, kas iegūta vietējā un reģionālajā līmenī, visvērtīgākie pakalpojumi, kas spēj apvienot vecāka cilvēka un viņa ģimenes labklājību, šķiet esam tie, kas sniegti personas pašas mājās, kad tas ir iespējams;

1.12

RK atzīmē, ka iemesls, kāpēc dokumentā nav informācijas, kas attiecas uz pievienošanās valstīm, proti, ka Komisija ir izmantojusi īpašas anketas, lai palīdzētu izstrādāt dokumentu, kas tika nosūtītas arī uz pievienošanās valstīm, bet tā no pievienošanās valstīm nesaņēma pilnīgas atbildes uz šīm anketām no šīm valstīm, un ka tāpēc tā nespēja ietvert tās dažādo stratēģiju, kas tika pieņemtas ar mērķi palielināt nodarbinātību, novērtējumā.

2.1

atsaucoties uz Komisijas minētajiem rehabilitācijas pasākumiem ar mērķi veicināt riskam pakļauto sociālo grupu kā invalīdu atgriešanos nodarbinātībā, atzīmē, ka ir nepieciešami reāli sociāli pasākumi, ne tikai medicīniski pasākumi, kurus Komisija, šķiet, savā Paziņojumā mudina veikt. Patiesībā daudzos gadījumos atgriešanos darbā kavē ne tikai medicīniski faktori, praktiski fiziski šķēršļi, bet arī būtiski psiholoģiski uzvedības un sociāli faktori; tāpēc Komisijai būtu vairāk jāuzsver, un ne tikai savos secinājumos, vietējo un reģionālo iestāžu lomu, ieviešot aptverošāku sociālo un labklājības pasākumu klāstu šajos gadījumos. Protams, ka šiem pasākumiem ir jāiet rokrokā ar reāliem rehabilitācijas pasākumiem šī vārda medicīniskajā nozīmē, kas jāievieš galvenokārt ar nacionāla līmeņa sistēmu palīdzību.

2.2

izsaka nepieciešamību, kā jau norādīts citos atzinumos, pilnveidot pasākumus, kas tiek sniegti sociālās aizsardzības jomā un sinhronizēt tos ar ekonomikas un nodarbinātības politikas pasākumiem; ir jāparedz konsultēšanos ar vietējām un reģionālajām iestādēm, kurām ir vislabākā saikne ar visievainojamākajām sabiedrības daļām, un, vissvarīgāk, to iesaistīšanos visos gadījumos;

2.3

aicina Komisiju likt lielāku uzsvaru uz NVO lomu, kas nav minētas Paziņojumā, bet kuru darbs kopā ar vietējām un reģionālajām iestādēm ir būtisks, jo tās sniedz praktiskus sociālo jautājumu risinājumus, vissvarīgāk dodot izolētības riskam pakļautajiem cilvēkiem iespējas nonākt kontaktā ar darba pasauli, un kuras nav nenozīmīgākas par vietējā un reģionālajām iestādēm;

2.4

iesaka Komisijai turpināt pastāvīgi paturēt prātā, kā tā to dara dokumentā, uz kuru šis atzinums attiecas, galvenos punktus, kas jau atzīmēti attiecībā uz sociālās aizsardzības modernizāciju, kas ir Lisabonas Eiropas Padomes atzītie mērķi: augstas kvalitātes nodarbinātība, drošas pensiju sistēmas, sociālā integrācija un veselības aizsardzība;

2.5

atceroties Trešo Eiropas Komisijas ziņojumu par Sociālo un ekonomisko kohēziju 2004. gada 18. februārī, kur tika teikts, ka “noteikti ģeogrāfiskie vai dabas radītie fiziskie trūkumi var palielināt attīstības problēmas, it sevišķi tālākajos Eiropas Savienības reģionos un daudzajās salās”, Komisijai jāņem vērā šie trūkumi atbalstot vai veidojot pasākumus kā izglītība vai stimulēšana salās un tālākajos Eiropas Savienības reģionos, lai modernizētu sociālo aizsardzību vairāk un labākām darba vietām šo reģionu iedzīvotājiem, īpaši tiem, kuri saskaras ar grūtībām meklējot darbu prom no savām dzimtajām vietām.

2.6

atkārto savu viedokli, ka, ja Eiropai, kā tam vajadzētu būt, ir jāvirzās ciešāk pie sabiedrības un jākļūst demokrātiskākai un caurspīdīgākai; vietējām un reģionālajām iestādēm un pilsoniskajai sabiedrībai ir ciešāk jāiesaistās ekonomikas, sociālās un nodarbinātības politikas izstrādāšanā, realizēšanā un novērtēšanā, ne mazāk būtiski tas ir caur NVO;

2.7

atkārto, attiecībā uz izskatāmo paziņojumu, punktus, ko Reģionu komiteja jau ir atzīmējusi savā Atzinumā (CdR 15/2003) Par Eiropas Nodarbinātības Stratēģijas Pārskatu un 2003. gada Nodarbinātības Vadlīniju, kas balstītas uz Paziņojumu par piecu gadu Eiropas Nodarbinātības Stratēģiju (COM(2002) 416 galīgā red.) un Komisijas Paziņojumā Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Par Eiropas Nodarbinātības Stratēģijas Nākotni (EES): Pilnīgas nodarbinātības un labāku darbavietu visiem radīšanas stratēģija (COM(2003) 6 galīgā red.), proti, ka:

2.8

aicina Komisiju pastāvīgi uzsvērt jebkurā paziņojumā, kas ir domāti jautājumiem, kas attiecas uz elastīgāka darba tirgus nepieciešamību, vajadzību atbalstīt darbiniekus, kas izlēmuši uzsākt jaunu virzienu savā karjerā; adekvātu sociālās aizsardzības pasākumu trūkums rada draudu darba tirgus elastīgumam, kas tagad ir būtisks, ņemot vērā globālā tirgus raksturu;

2.9

uzskata, pamata ekonomiskā drošība gan zemi atalgotajiem strādniekiem, gan strādniekiem, kuri ieņem vidēji vai augsti atbildīgus amatus, ir svarīga. Vēl vairāk, atbalstam ir jākoncentrējas uz apmācību un tālākmācību un prasmju papildināšanu;

2.10

atzīmē, ka sociālās aizsardzības shēmām, sevišķi finansiāla rakstura shēmām, ir jāiesaista darba devējus, kas varētu būt labākā stāvoklī, lai izvērtētu individuālas situācijas un tāpēc ir vislabākajā stāvoklī, lai ieviestu pasākumus, kas veicinātu tādu cilvēku kā invalīdu atgriešanos darbā, varbūt palīdzot tiem atrast jaunu profesionālu amatu tajā pašā vai citā firmā;

2.11

iesaka, ka jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu, neierobežojot katras dalībvalsts pilnīgo likumdošanas autonomiju sociālās politikas jomā, lai ES dalībvalstis apzinātos paziņojuma secinājumos ietverto Komisijas ierosināto vadlīniju nozīmīgumu un vietējo un reģionālo iestāžu galveno lomu.