23.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 74/21

1.1

Izskatāmais Direktīvas projekts (1) neiekļaujas parastajā Kopienas tiesisko priekšrakstu kodifikācijas procedūrā. Komisija norādīja uz to, ka PVN noteikumiem, kas sākotnēji bija Padomes Sestās direktīvas 77/388/EEC objekts un kopš tā laika ir piedzīvojuši daudzus grozījumus, ir nepieciešama principiāla pārstrādāšana. Jo gadu gaitā priekšraksti jau ir vairākkārt pārstrādāti, koriģēti un paplašināti, kas neizbēgami ir novedis pie atkārtojumiem, neskaidriem nosacījumiem un pārklāšanās. Tādēļ bija nepieciešamas izmaiņas, ar kuru palīdzību teksts kļūtu skaidrāks un saprotamāks, vienlaikus nemainot priekšrakstu saturu: proti, tas ir darbs, kas tālu pārsniedz parastas modifikācijas robežas.

1.2

Bez tam, uz šī fona, tika veiktas citas izmaiņas, lai garantētu Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas savstarpēji atrunātos labas tiesību noteikšanas tehnikas principus. Jaunā teksta redakcija tiks sagatavota un iesniegta Padomei un Eiropas Parlamentam apstiprināšanai: arī tad, ja runa ir tikai par būtībā formālām izmaiņām, tā ir nevis modifikācija, bet tehniski “jauna redakcija”, kas nodrošina iespēju ar viena vienīga juridiska teksta starpniecību vienlaikus izmainīt un kodificēt tiesisko aktu, kā to paredz 2001. gada starpinstitucionālā vienošanās (2).

1.3

Direktīvu projekta teksts, kas pēc iespaidīga darba paveikšanas tagad ir iesniegts Komisijai, atceļ Sesto PVN direktīvu un aizstāj to; katrs atsevišķs pants ir pārstrādāts tā, lai tas būtu iespējami īss un kodolīgs, kā rezultātā no līdzšinējiem 53 pantiem radās 402 jauni panti; tekstā ir iekļauts arī satura rādītājs, kas nodrošina ātru un vieglu konsultāciju, kas patiešām ir vēlams jaunievedums.

2.1

Sakarā ar to, ka runa galu galā ir tikai par jaunu redakciju, nevis par jaunu direktīvu, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja varētu aprobežoties ar to, ka tā pieņemtu zināšanai Komisijas paveikto darbu un paslavētu labo rezultātu: ekonomikas dalībniekiem un iestādēm tas patiešām ir liels sakarā ar to, ka tiek nodrošināta ātra pieejamība un samazinātas “pelēkās” zonas interpretācijā. No otras puses, ziņojuma sniedzējam ir jāuzticas Komisijas apgalvojumam, ka teksta jaunā redakcija atbilst šodien spēkā esošo tekstu pielietojuma spektram: detalizēta kontrole nebūtu veicama, un, starp citu, to veica jau nacionālie eksperti un ekonomikas dalībnieki, atbilstošā veidā saņemot konsultācijas.

2.2

Bez tam, eventuālas padziļinātas pārbaudes ietvaros var noformulēt dažas saturiskas piezīmes attiecībā uz PVN politiku un tādu nodokļu politiku kopumā, kuras deklarētais mērķis ir harmonizēt iekšējā tirgus funkcionēšanas nosacījumus. Šai sakarā Direktīvas projekts (apsvērumu pamatojums 5) pauž, ka “vislielākā Pievienotās vērtības nodokļa vienkāršība (tiek) sasniegta, ja nodokļa iekasēšana ir tik vispārēja, cik vien iespējams. Līdz ar to, kopīgas nodokļu sistēmas ieviešana ir Kopējā tirgus un dalībvalstu interesēs,...”

2.3

Nākamajos divos “apsvērumos” Komisija tomēr ļauj iezagties šaubām: “ir nepieciešams rīkoties pakāpeniski, jo apgrozījuma nodokļa harmonizācija noved pie ievērojamām izmaiņām nodokļu struktūrā”; pēc tam tā paskaidro, ka (harmonizētajai) PVN sistēmai – pat tad, ja likmes un atvieglojumi netiek harmonizēti “pilnībā” – būtu jāveicina konkurences neitralitāte atsevišķās dalībvalstīs.

2.4

Komiteja norāda uz to, ka šie apsvērumi ir pārņemti no Sestās direktīvas sākotnējā teksta: ja kāds uzskata, ka tie pēc gandrīz 60 gadiem joprojām acīmredzami ir jāatkārto atkal tad šķiet, ka mēs kopš tā laika tikpat kā neesam izkustējušies no vietas. Harmonizācija acīmredzami mīņājas uz vietas, un citi signāli, par kuriem ir runa nākošajās nodaļās, nemaz tik optimistiski nav.

2.5

Nepieciešams vēlreiz uzsvērt, ka ar Sesto direktīvu ieviestie un joprojām spēkā esošie PVN noteikumi ir “Pārejas noteikumi” un nekādā veidā nav uzskatāmi par pazīmi apņēmīgai rīcībai “galīgas” sistēmas virzienā: tas, šķiet, ir viennozīmīgs pieturas punkts, kas liecina par to, ka attiecībā uz sistēmas mērķtiecīgumu pastāv neskaidrības, ko Komiteja ir komentējusi ar konkrētiem priekšlikumiem savā atzinumā par tēmu “Vieta pakalpojumu aplikšanai ar nodokli” (3).

2.6

Noteikumiem par izņēmumiem, kam – ja jau tie ir nepieciešami – vismaz iekšējā tirgus interesēs vienmēr ir jābūt pagaidu, ir vēl viens padziļināms aspekts. Jaunākie no tiem pa daļai uz laiku, pa daļai bez termiņa ierobežojuma tika piešķirti desmit jaunajām dalībvalstīm. Citi noteikumi par izņēmumiem, kas tika piešķirti tā saucamā “otrā iestāšanās viļņa” valstīm (Austrijai, Grieķijai, Somijai, Portugālei, Spānijai un Zviedrijai), joprojām ir spēkā. Šai sakarā, protams, ir interesanti, ka tikai daži no tiem tika iekļauti direktīvās par Sestās direktīvas grozījumiem, bet lielākā daļa “paslēpās” iestāšanās dokumentos. Šī jaunās Direktīvas projekta priekšrocība ir tāda, ka tiek atklāti visi noteikumi par izņēmumiem.

2.7

Izņēmumi, tostarp arī tādi, kas piešķirti pirms ilga laika, jāpārbauda, raugoties no to iespējamās atcelšanas viedokļa. No otras puses, “dibinātājvalstīm” nav nekādas intereses nodarboties ar šo tēmu: arī tās savā laikā ir tikušas pie izņēmumu izbaudīšanas, par ko tās šodien, dabiski, nevēlas runāt (vismaz tikmēr ne, kamēr saglabāsies “Pārejas noteikums”); citas starpā šeit kā piemēru var minēt slaveno “nulles likmi”, kas sākotnēji tika piešķirta divām valstīm. Un tā vietā, lai to atceltu, “nulles likmes” pielietojums tika paplašināts, ar vairākām jaunām valstīm.

2.8

Taču ne visi izņēmumi ir nepamatoti; daži no tiem, kam piemīt pastāvīgs raksturs, attiecas uz aizjūras reģioniem, salām un attāliem apgabaliem, kas atvieglojumu piešķiršanas brīdī ir uzskatāmi par attīstības ziņā atpalikušiem. Tomēr, ņemot vērā laiku, kas kopš tā brīža ir pagājis, būtu mērķtiecīgi pārbaudīt uz reģionālā principa pamata piešķirto atvieglojumu sarakstu, lai konstatētu, vai priekšnoteikumi, kas pamatoja toreizējo atbrīvošanu, joprojām pastāv.

2.9

Citi, izņēmumi, kas arī nav maznozīmīgi, attiecas uz mazajiem uzņēmumiem: 16 dalībvalstis (jaunās un “otrā iestāšanās viļņa” valstis) drīkst pielietot atbrīvojumus no PVN arī tad, ja to apgrozījums pārsniedz Sestajā direktīvā noteikto maksimālo vērtību. Komiteja nespēj noslēpt savu izbrīnu par to: ja desmit jaunajās dalībvalstīs atbrīvošana zināmā aspektā var būt pamatota, tad nav izprotams, kāpēc tie būtu jāsaglabā arī pārējām valstīm – 12 gadus pēc to iestāšanās.

2.10

Pēc Komitejas domām, augstākminēto uzņēmumu atbrīvošana no PVN ir uzskatāma par konkurences izkropļojumu – kaut arī nelielu. Dalībvalstīm kopīgi ar Komisiju vajadzētu padziļināti pievērsties šim aspektam.

3.1

Komiteja vēlas apsveikt Komisiju ar tās lielisko darbu, ko tā ir veikusi rūpīgi un precīzi un galvenokārt – caurredzami; ja netiktu nodrošināta caurredzamība, diez vai būtu iespējams gūt pārskatu par to, cik daudziem principā vispārībai kalpojošiem noteikumiem ir paredzēti izņēmumi, atvieglojumi un īpaši nosacījumi. Pats par sevi saprotams, ka ne visas novirzes no kāda pamatprincipa ir nepamatotas; tomēr, acīmredzot, ir nepieciešams, lai dalībvalstis apspriestu no jauna un, ja iespējams, atceltu tādus izņēmumus, kuru spēkā esamībai vairs nav eksistenciāla attaisnojuma.

3.2

Komiteja šādus centienus tikpat kā nespēj saskatīt; gluži otrādi: kāda no lielākajām dalībvalstīm jau paudusi “vispārīgas ierunas”, kas varētu apdraudēt pat Komisijas Direktīvas projekta pieņemšanu. Raugoties pagātnē, perspektīvas nebūt nešķiet tik rožainas: Komisijas paziņojums 1996. gadā, kas ietvēra darba programmu un nodokļu harmonizācijas ierosinājumus, joprojām atrodas pie Padomes un nekad nav ticis izskatīts; 2000. gada paziņojums par jaunu PVN stratēģiju, acīmredzot, nekādu lielo rezonansi neizraisīja.

3.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar šo dokumentu nevēlas nosodīt dalībvalstu PVN politiku; tā apzinās faktu, ka to lēmumi joprojām ir atkarīgi no pārāk daudziem iekšējiem, ekonomiskiem un politiskiem faktoriem. Starp citu, tā pārstāv viedokli, ka visa tematika kopumā ne tik tālā nākotnē tiks pārbaudīta no jauna, lai būtu iespējams ieviest galīgu sistēmu un tādējādi mazināt vai pilnībā novērst vienu no lielākajiem šķēršļiem, kas kavē uz kopīgiem noteikumiem balstīta iekšējā tirgus izveides pabeigšanu.