7.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/60

1.1

Trešais ziņojums par ekonomisko un sociālo kohēziju saucas “Jaunas partnerattiecības kohēzijai – saplūšana, konkurētspēja un sadarbība”, un tajā ir Eiropas Savienības kohēzijas politikas bilance, īpaši par progresu, kāds panākts ekonomiskajā, sociālajā un teritoriālajā vienotībā, kā arī nākotnes perspektīvas.

1.2

Dokuments ir pamatos veidots no četrām daļām, un satur pirmajās lappās kopsavilkumu kā arī secinājumus ar kohēzijas politikas reformu piedāvājumiem:

1.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ļoti labvēlīgi uztver rezultātus, kādi iegūti no šīs politikas pēdējo gadu laikā, jo šī politika pieder pie Eiropas Savienības pamatpolitikas jomas. Tā uzskata, ka no ziņojuma izrietošie piedāvājumi atbilst mērķiem, kurus Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja aizstāv virknē savos dokumentos.

1.3.1

Šajā sakarā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja priecājas, ka Komisija nav sekojusi dažiem ierosinājumiem, kas izsakās par kohēzijas politikas renacionalizāciju.

1.4

Ņemot vērā ziņojumā aplūkoto elementu sarežģītību un daudzveidību, kā arī veidu, kas ļauj labāk saskatīt šajā projektā aplūkoto problemātiku, tika nolemts saglabāt Komisijas ziņojuma struktūru un nobeigumā novērtēt veiktās izmaiņas un nākotnes perspektīvas.

2.1.1

Pamatojoties uz dažādu statistiku rezultātiem, ziņojums apkopo kohēzijas stāvokli Eiropā, ar ekonomiskām, sociālām un teritoriālām sastāvdaļām, īpaši attiecībā uz konverģences pozitīvajiem rezultātiem.

2.2

Dokuments diezgan detalizēti analizē “kohēzijas valstu” progresu sakarā ar reālo konverģenci, pamatojoties uz 2001. gada informāciju, kaut gan daži dati attiecas uz 2002. gadu, un pēc tam iezīmē dažas perspektīvas. Analīze aptver arī kohēzijas stāvokli paplašinātajā Eiropā.

2.3

Starp šajā ziņojuma daļā aplūkotajiem elementiem figurē ražošanas un nodarbinātības pieaugums kohēzijas valstīs pēdējo gadu laikā salīdzinājumā ar pārējo Eiropas Savienību un pēdējā desmitgadē attīstījušās atšķirības starp 15 valstu Eiropas reģioniem, īpaši akcentējot mērķa numur 1 reģionus. Ziņojumā atrodama analīze par neseno ekonomisko attīstību jaunajās dalībvalstīs. Ir analizēti šo valstu atšķirīgie sasniegumi un fakts, ka, kaut arī šīs valstis tuvojas vidējam Eiropas Savienības ienākumu līmenim, tomēr palielināti izaugsmes tempi vēl ilgi būs nepieciešami.

2.4

Eiropas iedzīvotāju novecošana kā arī konkurētspējai, pieaugumam un nodarbinātībai noteicošie faktori kā piemēram jaunievedumi un zināšanas, kā arī vides aizsardzība Gēteborgas mērķu ietvaros, ir galvenie aspekti, kas tiek izmantoti šajā ziņojuma daļā.

2.5.1

Pēdējos desmit gados, īpaši 90to gadu otrajā pusē nacionālā un reģionālā kohēzija ir jūtami progresējusi, samazinot atšķirības gan starp Eiropas Savienības valstīm, gan reģioniem. Tomēr kohēzija starp dalībvalstīm ir bijusi augstāka, nekā starp reģioniem.

2.5.2

Neraugoties uz Strukturālo fondu pozitīvo ieguldījumu un, neraugoties uz realizēto progresu, tomēr vēl pastāv ļoti nozīmīgas atšķirības, raugoties no labklājības/ekonomisko sasniegumu aspekta, kas atspoguļo dažu valstu/reģionu strukturālās nepilnības.

2.5.3

Tāpat arī pastāv vairākas problēmas ar mazāk nodrošināto reģionu konkurētspēju. Daži Eiropas reģioni vēl ir pārāk izolēti, tiem trūkst kvalificēta darbaspēka un investīciju, un to rīcībā trūkst līdzekļu. lai varētu iegūt sasaisti ar informācijas sabiedrību.

2.5.4

Sociālās kohēzijas un nodarbinātības jomā ir vismazāk panākto sasniegumu:

2.5.4.1

Ilgtermiņa bezdarba līmenis ir tikpat augsts.

2.5.4.2

Nelielais nodarbinātības pieaugums ES-15 2001. gadā, saistībā ar nodarbinātības līmeņa mazināšanos kandidātvalstīs, pēdējo gadu laikā ir novedis pie arvien lielākas reģionālo atšķirību paasināšanās.

2.5.4.3

Dažos Eiropas reģionos ir samazinājies iedzīvotāju dabiskais pieaugums un ir paredzams, ka turpmākajos gados tas samazināsies vēl vairāk (demogrāfiskās prognozes paredz samazinājumu vairākās dalībvalstīs un jaunpienākušajās valstīs, ar dažiem izņēmumiem);

2.5.4.4

Vissvarīgākais faktors nodarbinātības aspektā: darbaspējīga vecuma iedzīvotāju skaits samazinās ātrāk nekā zemeslodes iedzīvotāju skaits. Prognozes 2025. gadam norāda, ka cilvēki vecumā virs piecdesmit gadiem sastādīs 35 % no darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem 15 valstu Eiropas Savienībā, salīdzinot ar 26 % 2000. gadā. To papildina nepārtraukta cilvēku, kam ir virs 65 gadiem, skaita palielināšanās;

2.5.4.5

Šie skaitļi rāda veco cilvēku atkarības līmeņa paaugstināšanos. 15 valstu Eiropas Savienībā 65 gadus veci cilvēki un vecāki patlaban sastāda apmēram 25 % no cilvēkiem darba spējīgā vecumā, citiem vārdiem sakot, uz katru cilvēku vecumā no 15 līdz 65 gadiem, viens pensionārs. 2025. gadā šie procenti pieaugs līdz 36 %, proti, trīs darba spējīga vecuma cilvēki uz katru pensionāru. Kandidātvalstīs šie skaitļi pieaugs no mazāk par 20 % līdz vairāk par 30 %.

2.5.4.6

Ziņojumā vērsta uzmanība uz faktu, ka šie dati neatspoguļo, cik personu darba spējīgā vecumā būs nepieciešams, lai uzturētu 65 gadus vecus un vecākus cilvēkus (2002. gadā 15 valstu Eiropas Savienībā bija 64 % darba spējīgā vecuma cilvēku, šis skaitlis bija 56 % kandidātvalstīs, ar lielām atšķirībā starp valstīm un reģioniem).

2.5.5

Ziņojumā vērsta uzmanība uz faktu, ka atšķirība starp Eiropas Savienības valstīm un reģioniem gan ienākumu, gan nodarbinātības aspektā vēl pastiprināsies sakarā ar jaunu dalībvalstu pievienošanos 2004. gada maijā. Šajās valstīs ir reģistrēti palielināti pieauguma tempi, bet to iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, kā arī nodarbinātības līmenis daudzos gadījumos ir zemāks par 15 valstu Eiropas Savienības vidējo līmeni.

2.5.6

Attiecībā uz pieaugošo savstarpējo atkarību, kāda pastāv starp tirdzniecību un investīcijām, ekonomiskā attīstība jaunajās dalībvalstīs varēs nodrošināt nepieciešamo dinamiku, lai radītu paaugstinātus pieauguma tempus visai Eiropas Savienībai kopumā. Šos pozetīvos impulsus galvenokārt izjutīs Vācijā un Itālijā.

2.5.7

Paplašinātajā Eiropas Savienībā būs iespējams valstis iedalīt trijās grupās, atkarībā no to iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju, raugoties no PPS (piktspējas standarta) viedokļa:

2.5.8

Ziņojuma daļā, kas veltīta teritoriālajai kohēzijai, ir atzīts, ka starpreģionu transnacionālā, starpreģionālā sadarbība un sadarbība starp abām robežas pusēm ļoti nozīmīgā veidā ir sekmējusi kopienas teritorijas sabalsansētu attīstību.

2.5.9

Runājot par pieaugumu un konkurētspēju noteicošajiem faktoriem, ziņojumā konstatēta asimetriska neatbilstība starp dažādiem reģioniem:

2.5.9.1

Kandidātvalstīs izdevumi par pētniecību un attīstību, salīdzinājumā ar iekšzemes kopproduktu, ir mazāki kā lielā daļā 15 valstu Eiropas Savienībā, bet tikai nedaudz augstāki kā mērķa numur 1 reģionos.

2.5.9.2

Tāpat kā 15 valstu Eiropas Savienībā, arī paplašināšanās valstu līmenī izdevumi par pētniecību un attīstību koncentrējas attiecīgi plaukstošajos reģionos.

2.5.9.3

Reģionālās atšķirības pastāv arī informācijas tehnoloģiju un komunikāciju pieejamības aspektā (ICT).

2.5.10

Ziņojumā ir norādīts uz nepieciešamību izstrādāt noteiktus nosacījumus, lai panāktu ilgstošu reģionālu attīstību, kā arī, lai turpnātu izstrādāt stratēģiju nodarbinātības veicināšanai. Nacionālajā līmenī ir uzsvērta nepieciešamība nodrošināt makroekonomisku vidi, kas būtu labvēlīga stabilitātei un izaugsmei, kā arī fiskālu un reglamentējošu sistēmu, kas iedrošinātu uzņēmumus. Reģionālajā līmenī ziņojumā likts uzsvars uz nepieciešamību pēc atbilstošām materiālajām infrastruktūrām un kvalificēta darbaspēka, īpaši mērķa Nr. 1 reģionos un kandidātvalstīs, kurās pastāv spēcīgas atšķirības šajās jomās; un it īpaši ziņojumā uzsvērta nepieciešamība, ka reģioniem jāizpilda virkne noteikumu, kas tieši ir saistīti ar konkurētspējas “nemateriālajiem” faktoriem kā jauninājumu ieviešana, pētniecība un attīstība un informācijas tehnoloģiju izmantošana, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijā noteiktos mērķus.

2.5.11

Ziņojumā ir minēta arī būtiskā atšķirība kāda pastāv vides aizsardzībā saistībā ar Gēteborgas mērķu realizēšanu.

2.6.1

Detalizēta analīze par konverģenci iekšzemes kopproduktā uz vienu iedzīvotāju, nodarbinātības un ražīguma aspektā kohēzijas valstīs ļauj konstatēt, ka šīs valstis turpina kompensēt savu atpalicību, un laika periodā no 1994. līdz 2001. gadam ir reģistrēts lielāks pieaugums nekā vidējais Eiropas Savienībā. Īrijas gadījumā ir uzsākta strukturālo fondu dalības efektīva izmantošana, kombinējot ar nacionālo politiku, kas orientēta uz iekšzemes kopprodukta pieaugumu.

2.6.2

Ziņojumā pievērsta uzmanība Eiropas Savienības ekonomiskās izaugsmes jūtamam samazinājumam kopš iepriekšējā ziņojuma publicēšanas, samazinājumam, ko neapšaubāmi izraisījusi kohēzija, ne tikai tāpēc, ka tā izraisījusi bezdarba pieaugumu, bet arī tāpēc, ka tā radījusi nelabvēlīgu klimatu ienākumu atšķirību un nodarbinātības reducēšanai starp reģioniem.

2.6.3

Eiropas Savienības ekonomiskās izaugsmes samazināšanās ir skārusi gandrīz visas dalībvalstis. Starp kohēzijas valstīm visvairāk tā skārusi Portugāli. Ziņojumā pat minēta iespējamība, ka Portugāle var tikt novesta pie konverģences trajektorijas apgriešanās otrādi attiecībā pret vidējo Eiropas līmeni, ņemot vērā 2001. gada datus, un tad, ja apstiprināsies prognozes 2004. gadam.

2.6.4

Ziņojumā norādīts, ka līdz 2001. gadam ir novērota ienākumu atšķirību samazināšanās (iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju) starp Eiropas Savienības mazāk attīstītajiem reģioniem (kas ir galvenie kohēzijas politikas objekti) un citiem reģioniem. Patreiz nav iespējams pateikt, kā attīstība ir gājusi kopš 2001. gada, jo par pēdējiem gadiem nav pieejami reģionāli dati.

2.7.1

Ir konstatēta atšķirību saasināšanās no iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju aspekta starp reģioniem kandidātvalstīs. Čehijas Republikā un Slovākijā 20 % iedzīvotāju, kuri dzīvo attīstītajos reģionos, IKP ir mazliet vairāk kā divas reizes tik augsts kā tiem 20 % iedzīvotāju, kuri dzīvo nabadzīgākos reģionos.

2.7.2

Ziņojumā ir paskaidrots, ka, lai šo valstu iedzīvotāju ienākumu līmenis tuvotos Eiropas Savienības iedzīvotāju vidējam ienākumu līmenim, viņu pieauguma tempiem jāpaliek palielinātiem vēl ilgu laiku. Tāpat ziņojumā precizēts, ka šo valstu izaugsme sekmēs visas Kopienas izaugsmi, bezdarba samazināšanu un sociālās kohēzijas pieaugumu.

2.7.3

Kopš 2001. gada ir konstatēta ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās kandidātvalstīs, ar ko daļēji izskaidrojama izaugsmes samazināšanās Eiropas Savienībā, šo valstu galvenajā eksporta tirgū, un šī samazināšanās ir izraisījusi nodarbinātības līmeņa krišanos.

2.7.4

2002. gadā šo desmit kandidātvalstu vidējais nodarbinātības līmenis pacēlās līdz 56 %, proti, ievērojami zemāks līmenis nekā 15 valstu Eiropas Savienības vidējais. Visās kandidātvalstīs, izņemot Kipru, nodarbinātības līmenis ir zemāks nekā Lisabonas stratēģijā noteiktais Eiropas mērķis (67 % 2005. gadā un 70 % 2010. gadā).

2.8.1

Paplašināšanās izraisīs atšķirības pieaugumu starp attīstītākajām un mazāk attīstītajām dalībvalstīm. Pat ja jaunajās dalībvalstīs nesen tika reģistrēta ātrāka izaugsme nekā 15 valstu Eiropas Savienībā, starpība iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju aspektā paliek izteikta. 2002. gadā tikai Maltai, Kiprai, Čehijas Republikai un Slovēnijai iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju bija augstāks par 60 %, kāds ir vidējais 15 valstu Eiropas Savienībā. Polijā, Igaunijā un Lietuvā šis līmenis sastāda 40 %, Latvijai tas ir 35 % un apmēram 25 % Bulgārijai un Rumānijai.

2.8.2

Paplašināšanās sekas būs daudz izteiktākas starpreģionu atšķirības līmenī nekā starpvalstu atšķirības līmenī. Saskaņā ar pēdējo novērtējumu (2001. gadā), apmēram 73 miljoniem cilvēku, jeb 19 % no 15 valstu Eiropas Savienības iedzīvotājiem, ienākums uz vienu iedzīvotāju ir par 75 % zemāks nekā vidējais kopienā. Paplašināšanās palielinās to, reģionos dzīvojošo cilvēku skaitu, kuru iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir par 75 % zemāks nekā 25 valstu Eiropas Savienības vidējais iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju. Šādu cilvēku 25 valstu Eiropas Savienībā būs apmēram 123 miljoni, un, ja vēl pieskaita Bulgāriju un Rumāniju, tad to kopējais skaits pārsniegs 153,5 miljonus, proti, divas reizes vairāk nekā patlaban.

2.8.3

Ziņojumā konstatēts, ka, ņemot vērā paplašināšanās statistiskos rezultātus, vidējais iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju samazināsies, ja mērķa numur 1 reģionu statusa noteikšanas kritēriji paliks nemainīgi, daži reģioni zaudēs tiesības tikt ievēlētiem, ja viņi paliks šajā statusā, pat, ja viņu ienākumi nav attīstījušies (pirms un pēc paplašināšanās). Šādā stāvoklī var nonākt, piemēram, vairāki Vācijas, Spānijas, Grieķijas, Itālijas un Portugāles reģioni.

3.1

Ziņojuma otrajā daļā analizēts nacionālo politiku ieguldījums kā Eiropas Savienības kohēzijas politikas papildinājums, tik lielā mērā, cik tas var sekmēt ne vien līdzsvarotāku ienākumu sadali un reģionu dzīves kvalitāti, bet arī līdzsvarotāku teritoriālo attīstību katras valsts līmenī un visā Eiropas Savienībā kopumā.

3.1.1

Komisija norāda, ka ierobežojumi, kas noteikti, lai samazinātu sabiedriskos izdevumus, veicina programmu kvalitātes uzlabošanu. Tomēr nav iespējams noteikt, cik daudz tie var palielināt šīs politikas efektivitāti reģionālās kohēzijas aspektā.

3.1.2

Dati par sabiedriskajiem izdevumiem dažādās dalībvalstīs, kaut arī nepilnīgi, tomēr skaidri norāda, ka sabiedrisko izdevumu būtiskākā daļa Eiropas Savienības dalībvalstīs, īpaši sociālās aizsardzības jomā, ir saistīta ar Eiropas sabiedrisko modeli, un, apzināti vai nē, pozitīvā veidā sekmē atšķirību samazināšanos ienākumu un dzīves kvalitātes aspektā.

3.1.3

Runājot par sabiedrisko izdevumu struktūras izmaiņām, ziņojumā uzsvērts fakts, ka, neraugoties uz iedzīvotāju novecošanu un pensionāru skaita pieaugumu, Eiropas Savienībā laikposmā starp 1995. gadu un 2002. gadu ir manāma sociālās palīdzības izdevumu samazināšanās tendence procentuāli iekšzemes kopproduktam, izņemot dažas valstis, kā Vāciju, Grieķiju, Portugāli un mazākā mērā arī Itāliju.

3.1.4

Ziņojuma paragrāfā, kas veltīts dalībvalstu reģionālās attīstības politikai, ir minēts, ka pieeja teritoriālajai attīstībai dažādās dalībvalstīs ir atšķirīga institucionālo faktoru dēļ (galvenokārt ekonomiskās attīstības politikas decentralizācijas pakāpes dēļ), kā arī dažādo viedokļu dēļ, runājot par faktoriem, kas nosaka ekonomisko attīstību.

3.1.5

Saskaņā ar ziņojumu, viena no reģionālās attīstības svarīgākajām stratēģijām ir ārvalstu tiešo investīciju (FDI) piesaistīšana, jo tās rada jaunas darba vietas un veido līdzekli tehnologiju un zināšanu transfēram. Tādēļ nozīmīga reģionālā atbalsta daļa ir domāta, lai reģionus padarītu pievilcīgākus ārvalstu investoriem.

3.1.6

Kaut arī nepilnīgi, šie dati norāda, ka investīciju plūsmai ir neproporcionāla tendence tikt novirzītai uz reģioniem, kuri ir dinamiskāki no ekonomiskā aspekta, un tas notiek tiklab katras valsts iekšienē, kā visā Eiropas Savienībā kopumā.

3.1.7

Tas nostāda kohēzijas valstu un kandidātvalstu valdības dilemmas priekšā, kur, no vienas puses, tām ir nepieciešams piesaistīt investīcijas mazāk attīstītiem reģioniem, bet, no otras puses, ir fakts, ka šīm investīcijām ir dabiska tendence novirzīties uz dinamiskākiem reģioniem.

4.1

Otrais ziņojums par kohēziju sniedza pārskatu par par kopienas politiku ietekmi uz kohēziju. Ziņojuma trešajā daļā izskatīšanai piedāvātas pricipiālās pārmaiņas, kas notikušas kopš 2001. gada, un aplūkotas Lisabonas un Gēteborgas mērķu gaismā.

4.1.1

Dažādu pasākumu rezultāti, kas tika uzsākti Lisabonas stratēģijas sakarā, liecina, ka progress reģistrēts galvenokārt jauno tehnoloģiju izmantošanas līmenī (skolas apgādātas ar datoriem, kas pieslēgti Internetam, elektronisko komunālo pakalpojumu attīstība visās kandidātvalstīs, dažās no tām pat zināmās jomās pārsniedzot pašreizējās Eiropas Savienības dalībvalstis).

4.1.2

Kaut arī pastāv atšķirības starp dalībvalstīm, var konstatēt pozitīvos rezultātus, ko Eiropas nodarbinātības startēģija ir panākusi darba tirgū (vidējā bezdarba līmeņa samazināšanās Eiropas Savienībā un darbaspēka pieaugums darbspējīgo iedzīvotāju vidū).

4.1.3

Izpētot citas kopienas politikas, kas tiecas pastiprināt ekonomisko un sociālo kohēziju, īpaši transporta, telekomunikāciju, enerģētikas, lauksaimniecības un zivsaimniecības politiku, kā arī vides aizsardzības politiku, ziņojumā likts uzsvars uz Transeiropas transporta un komunikāciju tīklu attīstību, kas ir ļāvusi pieaugt pieejamības līmenim, īpaši kopš 1991. gada, ir lielas cerības, ka šis līmenis nākamajos gados vēl vairāk paaugstināsies, it īpaši kandidātvalstīs.

4.1.4

Ņemot vērā, ka ilgtermiņa attīstība ir viena no enerģētikas politikas prioritātēm, saskaņā ar Kioto protokolu, ziņojumā uzsvērts, ka jaunu enerģijas avotu attīstība, ļaus nomaļākajiem reģioniem dažādot enerģijas avotus un paaugstināt viņu dzīves kvalitāti. Investīcijas vides aizsardzībā arī ļoti pozitīvā veidā varēs sekmēt darba vietu radīšanu.

4.1.5

Ziņojumā konstatēts, ka valsts palīdzība un kohēzijas politika savstarpēji papildina viena otru, un ir atzīts, ka šai palīdzībai jātiek strikti kontrolētai, lai sasniegtu Lisabonas un Gēteborgas stratēģiju mērķus, un tieši šī iemesla dēļ dalībvalstis ir aicinātas novirzīt šo palīdzību uz horizontālajām jomām.

4.2

Visbeidzot, droša vide, kurā pašos pamatos tiek ievēroti likumi, ir galvenais priekšnosacījums ilgtermiņa ekonomiskajai attīstībai.

5.1

Šajā ziņojuma daļā izskatīti 1994. – 1999. laika perioda kohēzijas politikas ietvaros izdarītās iesaistīšanās rezultāti. Tajā ņemti vērā arī dažu programmu realizācijas iepriekšējie rezultāti, kas attiecas uz 2000. – 2006. gadu programmas plānošanas periodu. Tiek analizēti dažādi kohēzijas politikas aspekti: strukturālās politikas dotais ieguldījums vai pabalsti vismazāk attīstīto reģionu izaugsmei, šo politiku rezultāti ārpus mērķa numur 1 reģioniem, specifiskā Eiropas Sociālā Fonda (ESF) loma audzināšanas, nodarbinātības un izglītības investīciju līmenī, strukturālo politiku loma sadarbības veicināšanā un, visbeidzot, palīdzība jaunajām dalībvalstīm pirms iestāšanās Eiropas Savienībā.

5.2

No piedāvātajiem rezultātiem īpaši izceļami būtu sekojošie:

5.2.1

Laikposmā no 1989. līdz 1993. gadam un no 1994. līdz 1999. gadam gandrīz visas, uz mērķi numur 1 attiecināmās valstis ir reģistrējušas ievērojamu sabiedrisko investīciju pieaugumu.

5.2.2

Strukturālie fondi ir atbalstījuši Transeiropas transporta tīklu attīstību, kas ir ļāvis palielināt reģionu pievilcību un ekonomiskās aktivitātes attīstību.

5.2.3

Ir atzīts, ka ar infrastruktūru un iekārtu investīcijām vien nepietiek, lai attīstītu uz zināšanām balstītu ekonomiku, tāpēc pēdējās desmitgades laikā strukturālo politiku mērķis ir veicināt pētījumu un attīstības kapacitātes pieaugumu, īpaši mērķa numur 1 reģionos.

5.2.4

Strukturālās izmaiņas arī ir pozitīvā veidā sekmējušas vides aizsardzību.

5.2.5

Nesen veiktajos empīriskajos pētījumos ir analizēta reālā konverģence starp reģioniem. Šī analīze pierāda pozitīvu savstarpēju atbilstību starp strukturālās palīdzības summu un iekšzemes kopprodukta pieaugumu reālos termiņos.

5.2.6

Uz simulāciju pamata, kas laikposmā no 1994. līdz 1999. gadam tika veiktas par strukturālo politiku makroekonomiskajiem rezultātiem, tika aprēķināts, ka Grieķijā 1999. gadā iekšzemes kopprodukts reālos termiņos pārsniedza iepriekšējo par 2,2 %, un ka šis skaitlis Spānijā bija 1,4 %, Īrijā – 2,8 % un Portugālē – 4,7 %. Šīs atšķirības atspoguļo atšķirīgo ekonomiku liberalizācijas pakāpi, kas abās pēdējās no minētajām valstīm ir daudz augstāka.

5.2.7

Strukturālās izmaiņas pavadīja arī ievērojams investīciju pieaugums, kas 1999. gadā visaugstākais ir bijis Portugālē – 24 % un Grieķijā – 18 %, īpaši infrastruktūru un cilvēku kapitāla jomā.

5.2.8

Pieredze rāda, ka dažos gadījumos strukturālā palīdzība ir sekmējusi nacionālo konverģenci (Īrija), turpretim citos gadījumos tai ir bijusi tendence izrādīt pretestību ekonomiskās aktivitātes polarizācijas iespaidam (Spānija). Tomēr tas, cik lielā mērā šāda šķirtne pastāv starp reģionālo un nacionālo konverģenci, ir atkarīgs no ekonomiskās aktivitātes telpiskā sadalījuma un attiecīgās valsts populācijas zonām.

5.2.9

Strukturālie fondi ir veicinājuši ekonomiskās integrācijas palielināšanos. Eiropas ekonomikas ir vēl vairāk integrējušās, komerciālo un investīciju plūsmu dēļ. Tirdzniecība starp kohēzijas valstīm un pārējo Eiropas Savienību pēdējās desmitgades laikā ir vairāk nekā divkāršojusies. Viena šī pieauguma daļa atspoguļo ieguvumus, ko šīs valstis ir guvušas no strukturālās palīdzības, kas piešķirta relatīvi nabadzīgākajiem reģioniem. Ir novērtēts, ka laikposmā no 2002. līdz 2006. gadam gandrīz ceturtā daļa (24,1 %) šo izdevumu ir bijuši jāsedz pārējai Eiropas Savienībai, īpaši palielinot eksporta apjomus uz kohēzijas valstīm, īpaši daudz eksportējot mašīnas un iekārtas. Šie procenti visaugstākie ir Grieķijā (42,3 % no strukturālās palīdzības) un Portugālē (35,2 %).

5.2.10

Tāpat strukturālo fondu iesaistīšanās ir sekmējuši citu Eiropas Savienības reģionu ārpus mērķa numur 1 reģioniem attīstību, kas cietuši no strukturālām problēmām (industriālā pagrimuma zonas, lauku zonas). Ziņojumā doti neseno pētījumu rezultāti par principiālajiem rezultātiem, kas fiksēti laikposmā no 1994. līdz 1999. gadam. Kopienas palīdzība ir sekmējusi tradicionālo rūpniecību restrukturizāciju, ekonomisko aktivitāšu dažādošanu un darba vietu radīšanu zonās, kuras saņēmušas palīdzību šajā laika periodā.

5.2.11

Detalizēti pētījumi rāda, ka izdevumi pētījumiem un attīstībai, tieši par jaunievedumiem un transfertiem ir izrādījušies īpaši efektīvi jaunu darba vietu radīšanas aspektā, kā arī eksistējošo darba vietu saglabāšanā. Tomēr, ar dažiem izņēmumiem, jaunievedumu kapacitāte šajās zonās ir palikusi zemāka nekā Eiropas Savienības mazāk attīstītajos reģionos. Tas kontrastē ar šīm zonām piešķirtajām infrastruktūras dotācijām, īpaši transporta sistēmu, telekomunikāciju un cilvēka kapitāla aspektā. Tāpat arī lielas pūles ir pieliktas, lai pārstrukturētu vecās industriālās zonas un uzlabotu vidi, īpaši pilsētu zonās.

5.2.12

Attiecībā uz palīdzību lauksaimniecībai, lauku attīstībai un zvejniecībai, ziņojums iepazīstina ar mērķu 5a un 5b īstenošanai veikto pasākumu rezultātiem laikposmā no 1994. līdz 1999. gadam.

5.2.13

Ievērojama daļa no Eiropas sociālā atbalsta fonda dotācijām ir palīdzējušas tiem Eiropas Savienības reģioniem, kas ir ārpus mērķa numur 1. Laikposmā no 1994. līdz 1999. gadam Eiropas Sociālā fonda palīdzība mērķu 3 un 4 reģioniem, ir devusi pozitīvu ieguldījumu bezdarba un īpaši ilgtermiņa bezdarba aspektā, kā arī attiecībā uz etniskajām minoritātēm un dzimumu vienlīdzību.

5.2.14

Vairākas kopienas iniciatīvas ir vērstas uz to, lai ievērojami veicinātu kohēzijas politikas sadarbību un veidotu sadarbības tīklus. INTERREG II ir devis ieguldījumu tīklu veidošanā starp valstīm, pieredzes apmaiņā starp reģioniem un zināšanu izplatīšanā, kaut arī relatīvie izolācijas mazināšanas rezultāti ir tikai daļēji, proti, daži reģioni ir jūtami attīstījuši zemes ceļu būvniecību, kā arī ostu iekārtu uzstādīšanu (to var teikt īpaši par Grieķiju, Vāciju un Somiju), turpretim citās pierobežas zonās, kā piemēram tajā, kas šķir Portugāli no Spānijas, rezultāti nebūt nav tik labi.

5.2.15

Ziņojumā uzsvērts kopienas iniciatīvas URBAN ieguldījums pilsētu zonu un dzīves kvalitātes uzlabošanā.

5.2.16

Ziņojumā uzsvērts, ka paplašināšanās rada papildu izaicinājumu kohēzijas politikai. Ir atzīts, ka Strukturālo fondu palīdzība būs vitāli nepieciešama jaunajām dalībvalstīm, lai tās varētu pastiprināt konkurētspēju un tuvinātu savu iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju Eiropas Savienības līmenim, turklāt no šo valstu puses ir nepieciešama rūpīga gatavošanās šai administratīvajai kapacitātei un saņemtā pabalsta izmantošanas kontrolei. Pirmspievienošanās palīdzība no zināma redzes viedokļa valstij, kas to saņem, ir kā mācību stunda, kuras laikā tā mācās efektīvi izmantot finansiālo palīdzību, pirms daudz nozīmīgāku kredītu saņemšanas. Visu to ņemot vērā, programmu realizēšanas administratīvā un decentralizācijas kapacitāte pēc 2006. gada būs jāpastiprina.

6.1

Ziņojumā sniegtie rezultāti rāda, ka kohēzijas politikai ir skaidri saredzamas pozitīvas sekas.

6.2

Tomēr Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vērš uzmanību uz faktu, ka kohēzijas politikas visredzamākie rezultāti ir tieši starp dalībvalstīm, nevis reģioniem. Neraugoties uz pozitīvo attīstību, tomēr pastāv reģionālas atšķirības ekonomiskās un sociālās attīstības aspektā. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzsver, ka paplašināšanās tikai vēl vairāk akcentēs šīs atšķirības, un kohēzijas politikai tiks mests izaicinājums.

6.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas viedoklis ir tāds, ka paplašināšanās liks ievērojami pieaugt kopienas iekšējam tirgum, piedāvājot jaunas izdevības un dažādā veidā iespaidojot Eiropas Savienības dalībvalstis. Ņemot vērā pieaugošo savstarpējo atkarību tirdzniecības un investīciju aspektā, ekonomika jaunajās dalībvalstīs ir ietekmējama, radot palielinātus pieauguma tempus visā Eiropas Savienībā kopumā (strukturālie fondi ir sekmējuši ekonomiskās integrācijas pieaugumu, kas liecina arī par apmaiņu un investīciju plūsmas pieaugumu).

6.4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir konstatējusi, ka ne jau tikai atbalstāmie reģioni ir saņēmuši strukturālo fondu palīdzību. Ievērojama palīdzības daļa, kas novirzīta atpalikušajiem reģioniem, ir atgriezusies pie Eiropas Savienības attīstītajiem reģioniem eksporta apjoma palielinājuma veidā. Laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam šis atgriezeniskais efekts ir novērtēts kā viena ceturtā daļa (24,1 %) no strukturālajām investīcijām mērķa numur 1 ietvaros. Ilgākā laika periodā attīstība šajos reģionos atvērs jaunus tirgus valstīm, kuras ir netto maksātājas, tādējādi ietekmējot pozitīvi arī šo reģionu attīstību.

6.5

Pieejamie dati norāda, ka investīciju plūsmai ir tendence neproporcionālā veidā lokalizēties Eiropas Savienības visdinamiskākajos reģionos un valstīs, nostādot kohēzijas valstu un kandidātvalstu valdības dilemmas priekšā.

6.6

Kā pozitīva izrādās koordinācija starp vairākām sektorspecifiskām Kopienas politikām, lai īstenotu mērķi par kohēziju, galvenokārt, runājot par lauksaimniecības, zivsaimniecības, transporta, pētījumu un attīstības un profesionālās un vispārējās izglītības politikām.

6.7

Kopienas palīdzība ir vienlīdz svarīga arī tiem reģioniem, kuri neietilpst mērķī numur 1, lai mazinātu ekonomiskās un sociālās atšķirības.

6.8

Ekonomiskā pieauguma samazināšanās radīja nelabvēlīgas sekas nodarbinātības jomā. 15 valstu Eiropas Savienībā nodarbinātības līmenis ir daudz zemāks nekā ambiciozi noteiktais Lisabonas Eiropas Padomes mērķis, vidējā vērtība slēpj ievērojamās atšķirības starp Eiropas Savienības dalībvalstīm.

6.9

Demogrāfiskās tendences, īpaši darba spēka novecošana, spēcīgi ietekmēs darba tirgus perspektīvas Eiropas Savienībā, tās skaidri norāda uz nepieciešamību palielināt iespējas gūt izglītību/aroda prasmi visa mūža garumā.

6.10

Demogrāfiskās perspektīvas izceļ nepieciešamību tuvākajos gados panākt nodarbinātības līmeņa celšanos, neizraisot sociālās spriedzes palielināšanos, un tam būtu jāiet soli solī ar strauju produktivitātes paaugstināšanos.

6.11

Eiropas ekonomikai parādās nepieciešamība pievērsties tādām aktivitātēm, kas balstītos uz zināšanām, jauninājumiem un jaunajām informācijas un sakaru tehnoloģijām, lai padarītu Eiropas ekonomiku konkurētspējīgāku un panāktu nodarbinātības un dzīves līmeņa paaugstināšanos. Runa ir par to, ka galu galā vajadzētu konkretizēt Lisabonas stratēģijas mērķus.

7.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja apstiprina jauno Eiropas Savienības kohēzijas politikas struktūru, kas izstrādāta laikposmam pēc 2006. gada, un kurā ir noteikts ierobežots prioritāšu skaits (I – konverģence; II – reģionālā konkurētspēja un nodarbinātība; III – Eiropas teritoriālā sadarbība) un pievērš pastiprinātu uzmanību Lisabonas un Gēteborgas startēģiju konkretizēšanai nacionālā un reģionālā līmenī.

7.2

Pēc Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas domām ziņojumā ietvertie dati skaidri pierāda nepieciešamību divkāršot pūles, lai virzītos uz mērķi par paplašinātās savienības kohēziju, tāpēc tā piekrīt, ka konverģences mērķim vispirms jābūt orientētam uz tiem reģioniem, kuros iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir zemāks par 75 % nekā kopienas vidējais. Tā priecājas par īpašo statusu, kāds tiks piešķirts reģioniem, kurus skars “statistikas efekts”, un kuriem ir paredzēta lielāka palīdzība nekā tika nolemts 1999. gadā, kad šiem reģioniem tika piešķirts “pārejas posma pabalsts”.

7.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja labvēlīgi uzņem priekšlikumu novirzīt kohēzijas fondu konverģences mērķa īstenošanai un uzskata, ka tam jādarbojas pēc nacionālās loģikas principiem (dalībvalstis, kuru GNI ir zemāks par 90 % nekā kopienas vidējais) un tā, lai tā izmantošana netiktu ierobežota pēc reģionāliem kritērijiem.

7.4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja apstiprina virzienu, kāds jāpiešķir kohēzijas politikai ārpus dalībvalstīm un mazāk attīstītajiem reģioniem (proti, nodarbinātības veicināšana un atšķirību samazināšana starp reģioniem, kā arī Eiropas nodarbinātības stratēģijas papildināšana). Komiteja aizstāv tematisko koncentrēšanos uz ierobežotu prioritāšu skaitu attiecībā uz konkurētspēju (zināšanu uzkrāšanu, pieejamību, vidi un vispārīgas nozīmības pakalpojumus).

7.5

Tāpat arī komiteja piekrīt faktam, ka kā otro prioritāti ir jānosaka īpaša statusa noteikšanu reģioniem, kuri patalaban ir ievēlējami mērķa numur 1 kategorijā, un kuri neatbilst ievēlējamības kritērijam konverģences prioritātes ietvaros, un kuri ir saņēmuši palielinātu palīdzību pārejas periodā (“pagaidu pabalstu”).

7.6

Palīdzība pārrobežu, transnacionālajai un starpreģionu sadarbībai bija svarīga Eiropas teritoriālajai integrācijai, iemeslam, kura dēļ Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atbalstīja Komisijas priekšlikumu nospraust jaunu mērķi, izmantojot pieredzi, kas uzkrāta INTERREG iniciatīvas ietvaros. Šis mērķis attieksies uz teritoriālo sadarbību, saglabājot pārrobežu, starpreģionu un transnacionālās dimensijas, kā arī iespēju dalībvalstīm arī turpmāk iekļaut pārrobežu dimensijā piejūras reģionus. Bez tam reģioniem, kuri robežojas ar jaunajām dalībvalstīm, jāpiemērojas jaunajai situācijai, kādēļ būtu nepieciešams izveidot specifisku programme šiem reģioniem.Tādēļ Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja dod savu piekrišanu piešķirto finansiālo līdzekļu palielināšanai mērķim “Eiropas teritoriālā sadarbība” (salīdzinot ar līdzekļiem, kas paredzēti INTERREG iniciatīvai).

7.7

Komiteja labvēlīgi uztver Komisijas nodomu piedāvāt jauna juridiska instrumenta izveidošanu, “pārrobežu reģionālo kopienu” formā, lai tādējādi atvieglotu sadarbību starp dalībvalstīm un vietējām varas institūcijām, un lai pastiprinātu saikni ar iekšējām robežām, proti, ar jaunajiem kaimiņiem.

7.8

Komiteja piekrīt Komisijas uzskatam, ka programmām jābalstās uz integrētiem konceptiem priekš teritoriālajām īpatnībām un jācenšas pēc dažādo sociālo diskrimināciju formu nepieciešamās apkarošanas.

7.9

Komiteja labvēlīgi uztver nozīmību, kāda piešķirta pilsētu dimensijai: programmā ir jāietver aktivitātes šajā jomā, jāpiešķir īpaša uzmanība pilsētu problēmām un jāatzīst to virzītājspēka loma reģionālajā attīstībā. Gluži tāpat kā Komisija, arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzīst starppilsētu sadarbības nozīmību kā teritoriālās sadarbības galveno elementu.

7.10

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka pats svarīgākais ir nodrošināt, lai lauku zonās izmantotie jaunie instrumenti iekļautos kopienas lauksaimniecības politikā, saglabājot pašreizējo koncentrācijas pakāpi palīdzībai mazāk attīstītajiem reģioniem un valstīm, ko sedz konverģences programmas.. Tā norāda, ka vajadzētu atbalstīt ne tikai lauksaimniecības projektus, bet arī citus, kuri veicina lauku telpas attīstību.

8.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzīst kohēzijas politiku veicinošo instrumentu ierobežošanu līdz trim (ERDF, ESF un Kohēzijas fonds) un principu, ka mērķu skaits tiktu samazināts, tāpat kā tiem piesaistītie finansiālie līdzekļi, jo tas sekmēs prgrammēšanas vienkāršošanu un efektivitāti.

8.2

Komiteja ir labvēlīga sadarbībai starp dalībvalstīm, vietējās varas institūcijām un ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem.

8.3

Tā atzīst teritoriālās ietekmes uz reģionālo politiku regulāras izvērtēšanas nozīmību, ieskaitot, kā tas ir ieteikts no Komisijas puses, ietekmi tirdzniecības attīstībai novērtēšanu.

8.4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja norāda, ka būtu svarīgi, lai Komisija savos nākamajos ziņojumos vairāk uzsvērtu vienlīdzīgās iespējas dzimumu starpā un kohēzijas politikas ieguldījumu šī mērķa realizēšanā.

8.5

Runājot par vadības sistēmu, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atbalsta četru principu saglabāšanu (programmēšana, partnerattiecības, koncentrācija un pievienošana) un to vienkāršošanu, pamatojoties uz pieaugošo decentralizāciju. Tomēr tā uzskata, ka šī decentralizācijas palielināšanās nedrīkstētu likt vēlreiz izskatīt jautājumu par to, ka Komisijai ir nepieciešams turpināt uzmanīgi sekot programmu izpildei, lai nodrošinātu reģionālās politikas konsekvenci Eiropas līmenī un izvairītos no pavērsieniem, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt nospraustos mērķus. Komisijas veiktajai kontrolei ir jābūt striktai ne tikai attiecībā uz fondu pareizu izmantošanu, lai garantētu to, ka neradīsies nekādi pavērsieni, bet arī uz to, lai pārbaudītu, vai finansiālie projekti veic vai neveic tās funkcijas, kuru dēļ tie tika izveidoti.

9.1.

Komiteja ir pieņēmusi atzinumu par Partnerattiecībām struktūrfondu realizēšanai (1), kurā pauž sekojošus uzskatus:

9.2

Pats galvenais ir veikt pētījumus par uzraudzības komitejām, kādi paredzēti noteikumu par strukturālajiem fondiem 35. pantā. Jaunās un svarīgās funkcijas, kādas piešķirtas šīm organizācijām un tām, kuras tās aizstāj, rada nepieciešamību pārbaudīt sociālo partneru dalības mehānismu.

9.3

Vispirmām kārtām ir nepieciešams panākt, lai partneru dalība uzraudzības komitejās kļūst obligāta un tiek novērtēta caur šīm komitejām piešķirtajām balsošanas tiesībām, kas daudz skaidrāk parādīs viņu pozīciju attiecībā uz šīs instances iekšienē apspriestajiem jautājumiem.

9.4

Komisijai būtu jāpieprasa, lai tiktu izstrādāts aktualizēts pētījums par dažādajiem dalības modeļiem, kādi tiek izmantoti nacionālā un reģionālā līmenī, kas ļautu novērtēt un izplatīt virkni mazāk pazīstamu paņēmienu, kuriem būs liela nozīmība nākotnē.

9.5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka ir nepieciešams garantēt tās instances neatkarību, kas novērtē doto programmu, salīdzinājumā ar, par tās izpildīšanu atbildīgo, valsts varas institūciju, un cik liela loma būs institucionālajiem un ekonomiskajiem partneriem, pateicoties tām zināšanām, kas tiks iegūtas, apkopojot šīs programmas izpildīšanas rezultātus.

9.6

Partneru izvēlei un šīs instances funkciju un atbildības caurspīdīgumam pēc Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas domām, ir vissvarīgākā nozīme.

9.7

Iespējamā nesavienojamība starp faktu, ka partneri efektīvi piedalās dažādās programmas īstenošanas fāzēs un, ka viņi vienlaikus ir projektu iniciatori, padara nepieciešamu noteikumu izstrādāšanu pirms partneru izvēlēšanās, lai nepiesaistītu instances, kas ir atkarīgas no valsts, un kuru neatkarība tādēļ tiktu ierobežota kā no strukturālā, tā funkcionālā aspekta.

9.8

Klāt pie visa, kas tradicionāli veido ekonomiskās un sociālās partnerattiecības (strādājošo arodbiedrībām, rūpnieku, lauksaimnieku, amatnieku un tirgotāju asociācijām, trešā sektora, kooperatīviem, utt.), ir svarīgi palielināt “autonomi funkcionējošu organizāciju”, tādu kā tirdzniecības kameru, universitāšu un sociālo dzīvokļu būvuzņēmēju organizāciju līdzdalību kopienas strukturālajās politikās.

9.9

Partneru sastāvs un iespējamā procesa neefektivitāte funkciju kopuma nesavienojamības ar lēmumu caurspīdīgumu un neatkarību dēļ (piemēram, vienu un to pašu cilvēku piedalīšanās programmēšanas/īstenošanas/vērtēšanas fāzēs, kuri turklāt gūst labumu no šīs programmas), var nodarīt lielus zaudējumus.

9.10

Šķiet, ka tad, ja šāda nesavienojamība starp kādas personas esamību vienlaikus gan lēmēja, gan ieguvēja stāvoklī pastāvēs bieži, tad šāda situācija var izraisīt interešu konfliktus.

9.11

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem ir jābūt pieejamam finansējumam un izglītībai, lai varētu apmierinoši pildīt viņiem uzticētās funkcijas, tomēr šāda prakse ir reti sastopama, varētu sacīt, ka patlaban tāda praktiski nepastāv.

9.12

Pie partneru nepietiekamas līdzdalības dažos gadījumos ir vainojams fakts, ka viņiem trūkst gan apmācīta personāla, gan pietiekamas pieredzes, lai aktīvi piedalītos forumos, kas saistīti ar kopienas fondiem, kuros tie varētu, un kuros tiem vajadzētu piedalīties.

9.13

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka dalībvalstīm jāpievērš īpaša uzmanība visam birokrātiskajam procesam, un jācenšas to padarīt cik vien iespējams vieglāku. Bieži tas ir pārspīlēts un neproporcionāls administratīvu pasākumu kopums, kas kompromitē pašu partnerattiecību principu, rada šķēršļus un sekmē tādas darbības, kas bieži vien rada pilnīgi pretēju rezultātu iecerētajam.

9.14

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka var gūt lielas priekšrocības, nosakot kādai iestādei minimālo līdzdalības robežu, kā to paredz kopienas noteikumi, ļaujot dalībvalstīm rūpēties par tādu partnerattiecību līmeņa paaugstināšanu, kādu tās vēlas, vai nu likumdošanas ceļā vai ar nacionālas nozīmes lēmumiem. Šādu noteikumu izstrādāšana ļaus iegūt labāku informāciju un izveidot intensīvākas, stabilākas un nepārtrauktas ekonomisko un sociālo partneru sadarbības formas.

9.15

Ekonomikas- un sociālo partneru loma, priekšlikumu saturs un dalības procedūra ir atšķirīga sagatavošanas, finansēšanas, īstenošanas un strukturālo pasākumu novērtēšanas fāzēs. Tādēļ ir jānoskaidro, kas no partneriem tiek gaidīts, kas tiem ir jādara, lai programmas gūtu pēc iespējas lielākus panākumus, cik līmeņos partneru līdzdalība izvēršas un kādos politiskajos un tehniskajos grēmijos partneri piedalās.

9.16

Partnerattiecības ir svarīgas divās struktūru fonda intervencijas fāzēs:

10.1.1

Komiteja labvēlīgi uztver Komisijas centienus izveidot konverģences ietvaros specifisku mehānismu, kas vērsts uz visu īpaši nomaļo reģionu nepilnību kompensēšanu, kā arī to, kuros ir pastāvīgas strukturālas nepilnības.

10.1.2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja iesaka, ka vajadzētu analizēt pabalstu stratēģiju dažādos reģionos, tādā mērā, kā to precīzi atspoguļo pieejamie kvantitatīvie dati par ekonomisko un sociālo progresu, un kuri nav ietekmējušies no ārējās statistikas, kas ļoti bieži neatbilst šo reģionu ekonomiskajai un sociālajai realitātei, kā tas ir gadījumā ar ofšoru sistēmas nodibināšanu, jo tas izraisa izmantoto datu sagrozīšanu.

10.2.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vērš uzmanību uz kopienas nozaru politikas papildinošo raksturu attiecībā uz kohēzijas mērķi, īpaši pētījumu un attīstības, sabiedrības informētības un transporta jomās. Tā apsveic vēlēšanos uzskatīt kohēzijas un konkurētspējas politikas savstarpējo sakarību par dažādu kopienas politiku galveno elementu.

10.2.2

Konstatējot, ka vairāk nekā 50 % no pētījumiem un attīstībai paredzētajiem fondiem tiek koncentrēti ļoti ierobežotā skaitā Eiropas Savienības reģionu, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja cīnīsies, lai nozaru politiku papildinošais raksturs stātos pretī šai pārmērīgajai koncentrācijai un sekmētu tehnoloģiju pārvietošanas pasākumu uzsākšanu starp reģioniem.

10.3.1

Ņemot vērā ambīcijas, kādas dalībvalstis ir izvirzījušas Eiropas Savienībai, salīdzinājumā ar paplašināšanās un Lisabonas stratēģijas mērķiem, nebūtu prātīgi iedomāties, ka resursu līmenis varētu saglabāties tādā pašā līmenī. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savos pēdējos gados izteiktajos paziņojumos atkārtoti pieprasa, lai kopienas budžeta griesti tiktu palielināti. Komisijas priekšlikto ierobežojumu (1,24 %) gaismā un 2007. – 2013. gadam izstrādāto finanšu prognožu ietvaros Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka 0,41 %, kas atvēlēti kohēzijas politikai (0,46 % ieskaitot iedalītos līdzekļus zvejniecībai un lauku attīstībai) atbilst maksimālajiem kopējo resursu griestiem, kas pēc EESK domām nepietiks, lai īstenotu nospraustos ambiciozos mērķus.

10.3.1.1

Pēc šāda scenārija un tādā pieaugošu finansiālo vajadzību kontekstā, kas pretstatītas no paplašināšanās izrietošo reģionālo nevienādību palielināšanai, pašos pamatos tiem reģioniem, kuri pašreiz gūst labumu no kohēzijas politikas, būs jāuzņemas paplašināšanās izdevumi, samazinoties tai kopienas palīdzībai, ko tie saņems.

10.3.1.2

Pēc Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas domām, šāda situācija ir neattaisnojama gan no politiskā, gan ekonomiskā redzesviedokļa, jo tā ir absolūtā pretrunā ar jebkuriem taisnīguma principiem paplašināšanās izdevumu sadalē.

10.3.1.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja nesaprot, kā būs iespējams nodrošināt, no vienas puses, saderību ar paplašināšanās politikas un Eiropas konsolidācijas mērķiem, kas rada vienprātību, un, no otras puses, šīs saderības saglabāšanu, redzot to centienu, ko pieprasa Eiropas Savienība, mazināšanos. Komiteja iebilst pret vienkāršotu skatījumu uz Eiropas veidošanu, kas būtu attaisnojams vienīgi ar īslaicīgām grūtībām, un skatījuma uz nākotni trūkumu no dažu visnozīmīgāko šī procesa dalībnieku puses.

11.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka daudz lielāka nozīme ir ekonomisko, sociālo un teritoriālo kritēriju, pēc kuriem tiks noteikts to resursu sadalījums starp dalībvalstīm, kas domāti “reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības” prioritātei, noteikšanai ar daudz lielāku objektivitāti un daudz lielāku stingrību, vispirmām kārtām, ņemot vērā sociālos, nevis tikai ekonomiskos rādītājus.

11.2

Kas attiecas uz fondu realizēšanu, tad Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas viedoklis ir tāds, ka vajag meklēt aizvien vairāk un vairāk jaunu institucionālo, ekonomisko un sociālo partnerattiecību formu, kas pārsniegtu tikai plānošanas, vadības, kontroles/uzraudzības un vērtēšanas organizāciju dalību.

11.3

Komiteja atbalst priekšlikumu, ka to mehānismu konkretizēšana, ko inspirējušas globālās subsīdijas, no šī redzes viedokļa ir ceļš, pa kuru turpmāk būtu jāvirzās, uzstādot dalībvalstīm prasību pielāgot šo modeļu veidu vismaz vienai, kopienas ietvaros ierobežotai, pabalsta daļai. Šo mehānismu priekšrocības ir birokrātisko šķēršļu samazināšana, palīdzības sniegšanas ātrums un dalībvalstu budžetu napgrūtināšana, ņemot vērā vispārējos ierobežojumus, kādiem pakļautas sabiedriskās finanses.

11.4

Turklāt ir jāiedrošina sabiedriskie/privātie partneri, lai pārvarētu pašreizējos ierobežojumus sabiedrisko finanšu līmenī, kā arī nodrošinātu to ilglaicīgu finansēšanu.

11.5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka būtu jāpadara stingrāki noteikumi, attiecībā uz nelikumībām uzņēmumu pārvietošanas aspektā, it īpaši paredzot piemēru soda sankcijas un saņemto līdzekļu atdošanu atpakaļ, ja tiek pierādīts, ka deinvestīciju pamatā nav produkcijas vienības ekonimiskuma zudums bet gan ka pārvietošana tiek veikta tikai tāpēc, lai varētu palielināt palīdzību, ko uzņēmums saņem.

11.6

Komiteja uzskata arī, ka palīdzības piešķiršanā uzņēmumiem, ir jāatzīst mazo un vidējo uzņēmumu nozīmība, šo uzņēmumu lomas gaismā sociālajā un ekonomiskajā kontekstā, īpaši attiecībā uz šo uzņēmumu spēju radīt darba vietas un labklājību, un vispāratzīto ieguldījumu tā reģiona attīstībā, kurā tie atrodas.

11.7

Visbeidzot, apņemšanās turpināt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas politiku paplašinātā Eiropā, neapšaubāmi ir viens no vislielākajiem izaicinājumiem, kāds ticis mests Eiropas Savienībai. Kohēzijas politika, pati par sevi ir galvenais balsts integrācijai starp Eiropas Savienības tautām un teritorijām, tāpēc Eiropas ekonomikas un sociālā komiteja apelē pie Eiropas Savienības dalībvalstīm, lai tās šo reformu novestu līdz galam sveiku un veselu, ņemot vērā nesenās neveiksmes, kādas gadījās Eiropas veidošanas procesā, lai pilsoņi atkal sāktu ticēt Eiropas veidošanai.

11.8

Pēc Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas domām izšķiroši ir dalībvalstīm saglabāt, pastiprināt un pielāgot savām personiskajām vajadzībām kohēzijas politiku, neatkarīgi no tā, kāda izvēršas Eiropas Savienības politika.

11.9

Eiropas Savienības kohēzijas politikas jauno struktūru un prioritātes nosaka paplašināšanās, kā arī pieejamo resursu ierobežošana, nevis reģionālo un sociālo atšķirību samazināšanās. Tieši tāpēc dažas dalībvalstis un reģioni, kuri līdz šim bija daudz ieguvuši no Eiropas kohēzijas politikas, pakāpeniski pārtrauks tikt izraudzīti par ievērojamas pieejamo līdzekļu daļas saņēmējiem. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka tie nevarēs sasniegt vēlamo attīstības un kohēzijas līmeni, tāpēc tiem pilnīgi pamatoti būtu jākļūst par īpašas uzmanības objektiem nacionālo budžeta politiku ietvaros.