11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/27

1.1

Atzinīgi novērtē diskusijas par Kopienas nostāju attiecībā uz zivsaimniecības produktu ekomarķējuma programmām uzsākšanu.

1.2

Izsaka vēlēšanos aktīvi piedalīties darbā.

1.3

Iesaka Komisijai ne tikai nodrošināt nepieciešamo koordināciju starp tās departamentiem, kuru kompetencē ir ekomarķējuma programmas, bet arī uzturēt ciešu sadarbību ar kompetentajām starptautiskajām organizācijām minētajā jomā, piemēram, FAO, PTO, ESAO, UNCTAD, ISEAL (Starptautiskā Sociālās un vides akreditācijas un marķējuma alianse) un ISO (Starptautiskā standartizācijas organizācija).

1.4

Aicina Komisiju uzturēt pastāvīgus sakarus ar ieinteresētajām pusēm vides un sociālajā jomā un it īpaši — attiecīgajās nozarēs (zivsaimniecība, apstrāde un realizācija), kā arī ar patērētājiem.

1.5

Uzskata, ka, ņemot vērā lietas sarežģītību, šobrīd ir ieteicams izvēlēties trešo variantu Komisijas paziņojumā, kas paredz noteikt prasību minimumu brīvprātīgām ekomarķējuma programmām.

1.6

Uzsver, ka šādām minimālajām prasībām tomēr jābūt pietiekami stingrām un ka tās jāpastiprina ar preventīvām normām, paredzot attiecīgas sankcijas par minēto prasību pārkāpšanu.

1.7

Vērš uzmanību uz to, ka tirgus dalībniekiem jāievēro reģionālo zivsaimniecības organizāciju jau pieņemtais ekomarķējums saskaņā ar attiecīgajām Eiropas Savienības regulām (piemēram, AIDCP — Starptautiskās delfīnu saudzēšanas programmas “nekaitīguma delfīniem” marķējums (1)), piemērojot nepieciešamos attīstības noteikumus.

1.8

Aicina Komisiju veltīt īpašu uzmanību problēmām, ko rada ekomarķējuma izmaksas attiecībā uz zivsaimniecības produktiem, un nodrošināt, lai tās tiktu taisnīgi sadalītas vērtības ķēdē starp ražotājiem, pārstrādātājiem, izplatītājiem un patērētājiem.

2.1

Eiropas Savienības Padome 2004. gada februārī iekļāva savā darba kārtībā diskusijas par zivsaimniecības produktu ekomarķējumu uzsākšanu. Savā paziņojumā Padome norādīja, ka ir paredzēts ierosināt nosacījumus zvejas metožu identificēšanai, kā arī produkta pastāvīgas izsekojamības nodrošināšanai no zvejas kuģa līdz galapatērētājam, garantējot atbildīgas zvejas un realizācijas prasību ievērošanu.

2.1.1

Padome arī norādīja, ka Kopienai aktīvi jāiesaistās dažādos starptautiskajos forumos notiekošajās debatēs.

2.1.2

Izskatāmajā paziņojumā Komisija beidzot ir uzsākusi diskusiju par Kopienas nostāju attiecībā uz zivsaimniecības produktu ekomarķējuma programmām, aicinot citas Eiropas Savienības iestādes izteikt savu viedokli, ar gala mērķi nākt klajā ar attiecīgām likumdošanas iniciatīvām un turpmākiem ieteikumiem.

2.1.3

Tādēļ Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai jāizsaka savs viedoklis un jāpieņem nostāja attiecībā uz minēto iniciatīvu.

2.1.4

Šī atzinuma izpratnē atsauces uz “zivsaimniecības produktiem” ietver arī akvakultūras produktus, neskarot abu darbības veidu ar vidi saistītos aspektus.

2.2.1

Komisijas paziņojums ir rezultāts ievērojamam darbam, kas veikts, apzinot situāciju, kura ir sarežģīta gan no tiesiskā, gan praktiskā viedokļa, un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pirmām kārtām vēlas izteikt atzinību atbildīgajam departamentam. Jāņem vērā, ka Komiteja savā atzinumā par ētisku tirdzniecību un patērētāju garantiju sistēmām (2) ir izteikusi vispārējas piezīmes par vairākiem jautājumiem, kuri patlaban ir izvirzīti konkrēti attiecībā uz zivsaimniecības produktu ekomarķējumu.

2.2.2

Lai debates ievirzītu atbilstošajā kontekstā, jāatzīmē, ka FAO — par zivsaimniecību atbildīgā ANO institūcija — nesen (2005. gada 11. un 13. martā) pieņēma savas Ekomarķējuma pamatnostādnes jūras zvejas zivīm un zivsaimniecības produktiem, par ko tika veiktas konsultācijas ar ekspertiem un kuras tika sagatavotas 2004. gada oktobrī (3). Debates FAO aizsākās jau 1998. gadā.

2.2.3

Šajā atzinumā nav iespējams pilnībā iztirzāt iepriekšējā punktā minētās pamatnostādnes, tomēr jāatzīmē, ka tās satur minimālās būtiskās prasības un kritērijus, lai noteiktu, vai konkrētai zivsaimnieciskajai darbībai var piešķirt ekomarķējumu, saprotot zivsaimniecisko darbību kā sertifikācijas vienību. Prasības var apkopot šādi: normatīvu kopums, administratīvās kontroles sistēma, noteikti zinātniski dati par esošajiem krājumiem un zivsaimniecības ietekmi uz attiecīgo ekosistēmu. No otras puses, FAO ir izstrādājusi pamatnostādnes ilgstpējīgas zivsaimniecības normatīvu sagatavošanai un pirmām kārtām — piemērojamus akreditācijas un sertifikācijas mehānismus. Īpaši jāuzsver, ka FAO pamatnostādnes paredz būtiskās prasības ekomarķējuma sistēmas darbībai: pārredzamību, visu ieinteresēto pušu līdztiesīgu dalību, paziņošanas noteikumus, uzskaiti, standartu pārskatīšanas un revīzijas un standartu noteikšanas procedūras, pietiekamu cilvēkresursu un finansiālo resursu pieejamību, atskaišu sniegšanu, informācijas pieejamību un akreditācijas uzturēšanai, apturēšanai un anulēšanai nepieciešamās sistēmas un atbilstošas sūdzību iesniegšanas tiesības.

2.2.4

Vienlaikus jāņem vērā, ka ekomarķējums ir ieviests salīdzinoši nesen, to lieto galvenokārt ESAO valstīs (4), un patlaban ar to nodarbojas Pasaules tirdzniecības organizācija (PTO). Arī Starptautiskā standartizācijas organizācija (ISO) ir izstrādājusi savus metodoloģiskos un konceptuālos kritērijus vides kvalitātes vadībai, kas ir ietverti standartu sērijā ISO 14000. Komisijai jāpieliek visas pūles, lai nodrošinātu pieņemto normatīvu atbilstību spēkā esošajiem starptautiskajiem noteikumiem un pamatnostādnēm.

2.2.5

Dalībvalstīm un, atkarībā no attiecīgajiem konsitucionālās iekārtas modeļiem, virknei reģionālo pašvaldību ir kompetence minētajā jomā, kas dažos gadījumos jau ir izveidota, bet citos vēl ir jāveido. Tādējādi Eiropas Savienībā līdzās pastāv visnotaļ daudzveidīgas ekomarķējuma formas — publiskās un privātās, pārvalstiskās, valstiskās un reģionālās, un tas savukārt var radīt pārpratumus patērētājiem un tirgus dalībniekiem dažādajos tirgos.

2.2.6

Tādējādi, ņemot vērā dažādajos tirgos pastāvošo noteikumu un izmantojamā ekomarķējuma atšķirības, ir nepieciešama daudznozaru vienojoša pieeja (5).

2.2.7

Eiropas Savienība pirmoreiz izveidoja saskaņotu ekomarķēšanas sistēmu 1992. gadā ar Padomes 1992. gada 23. marta Regulu 880/92 (6). Pirms pieciem gadiem pārskatot minēto regulu un aizstājot to ar patlaban spēkā esošo regulu (7), tika izveidota ekomarķēšanas sistēma dažādām produktu kategorijām, kurās nebija iekļauti zivsaimniecības produkti. Tādēļ Komisijai būtu sīki jāizvērtē iespēja piemērot esošo ekomarķējumu arī zivsaimniecības un akvakultūras produktiem.

2.2.8

Jāatceras, ka debates par zivsaimniecības produktu ekomarķējuma programmām notiek pašreizējās Eiropas Savienības politikas aktualitāšu kontekstā. Īpaši jāatsaucas uz Sesto Kopienas vides rīcības programmu, kas pieņemta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1600/2002/EK (8), un Kopienas rīcības plānu, lai kopējā zivsaimniecības politikā (9), kurā zivsaimniecības produktu ekomarķējuma izvērtēšana ir paredzēta kā papildu pasākums, integrētu apkārtējās vides aizsardzības prasības.

2.2.9

Kaut arī situācija ir samērā atšķirīga, Komiteja vēlas vērst Komisijas, kā arī citu Eiropas Savienības iestāžu un ieinteresēto pušu uzmanību uz tādas saskaņota un unificēta marķējuma programmas esamību, ko noteikti var uzskatīt par ekoloģisku, jo tā nodrošina atbilstību direktīvām par iepakojuma pārstrādi (10). Ar to ir domāta Zaļā punkta zīme, ko piešķir pārstrādei paredzētam iepakojumam ES valstīs. Minētais marķējums bija reģistrēta preču zīme, kas piederēja vācu uzņēmējsabiedrībai, kura 1996. gadā pārcēla savu centrālo biroju uz Briseli un licenzēja preču zīmes lietošanu sadarbībai ar lielāko daļu dalībvalstu un trešām valstīm, kā arī uzņēmējiem, kas iesaistīti iepakojuma pārstrādē un pareizā apsaimniekošanā. Patlaban tiesisko pamatu nosaka Kopienas direktīvas un valstu attīstības normatīvie akti, kas praksē varētu paredzēt vienotu logotipu ar skaidru vēstījumu, iesaistot privātu organizāciju (SIA Eiropas iepakojuma pārstrādes organizācija), kura pārrauga kritēriju saskaņošanu, kā arī dažādu dalībvalstu iestāžu sadarbību attiecīgo normatīvu izstrādāšanā (11).

2.2.10

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komiteja uzskata, ka debates par zivsaimniecības un akvakultūras produktu ekomarķējumu tiek uzsāktas īstajā laikā; tādēļ nedrīkst vilcināties un nevajadzīgi kavēt būtiskos termiņus šā kompleksā jautājuma risināšanai. Debatēm jābalstās uz FAO pamatnostādnēm, tomēr neatkāpjoties no pašas ES kritērijiem un tos pēc iespējas pilnveidojot, ar daudznozaru pieeju un saskaņošanas kritēriju, kā galvenos mērķus paredzot vides aizsardzību un kalpošanu patērētājam.

3.1.1

FAO kā organizācija, kuras kompetencē ir zivsaimniecība un uz kuru tādēļ atsaucas dažādās reģionālās zivsaimniecības organizācijas saistībā ar spēkā esošajām jūras tiesībām, kas pamatotas uz attiecīgo ANO Konvenciju, ir pieņēmusi nostādni attiecībā uz zivsaimniecības produktu marķēšanu, kuras mērķis ir zivsaimniecības aizsardzība un kas tikai netieši skar produktu realizācijas citus posmus.

3.1.2

Savukārt, citas starptautiskās organizācijas, piemēram, PTO (12) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konference par tirdzniecību un attīstību (UNCTAD) pievēršas galvenokārt tam, lai saskaņā ar Līgumu par tehniskajām barjerām tirdzniecībai nodrošinātu, ka ekomarķējuma sistēmas nerada prettiesiskus šķēršļus starptautiskajai tirdzniecībai un neizdevīgu stāvokli jaunatīstības valstīm (13). Minētās organizācijas cenšas īstenot papildu ilgtspējīgas zivsaimniecības pasākumus, piemēram, ekomarķēšanu, atbilstoši starptautiskajiem noteikumiem, kas aizliedz radīt tehniskus šķēršļus starptautiskajai tirdzniecībai, vai pasākumus ar līdzīgām sekām, kā arī vadās no nepieciešamības sadarboties, lai valstis, kurām nav ekomarķējuma ieviešanai nepieciešamo tehnisko un finansiālo resursu, varētu saņemt nepieciešamo atbalstu. Šajā ziņā Komiteja uzskata, ka zivsaimniecības produktu ekomarķējums pats par sevi nerada šķēršļus starptautiskajai tirdzniecībai, ja vien tā noteikumi paredz nepieciešamos pārredzamības un vienlīdzīgas pieejas mehānismus.

3.1.3

ISO un citu standartizācijas organizāciju darbība savukārt ir vairāk vērsta uz metodoloģiju un labas prakses ieviešanu vides pārvaldībā un ar to saistītajā ekomarķēšanā; nav tādu dokumentu, kuri attiektos konkrēti uz zivsaimniecības produktiem.

3.1.4

Vienīgi FAO darbība attiecas tieši uz zivsaimniecības produktu ekomarķējumu, taču mēs esam vienisprātis ar Komisiju, ka jebkuram pieņemtajam lēmumam jābalstās ne tikai uz atbilstību starptautisko organizāciju lēmumiem, bet arī uz to dažādo pieeju saskaņošanu, kuras izriet no šādu institūciju īpatnībām un specifiskajiem uzdevumiem.

3.1.5

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, EESK uzskata, ka gan starptautiskajā darbībā, gan Komisijas likumdošanas iniciatīvā jāņem vērā attiecīgais Kopienas acquis un Eiropas Savienības pašreizējās ekomarķēšanas sistēmas pieredze (kā arī Zaļā punkta paralēlā pieredze), par zivsaimniecību atbildīgajiem departamentiem saskaņojot savu darbību ar tiem departamentiem, kuri atbild par vidi un tirgu harmonizāciju, lai novērstu ekomarķējuma nepareizu lietošanu vai nepieļaujamu izplatīšanu, kas, tā vietā, lai pildītu savu uzdevumu attiecībā pret tirgus dalībniekiem un patērētājiem, radītu vēl lielākas neskaidrības. Neskatoties uz visām ar to saistītajām grūtībām, Komisijai būtu jāizveido tāds darba grafiks, lai nodrošinātu, ka tās likumdošanas iniciatīva netiek atlikta ilgāk par 2006. gada pirmo pusi.

3.2.1

Tā kā nav pamatregulas, kurā būtu noteiktas pietiekami stingras prasības attiecībā uz saskaņošanu, kā skaidri izriet no Komisijas dokumenta, ir izveidojušās dažādas situācijas, no kurām dažas varētu kalpot par paraugiem, kam sekot, savukārt citas — par izskaužamas prakses piemēriem.

3.2.2

Pieejamās literatūras (14) un spēkā esošo starptautisko tiesību normu izpēte parāda, kā dažādu situāciju daudzveidība ne vienmēr atbilst pārredzamības un taisnīguma prasībām, kuras ir jebkuras ekomarķējuma sistēmas priekšnoteikums.

3.2.3

Dažos gadījumos darbojas brīvprātības mehānismi, kas izveidojušies, sadarbojoties tirgus dalībniekiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Tās akreditācijas un sertifikācijas standarti, kā arī ekomarķējuma izmantošanas nosacījumi ir skaidri un taisnīgi, un tie ir pieejami internetā; tie attiecas uz neskaitāmajām mazajām zivsaimniecībām visā pasaulē. Minētajai organizācijai ir padomdevējas komitejas un kontroles mehānismi.

3.2.4

Citos Komisijas paziņojumā minētajos gadījumos mēs tomēr sastopamies ar privātiem ekomarķējumiem, attiecībā uz kuriem noteikumu vai nu nav vai tie nav publiskoti, un to piemērošana ne tuvu neatbilst labas prakses kodeksu prasībām ekomarķējuma jomā. Viens no šādiem gadījumiem var kalpot kā piemērs, lai ilustrētu kaitējumu, ko rada zivsaimniecības produktiem izmantojamais ekomarķējums, ja tas ir pretrunā starptautiskajiem tiesību aktiem, rada nevajadzīgus šķēršļus starptautiskajai tirdzniecībai un balstās uz tādām metodēm, kuras ir pretrunā jebkuriem ieteikumiem attiecībā uz ekomarķējumu un, kā norādījusi kāda augsta Eiropas Savienības amatpersona, rada reālu monopolstāvokli.

3.2.5

Šādi piemēri pierāda, ka pašreizējā situācija, kad ekomarķējumu var veidot bez jebkāda vērā ņemama juridiska pamatojuma, pat pretrunā spēkā esošajām starptautiskajām un Kopienas tiesību normām, vairs ilgāk nedrīkst turpināties, jo tas kaitē ražotāju, patērētāju un citu ieinteresēto pušu interesēm.

3.2.6

Attiecībā uz tunzivju zveju Klusā okeāna austrumu daļā kompetentā reģionālā zivsaimniecības organizācija — Amerikas Tropisko tunzivju komisija atbalstīja Nolīguma par Starptautisko delfīnu saudzēšanas programmu (AIDCP) (15), kurai Eiropas Savienība brīvprātīgi pievienojās ar Padomes 1999. gada 26. aprīļa lēmumu 1999/337/EK (16), pieņemšanu. Minētais nolīgums reglamentē ekomarķējumu, ko atbalsta arī Eiropas Kopiena un patlaban apspriež Eiropas Parlaments (17).

3.2.7

Šī īpašā situācija jāņem vērā, veicot izpēti un izstrādājot priekšlikumus normatīvajiem aktiem minētajā jomā, tā kā gadījumos, kad kāda reģionālā zivsaimniecības organizācija, kuras kompetencē ir zivsaimniecība attiecīgajā reģionā, virza pati sava ekomarķējuma ieviešanu saskaņā ar FAO principiem, Eiropas Savienībai būtu 1) jāpiedalās šajā darbā, lai nodrošinātu sertifikācijas un izdošanas procedūru atbilstību nepieciešamajām prasībām, un 2) jāapsver šāda ekomarķējuma reglamentācija savos normatīvajos aktos un tāda ekomarķējuma, kurš neatbilst normatīvajiem aktiem, aizliegšana.

3.2.8

Komiteja uzskata, ka jebkāds privāts ekomarķējums zivsaimniecības un akvakultūras produktiem jāpakļauj stingriem akreditācijas kritērijiem un neatkarīgai sertifikācijai, un Komisijas izstrādātajā likumdošanas priekšlikumā jāapsver iespēja izveidot visām ieinteresētajām pusēm un zivsaimniecības un akvakultūras tirgus dalībniekiem atvērtu publisku reģistru, kurā būtu sīkas ziņas par lietošanā esošu marķējumu, kas atbilst tiesību aktos noteiktajām prasībām.

4.1.1

Ekomarķējums ir skaidri jānošķir no pārtikas produktu marķēšanas vispārīgajiem noteikumiem. Ekomarķējuma lietošana pati par sevi negarantē atbilstību normatīvajiem aktiem, kas ir piemērojami jebkurā gadījumā, arī attiecībā uz produktiem bez ekomarķējuma, bet gan atbilstību augstākiem vides aizsardzības standartiem, kuri šajā gadījumā paredz atbildīgu zvejas metožu lietošanu, ekomarķējumā norādīto produktu krājumu saglabāšanu un minimālu kaitējumu bioloģiskajai daudzveidībai un jūras videi kopumā.

4.1.2

Marķējumu zivsaimniecības produktiem tāpat kā jebkuriem zvejotiem vai akvakultūras produktiem var piešķirt attiecībā uz neapstrādātiem produktiem (veselām svaigām un saldētām zivīm) vai zivju apstrādes produktiem, kas var būt saldēti, sālīti, konservēti, iepriekš termiski apstrādāti vai sagatavoti. Pirmajā minētajā gadījumā ekomarķējumam jāgarantē zvejas metožu atbilstība ne tikai zivsaimniecības kontroles standartiem, bet arī FAO Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksam. Otrajā gadījumā zivsaimniecības produktu ekomarķējumam jāgarantē izsekojamības noteikumu pareiza piemērošana attiecībā uz zivsaimniecības produktiem, kas nozīmē, ka pārstrādātais un pārdotais produkts, kurš nonāk līdz patērētājam, ir tāds zivsaimniecības produkts, kas patiešām pelna ekomarķējumu.

4.1.3

Lai pareizi ieviestu zivsaimniecības produktiem piemērojamo ekomarķējumu, nepietiek ar vispārīgu normatīvo regulējumu; ir jāizveido skaidrs mehānisms sertifikācijas iestāžu akreditācijai, ekomarķējuma piešķiršanai, strīdu izšķiršanai, pārraudzībai un sankcijām pārkāpumu un normatīvu neievērošanas gadījumos, nošķirot marķētos produktus no pārējiem zivsaimniecības produktiem.

4.1.4

EESK uzskata, ka šāda skaidra mehānisma funkcijas jāpilda 3.2.8. punktā minētajam reģistram. Minētajiem noteikumiem un reģistram ir jānodrošina sistēmas atbilstība pārredzamības prasībām; kopā ar patērētāju informēšanu tam ir jānodrošina nepieciešamais uzticības līmenis, lai mazinātu esošo plaisu starp tiem patērētājiem, kas ir ieinteresēti produkta ar vidi saistītajā aspektā (patlaban aptuveni 44 %) un tiem, kuri vadās no šīm interesēm, veicot pirkumus (patlaban aptuveni 10 %).

4.1.5

Gan iepriekš minētajā EVER ziņojumā sniegtie dati, gan EUROPECHE/COGECA  (18) memorandā paustā nostāja par šajā atzinumā aplūkojamo tematu rada zināmu pesimismu par to, vai ekomarķējums vispār un it īpaši attiecībā uz zivsaimniecības produktiem radīs pievienotu vērtību ražotājiem un nodrošinās pārredzamu un patiesu informāciju patērētājiem. Tomēr vides aizsardzība plašākā nozīmē, tāpat kā cīņa pret badu pasaulē, kļūst par vienu diviem galvenajiem izaicinājumiem cilvēcei. Tādēļ ir svarīgi, lai Eiropas Savienība uzņemtos vadošu lomu procesos, kam jābūt vērstiem uz to, lai atbildīgi patērētāji varētu atšķirt un izvēlēties tādus produktus, kuru ieguve, apstrāde un realizācija atbilst vides aizsardzības standartiem.

4.1.6

Komiteja ir informēta par Pasaules Dabas fonda oficiālo nostāju un ir gandarīta, ka tā, neraugoties uz atšķirīgām pieejām atsevišķās jomās, lielā mērā sakrīt ar šajā atzinumā pausto viedokli, īpaši attiecībā uz nepieciešamību ieviest stingrākus noteikumus zivsaimniecības produktu ekomarķējumam.

4.1.7

Komiteja uzskata, ka Komisijas ierosinātajos noteikumos būtu īpaši jāņem vērā ekomarķējuma iespējamā piemērotība zivsaimniecības nozarei, absorbējot izmaksas komerciālās vērtības ķēdē tādējādi, lai nekaitētu patērētāju interesēm. Šajā ziņā zivsaimniecības produktu ekomarķējums varētu kalpot kā mehānisms, kas rosina zvejniekus un uzņēmumus praktizēt ilgstpējīgu zivsaimniecību un akvakultūru, lai saglabātu zivju resursus, kuri ir zivsaimniecības un tai pakārtotās saimnieciskās darbības galvenais pamats.

4.1.8

Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz to, ka zivsaimniecības un akvakultūras produktu ekomarķējums ir saistīts ar finansiālām izmaksām, kuras vajadzēs absorbēt ražošanas ķēdē, iekams produkts nonāks līdz gala patērētājam. MVU un jaunattīstības valstu tirgus dalībniekiem zināmos apstākļos var rasties grūtības ekomarķējuma pieejamības ziņā. Tādēļ pieņemtajos normatīvajos aktos jāiestrādā intervences mehānismi, iesaistot ražotāju organizācijas, zvejniecības asociācijas un partnerības nolīgumus. Katrā gadījumā, lai ekomarķējums būtu pilnā mērā efektīvs, ir nepieciešami būtiski izglītojoši un publicitāti veicinoši pasākumi. Tādēļ EESK uzskata, ka valsts sektora iestādēm būtu jāfinansē tirgus dalībnieku un patērētāju informēšanas un izglītošanas kampaņas.

4.1.9

Minētā iemesla dēļ jebkurš Eiropas Savienības veiktais pasākums attiecīgajā jomā būtu uzskatāms par pirmo soli šajā virzienā. Tomēr šim pirmajam solim jābūt pietiekoši tālejošam, lai tiktu izveidoti