1. PIELIKUMS

PAZIŅOJUMS

(maksimālais izmērs: A4 (210 × 297 mm))

Teksts attēlu

Teksts attēlu

2. PIELIKUMS

MARĶĒJUMA IZVIETOJUMS

A   PARAUGS

(Skatīt šo noteikumu 4.4. punktu)

B   PARAUGS

(Skatīt šo noteikumu 4.5. punktu)

---

(1)  Pēdējais numurs ir tikai piemērs.

3. PIELIKUMS

TESTA PROCEDŪRA

1.   TRANSPORTLĪDZEKĻA NOVIETOŠANA UN SAGATAVOŠANA

1.1.   Testēšanas vieta

Testēšanas zona ir pietiekami liela, lai tajā izvietotu ieskriešanās celiņu, barjeru un tehniskās iekārtas, kas vajadzīgas testam. Pēdējais celiņa posms vismaz 5 m pirms barjeras ir horizontāls, līdzens un gluds.

1.2.   Barjera

Barjeras priekšpusi veido deformējama struktūra, kā norādīts šo noteikumu 9. pielikumā. Deformējamās struktūras priekšpuse attiecībā pret testējamā transportlīdzekļa braukšanas virzienu ir perpendikulāra ± 1 ° robežās. Barjeru sakrauj tā, lai tās masa nav mazāka par 7 × 104 kg un lai tās priekšpuse ir vertikāla ± 1 ° robežās. Masu piestiprina pie zemes vai novieto uz zemes, vajadzības gadījumā izmantojot papildu apstādināšanas mehānismus, lai ierobežotu tās kustību.

1.3.   Barjeras novietojums

Barjeru novieto tā, lai transportlīdzeklim pirmā saskare ar barjeru notiek stūres statņa pusē. Ja testa veikšanai var izvēlēties transportlīdzekli ar stūri labajā pusē vai kreisajā pusē, testu veic ar transportlīdzekli, kuram stūre ir mazāk drošajā pusē, kā noteicis par testiem atbildīgais tehniskais dienests.

1.3.1.   Transportlīdzekļa centrēšana attiecībā pret barjeru

Transportlīdzeklis pārklāj 40 procenti ± 20 mm no barjeras ārpuses.

1.4.   Transportlīdzekļa stāvoklis

1.4.1.   Vispārīga specifikācija

Testējamais transportlīdzeklis ir izgatavots sērijveidā, tam ir viss standarta aprīkojums un tas ir normālā tehniskā kārtībā. Dažas sastāvdaļas var aizvietot ar līdzvērtīgu masu, ja ir skaidrs, ka šāda aizvietošana būtiski neietekmē rezultātus, kas iegūti saskaņā ar 6. punktu.

1.4.2.   Transportlīdzekļa masa

1.4.2.1.   Testam iesniegtā transportlīdzekļa masa ir pašmasa transportlīdzeklim braukšanas kārtībā.

1.4.2.2.   Degvielas tvertni piepilda ar ūdeni līdz 90 procentiem no pilna degvielas svara daudzuma, ko izgatavotājs noteicis iepildīšanai tvertnē, ar pielaidi ± 1 procenta robežās.

1.4.2.3.   Visas citas sistēmas (bremzes, dzesēšana utt.) var būt tukšas; šajā gadījumā šķidrumu masu rūpīgi kompensē.

1.4.2.4.   Ja mēraparāta masa transportlīdzeklī pārsniedz pieļaujamos 25 kg, to drīkst kompensēt ar samazinājumiem, kam nav būtiskas ietekmes uz rezultātiem, kuri iegūti saskaņā ar turpmāk minēto 6. punktu.

1.4.2.5.   Mēraparāta masa nedrīkst mainīt katras ass atskaites noslodzi vairāk par 5 %, jebkurā variantā nepārsniedzot 20 kg.

1.4.2.6.   Transportlīdzekļa masu, ko iegūst, izpildot iepriekš minētā 1.4.2.1. punkta noteikumus, norāda ziņojumā.

1.4.3.   Pasažieru salona pielāgošana

1.4.3.1.   Stūres rata stāvoklis

Regulējamu stūres ratu novieto normālā stāvoklī, ko norādījis izgatavotājs vai, ja tādas norādes nav, rata regulēšanas diapazona(-u) robežu vidū. Beidzot virzīšanos uz priekšu, stūres rats jāatbrīvo un tā spieķiem jābūt stāvoklī, kas saskaņā ar izgatavotāja datiem atbilst transportlīdzekļa taisnvirziena kustībai uz priekšu.

1.4.3.2.   Stikli

Transportlīdzekļa kustināmie stikli ir aizvērtā stāvoklī. Lai izdarītu testa mērījumus un vienojoties ar izgatavotāju, kustināmos stiklus var nolaist zemāk, ja to regulējamā roktura stāvoklis atbilst aizvērtam stāvoklim.

1.4.3.3.   Pārnesumu pārslēgšanas svira

Pārnesumu pārslēgšanas svira ir neitrālā pozīcijā.

1.4.3.4.   Pedāļi

Pedāļi ir normālā atlaistā stāvoklī. Regulējamus pedāļus noregulē vidējā stāvokli, ja vien izgatavotājs nav noteicis citu stāvokli.

1.4.3.5.   Durvis

Durvis ir aizvērtas, bet ne bloķētas.

1.4.3.6.   Nolaižamais jumts

Ja transportlīdzeklis aprīkots ar nolaižamu vai noņemamu jumtu, tas ir savā vietā un pacelts. Lai izdarītu testa mērījumus un vienojoties ar izgatavotāju, tas drīkst būt nolaists.

1.4.3.7.   Saules aizsegs

Saules aizsegi ir paceltā stāvoklī.

1.4.3.8.   Atpakaļskata spogulis

Iekšējais atpakaļskata spogulis ir normālā lietošanas stāvoklī.

1.4.3.9.   Elkoņbalsti

Kustināmie elkoņbalsti priekšā un aizmugurē ir nolaistā stāvoklī, ja to neliedz manekenu stāvoklis transportlīdzeklī.

1.4.3.10.   Pagalvji

Pagalvji, kuru augstums ir regulējams, ir visaugstākajā stāvoklī.

1.4.3.11.   Sēdekļi

1.4.3.11.1.   Priekšējo sēdekļu stāvoklis

Sēdekļus, kurus var regulēt garenvirzienā, noregulē tā, lai to H punkts, kas noteikts saskaņā ar 6. pielikumā izklāstīto metodi, ir vidus stāvoklī vai tam tuvākajā bloķēšanas stāvoklī un lai augstuma stāvoklis ir tāds, kā to noteicis izgatavotājs (ja sēdekļa augstumu var regulēt atsevišķi). Ja ir soli, vadās pēc vadītāja vietas H punkta.

1.4.3.11.2.   Priekšējo sēdekļu atzveltņu stāvoklis

Ja priekšējo sēdekļu atzveltnes ir regulējamas, tās noregulē tā, lai manekena rumpja slīpums, cik vien iespējams atbilst tam, ko izgatavotājs ieteicis normālam lietošanas režīmam, vai, ja nekādu īpašu izgatavotāja ieteikumu nav, 25 ° leņķim uz aizmuguri attiecībā pret vertikālo stāvokli.

1.4.3.11.3.   Aizmugurējie sēdekļi

Ja aizmugurējie sēdekļi vai soli ir regulējami, tos noregulē pašā aizmugurējā stāvoklī.

2.   MANEKENI

2.1.   Priekšējie sēdekļi

2.1.1.    Hybrid III  (1) specifikācijām atbilstīgu manekenu, kas aprīkots ar 45 ° leņķa potīti un kas atbilst tā regulēšanas specifikācijām, novieto uz katra priekšējā malējā sēdekļa saskaņā ar nosacījumiem, kuri izklāstīti 5. pielikumā. Manekena potīte ir sertificēta saskaņā ar 10. pielikumā aprakstīto procedūru.

2.1.2.   Automobili testē ar ierobežotājsistēmām, ko nodrošina izgatavotājs.

3.   PIEDZIŅA UN TRANSPORTLĪDZEKĻA KUSTĪBA

3.1.   Transportlīdzeklis virzās uz priekšu vai nu ar savu dzinēju, vai ar jebkuru citu dzenošo ierīci.

3.2.   Trieciena brīdī transportlīdzekli vairs nedrīkst vadīt ar jebkuru papildu stūres vai dzenošo ierīci.

3.3.   Transportlīdzekļa kustība atbilst 1.2. un 1.3.1. punkta prasībām.

4.   TESTA ĀTRUMS

Transportlīdzekļa ātrums trieciena brīdī ir 56 – 0, + 1 km/h. Taču, ja tests veikts ar lielāku trieciena ātrumu un transportlīdzeklis atbildis prasībām, testu uzskata par apmierinošu.

5.   MĒRĪJUMI, KAS JĀIZDARA MANEKENIEM PRIEKŠĒJOS SĒDEKĻOS

5.1.   Visus mērījumus, kas vajadzīgi izpildes kritēriju pārbaudei, izdara, izmantojot mērījumu sistēmas, kuras atbilst 8. pielikumā iekļautajām specifikācijām.

5.2.   Izmantojot neatkarīgus šādu CFC (kanāla frekvences klase) datu kanālus, fiksē atšķirīgus parametrus.

5.2.1.   Mērījumi manekena galvā

Paātrinājumu (a) attiecībā uz smaguma centru aprēķina, izmantojot tāda paātrinājuma trīsdimensiju sastāvdaļas, ko mēra ar CFC 1 000.

5.2.2.   Mērījumi manekena kaklā

5.2.2.1.   Aksiālo stiepes spēku un bīdes spēku kakla/galvas savienojuma vietā mēra ar CFC 1 000.

5.2.2.2.   Lieces momentu ap šķērsasi kakla/galvas savienojuma vietā mēra ar CFC 600.

5.2.3.   Mērījumi manekena krūškurvī

Krūškurvja novirzi starp krūšu kaulu un mugurkaulu mēra ar CFC 180.

5.2.4.   Mērījumi manekena ciskas kaulā un stilba kaulā.

5.2.4.1.   Aksiālo saspiedes spēku un lieces momentus mēra ar CFC 600.

5.2.4.2.   Stilba kaula pārvietojumu attiecībā pret ciskas kaulu mēra ceļa slīdošajā locītavā ar CFC 180.

6.   TRANSPORTLĪDZEKLIM IZDARĀMIE MĒRĪJUMI.

6.1.   Lai varētu izdarīt vienkāršoto testu, kas aprakstīts 7. pielikumā, struktūras ātruma samazināšanas laiku, pamatojoties uz garenvirziena akselerometru vērtību pie B statnes pamatnes transportlīdzekļa trieciena pusē, nosaka ar CFC 180, izmantojot datu kanālus, kuri atbilst 8. pielikumā noteiktajām prasībām.

6.2.   Ātruma laiku, ko izmantos testa procedūrā, kura aprakstīta 7. pielikumā, iegūst ar garenvirziena akselerometru pie B statnes sadursmes pusē.

---

(1)  Tāda Hybrid III tehniskās specifikācijas un sīki izstrādāti rasējumi, kas atbilst tāda piecdesmitās procentiles vīrieša galvenajiem izmēriem, kurš dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs, un tā regulēšanas specifikācijas šim testam glabājas pie Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra, un ar tām var iepazīties pēc pieprasījuma Eiropas Ekonomikas komisijas sekretariātā, Palais des Nations, Ženēvā, Šveicē.

4. PIELIKUMS

IZPILDES KRITĒRIJU NOTEIKŠANA

1.   IZPILDES KRITĒRIJS ATTIECĪBĀ UZ GALVU (HPC) UN 3 ms GALVAS PAĀTRINĀJUMS

1.1.

Izpildes kritēriju attiecībā uz galvu (HPC) uzskata par izpildītu, ja testa laikā galva nesaskaras ne ar vienu transportlīdzekļa sastāvdaļu.

1.2.

Ja testa laikā notiek saskarme starp galvu un transportlīdzekļa sastāvdaļu, aprēķina HPC vērtību, pamatojoties uz paātrinājumu (a), ko mēra saskaņā ar 3. pielikuma 5.2.1. punktu, izmantojot šādu formulu: kur: 1.2.1. “a” ir iegūtais paātrinājums, ko mēra saskaņā ar 3. pielikuma 5.2.1. punktu, un to mēra gravitācijas vienībās g (1 g = 9,81 m/s2); 1.2.2. ja pietiekami var noteikt galvas saskares sākumu, t1 un t2 ir divi sekundēs izteikti tādi atskaites punkti laikā, kas definē laika posmu starp galvas saskares sākumu un saskares reģistrācijas beigām, kad HPC vērtībā ir vislielākā; 1.2.3. ja galvas saskares sākumu nevar noteikt, t1 un t2 ir divi sekundēs izteikti tādi atskaites punkti laikā, kas definē laika posmu starp galvas saskares reģistrācijas sākumu un beigām, kad HPC vērtībā ir vislielākā; 1.2.4. HPC vērtības, kam laika intervāls (t1 – t2) ir lielāks par 36 ms, maksimālās vērtības aprēķinos neņem vērā.

1.3.

Vērtību priekšējā trieciena laikā iegūtajam galvas paātrinājumam, kas kumulatīvi pārsniedz 3 ms, aprēķina no iegūtā galvas paātrinājuma, kuru mēra saskaņā ar 3. pielikuma 5.2.1. punktu.

2.   KAKLA TRAUMAS KRITĒRIJI (NIC)

2.1.

Šos kritērijus nosaka, ņemot vērā saspiedes aksiālo spēku, aksiālo stiepes spēku un bīdes spēkus kakla/galvas savienojuma vietā, ko izsaka ar kN un mēra saskaņā ar 3. pielikuma 5.2.2. punktu, un ņemot vērā minēto spēku iedarbības ilgumu, ko izsaka ar ms.

2.2.

Kakla lieces momenta kritēriju nosaka, ņemot vērā lieces momentu, ko izsaka Nm ap šķērsasi kakla/galvas savienojuma vietā un mēra saskaņā ar 3. pielikuma 5.2.2. punktu.

2.3.

Reģistrē kakla lieces momentu, ko izsaka Nm.

3.   KRŪŠKURVJA SASPIEŠANAS KRITĒRIJS (THCC) UN VISKOZITĀTES KRITĒRIJS (V * C)

3.1.

Krūškurvja saspiešanas kritēriju nosaka, ņemot vērā krūškurvja deformācijas absolūto vērtību, ko izsaka mm un mēra saskaņā ar 3. pielikuma 5.2.3. punktu.

3.2.

Viskozitātes kritēriju (V * C) aprēķina kā saspiešanas un krūšu kaula novirzes ātruma momentānu izpausmi, ko mēra saskaņā ar 3. pielikuma 6. punktu, kā arī 5.2.3. punktu.

4.   CISKAS KAULA SPĒKA KRITĒRIJS (FFC)

4.1.

Šo kritēriju nosaka, ņemot vērā saspiešanas slodzi, ko izsaka ar kN un ko pārnes aksiāli uz katru manekena ciskas kaulu un mēra saskaņā ar 3. pielikuma 5.2.4. punktu, ņemot vērā saspiešanas slodzes ilgumu, kuru izsaka ar ms.

5.   STILBA KAULA SASPIEDES SPĒKA KRITĒRIJS (TCFC) UN STILBA KAULA INDEKSS (TI)

5.1.

Stilba kaula saspiedes spēka kritēriju nosaka, ņemot vērā saspiešanas slodzi (Fz), ko izsaka ar kN un ko pārnes aksiāli uz katru manekena stilba kaulu un mēra saskaņā ar 3. pielikuma 5.2.4. punktu.

5.2.

Stilba kaula indeksu aprēķina, pamatojoties uz lieces momentiem (Mx un My), ko mēra saskaņā ar 5.1. punktu, izmantojot šādu formulu: kur: Mx = lieces moments ap x asi My = lieces moments ap y asi (MC)R = kritiskais lieces moments, un tas ir 225 Nm FZ = saspiedes aksiālais spēks z virzienā (FC)Z = kritiskais saspiedes spēks z virzienā, un tas ir 35,9 kN, un Stilba kaula indeksu aprēķina katram stilba kaulam augšgalā un apakšgalā; taču Fz drīkst mērīt abos galos. Iegūto vērtību izmanto augšgala un apakšgala TI aprēķiniem. Abus momentus Mx un My mēra atsevišķi abos galos.

6.   HYBRID III MANEKENA VISKOZITĀTES KRITĒRIJA (V * C) APRĒĶINĀŠANAS METODE

6.1.

Viskozitates kritēriju aprēķina kā saspiešanas un krūšu kaula novirzes ātruma momentānu izpausmi. Abus iegūst no krūšu kaula ieliekuma mērījuma.

6.2.

Krūšu kaula novirzes mērījumu filtrē vienu reizi ar CFC 180. Saspiešanu laikā t aprēķina no šā filtrētā signāla kā Krūšu kaula novirzes ātrumu laikā t aprēķina no filtrētās novirzes kā: kur D(t) ir novirze laikā t, kas izteikta metros, un δt ir laika intervāls sekundēs starp novirzes mērījumiem. Maksimālā δt vērtība ir 1,25 × 10–4 sekundes. Šī aprēķināšanas metode redzama diagrammā turpmāk. Izmērītā novirze D(t) Filtrē ar CFC 180 Aprēķina novirzes ātrumu V(t) Aprēķina saspiešanu C(t) Aprēķina viskozitātes kritēriju laikā t (V*C)(t) = 1,3 × (V(t) × C(t)) Nosaka maksimālo vērtību (V*C)(MAX) = maks. [(V*C)(t)]

5. PIELIKUMS

Manekenu izvietojums un uzstādīšana un ierobežotājsistēmu regulēšana

1.   MANEKENU IZVIETOJUMS

1.1.   Atsevišķi sēdekļi

Manekena simetrijas plakne sakrīt ar sēdekļa vertikālo vidusplakni.

1.2.   Priekšējais sols

1.2.1.   Vadītājs

Manekena simetrijas plakne atrodas vertikālajā plaknē, kas iet caur stūres rata centru, un ir paralēli transportlīdzekļa vidus garenplaknei. Ja sēdvietu nosaka pēc sola formas, šādu sēdekli uzskata par atsevišķu sēdekli.

1.2.2.   Malējais pasažieris

Pasažiera manekena simetrijas plakne ir simetriska vadītāja manekena simetrijas plaknei attiecībā pret transportlīdzekļa vidus garenplakni. Ja sēdvietu nosaka pēc sola formas, šādu sēdekli uzskata par atsevišķu sēdekli.

1.3.   Sols priekšējiem pasažieriem (neskaitot vadītāju)

Manekena simetrijas plakne sakrīt ar izgatavotāja noteikto sēdvietu vidusplaknēm.

2.   MANEKENU UZSTĀDĪŠANA

2.1.   Galva

Galvas šķērsām novietotā instrumentu platforma ir horizontāla 2,5° grādu robežās. Lai transportlīdzekļos ar taisniem sēdekļiem bez regulējamām atzveltnēm vajadzīgajā līmenī noregulētu manekena galvu, jārīkojas šādā secībā. Vispirms koriģē H punkta stāvokli turpmākā 2.4.3.1. punktā noteiktajās robežās, lai noregulētu testa manekena galvas šķērsām novietoto instrumentu platformu vajadzīgajā līmenī. Ja galvas šķērsām novietotā instrumentu platforma vēl nav vajadzīgajā līmenī, tad turpmāk minētā 2.4.3.2. punktā paredzētajās robežās noregulē testa manekena iegurņa leņķi. Ja galvas šķērsām novietotā instrumentu platforma vēl nav vajadzīgajā līmenī, tad regulē testa manekena kakla atbalstu tikai par tik, cik vajadzīgs, lai nodrošinātu, ka galvas šķērsām novietotā instrumentu platforma atrodas horizontāli 2,5° robežās.

2.2.   Delmi

2.2.1.   Vadītāja augšdelmi ir piekļauti rumpim un augšdelmu centrālās līnijas, cik vien iespējams sakrīt ar vertikālo plakni.

2.2.2.   Pasažiera augšdelmi saskaras ar sēdekļa atzveltni un rumpja sāniem.

2.3.   Plaukstas

2.3.1.   Vadītāja testa manekena plaukstas saskaras ar stūres rata loka ārējo daļu pie loka horizontālās centrālās ass. Īkšķi ir pāri stūres rata lokam un viegli piestiprināti pie stūres rata ar lenti, lai, grūžot testa manekena roku uz augšu ar spēku, kas nav mazāks par 9 N un nav lielāks par 22 N, lente atbrīvotu roku no stūres rata loka.

2.3.2.   Pasažiera testa manekena plaukstas saskaras ar augšstilba ārpusi. Mazais pirkstiņš saskaras ar sēdekļa spilvenu.

2.4.   Rumpis

2.4.1.   Transportlīdzekļos, kas aprīkoti ar soliem, vadītāja un pasažiera testa manekena rumpja augšdaļa balstās pret sēdekļa atzveltni. Vadītāja manekena vidussagitālā plakne ir vertikāla un paralēla transportlīdzekļa vidus garenasij un iet caur stūres rata loka centru. Pasažiera manekena vidussagitālā plakne ir vertikāla un paralēla transportlīdzekļa vidus garenasij, un tādā pašā attālumā no transportlīdzekļa vidus garenass kā vadītāja manekena vidussagitālā plakne.

2.4.2.   Transportlīdzekļos, kas aprīkoti ar atsevišķu(-iem) sēdekli(-ļiem), vadītāja un pasažiera testa manekena rumpja augšdaļa balstās pret sēdekļa atzveltni. Vadītāja un pasažiera manekena vidussagitālā plakne ir vertikāla un sakrīt ar atsevišķā sēdekļa vidus garenasi.

2.4.3.   Rumpja apakšdaļa

2.4.3.1.   H punkts

Vadītāja un pasažiera testa manekena H punkts sakrīt 13 mm augstuma un 13 mm platuma robežās ar punktu 6 mm zem H punkta atrašanas vietas, kas noteikta, izmantojot 6. pielikumā aprakstīto metodi, izņemot to, ka H punkta manekena apakšstilba un augšstilba garumu koriģē līdz 414 un 401 mm attiecīgo 417 un 432 mm vietā.

2.4.3.2.   Iegurņa leņķis

Kā noteikts ar iegurņa leņķa mērinstrumentiem ((GM) rasējums 78051-532, 572. daļa), ko ievieto manekena H punkta mērcaurumā, leņķis, kuru mēra horizontāli uz plakanas 76,2 mm garas mērinstrumenta virsmas, ir 22,5° ± 2,5°.

2.5.   Kājas

Vadītāja un pasažiera testa manekenu augšstilbi atspiežas pret sēdekļa spilvenu tiktāl, ciktāl to ļauj pēdu novietojums. Sākotnējais attālums starp malējā ceļa skavas atloka virsmām ir 270 mm ± 10 mm. Cik vien iespējams, kreisais vadītāja manekena stilbs un abi pasažiera manekena stilbi atrodas vertikālajās garenplaknēs. Cik vien iespējams, labais vadītāja manekena stilbs atrodas vertikālajā plaknē. Atļauts izdarīt galīgo regulēšanu, lai dažādās pasažieru salona konfigurācijās pielāgotu pēdu novietojumu saskaņā ar 2.6. punktu.

2.6.   Pēdas

2.6.1.   Labā vadītāja manekena pēda balstās uz nepiespiesta akseleratora ar pašu aizmugurējo papēža punktu uz grīdas virsmas pedāļa plaknē. Ja pēdu nevar nolikt uz akseleratora pedāļa, to novieto perpendikulāri stilba kaulam un, cik vien iespējams tālu uz priekšu pedāļa centrālās ass virzienā, pašam aizmugurējam papēža punktam balstoties uz grīdas virsmas. Kreisās pēdas papēdi novieto, cik vien iespējams tālu un tas atbalstās pret grīdas paneli. Kreiso pēdu novieto, cik vien iespējams plakaniski tās atbalstam paredzētajā vietā. Kreisās pēdas vidus garenasi novieto, cik vien iespējams paralēli transportlīdzekļa vidus garenasij.

2.6.2.   Pasažiera testa manekena abu pēdu papēžus novieto, cik vien iespējams uz priekšu un tie atbalstās pret grīdas paneli. Abas pēdas novieto, cik vien iespējams plakaniski to atbalstam paredzētajā vietā. Pēdu vidus garenasi novieto, cik vien iespējams paralēli transportlīdzekļa vidus garenasij.

2.7.   Uzstādītie mērinstrumenti nekādi nedrīkst ietekmēt manekena kustību trieciena laikā.

2.8.   Manekenu un mērinstrumentu sistēmas temperatūru pirms testa stabilizē un, cik vien iespējams uztur no 19 °C līdz 22 °C.

2.9.   Manekenu apģērbs

2.9.1.   Aprīkotajiem manekeniem uzvelk pieguļošus elastīgas kokvilnas apģērbu gabalus ar īsām piedurknēm un bikses ar starām līdz puslielam, kā noteikts FMVSS 208, rasējumi 78051-292 un 293, vai līdzvērtīgu apģērbu.

2.9.2.   Katrā testa manekena kājā uzvelk un aizsien 11XW izmēra kurpi, kas atbilst ASV militārā standarta MIL-S 13192 varianta P konfigurācijas specifikācijām attiecībā uz izmēru, zoles un papēža biezumu un kas sver 0,57 ± 0,1 kg.

3.   IEROBEŽOTĀJSISTĒMAS REGULĒŠANA

Testa manekenam, kas novietots tam paredzētajā sēdvietā, kā noteikts 2.1. līdz 2.6. punkta attiecīgajās prasībās, apliek siksnu un nostiprina fiksatoru. Savelk klēpja jostu, lai tā nebūtu vaļīga. Izvelk ķermeņa augšdaļas drošības jostu nospriegošanas ierīces un ļauj tai nostiepties. Šo darbību atkārto četras reizes. Klēpja jostu nospriego 9 līdz 18 N robežās. Ja drošības jostu sistēma ir aprīkota ar drošības jostas spiediena mazināšanas ierīci, ķermeņa augšējās daļas jostu atlaiž maksimāli vaļīgi izgatavotāja ieteiktajās robežās normālam lietošanas režīmam, vadoties pēc transportlīdzekļa īpašnieka rokasgrāmatas. Ja drošības jostu sistēma nav aprīkota ar drošības jostas spiediena mazināšanas ierīci, vaļīgajai pleca jostai ļauj ievilkties ar drošības jostas spriegošanas ierīces ievilkšanas spēku.

6. PIELIKUMS

Metode, kā noteikt H punktu un faktisko rumpja leņķi mehānisko transportlīdzekļu sēdvietām

1.   MĒRĶIS

Šajā pielikumā aprakstīto metodi izmanto, lai noteiktu H punkta atrašanās vietu un faktisko rumpja leņķi vienai vai vairākām mehānisko transportlīdzekļu sēdvietām un pārbaudītu izmērītos datus attiecībā uz transportlīdzekļa izgatavotāja dotajām specifikācijām (1).

2.   DEFINĪCIJAS

Šajā pielikumā:

2.1.	“Atskaites dati” ir viens vai vairāki šādi sēdvietas parametri: 2.1.1. H punkts un R punkts un to attiecība, 2.1.2. faktiskais rumpja leņķis un projektētais rumpja leņķis un to attiecība.

2.2.	“H punkta trīsdimensiju manekens” (3-D H manekens) ir ierīce, ko izmanto, lai noteiktu H punktus un faktiskos rumpja leņķus. Šī ierīce ir aprakstīta šā pielikuma 1. papildinājumā.

2.3.

“H punkts” ir rumpja un augšstilba šarnīra centrs 3-D H manekenā, kas uzstādīts transportlīdzekļa sēdeklī saskaņā ar šā pielikuma 4. punktu. H punkts atrodas ierīces ass vidū starp 3-D H manekenam abās pusēs redzamajiem H punkta ass galiem. H punkts teorētiski atbilst R punktam (pielaides sk. 3.2.2. punktā). Pēc H punkta noteikšanas saskaņā ar 4. punktā aprakstīto metodi to uzskata par fiksētu attiecībā pret sēdekļa spilvena konstrukciju un uzskata, ka tas pārvietojas, kad sēdeklis tiek regulēts.

2.4.	“R punkts” jeb “sēdekļa atskaites punkts” ir projektētais punkts, ko katrai sēdvietai definē transportlīdzekļa izgatavotājs un ko nosaka attiecībā pret trīsdimensiju koordinātu sistēmu.

2.5.	“Rumpja līnija” ir 3-D H manekena zondes ass, kad zonde ir pilnībā atvirzīta atpakaļ.

2.6.	“Faktiskais rumpja leņķis” ir leņķis, ko mēra starp vertikāli, kas iet caur H punktu, un rumpja līniju, izmantojot 3-D H manekena muguras leņķa kvadrantu. Faktiskais rumpja leņķis teorētiski atbilst projektētajam rumpja leņķim (pielaides sk. 3.2.2. punktā).

2.7.	“Projektētais rumpja leņķis” ir leņķis, ko mēra starp vertikāli, kura iet caur R punktu un rumpja līniju stāvoklī, kas atbilst projektētajam atzveltnes stāvoklim, ko nosaka transportlīdzekļa izgatavotājs.

2.8.

“Transportlīdzeklī esošas personas vidusplakne” (C/LO) ir katrā izraudzītajā sēdvietā novietotā 3-D H manekena vidusplakne; to attēlo H punkta koordināta uz y ass. Atsevišķiem sēdekļiem sēdekļa vidusplakne sakrīt ar transportlīdzeklī esošas personas vidusplakni. Citiem sēdekļiem transportlīdzeklī esošas personas vidusplakni nosaka izgatavotājs.

2.9.	“Trīsdimensiju koordinātu sistēma” ir šā pielikuma 2. papildinājumā aprakstītā sistēma.

2.10.

“Norādes zīmes” ir tādi fiziski punkti (caurumi, virsmas, marķējumi vai robojumi) uz transportlīdzekļa virsbūves, ko nosaka izgatavotājs.

2.11.

“Transportlīdzekļa mērīšanas stāvoklis” ir transportlīdzekļa stāvoklis, ko nosaka norādes zīmju koordinātas trīsdimensiju koordinātu sistēmā.

3.   PRASĪBAS

3.1.   Datu noformējums

Par katru sēdvietu visus šādus atskaites datus, ja tie nepieciešami, lai pierādītu atbilstību šo noteikumu nosacījumiem, vai attiecīgu datu daļu noformē šā pielikuma 3. papildinājumā norādītajā formā:

3.1.1.

R punkta koordinātas trīsdimensiju koordinātu sistēmā,

3.1.2.

projektētais rumpja leņķis,

3.1.3.

visi norādījumi, kas vajadzīgi sēdekļa noregulēšanai (ja tas ir regulējams) mērīšanas stāvoklī, kurš noteikts 4.3. punktā.

3.2.   Attiecība starp mērījumu datiem un konstrukcijas specifikācijām

3.2.1.

H punkta koordinātas un faktisko rumpja leņķa vērtību, ko iegūst ar metodi, kas izklāstīta 4. punktā, attiecīgi salīdzina ar R punkta koordinātām un izgatavotāja norādīto projektēto rumpja leņķa vērtību.

3.2.2.

R punkta un H punkta relatīvo novietojumu un attiecību starp projektēto rumpja leņķi un faktisko rumpja leņķi attiecīgajai sēdvietai uzskata par apmierinošu, ja H punkts, kas noteikts pēc tā koordinātām, atrodas kvadrātā, kura malas ir 50 mm garas un kura diagonāles krustojas R punktā, un ja faktiskais rumpja leņķis ir 5° robežās no projektētā rumpja leņķa.

3.2.3.

Ja šie nosacījumi ir ievēroti, R punktu un projektēto rumpja leņķi izmanto, lai pierādītu atbilstību šo noteikumu nosacījumiem.

3.2.4.

Ja H punkts vai faktiskais rumpja leņķis neatbilst 3.2.2. punkta prasībām, tad H punktu un faktisko rumpja leņķi nosaka vēl divreiz (pavisam trīs reizes). Ja, veicot šīs trīs darbības, divu darbību rezultāti atbilst prasībām, piemēro 3.2.3. punkta nosacījumus.

3.2.5.

Ja, veicot šīs trīs 3.2.4. punktā aprakstītās darbības, vismaz divu darbību rezultāti neatbilst 3.2.2. punkta prasībām vai ja pārbaudi nevar izdarīt, jo transportlīdzekļa izgatavotājs nav sniedzis informāciju attiecībā uz R punkta atrašanās vietu vai attiecībā uz projektēto rumpja leņķi, izmanto trīs izmērīto punktu centroīdu vai trīs izmērīto leņķu vidējo rādītāju un uzskata to par piemērojamu visos gadījumos, kad šajos noteikumos minēts punkts R vai projektētais rumpja leņķis.

4.   H PUNKTA UN FAKTISKĀ RUMPJA LEŅĶA NOTEIKŠANAS METODE

4.1.   Pēc izgatavotāja ieskata transportlīdzekli pirms tam tur 20 ± 10 °C temperatūrā, lai panāktu, ka sēdekļa materiāls ir sasniedzis istabas temperatūru. Ja uz pārbaudāmā sēdekļa neviens nav sēdējis, 70 līdz 80 kg smags cilvēks vai ierīce divreiz pa minūtei apsēžas/tiek novietota uz sēdekļa, lai iespiestu tā spilvenu un atzveltni. Pēc izgatavotāja pieprasījuma vismaz 30 minūtes pirms 3-D H manekena uzstādīšanas neviens sēdekļa komplekts netiek noslogots.

4.2.   Transportlīdzeklis atrodas mērīšanas stāvoklī, kā noteikts iepriekš 2.11. punktā.

4.3.   Ja sēdeklis ir regulējams, to vispirms noregulē vistālāk atpakaļ parastajā braukšanas stāvoklī, ko norādījis transportlīdzekļa izgatavotājs, ņemot vērā tikai sēdekļa regulēšanu garenvirzienā, izņemot sēdekļa gājienu, kas nav paredzēts parastajiem braukšanas stāvokļiem. Ja ir citi sēdekļa regulēšanas veidi (vertikālās, leņķa, atzveltnes utt.), tad to noregulē stāvoklī, ko noteicis transportlīdzekļa izgatavotājs. Sēdekļiem ar atsperojumu vertikālo stāvokli stingri nofiksē atbilstoši parastajam braukšanas stāvoklim, ko noteicis izgatavotājs.

4.4.   Sēdvietas virsmu, kas saskaras ar 3-D H manekenu, pārklāj ar pietiekami lielu un atbilstošas faktūras kokvilnas muslīnu, kas raksturots kā vienkāršs kokvilnas audums ar 18,9 pavedieniem uz vienu cm2 un svaru 0,228 kg/m2 vai trikotāžas vai neaustu drānu ar līdzvērtīgiem parametriem. Ja sēdekli testē ārpus transportlīdzekļa, grīdai, uz kuras novieto sēdekli, jābūt ar tādiem pašiem pamatparametriem (2) kā transportlīdzekļa grīdai, uz kuras sēdekli paredzēts izmantot.

4.5.   3-D H manekena pamatnes un muguras daļas komplektu noliek tā, lai transportlīdzeklī esošās personas vidusplakne (C/LO) sakristu ar 3-D H manekena vidusplakni. Pēc izgatavotāja pieprasījuma 3-D H manekenu drīkst pavirzīt uz iekšu attiecībā pret C/LO, ja 3-D H manekens atrodas tik tālu uz āru, ka sēdekļa mala neļauj 3-D H manekenu regulēt.

4.6.   Pieliek pēdas un apakšstilba komplektus pamatnes komplektam vai nu pa vienam, vai izmantojot T veida stieņa un apakšstilbu komplektu. Līnija, kas iet caur redzamajiem H punkta ass galiem, ir paralēla zemei un perpendikulāra sēdekļa vidus garenplaknei.

4.7.   3-D H manekena pēdu un kāju stāvokli noregulē šādi.

4.7.1.

Izraudzītā sēdvieta: vadītāja un malējā priekšējā pasažiera sēdvieta. 4.7.1.1. Abus pēdu un kāju komplektus pavirza uz priekšu tā, lai pēdas atrastos dabiskā stāvoklī uz grīdas, ja vajadzīgs, starp darbināmajiem pedāļiem. Ja iespējams, kreiso pēdu novieto apmēram tādā pašā attālumā pa kreisi no 3-D H manekena vidusplaknes kā labo pēdu pa labi. Spirta līmeņrādi, ar ko pārbauda 3-D H manekena šķērsvirziena novietojumu, pavērš horizontāli, vajadzības gadījumā regulējot pamatni vai pavirzot kājas un pēdas komplektu uz aizmuguri. Līnija, kas iet caur redzamajiem H punkta ass galiem, paliek perpendikulāra sēdekļa vidus garenplaknei. 4.7.1.2. Ja kreiso kāju nevar nolikt paralēli labajai kājai un kreiso pēdu nevar atbalstīt pret konstrukciju, kreiso pēdu pārvieto, līdz tā atbalstās. Saglabā redzamo ass galu orientāciju.

4.7.2.

Izraudzītā sēdvieta: malējā aizmugurējā. Attiecībā uz aizmugurējiem sēdekļiem vai papildu sēdekļiem, kājas novieto tā, kā noteicis izgatavotājs. Ja pēdas tad balstās uz grīdas dažādos līmeņos, tad pēda, kas pirmā saskaras ar priekšējo sēdekli, kalpo par atskaites pēdu, un otru pēdu novieto tā, lai spirta līmeņrādis, ar ko pārbauda ierīces sēdvietas šķērsvirziena novietojumu, būtu vērsts horizontāli.

4.7.3.

Citas izraudzītās sēdvietas. Ievēro pamatmetodi, kas norādīta 4.7.1. punktā, izņemot to, ka pēdas novieto, kā noteicis transportlīdzekļa izgatavotājs.

4.8.   Piestiprina apakšstilba un augšstilbu smagumus un noregulē 3-D H manekenu.

4.9.   Noliec muguras daļu uz priekšu līdz priekšējai atdurei un atvelk 3-D H manekenu no sēdekļa atzveltnes, izmantojot T veida stieni. Maina 3-D H manekena stāvokli uz sēdekļa, izmantojot vienu no šādām metodēm.

4.9.1.

Ja 3-D H manekens tiecas slīdēt atpakaļ, izmanto šādu metodi. Ļauj 3-D H manekenam slīdēt atpakaļ, līdz uz priekšu vērstā horizontālā ierobežotājslodze T veida stienim vairs nav vajadzīga, t. i., līdz pamatne saskaras ar sēdekļa atzveltni. Vajadzības gadījumā maina zemākās kājas stāvokli.

4.9.2.

Ja 3-D H manekens netiecas slīdēt atpakaļ, izmanto šādu metodi. Liek 3-D H manekenam slīdēt atpakaļ, pieliekot uz aizmuguri vērstu horizontālu slodzi T veida stienim, līdz pamatne saskaras ar sēdekļa atzveltni (sk. šā pielikuma 1. papildinājuma 2. attēlu).

4.10.   Pieliek 100 ± 10 N slodzi 3-D H manekena muguras daļas komplektam vietā, kur krustojas gūžas leņķa kvadranta un T veida stieņa virsmas. Slodzes virzienu saglabā līnijā, kas iet gar minēto krustpunktu uz punktu tieši virs augšstilba stieņa (sk. šā pielikuma 1. papildinājuma 2. attēlu). Tad uzmanīgi atvirza muguras daļu atpakaļ pie sēdekļa atzveltnes. Jābūt uzmanīgiem procedūras atlikušajā daļā, lai novērstu 3-D H manekena slīdēšanu uz priekšu.

4.11.   Uzliek labā un kreisā gurna smagumus un tad pēc kārtas astoņus rumpja smagumus. Saglabā 3-D H manekena līmeni.

4.12.   Noliec muguras daļu uz priekšu, lai sēdekļa atzveltni atbrīvotu no spiediena. Pašūpo 3-D H manekenu no vienas puses uz otru 10° lielā lokā (5° uz katru pusi no vertikālās vidusplaknes), izdarot trīs pilnus ciklus, lai nepieļautu, ka starp 3-D H manekenu un sēdekli rodas berze.

Kamēr manekenu kustina, 3-D H manekena T veida stienis var tiekties novirzīties no noteiktā horizontālā un vertikālā stāvokļa. Tāpēc T veida stienis jāstabilizē, pieliekot attiecīgu sānisku slodzi kustināšanas laikā. Jābūt uzmanīgiem, turot T veida stieni un kustinot 3-D H manekenu, lai nodrošinātu to, ka nekādas nejaušas ārējas slodzes netiek pieliktas vertikālā virzienā vai virzienā uz priekšu un atpakaļ.

Šajā laikā 3-D H manekena pēdas nevajag stabilizēt vai turēt. Ja pēdas maina stāvokli, tām uz brīdi ļauj palikt šādā stāvoklī.

Uzmanīgi atliec muguras daļu atpakaļ pret atzveltni un pārbauda, vai abi spirta līmeņrāži ir nulles stāvoklī. Ja 3-D H manekena kustināšanas laikā ir izkustējušās pēdas, to stāvoklis jāmaina šādi.

Pēc kārtas paceļ katru pēdu no grīdas tikai tik, cik vajadzīgs, lai nerastos papildu pēdas kustība. Šīs pacelšanas laikā kājas brīvi griežas, un netiek pieliktas nekādas uz priekšu vērstas vai sāniskas slodzes. Kad katru pēdu noliek atpakaļ lejup vērstā stāvoklī, papēdim jāsaskaras ar konstrukciju, kas ir tam paredzēta.

Pārbauda, vai sānu spirta līmeņrādis ir nulles stāvoklī; vajadzības gadījumā muguras daļas augšpusē pieliek sānu slodzi, kas ir pietiekama, lai noregulētu 3-D H manekena pamatni uz sēdekļa.

4.13.   Turot T veida stieni, lai 3-D H manekens neslīdētu uz priekšu pa sēdekļa spilvenu, turpina šādi:

a)	atvirza muguras daļu atpakaļ pie sēdekļa atzveltnes;

b)

muguras leņķa stienim pēc kārtas pieliek un atņem tādu uz aizmuguri vērstu horizontālu slodzi, kas nepārsniedz 25 N, tādā augstumā, kurš ir aptuveni rumpja smagumu centrā, līdz gūžas leņķa kvadranta rādījumi liecina, ka pēc slodzes atņemšanas ir panākts stabils stāvoklis. Rūpīgi seko, lai uz 3-D H manekenu neiedarbotos ārējas uz leju vai sāniem vērstas slodzes. Ja 3-D H manekena līmenis jāregulē vēlreiz, muguras daļu pagriež uz priekšu, noregulē vēlreiz un atkārto 4.12. punktā minēto procedūru.

4.14.   Veic visus mērījumus.

4.14.1.

H punkta koordinātas mēra trīsdimensiju koordinātu sistēmā.

4.14.2.

Faktisko rumpja leņķi nolasa 3-D H manekena muguras leņķa kvadrantā, kad zonde ir pilnīgi atvirzīta atpakaļ.

4.15.   Ja vēlams atkārtoti uzstādīt 3-D H manekenu, vismaz 30 minūtes pirms atkārtotās uzstādīšanas sēdekļu komplektu nenoslogo. 3-D H manekenu neatstāj uzliktu uz sēdekļa komplekta ilgāk par laiku, kas vajadzīgs, lai izdarītu testu.

4.16.   Ja sēdekļus vienā rindā var uzskatīt par līdzīgiem (sols, vienādi sēdekļi utt.), tad katrai sēdekļu rindai nosaka tikai vienu H punktu un vienu “faktisko rumpja leņķi”, šā pielikuma 1. papildinājumā aprakstīto 3-D H manekenu nosēdinot vietā, ko uzskata par raksturīgu šai rindai. Šī vieta ir:

4.16.1.

priekšējā rindā – vadītāja sēdeklis,

4.16.2.

aizmugurējā rindā vai rindās – ārējais sēdeklis.

---

(1)  Jebkurā sēdvietā, kas nav priekšējais sēdeklis, kur H punktu nevar noteikt, izmantojot “H punkta trīsdimensiju manekenu” vai metodes, pēc kompetentās iestādes ieskatiem par atskaites punktu var uzskatīt izgatavotāja norādīto R punktu.

(2)  Slīpuma leņķis, augstumu starpība attiecībā pret sēdekļa stiprinājumu, virsmas faktūra utt.

7. PIELIKUMS

TESTA PROCEDŪRA AR VAGONETI

1.   TESTA UZSTĀDĪŠANA UN PROCEDŪRA

1.1.   Vagonete

Vagonete izgatavota tā, lai pēc testa neparādītos neatgriezeniska deformācija. To virza tā, lai trieciena fāzē novirze nepārsniegtu 5° vertikālajā plaknē un 2° horizontālajā plaknē.

1.2.   Konstrukcijas stāvoklis

1.2.1.   Vispārīgi norādījumi

Testējamā konstrukcija ir izgatavota kā attiecīgo transportlīdzekļu sērijveida produkcija. Dažas sastāvdaļas drīkst aizstāt vai noņemt, ja ir skaidrs, ka šāda aizstāšana vai noņemšana neietekmē testa rezultātus.

1.2.2.   Pielāgojumi

Pielāgojumi atbilst šo noteikumu 3. pielikuma 1.4.3. punktā noteiktajiem pielāgojumiem, ņemot vērā to, kas noteikts 1.2.1. punktā.

1.3.   Konstrukcijas piestiprināšana

1.3.1.   Konstrukciju stingri piestiprina pie vagonetes tā, lai testa laikā tā relatīvi nepārvietotos.

1.3.2.   Paņēmiens, ko izmanto konstrukcijas piestiprināšanai pie vagonetes, nedrīkst ietekmēt sēdekļu stiprinājumus vai ierobežotājierīces vai izraisīt neparastu konstrukcijas deformāciju.

1.3.3.   Ieteicamā stiprinājuma ierīce ir tāda, kas tur konstrukciju uz balstiem, kuri novietoti apmēram tur, kur ir riteņu asis, vai, ja iespējams, kas piestiprina konstrukciju pie vagonetes ar balstiekārtas sistēmas stiprinājumiem.

1.3.4.   Leņķis starp transportlīdzekļa garenasi un vagonetes kustības virzienu ir 0° ± 2°.

1.4   Manekeni

Manekeni un to novietojums atbilst 3. pielikuma 2. punkta specifikācijām.

1.5.   Mēraparāts

1.5.1.   Konstrukcijas ātruma samazināšana

To devēju stāvoklis, kas mēra struktūras ātruma samazināšanu trieciena laikā, ir paralēls vagonetes garenasij saskaņā ar 8. pielikuma (CFC 180) specifikācijām.

1.5.2.   Manekeniem izdarāmie mērījumi

Visi mērījumi, kas vajadzīgi, lai pārbaudītu uzskaitītos kritērijus, aprakstīti 3. pielikuma 5. punktā.

1.6.   Konstrukcijas ātruma samazināšanas līkne

Konstrukcijas ātruma samazināšanas līkne trieciena fāzē ir tāda, ka integrēšanas procesā iegūtā līkne, kas raksturo “ātruma izmaiņas laikā”, nevienā punktā neatšķiras vairāk kā par ± 1 m/s no atskaites līknes, kura raksturo attiecīgā transportlīdzekļa “ātruma izmaiņas laikā”, kā noteikts šā pielikuma papildinājumā. Pārvietojumu attiecībā pret atskaites līknes laika asi drīkst izmantot, lai pārvietojuma joslā iegūtu konstrukcijas ātrumu.

1.7.   Attiecīgā transportlīdzekļa atskaites līkne ΔV = f(t)

Šī atskaites līkne ir iegūta, integrējot attiecīgā transportlīdzekļa ātruma samazināšanas līkni, kas iegūta frontālas sadursmes testā pret barjeru, kā noteikts šo noteikumu 3. pielikuma 6. punktā.

1.8.   Līdzvērtīga metode

Testu var izdarīt ar kādu citu metodi, kas nav vagonetes ātruma samazināšanas metode, ja šāda metode atbilst prasībām attiecībā uz ātruma izmaiņu diapazonu, kas aprakstīts 1.6. punktā.

8. PIELIKUMS

MĒRĪJUMU TESTU MĒRĪJUMU PAŅĒMIENI: APRĪKOJUMS

1.   DEFINĪCIJAS

1.1.   Datu kanāls

Datu kanāls ietver visu aprīkojumu, sākot ar devēju (vai vairākiem devējiem, kuru veidoto signālu virknes kombinētas kādā noteiktā veidā), beidzot ar jebkurām tādām analīzes procedūrām, kas var mainīt frekvences komponentes vai datu amplitūdas komponentes.

1.2.   Devējs

Pirmā iekārta datu kanālā, ko izmanto, lai pārveidotu mērāmo fizisko lielumu citā lielumā (piemēram, elektriskais spriegums), kuru var apstrādāt pārējā kanāla daļā.

1.3.   Kanāla amplitūdas klase: CAC

Apzīmējums datu kanālam, kas atbilst noteiktiem amplitūdas raksturlielumiem, kā noteikts šajā pielikumā. CAC numurs skaitliski ir vienāds ar mērījumu diapazona galīgo ierobežojumu.

1.4.   Raksturīgās frekvences FH, FL, FN

Šīs frekvences definētas 1. attēlā.

1.5.   Kanālu frekvences klase: CFC

Kanāla frekvences klasi apzīmē ar skaitli, kas norāda, ka kanāla frekvences rādītāji ir 1. attēlā noteiktajās robežās. Šis skaitlis un FH frekvences vērtība, kas izteikta Hz, ir skaitliski vienādi.

1.6.   Jutības koeficients

Tās taisnes slīpums, kas rāda optimālās kalibrēšanas vērtības, kuras kanāla amplitūdas klasē nosaka ar mazāko kvadrātu metodi.

1.7.   Datu kanāla kalibrēšanas faktors

Vidējā vērtība jutības koeficientiem, kas novērtēti frekvencēs, kuras vienmērīgi izvietotas logaritmiskā skalā starp FL un FH/2,5

1.8.   Lineārā kļūda

Maksimālās starpības attiecība, kas izteikta procentos, starp kalibrēšanas vērtību un tai atbilstīgo vērtību uz taisnes, kura definēta 1.6. punktā, kanāla amplitūdas klases galīgajā ierobežojumā.

1.9.   Šķērsjutība

Izejas signāla un ieejas signāla attiecība, ja devējs saņem ierosu perpendikulāri mērījumu asij. To izsaka kā jutības procentuālo daļu attiecībā pret mērījumu asi.

1.10.   Fāzes kavējuma laiks

Datu kanāla fāzes kavējuma laiks ir vienāds ar sinusoidālā signāla fāzes kavējumu (radiānos), kas dalīts ar šā signāla leņķisko frekvenci (radiānos/sekundē).

1.11.   Vide

Visu ārējo apstākļu un ietekmju kopums, kam dotajā brīdi pakļauts datu kanāls.

2.   IZPILDES PRASĪBAS

2.1.   Lineārā kļūda

Datu kanāla lineārās kļūdas absolūtā vērtība jebkurā CFC frekvencē visā mērījumu diapazonā ir vienāda ar 2,5 procentiem no CAC vērtības vai mazāka par to.

2.2.   Amplitūdas un frekvences attiecība

Datu kanāla frekvences rādītāji ir starp robežlīknēm, kas redzamas 1. attēlā. Nulles dB līniju nosaka, ņemot vērā kalibrēšanas faktoru.

2.3.   Fāzes kavējuma laiks

Nosaka fāzes kavējuma laiku starp datu kanāla ieejas un izejas signāliem, un tas nedrīkst mainīties vairāk kā par 1/10 FH sekundēm starp 0,03 FH un FH.

2.4.   Laiks

2.4.1.   Laika bāze

Laika bāzi reģistrē, un tā ir vismaz 1/100 s ar 1 procenta precizitāti.

2.4.2.   Relatīvā laika aizture

Relatīvā laika aizture starp divu vai vairāku datu kanālu signāliem neatkarīgi no to frekvences klases nedrīkst pārsniegt 1 ms, neskaitot fāzes nobīdes radīto kavējumu.

Divi vai vairāki datu kanāli, kuru signālus kombinē, pieder pie tās pašas frekvences klases, un šo kanālu relatīvā laika aizture nedrīkst būt lielāka par 1/10 FH sekundēm.

Šī prasība attiecas uz analogiem signāliem, kā arī uz sinhronizācijas impulsiem un ciparu signāliem.

2.5.   Devēja šķērsjutība

Devēja šķērsjutība jebkurā virzienā ir mazāka par 5 procentiem.

2.6.   Kalibrēšana

2.6.1.   Vispārīgi norādījumi

Datu kanālu kalibrē vismaz vienu reizi gadā, izmantojot standarta iekārtu, kura minēta zināmos standartos. Metodes, ko izmanto salīdzināšanai ar standarta iekārtu, nedrīkst ieviest kļūdu, kura lielāka par 1 procentu no CAC. Standarta iekārtas izmantošanu ierobežo frekvences diapazons, kam tas ir kalibrēts. Datu kanālā apakšsistēmas drīkst novērtēt atsevišķi un rezultātus piemērot kā koeficientu visa datu kanāla precizitātei. To var darīt, piemēram, imitējot devēja izejas signālu ar zināmas amplitūdas elektrisko signālu, kas ļauj pārbaudīt datu kanāla traucējumu koeficientu, apejot devēju.

2.6.2.   Kalibrēšanai paredzēto standarta iekārtu precizitāte

Standarta iekārtu precizitāti apliecina vai vīzē valsts pilnvarots metroloģijas dienests.

2.6.2.1.   Statiskā kalibrēšana

2.6.2.1.1.   Paātrinājumi

Kļūdas ir mazākas par ± 1,5 procentiem no kanāla amplitūdas klases.

2.6.2.1.2.   Spēki

Kļūda ir mazāka par ± 1 procentu no kanāla amplitūdas klases.

2.6.2.1.3.   Pārvietojumi

Kļūda ir mazāka par ± 1 procentu no kanāla amplitūdas klases.

2.6.2.2.   Dinamiskā kalibrēšana

2.6.2.2.1.   Paātrinājumi

Standarta paātrinājumu kļūda, kas izteikta kā procentuālā daļa no CAC, ir mazāka par ± 1,5 procentiem zem 400 Hz, mazāka par ± 2 procentiem 400 Hz un 900 Hz robežās un mazāka par ± 2,5 procentiem virs 900 Hz.

2.6.2.3.   Laiks

Relatīvā kļūda atskaites laikā ir mazāka par 10–5.

2.6.3.   Jutības koeficients un lineārā kļūda

Jutības koeficientu un lineāro kļūdu nosaka, mērot datu kanāla izejas signālu attiecībā pret zināmu ieejas signālu dažādām šā signāla vērtībām. Datu kanāla kalibrēšana aptver visu amplitūdas klases diapazonu.

Divvirzienu kanāliem izmanto gan pozitīvās, gan negatīvās vērtības.

Ja kalibrēšanas iekārta nevar ģenerēt vajadzīgo ieejas signālu pārmērīgi augsto mērāmo lielumu dēļ, kalibrēšanu veic kalibrēšanas standartu robežās un šīs robežas ieraksta testa ziņojumā.

Visu datu kanālu kalibrē frekvencē vai frekvenču spektrā, kam ir ievērojama vērtība FL un (FH/2,5) robežās.

2.6.4.   Frekvences rādītāju kalibrēšana

Fāzes un amplitūdas rādītāju līknes attiecībā pret frekvenci nosaka, izmērot datu kanāla izejas signālus kā fāzes un amplitūdas attiecību pret zināmu ieejas signālu, dažādām šā signāla vērtībām, kas mainās starp FL un desmitkārtīgu CFC vai 3 000 Hz, atkarībā no tā, kurš ir zemāks.

2.7.   Vides ietekme

Veic regulāras pārbaudes, lai atklātu jebkādu vides ietekmi (piemēram, elektriskā vai magnētiskā plūsma, kabeļa kustēšanās utt.). To var izdarīt, piemēram, reģistrējot to brīvo kanālu izejas signālus, kas aprīkoti ar fiktīviem devējiem. Ja iegūst nozīmīgus izejas signālus, izdara korekcijas, piemēram, nomainot kabeļus.

2.8.   Datu kanāla izvēle un apzīmējums

CAC un CFC definē datu kanālu.

CAC atbilst 110, 210 vai 510.

3.   DEVĒJU UZSTĀDĪŠANA

Devējus stingri piestiprina, lai to uztvertos lielumus, cik vien iespējams mazāk ietekmētu vibrācija. Jebkuru stiprinājumu, kam zemākā rezonanses frekvence ir līdzvērtīga 5 reizes lielākai attiecīgā datu kanāla FH frekvencei, uzskata par derīgu. Jo īpaši paātrinājuma devēji jāuzstāda tā, lai faktiskās mērījumu ass un atskaites ass sistēmas attiecīgās ass sākotnējais leņķis nav lielāks par 5°, ja netiek izdarīts analītisks vai eksperimentāls novērtējums par uzstādīšanas ietekmi uz savāktajiem datiem. Ja kādā punktā paredzēts mērīt multiaksiālus paātrinājumus, katrai paātrinājuma devēja asij jāiet 10 mm robežās gar minēto punktu un katra akselerometra seismiskās masas centram jāatrodas 30 mm robežās no minētā punkta.

4.   REĢISTRĒŠANA

4.1.   Analogais magnētiskais pašrakstītājs

Lentes ātrumam jābūt stabilam, svārstībām nepārsniedzot 0,5 procentu robežas no izmantotā lentes ātruma. Pašrakstītāja signāla un trokšņa attiecība nedrīkst būt mazāka par 42 dB maksimālajā lentes ātrumā. Kopējam harmoniskajam kropļojumam jābūt mazākam par 3 procentiem, un lineārajai kļūdai jābūt mazākai par 1 procentu no mērījumu diapazona.

4.2.   Ciparu magnētiskais pašrakstītājs

Lentes ātrumam jābūt stabilam, svārstībām nepārsniedzot 10 procentu robežas no izmantotā lentes ātruma.

4.3.   Papīra lentes pašrakstītājs

Ja datus ieraksta tieši, papīra lentes ātrumam, kas izteikts mm/s, jābūt vismaz 1,5 reizes lielākam par skaitli, kas Hz izsaka FH. Citos gadījumos papīra lentes ātrumam jābūt tādam, lai iegūtu līdzvērtīgu izšķirtspēju.

5.   DATU APSTRĀDE

5.1.   Filtrācija

Datu kanāla klases frekvencēm atbilstošu filtrāciju drīkst izdarīt vai nu datu ieraksta laikā, vai datu apstrādes laikā. Taču pirms ierakstīšanas jāizdara analogā filtrācija augstākā līmeni nekā CFC, lai izmantotu vismaz 50 procentus no pašrakstītāja dinamiskā diapazona un samazinātu risku, ka augstas frekvences pārslogo pašrakstītāju vai digitalizēšanas procesā rada aizgūtas kļūdas.

5.2.   Digitalizēšana

5.2.1.   Paraugu ņemšanas biežums

Paraugu ņemšanas biežumam jābūt līdzvērtīgam ar vismaz 8 FH. Analoga ieraksta gadījumā, ja ierakstīšanas un nolasīšanas ātrumi atšķiras, Paraugu ņemšanas biežumu var dalīt ar ātruma koeficientu.

5.2.2.   Amplitūdas izšķirtspēja

Vārdu izmēram ciparu formātā jābūt vismaz 7 bitiem, kam pieskaitīts viens paritātes bits.

6.   REZULTĀTU NOFORMĒŠANA

Rezultātus noformē uz A4 formāta papīra (ISO/R 216). Diagrammās noformēto rezultātu asis sadala mērvienībās, kas atbilst piemērotajam izvēlētās mērvienības skaitlim, kurš dalās bez atlikuma (piemēram, 1, 2, 5, 10, 20 milimetri). Izmanto SI mērvienības, izņemot attiecībā uz transportlīdzekļa ātrumu, kur drīkst izmantot km/h, un attiecībā uz paātrinājumiem triecienā, kur drīkst izmantot g, g = 9,81 m/s2.

1.   attēls

Frekvenču raksturlīkne

9. PIELIKUMS

DEFORMĒJAMĀS BARJERAS DEFINĪCIJA

1.   SASTĀVDAĻU UN MATERIĀLU SPECIFIKĀCIJAS

Barjeras izmēri ir redzami šā pielikuma 1. attēlā. Atsevišķu barjeras sastāvdaļu izmēri ir minēti atsevišķi turpmāk.

1.1.   Galvenais šūnveidīgā materiāla bloks

Izmēri

Augstums	:	650 mm (šūnveidīgā materiāla lentas ass virzienā)
Platums	:	1 000 mm
Dziļums	:	450 mm (šūnveidīgā materiāla šūnu ass virzienā)

Visiem iepriekš norādītajiem izmēriem atļauj pielaidi ± 2,5 mm.

Materiāls	:	Alumīnijs 3003 (ISO 209, 1. daļa).
Folijas biezums	:	0,076 mm, ± 15 %
Šūnas izmērs	:	19,1 mm, ± 20 %
Blīvums	:	28,6 kg/m3 ± 20 %
Triecienizturība	:	0,342 MPa + 0 % – 10 % (1)

1.2.   Bufera elements

Izmēri

Augstums	:	330 mm (šūnveidīgā materiāla lentas ass virzienā)
Platums	:	1 000 mm
Dziļums	:	90 mm (šūnveidīgā materiāla šūnu ass virzienā)

Visiem iepriekš norādītajiem izmēriem atļauj pielaidi ± 2,5 mm.

Materiāls	:	Alumīnijs 3003 (ISO 209, 1. daļa).
Folijas biezums	:	0,076 mm, ± 15 %
Šūnas izmērs	:	6,4 mm, ± 20 %
Blīvums	:	82,6 kg/m3 ± 20 %
Triecienizturība	:	1,711 MPa + 0 % – 10 % (1)

1.3.   Atbalsta loksne

Izmēri

Augstums	:	800 mm, ± 2,5 mm
Platums	:	1 000 mm, ± 2,5 mm
Biezums	:	2,0 mm, ± 0,1 mm

1.4.   Pārklājuma loksne

Izmēri

Garums	:	1 700 mm, ± 2,5 mm
Platums	:	1 000 mm, ± 2,5 mm
Biezums	:	0,81 ± 0,07 mm
Materiāls	:	Alumīnijs 5251/5052 (ISO 209, 1. daļa)

1.5.   Bufera priekšējā loksne

Izmēri

Augstums	:	330 mm, ± 2,5 mm
Platums	:	1 000 mm, ± 2,5 mm
Biezums	:	0,81 mm, ± 0,07 mm
Materiāls	:	Alumīnijs 5251/5052 (ISO 209, 1. daļa)

Adhezīvs

Visur izmantojamajam adhezīvam jābūt divdaļīgam poliuretānam (piemēram, Ciba-Geigy XB5090/1 sveķi ar XB5304 cietinātāju vai līdzvērtīgam).

2.   ALUMĪNIJA ŠŪNVEIDĪGĀ MATERIĀLA STRUKTŪRAS SERTIFIKĀCIJA

Testa procedūra alumīnija šūnveidīgā materiāla struktūras sertifikācijai pilnībā aprakstīta NHTSA TP-214D. Turpmāk seko kopsavilkums metodei, ko piemēro frontāla trieciena barjeras materiāliem, kuru triecienizturība ir attiecīgi 0,342 MPa un 1,711 MPa.

2.1.   Paraugu atrašanās vieta

Lai nodrošinātu viendabīgu visas barjeras ārpuses triecienizturību, ņem astoņus paraugus četrās vietās, kas šūnveidīgā materiāla blokā izvietotas vienmērīgi. Lai bloku sertificētu, septiņiem no šiem astoņiem paraugiem jāatbilst šādu barjeras daļu triecienizturības prasībām.

Paraugu atrašanās vieta ir atkarīga no šūnveidīgā materiāla bloka lieluma. Vispirms no barjeras ārpuses bloka materiāla izgriež četrus paraugus, no kuriem katrs ir 300 mm × 300 mm × 50 mm liels. Skatīt 2. attēlu, kurā parādīts, kā šūnveidīgā materiāla blokā atrast šīs daļas. Sertifikācijas testēšanai katru no šiem lielākajiem paraugiem sagriež mazākos paraugos (150 mm × 150 mm × 50 mm). Sertifikācija pamatojas uz testēšanu, ko izdara diviem paraugiem no katras no šīm četrām vietām. Pārējiem diviem jābūt pieejamiem pieteikuma iesniedzējam pēc pieprasījuma.

2.2.   Paraugu lielums

Testēšanai izmanto šāda lieluma paraugus.

Garums	:	150 mm, ± 6 mm
Platums	:	150 mm, ± 6 mm
Biezums	:	50 mm, ± 2 mm

Parauga nepilno šūnu sienu šķautnes aplīdzina šādi:

W virzienā malas nedrīkst būt garākas par 1,8 mm (sk. 3. attēlu),

L virzienā paraugam abās pusēs atstāj pusi no katras atsevišķās šūnas sienas (lentes virzienā) (sk. 3. attēlu).

2.3.   Zonu mērīšana

Parauga garumu izmēra trīs vietās – 12,7 mm no katra gala un vidū – un reģistrē kā L1, L2 un L3 (3. attēls). Tādā pašā veidā mēra platumu un to jāreģistrē kā W1, W2 un W3 (3. attēls). Šos mērījumus izdara uz biezuma centrālās ass. Tad aprēķina trieciena zonu:

2.4.   Trieciena ātrums un attālums

Paraugs saņem triecienu ar ātrumu, kas nav mazāks par 5,1 mm/min un nav lielāks par 7,6 mm/min. Minimālais trieciena attālums ir 16,5 mm.

2.5.   Datu vākšana

Dati par spēka attiecību pret novirzi jāsavāc vai nu analogā, vai ciparu formātā attiecībā uz katru testēto paraugu. Ja datus vāc analogā formātā, tad ir pieejami līdzekļi, kā to pārveidot ciparu formātā. Visus datus ciparu formātā vāc ar ātrumu, kas nav mazāks par 5 Hz (5 punkti sekundē).

2.6.   Triecienizturības noteikšana

Visus datus 6,4 mm pirms trieciena un 16,5 mm pēc trieciena neņem vērā. Atlikušos datus šādi dala trīs daļās vai pārvietojuma intervālos (n = 1, 2, 3) (sk. 4 attēlu):

1)	06,4–09,7 mm, ieskaitot;

2)	09,7–13,2 mm, neieskaitot;

3)	13,2–16,5 mm, ieskaitot.

Vidējo radītāju katrai daļai izrēķina šādi:

kur m ir to datu punktu skaits, kas izmērīti katrā no trim intervāliem. Katras daļas triecienizturību aprēķina šādi:

2.7.   Parauga triecienizturības specifikācija

Lai šūnveidīgā materiāla paraugu varētu sertificēt, jāizpilda šādi nosacījumi:

0,308 MPa = S(n) = 0,342 MPa materiālam ar triecienizturību 0,342 MPa,

1,540 MPa = S(n) = 1,711 MPa materiālam ar triecienizturību 1,711 MPa,

n = 1, 2, 3.

2.8.   Bloka triecienizturības specifikācija

Jātestē astoņi paraugi no četrām vietām, kas blokā izvietotas vienmērīgi. Lai bloku sertificētu, septiņiem paraugiem no astoņiem jāatbilst triecienizturības specifikācijām, kas noteiktas iepriekšējā punktā.

3.   SAVIENOŠANA, IZMANTOJOT ADHEZĪVU

3.1.   Tieši pirms savienošanas savienojamās alumīnija lokšņu virsmas rūpīgi notīra, izmantojot piemērotu šķīdinātāju, piemēram, 1,1,1-trihloretāns. Tas jāizdara vismaz divreiz vai tik, cik nepieciešams, lai likvidētu tauku vai netīrumu nosēdumus. Tad notīrītās virsmas apstrādā ar 120. numura smilšpapīru. Neizmanto metāla/silīcija karbīda abrazīvo papīru. Virsmas rūpīgi apstrādā un šā procesa laikā abrazīvo papīru regulāri maina, lai izvairītos no tā aizķepšanas, kas var radīt pulēšanas efektu. Pēc apstrādes virsmas atkal rūpīgi notīra, kā aprakstīts iepriekš. Virsmas notīra ar šķīdinātāju kopskaitā vismaz četras reizes. Visus putekļus un nosēdumus, kas paliek pēc apstrādes, noslauka, jo tie traucēs savienošanu.

3.2.   Adhezīvu uzklāj tikai vienai virsmai, izmantojot rievotu kaučuka veltni. Ja šūnveidīgā materiāla struktūra jāsavieno ar alumīnija loksni, adhezīvu uzklāj tikai alumīnija loksnei.

Virsmai vienmērīgi uzklāj ne vairāk kā 0,5 kg/m2 adhezīva, nepārsniedzot maksimālo kārtas biezumu – 0,5 mm.

4.   KONSTRUKCIJA

4.1.   Galveno šūnveidīgā materiāla bloku savieno ar atbalsta loksni, izmantojot adhezīvu, tā, lai šūnu asis būtu perpendikulāri loksnei. Pārklājumu savieno ar šūnveidīgā materiāla bloka priekšējo virsmu. Pārklājuma loksnes augšējo un apakšējo virsmu nedrīkst savienot ar galveno šūnveidīgā materiāla bloku, bet tās novieto tam cieši klāt. Pārklājuma loksnei ir savienotas, izmantojot adhezīvu, ar atbalsta loksni pie uzstādīšanas atlokiem.

4.2.   Bufera elementu savieno ar pārklājuma loksnes ārpusi, izmantojot adhezīvu, tā, lai šūnu asis būtu perpendikulāras loksnei. Bufera elementa apakša ir vienā līmenī ar pārklājošās loksnes apakšējo virsmu. Bufera ārējā loksne ir savienota ar bufera elementa priekšpusi, izmantojot adhezīvu.

4.3.   Tad bufera elementu sadala trīs vienādās daļās ar divām vertikālām gropēm. Šīs gropes izgriež cauri visam bufera daļas biezumam un pagarina visā bufera platumā. Gropes izgriež ar zāģi; to platums ir izmantotā asmens platumā un tas nedrīkst pārsniegt 4,0 mm.

4.4.   Cauri uzstādīšanas atlokiem jāizurbj caurumi barjeras uzstādīšanai (redzami 5. attēlā). Caurumu diametrs ir 9,5 mm. Piecus caurumus izurbj augšējā atlokā – 40 mm attālumā no augšējās atloka malas – un piecus apakšējā atlokā – 40 mm no minētā atloka apakšējās malas. Caurumi atrodas 100 mm, 300 mm, 500 mm, 700 mm un 900 mm no abām barjeras malām. Visus caurumus izurbj ± 1 mm robežās no nominālajiem attālumiem. Šīs caurumu atrašanās vietas ir tikai ieteikums. Var izmantot citas vietas, kas nodrošina vismaz tādu montāžas stiprību un drošību kā iepriekš minētās montāžas specifikācijas.

5.   UZSTĀDĪŠANA

5.1.   Deformējamo barjeru stingri piestiprina pie malas masai, kas nav mazāka par 7 × 104 kg, vai pie tai piestiprinātas konstrukcijas. Barjeras ārpuses stiprinājums ir tāds, ka transportlīdzeklis jebkurā trieciena posmā nedrīkst saskarties ne ar vienu konstrukcijas daļu, kas ir vairāk par 75 mm no augšējās barjeras virsmas (nepieskaitot augšējo atloku) (2). Tās virsmas priekšpuse, kam piestiprināta deformējamā barjera, ir līdzena un visā ārpuses augstumā un platumā nepārtraukta, un tā ir ± 1° robežās vertikāla un ± 1° robežās perpendikulāra ieskriešanās celiņa asij. Stiprināšanas virsma testa laikā nedrīkst pārvietoties vairāk par 10 mm. Vajadzības gadījumā izmanto papildu nostiprināšanu vai saistīšanas ierīces, lai novērstu betona bloka pārvietošanos. Deformējamās barjeras mala ir vienā līmenī ar betona bloka malu, kas ir atbilstīga attiecībā uz testējamā transportlīdzekļa pusi.

5.2.   Deformējamo barjeru piestiprina pie betona bloka ar desmit bultskrūvēm – piecām augšējā uzstādīšanas atlokā un piecām apakšējā. Šo bultskrūvju diametrs ir vismaz 8 mm. Tērauda fiksācijas sloksnes izmanto gan augšējam, gan apakšējam uzstādīšanas atlokam (sk. 1. un 5. attēlu). Šīs sloksnes ir 60 mm augstas un 1 000 mm platas, un tām jābūt vismaz 3 mm biezām. Fiksācijas slokšņu malas ir noapaļotas, lai novērstu, ka trieciena laikā sloksne saplēš barjeru Sloksnes malai jāatrodas ne vairāk kā 5 mm virs barjeras augšējā uzstādīšanas atloka pamata vai 5 mm zem apakšējā barjeras uzstādīšanas atloka virspuses. Cauri abām sloksnēm jāizurbj pieci caurumi ar diametru 9,5 mm, lai tie atbilstu caurumiem barjeras uzstādīšanas atlokā (sk. 4. punktu). Uzstādīšanas sloksnes un barjeras atloka caurumus var paplašināt no 9,5 mm līdz ne vairāk kā 25 mm, lai pielāgotos atšķirībām atbalstplāksnes izvietojumā un/vai slodzes devēja sienas caurumu konfigurācijai. Neviens stiprinājums nedrīkst neizturēt triecientestu. Ja deformējamā barjera ir uzstādīta uz slodzes devēja sienas (LCW), jāņem vērā, ka iepriekš minētās prasības attiecībā uz uzstādīšanas izmēriem ir minimālās prasības. Ja izmanto LCW, uzstādīšanas sloksnes var pagarināt, lai izvietotu augstāk bultskrūvju uzstādīšanas caurumus. Ja sloksnes jāpagarina, jāizmanto attiecīgi biezāks tērauds, lai trieciena laikā barjera neatrautos no sienas, nesaliektos vai nesaplīstu. Ja tiek izmantota cita barjeras uzstādīšanas metode, tai jābūt vismaz tikpat drošai kā iepriekšējos punktos izklāstītajai metodei.

1.   attēls

Frontāla trieciena testa deformējamā barjera

2.   attēls

Sertifikācijai paredzēto paraugu atrašanās vietas

3.   attēls

Šūnveidīgā materiāla asis un izmēri

4.   attēls

Trieciena spēks un pārvietojums

5.   attēls

Caurumu atrašanās vietas barjeras uzstādīšanai

---

(1)  Saskaņā ar sertificēšanas kārtību, kas aprakstīta šā pielikuma 2. punktā.

(2)  Uzskata, ka šai prasībai atbilst stienis, kura gals atrodas 125 mm līdz 925 mm augstu un vismaz 1 000 mm dziļi.

10. PIELIKUMS

MANEKENA KĀJAS APAKŠSTILBA UN PĒDAS SERTIFICĒŠANAS PROCEDŪRA

1.   PĒDAS AUGŠDAĻAS TRIECIENTESTS

1.1.   Šā testa mērķis ir izmērīt Hybrid III pēdas un potītes reakciju uz noteiktiem cietas virsmas svārsta triecieniem.

1.2.   Pilnu Hybrid III apakšstilbu komplektu, kreiso apakšstilbu (86-5001-001) un labo apakšstilbu (86-5001-002), kas aprīkoti ar pēdas un potītes komplektu, kreiso pēdu un potīti (78051-614) un labo pēdu un potīti (78051-615), izmanto kopā ar ceļu komplektu.

Slodzes devēja simulatoru (78051-319 Rev A) izmanto, lai nostiprinātu ceļu komplektu (79051-16 Rev B) pie testa statīva.

1.3.   Testa procedūra

1.3.1.   Katras kājas komplektu četras stundas pirms testa tur (piesūcina) 22 ± 3 °C temperatūrā un 40 ± 30 procentu relatīvajā mitrumā. Piesūcināšanas laiks neietver laiku, kas vajadzīgs, lai stabilizētu apstākļus.

1.3.2.   Triecienam paredzēto ādas virsmu, kā arī trieciensvārsta priekšpusi pirms testa notīra ar izopropilspirtu vai tam līdzvērtīgu. Apkaisa ar talku.

1.3.3.   Trieciensvārsta akselerometra jutības asi noregulē paralēli trieciena virzienam saskares vietā ar pēdu.

1.3.4.   Kājas komplektu uzstāda uz statīva, kas redzams 1. attēlā. Testa statīvu stingri nostiprina, lai trieciena laikā nenotiktu kustība. Ciskas kaula slodzes devēja simulatora (78051-319) viduslīnija ir vertikāla ar pielaidi ± 0,5o. Stiprinājumu noregulē tā, lai līnija starp ceļa locītavas skavu un potītes stiprinājuma bultskrūvi ir horizontāla ar pielaidi ± 3o, papēdim balstoties uz divām loksnēm ar līdzenu virsmu, kura nodrošina mazu berzi (polifluoretilēna loksne). Nodrošina, lai stilba kaula “miesa” pilnībā atrodas stilba kaula ceļa pusē. Potīti noregulē tā, lai pēdas apakšas plakne ir vertikāla un perpendikulāra trieciena virzienam ar pielaidi ± 3o un lai pēdas vidussagitālā plakne ir saskaņota ar svārsta stieni. Pirms katra testa ceļa locītavu noregulē 1,5 ± 0,5 g robežās. Pēdas locītavu noregulē, lai tā būtu vaļīga, un pēc tam savelk tikai tik daudz, cik ir pietiekami, lai pēda stabili turētos uz politetrafluoretilēna loksnes.

1.3.5.   Cietais trieciensvārsts sastāv no horizontāla cilindra ar 50 ± 2 mm diametru un svārsta nesošā stieņa ar 19 ± 1 mm diametru (4. attēls). Cilindrs ar aprīkojumu un visām nesošā stieņa daļām, kas atrodas cilindrā, sver 1,25 ± 0,02 kg. Svārsta stienis sver 285 ± 5 g. Jebkuras rotējošās daļas svars asī, kam piestiprināts nesošais stienis, nedrīkst būt lielāks par 100 g. Attālums starp trieciensvārsta cilindra centra horizontālo asi un visa svārsta rotācijas asi ir 1 250 ± 1 mm. Trieciena cilindru uzstāda ar tā garenvirziena asi horizontāli un perpendikulāri trieciena virzienam. Testā svārsts triecas pret pēdas apakšu 185 ± 2 mm no pamatnes papēdim, kas balstās uz stingras horizontālas platformas, lai svārsta stieņa vidus garenass triecienā sakristu 1o robežās ar vertikāli. Trieciensvārstu vada tā, lai nenotiktu ievērojama sāniska, vertikāla vai rotējoša kustība.

1.3.6.   Starp secīgiem vienas kājas testiem ļauj paiet 30 minūšu starplaikam.

1.3.7.   Datu apkopošanas sistēma, tostarp devēji, atbilst CFC 600 specifikācijām, kā noteikts 8. pielikumā.

1.4.   Izpildes specifikācija

1.4.1.   Katrai pēdas apakšai, saņemot triecienu ar ātrumu 6,7 (± 0,1 m/s), saskaņā ar 1.3. punktu, maksimālais apakšstilba kaula lieces moments ap y asi (My) ir 120 ± 25 Nm.

2.   PĒDAS APAKŠĒJĀS DAĻAS TRIECIENTESTS BEZ KURPES

2.1.   Šā testa mērķis ir izmērīt Hybrid III pēdas ādas un oderējuma reakciju attiecībā uz noteiktiem cietas virsmas svārsta triecieniem.

2.2.   Pilnu Hybrid III apakšstilbu komplektu, kreiso apakšstilbu (86-5001-001) un labo apakšstilbu (86-5001-002), kas aprīkoti ar pēdas un potītes komplektu, kreiso pēdu un potīti (78051-614) un labo pēdu un potīti (78051-615), izmanto kopā ar ceļu komplektu.

Slodzes devēja simulatoru (78051-319 Rev A) izmanto, lai nostiprinātu ceļu komplektu (79051-16 Rev B) pie testa statīva.

2.3.   Testa procedūra

2.3.1.   Katras kājas komplektu četras stundas pirms testa tur (piesūcina) 22 ± 3 °C temperatūrā un 40 ± 30 procentu gaisa mitrumā. Piesūcināšanas laiks neietver laiku, kas vajadzīgs, lai stabilizētu apstākļus.

2.3.2.   Triecienam paredzēto ādas virsmu, kā arī trieciensvārsta priekšpusi pirms testa notīra ar izopropilspirtu vai tam līdzvērtīgu. Apkaisa ar talku. Pārbauda, vai papēža enerģiju slāpējošajam oderējumam nav redzama bojājuma.

2.3.3.   Trieciensvārsta akselerometra jutības asi noregulē paralēli trieciensvārsta vidus garenasij.

2.3.4.   Kājas komplektu uzstāda uz statīva, kas redzams 2. attēlā. Testa statīvu stingri nostiprina, lai trieciena laikā nenotiktu kustība. Ciskas kaula slodzes devēja simulatora (78051-319) viduslīnija ir vertikāla ar pielaidi ± 0,5o. Stiprinājumu noregulē tā, lai līnija starp ceļa locītavas skavu un potītes stiprinājuma bultskrūvi ir horizontāla ar pielaidi ± 3o, papēdim balstoties uz divām loksnēm ar līdzenu virsmu, kura nodrošina mazu berzi (politetrafluoretilēna loksne). Nodrošina, lai stilba kaula “miesa” pilnībā atrodas stilba kaula ceļa pusē. Potīti noregulē tā, lai pēdas apakšas plakne ir vertikāla un perpendikulāra trieciena virzienam ar pielaidi ± 3o un lai pēdas vidussagitālā plakne ir saskaņota ar svārsta stieni. Pirms katra testa ceļa locītavu noregulē 1,5 ± 0,5 g robežās. Pēdas locītavu noregulē, lai tā būtu vaļīga, un pēc tam savelk tikai tik daudz, cik ir pietiekami, lai pēda stabili turētos uz politetrafluoretilēna loksnes.

2.3.5.   Cietais trieciensvārsts sastāv no horizontāla cilindra ar 50 ± 2 mm diametru un svārsta nesošā stieņa ar 19 ± 1 mm diametru (4. attēls). Cilindrs ar aprīkojumu un visām nesošā stieņa daļām, kas atrodas cilindrā, sver 1,25 ± 0,02 kg. Svārsta stienis sver 285 ± 5 g. Jebkuras rotējošās daļas svars asī, kam piestiprināts nesošais stienis, nedrīkst būt lielāks par 100 g. Attālums starp trieciensvārsta cilindra centra horizontālo asi un visa svārsta rotācijas asi ir 1 250 ± 1 mm. Trieciena cilindru uzstāda ar tā garenvirziena asi horizontāli un perpendikulāri trieciena virzienam. Testā svārsts triecas pret pēdas apakšu 62 ± 2 mm no pamatnes papēdim, kas balstās uz stingras horizontālas platformas, lai svārsta stieņa vidus garenass triecienā sakristu 1o robežās ar vertikāli. Trieciensvārstu vada tā, lai nenotiktu ievērojama sāniska, vertikāla vai rotējoša kustība.

2.3.6.   Starp secīgiem vienas kājas testiem ļauj paiet 30 minūšu starplaikam.

2.3.7.   Datu apkopošanas sistēma, tostarp devēji, atbilst CFC 600 specifikācijām, kā noteikts 8. pielikumā.

2.4.   Izpildes specifikācija

2.4.1.   Katras pēdas papēdim, saņemot triecienu ar ātrumu 4,4 ± 0,1 m/s, saskaņā ar 2.3. punktu, maksimālais trieciensvārsta paātrinājums ir 295 ± 50 g.

3.   PĒDAS APAKŠĒJĀS DAĻAS TRIECIENTESTS (AR KURPI)

3.1.   Šā testa mērķis ir izmērīt kurpes un Hybrid III papēža “miesas” un pēdas locītavas reakciju uz noteiktiem, cietas virsmas svārsta triecieniem.

3.2.   Pilnu Hybrid III apakšstilbu komplektu, kreiso apakšstilbu (86-5001-001) un labo apakšstilbu (86-5001-002), kas aprīkoti ar pēdas un potītes komplektu, kreiso pēdu un potīti (78051-614) un labo pēdu un potīti (78051-615), izmanto kopā ar ceļu komplektu. Slodzes devēja simulatoru (78051-319 Rev A) izmanto, lai nostiprinātu ceļu komplektu (79051-16 Rev B) pie testa statīva. Pēdu aprīko ar kurpi, kas aprakstīta 5. pielikuma 2.9.2. punktā.

3.3.   Testa procedūra

3.3.1.   Katras kājas komplektu četras stundas pirms testa tur (piesūcina) 22 ± 3 °C temperatūrā un 40 ± 30 procentu gaisa mitrumā. Piesūcināšanas laiks neietver laiku, kas vajadzīgs, lai stabilizētu apstākļus.

3.3.2.   Triecienam paredzēto virsmu kurpes apakšā ar tīru audumu un trieciensvārsta priekšpusi pirms testa notīra ar izopropilspirtu vai tam līdzvērtīgu. Pārbauda, vai papēža enerģiju slāpējošajam oderējumam nav redzama bojājuma.

3.3.3.   Trieciensvārsta akselerometra jutības asi noregulē paralēli trieciensvārsta vidus garenasij.

3.3.4.   Kājas komplektu uzstāda uz statīva, kas redzams 3. attēlā. Testa statīvu stingri nostiprina, lai trieciena laikā nenotiktu kustība. Ciskas kaula slodzes devēja simulatora (78051-319) viduslīnija ir vertikāla ar pielaidi ± 0,5o. Stiprinājumu noregulē tā, lai līnija starp ceļa locītavas skavu un potītes stiprinājuma bultskrūvi ir horizontāla ar pielaidi ± 3o, kurpes papēdim balstoties uz divām loksnēm ar līdzenu virsmu, kura nodrošina mazu berzi (politetrafluoretilēna loksne). Nodrošina, lai stilba kaula “miesa” pilnībā atrodas stilba kaula ceļa pusē. Potīti noregulē tā, lai plakne, kas saskaras ar papēdi un zoli zem kurpes, ir vertikāla un perpendikulāra trieciena virzienam ar pielaidi ± 3o un lai pēdas un kurpes vidussagitālā plakne ir saskaņota ar svārsta stieni. Pirms katra testa ceļa locītavu noregulē 1,5 ± 0,5 g robežās. Pēdas locītavu noregulē, lai tā būtu vaļīga, un pēc tam savelk tikai tik daudz, cik ir pietiekami, lai pēda stabili turētos uz politetrafluoretilēna loksnes.

3.3.5.   Cietais trieciensvārsts sastāv no horizontāla cilindra ar 50 ± 2 mm diametru un svārsta nesošā stieņa ar 19 ± 1 mm diametru (4. attēls). Cilindrs ar aprīkojumu un visām nesošā stieņa daļām, kas atrodas cilindrā, sver 1,25 ± 0,02 kg. Svārsta stienis sver 285 ± 5 g. Jebkuras rotējošās daļas svars asī, kam piestiprināts nesošais stienis, nedrīkst būt lielāks par 100 g. Attālums starp trieciensvārsta cilindra centra horizontālo asi un visa svārsta rotācijas asi ir 1 250 ± 1 mm. Trieciena cilindru uzstāda ar tā garenvirziena asi horizontāli un perpendikulāri trieciena virzienam. Testā svārsts triecas pret kurpes papēdi horizontālā plaknē, kas ir 62 ± 2 mm attālumā virs manekena papēža pamatnes, kurpei balstoties uz stingras horizontālas platformas, lai trieciena brīdī svārsta stieņa garenass 1o robežās sakrīt ar vertikāli. Trieciensvārstu vada tā, lai nenotiktu ievērojama sāniska, vertikāla vai rotējoša kustība.

3.3.6.   Starp secīgiem vienas kājas testiem ļauj paiet 30 minūšu starplaikam.

3.3.7.   Datu apkopošanas sistēma, tostarp devēji, atbilst CFC 600 specifikācijām, kā noteikts 8. pielikumā.

3.4.   Izpildes specifikācija

3.4.1.   Kurpes papēdim saņemot triecienu ar ātrumu 6,7 ± 0,1 m/s saskaņā ar 3.3. punktu, maksimālais stilba kaula saspiedes spēks (Fz) ir 3,3 ± 0,5 kN.

1. attēls

Pēdas augšējās daļas triecientests

Testa plāna specifikācijas

2. attēls

Pēdas apakšējās daļas triecientests (bez kurpes)

Testa plāna specifikācijas

3. attēls

Pēdas apakšējās daļas triecientests (ar kurpi)

Testa plāna specifikācijas

4. attēls

Trieciensvārsts