Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju sanāksmes rezolūcija

(2001. gada 26. februāris)

par Eiropas Savienības iespēju stiprināšanu civilās aizsardzības jomā

(2001/C 82/01)

PADOMEI UN DALĪBVALSTU VALDĪBU PĀRSTĀVJIEM, TIEKOTIES PADOMES SANĀKSMĒ, IR ŠĀDI APSVĒRUMI.

1. PĀRLIECINĀTI par to, ka nebeidzamās cilvēka radītās, tehnoloģiskās un dabas katastrofas, kas ietekmē Eiropas Savienību un ārpuskopienas valstis, rada nepieciešamību pēc Eiropas Savienības un dalībvalstu iespēju stiprināšanas un efektivitātes veicināšanas civilās aizsardzības jomā.

2. UZSKATOT, ka Kopienai, neskarot dalībvalstu atbildību, jāveicina atbilstoša sagatavotības un novēršanas attiecība, efektīva informācijas un pieredzes uzkrāšana un apmaiņa, dalībvalstu un Kopienas līmeņa līdzekļu saskaņošana un sadarbība dalībvalstu starpā, īpaši gadījumos, kad katastrofas apmēri ir pārāk lieli, lai atsevišķa dalībvalsts spētu iejaukties.

UZSVEROT to, ka Kopienas rīcības programmas civilās aizsardzības jomā, kas izveidotas ar Padomes Lēmumu 98/22/EK [1] un Padomes Lēmumu 1999/847/EK [2], veicina dalībvalstu resursu labāku izmantošanu un integrāciju, kā arī papildina pasākumus, kas pieņemti saistībā ar iepriekšējām Padomes un dalībvalstu rezolūcijām [3].

4. ŅEMOT VĒRĀ to, ka ir lietderīgi ar šo rezolūciju papildināt iepriekšējās rezolūcijas, ņemot vērā jaunākās attīstības tendences, tostarp nemilitāras krīžu pārvarēšanas jomā, saistībā ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP).

5. AKCENTĒ to, ka Kopienas rīcības programmās iestrādātajam elastīgumam jāveicina Kopienas un dalībvalstu līmenī paredzētās rīcības regulēšana, izvēršot prioritātes civilās aizsardzības jomā, inter alia, uzlabojot civilās aizsardzības mērķu integrēšanu citās politikas un rīcības jomās, piemēram, vides aizsardzībā, un jāpalielina civilās aizsardzības līdzekļu nozīme krīžu pārvarēšanas civilajos aspektos.

6. INFORMĀCIJA/IZGLĪTĪBA/SAZIŅA

PIEVĒRŠ UZMANĪBU šajā sakarībā:

a) rokasgrāmatai par civilo aizsardzību Eiropas Savienībā, kura, inter alia, iekļauj civilās aizsardzības valsts organizāciju aprakstu, atbilstošus juridiskos tekstus un operatīvās rīcības plānošanas metodes, tomēr ATZĪMĒJOT, ka tā jāatjaunina un jāpapildina saistībā ar vairākiem aspektiem;

b) Kopienas shēmas sakariem starp valstu korespondentiem pievienotajai vērtībai;

c) tam, ka nepieciešama pastiprināta attīstīto informācijas un telekomunikācijas sistēmu izmantošana, lai būtu pieejama jaunākā informācija par katastrofām;

d) iniciatīvas veicināšanas nozīmībai, piemēram, civilās aizsardzības informācijas kampaņas un informācijas, izglītības un izpratnes veidošanas iniciatīva, kas domātas sabiedrībai, jo īpaši jauniešiem, lai paaugstinātu iedzīvotāju pašaizsardzības līmeni;

e) par civilo aizsardzību atbildīgo personu apmaiņas lietderībai saistībā ar mācību programmām, jo īpaši simulācijas uzdevumu laikā, kā arī priekšrocības, kas rodas, veicinot civilajā aizsardzībā strādājošo pieredzes apkopošanu;

f) tam, ka sadarbību starp skolām un valstu mācību centriem, kuri ir aktīvi civilās aizsardzības jomā, jāattīsta ātrākā tempā;

g) civilajā aizsardzībā iesaistīto brīvprātīgo nevalstisko organizāciju un citu privāto organizāciju pieredzes novērtēšanas nozīmei, lai labāk izmantotu to resursus un sekmētu to ieguldījumu ar civilo aizsardzību saistītajās darbībās.

7. OPERATĪVIE PASĀKUMI UN LĪDZEKĻI

UZSVER:

a) panāktos sasniegumus palīdzības pasākumos starp dalībvalstīm un civilās aizsardzības organizācijām;

b) Kopienas darbības rokasgrāmatas nozīmi, kurā uzskaitīti valstu un Kopienas kontaktpunkti, punkti, kuros pieejamas speciālās zināšanas par noteiktām iejaukšanās jomām, kā arī visās dalībvalstīs pieejamo resursu un šo resursu pieejamības procedūru un pasākumu saraksti, kas veicina labāku saskaņošanu dalībvalstīs;

c) Komisijas nodrošināto operatīvo dienestu, kuri ir gatavi 24 stundas diennaktī, kā arī Komisijas veikto speciālistu nosūtīšanas pasākumu nozīmi;

d) kopēja neatliekamās palīdzības dienesta numura lietderību, kas izveidots ar Padomes Lēmumu 91/396/EEK (1991. gada 29. jūlijs) par vienota Eiropas neatliekamās palīdzības operatīvo dienestu numura ieviešanu [4];

e) pastāvīgā valstu korespondentu tīkla nozīmi, lai nodrošinātu Kopienas sadarbības pastāvīgumu un informācijas vākšanu par visās dalībvalstīs pieejamo palīdzību katastrofas gadījumā;

f) nozīmīgo lomu, kāda var būt civilās aizsardzības ģenerāldirektoriem vai viņu kolēģiem galveno prioritāšu un kopējo mērķu noteikšanā un augsta līmeņa saskaņošanas nodrošināšanā, īpaši pastāvīgajās sanāksmēs.

8. STARPTAUTISKĀ SADARBĪBA

a) AKCENTĒJOT to, ka jāveicina starptautiskā līmenī, piemēram, ANO, EDSO un NATO, pieņemto pasākumu saskaņošana, lai racionalizētu šajos pasākumos nepieciešamo resursu izmantošanu; atzīmējot dalībvalstu un Komisijas nodomu veikt pasākumus, lai izvairītos no divkārša darba un veicinātu pēc iespējas efektīvāku speciālo zināšanu izmantošanu;

b) ATZĪMĒ to, ka EBTA dalībvalstis piedalās dažādās darbībās Kopienas rīcības programmā;

c) APSVEIC to, ka ANO/EEK Konvencija par rūpniecisko avāriju pārrobežu ietekmi stājas spēkā 2000. gada 19. aprīlī;

d) UZSTĀJ, lai nekavējoties tiktu īstenota Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju sanāksmes 1999. gada 9. decembra Rezolūcija par Viduseiropas un Austrumeiropas un Kipras kandidātvalstu sadarbību civilajā aizsardzībā [5], īpaši saistībā ar informācijas apmaiņu starp tām, tostarp saistībā ar darbības rokasgrāmatām. ŅEM VĒRĀ, ka tādai pašai attieksmei jābūt arī pret citām valstīm, kas ir Eiropas Savienības kandidātvalstis;

e) AICINA Komisiju un dalībvalstis turpināt eksperimentālo civilās aizsardzības projektu, kas iekļauts Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu stratēģijā, kā arī izpētīt veidus un līdzekļus ciešākai sadarbībai minētajā stratēģijā;

f) TĀPAT AICINA Komisiju un dalībvalstis izpētīt veidus un līdzekļus, kā izveidot līdzīgu pasākumu Eirobaltijas civilās aizsardzības sadarbības programmā starp Baltijas un Barenca jūras reģiona valstīm.

9. CIVILĀS AIZSARDZĪBAS RESURSI KRĪŽU PĀRVARĒŠANĀ

a) ATZĪMĒJOT to, ka, ieviešot nemilitāras krīžu pārvarēšanas rīcības plānu, kas noteikts Eiropadomes 1999. gada decembra sanāksmē Helsinkos, jāizmanto civilās aizsardzības līdzekļi un tādējādi jānodrošina tiekšanās pēc pīlāru savstarpējās saskanības;

b) APSVEIC civilajai aizsardzībai piešķirto prioritāti krīžu pārvarēšanas civilo aspektu precīzu mērķu pētījumam, kas tika iesniegts Eiropadomes 2000. gada 19. un 20. jūnija Feiras sapulcē;

c) ATZĪMĒ Krīžu pārvarēšanas civilo aspektu komitejas izveidošanu ar Padomes 2000. gada 22. maijā pieņemto Lēmumu [6];

d) IESAKA dalībvalstu civilās aizsardzības līdzekļus un resursus pēc tam, kad tos pārbaudījušas kompetentās iestādes, izmantot krīžu pārvarēšanā, lai atbalstītu KĀDP.

[1] OV L 8, 14.1.1998., 20. lpp.

[2] OV L 327, 21.12.1999., 53. lpp.

[3] Saistībā ar:

- 1987. gada 25. jūnija Rezolūciju par Kopienas civilās aizsardzības sadarbības ieviešanu (OV C 176, 4.7.1987., 1. lpp.);

- 1989. gada 13. februāra Rezolūciju par Kopienas civilās aizsardzības sadarbības jaunākajām tendencēm (OV C 44, 23.2.1989., 3. lpp.);

- 1990. gada 23. novembra Rezolūciju par Kopienas civilās aizsardzības sadarbību (OV C 315, 14.12.1990., 1. lpp.);

- 1990. gada 23. novembra Rezolūciju par savstarpējās palīdzības pilnveidošanu starp dalībvalstīm dabas vai cilvēka izraisītas katastrofas gadījumā (OV C 315, 14.12.1990., 3. lpp.);

- 1991. gada 8. jūlija Rezolūciju par savstarpējās palīdzības pilnveidošanu dabas vai tehnoloģiju izraisītas katastrofas gadījumā (OV C 198, 27.7.1991., 1. lpp.);

- 1994. gada 31. oktobra Rezolūciju par Kopienas civilās aizsardzības sadarbības stiprināšanu (OV C 313, 10.11.1994., 1. lpp.).

[4] OV L 217, 6.8.1991., 31. lpp.

[5] OV C 373, 23.12.1999., 2. lpp.

[6] OV L 127, 27.5.2000., 1. lpp.

--------------------------------------------------