(1)

Mehānisko transportlīdzekļu izmantošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšana (mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšana) Eiropas iedzīvotājiem ir īpaši svarīga neatkarīgi no tā, vai viņi ir apdrošinājuma ņēmēji vai viņi satiksmes negadījuma rezultātā varētu kļūt par cietušajām personām. Tā ir uzskatāma arī par nozīmīgu jautājumu no apdrošināšanas sabiedrību viedokļa, jo ir svarīgs Savienībā nedzīvības apdrošināšanas tirgus elements. Mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšana ievērojami ietekmē arī personu pārvietošanās brīvību un preču un transportlīdzekļu brīvu apriti, un līdz ar to – arī iekšējo tirgu. Tādēļ mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas iekšējā tirgus stiprināšanai un konsolidēšanai vajadzētu būt galvenajam Savienības darbības mērķim finanšu pakalpojumu jomā.

(2)

Komisija 2017. gadā izvērtēja Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/103/EK (3) darbību, tostarp tās efektivitāti, lietderību un saskaņotību ar citām Savienības politikas jomām. Novērtējuma secinājums bija, ka Direktīva 2009/103/EK kopumā darbojas labi, un vairumā aspektu tai grozījumi vajadzīgi nav. Tomēr tika noteiktas četras jomas, attiecībā uz kurām būtu lietderīgi veikt mērķtiecīgus grozījumus: kompensācija negadījumos cietušajām personām, attiecīgā apdrošinātāja maksātnespējas gadījumā, minimālās obligātā apdrošināšanas seguma summas, dalībvalstu veiktas transportlīdzekļu apdrošināšanas pārbaudes un ziņojumu par apdrošinājuma ņēmēju prasījumu vēstures izmantošana no jaunas apdrošināšanas sabiedrības puses. Papildus minētajām četrām jomām ir noskaidrotas arī šādas citas jomas, attiecībā uz kurām būtu lietderīgi pieņemt mērķtiecīgus grozījumus, proti: nosūtītie transportlīdzekļi, negadījumi, kuros ir iesaistītas transportlīdzekļa vilktas piekabes, neatkarīgi mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas cenu salīdzināšanas rīki un informācijas centri un informācija cietušajām personām. Turklāt, Direktīva 2009/103/EK būtu jāprecizē, terminu “cietušais”, kas minētajā direktīvā ir lietots kā termina “cietusī persona” sinonīms, aizstājot attiecīgi vai nu ar terminu “cietusī persona” vai “persona, kas cietusi”, izdarot attiecīgus grozījumus. Šo grozījumu veikšanas vienīgais mērķis ir saskaņot minētajā direktīvā izmantoto terminoloģiju, un tie nav uzskatāmi par izmaiņām pēc būtības.

(3)

Kopš Direktīvas 2009/103/EK stāšanās spēkā tirgū ir laisti daudzi jauni motorizētie transportlīdzekļu veidi. Dažus no tiem darbina tikai elektromotors, dažus – palīgdzinēji. Šādi transportlīdzekļi būtu jāņem vērā, definējot terminu “transportlīdzeklis”. Minētās definīcijas pamatā vajadzētu būt šādu transportlīdzekļu vispārīgajiem raksturlielumiem, jo īpaši to maksimālajam projektētajam ātrumam un neto svaram, un būtu jānosaka, ka tā aptver vienīgi transportlīdzekļus, kuru piedziņa ir tikai mehāniska. Minētā definīcija būtu jāpiemēro neatkarīgi no transportlīdzekļa riteņu skaita. Ratiņkrēsli, kas ir paredzēti lietošanai personām ar fizisku invaliditāti, nebūtu jāiekļauj definīcijā.

(4)

Vieglie elektrotransportlīdzekļi, kas neatbilst termina “transportlīdzeklis” definīcijai, būtu jāizslēdz no Direktīvas 2009/103/EK darbības jomas. Tomēr minētajai direktīvai nebūtu jāliedz dalībvalstīm tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem pieprasīt mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu, ievērojot nosacījumus, kurus tās nosaka attiecībā uz jebkuru motortehniku, kuru izmanto uz sauszemes un kura neatbilst minētās direktīvas “transportlīdzekļa” definīcijai un attiecībā uz kuru līdz ar to minētajā direktīvā šāda apdrošināšana nav prasīta. Šai direktīvai nebūtu dalībvalstīm arī jāliedz savos iekšējos tiesību aktos paredzēt, ka personām, kas ir cietušas negadījumos, kurus ir izraisījusi jebkura cita motortehnika, ir piekļuve dalībvalsts kompensācijas iestādei, kā tas ir noteikts 4. nodaļā. Dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai nolemt, ka gadījumā, ja to teritorijā dzīvojošie iedzīvotāji ir personas, kas ir cietušas negadījumā, kuru citā dalībvalstī, kurā mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšana attiecībā uz šādu citu motortehniku nav vajadzīga, ir izraisījusi minētā motortehnikas vienība, šiem iedzīvotājiem savas dzīvesvietas dalībvalstī ir jābūt piekļuvei kompensācijas iestādei, kā tas ir noteikts 4. nodaļā. Dalībvalstu kompensācijas iestādēm vajadzētu būt iespējai noslēgt savstarpēju vienošanos par to, kā tās sadarbosies šāda veida situācijā.

(5)

Eiropas Savienības Tiesas jaunākajos lēmumos, proti, lēmumos lietās Vnuk (4), Rodrigues de Andrade (5) un Torreiro (6), Tiesa ir precizējusi koncepta “transportlīdzekļu izmantošana” nozīmi. Jo īpaši Tiesa ir precizējusi, ka mehāniskie transportlīdzekļi parasti ir paredzēti izmantošanai transportam neatkarīgi no šādu transportlīdzekļu raksturlielumiem un ka šādu transportlīdzekļu izmantošana attiecas uz jebkādu transportlīdzekļa izmantošanu, kas atbilst tā parastai funkcijai – kalpot par transporta līdzekli, – neatkarīgi no apvidus, kurā attiecīgais mehāniskais transportlīdzeklis tiek izmantots, un neatkarīgi no tā, vai transportlīdzeklis ir nekustīgs vai atrodas kustībā. Direktīvu 2009/103/EK nepiemēro, ja negadījuma brīdī šāda transportlīdzekļa parastā funkcija ir “tikt izmantotam mērķiem, kuriem transportlīdzekli neizmanto”. Tā tas varētu būt gadījumā, ja attiecīgo transportlīdzekli neizmanto minētās direktīvas 3. panta pirmās daļas nozīmē, jo tā parastā funkcija, piemēram, ir “tikt izmantotam kā rūpnieciskam vai lauksaimnieciskam enerģijas avotam”. Juridiskās noteiktības labad ir lietderīgi atspoguļot šo judikatūru Direktīvā 2009/103/EK, nosakot “transportlīdzekļa izmantošanas” definīciju.

(6)

Dažu mehānisko transportlīdzekļu izmērs ir mazāks, un līdz ar to iespēja, ka tie varētu nodarīt nopietnus miesas bojājumus vai zaudējumus īpašumam, salīdzinājumā ar citiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem arī ir mazāka. To iekļaušana Direktīvas 2009/103/EK darbības jomā būtu nesamērīga un nākotnes prasībām neatbilstoša. To iekļaušana apgrūtinātu arī jaunāku transportlīdzekļu, piemēram, tādu elektrisko velosipēdu izmantošanu, kuru piedziņa nav tikai mehāniska, un mazinātu inovāciju. Turklāt nav gūti pietiekami daudz pierādījumu tam, ka šādi mazāki transportlīdzekļi varētu izraisīt negadījumus, kuros personas ciestu tikpat smagi kā negadījumos, kurus izraisa citi transportlīdzekļi, piemēram, vieglie vai kravas automobiļi. Saskaņā ar subsidiaritātes principu un proporcionalitātes principu Savienības līmeņa prasības tādēļ būtu jāattiecina tikai uz tiem transportlīdzekļiem, kas kā tādi ir definēti Direktīvā 2009/103/EK.

(7)

Principā ar mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu būtu jāaptver negadījumi, kas notiek visā dalībvalstu teritorijā. Tomēr dažās dalībvalstīs ir spēkā normas, kas reglamentē transportlīdzekļus, kurus izmanto tikai īpašās teritorijās ar ierobežotu piekļuvi. Šīm dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt ierobežotas atkāpes no Direktīvas 2009/103/EK 3. panta attiecībā uz ierobežotas piekļuves teritorijām, kurās nepiederošām personām būtu liegts ieceļot, piemēram, attiecībā uz konkrētām atrašanās vietām un tehniski aprīkotām ostu un lidostu zonām. Dalībvalstij, kas nolemj noteikt šādas atkāpes, būtu jāveic arī atbilstīgi pasākumi, ar kuriem nodrošina, ka kompensācija tiek izmaksāta par jebkādiem zaudējumiem vai miesas bojājumiem, kurus ir izraisījis šāds transportlīdzeklis.

(8)

Dalībvalstij vajadzētu būt arī iespējai mehānisko transportlīdzekļu obligāto apdrošināšanu nepieprasīt attiecībā uz transportlīdzekļiem, kuru izmantošana uz koplietošanas ceļiem saskaņā ar tās tiesību aktiem nav atļauta. Tomēr šādai dalībvalstij būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, ar kuriem nodrošina, ka kompensācija tiek izmaksāta par jebkādiem zaudējumiem vai miesas bojājumiem, kurus izraisījuši šādi transportlīdzekļi, izņemot gadījumus, kad dalībvalsts nolemj atkāpties arī no Direktīvas 2009/103/EK 10. panta, kurā ir reglamentēta kompensācija par kaitējumu, ko šādi transportlīdzekļi izraisījuši vietās, kuras nav publiski pieejamas, jo attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos ir noteikts juridisks vai fizisks piekļuves šādām zonām liegums. Šāda atkāpe no 10. panta būtu jāpiemēro transportlīdzekļiem, attiecībā uz kuriem dalībvalsts ir nolēmusi atkāpties no apdrošināšanas pienākuma, jo šos transportlīdzekļus nav atļauts izmantot uz koplietošanas ceļiem saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, arī tad, ja minēto transportlīdzekļu apdrošināšanas pienākumam varētu piemērot arī citu atkāpi, kas ir paredzēta Direktīvas 2009/103/EK 5. pantā.

(9)

Atsevišķās dalībvalstīs ir paredzētas normas par transportlīdzekļu izmantošanu ar nolūku nodarīt miesas bojājumus vai zaudējumus īpašumam. Attiecīgos visnopietnāko pārkāpumu gadījumos būtu jāļauj dalībvalstīm turpināt savu juridisko praksi – izslēgt šādu kaitējumu no mehānisko transportlīdzekļu obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas vai piedzīt cietušajām personām izmaksāto apdrošināšanas atlīdzības summu no personām, kas ir atbildīgas par minēto miesas bojājumu vai kaitējumu. Tomēr, lai nemazinātu Direktīvā 2009/103/EK piešķirto aizsardzību, šāda normatīvā prakse būtu jāatļauj tikai tad, ja attiecīgā dalībvalsts nodrošina, ka šādos gadījumos cietušajām personām minētais kaitējums tiek atlīdzināts tādā veidā, kas ir iespējami tuvāks tam, kā attiecīgās personas saņemtu atlīdzību saskaņā ar Direktīvu 2009/103/EK. Ja vien dalībvalsts nav paredzējusi šādu alternatīvu atlīdzības mehānismu vai garantiju, ar kuru atlīdzību cietušajām personām par šādu kaitējumu nodrošina tādā veidā, kas ir iespējami tuvāks tam, kā attiecīgās personas saņemtu kompensāciju saskaņā ar Direktīvu 2009/103/EK, tad šāds kaitējums būtu jāapdrošina saskaņā ar minēto direktīvu.

(10)

Dalībvalstīm Direktīva 2009/103/EK nebūtu jāpiemēro mehānisko transportlīdzekļu izmantošanai sporta pasākumos un aktivitātēs, tostarp sacīkšu braucienos un sacensībās, kā arī, tostarp ātruma, uzticamības vai vadīšanas prasmes, apmācībā, testēšanā un paraugdemonstrējumos, kas ir atļauti saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Šādiem pasākumiem būtu jānotiek norobežotā, šim nolūkam speciāli iezīmētā teritorijā tā, lai nodrošinātu, ka parastie satiksmes dalībnieki, sabiedrības locekļi un personas, kas ar attiecīgo pasākumu nav saistītas, ceļu, pa kuru tiek braukts, nevar vienlaikus izmantot nedz faktiski, nedz potenciāli. Šādi pasākumi parasti ietver tos, kas tiek rīkoti uz speciālām motosporta trasēm vai ceļiem un tuvākās apkārtnes teritorijās, piemēram, drošības zonās, tehniskās apskates zonās un garāžās, kur negadījuma risks ir daudz augstāks nekā uz parastiem ceļiem un kur nepiederošām personām nebūtu jāiekļūst.

(11)

Šāds atbrīvojums motosporta pasākumiem un aktivitātēm būtu jāpiemēro tikai tad, ja dalībvalsts nodrošina, ka pasākuma vai aktivitātes organizators vai jebkura cita persona ir iegādājusies alternatīvu apdrošināšanas vai garantijas polisi, kas sedz jebkurai trešai personai, tostarp skatītājiem un citiem garāmgājējiem, nodarītu kaitējumu, bet ne obligāti kaitējumu dalībniekiem autovadītājiem un viņu transportlīdzekļiem. Ja vien organizatori vai citas personas nav iegādājušies alternatīvu apdrošināšanas vai garantijas polisi, kas būtu uzskatāma par minētā atbrīvojuma nosacījumu, kaitējums būtu jāsedz saskaņā ar Direktīvu 2009/103/EK, un iespējamais izņēmums būtu dalībniekiem autovadītājiem un viņu transportlīdzekļiem nodarītais kaitējums.

(12)

Lai nemazinātu Direktīvā 2009/103/EK noteikto aizsardzību, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka motosporta pasākumos un aktivitātēs, kas ir atļautas saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem un atbilst minētā atbrīvojuma kritērijiem, cietušās personas par attiecīgo kaitējumu saņem kompensāciju veidā, kas, cik vien iespējams, būtu iespējami tuvs tam, kā viņas saņemtu kompensāciju saskaņā ar Direktīvu 2009/103/EK.

(13)

Ražošanas un pārvadāšanas laikā transportlīdzekļi pārvadāšanas funkcijas nepilda, un tos neuzskata par attiecīgo transportlīdzekļu izmantošanu Direktīvas 2009/103/EK 3. panta pirmās daļas nozīmē. Tomēr, ja dalībvalsts izvēlas nepiemērot prasību par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu attiecībā uz šādiem transportlīdzekļiem, ievērojot Direktīvas 2009/103/EK 28. panta 1. punktu, vajadzētu būt uzņēmējdarbības civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai, kas sedz kaitējumu, kuru minētie transportlīdzekļi varētu izraisīt.

(14)

Pašlaik daudzu dalībvalstu tiesību aktos apdrošināšanas pienākums ir saistīts ar transportlīdzekļa izmantošanu Direktīvas 2009/103/EK 3. panta pirmās daļas nozīmē. Šādās dalībvalstīs transportlīdzekli izmantot ir atļauts tikai tad, ja tas ir reģistrēts. Šo dalībvalstu tiesību aktos ir noteikts, ka attiecībā uz transportlīdzekli tā aktīvas reģistrācijas un izmantošanas laikā ir jāiegādājas mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšana transportlīdzekļa Direktīvas 2009/103/EK 3. panta pirmās daļas nozīmē. Līdz ar to minētās dalībvalstis neprasa apdrošināšanas segumu par tādu transportlīdzekļu izmantošanu, kas pastāvīgi vai uz laiku reģistrā ir dzēsti, jo tie, piemēram, atrodas muzejā, tiek restaurēti vai cita iemesla dēļ nav izmantoti ilgāku laiku, piemēram, sezonālas izmantošanas dēļ. Šādām dalībvalstīm ir jāveic atbilstīgi pasākumi, ar kuriem nodrošina, ka atlīdzība, kas atbilst ar Direktīvu 2009/103/EK paredzētajai atlīdzībai, tiek izmaksāta par jebkādiem zaudējumiem vai miesas bojājumiem, kurus to teritorijā un citu dalībvalstu teritorijā ir izraisījuši minētajā direktīvā definētie transportlīdzekļi, kas tiek izmantoti tās 3. panta pirmās daļas nozīmē.

(15)

Pašlaik dažas dalībvalstis, kurās pienākums apdrošināt civiltiesisko atbildību saistībā ar mehāniskā transportlīdzekļa izmantošanu nav piesaistīts transportlīdzekļa reģistrācijai, izvēlas mehānisko transportlīdzekļu obligāto apdrošināšanu nepieprasīt attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas saskaņā ar to valsts tiesību aktiem ir oficiāli izņemti no aprites. Šādas oficiāla izņemšanas no aprites piemēri aptver paziņojuma nosūtīšanu kompetentajai iestādei vai citām izraudzītajām personām, kuras pilda kompetentās iestādes funkciju, vai citu pārbaudāmu faktisku rīcību. Minētajām dalībvalstīm ir jāveic atbilstīgi pasākumi, ar kuriem nodrošina, ka atlīdzība, kas atbilst ar Direktīvu 2009/103/EK paredzētajai atlīdzībai, tiek izmaksāta par jebkādiem zaudējumiem vai miesas bojājumiem, kurus to teritorijā un citu dalībvalstu teritorijā ir izraisījuši šādi transportlīdzekļi.

(16)

Dalībvalstīm patlaban jāatturas veikt pārbaudes attiecībā uz tādu transportlīdzekļu apdrošināšanu, kas parasti atrodas citas dalībvalsts teritorijā, un attiecībā uz transportlīdzekļiem, kuri parasti atrodas trešās valsts teritorijā, taču iebrauc dalībvalsts teritorijā no citas dalībvalsts teritorijas. Pateicoties jaunu tehnoloģiju attīstībai, piemēram, tehnoloģijai, kas ļauj automātiski atpazīt numura zīmi, var pārbaudīt transportlīdzekļu apdrošināšanu, tos neapstādinot un tādējādi netraucējot personu brīvu pārvietošanos. Tāpēc ir lietderīgi šādas transportlīdzekļu apdrošināšanas pārbaudes atļaut, bet tikai tad, ja tās ir nediskriminējošas, nepieciešamas un samērīgas un ir daļa no attiecīgās valsts teritorijā īstenotas vispārējas kontroles sistēmas, kuras ietvaros tiek pārbaudīti arī transportlīdzekļi, kas parasti atrodas tās dalībvalsts teritorijā, kura minēto kontroli īsteno, un ja tas neprasa transportlīdzekļa apstādināšanu.

(17)

Dalībvalstīm, kuras izvēlas izveidot sistēmu, kas apstrādā personas datus, ar kuriem pēc tam var dalīties ar citām dalībvalstīm, piemēram, datus, kas iegūti, izmantojot numura zīmes atpazīšanas tehnoloģijas, ir jāpieņem tiesību akti, pamatojoties uz kuriem, var apstrādāt personas datus nolūkā apkarot neapdrošināta transportlīdzekļa vadīšanu, vienlaikus nosakot piemērotus datu subjektu tiesību un brīvību un likumīgo interešu aizsardzības pasākumus. Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (7) normas attiecas uz personas datu apstrādi, lai apkarotu neapdrošināta transportlīdzekļa vadīšanu. Dalībvalstu tiesību aktos jo īpaši būtu jāprecizē konkrēts mērķis, jāatsaucas uz attiecīgo juridisko pamatu, jānodrošina atbilstība attiecīgajām drošības prasībām un jāievēro nepieciešamības, proporcionalitātes un “mērķa ierobežojuma” principi, un būtu jānosaka samērīgs datu saglabāšanas periods. Turklāt visās datu apstrādes sistēmās, kas ir izstrādātas un izmantotas dalībvalstu tiesību aktu ietvaros, būtu jāiestrādā “integrētas personas datu aizsardzības” un “datu aizsardzības pēc noklusējuma” principi.

(18)

Ievērojot minētos principus, tikai apdrošināšanas pārbaudes veikšanai apstrādātie personas dati dalībvalstīm nebūtu jāglabā ilgāk, kā tas ir nepieciešams, lai pārbaudītu, vai attiecīgajam transportlīdzeklim ir derīgs apdrošināšanas segums. Ja tiek konstatēts, ka transportlīdzeklis ir apdrošināts, visi ar attiecīgo verifikāciju saistītie dati būtu jādzēš. Ja verifikācijas sistēmas ietvaros nevar noteikt, vai transportlīdzeklis ir apdrošināts, šie dati būtu jāglabā tikai noteiktu periodu, nepārsniedzot to dienu skaitu, kas ir nepieciešams, lai noteiktu, vai attiecīgais transportlīdzeklim ir apdrošināšanas segums. Ja tiek konstatēts, ka transportlīdzekļiem nav derīgas apdrošināšanas polises, tad ir pamats pieprasīt šādus datus glabāt tik ilgi, kamēr nav beidzies attiecīgais administratīvais vai tiesvedības process un transportlīdzeklim nav izsniegta derīga apdrošināšanas polise.

(19)

Direktīvā 2009/103/EK pašlaik ir noteikti dažādi atsauces datumi, kuros periodiski ir jāpārrēķina minimālā seguma summas dažādās dalībvalstīs, kā rezultātā minimālās seguma summas atkarībā no dalībvalsts atšķiras. Lai visā Savienībā nodrošinātu cietušo personu vienlīdzīgu minimālo aizsardzību, minētās minimālās summas būtu jāsaskaņo un būtu jāievieš vienota pārskatīšanas klauzula, kā kritēriju izmantojot Eurostat publicēto saskaņoto patēriņa cenu indeksu, kā arī procesuāli noteikumi, kas reglamentē šādu pārskatīšanu un nosaka vienotu grafiku.

(20)

Lai satiksmes negadījumos cietušo pušu aizsardzība būtu efektīva un lietderīga, būtu jānodrošina cietušajām personām tiesības pieprasīt atlīdzību savā dzīvesvietas dalībvalstī un saprātīgā termiņā saņemt atbildi. Būtu arī jānodrošina, lai gadījumos, kad cietušo pušu prasījumi ir pamatoti, minētajām cietušajām personām vienmēr izmaksā arī summas, kas tām pienākas par miesas bojājumiem vai par jebkādu kaitējumu viņu īpašumam, neatkarīgi no tā, vai atbildīgās puses apdrošināšanas sabiedrība ir maksātspējīga. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāizveido vai jāpilnvaro iestāde, kas nodrošina sākotnējo atlīdzību cietušajām personām, kuras dzīvo to teritorijā, un kam ir tiesības pieprasīt šo atlīdzību no iestādes, kura šajā pašā nolūkā ir izveidota vai pilnvarota tās maksātnespējīgās apdrošināšanas sabiedrības piederības dalībvalstī, kas ir izdevusi atbildīgās puses transportlīdzekļa apdrošināšanas polisi. Ja dalībvalstī jau ir izveidots atlīdzības mehānisms, vajadzētu būt iespējai tai atļaut turpināt attiecīgā mehānisma darbību.

(21)

Apdrošināšanas sabiedrība var kļūt maksātnespējīga dažādos veidos, piemēram, ja tā ir pasludināta par bankrotējušu, nespēj pildīt savas saistības pēc tam, kad ir atteikusies no savā piederības dalībvalstī saņemtās licences, vai attiecībā uz to ir īstenots atcelšanas pasākums vai pieņemts lēmums, kas aizliedz tai darboties. Ja ir izdots rīkojums vai pieņemts lēmums sākt bankrota vai likvidācijas procesu, minētais rīkojums vai lēmums būtu jāpublisko. Iestādei, kas ir izveidota vai pilnvarota izmaksāt cietušajām personām kompensāciju apdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā apdrošināšanas sabiedrības piederības dalībvalstī, par minēto rīkojumu vai lēmumu būtu jāinformē šādas iestādes visās citās dalībvalstīs.

(22)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai iestāde, kas ir izveidota vai pilnvarota izmaksāt kompensāciju cietušajām personām apdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā dalībvalstī, kuras teritorijā cietusī persona dzīvo, būtu kompetenta visos procedūras posmos pieprasīt informāciju no citām attiecīgajām struktūrām, iestādēm un ieinteresētajām personām Savienībā, informēt tās pati un saņemt no tām informāciju un sadarboties ar tām. Šādai informācijai vajadzētu būt pietiekamai, lai informācijas saņēmējs gūtu vismaz vispārēju izpratni par situāciju. Šāda informācija ir svarīga, lai nodrošinātu, ka iestāde, kas cietušajai personai izmaksā atlīdzību, pirms atlīdzības izmaksāšanas pati vai kopā ar visām attiecīgajām personām saskaņā ar valsts tiesību aktiem varētu pārliecināties, vai apdrošināšanas sabiedrība prasītāja prasījumu jau ir apmierinājusi. Minētajai iestādei iesniegto prasījumu var pat nodot tālāk – apdrošināšanas sabiedrībai, kas veiktu turpmāko pārbaudi vai pieņemtu lēmumu, ja tā ir paredzēts valsts procesuālajos tiesību aktos. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai minētā iestāde par konkrētiem prasījumiem pieprasītu un saņemtu sīkāku informāciju.

(23)

Būtu jānodrošina, ka atlīdzības sistēma neskar spēkā esošos tiesību aktus par cietušo personu seguma līmeni. Tie paši principi būtu jāpiemēro prasījumiem neatkarīgi no tā, vai apdrošināšanas sabiedrība ir vai nav maksātspējīga. Apdrošināšanas sabiedrības piederības dalībvalsts iestādei, kas ir izdevusi atbildīgās personas polisi, būtu jāveic maksājums tās dalībvalsts iestādei, kuras teritorijā dzīvo cietusī persona, saprātīgā termiņā pēc tam, kad apdrošināšanas sabiedrības piederības dalībvalsts iestāde ir saņēmusi regresa atlīdzības prasījumu par maksājumu, ko cietusī persona ir saņēmusi no savas dzīvesvietas dalībvalsts iestādes.

(24)

Atkarībā no dažādiem prasījumu izskatīšanas posmiem, cietušajām personām veiktajiem maksājumiem un dažādās iestādēs īstenotiem atlīdzināšanas procesiem iestādes, kas ir izveidotas vai pilnvarotas izmaksāt kompensāciju cietušajām personām apdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā, var nebūt nokārtojušas savstarpējās saistības. Iestāžu atlīdzības tiesību procesā pārņemšanas tiesībām būtu jāpāriet no iestādes, kas kompensāciju ir izmaksājusi vispirms, otras dalībvalsts iestādei. Tādēļ iestādei tādā apmērā, kādā šī iestāde sniegusi kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem vai miesas bojājumiem un kādā izmaksātā kompensācija vēl nav atlīdzināta, būtu jāpārņem cietušās personas tiesības pret personu, kas ir izraisījusi negadījumu, vai pret tās apdrošināšanas sabiedrību. Tomēr minētajai iestādei nebūtu jāpārņem cietušās personas tiesības pret apdrošinājuma ņēmēju vai citu apdrošināto personu, kas negadījumu izraisījis, ciktāl apdrošinājuma ņēmēja vai apdrošinātās personas atbildību saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem sedz maksātnespējīga apdrošināšanas sabiedrība. Katrai dalībvalstij vajadzētu būt pienākumam atzīt šo pārņemšanu.

(25)

Lai nodrošinātu cietušo personu efektīvu un lietderīgu aizsardzību apdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā, dalībvalstīm ir jāveic atbilstoši pasākumi, ar kuriem nodrošina, lai kompensācijas izmaksāšanas brīdī būtu pieejami līdzekļi, kas ir vajadzīgi, lai atlīdzinātu cietušajām personām. Saskaņā ar subsidiaritātes principu par pasākumiem jāizlemj būtu piederības dalībvalstīm valsts līmenī. Tomēr tiem būtu jāatbilst Savienības tiesību aktiem un jo īpaši tādiem principiem kā lex specialis un lex posterior. Lai nepieļautu nepamatota un nesamērīga sloga uzlikšanu apdrošinātājiem –, ja dalībvalsts pieprasa apdrošināšanas sabiedrībām veikt finanšu iemaksas, minētās iemaksas būtu jāiekasē tikai no apdrošināšanas sabiedrībām, kurām minētā dalībvalsts ir piešķīrusi atļauju. Šāda norma nedrīkstētu skart jebkādu citu funkciju finansēšanu, ko varētu uzticēt iestādei, kas ir izveidota vai pilnvarota izmaksāt kompensāciju cietušajām personām apdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā.

(26)

Lai nodrošinātu, ka šajā direktīvā attiecībā uz kompensāciju cietušajām personām apdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā paredzētās prasības tiek īstenotas efektīvi, iestādes, kurām ir uzticēts šis uzdevums, būtu jācenšas noslēgt nolīgumu par to funkcijām un pienākumiem un atlīdzināšanas procedūrām. Ja 24 mēnešu laikā pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā šāda vienošanās panākta nav, pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. pantu būtu jādeleģē Komisijai, lai precizētu šādu iestāžu procesuālos uzdevumus un pienākumus attiecībā uz atlīdzināšanu.

(27)

Apdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā cietušajām personām vajadzētu būt tiesīgām pieprasīt kompensāciju savas dzīvesvietas dalībvalsts iestādei, tostarp tad, ja viņas ir cietušas negadījumos, kas ir notikuši dalībvalstī, kura nav viņu dzīvesvietas dalībvalsts. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai kompensācijas šādām cietušajām personām izmaksas funkciju uzticēt jaunai iestādei vai iestādei, kas jau pastāv, tostarp kompensācijas iestādei, kas izveidota vai apstiprināta saskaņā ar Direktīvas 2009/103/EK 24. pantu. Dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai uzdevumu – kompensācijas izmaksu personām, kas ir cietušas nelaimes gadījumos to dzīvesvietas dalībvalstī, un personām, kas ir cietušas negadījumos dalībvalstīs, kas nav to dzīvesvietas dalībvalsts, – apdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā uzticēt vienai iestādei. Attiecībā uz personām, kas ir cietušas dalībvalstīs, kas nav viņu dzīvesvietas dalībvalstis, ir svarīgi arī nodrošināt informācijas apmaiņu un sadarbību ar kompensācijas iestādēm, kas ir izveidotas vai apstiprinātas saskaņā ar Direktīvas 2009/103/EK 24. pantu, visās dalībvalstīs un ar atlīdzības prasījumu administrēšanas pārstāvjiem.

(28)

Dalībvalstis saskaņā ar Direktīvu 2009/103/EK var izveidot vai pilnvarot vairāk nekā vienu kompensācijas iestādi, taču šāds solis cietušajām personām varētu apgrūtināt tās iestādes noteikšanu, kurai tām jāiesniedz savi prasījumi. Tādēļ dalībvalstīm, kas izveido vai pilnvaro vairāk nekā vienu kompensācijas iestādi, būtu jānodrošina, ka cietušajām personām ir piekļuve būtiskai informācijai par iespējamiem kompensācijas pieprasīšanas veidiem tā, lai tās varētu viegli saprast, kurā iestādē tām būtu jāgriežas ar iesniegumu.

(29)

Nosūtīta transportlīdzekļa gadījumā personai, kas ir atbildīga par trešās personas atbildības segumu, vajadzētu būt iespējai izvēlēties, vai iegādāties apdrošināšanas polisi dalībvalstī, kurā transportlīdzeklis ir reģistrēts, vai – 30 dienu laikposmā, sākot ar dienu, kad pircējs ir pieņēmis piegādi – galamērķa dalībvalstī, arī tad, ja transportlīdzeklis nav oficiāli reģistrēts galamērķa dalībvalstī. Tās dalībvalsts informācijas centram, kurā attiecīgais transportlīdzeklis ir reģistrēts, un tās galamērķa dalībvalsts informācijas centram, kura nav reģistrācijas dalībvalsts, kā arī jebkuras citas attiecīgās dalībvalsts informācijas centram, piemēram, tādas dalībvalsts informācijas centram, kuras teritorijā negadījums ir noticis vai kurā dzīvo cietusī persona, būtu jāsadarbojas savā starpā, lai nodrošinātu, ka ir pieejama nepieciešamā informācija par nosūtīto transportlīdzekli, kurš ir to rīcībā saskaņā ar Direktīvas 2009/103/EK 23. pantu.

(30)

Ja negadījumā ir iesaistītas piekabes, attiecībā uz kurām ir izsniegta no velkošā transportlīdzekļa apdrošināšanas atsevišķa trešo personu civiltiesiskās atbildības apdrošināšana, cietušajai personai vajadzētu būt iespējai ar prasījumu vērsties pie piekabes apdrošinātāja, ja tas ir paredzēts valsts tiesību aktos. Cietušajai personai vajadzētu būt tiesīgai no piekabes apdrošinātāja pieprasīt informāciju par velkošā transportlīdzekļa apdrošinātāja identitāti vai, ja piekabes apdrošinātājs velkošā transportlīdzekļa apdrošinātāju identificēt nespēj, lai gan ir pielicis saprātīgas pūles, – informāciju par kompensācijas mehānismu, kas ir paredzēts Direktīvas 2009/103/EK 10. pantā.

(31)

Lai atvieglotu prasījumu vēstures atzīšanu, noslēdzot jaunu apdrošināšanas polisi, vajadzētu būt iespējai viegli autentificēt to apdrošinājuma ņēmēju iepriekšējo prasījumu vēsturi, kuri ar apdrošināšanas sabiedrībām vēlas noslēgt jaunus apdrošināšanas līgumus. Lai vienkāršotu ziņojumu par prasījumu vēsturi pārskatu pārbaudi un autentifikāciju, ir jāpanāk, lai šādu ziņojumu par prasījumu vēsturi saturs un formāts visās dalībvalstīs būtu vienāds. Turklāt, ja apdrošinātāji mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas prēmiju noteikšanā ņem vērā ziņojumus par prasījumu vēsturi, tie nebūtu jādiskriminē pēc valstspiederības vai vienīgi pamatojoties uz apdrošinājuma ņēmēja iepriekšējo dzīvesvietas dalībvalsti. Turklāt apdrošināšanas sabiedrībām pret ziņojumiem par prasījumu vēsturi no citas dalībvalsts būtu jāizturas tāpat kā pret savā valstī sastādītiem ziņojumiem par prasījumu vēsturi un attiecībā uz klientu no citas dalībvalsts būtu jāpiemēro visas atlaides, kuras būtu tiesības saņemt visos pārējos aspektos identiskam vietējam klientam, tostarp attiecīgās dalībvalsts valsts tiesību aktos noteiktās atlaides, piemēram, bonus-malus atlaides. Dalībvalstīm arī turpmāk vajadzētu būt iespējai pēc saviem ieskatiem pieņemt savus tiesību aktus, ar kuriem reglamentē bonus-malus sistēmas, jo tās pēc sava rakstura ir valsts sistēmas un bez pārrobežu elementa, un tādēļ saskaņā ar subsidiaritātes principu lēmumi par šādām sistēmām joprojām būtu jāpieņem dalībvalstīm. Lai dalībvalstis varētu pārbaudīt, vai un kā apdrošināšanas sabiedrības izskata ziņojumus par prasījumu vēsturi, apdrošināšanas sabiedrībām, būtu jāpublicē tās savas politikas vispārējs pārskats, kas attiecas uz to, kā tās, aprēķinot prēmijas, izmanto prasījumu vēsturi. Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/943 (8), apdrošināšanas sabiedrībām publicēt sensitīvu komercinformāciju prasīts netiek, piemēram, izsmeļošu informāciju par tarifu noteikumiem.

(32)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus Direktīvas 2009/103/EK īstenošanas, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz ziņojuma par prasījumu vēstures formu un saturu. Minētās īstenošanas pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (9).

(33)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties sertificēt instrumentus, ar kuriem patērētāji var salīdzināt cenas, tarifus un segumu, kurus piedāvā dažādi mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas pakalpojumu sniedzēji, kuri atbilst Direktīvā 2009/103/EK izklāstītajiem nosacījumiem. Ja šādi instrumenti ir pienācīgi sertificēti, tos var apzīmēt ar terminu “neatkarīgi mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas cenu salīdzināšanas instrumenti”. Dalībvalstīm vajadzētu būt piedevām iespējai izveidot publiskus cenu salīdzināšanas rīkus, kurus pārvaldītu publiska iestāde.

(34)

Lai nodrošinātu prasījumu raitu izskatīšanu, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir nepieciešams negadījuma protokols, uz kura pamata cietušajai personai ir tiesības no kompetentajām iestādēm pieprasīt negadījuma protokola kopiju, ir svarīgi, lai cietusī persona šim protokolam varētu piekļūt savlaicīgi.

(35)

Lai nodrošinātu to, ka mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas seguma summas laika gaitā netiktu samazinātas, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz minētajām minimālā seguma summām, lai atspoguļotu mainīgo ekonomikas realitāti.

(36)

Saskaņā ar šajā direktīvā piešķirtajām pilnvarām pieņemot deleģētos aktus, ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (10). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(37)

Veicot Direktīvas 2009/103/EK darbības novērtēšanu, Komisijai minētās direktīvas piemērošana būtu jāuzrauga, ņemot vērā cietušo personu skaitu, nesamaksāto prasījumu summu maksājumu kavējumu dēļ pēc pārrobežu maksātnespējas gadījumiem, minimālo seguma summu līmeni dalībvalstīs, prasījumu summu par neapdrošināta transportlīdzekļa vadīšanu pārrobežu satiksmē un sūdzību skaitu saistībā ar ziņojumiem par prasījumu vēsturi.

(38)

Papildus tam Komisijai būtu jāizstrādā ziņojums, kurā tiktu izvērtēta tādu kompensācijas iestāžu darbība, sadarbība un finansēšana, kuras izveidotas vai pilnvarotas izmaksāt kompensāciju cietušajām pusēm apdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā. Vajadzības gadījumā minētajam ziņojumam būtu jāpievieno leģislatīvā akta priekšlikums.

(39)

Lai nodrošinātu, ka Direktīva 2009/103/EK arī turpmāk kalpo tās mērķim, proti, aizsargāt iespējamās cietušās personas pret negadījumiem, kuros ir iesaistīti mehāniskie transportlīdzekļi, Komisijai būtu arī jāuzrauga un jāpārskata minētā direktīva, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību, tostarp autonomo un pusautonomo transportlīdzekļu plašāku izmantošanu. Tai būtu jāanalizē arī tas, kā apdrošināšanas sabiedrības izmanto sistēmas, kurās prēmiju apjomu ietekmē ziņojumi par apdrošinājuma ņēmēju prasījumu vēsturi. Turklāt Komisijai būtu jānovērtē, cik efektīva ir to informācijas sistēmu apmaiņa, kuras izmanto, veicot apdrošināšanas pārrobežu pārbaudes.

(40)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, jo īpaši, visā Savienībā nodrošināt ceļu satiksmes negadījumu rezultātā cietušo personu vienlīdzīgu minimālo aizsardzību, garantēt viņu aizsardzību apdrošināšanas uzņēmumu maksātnespējas gadījumā un panākt, ka apdrošinātāji pret tādu iespējamo apdrošinājuma ņēmēju ziņojumiem par prasījumu vēsturi, kas šķērso Savienības iekšējās robežas, izturas vienādi, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(41)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (11) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(42)

Tādēļ Direktīva 2009/103/EK būtu attiecīgi jāgroza,