(1)

Komisija 2013. gada 3. jūlija vēstulē nosūtīja visām dalībvalstīm visaptverošu anketu, lai ievāktu informāciju par ostu aplikšanu ar uzņēmumu ienākuma nodokli, kā arī par iespējamiem citiem veidiem, kā valstis atbalsta dažādus ieguldījumus vai ostu darbību. Itālijas iestādes nosūtīja savas atbildes uz minētās anketas jautājumiem 2013. gada 12. septembra un 1. oktobra vēstulē. Komisija 2014. gada 24. janvāra un 2. septembra vēstulē pieprasīja papildu informāciju, kuru Itālijas iestādes iesniedza 2014. gada 14. februāra, 11. septembra un 29. septembra vēstulē. Itālijas iestādes iesniedza papildu informāciju 2014. gada 14. novembra vēstulē. Komisija 2017. gada 27. aprīļa vēstulē nosūtīja Itālijas iestādēm papildu informācijas pieprasījumu, uz ko Itālijas iestādes atbildēja 2017. gada 24. maijā.

(2)

Komisija 2018. gada 30. aprīļa vēstulē saskaņā ar Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) (“Procedūras regula”) 21. pantu informēja Itāliju par savu sākotnējo novērtējumu, kas attiecas uz valsts atbalstu saistībā ar noteikumiem par ostu aplikšanu ar uzņēmumu ienākuma nodokli, un aicināja Itālijas iestādes iesniegt savus apsvērumus. 2018. gada 22. maijā un 27. jūnijā notika sanāksmes, kurās piedalījās Komisijas un Itālijas iestāžu pārstāvji. Komisija 2018. gada 30. aprīlī nosūtīja Itālijas iestādēm vēstuli, uz kuru Itālijas iestādes atbildēja vēstulē, kas datēta ar 2018. gada 3. jūliju. Itālijas iestādes sniedza papildu informāciju 2018. gada 10. septembra vēstulē.

(3)

Komisija 2019. gada 8. janvārī ierosināja veikt atbilstīgus pasākumus saskaņā ar Procedūras regulas 22. pantu. Komisija aicināja Itāliju pieņemt pasākumus, kas nodrošinātu, ka ostu sistēmas iestādes, kuras veic saimniecisko darbību, tiek apliktas ar uzņēmumu ienākuma nodokli tāpat kā citi uzņēmumi. Turklāt Komisija aicināja Itālijas iestādes divos mēnešos pēc priekšlikuma saņemšanas rakstiski informēt Komisiju par to, ka tās saskaņā ar Procedūras regulas 23. panta 1. punktu bez ierunām, nepārprotami un pilnībā akceptē priekšlikumu par atbilstīgiem pasākumiem.

(4)

Itālija 2019. gada 7. marta vēstulē oficiāli noraidīja Komisijas priekšlikumu. 2019. gada 2. aprīlī un 7. maijā notika Itālijas iestāžu un Komisijas pārstāvju papildu sanāksmes. Šajās sanāksmēs Itālija atkārtoja savu nostāju.

(5)

Tā kā Itālijas iestādes neakceptēja priekšlikumu par atbilstīgiem pasākumiem, Komisija 2019. gada 15. novembra vēstulē paziņoja par savu lēmumu sākt Līguma 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru saskaņā ar Procedūras regulas 23. panta 2. punktu. Komisijas lēmums par procedūras sākšanu tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (3). Komisija aicināja Itāliju un ieinteresētās personas iesniegt savas piezīmes.

(6)

Itālija nosūtīja Komisijai savus apsvērumus 2020. gada 4. februāra vēstulē.

(7)

Komisija saņēma piezīmes no šādām ieinteresētajām personām:

(8)

Komisija saņēma apsvērumus arī no tā dēvētā Triestes brīvās teritorijas starptautiskā pagaidu pārstāvja.

(9)

Komisija pārsūtīja šos apsvērumus Itālijai, dodot tai iespēju iesniegt par tiem piezīmes. Itālija neiesniedza piezīmes.

(10)

Itālijas ostu sistēmas iestādēm (OSI) netiek piemērots uzņēmumu ienākuma nodoklis (IRES). Itālijas OSI atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa ir pasākums, uz kuru attiecas šis lēmums.

(11)

Ar grozīto Likumu 84/1994 (4) (“Likums 84/1994”) tiek regulētas ostas darbības un reglamentēti ostu sistēmas iestāžu, Jūrniecības pārvaldes un citu ar ostu darbību saistītu uzņēmumu uzdevumi un funkcijas.

(12)

Ostas, kurās atrodas OSI, apzīmē kā “ostas vai īpašas ostu teritorijas ar valsts un starptautisku ekonomisko nozīmi” (II kategorijas I un II klases ostas).

(13)

“Ostas vai īpašās ostu teritorijas ar valsts un starptautisku ekonomisko nozīmi” (II kategorijas I un II klase) izpilda funkcijas šādās jomās:

(14)

Pēc Likumdošanas dekrēta 169/2016 stāšanās spēkā Itālijā ir izveidotas 16 OSI, kas aptver 57 lielākās ostas. OSI pārvaldītās ostas ir uzskaitītas A pielikumā, kas ir Likuma 84/1994 neatņemama daļa. A pielikumu var grozīt, lai, ievērojot nosacījumus, ostu varētu iekļaut OSI vai pārcelt uz citu OSI.

(15)

Saskaņā ar Likumu 84/1994 OSI ir valsts nozīmes ar saimniecisko darbību nesaistītas valsts struktūras, kurām ir īpašs juridiskais statuss un administratīva, organizatoriska, regulatīva, budžeta un finanšu autonomija. Tās uzrauga infrastruktūras un transporta ministrs. To budžetu un bilanci apstiprina infrastruktūras un transporta ministrs, vienojoties ar ekonomikas un finanšu ministru. OSI finanšu pārvaldību pārbauda Revīzijas palāta.

(16)

Saskaņā ar Likumu 84/1994 visām OSI ir jāizstrādā stratēģiskās plānošanas programma, kurā noteikti to attīstības mērķi. Tām ir jāveicina pasākumi energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu izmantošanas uzlabošanai ostās un ir jāsagatavo attiecīgs plānošanas dokuments.

(17)

Saskaņā ar Likumu 84/1994 par lielu infrastruktūras darbu veikšanu (jūras kanālu, aizsargdambju, doku un aprīkotu piestātņu būvniecību, bagarēšanu, jūras gultnes padziļināšanu) II kategorijas (I un II klase) ostās atbild valsts. Reģioni, pašvaldības vai OSI var iesaistīties ar saviem resursiem, savukārt nolūkā segt viņu veikto darbu izmaksas OSI var uzlikt piemaksas par iekrautajām vai izkrautajām precēm vai palielināt koncesijas maksu apmēru.

(18)

Saskaņā ar Likuma 84/1994 6. pantu OSI ir jāveic šādi uzdevumi:

(19)

Saskaņā ar Likumu 84/1994 Jūrniecības pārvalde atbild par to, lai tiktu veiktas policijas un apsardzes funkcijas, kas paredzētas Navigācijas kodeksā un īpašos likumos.

(20)

Saskaņā ar Likuma 84/1994 6. pantu OSI nav atļauts tieši vai ar ieguldījumu saņēmēju uzņēmumu starpniecību veikt ostas darbības (5) un ar tām cieši saistītas darbības. Turklāt OSI nevar sniegt tehniskos jūras pakalpojumus – loču, velkoņu, pietauvotāju un lihtera iekrāvēju un izkrāvēju pakalpojumus.

(21)

Ir jāizveido konsultatīva komiteja, kuras sastāvā būtu pieci dalībnieki, kuri pārstāv ostā strādājošo uzņēmumu darbiniekus, viens dalībnieks, kurš pārstāv OSI darbiniekus, kā arī pa vienam pārstāvim no katras to uzņēmumu kategorijas, kuri darbojas ostā: kuģu īpašnieki; rūpniecības uzņēmumi; uzņēmumi, kas minēti 16. (sk. 2.1.4. punktu) un 18. pantā (sk. 2.1.5. punktu); kravu ekspeditori; jūrnieki un aģenti; pārvadātāji, kas darbojas ostu nozarē. Šai komitejai ir jāpilda padomdevēja funkcijas saistībā ar atļauju un koncesiju piešķiršanu, apturēšanu vai atsaukšanu.

(22)

OSI izveido savus teritoriālos birojus, kuros OSI ģenerālsekretārs vai viņa pārstāvis citstarp atbild par koncesiju piešķiršanu uz laiku līdz četriem gadiem un attiecīgo koncesijas maksu noteikšanu, ņemot vērā konsultatīvās komitejas un pārvaldības komitejas viedokli.

(23)

OSI ieņēmumus veido:

(24)

Saskaņā ar Itālijas Infrastruktūras un transporta ministrijas ziņojumu “ostas maksas” (proti, nodevas par izkrautām un iekrautām precēm un enkurvietas nodevas, t. i., attiecīgi tassa portuale un tassa di ancoraggio) kopā ar koncesijas maksām bija divi galvenie komponenti, kas veidoja Itālijas ostu ieņēmumus 2017. gadā – attiecīgi 53,2 % un 27,1 % apmērā no pamatdarbības ieņēmumiem (6).

(25)

Ostas darbības ir iekraušana, izkraušana, pārkraušana citā kuģī, uzglabāšana, preču un citu priekšmetu pārvietošana ostas teritorijā. Ostas pakalpojumi ir specializēti, papildinoši un papildu pakalpojumi, kas saistīti ar ostas darbību ciklu. OSI var identificēt šos pakalpojumus ar īpašiem noteikumiem, kuri ir jāizdod ar transporta un navigācijas ministra dekrētu.

(26)

OSI reglamentē un pārrauga ostas darbības, ostas pakalpojumus un katra uzņēmuma publiskoto tarifu piemērošanu, kā arī regulāri ziņo par to transporta un navigācijas ministram.

(27)

Lai varētu veikt ostas darbības un sniegt ostas pakalpojumus uz sava rēķina vai iesaistot trešās personas, ir vajadzīga OSI atļauja. Šī atļauja attiecas uz ostas darbību veikšanu vai viena vai vairāku ostas pakalpojumu sniegšanu, kas ir jāidentificē pašā atļaujā.

(28)

Uzņēmumiem, kas saņēmuši atļauju, ir jāreģistrējas atsevišķos reģistros, kurus uztur OSI, kā arī ir jāmaksā gada maksa un jāsniedz nodrošinājums.

(29)

Attiecībā uz atļauju izsniegšanu transporta un navigācijas ministram, pieņemot dekrētu, ir jānosaka:

(30)

OSI ir jāpublisko tarifi attiecībā uz ostas darbībām. Uzņēmumiem, kas saņēmuši atļauju, ir jāpaziņo OSI tarifi, kurus tie plāno iekasēt no lietotājiem, kā arī ir jāziņo par visām turpmākajām izmaiņām.

(31)

Atļaujas termiņam ir jābūt atkarīgam no uzņēmuma ierosinātās darbības programmas vai – gadījumā, ja apstiprinātais uzņēmums ir arī koncesijas turētājs Likuma 84/1994 18. panta nozīmē (sk. 2.1.5. punktu), – vienādam ar pašas koncesijas termiņu. Atļauju var atjaunot saistībā ar jaunām darbības programmām vai pēc koncesijas atjaunošanas.

(32)

Pēc apspriešanās ar vietējo padomdevēju komiteju OSI ir jānosaka maksimālais izsniedzamo atļauju skaits, ņemot vērā darbības prasības un ostas satiksmi, jebkurā gadījumā nodrošinot maksimālu konkurences līmeni nozarē.

(33)

OSI piešķir koncesijā zemes platības un piestātnes ostas teritorijā uzņēmumiem, kas minēti Likuma 84/1994 16. pantā, ostas darbību veikšanas vajadzībām.

(34)

Koncesijas ir jāpiešķir, pamatojoties uz piemērotiem reklāmas veidiem, kas noteikti transporta un navigācijas ministra dekrētā, vienojoties ar finanšu ministru. Tajā pašā dekrētā norāda arī:

(35)

Lai tiktu piešķirtas koncesijas:

(36)

Katrā ostā valstij piederošas zemes platības koncesionāram ir tieši jāveic darbība, kurai piešķirta koncesija. Koncesionārs vienlaikus var būt citas valsts teritorijas koncesionārs tajā pašā ostā tikai tad, ja darbība, kurai nepieciešama jauna koncesija, atšķiras no tās, uz kuru attiecas esošās koncesijas tajā pašā valsts teritorijā, un nevar veikt ostas darbības jomās, kurām nav piešķirta koncesija.

(37)

OSI ir jāveic ikgadējas pārbaudes, lai pārbaudītu, vai ir izpildītas prasības, kas tika noteiktas koncesijas piešķiršanas laikā, un vai ieguldījumi tiek īstenoti atbilstīgi tam, kā noteikts uzņēmējdarbības plānā.

(38)

Ja koncesionārs nepamatoti nepilda saistības, kuras uzņēmies, un ja netiek sasniegti uzņēmējdarbības plānā noteiktie mērķi, OSI ir jāatsauc koncesija.

(39)

Itālijā ienākuma nodoklis tiek reglamentēts ar prezidenta 1986. gada 22. decembra Dekrētu 917: Testo Unico delle Imposte sui Redditi (Konsolidētais nodokļu likums, “TUIR”) (7). TUIR II sadaļā ir izklāstīti noteikumi par uzņēmumu ienākuma aplikšanu ar nodokļiem.

(40)

Itālijas uzņēmumu ienākuma nodokļa (Imposta sul reddito sulle società IRES, “IRES”) galvenie elementi ir izklāstīti tālāk (8).

(41)

Saskaņā ar TUIR 73. panta 1. punktu ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliek šādas struktūras:

(42)

Ar TUIR 74. pantu tika ieviesti īpaši noteikumi attiecībā uz valsts un sabiedriskām struktūrām un tika definēts, kuras darbības nav uzskatāmas par komercdarbībām.

(43)

Saskaņā ar TUIR 74. panta 1. punktu valsts struktūrām un pārvaldēm, tostarp autonomām pārvaldēm, un, ja tām ir juridiskas personas statuss, pašvaldībām, vietējo struktūru konsorcijiem, asociācijām un struktūrām, kas pārvalda valsts īpašumu, kalnu kopienām, provincēm un reģioniem nav jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis. Saskaņā ar TUIR 74. panta 2. punktu gadījumā, ja valsts funkcijas pilda valsts struktūras, tā nav komercdarbība.

(44)

Visi ienākumi, ko gūst sabiedrības, kuras veic komercdarbību, ir uzskatāmi par ienākumiem no uzņēmējdarbības, un tos apliek ar IRES (TUIR 81. pants). Nodokļu bāze visā pasaulē ir ienākumi, kas uzrādīti peļņas un zaudējumu pārskatā, kurš sagatavots par attiecīgo fiskālo gadu saskaņā ar uzņēmējdarbības tiesību aktu noteikumiem un koriģēts saskaņā ar nodokļu tiesību aktu noteikumiem par ienākumiem no uzņēmējdarbības.

(45)

Uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošana ienākumam no nekustamā īpašuma ir atkarīga no nekustamā īpašuma aktīvu veida. Ja nekustamā īpašuma aktīvus faktiski izmanto vienīgi komercdarbības veikšanai (vai arī to raksturlielumu dēļ tos var izmantot vienīgi komercdarbības veikšanai), ienākumi no nekustamā īpašuma ir uzskatāmi par ienākumiem no uzņēmējdarbības. Tāpēc šādi ienākumi ir iekļauti uzņēmuma apliekamajos ienākumos.

(46)

Uzņēmumu ienākuma nodokļa taksācijas periods ir uzņēmuma fiskālais gads, kā noteikts likumā vai statūtos. Ja fiskālais gads nav tā noteikts vai ja tas ir ilgāks par diviem gadiem, taksācijas periods ir kalendārais gads (TUIR 76. pants).

(47)

IRES likme ir 24 % (TUIR 77. pants) (11).

(48)

Ar 2019. gada 27. decembra Likuma Nr. 160 1. panta 716. punktu tika ieviests jauns IRES papildnodoklis 3,5 procentpunktu apmērā no ienākumiem, kas gūti no darbībām, kuras veiktas, pamatojoties uz ostu atļaujām un koncesijām, kas izsniegtas saskaņā ar Likuma 84/1994 16. un 18. pantu (12). Šis ir pagaidu pasākums, kas būtu jāpiemēro vienīgi attiecībā uz 2019. līdz 2021. fiskālo gadu.

(49)

Itālijā OSI neapliek ar uzņēmumu ienākuma nodokli (IRES). Itālijas OSI atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa ir pasākums, uz kuru attiecas šis lēmums. Šis atbrīvojums jo īpaši balstās uz TUIR 74. pantu, kā to interpretē un piemēro Itālijas iestādes.

(50)

Saskaņā ar TUIR 74. pantu valsts struktūrām un pārvaldēm, tostarp ar autonomu organizāciju, pat ja tām ir juridiskas personas statuss, pašvaldībām, vietējo struktūru konsorcijiem, asociācijām un struktūrām, kas pārvalda kolektīvu īpašumu, kalnu kopienām, provincēm un reģioniem nav jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis.

(51)

Itālijas iestādes uzskata, ka OSI ir valsts struktūras, kurām uzticētas vienīgi administratīvas funkcijas, un tāpēc uz tām attiecas TUIR 74. pants. Itālijas iestādes norādīja, ka TUIR 73. pantā, gluži pretēji, ir paredzēts, ka attiecīgā struktūra veic komercdarbību, kaut arī kā sekundāru darbību, un tāpēc tas neattiecas uz OSI.

(52)

TUIR 73. un 74. panta piemērošana, kā tos interpretē Itālijas iestādes, rada situāciju, kurā OSI Itālijā ir atbrīvotas no uzņēmumu ienākuma nodokļa, tostarp attiecībā uz ienākumiem, ko tās gūst no ostu infrastruktūras izmantošanas.

(53)

Komisija 2019. gada 8. janvārī ierosināja veikt atbilstīgus pasākumus saskaņā ar Procedūras regulas 22. pantu un aicināja Itāliju pieņemt pasākumus, kas nodrošinātu, ka OSI, kuras veic saimniecisko darbību, tiek apliktas ar uzņēmumu ienākuma nodokli tāpat kā citi uzņēmumi. Taču 2019. gada 7. marta vēstulē Itālija oficiāli noraidīja Komisijas priekšlikumu un atteicās pieņemt pasākumus, kas nodrošinātu, ka OSI, kuras veic saimniecisko darbību, tiek apliktas ar uzņēmumu ienākuma nodokli tāpat kā citi uzņēmumi.

(54)

Tā kā Komisija joprojām uzskatīja, ka OSI, kuras veic saimniecisko darbību, atbrīvošana no uzņēmumu ienākuma nodokļa ir pastāvoša valsts atbalsta shēma, un tai bija šaubas par šīs atbalsta shēmas saderību ar iekšējo tirgu, tā nolēma sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru, piemērojot Reglamenta 23. panta 2. punktu. Minētajā lēmumā Komisija provizoriski secināja, ka OSI piešķirtais atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa ir tāds pastāvošs valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, kuru nevar uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu.

(55)

Itālijas iestādes un citas ieinteresētās personas apgalvo, ka, tā kā nav Savienības tiesību aktu par ostām un Savienības tiesību aktos nav vienota ostu pārvaldes iestāžu jēdziena, dalībvalstu kompetencē ir identificēt un reglamentēt ostu pārvaldes struktūru būtību un funkcijas, un ka par to liecina Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/352 (13).

(56)

Itālijas iestādes un minētās personas uzskata, ka nav pamatoti piemērot Itālijai principus, kas noteikti Komisijas pieņemtajos lēmumos īpašos gadījumos attiecībā uz citām dalībvalstīm. Tās norādīja, ka situācija Itālijā nav salīdzināma ar situāciju citās dalībvalstīs (14).

(57)

Saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegto informāciju un viedokli, ko ieinteresētās personas pauda lielākajā daļā piezīmju, OSI nav uzņēmumi un neveic saimniecisko darbību (15). Itālijas tiesību sistēmā ir noteikts, ka OSI ir valsts nozīmes ar saimniecisko darbību nesaistītas valsts struktūras, kurām ir administratīva, organizatoriska, regulatīva, budžeta un finanšu autonomija.

(58)

OSI darbību pārrauga Infrastruktūras un transporta ministrija, pārskatus par to finanšu pārvaldību pārbauda Revīzijas palāta – tāpat kā visu citu to struktūru gadījumā, kas veido valsts pārvaldi. OSI ir iekļautas Itālijas Statistikas institūta sastādītajā sarakstā, ko izmanto, lai izstrādātu valsts konsolidēto finanšu pārskatu. Tāpēc OSI ne tikai pieder valstij, bet patiešām ir ar saimniecisko darbību nesaistītas valsts struktūras (16).

(59)

Itālijas iestādes un lielākā daļa ieinteresēto personu norādīja, ka OSI pašas nesniedz ostas pakalpojumus vai tehniskos jūras pakalpojumus (17). Reglamentējošas pilnvaras attiecībā uz tehniskajiem jūras pakalpojumiem – loču, velkoņu, pietauvotāju un lihtera iekrāvēju un izkrāvēju pakalpojumiem – ir Jūrniecības pārvaldei, kas ir Infrastruktūras un transporta ministrijas decentralizēta struktūra. Noteikumi par to, kā tiek piešķirtas tiesības veikt šādus pakalpojumus, ir paredzēti Itālijas Navigācijas kodeksā un īstenošanas noteikumos. Pašas OSI neveic arī citas darbības, piemēram, bunkurēšanu un atkritumu savākšanu.

(60)

Saskaņā ar Itālijas iestāžu un lielākās daļas ieinteresēto personu sniegto informāciju OSI sabiedrības interesēs nodrošina nediskriminējošu piekļuvi ostas pakalpojumu tirgiem brīvas konkurences apstākļos un garantē, ka valsts īpašumi tiek pārvaldīti pilnīgi pārredzamā un objektīvā veidā (18). Likumā 84/1994 identificētās OSI darbības tiek veiktas sabiedrības interesēs, lai ostu teritorijas darbotos pienācīgi.

(61)

Itālijas iestādes un vairākas citas ieinteresētās personas uzskata, ka ostu koncesiju piešķiršana, ko veic OSI, ir regulatīva darbība, kuras mērķis ir produktīvāka ostas infrastruktūras sadale ostas kopienas un ostas lietotāju interesēs. OSI nodrošina, ka tiek piešķirtas koncesijas valsts īpašumā esošo ostas teritoriju izmantošanai, lai uzlabotu ostas un visu ar to saistīto darbību pārvaldību. Koncesiju piešķiršana nekādā gadījumā netiek veikta peļņas nolūkā. Tas nenotiek konkurences tirgū (19).

(62)

Itālijas iestādes un citas ieinteresētās personas norāda, ka koncesionāri tiek izvēlēti, izmantojot pārredzamas un nediskriminējošas procedūras (20). To atlase ne vienmēr ir atkarīga no lielākā ienesīguma izredzēm augstākas atlīdzības veidā par zemes izmantošanu. Mērķis drīzāk ir palielināt ostas teritoriju lietderību un vērtību sabiedrības interesēs.

(63)

Itālijas iestādes un vairākas citas ieinteresētās personas uzskata, ka maksa par koncesiju un atļauju piešķiršanu privātiem uzņēmumiem, ko veic OSI, saistībā ar ostas pamatinfrastruktūras komerciālu izmantošanu un pakalpojumu sniegšanu nav uzskatāma par atlīdzību par sniegto pakalpojumu vai piedāvāto preci. Tās norādīja, ka attiecīgos pakalpojumus nevar uzskatīt par saimnieciskām darbībām (21).

(64)

OSI piešķir koncesijas, pamatojoties uz pārredzamām, konkurenci veicinošām un nediskriminējošām procedūrām. Piešķiršanas procedūra, kurā tiek izvēlēts koncesionārs, ir pilnībā nodalīta no maksas apmēra. OSI ir pienākums uzraudzīt koncesionāru un pārliecināties, ka tas pilda koncesijas nosacījumus. Tās veic atbilstības pārbaudes, un tām ir īpašas pilnvaras piemērot sankcijas koncesionāram, piemēram, pilnvaras atsaukt koncesiju saistību neizpildes gadījumā. OSI nav tiešu līgumattiecību ar kuģu īpašniekiem un kuģu operatoriem, tādas ir vienīgi koncesionāriem.

(65)

Saskaņā ar Itālijas iestāžu un vairāku citu ieinteresēto personu iesūtītajām piezīmēm pastāv būtiska atšķirība starp valstij piederoša īpašuma piešķiršanu koncesionāriem (kā Itālijas gadījumā) un šāda īpašuma iznomāšanu (22). Tiesības, ko OSI piešķir koncesionāram, nav tik svarīgas kā tradicionālos ostu īpašnieku modeļos, salīdzinot ar parastām nomnieku nomas attiecībām. Par to liecina šādas Itālijas sistēmas īpatnības:

(66)

Tāpēc saskaņā ar Itālijas iestāžu un vairāku ieinteresēto personu sniegto informāciju koncesijas maksas, kuras koncesionāri maksā OSI, nav nomas maksa vai tirgus cena, jo starp sarunu dalībniekiem nepastāv rīcības brīvība. Tās ir noteiktas ar likumu, un tām ir pazīmes, kas raksturīgas nodoklim, kuru koncesionārs maksā valstij ar OSI starpniecību apmaiņā pret piekļuvi ostas saimnieciskās darbības tirgum, jo īpaši tādēļ, lai veiktu darbības un sniegtu pakalpojumus, izmantojot publisku īpašumu (23).

(67)

No tā var secināt, ka OSI neveic saimniecisko darbību, jo tās nevar ietekmēt saskaņā ar tirgus nosacījumiem veikta tirgus darījuma galveno elementu, proti, pakalpojuma cenu (24).

(68)

Dažas ieinteresētās personas (25) norādīja, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru saimnieciska darbība netiek veikta, ja konkrētas preču vai pakalpojumu piedāvāšanas metodes ir noteiktas tieši ar likumu un tāpēc nav balstītas konkursa dalībnieku veiktajos saimnieciskajos novērtējumos (26). Tāpēc tas, ka eksistē komercmaksa, ko noteicis uzņēmums, kurš ekspluatē infrastruktūru, būtu nosacījums šā uzņēmuma klasificēšanai par uzņēmumu (27).

(69)

Itālijas iestādes un dažas ieinteresētās personas savās piezīmēs norādīja, ka OSI veiktās darbības ostas īpašuma pārvaldībā neattiecas uz publisko īpašumu. Tas nozīmē, ka, kaut arī daži OSI darbību elementi ir saimnieciski, tas nebūt nenozīmē, ka OSI ir uzņēmumi (28). Saskaņā ar Itālijas sniegto informāciju Tiesas judikatūra izslēdz to, ka struktūras, kas izveidotas un reglamentētas, lai pildītu sabiedriskas un ar saimniecisko darbību nesaistītas funkcijas un darbības, bet vienlaikus veic noteiktas saimnieciskās darbības, tiek klasificētas kā uzņēmumi (29).

(70)

Itālijas iestādes atzīst, ka koncesionāru samaksātās maksas ietver saimniecisku komponentu. Maksas ir fiksētas saskaņā ar valsts līmenī noteiktiem kritērijiem. Tomēr, nosakot maksas, ņem vērā arī koncesionāra saistības attiecībā uz kravu apjomu, ieguldījumu veidu un satiksmes apjomu. Tāpēc pamatmaksu var samazināt, piemēram, ja koncesionāri veic ieguldījumus nozīmīgos infrastruktūras darbos vai veic OSI jurisdikcijā esošu sabiedrisko labumu ārkārtas uzturēšanu.

(71)

Kopumā saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegto informāciju koncesijas maksas veido gan fiksētais, gan mainīgais komponents. Fiksētais komponents ir proporcionāls attiecīgo teritoriju platībai, un tajā ir ņemti vērā vairāki citi parametri (infrastruktūras atrašanās vieta un līmenis attiecīgajās teritorijās). Mainīgo komponentu aprēķina, pamatojoties uz stimulēšanas mehānismiem, kas paredzēti, lai sasniegtu labāku produktivitāti, labākus energoefektivitātes un vides aizsardzības rādītājus, kā arī pakalpojumu līmeņa uzlabošanos, jo īpaši attiecībā uz transportu un ostu intermodālo integrāciju. Stimulējošajos parametros, ko izmanto koncesijas maksas mainīgajā komponentā, parasti ņem vērā satiksmes apjomu – gan kuģu skaitu, gan preču daudzumu un veidu, – un izmaiņas konkrētos tirgus un pakalpojumu kvalitātes rādītājos (preču vidējais uzglabāšanas laiks noliktavu teritorijās; kravu novirzīšanas darbību efektivitātes līmenis; energoefektivitātes un vides aizsardzības efektivitātes līmenis visā ostas ciklā; produktivitātes līmenis uz ostas teritorijas vienību, uz kuru attiecas koncesija).

(72)

Tādējādi koncesijas maksa (fiksētais un mainīgais komponents), no vienas puses, sedz ostas vadības atalgojuma komponentu un izmaksas par ostas īpašuma kā pamata infrastruktūras izmantošanu, kam nav saimniecisks raksturs, un, no otras puses, sedz darbības un valsts īpašuma izmantošanas izmaksas, ļaujot koncesionāriem veikt savu uzņēmējdarbību.

(73)

Itālijas iestādes uzskata, ka atšķirību starp koncesijas maksas ar saimniecisko darbību nesaistīto daļu (fiksēto komponentu) un saimniecisko daļu (mainīgo komponentu) netieši apstiprina Regula (ES) 2017/352. Minētajā regulā noteikts, ka ostas infrastruktūras lietošanas maksas var diferencēt saskaņā ar ostas ekonomisko stratēģiju un zemes plānošanas politiku, lai veicinātu ostas infrastruktūras efektīvāku izmantošanu (30).

(74)

Itālijas iestādes arī uzskata, ka, novērtējot koncesijas maksas veidu, ir jāņem vērā darbības, ko OSI veic kā valsts iestādes, kuras pārvalda valsts īpašumu. Judikatūrā ir sniegti norādījumi, ka, ciktāl valsts iestāde veic saimniecisko darbību, kuru var nodalīt no valsts pilnvaru īstenošanas, tā rīkojas kā uzņēmums attiecībā uz šādu darbību. Tomēr, ja šī saimnieciskā darbība nav atdalāma no valsts pilnvaru īstenošanas, šīs struktūras veiktās darbības kopumā ir saistītas ar šo pilnvaru izmantošanu (31).

(75)

OSI gadījumā darbības, kurām varētu būt saimnieciska nozīme ostas īpašuma pārvaldīšanā un kurām var būt nozīme koncesijas maksas noteikšanā, jebkurā gadījumā nav atdalāmas no tādām publiskajām darbībām, kuru īstenošana ar likumu ir uzdota OSI, kā, piemēram, ostas īpašuma kontrole un pārvaldība un visu darbību plānošana saistībā ar ostas teritoriju izmantošanu. Tāpēc OSI iekasētās koncesijas maksas nevajadzētu uzskatīt par uzņēmuma ienākumiem.

(76)

Itālijas iestādes atzīst, ka koncesijas maksas mainīgajam komponentam ir saimniecisks raksturs un tas teorētiski pamatotu tā iekļaušanu iespējamās ar nodokli apliekamās uzņēmuma ienākuma bāzes novērtējumā.

(77)

Tomēr Itālijas iestādes uzskata, ka koncesijas maksu mainīgā komponenta stimulējošie parametri ietekmē to, ka iegūtās maksas apmērs tiek pakāpeniski samazināts, kad koncesionāri sasniedz saimnieciskos mērķus. Saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegto informāciju tas izraisa pašas koncesijas maksas vispārēju samazināšanu. Tādējādi OSI ieņēmumus pilnībā vai gandrīz pilnībā veido fiksētais komponents, kura apmērs ir ierobežots līdz summai, kas sedz atlīdzību OSI vadībai un izmaksas par OSI veiktajām reglamentējošajām darbībām. Tāpēc Itālija uzskata, ka OSI neveic nekādu saimniecisko darbību.

(78)

Saskaņā ar piezīmēm, ko izteikušas dažas ieinteresētās personas, OSI atbrīvošana no pienākuma maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli neradītu nodokļu ieņēmumu zaudējumus, jo OSI ir valsts daļa. Tāpēc netiktu patērēti valsts resursi fiskālu vai budžeta izdevumu veidā (32).

(79)

Dažas ieinteresētās personas arī piebilda, ka summas, ko OSI samaksātu valstij, ja OSI ienākumi tiktu aplikti ar nodokli, novirzītu līdzekļus no OSI, kas tad nebūtu pieejami OSI institucionālo uzdevumu veikšanai. Tādā gadījumā būtu sagaidāms, ka valsts palielinātu savus maksājumus OSI.

(80)

Attiecībā uz OSI atbrīvojumu no uzņēmumu ienākuma nodokļa (IRES) Itālijas iestādes un lielākā daļa ieinteresēto personu savās piezīmēs norādīja, ka Itālijas Konsolidētajā nodokļu likumā TUIR paredzētā OSI klasifikācija ar saimniecisko darbību nesaistītu valsts struktūru kategorijā obligāti nozīmē to atbrīvošanu no uzņēmumu ienākuma nodokļa (33). Tas nebūtu izņēmums no sistēmas vai īpašs pasākums par labu OSI, jo tas pilnībā atbilst Itālijas nodokļu sistēmas principiem (34).

(81)

Itālijas TUIR noteiktā nodokļu sistēma pilnībā atbilst arī OSI raksturam un funkcijām, jo tās ir valsts iestādes, kurām uzdots veikt vienīgi administratīvas funkcijas, un tāpēc tām ir jāpiemēro TUIR 74. pants. TUIR 73. pantā, gluži pretēji, ir paredzēts, ka attiecīgā struktūra veic komercdarbību, kaut arī kā sekundāru darbību, un tāpēc tas neattiecas uz OSI (35).

(82)

Viena ieinteresētā persona uzskata, ka pasākums neietekmē tirdzniecību un konkurenci, jo Itālijā nav privātu ostu (36). OSI nav jāstimulē iespējamie koncesionāri, piedāvājot zemas vai samazinātas koncesijas maksas, jo pieprasījums pēc piekļuves ostas teritorijām jebkurā gadījumā ir lielāks nekā pieejamo teritoriju piedāvājums.

(83)

Dažas ieinteresētās personas savās piezīmēs arī norādīja, ka ostas nekonkurē ar citiem transporta pakalpojumu sniedzējiem, jo dažādās transporta infrastruktūras apkalpo dažādus preču un satiksmes tirgus un nav aizstājamas.

(84)

Saskaņā ar Līguma 107. panta 1. punktu ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ja tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(85)

Saskaņā ar judikatūru uzņēmuma jēdziens ietver visas struktūras, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no to juridiskā statusa un finansējuma veida (37). Tas, ka uzņēmums necenšas gūt peļņu, nav izšķiroši, nosakot, vai tas ir uzņēmums vai nav (38). Arī tam, ka uzņēmums pieder valstij, nav izšķirošas nozīmes.

(86)

Kā paskaidroja Savienības tiesas, jebkāda darbība, kas ietver preču un pakalpojumu piedāvāšanu konkrētajā tirgū, proti, pakalpojumi, ko parasti sniedz pret atlīdzību, ir saimnieciskā darbība. Atlīdzības būtiska pazīme ir tā, ka tā ir attiecīgā pakalpojuma saimnieciskais ekvivalents (39). Arī bezpeļņas subjekti var tirgū piedāvāt preces un pakalpojumus (40).

(87)

Kas attiecas uz valsts infrastruktūras būvniecību un izmantošanu, Savienības tiesas ir paskaidrojušas, ka infrastruktūras vēlāka izmantošana, proti, tās saimnieciskais vai nesaimnieciskais raksturs, nosaka, vai uz finansējumu šādas infrastruktūras būvniecībai attiecas Savienības valsts atbalsta noteikumu piemērošanas joma (41). Ir atzīts, ka ostu vai lidostu infrastruktūras komerciālā apsaimniekošana un būvniecība tādas komerciālās izmantošanas nolūkā ir uzskatāma par saimniecisko darbību (42).

(88)

Saskaņā ar šo judikatūru Komisija vairākos lēmumos secināja, ka ostu infrastruktūras būvniecība un komerciāla izmantošana ir saimnieciska darbība (43). Piemēram, ostas vai lidostas termināla, kas pret maksu nodots lietotāja rīcībā, komerciāla izmantošana ir saimnieciska darbība (44). Attiecīgi valsts finansējums ostas infrastruktūrai veicina saimniecisko darbību un uz to principā attiecas valsts atbalsta noteikumi (45).

(89)

Turpretī tad, ja ieguldījumi infrastruktūrā ir nepieciešami, lai veiktu darbības, par kurām atbild valsts, īstenojot savu valsts varu, valsts atbalsta kontrole uz to neattiecas (46). Tikai infrastruktūras, kas veido valsts pamatfunkciju daļu, pēc savas būtības nav saistītas ar saimniecisko darbību.

(90)

Itālijas iestādes un vairākums ieinteresēto personu apgalvo, ka OSI ir valsts nozīmes ar saimniecisko darbību nesaistītas valsts struktūras, kurām ir administratīva, organizatoriska, regulatīva, budžeta un finanšu autonomija. Tās uzskata, ka OSI neveic saimnieciskas darbības un nav uzņēmumi.

(91)

Komisija uzskata, ka OSI klasificēšana par valsts struktūrām, kas nav saistītas ar saimniecisko darbību saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem, nav pietiekama, lai secinātu, ka tās nav uzņēmumi. Lai noteiktu, vai OSI veiktās darbības ir uzņēmuma darbības Līguma nozīmē, ir jānosaka šo darbību veids (47).

(92)

Pamatojoties uz OSI darbību aprakstu (sk. 2.1.2.–2.1.5. sadaļu), Komisija uzskata, ka piekļuves piešķiršana ostām pret atlīdzību (enkurvietas nodevas un nodevas par iekrautām un izkrautām precēm), atļauju piešķiršana pret atlīdzību ostas darbību veikšanai, kā arī koncesiju piešķiršana pret atlīdzību ir saimnieciskas darbības. Tāpēc Komisija secina, ka OSI veic gan ar saimniecisko darbību nesaistītas, gan saimnieciskas darbības.

(93)

Komisija neapstrīd to, ka OSI var uzdot īstenot noteiktas valsts pilnvaras, kas nav saistītas ar saimniecisko darbību (piem., jūras satiksmes kontrole un drošība vai piesārņojuma novēršana, ko veic atsevišķi vai kopā ar citām valsts struktūrām, piem., Jūrniecības pārvaldi) (48). Veicot šādas darbības, OSI nav uzņēmumi Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē.

(94)

Tomēr tas, ka, veicot kādu no savām darbībām, OSI īsteno valsts iestādes pilnvaras, pats par sevi neliedz klasificēt OSI kā uzņēmumus (49).

(95)

OSI veic arī saimnieciskas darbības. OSI sniedz vispārēju pakalpojumu ostu lietotājiem (kuģu īpašniekiem un kuģu operatoriem), piešķirot kuģiem piekļuvi ostas infrastruktūrai pret atlīdzību, ko parasti dēvē par ostas maksām (proti, nodevas par izkrautām un iekrautām precēm un enkurvietu nodevas). Piešķirot atļaujas un koncesijas pret atlīdzību, OSI dara noteiktu infrastruktūru vai zemi pieejamu uzņēmumiem, kuri izmanto šīs teritorijas saviem mērķiem vai sniedz pakalpojumus kuģu īpašniekiem un kuģu operatoriem.

(96)

Itālijas iestādes un vairākas citas ieinteresētās personas apgalvo, ka OSI nav tiešu līgumattiecību ar kuģu īpašniekiem un kuģu operatoriem (tādas ir vienīgi koncesionāriem). Tomēr Komisija uzskata, ka tas, ka koncesionāri izmanto noteiktu ostas zemi un infrastruktūru, lai sniegtu pakalpojumus kuģu īpašniekiem un kuģu operatoriem, neizslēdz to, ka dažas OSI veiktās darbības, piemēram, ostas zemes un infrastruktūras iznomāšana šiem trešo personu uzņēmumiem, ir arī saimnieciskas (50).

(97)

Šī nostāja atbilst Komisijas nostājai vairākās lietās, kas saistītas ar valsts atbalstu Itālijas OSI (51). Turklāt lietās, kas saistītas ar Beļģijas un Francijas ostu atbrīvojumu no uzņēmumu ienākuma nodokļa, Komisija arī skaidri norādīja, ka publiska īpašuma izīrēšana pret atlīdzību ir saimnieciska darbība (52). Vispārējā tiesa apstiprināja šo nostāju (53).

(98)

Kopumā OSI tiks uzskatīta par uzņēmumu, ja un ciktāl tā faktiski veic vienu vai vairākas saimnieciskas darbības (54). OSI piešķir kuģu īpašniekiem un operatoriem piekļuvi ostas infrastruktūrai pret atlīdzību (proti, nodevām par izkrautām un iekrautām precēm un enkurvietu nodevām). OSI piešķir atļaujas ostas darbību veikšanai pret atlīdzību (atļaujas maksas), kā arī izīrē publisko īpašumu pret atlīdzību (koncesijas maksas). Šīs darbības ir kvalificējamas kā saimnieciskas darbības. Tāpēc Komisija uzskata, ka OSI ir uzņēmumi saistībā ar to veiktajām saimnieciskajām darbībām.

(99)

Itālijas iestādes un vairākas ieinteresētās personas apgalvo, ka OSI nevadās pēc komerciāliem principiem un nemēģina maksimāli palielināt peļņu. Šajā saistībā Komisija vēlas uzsvērt, ka tas, ka preces vai pakalpojumus piedāvā bezpeļņas nolūkos, neliedz struktūru, kas veic šīs darbības tirgū, klasificēt kā uzņēmumu (55).

(100)

Komisija norāda, ka ne Itālijas iestādes, ne ieinteresētās personas neapgalvo, ka OSI iekasētās maksas ir tikai simboliskas vai nav saistītas ar sniegto pakalpojumu izmaksām. Komisija arī secina, ka ostas maksas (proti, nodevas par izkrautām un iekrautām precēm un enkurvietu nodevas) un maksas par atļauju un koncesiju izsniegšanu veido OSI ieņēmumu lielāko daļu. Saskaņā ar Itālijas Infrastruktūras un transporta ministrijas ziņojumu 2017. gadā ostu maksas (maksa par izkrautām un iekrautām precēm un enkurvietas maksas) un koncesijas maksas veidoja attiecīgi 53,2 % un 27,1 % no OSI ieņēmumiem (56).

(101)

Itālijas iestādes un vairākas citas ieinteresētās personas apgalvo, ka maksas par koncesijām un atļaujām, ko OSI piešķīrušas privātiem uzņēmumiem par ostas pamatinfrastruktūras komerciālu izmantošanu un ostas pakalpojumu sniegšanu, nav uzskatāmas par atlīdzību par sniegto pakalpojumu vai piedāvāto preci (sk. 3.2.3. punktu).

(102)

Itālijas iestādes apgalvo, ka koncesijas maksas ir noteiktas ar likumu. Tāpēc OSI neveiktu saimnieciskās darbības, jo tās nevar ietekmēt tirgus darījuma, kas tiek veikts saskaņā ar tirgus nosacījumiem, galveno elementu, proti, pakalpojuma cenu.

(103)

Vispirms Komisija vēlas atgādināt, ka saskaņā ar judikatūru pakalpojumi, kurus var raksturot kā saimnieciskas darbības, ir tie, kurus parasti sniedz pret atlīdzību. Atlīdzības būtiska pazīme ir tā, ka tā ir attiecīgā ieguvuma saimnieciskais ekvivalents (57). Tāpēc atlīdzības esamība ir noteicošais faktors, nosakot saimnieciskās darbības esamību (58).

(104)

Pakalpojumu sniegšana pret atlīdzību, kas noteikta likumā, pati par sevi nav pietiekams iemesls, lai liegtu kvalificēt attiecīgo darbību kā saimniecisku darbību (59).

(105)

Tāpēc Komisija uzskata, ka arguments, ka koncesijas maksas ir noteiktas ar likumu, nav pietiekams, lai secinātu, ka OSI neveic saimnieciskas darbības. Komisija arī norāda, ka likums nosaka tikai minimālās maksas par koncesijām, atstājot OSI iespēju ietekmēt maksas atbilstoši savai uzņēmējdarbības stratēģijai. Jebkurā gadījumā, pat ja koncesijas maksas būtu pilnībā noteiktas likumā, tam nebūtu nozīmes, jo OSI piedāvā uzņēmumiem noteiktu infrastruktūru vai zemi pret atlīdzību, un tā ir uzskatāma par saimniecisku darbību.

(106)

Attiecīgi Komisija secina, ka koncesiju piešķiršana pret atlīdzību būtu jākvalificē kā saimnieciska darbība.

(107)

Komisija norāda, ka nodevu noteikšana ar likumu neizslēdz to, ka maksas vismaz daļēji tiek noteiktas, pamatojoties uz saimnieciskiem apsvērumiem. Šajā gadījumā pirms valsts līmenī tiek fiksētas maksas par koncesijām un atļaujas maksas par ostas darbībām, notiek apspriešanās ar daudzām valsts un privātajām ieinteresētajām personām (valsts un reģionālajām iestādēm, OSI un citām valsts struktūrām, uzņēmumiem, kas sniedz ostas pakalpojumus un veic ostas darbības, arodbiedrībām). Tas pats attiecas uz ostas maksām (nodevas par iekrautām un izkrautām precēm un enkurvietas nodevas).

(108)

Komisija uzskata, ka OSI piešķirtais atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa ļauj OSI piemērot zemākas maksas. Maksu līmenis ir svarīgs ostu īstenotās tirdzniecības politikas elements, lai mudinātu kuģu īpašniekus un operatorus izmantot ostas infrastruktūru un uzņēmumus attīstīt savas ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas darbības ostā (60).

(109)

Arī koncesiju gadījumā valsts līmenī tiek fiksēta tikai viena koncesijas maksas daļa (minimālā maksa). Tā ir koncesijas maksas fiksētais komponents. Koncesijas maksas mainīgais komponents ļauj OSI īstenot savas uzņēmējdarbības stratēģijas atbilstoši konkrētajiem tirgus apstākļiem.

(110)

Koncesijas maksas veido gan fiksētais, gan mainīgais komponents. Fiksētais komponents parasti ir proporcionāls tās teritorijas platībai, uz kuru attiecas koncesija, un tajā ir ņemti vērā vairāki citi parametri (atrašanās vieta, infrastruktūras līmenis attiecīgajās teritorijās). Mainīgais komponents ietver ekonomiskus stimulēšanas mehānismus, kas paredzēti, lai sasniegtu labāku produktivitāti, labākus energoefektivitātes un vides aizsardzības rādītājus, kā arī pakalpojumu līmeņa uzlabošanos, jo īpaši attiecībā uz transportu un ostu intermodālo integrāciju.

(111)

Itālijas iestādes atzīst, ka koncesijas maksas mainīgajam komponentam ir saimniecisks raksturs un tas teorētiski būtu jāņem vērā, novērtējot iespējamo ar nodokli apliekamo OSI ienākuma bāzi. Tomēr, koncesionāriem sasniedzot izvirzītos saimnieciskos mērķus, attiecīgais maksas apmērs pakāpeniski tiktu samazināts un izraisītu kopējās koncesijas maksas samazināšanos. Tādējādi saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegto informāciju praktiski OSI ieņēmumus no koncesijām pilnībā vai gandrīz pilnībā veido fiksētais komponents, kura apmērs ir ierobežots līdz summai, kas sedz atlīdzību OSI vadībai un izmaksas par OSI veiktajām reglamentējošajām darbībām. Tā kā Itālijas iestādes uzskata, ka koncesijas maksas fiksētais komponents ir atlīdzība par darbībām, kas nav saistītas ar saimniecisko darbību, tās secina, ka OSI neveic nekādu saimniecisko darbību.

(112)

Tomēr Komisija atzīmē, ka ne Itālijas iestādes, ne kāda no ieinteresētajām personām nav iesniegusi pierādījumus, kas pamatotu to apgalvojumu, ka maksas mainīgais komponents izraisa kopējās koncesijas maksas samazināšanos.

(113)

Vēl svarīgāk ir tas, ka netiek apstrīdēts, ka koncesijas maksas tiek noteiktas tā, lai atspoguļotu sniegtā pakalpojuma vērtību (darbības joma, atrašanās vieta un infrastruktūras līmenis). Arī koncesijas maksas nav tikai simboliskas.

(114)

Tāpēc Komisija secina, ka tas, ka koncesijas maksu mainīgais komponents var izraisīt kopējo ieņēmumu no koncesijas maksām samazināšanos, tiklīdz koncesionāri sasniedz koncesijas līguma saimnieciskos mērķus, nav pietiekams iemesls, lai izslēgtu to, ka OSI veic saimniecisko darbību. Komisija arī uzskata, ka tas, ka no ieņēmumiem no koncesijas maksām var finansēt arī noteiktas ar saimniecisko darbību nesaistītas darbības, nemaina to, ka maksas tiek saņemtas par pakalpojumu, proti, par piekļuvi ostas infrastruktūrai (61).

(115)

Itālijas iestādes un vairākas ieinteresētās personas arī apgalvo, ka maksām, kuras koncesionārs maksā OSI, piemīt tāda nodokļa pazīmes, kuru koncesionārs maksā valstij ar OSI starpniecību.

(116)

Komisija uzskata, ka šis arguments nav būtisks, nosakot, vai OSI veic saimniecisko darbību, jo valsts kvalifikāciju vien nevar izmantot, lai apietu kopīgo Savienības noteikumu piemērošanu. Pakalpojumus, kurus var raksturot kā saimnieciskas darbības, parasti sniedz pret atlīdzību (62). OSI saņemtās maksas ir atlīdzība, ko lietotāji maksā apmaiņā pret konkrētu pakalpojumu sniegšanu. Kā Vispārējā tiesa jau norādīja Spānijas ostu lietā, saistībā ar kuru ostas arī apgalvoja, ka ostu nodevas ir nodokļi, ostu maksas ir maksas, ko iekasē par ostas infrastruktūras izmantošanu (63).

(117)

Itālijas iestādes uzskata, ka OSI veiktās saimnieciskās darbības, pārvaldot ostas, ir maznozīmīgas un nav pietiekamas, lai kvalificētu OSI kā uzņēmumus. Tiesas judikatūra izslēgtu to, ka struktūras, kas izveidotas un reglamentētas, lai pildītu sabiedriskas un ar saimniecisko darbību nesaistītas funkcijas un darbības, bet vienlaikus veic noteiktas saimnieciskās darbības, tiek klasificētas kā uzņēmumi (64).

(118)

Itālijas iestādes arī uzskata, ka darbības, kurām varētu būt saimnieciska nozīme ostas īpašuma pārvaldīšanā un kurām var būt nozīme koncesijas maksu noteikšanā, nav atdalāmas no tādām publiskajām darbībām, kuru veikšana ar likumu ir uzdota OSI, kā, piemēram, ostas īpašuma kontrole un pārvaldība. Saskaņā ar Itālijas sniegto informāciju tāpēc OSI iekasētās maksas nevajadzētu uzskatīt par uzņēmuma ienākumiem.

(119)

Komisija vēlas atgādināt, ka tas, ka struktūra, veicot daļu savu darbību, izmanto valsts varas pilnvaras, pats par sevi neliedz to klasificēt kā uzņēmumu Savienības konkurences tiesību nozīmē attiecībā uz tās saimnieciskajām darbībām (65).

(120)

Saskaņā ar judikatūru, ciktāl valsts struktūra sveic saimniecisko darbību, kuru var atdalīt no tās kā valsts iestādes prerogatīvu īstenošanas, šī struktūra attiecībā uz šo darbību rīkojas kā uzņēmums. No otras puses, ja šī saimnieciskā darbība nav atdalāma no valsts iestādes prerogatīvu īstenošanas, šīs struktūras veiktās darbības kopumā joprojām ir saistītas ar šo prerogatīvu izmantošanu (66).

(121)

Komisija norāda, ka ne Itālijas iestādes, ne kāda no ieinteresētajām personām nav iesniegusi pierādījumus, kas liecinātu, ka ostu veiktās saimnieciskās darbības nav atdalāmas no to kā valsts iestāžu prerogatīvām. Tikai ar to vien, ka starp šīm darbībām var pastāvēt saimnieciska saikne tādā ziņā, ka ostu veiktās saimnieciskās darbības sniedz iespēju pilnībā vai daļēji finansēt to ar saimniecisko darbību nesaistītās darbības, nepietiek, lai konstatētu, ka šīs darbības nav iespējams nošķirt judikatūras nozīmē (67).

(122)

Komisija arī norāda, ka šajā gadījumā OSI saimniecisko darbību veikšana nav obligāta tāpēc, ka OSI veic ar saimniecisko darbību nesaistītas darbības sabiedrības interesēs, un ka tad, ja saimniecisko darbību nav, ne vienmēr ar saimniecisko darbību nesaistītās darbības kļūst nelietderīgas (68).

(123)

Komisija arī norāda, ka ne Itālijas iestādes, ne ieinteresētās personas nav pierādījušas, ka ostu saimnieciskās darbības papildina to ar saimniecisko darbību nesaistītās darbības, kuras tās veic sabiedrības interesēs (69). Tieši pretēji, ostu maksas (proti, nodevas par izkrautām un iekrautām precēm un enkurvietas nodevas) un koncesijas maksas veido lielāko daļu no OSI operatīvajiem ieņēmumiem, jo saistītās darbības ir OSI pamatdarbība (70).

(124)

Tāpēc Komisija secina, ka OSI saimnieciskās darbības nav atdalāmas no darbībām, kas nav saistītas ar saimniecisko darbību un kas tiek veiktas sabiedrības interesēs judikatūras nozīmē (71). Tāpēc Komisija uzskata, ka OSI būtu jāuzskata par uzņēmumiem, ja un ciktāl tās faktiski veic vienu vai vairākas saimnieciskas darbības (72).

(125)

Itālijas iestādes un vairākas ieinteresētās personas apgalvo, ka OSI nav konkurentu un nav tirgus, kurā tās darbotos. Tā kā nav tirgus, kurā piedāvāt savus pakalpojumus, OSI nav uzskatāmas par uzņēmumiem. Dažas no ieinteresētajām personām arī norāda, ka ostu pārvaldība atšķiras no lidostu pārvaldības.

(126)

Šajā saistībā Komisija norāda, ka struktūra, kurai ir likumīgs monopols, var gan piedāvāt preces un pakalpojumus tirgū un tādējādi būt uzņēmums Līguma 107. panta nozīmē. Saimnieciskās darbības jēdziens ir objektīvs, un tā pamatā ir fakti, jo īpaši attiecīgo pakalpojumu tirgus pastāvēšana (73).

(127)

Komisija arī atgādina, ka Savienības tiesas nolēma, ka lidostas aprīkojuma nodrošināšana aviosabiedrībām, par ko maksā maksu, ir saimnieciska darbība (74). Komisija uzskata, ka nav būtiskas atšķirības starp piekļuves piešķiršanu lidostas infrastruktūrai apmaiņā pret lidostas maksām un piekļuves piešķiršanu ostas infrastruktūrai apmaiņā pret ostas tiesībām (75), jo īpaši tāpēc, ka lidostām arī ir likumīgs monopols līdzīgi kā Itālijas OSI. OSI pašas pārvalda ostas infrastruktūru, kad tās piešķir piekļuvi ostas infrastruktūrai kuģu īpašniekiem un operatoriem vai iznomā to pret atlīdzību (76).

(128)

Tāpēc Komisija secina, ka Itālijas iestāžu un dažu ieinteresēto personu iesniegtie argumenti nav pietiekami, lai uzskatītu, ka OSI veiktās darbības nav saistītas ar saimniecisko darbību.

(129)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka OSI veic saimnieciskas darbības un attiecībā uz tām tās ir kvalificējamas kā uzņēmumi Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē.

(130)

Lai pasākumu varētu kvalificēt kā valsts atbalstu, LESD 107. panta 1. punktā ir noteikta prasība, ka finansējumu pasākumam jebkādā veidā piešķir dalībvalsts vai no valsts līdzekļiem. Šajā gadījumā atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa ir jo īpaši balstīts uz TUIR 74. pantu, kā to interpretē un piemēro Itālijas iestādes (sk. 50., 51. un 52. apsvērumu). Saskaņā ar TUIR 74. pantu valsts struktūrām un pārvaldes iestādēm, kā arī citām teritoriālām struktūrām, piemēram, reģioniem un pašvaldībām, nav jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis. Itālijas iestādes uzskata, ka OSI ir valsts struktūras, kurām uzticētas vienīgi administratīvas funkcijas, un tāpēc uz tām attiecas TUIR 74. pants. Tādēļ šis pasākums attiecas uz valsti.

(131)

Turklāt nodokļu ieņēmumu zaudējums ir līdzvērtīgs valsts līdzekļu patēriņam fiskālo izdevumu veidā.

(132)

Kā uzskata Savienības tiesas, pasākums, ar kuru valsts iestādes piešķir konkrētiem uzņēmumiem atbrīvojumu no nodokļa, kurš, kaut arī neietver valsts līdzekļu naudas pārskaitījumu, rada personām, uz kurām attiecas atbrīvojums no nodokļa, labvēlīgāku finansiālo situāciju nekā citiem nodokļu maksātājiem, piešķir atbalstu “no valsts līdzekļiem” Līguma 107. panta 1. punktā paredzētajā nozīmē (77).

(133)

Tādējādi, atbrīvojot OSI, kas veic saimnieciskas darbības, no uzņēmumu ienākuma nodokļa, Itālijas iestādes atsakās no ieņēmumiem, kas ir valsts līdzekļi. Tāpēc Komisija uzskata, ka konkrētais pasākums ir saistīts ar valsts līdzekļu zaudēšanu un tāpēc tiek finansēts no valsts līdzekļiem.

(134)

Attiecībā uz dažu ieinteresēto personu izvirzīto argumentu, ka OSI atbrīvošana no pienākuma maksāt uzņēmuma ienākuma nodokli neradītu nekādus nodokļu ieņēmumu zaudējumus, jo OSI ir valsts daļa, tiek atgādināts, ka Savienības tiesiskā kārtība ir neitrāla attiecībā uz īpašumtiesību sistēmu (78) un nekādā veidā neskar dalībvalstu tiesības rīkoties kā uzņēmējiem. Vienlaikus, ja valsts sektora iestādes tieši vai netieši veic jebkāda veida saimnieciskos darījumus, uz tām attiecas Savienības valsts atbalsta noteikumi (79). Saskaņā ar iedibinātu judikatūru ir jānošķir pienākumi, ko valsts uzņemas kā uzņēmuma daļu turētāja, un pienākumi, ko tā uzņemas, pildot valsts pārvaldes funkciju (80). Tas nozīmē, ka ieņēmumus, ko valsts var iegūt no valsts uzņēmuma īpašumtiesībām, nevar ņemt vērā, novērtējot, vai tam piešķirtā nodokļu priekšrocība ietekmē valsts līdzekļus. Turklāt ne Itālijas iestādes, ne kāda no ieinteresētajām personām nav izvirzījusi nevienu argumentu, lai pierādītu, ka nodokļu priekšrocība, kas saistīta ar OSI atbrīvošanu no uzņēmumu ienākuma nodokļa, būtu ierobežota līdz summai, kas nepieciešama OSI institucionālo uzdevumu finansēšanai.

(135)

Lai pasākumu varētu kvalificēt kā valsts atbalstu, tam ir arī jārada finansiāla priekšrocība saņēmējam. Priekšrocības jēdziens attiecas ne vien uz pozitīvajām priekšrocībām, bet arī uz intervenci, kas dažādos veidos samazina izdevumus, kuri parasti tiek segti no uzņēmuma budžeta (81).

(136)

Saskaņā ar šo pasākumu OSI ir atbrīvotas no uzņēmumu ienākuma nodokļa, savukārt citiem uzņēmumiem principā ir jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis. Atbrīvojums no nodokļa samazina maksājumus, kuri parasti ir iekļauti tāda uzņēmuma darbības izmaksās, kas veic saimnieciskas darbības. Tas piešķir OSI ekonomisku priekšrocību salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuri nevarētu gūt labumu no šādas nodokļu priekšrocības, kaut arī tie veic saimnieciskas darbības. No tā izriet, ka pasākums ietver priekšrocību OSI.

(137)

Komisija norāda, ka Itālijas iestādes neapgalvo, ka OSI būtu noteiktas sabiedrisko pakalpojumu saistības un ka atbrīvojums no nodokļa kompensētu OSI izmaksas, kas radušās, pildot sabiedrisko pakalpojumu saistības. Komisija arī neuzskata, ka Altmark sprieduma kritēriji ir izpildīti (82), jo OSI nav jāpilda skaidri definētas sabiedrisko pakalpojumu saistības. Turklāt attiecīgais pasākums, kas saista atbalsta summu ar gūto peļņu, nav saistīts vai ierobežots ar sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma neto izmaksām. Tas arī neizriet no pilnvarām, kas piešķirtas ar šo pasākumu nodrošinātā atbalsta saņēmējiem, lai garantētu šā uzdevuma veikšanu.

(138)

Tādējādi, atbrīvojot no uzņēmumu ienākuma nodokļa OSI, kas veic saimnieciskas darbības, Itālijas iestādes piešķir tām priekšrocību. Tāpēc Komisija secina, ka attiecīgais pasākums piešķir priekšrocību OSI.

(139)

Saskaņā ar Līguma 107. panta 1. punktu pasākumam, lai to kvalificētu kā atbalstu, ir jāietekmē Savienības iekšējā tirdzniecība un jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumi.

(140)

Pirmkārt, Komisija atgādina, ka sabiedriskajā apspriešanā, kurā piedalījās ieinteresētās personas, par regulas projektu saistībā ar ostu darbības jomu visas iesaistītās personas uzsvēra vajadzību pēc pastāvīgiem un taisnīgiem nosacījumiem attiecībā uz konkurenci starp ostām Savienībā (83).

(141)

Ir taisnība, ka dažās dalībvalstīs ostas pamatinfrastruktūras ekspluatēšana ir likumīgi rezervēta noteiktām struktūrām. Šajā ziņā citu dalībvalstu uzņēmēji nevar ekspluatēt ostu pamatinfrastruktūru šajās dalībvalstīs, tāpēc šo konkrēto tirgu vismaz zināmā mērā nevar uzskatīt par liberalizētu vai atvērtu konkurencei. Tomēr šis īpašais tirgus nav vienīgais tirgus, kurā ostu pārvaldes iestādēm piešķirta priekšrocība varētu izkropļot konkurenci (84).

(142)

Pirmkārt, loģistikas un transporta uzņēmumi, kas vēlas pārvadāt preces, var to darīt dažādi, tostarp izmantot citas (ārvalstu vai iekšzemes) ostas, kuras pārvalda citas ostas pārvaldes iestādes, vai pat vispār neizmantot ostas. Dažādu dalībvalstu ostām var būt viena un tā pati iekšzeme, tātad ostu pārvaldes iestādes var konkurēt par transporta pakalpojumu sniegšanu uzņēmējiem, kuri vēlas apkalpot šo iekšzemi. Piemēram, tā tas varētu būt attiecībā uz ostu operatoriem Itālijas ziemeļrietumos un Francijas dienvidos. Tādējādi OSI piedāvātie pakalpojumi (piekļuves piešķiršana ostām) vismaz zināmā mērā konkurē ar pakalpojumiem, kurus piedāvā citas ostu pārvaldes iestādes un citi transporta pakalpojumu sniedzēji Itālijā un citās dalībvalstīs. Vispārīgāk Komisija norāda, ka, tā kā ostas lielā mērā nodarbojas ar preču un pasažieru starptautisko pārvadāšanu, jebkura priekšrocība Itālijas OSI pēc būtības var ietekmēt arī konkurenci un Savienības iekšējo tirdzniecību.

(143)

Šajā saistībā tas, ka OSI ir vienīgās struktūras, kurām ir tiesības ekspluatēt savu ostas infrastruktūru (un piedāvāt piekļuvi ostas infrastruktūrai), nerada šaubas par plašāka konkurenciāla tirgus esamību, kur transporta pakalpojumi (piekļuve ostas infrastruktūrai), ko nodrošina OSI, konkurē ar pakalpojumiem, ko piedāvā citi Itālijā reģistrēti transporta operatori un citas ostas vai transporta pakalpojumu sniedzēji citās dalībvalstīs (85). Ostas infrastruktūras lietotāji var brīvi izmantot citas ostas (Itālijā vai ārzemēs) un citus transporta veidus, lai OSI sniegtu pakalpojumus, konkurējot ar citiem uzņēmējiem plašajā transporta pakalpojumu tirgū un šaurākajā ostas pakalpojumu tirgū (citas Savienības ostas piešķir piekļuvi Savienības tirgum un tādējādi arī Itālijai, dažkārt apvienojumā ar ceļu, dzelzceļu vai ūdensceļiem) (86).

(144)

Arī koncesionāri, kas vēlas sniegt ostas pakalpojumus, to var darīt citās ostās, kuras pārvalda citas ostas pārvaldes iestādes. OSI konkurē, lai piesaistītu šos operatorus (koncesionārus, kas sniedz ostas pakalpojumus). Arī to maksu apmēram, kuras OSI iekasē apmaiņā pret zemi un infrastruktūru (ostas aprīkojumu), kas tiek darīta pieejama koncesionāriem, ir nozīme saistībā ar to, vai koncesionāri izvēlas veikt uzņēmējdarbību vienā vai otrā ostā (87). Konkurences esamība un pārrobežu ietekme šajā tirgū ir atzīta judikatūrā (88).

(145)

Turklāt uzņēmumi, kas vēlas veikt uzņēmējdarbību ostas tuvumā, var iekārtoties arī ārpus ostas (un ne vienmēr uz zemes, kas pieder ostas pārvaldes iestādei vai ko tā pārvalda), tāpēc OSI konkurē ar citiem uzņēmējiem, kuri iznomā zemi ārpus ostām.

(146)

Rezumējot Komisija uzskata, ka OSI var konkurēt savstarpēji un ar citām Eiropas ostām un tāpēc OSI atbrīvojums no nodokļa varētu arī ietekmēt konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(147)

Uzskatāms, ka valsts piešķirtais pasākums izkropļo vai draud izkropļot konkurenci, ja ar to tiek uzlabota saņēmēja konkurētspēja salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, ar kuriem tas konkurē (89). Konkurences izkropļojumi Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē parasti tiek konstatēti, kad valsts piešķir finansiālu priekšrocību uzņēmumam, kas darbojas nozarē, kurā pastāv vai varētu pastāvēt konkurence (90). Valsts atbalsts var izkropļot konkurenci arī tad, ja nepalīdz saņēmējam paplašināties un iegūt tirgus daļu. Pietiek, ja atbalsts ļauj saglabāt lielāku konkurētspēju nekā tad, ja atbalsts netiktu sniegts. Šajā kontekstā, lai uzskatītu, ka atbalsts izkropļo konkurenci, parasti pietiek ar to, ka atbalsts sniedz saņēmējam priekšrocību, kas atbrīvo to no izdevumiem, kuri tam pretējā gadījumā būtu jāsedz, veicot ikdienas saimniecisko darbību (91).

(148)

Tā kā attiecīgais pasākums ir atbalsta shēma, kas attiecas uz dažāda lieluma OSI ar dažādu ģeogrāfiskās atrašanās vietu un darbības veidu, lai noteiktu, ka pārbaudāmais pasākums ir valsts atbalsts, nav nepieciešams atsevišķi pierādīt, ka šis pasākums rada konkurences izkropļojumus un ietekmi uz tirdzniecību katras atsevišķas OSI gadījumā (92).

(149)

Atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa piešķir OSI priekšrocību, kas var uzlabot to konkurētspēju. Jo īpaši, OSI sniegto pakalpojumu cena (atļaujas un koncesijas maksas, nodevas par izkrautām un iekrautām precēm un enkurvietas nodevas) ir viens no faktoriem, kas ietekmē dažādu Eiropas ostu salīdzinošo konkurētspēju (93).

(150)

Itālijas iestādes apgalvoja, ka OSI ir tikai ierobežota ietekme uz maksu noteikšanu par savām darbībām. Tomēr kritēriji atļaujas un koncesijas maksu noteikšanai ar valsts dekrētu definē tikai minimālo maksu, un tāpēc OSI tiek atstāta rīcības brīvība, nosakot maksu līmeni (sk. 4.1.1.5. sadaļu). Jebkurā gadījumā pat tādu maksu esamība, kuras ir fiksētas vienīgi centrālā līmenī – bez jebkādas OSI rīcības brīvības ietekmēt centralizēti fiksēto maksu līmeni –, neizslēdz konkurences izkropļojumus, jo uzņēmumi var konkurēt arī parametros, kas nav saistīti ar cenu (pakalpojumu kvalitāte utt.), un priekšrocība, kas piešķirta OSI ar attiecīgo atbrīvojumu no nodokļa, arī var palīdzēt tām uzlabot sava piedāvājuma kvalitāti un piesaistīt kuģu īpašniekus un operatorus.

(151)

Tādējādi Komisija secina, ka, atbrīvojot no uzņēmumu ienākuma nodokļa OSI, kas veic saimnieciskas darbības, Itālijas iestādes piešķir tām priekšrocību, kas var ietekmēt konkurenci. Tāpēc Komisija uzskata, ka attiecīgais pasākums rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus.

(152)

Valsts atbalsts uzņēmumiem ir uzskatāms par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē vienīgi tad, ja tas iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. Nav jākonstatē, ka atbalsts faktiski ietekmējis tirdzniecību starp dalībvalstīm – pietiek ar to, ka atbalsts var ietekmēt šādu tirdzniecību (94). Proti, Savienības tiesas ir nospriedušas, ka tad, ja dalībvalsts piešķirts atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Savienības iekšējā tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību (95).

(153)

Šo judikatūru var piemērot šajā lietā, jo atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa stiprina OSI stāvokli. Tas ļauj OSI samazināt savas maksas un padarīt to pārvaldīto ostu infrastruktūru pievilcīgāku kuģu īpašniekiem un operatoriem, jo īpaši no citām dalībvalstīm.

(154)

Šajā gadījumā Itālijas ostas ir iesaistītas Savienības iekšējā tirdzniecībā, tāpēc priekšrocība attiecīgajām OSI ietekmē Savienības iekšējo tirdzniecību. Itālijas ostas aktīvi iesaistās Savienības iekšējā tirdzniecībā, un vairākas Itālijas ostas ir vienas no svarīgākajām Savienības mēroga ostām konteineru pārvadājumu un kravu tonnāžas ziņā. Pamatojoties uz publiski pieejamo informāciju, var secināt, ka starp 15 labākajām konteineru ostām Eiropā 2019. gadā ir divas Itālijas ostas, proti, Dženova un Džoija Tauro (96).

(155)

Atbrīvojot šīs OSI no nodokļu saistībām, kas tām citādi būtu jāuzņemas un kas ir jāuzņemas konkurējošiem uzņēmumiem, atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa atbrīvo šo uzņēmumu finanšu līdzekļus, ko tie var ieguldīt savā uzņēmējdarbībā, kas savukārt ietekmē nosacījumus, atbilstoši kuriem tie var piedāvāt savus produktus un pakalpojumus tirgū, tādējādi radot konkurences kropļojumus iekšējā tirgū. Attiecīgi OSI atbrīvojums no nodokļa ietekmē Savienības iekšējo tirdzniecību.

(156)

Attiecībā uz Itālijas iestāžu pausto argumentu, ka lielākā daļa Itālijas ostu pat potenciāli nekonkurē Eiropas tirgos, bet galvenokārt konkurē ar Ziemeļāfrikas ostām, Komisija norāda, ka Itālijas iestādes nav minējušas nevienu elementu, kas pamatotu šo viedokli (97).

(157)

Tāpēc, atbrīvojot no uzņēmumu ienākuma nodokļa OSI, kas veic saimnieciskas darbības, Itālijas iestādes piešķir tām priekšrocību, kas var ietekmēt Savienības iekšējo tirdzniecību.

(158)

Lai pasākumu uzskatītu par valsts atbalstu, tam ir jābūt selektīvam (98), t. i., ar to ir jāatbalsta noteikti uzņēmumi vai noteiktu preču ražošana. Saskaņā ar iedibināto judikatūru (99) nodokļu pasākuma materiālās selektivitātes novērtējumu veic trijos posmos: pirmkārt, ir jāidentificē un jāizpēta parastais jeb “normālais” nodokļu režīms (“atsauces sistēma”), ko piemēro attiecīgajā dalībvalstī; otrkārt, saistībā ar šo parasto jeb “normālo” nodokļu režīmu ir jānovērtē un jānosaka, vai kāda priekšrocība, ko piešķir attiecīgais nodokļa pasākums, var būt selektīva. Tas ir jādara, pierādot, ka šis pasākums ir atkāpe no parastā režīma, jo nodala uzņēmējus, kuri, ņemot vērā šā režīma mērķi, ir salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā; treškārt, ja šāda atkāpe pastāv, ir jānosaka, vai tās cēlonis ir attiecīgās nodokļu sistēmas būtība vai vispārējā struktūra un vai tādējādi to var pamatot ar šīs sistēmas būtību vai vispārējo struktūru. Šajā saistībā dalībvalstij ir jāpierāda, ka atšķirīgais nodokļu režīms izriet tieši no šīs sistēmas pamata vai vadošajiem principiem (100).

(159)

Lai novērtētu nodokļu pasākuma selektivitāti, vispirms ir jānosaka piemērota atsauces sistēma, bet pēc tam ir jānosaka, vai attiecīgais pasākums izraisa diskrimināciju saskaņā ar šo sistēmu. Atsauces sistēmu veido konsekvents noteikumu kopums, kas, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kopumā tiek piemērots visiem uzņēmumiem, kuri ietilpst tā darbības jomā, kā definēts tā mērķī.

(160)

Šajā gadījumā Komisija uzskata, ka atsauces sistēma ir Itālijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma, kā noteikts Itālijas Konsolidētajā nodokļu likumā TUIR (sk. 38.–43. apsvērumu), tostarp nodokļa maksātāju un ar nodokli apliekamā ienākuma definīcija, kas noteikta TUIR 72. un 73. pantā.

(161)

TUIR 72. pantā ir noteikts princips, ka ar uzņēmumu ienākuma nodokli ir apliekami visi ienākumi naudā vai natūrā.

(162)

Saskaņā ar TUIR 73. panta 1. punktu ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliek visu veidu sabiedrības, tostarp savstarpējas apdrošināšanas sabiedrības, kā arī kooperatīvās sabiedrības, valsts un privātas struktūras, kas nav sabiedrības, un trestus neatkarīgi no tā, vai to vienīgais vai galvenais mērķis ir veikt komercdarbības.

(163)

TUIR 75. pantā ir noteikts princips, ka ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliek kopējo tīro ienākumu un dažādus noteikumus piemēro, nosakot ar nodokli apliekamo ienākumu uzņēmumiem un valsts vai privātām struktūrām, kuru vienīgais vai galvenais mērķis ir komercdarbības veikšana (TUIR 81.–141. pants) (101), no vienas puses, un valsts vai privātām struktūrām, kuru vienīgais vai galvenais mērķis nav komercdarbības veikšana (TUIR 143.–150. pants) (102), no otras puses. TUIR 76. un 77. pantā attiecīgi ir definēta uzņēmumu ienākuma nodokļa likme un taksācijas periods.

(164)

No iepriekš minētā var secināt, ka Itālijā piemērojamajos uzņēmumu ienākuma nodokļa noteikumos ir paredzēts, ka ar uzņēmumu ienākuma nodokli būtībā apliek visu veidu ienākumus, ko rada uzņēmumi (73. panta 1. punkta a) apakšpunkts) vai valsts vai privātas struktūras, kas nav uzņēmumi (73. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts), tostarp tad, ja attiecīgo struktūru vienīgais vai galvenais mērķis nav komercdarbības veikšana.

(165)

TUIR 74. pantā ir paredzēti noteikumi, kas īpaši piemērojami valstij un valsts struktūrām. Minētajā punktā ir arī identificētas darbības, kas nav uzskatāmas par komercdarbībām.

(166)

Saskaņā ar TUIR 74. pantu valsts struktūrām un pārvaldēm, tostarp ar autonomu organizāciju, pat ja tām ir juridiskas personas statuss, pašvaldībām, vietējo struktūru konsorcijiem, asociācijām un struktūrām, kas pārvalda kolektīvu īpašumu, kalnu kopienām, provincēm un reģioniem nav jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis. Itālijas iestādes uzskata, ka OSI ir struktūras, kas pārvalda valsts īpašumu. Tāpēc TUIR 74. panta piemērošana, kā to interpretē Itālijas iestādes, rada situāciju, kurā OSI Itālijā ir atbrīvotas no uzņēmumu ienākuma nodokļa, tostarp attiecībā uz ienākumiem, ko tās gūst no OSI infrastruktūras izmantošanas.

(167)

Ja pasākums piešķir priekšrocību noteiktiem uzņēmumiem vai noteiktu preču ražošanai, kas ir salīdzināmā juridiskā un faktiskā situācijā, ņemot vērā atsauces sistēmas mērķi, pasākums ir prima facie selektīvs. Šajā gadījumā OSI un citi tiesību subjekti ir salīdzināmā juridiskā un faktiskā situācijā, ņemot vērā IRES mērķi, proti, aplikt ar nodokli uzņēmumu un citu tiesību subjektu ienākumus neatkarīgi no tā, vai to vienīgais vai galvenais mērķis ir komercdarbības veikšana. Tāpēc TUIR 74. panta piemērošana, kā to interpretē Itālijas iestādes, piešķir priekšrocību OSI salīdzinājumā ar citiem tiesību subjektiem, ko apliek ar IRES, ņemot vērā to mērķi.

(168)

Saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegto informāciju OSI atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa nav atkāpe no Itālijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas vispārējiem principiem, bet gan atbilst tās loģikai, proti, ka nekomerciālas darbības parasti netiek apliktas ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Tas nozīmētu, ka visas OSI darbības ir nekomerciālas darbības. Tomēr Komisija norāda, ka saskaņā ar TUIR 73. pantu ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliek visas valsts un privātās struktūras, tostarp tad, ja to vienīgais vai galvenais mērķis nav komercdarbību veikšana. Atkāpjoties no šā principa, saskaņā ar TUIR 74. pantu valsts un citas valsts iestādes ir atbrīvotas no uzņēmumu ienākuma nodokļa.

(169)

Itālijas iestādes arī uzskata, ka uz OSI attiecas nevis TUIR 73. pants, bet gan TUIR 74. pants. Saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegto informāciju TUIR 74. pantā ir paredzēts, ka valsts iestādes, kurām uzticētas vienīgi administratīvās funkcijas (sk. 51. un 52. apsvērumu), nav apliekamas ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Itālijas iestādes uzskata, ka tāpēc TUIR 74. pantu nevar interpretēt kā atkāpi no TUIR 73. panta. TUIR 73. un 74. pantam ir atšķirīgas un paralēlas darbības jomas. Saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegto informāciju ar minētajiem pantiem ir izveidoti divi atšķirīgi parasti nodokļu režīmi, kas piemērojami īpašām struktūru kategorijām, kuras definētas vispārīgi un abstrakti un kuru faktiskā un juridiskā situācija nav salīdzināma. Tāpēc Itālijas iestādes apgalvo, ka atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa nav selektīvs, jo TUIR 74. pants attiecas gan uz OSI, gan uz valsti, uz dažādām valsts iestādēm un citām valsts pārvaldes struktūrām, pamatojoties uz objektīviem, vispārīgiem un abstraktiem kritērijiem. Visas šīs struktūras, kurām piemērojams TUIR 74. pants, būtu vienādā faktiskajā un juridiskajā situācijā.

(170)

Komisija norāda, ka ar TUIR 74. pantu valsts un citas valsts iestādes tiek atbrīvotas no uzņēmumu ienākuma nodokļa, ciktāl to darbība ir saistīta ar valsts iestādes funkciju izpildi. Savukārt šo iestāžu komercdarbība būtībā tiek aplikta ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Ja saskaņā ar TUIR 74. pantu – vai tā interpretāciju, ko izklāstīja pārvaldes iestādes, – OSI nemaksātu uzņēmumu ienākuma nodokli visos gadījumos (arī tad, ja tās veic darbības, kas saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem ir uzskatāmas par saimnieciskām), tas radītu diskrimināciju starp uzņēmumiem, kas veic saimnieciskas darbības LESD 107. panta nozīmē. Tādā gadījumā ar TUIR 74. pantu Itālijas iestāžu interpretācijā tiktu radītas priekšrocības noteiktai uzņēmumu kategorijai (103), proti, OSI, kas ir salīdzināmā juridiskajā un faktiskajā situācijā ar citiem uzņēmumiem (attiecībā uz ienākumiem, ko tās gūst no savām saimnieciskajām darbībām) (104).

(171)

Komisija uzskata, ka uz OSI neattiecas “īpaši darbības principi, kas tās skaidri atšķir no citiem uzņēmējiem”, kuriem ir jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis (105). Jo īpaši ar to vien, ka OSI neveic darbību peļņas gūšanas nolūkā, nav pietiekami, lai uzskatītu, ka tās atrodas atšķirīgā situācijā salīdzinājumā ar citiem operatoriem, kurus apliek ar uzņēmumu ienākuma nodokli (106). Neviens no argumentiem, ko Itālijas iestādes izvirzīja, lai pierādītu, ka OSI nav uzņēmumi un neveic saimnieciskas darbības (sk. 3.2. punktu), nav būtisks un konsekvents attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas mērķi, proti, aplikt ar nodokli uzņēmumu un citu tiesību subjektu ienākumus (107).

(172)

Tāpēc, pat ja TUIR 74. pants būtu juridiskais pamats tam, ka OSI nemaksā uzņēmumu ienākuma nodokli, šis atbrīvojums no nodokļa būtu prima facie selektīvs attiecībā uz OSI saimnieciskajām darbībām (108).

(173)

Ņemot vērā to, ka Komisija uzskata, ka izskatāmais atbrīvojums no nodokļa ir prima facie selektīvs, atbilstoši Savienības tiesu judikatūrai būs jānosaka, vai šis atbrīvojums ir pamatots ar tās sistēmas būtību vai vispārīgo shēmu, kuras daļa tas ir. Tādējādi pasākumu, ar kuru tiek izdarīta atkāpe no vispārējā nodokļu režīma, var pamatot ar nodokļu režīma raksturu vai struktūru, ja attiecīgā dalībvalsts var pierādīt, ka šis pasākums tieši izriet no tās nodokļu režīma pamatā esošajiem vai galvenajiem principiem.

(174)

Ne Itālijas iestādes, ne ieinteresētās personas nav sniegušas šādus argumentus. Komisija arī nav varējusi identificēt šādu pamatojumu. Tādējādi Komisija uzskata, ka šo pasākumu nepamato nodokļu sistēmas loģika. Tāpēc Komisija secina, ka pasākums ir selektīvs.

(175)

Tāpēc Komisija secina, ka Itālijas OSI atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa bez pienācīga pamatojuma ir atkāpe no Itālijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas principa, saskaņā ar kuru ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliek visu veidu ienākumus, kurus guvuši uzņēmumi vai valsts vai privātas struktūras, kas nav uzņēmumi. Pat ja uzskatītu, ka saskaņā ar Itālijas uzņēmumu nodokļu sistēmu OSI ir atbrīvotas no uzņēmumu ienākuma nodokļa, jo saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegto informācija pilda vienīgi valsts funkcijas, tas radītu situāciju, kurā tiek atbalstīti “noteikti” uzņēmumi vai “noteiktu” preču ražošana LESD 107. panta nozīmē (109). Tāpēc Komisija secina, ka OSI saimniecisko darbību neaplikšana ar uzņēmumu ienākuma nodokli ietver selektīvu priekšrocību.

(176)

Turklāt Komisija secina, ka šāds labvēlīgāks režīms, ko valsts piešķir uzņēmumiem un kas attiecināms uz valsti, var radīt konkurences izkropļojumus un ietekmēt Savienības iekšējo tirdzniecību. Tāpēc Komisija secina, ka OSI piešķirtais atbrīvojums no nodokļa ir valsts atbalsts Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē (110).

(177)

Valsts atbalsta pasākumus var uzskatīt par saderīgiem ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz izņēmumiem, kas paredzēti Līguma 93. pantā, 106. panta 2. punktā, 107. panta 2. un 3. punktā.

(178)

Līguma 93. pantā ir noteikts, ka atbalstus uzskata par saderīgiem ar iekšējo tirgu, ja “tie atbilst transporta koordinācijas vajadzībām vai ja tie ir atlīdzība par tādu saistību izpildi, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem”.

(179)

Vispirms Komisija norāda, ka šajā gadījumā nekas neliecina par to, ka ar atbalstu tiek finansēti pasākumi, kas atbilst transporta koordinācijas vajadzībām. Gluži pretēji, atbalstu veido atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa, kas nav saistīts ar konkrētiem ieguldījumiem un nav nekādā veidā saistīts ar transporta koordinācijas vajadzībām. Pasākums nav paredzēts arī atlīdzināšanai par sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildi.

(180)

Attiecīgi Komisija uzskata, ka pasākums nav uzskatāms par saderīgu saskaņā ar Līguma 93. pantu.

(181)

Tā kā pārbaudāmais pasākums ir valsts atbalsts Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē, būtu jāpārbauda, vai tas ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar 107. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem izņēmumiem.

(182)

Itālijas iestādes nav sniegušas argumentus par Līguma 107. panta 2. un 3. punktā izklāstīto izņēmumu piemērošanu OSI piešķirtajam atbrīvojumam no uzņēmumu ienākuma nodokļa.

(183)

Komisija uzskata, ka nav piemērojams neviens no Līguma 107. panta 2. punktā minētajiem izņēmumiem, jo pārbaudāmais pasākums nav paredzēts nevienam no šajā punktā minētajiem mērķiem. Konkrēti, pārbaudāmais pasākums nav saistīts ar sociālu atbalstu, kas piešķirts individuāliem patērētājiem, vai atbalstu dabas katastrofu vai ārkārtēju notikumu radīta kaitējuma novēršanai, vai atbalstu, ko piešķir tautsaimniecībai noteiktās Vācijas Federatīvās Republikas daļās.

(184)

Līguma 107. panta 3. punktā ir noteikts, ka par saderīgu ar iekšējo tirgu var uzskatīt: a) atbalstu, kas veicina noteiktu apgabalu attīstību, b) atbalstu noteiktiem svarīgiem projektiem, kas ir visas Eiropas interesēs, c) atbalstu konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstībai, d) atbalstu, kas veicina kultūru un kultūras mantojuma saglabāšanu, e) atbalstu, ko Padome ir noteikusi ar lēmumu.

(185)

Līguma 107. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir atļauts atbalsts to apgabalu ekonomikas attīstības veicināšanai, kur ir ārkārtīgi zems dzīves līmenis vai kur valda liels bezdarbs. Šis izņēmums nav piemērojams.

(186)

Turklāt pasākums neveicina kāda svarīga projekta īstenojumu visas Eiropas interesēs un nenovērš nopietnus traucējumus Itālijas tautsaimniecībā, kā noteikts Līguma 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā.

(187)

Turklāt pasākuma mērķis nav veicināt kultūru un kultūras mantojuma saglabāšanu, kā noteikts Līguma 107. panta 3. punkta d) apakšpunktā.

(188)

Saskaņā ar Līguma 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu atbalstu, kas piešķirts, lai veicinātu konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, varētu uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, ciktāl šādam atbalstam nebūtu tāda nelabvēlīga iespaida uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm. Tomēr pieejamā informācija neliecina, ka piešķirtā nodokļu priekšrocība ir saistīta ar konkrētiem ieguldījumiem, par kuriem ir tiesības saņemt atbalstu saskaņā ar Savienības noteikumiem un pamatnostādnēm.

(189)

Gluži pretēji, Komisija uzskata, ka šis pasākums ir tādu maksu samazinājums, kuras parasti būtu jāsedz OSI, veicot ierasto uzņēmējdarbību, un tāpēc to var uzskatīt par darbības atbalstu. Parasti šādu atbalstu neuzskata par saderīgu ar iekšējo tirgu, ciktāl tas nav nedz ierobežots laikā, nedz arī vajadzīgs vai proporcionāls, lai finansētu izmaksas, kas saistītas ar skaidri identificēta mērķa sasniegšanu Eiropas interesēs.

(190)

Attiecīgi Komisija uzskata, ka Līguma 107. panta 3. punktā paredzētie izņēmumi nav piemērojami.

(191)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka šo pasākumu nevar uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz Līguma 107. panta 2. un 3. punktu.

(192)

Ja valsts ir uzticējusi atbalsta saņēmējam sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (“VTNP”), atbalsts var būt saderīgs arī saskaņā ar Līguma 106. panta 2. punktu.

(193)

Tomēr Itālijas iestādes nav sniegušas nekādu informāciju, no kuras varētu secināt, ka OSI atbrīvojumu no uzņēmumu ienākuma nodokļa varētu pamatot ar Līguma 106. panta 2. punktu. Attiecīgais pasākums, kas saista atbalsta summu ar struktūru apliekamo peļņu, nav saistīts vai ierobežots ar sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma neto izmaksām. Tas arī neizriet no pilnvarām, kas piešķirtas pasākuma nodrošinātā atbalsta saņēmējiem, lai garantētu šā uzdevuma veikšanu. Attiecīgi Komisija uzskata, ka pasākums nav uzskatāms par tādu kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, kas ir saderīga ar iekšējo tirgu, un tas nav saderīgs saskaņā ar Līguma 106. panta 2. punktu.

(194)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka Itālijas OSI atbrīvojums no uzņēmuma ienākuma nodokļa nav uzskatāms par saderīgu ar iekšējo tirgu.

(195)

Atbilstoši definīcijai Procedūras regulas 1. panta b) apakšpunktā pastāvoša atbalsta pasākums būtu pasākums, kas bija īstenots pirms EK Līguma stāšanās spēkā Itālijā, vai pasākums, kas bija atļauts, pasākums, kas ir uzskatāms par pastāvošu atbalstu atbilstoši Procedūras regulas 17. pantam, vai pasākums, kas nebija atbalsts tā īstenošanas laikā, bet kļuva par atbalstu, attīstoties kopējam tirgum. Atbalsts, kas neatbilst pastāvoša atbalsta definīcijai, būtu uzskatāms par jaunu atbalstu atbilstoši Procedūras regulas 1. panta c) apakšpunktam.

(196)

Itālijas OSI atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa balstās uz TUIR 74. pantu, kā to interpretē un piemēro Itālijas iestādes.

(197)

Itālijas iestādes ir apstiprinājušas, ka nodokļu režīms, kas bija jāpiemēro OSI līdz 1958. gadam, bija tieši tāds pats, kāds tas ir šodien. Jo īpaši tās apstiprināja, ka ostu pārvaldes iestādes nekad nav bijušas apliktas ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Turklāt Komisijai nav zināms neviens elements, kas tam būtu pretrunā.

(198)

Tāpēc Komisija uzskata, ka tas ir pastāvošs atbalsts saskaņā ar Procedūras regulas 1. panta b) punkta i) apakšpunktu.

(199)

Itālijas OSI atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa ir pastāvoša valsts atbalsta shēma, kas nav saderīga ar iekšējo tirgu.

(200)

Tāpēc ir lietderīgi, ka Itālijas iestādes izbeidz atbalsta shēmu, atceļot Itālijas OSI atbrīvojumu no uzņēmumu ienākuma nodokļa. Šis pasākums būtu jāpieņem divos mēnešos pēc šā lēmuma paziņošanas dienas, un tas būtu jāpiemēro, vēlākais, ienākumiem no saimnieciskām darbībām, kas gūti no fiskālā gada sākuma pēc šā pasākuma pieņemšanas, un, vēlākais, 2022. gadā,