(1)

Savienības pilsonība ikvienam Savienības pilsonim dod tiesības brīvi pārvietoties.

(2)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 21. panta 1. punktu ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus. Minēto tiesību īstenošanu reglamentē ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/38/EK (1). Pārvietošanās un uzturēšanās brīvība ir paredzēta arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 45. pantā. Tā kā Savienības rīcība izrādās nepieciešama, lai sasniegtu LESD 21. pantā noteikto mērķi, un vajadzīgās pilnvaras nav Līgumos citādi paredzētas, Padome var pieņemt noteikumus nolūkā sekmēt pārvietošanās un uzturēšanās tiesību īstenošanu.

(3)

Saskaņā ar LESD 168. panta 1. punktu, nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis.

(4)

2020. gada 30. janvārī Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ģenerāldirektors izsludināja starptautisku sabiedrības veselības ārkārtas situāciju sakarā ar to, ka jaunais koronavīruss, kas izraisa 2019. gadā atklāto koronavīrusa slimību (Covid-19), ir radījis uzliesmojumu pasaules mērogā. 2020. gada 11. martā PVO atzina, ka Covid-19 uzliesmojumu var raksturot kā pandēmiju.

(5)

Lai ierobežotu vīrusa izplatīšanos, dalībvalstis noteica dažādus pasākumus, no kuriem daži, piemēram, iebraukšanas ierobežojumi vai prasības pārrobežu ceļotājiem ievērot karantīnu, ietekmēja Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā.

(6)

2020. gada 13. februārī Padome pieņēma secinājumus par Covid-19 (2), kuros tā mudināja dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju samērīgi un atbilstoši kopīgi rīkoties, cita starpā izstrādāt ciešu un pastiprinātu koordināciju starp dalībvalstīm, lai nodrošinātu visu pasākumu efektivitāti, tostarp vajadzības gadījumā tādu pasākumu, kas saistīti ar ceļošanu, vienlaikus nodrošinot brīvu pārvietošanos Savienībā, lai nodrošinātu optimālu sabiedrības veselības aizsardzību.

(7)

2020. gada 10. martā Eiropas Savienības valstu vai to valdību vadītāji uzsvēra, ka attiecībā uz Covid-19 ir vajadzīga kopīga Eiropas līmeņa pieeja.

(8)

Kopš 2020. gada marta Komisija ir pieņēmusi vairākas vadlīnijas un paziņojumus ar mērķi atbalstīt dalībvalstu koordinācijas centienus un garantēt brīvu pārvietošanos Savienībā Covid-19 pandēmijas laikā (3).

(9)

Tā kā Covid-19 pandēmija ir izraisījusi vēl nepieredzētu ārkārtas situāciju veselības jomā, sabiedrības veselības aizsardzība ir kļuvusi par Savienības un tās dalībvalstu galveno prioritāti. Pamatojoties uz sabiedrības veselības aizsardzību, dalībvalstis var veikt pasākumus, ar kuriem ierobežo personu brīvu pārvietošanos Savienībā. Saskaņā ar LESD 168. panta 7. punktu par valsts veselības politikas noteikšanu, tostarp veselības aprūpes pakalpojumu un medicīniskās aprūpes organizēšanu un sniegšanu, ir atbildīgas dalībvalstis, un tādēļ tā dažādās dalībvalstīs var atšķirties. Lai gan dalībvalstīm ir kompetence lemt par piemērotākajiem pasākumiem sabiedrības veselības aizsardzībai, piemēram, par karantīnas vai testēšanas prasībām, ir lietderīgi nodrošināt šādu pasākumu koordināciju, lai aizsargātu brīvas pārvietošanās tiesību īstenošanu un apkarotu tādu nopietnu pārrobežu veselības apdraudējumu kā Covid-19.

(10)

Pieņemot un piemērojot brīvas pārvietošanās ierobežojumus, dalībvalstīm būtu jāievēro ES tiesību aktu principi, jo īpaši proporcionalitātes un nediskriminēšanas princips. Ar šo ieteikumu ir iecerēts atvieglot šo principu koordinētu piemērošanu pašreizējā izņēmuma situācijā, kuru radījusi Covid-19 pandēmija. Tāpēc šajā ieteikumā paredzēto mehānismu piemērošanas jomai un ilgumam vajadzētu būt stingri ierobežotiem, un tiem būtu jāattiecas tikai uz ierobežojumiem, kas tiek noteikti sakarā ar šo pandēmiju.

(11)

Vienpusēji pasākumi šajā jomā var radīt būtiskus traucējumus, jo uzņēmumiem un pilsoņiem tādā gadījumā ir jāizseko daudziem atšķirīgiem pasākumiem, kas strauji mainās. Situācijā, kad vīruss jau ir būtiski ietekmējis Eiropas ekonomiku, tas ir īpaši kaitējoši.

(12)

Ar šo ieteikumu tiecas panākt ciešāku koordināciju starp tām dalībvalstīm, kuras apsver iespēju noteikt pasākumus, ar kuriem sabiedrības veselības apsvērumu dēļ tiek ierobežota brīva pārvietošanās. Lai noteiktu tikai tādus ierobežojumus, kas ir absolūti nepieciešami, dalībvalstīm nediskriminējošā veidā un pēc iespējas būtu ierobežojumi jāattiecina tikai uz tām personām, kuras ierodas no konkrētiem īpaši skartiem apgabaliem vai reģioniem, nevis uz visu attiecīgās dalībvalsts teritoriju.

(13)

Koordinēta pieeja dalībvalstu vidū prasa kopīgi strādāt pie šādiem galvenajiem jautājumiem: kopēju kritēriju un robežvērtību piemērošana, kad tiek lemts, vai ieviest brīvas pārvietošanās ierobežojumus, Covid-19 pārnešanas riska kartēšana, izmantojot saskaņotus krāsu kodus, un koordinēta pieeja pasākumiem (ja tādi tiek noteikti), kurus var atbilstoši piemērot personām, kas pārvietojas starp apgabaliem, atkarībā no pārnešanas riska līmeņa attiecīgajos apgabalos.

(14)

Šajā ieteikumā paredzētie kritēriji un robežvērtības balstās uz dalībvalstu sniegtajiem datiem. Eiropas Slimību profilakses un kontroles centram, izmantojot dalībvalstu sniegtos datus, būtu jāpublicē un katru nedēļu jāatjaunina visaptverošs datu kopums un kartes, kurās pēc kopējiem kritērijiem atainots ES reģionu statuss.

(15)

Ņemot vērā epidemioloģiskās situācijas attīstību, Komisijai ar Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra atbalstu būtu regulāri jāizvērtē šajā ieteikumā paredzētie kritēriji, nepieciešamie dati un robežvērtības, tostarp tas, vai būtu jāapsver citi kritēriji vai jāpielāgo robežvērtības, un jānosūta Padomei izskatīšanai savi konstatējumi, nepieciešamības gadījumā kopā ar priekšlikumu grozīt ieteikumu.

(16)

Šis ieteikums nebūtu jāuztver kā tāds, ar ko tiecas atvieglot vai mudināt brīvas pārvietošanās ierobežojumu noteikšanu sakarā ar šo pandēmiju, – ar to tiecas nodrošināt koordinētu pieeju tajos gadījumos, kad kāda dalībvalsts nolemj ieviest šādus ierobežojumus. Lēmums par brīvas pārvietošanās ierobežojumu ieviešanu paliek dalībvalstu kompetencē, un tām ir jāievēro Savienības tiesību prasības. Tāpat dalībvalstīm paliek arī iespēja neieviest ierobežojumus, pat ja ir izpildīti šajā ieteikumā paredzētie kritēriji un sasniegtas attiecīgās robežvērtības.

(17)

Brīvas pārvietošanās ierobežojumi būtu jāapsver tikai tad, ja dalībvalstīm ir pietiekami pierādījumi, kas attaisno šādus ierobežojumus, ņemot vērā to pozitīvo ietekmi uz sabiedrības veselību, un tām ir pamatots iemesls uzskatīt, ka šie ierobežojumi būs efektīvi.

(18)

Lai tikmēr, kamēr pandēmija turpinās, ierobežotu traucējumus iekšējā tirgū un ģimenes dzīves izjaukšanu, būtu jāparedz, ka karantīna nav jāievēro ceļotājiem, kuri veic būtiskas funkcijas vai kuriem ir būtiska vajadzība, piemēram, darba ņēmējiem vai pašnodarbinātajiem, kas strādā kritiski svarīgās profesijās, pārrobežu darbiniekiem, transporta darbiniekiem vai transporta pakalpojumu sniedzējiem, jūrniekiem un personām, kuras ceļo nopietnu profesionālās darbības vai ģimenes iemeslu dēļ, ieskaitot regulāri ceļojošus pārrobežu ģimenes locekļus.

(19)

Lai ierobežotu ieviesto brīvas pārvietošanās ierobežojumu ietekmi, ir ļoti svarīgi citām dalībvalstīm un plašai sabiedrībai laikus sniegt skaidru un visaptverošu informāciju, kas nodrošina paredzamību, juridisko noteiktību un to, ka pilsoņi ievēro noteikumus,