(1)

Eurozona turpina paplašināties, taču pastāv savstarpēji saistīti riski attiecībā uz perspektīvām un nenoteiktība nākotnē. Turklāt iezīmējas turpmāks zemas izaugsmes un inflācijas perioda risks, ko veicina zems ražīgums un iedzīvotāju novecošanās.. Lai gan izlaides starpība kopš 2017. gada ir bijusi pozitīva un 2018. gadā veidoja 0,7 % no potenciālā iekšzemes kopprodukta (IKP), paredzams, ka potenciālā izaugsme arī turpmāk būs zemāka par pirmskrīzes līmeni (3). Pamatinflācija 2018. un 2019. gadā saglabājās 1–1½ % amplitūdā, un tiek prognozēts, ka 2020. un 2021. gadā tā saglabāsies aptuveni 1½ % apmērā. Darba tirgus rādītāji turpina uzlaboties, kaut gan lēnākā tempā, un paredzams, ka nodarbinātības pieaugums palēnināsies vēl vairāk un problēmas saistībā ar darbvietu kvalitāti saglabāsies. Nominālās algas pieaugums ir nostiprinājies, 2018. gadā sasniedzot aptuveni 2¼ % pieaugumu pēc vairākiem gadiem, kad pieaugums bija zemāks par 2,0 %, 2019. gadā tas tiek lēsts aptuveni 2½ % apmērā, un 2020.–2021. gadā ir paredzama tā atgriešanās pie 2¼ %. Kaut arī darba tirgus apstākļi ir labi, reālo algu pieaugums ir palielinājies tikai lēnām un joprojām ir zems – 2018. gadā tas bija zemāks par 1 %, tiek lēsts, ka 2019. gadā tas saglabāsies tādā pašā līmenī, un tiek prognozēts, ka 2020. un 2021. gadā tas būs attiecīgi 0,7 % un 0,8 %. Kā noteikts 2020. gada brīdināšanas mehānisma ziņojumā, ko Komisija pieņēma 2019. gada 17. decembrī, paredzams, ka eurozonas tekošā konta pārpalikums samazināsies, lai arī saglabāsies tuvu maksimumam. Dalībvalstis, kurās bija deficīts, savu tekošā konta deficītu samazināja vai pārvērta to pārpalikumā, pat ja tajās joprojām tiek reģistrēta rekordliela negatīva neto starptautisko ieguldījumu pozīcija (NIIP).

Tajā pašā laikā, lai gan dažas dalībvalstis ir samazinājušas savus tekošā konta pārpalikumus, tās turpina uzturēt pastāvīgi augstus tekošā konta pārpalikumus un tādējādi palielināt savu NIIP. Tekošā konta bilances dinamiku eurozonā ietekmē ārējā pieprasījuma pavājināšanās, jo īpaši uz eksportu orientētās dalībvalstīs ar augstu tekošā konta pārpalikumu, kuras ir ļoti atkarīgas no ārvalstu eksporta pieprasījuma. Svarīga ir arī labvēlīga pieprasījuma dinamika, un turklāt līdzsvara atjaunošanu sekmētu arī dalībvalstis ar lieliem pārpalikumiem, ja tās stiprinātu nosacījumus, kas ir labvēlīgi algu pieaugumam, vienlaikus ņemot vērā sociālo partneru lomu, kā arī – publiskā un privātā sektora investīcijām.

(2)

Lai palielinātu izaugsmes potenciālu, vienlaikus nodrošinot vides un sociālo ilgtspēju un veicinot patiesu konverģenci starp eurozonas dalībvalstīm, ir vajadzīgas strukturālas reformas nolūkā uzlabot ilgtspējīgu izaugsmi un investīcijas materiālajā un nemateriālajā kapitālā ar mērķi palielināt ražīgumu. Tas jo īpaši palīdzētu tām dalībvalstīm, kuru izaugsmes potenciāls ir nepārprotami zemāks par eurozonas vidējo rādītāju. Tas būtu nepieciešams arī tādēļ, lai novērstu to, ka eurozonas ekonomikā iestājas ieildzis periods ar zemu potenciālo izaugsmi un zemu ražīgumu, zemu cenu inflāciju un zemu algu pieaugumu, kā arī pieaugošu nevienlīdzību. Reformas un investīcijas joprojām ir būtiskas, lai nodrošinātu, ka eurozona atjauno izaugsmes tempu, vidējā termiņā un ilgtermiņā pārvar smagāku spiedienu, ko rada arī demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās, un veicina pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku, palīdzot eurozonai un tās dalībvalstīm sasniegt ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus.

(3)

Pamanāma kļūst klimata pārmaiņu ekonomiskā ietekme, kas ir viens no lielākajiem sistēmiskajiem riskiem, ar ko mūsdienās saskaras pasaules ekonomika, finanšu sistēmas un sabiedrība. Risks, ko globālajai ekonomikai rada klimata pārmaiņas un vides degradācija kopumā, kļūst arvien jūtamāks, un tam būs plaša ietekme, tostarp uz mūsu sabiedrības visneaizsargātākajām grupām. Ja netiks veikti piemēroti pasākumi, mūsu ekonomikas noturībai, mūsu iekļautībai un ilgtermiņa izaugsmes potenciālam varētu rasties negatīvas sekas. Šajā kontekstā būtiska nozīme būtu investīcijām un regulatīvu un finansiālu apstākļu radīšanai, lai nodrošinātu sakārtotu pārkārtošanos uz ilgtspējīgu ekonomiku. Ja vides un klimata problēmas tiks risinātas pareizi, tā būs arī iespēja atdzīvināt Eiropas ekonomiku ilgtspējīgas attīstības virzienā. Lai to panāktu, Komisija ir nākusi klajā ar Eiropas zaļo kursu kā Eiropas izaugsmes stratēģiju, kurā būs ietverts priekšlikums pirmajam Eiropas klimata tiesību aktam nolūkā 2050. gada klimatneitralitātes mērķi iestrādāt tiesību aktos. Vienlaikus, īstenojot zaļo pārkārtošanos, būs jāņem vērā ietekme uz dažādām sabiedrības daļām. Investīcijas, kas veicina pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku, būs jāpapildina ar oglekļa cenas noteikšanu, pienācīgu regulējumu visās nozarēs un ieguldījumiem prasmēs un profesionālo pārmaiņu atbalstā ar mērķi nodrošināt, lai visi iedzīvotāji gūtu labumu no tehnoloģiskajām pārmaiņām, jo īpaši nozarēs un reģionos, kas digitālās un zaļās pārkārtošanās jomā atpaliek.

(4)

Publiskā un privātā sektora līdzekļu mobilizēšana ieguldījumiem attiecībā uz zaļo un digitālo pārkārtošanos var palīdzēt uzturēt izaugsmi īstermiņā un risināt ilgtermiņa problēmas, ar kurām saskaras mūsu ekonomika. Lai gan digitālā revolūcija var radīt iespējas ražīguma, izaugsmes un darbvietu radīšanas ziņā, taču tā var arī pavērt ceļu problēmām, it īpaši mazāk kvalificētiem darba ņēmējiem, kuriem trūkst prasmju darbam ar jaunajām tehnoloģijām. Eurozonas dalībvalstu atšķirīgais temps, kas vērojams, īstenojot pārkārtošanos uz digitālo ekonomiku, varētu radīt būtisku risku konverģencei un makroekonomiskajai stabilitātei. To varētu pastiprināt spēcīga aglomerācijas ietekme, kas bieži vien sniedz labumu lielajām pilsētām un “uzvarētājs iegūst visu” dinamikai, kura bieži ir vērojama digitālo tehnoloģiju jomā, kas var palielināt nevienlīdzību un negatīvi ietekmēt konverģenci. Investīcijām vajadzētu būt vērstām ne tikai uz pētniecības un inovācijas radīšanu, bet arī uz jauninājumu plašāku izplatīšanu visā ekonomikā.

(5)

Koordinētāka investīciju stratēģija apvienojumā ar stingrākiem reformu centieniem eurozonas līmenī būtu noderīga, lai atbalstītu ilgtspējīgu izaugsmi un reaģētu uz tādām ilgtermiņa problēmām kā klimatiskā pārkārtošanās un tehnoloģiju pārveide. Budžeta instruments konverģencei un konkurētspējai (BIKK) sniegtu finansiālu atbalstu eurozonas dalībvalstīm to priekšlikumu īstenošanā, kuriem kopumā vajadzētu sastāvēt no reformu un investīciju paketēm. Ar InvestEU, kas arī sniegs ieguldījumu Ilgtspējīgas Eiropas investīciju plānā, arī tiecas radīt papildu investīcijas, lai vēl vairāk veicinātu inovācijas un darbvietu radīšanu Savienībā, tai skaitā, finansējot ilgtspējīgu infrastruktūru. Kohēzijas politikas fondiem, kuriem ir izšķiroša nozīme mūsu reģionu un lauku apvidu atbalstīšanā, ir arī nozīme attiecībā uz klimatiskās un tehnoloģiskās pārkārtošanās īstenošanu, veicinot ilgtspējīgu attīstību. Eiropas Investīciju banka jau ir atvēlējusi 25 % no sava kopējā finansējuma investīcijām klimata jomā un ir paziņojusi par nodomu divkāršot minēto daļu. Lai sasniegtu Savienības ilgtspējības mērķus, būtu svarīgi valsts un vietējā līmenī īstenot investīciju projektus, kas aptver pielāgošanos klimata pārmaiņām un to mazināšanu, enerģētikas pārkārtošanu, dekarbonizāciju vai aprites ekonomiku. Investīcijas tīklu nozarēs un infrastruktūrā var palīdzēt uzlabot eurozonas konkurētspēju un veicināt pārkārtošanos uz ilgtspējīgāku transportu. Turklāt investīcijas nemateriālajos aktīvos, piemēram, pētniecībā un izstrādē, kā arī prasmēs, arī ir svarīgas, lai sagatavotu eurozonu gaidāmajām problēmām.

(6)

Ekonomikas ekspansijas ietekme pēdējo gadu laikā dalībvalstīs un reģionos un dalībvalstīs nav izpaudusies vienmērīgi. Lai gan izmantojamā ienākuma līmenis pēdējā laikā ir palielinājies, vairākās eurozonas dalībvalstīs tas joprojām ir zemāks par pirmskrīzes līmeni. Nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaits lielākajā daļā dalībvalstu samazinās, un tagad tas ir par 5 miljoniem mazāks nekā 2012. gadā, kad tas bija sasniedzis maksimumu, taču eurozonā tas joprojām pārsniedz 2008. gada līmeni. Pēc laikposma, kurā dominēja aizvien lielākas atšķirības, dažas dalībvalstis dažu pēdējo gadu laikā ir pietuvinājušās valstīm ar augstāko IKP uz vienu iedzīvotāju. Tomēr ienākumu daļa, kas ir personām ar augstāko ienākumu līmeni, pēdējos desmit gados ir lēnām palielinājusies, un starp dalībvalstīm joprojām pastāv lielas atšķirības. Lai veicinātu augšupēju konverģenci dalībvalstīs un starp tām, būtu svarīgi veicināt politiku, kuras mērķis ir palielināt gan iedarbīgumu, gan taisnīgumu saskaņā ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Šiem mērķiem būtu jārada labākus makroekonomiskos iznākumus ar vienlīdzīgāk sadalītiem ieguvumiem sabiedrībai kopumā, kuri arī palīdz veicināt eurozonas kohēziju.

(7)

Konsekvence un līdzsvars eurozonas makroekonomikas politikas pasākumu kopumā, tajā skaitā monetārajā, fiskālajā un strukturālajā politikā, ir būtiski, lai nodrošinātu stabilu, iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi un efektīvi reaģētu uz pastāvīgi zemo inflāciju, prognožu pasliktināšanos un ilgtermiņa izaugsmei radīto risku. Eiropas Centrālā banka saglabā atbalstošu monetāro politiku, lai palīdzētu inflācijai virzīties uz vidēja termiņa inflācijas mērķa sasniegšanu, vienlaikus atbalstot izaugsmi un darbvietu radīšanu. Fiskālajai politikai ir jāpapildina monetārās politikas nostāja, tāpat kā tas ir jādara strukturālajām reformām dažādās nozarēs, tostarp tajās, kuras ir vajadzīgas, lai pabeigtu ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) struktūras izveidi.

(8)

Valstu fiskālās politikas koordinācija, kurā ir pilnībā ievērots Stabilitātes un izaugsmes pakts un vienlaikus ņemtas vērā pieejamās fiskālās iespējas un blakusietekme dalībvalstīs, atbalsta pienācīgu EMS darbību. Paredzams, ka eurozonas fiskālā nostāja 2020. un 2021. gadā būs kopumā neitrāla vai nedaudz ekspansīva. Tajā pašā laikā valstu fiskālā politika joprojām nav pietiekami diferencēta. Ja dalībvalstis ar augstu valsts parāda līmeni īstenotu piesardzīgu fiskālo politiku, tas mazinātu šo valstu parādu, samazinātu neaizsargātību pret satricinājumiem un ekonomikas lejupslīdes gadījumā ļautu pilnībā darboties automātiskajiem stabilizatoriem. No otras puses, turpmāka investīciju un citu produktīvu izdevumu palielināšana dalībvalstīs, kurās budžeta stāvoklis ir labvēlīgs, veicinātu izaugsmi īstermiņā un vidējā termiņā, vienlaikus arī palīdzot atjaunot eurozonas ekonomikas līdzsvaru. Ja realizēsies lejupslīdes prognozes, būtu jādiferencē fiskālie atbildes pasākumi, lai kopējā līmenī panāktu atbalstošu fiskālo nostāju, vienlaikus nodrošinot pilnīgu Stabilitātes un izaugsmes pakta ievērošanu. Pēc iespējas būtu jāņem vērā konkrēto valstu apstākļi un jāizvairās no procikliskuma. Dalībvalstīm vajadzētu būt gatavām Eurogrupā koordinēt savu politiku.

(9)

Fiskālās strukturālās reformas joprojām ir būtiskas, lai uzlabotu fiskālo stabilitāti, stiprinātu izaugsmes potenciālu un ļautu īstenot efektīvu pretciklisko fiskālo politiku lejupslīdes gadījumā. Labi funkcionējošas valstu fiskālās sistēmas kopā ar regulāru un rūpīgu izdevumu pārskatīšanu un efektīvu un pārredzamu publisko iepirkumu var stiprināt publisko izdevumu lietderību un efektivitāti un uzlabot fiskālās politikas uzticamību un kvalitāti. Valstu budžetu struktūras uzlabošana gan attiecībā uz ieņēmumiem, gan izdevumiem, tai skaitā resursu novirzīšana publiskām investīcijām saistībā ar labi izstrādātām investīciju stratēģijām un zaļās budžeta plānošanas instrumentu pilnveidošanu, palielinātu publisko budžetu ietekmi uz izaugsmi, palielinātu ražīgumu un sāktu risināt steidzamās ilgtermiņa problēmas, kas rodas, īstenojot pārkārtošanos uz zaļo un digitālo ekonomiku. Lai nodokļu sistēmas padarītu efektīvākas un taisnīgākas, būtiski ir vienkāršot un modernizēt nodokļu sistēmas un novērst krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu, proti, veicot pret agresīvu nodokļu plānošanu vērstus pasākumus un ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) iekļaujošajā satvarā noritošās diskusijas par neatrisinātajiem nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas (BEPS) jautājumiem. Tas, cik viegli mobilie resursi var pārvietoties eurozonā, ir viens no iekšējā tirgus stūrakmeņiem, tomēr palielina arī nodokļu konkurences iespējas. Tādēļ koordinācija starp dalībvalstīm ir būtiska attiecībā uz to jautājumu risināšanu, kas saistīti ar peļņas novirzīšanu un kaitējošu nodokļu praksi, un izvairīšanos no vispārējas sāncensības par iespējami zemākiem uzņēmumu ienākuma nodokļiem.

Minētajos centienos varētu būt lietderīgi tiekties panākt vienošanos par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi un par ESAO iekļaujošo satvaru neatrisinātajiem BEPS jautājumiem, lai pārskatītu peļņas sadali starp valstīm un nodrošinātu minimālu faktisku nodokļu uzlikšanu. Nodokļu slogs eurozonā ir salīdzinoši liels un vērsts uz darbaspēku, un īpašuma vai vides nodokļi veido ļoti nelielu daļu no nodokļu ieņēmumiem. Tomēr īpašuma vai vides nodokļi var būt mazāk kaitējoši izaugsmei un darbaspēka piedāvājumam un pieprasījumam. Pastiprināta vides nodokļu izmantošana var veicināt ilgtspējīgu izaugsmi, stimulējot “zaļāku” rīcību no patērētāju un ražotāju puses. Nodokļu jomā būtu labāk jāņem vērā klimata dimensija un konsekventāk jārisina emisiju un oglekļa emisiju pārvirzes jautājums. Šo pasākumu efektivitāti vēl vairāk palielinātu koordinētas pasaules mēroga rīcības sekmēšana. Tādēļ, lai palīdzētu pārkārtoties uz zaļo ekonomiku, tiks ierosināts sekmēt tādas budžeta politikas izstrādi, kura veicina saistību uzņemšanos vides jomā, un pārskatīt Padomes Direktīvu 2003/96/EK (4); tāpat tiks ierosināts Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) prasībām atbilstošs oglekļa ievedkorekcijas mehānisms, ja tas ir vajadzīgs, lai novērstu oglekļa emisiju pārvirzi.

(10)

Eurozonas dalībvalstu noturībai ir būtiskas strukturālas un institucionālas reformas, kas palielina konkurenci produktu tirgos, veicina resursefektivitāti, uzlabo uzņēmējdarbības vidi un valsts pārvaldes kvalitāti, ieskaitot tiesu sistēmu efektivitāti. Noturīgas ekonomikas struktūras un piemērota politika neļauj satricinājumiem būtiski un ilgstoši ietekmēt ienākumus un darbaspēka piedāvājumu un var veicināt fiskālās un monetārās politikas darbību un ierobežot atšķirības, jo īpaši lejupslīdes laikā, radot labvēlīgākus apstākļus ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei. Labāk koordinējot un īstenojot strukturālās reformas, jo īpaši tās reformas, kas ir paredzētas konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos, var panākt pozitīvu blakusietekmi starp dalībvalstīm. Šajā ziņā valstu produktivitātes padomēm var būt svarīga nozīme, lai palielinātu atbildību par reformām un uzlabotu to īstenošanu. Reformas ir vajadzīgas arī, lai risinātu steidzamas ilgtermiņa problēmas, piemēram, klimatisko pārkārtošanos un tehnoloģisko pārveidi. vienotā tirgus integrācijas padziļināšana, kas ir izrādījusies nozīmīgs izaugsmes un konverģences dzinējspēks starp dalībvalstīm, arī var veicināt ražīguma pieaugumu.

(11)

Eiropas sociālo tiesību pīlārā ir izklāstīti 20 principi par to, kā veicināt vienlīdzīgas iespējas un piekļuvi darba tirgum, taisnīgus darba apstākļus un sociālo aizsardzību un iekļaušanu. Tas ir veidots kā kompass, lai veicinātu augšupēju konverģenci virzībā uz labākiem darba un dzīves apstākļiem. Savukārt spēcīgāka un iekļaujošāka ekonomika un sabiedrība var veicināt Savienības un eurozonas noturību. Lai nodrošinātu taisnīgu un godīgu pārkārtošanos uz zaļo un digitālo ekonomiku, svarīgas ir arī reformas un ieguldījumi prasmēs, profesionālās pārmaiņās un efektīvākā sociālajā aizsardzībā. Eiropas sociālo tiesību pīlāra pilnīga īstenošana visos līmeņos, pienācīgi ņemot vērā attiecīgās kompetences, būs būtiska, lai veicinātu augšupēju konverģenci.

(12)

Reformas, kas palielina līdzdalību darba tirgū, risina jauniešu un ilgtermiņa bezdarbu, veicina kvalitatīvu darbvietu radīšanu, atbalsta veiksmīgas statusa maiņas darba tirgū, samazina segmentāciju un veicina sociālo dialogu, var palīdzēt veicināt iekļaujošu izaugsmi, uzlabot ekonomikas noturību un automātisku stabilizāciju, samazināt nevienlīdzību un risināt nabadzības un sociālās atstumtības problēmu. Individualizēts atbalsts profesionālām pārmaiņām, apmācība un pārkvalificēšana ir būtiski, lai veicinātu darba meklētāju savlaicīgu atgriešanos darba tirgū. Aktīva darba tirgus politika būtu sekmīgi jāintegrē sociālajā politikā, un tai būtu jāsekmē aktīva iekļaušana darba tirgū un sabiedrībā. Augstas kvalitātes izglītības un apmācības pieejamība visā dzīves ciklā prasa atbilstošus ieguldījumus, lai uzlabotu cilvēkkapitālu un prasmes, arī ņemot vērā digitālo un zaļo pārkārtošanos. Tas palīdz vidējā termiņā un ilgtermiņā uzlabot nodarbināmību, ražīgumu, inovācijas spējas un algas, palielinot eurozonas noturību. Ar tiesību aktiem nodarbinātības aizsardzības jomā jāparedz taisnīgi un pienācīgi darba apstākļi visiem darba ņēmējiem, jo īpaši ņemot vērā to, ka veidojas jauni, netipiski nodarbinātības veidi, kas rada jaunas iespējas, tomēr arī problēmas saistībā ar darbvietas drošību un sociālo aizsardzību.

Arī efektīvas un ilgtspējīgas sociālās aizsardzības sistēmas ir izšķiroši svarīgas, lai nodrošinātu pienācīgus ienākumus un piekļuvi kvalitatīviem pakalpojumiem. Pensiju reformas un darba un privātās dzīves līdzsvara politika var būtiski veicināt dalību darba tirgū, nodrošinot Eiropas labklājības sistēmu ilgtspēju ilgtermiņā. Samazinot darbaspēkam piemērojamos nodokļus, noderīgi būtu koncentrēties uz zemu ienākumu saņēmējiem un otrajiem pelnītājiem. Lai stiprinātu atbildību un atbalstītu reformu īstenošanu, izšķiroša nozīme ir sociālo partneru iesaistei nodarbinātības, sociālajās un ekonomiskajās reformās. Līdzīgā veidā vērtīga ir arī pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaiste. Ir svarīgi, lai koplīgumi dotu ieguldījumu turpmāk sniegtajā 1.–5. ieteikumā izklāstīto mērķu sasniegšanā, pilnībā respektējot sociālo partneru autonomiju.

(13)

Eurozonas finanšu sektora stabilitāte kopš krīzes ir palielinājusies, lai gan joprojām pastāv nepilnības, kas jārisina. Riska avots var būt augsts uzņēmumu un mājsaimniecību parāda līmenis, ko vēl vairāk saasina daudzu valsts nodokļu sistēmu radītais stimuls aizņemties. Vajadzība pielāgot banku darījumdarbības modeļus, zemās procentu likmes un arvien sīvākā konkurence, ko rada citi finansējuma veidi, turpina radīt spiedienu uz banku rentabilitāti. Ir panākts stabils progress riska samazināšanā, it īpaši ieņēmumus nenesošu aizdevumu (INA) samazināšanā. Tomēr, ja INA īpatsvars joprojām ir augsts, ir vajadzīgi papildu pastāvīgi centieni, un visām dalībvalstīm būtu jāievieš atbilstīga politika, lai novērstu INA uzkrāšanos. Komisija 2018. gada martā iepazīstināja ar riska samazināšanas pasākumu kopumu, ar kuru palīdzētu risināt ar atlikušajiem INA saistītās problēmas un izvairītos no INA uzkrāšanās nākotnē. Kā daļa no leģislatīvajiem pasākumiem attiecībā uz INA 2019. gada aprīlī tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/630 (5), ar kuru tiek ieviests “normatīvs prudenciālā atbalsta mehānisms”, lai novērstu risku, ka nākotnē INA būs nepietiekams nodrošinājums; būtu jāpanāk turpmāks progress, lai turpinātu risināt INA jautājumu, jo īpaši virzot uz priekšu projektu direktīvai par INA sekundārajiem tirgiem.

Jau ir panākts progress nolūkā uzlabot pastāvošo satvaru nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanai. Tomēr, kā uzsvērts Komisijas 2019. gada jūlija ziņojumos, Savienībā ir vajadzīga visaptverošāka pieeja nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un teroristu darbību finansēšanas apkarošanai, lai novērstu konstatētos strukturālos trūkumus. Jo īpaši tālab ir vajadzīgs rast veidus, kā palielināt saskaņotību, un ar Savienības rīcību uzlabot noteikumu uzraudzību un izpildi.

(14)

Banku savienības stiprināšana kopš 2013. gada ir bijis prioritāras nozīmes projekts ar mērķi nodrošināt finanšu stabilitāti, samazināt finanšu sadrumstalotību un aizsargāt ekonomikas kreditēšanu krīzes laikos. Šajā procesā nepārtraukti ir bijis vērojams progress, arī ar vienošanos par Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) tiesisko regulējumu attiecībā uz vienotā noregulējuma fonda (VNF) kopīgo atbalsta mehānismu, bet stiprināšana ir jāturpina. Minētajā sakarībā Eurosamits Eurogrupai uzdeva – atkarībā no valstu procedūrām turpināt darbu pie ESM reformu paketes un turpināt darbu pie visiem banku savienības turpmākās stiprināšanas elementiem, strādājot uz konsensa pamata. Darbam pie ceļveža politisko sarunu sākšanai par Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmas (ENAS) izveidi tika izveidota augsta līmeņa darba grupa (ALDG). Ir svarīgi virzīties uz priekšu, lai atraisītu banku savienības sniegtos ieguvumus privātā sektora veikta riska dalīšanas, finanšu stabilitātes un ekonomikas izaugsmes ziņā, vienlaikus mazinot arbitrāžas iespējas starp dalībvalstīm. Galu galā šādai virzībai būtu jānodrošina Eiropas finanšu un ekonomikas suverenitāte. Šajā nolūkā un ar vienlīdz augstu ambīciju līmeni ir nekavējoties jāturpina darbs pie visiem elementiem, tostarp tiem, kas tika apspriesti ALDG attiecībā uz ENAS. Būtu jāpabeidz darbs pie ESM reformu paketes, arī pie vienotā noregulējuma fonda (VNF) atbalsta mehānisma ieviešanas. VNF atbalsta mehānisms būtu jāiedarbina un jāievieš agrāk, ar nosacījumu, ka ir sasniegts pietiekams progress riska samazināšanā.

Vajadzētu turpināt meklēt risinājumus, kā novērst ierobežojumus pašreizējā struktūrā, kādā tiek paredzēta likviditātes nodrošināšana noregulējumā. Visbeidzot, Komisija īstenoja visas darbības, kas bija paziņotas 2015. gada kapitāla tirgu savienības (KTS) rīcības plānā. Tomēr joprojām pastāv juridiski, nodokļu un regulatīvi šķēršļi KTS izveidei, un ir vajadzīgi atjaunoti centieni, lai tos pārvarētu, jo īpaši attiecībā uz noteikumiem par piekļuvi finansējumam, dažām uzraudzības un nodokļu atšķirībām, un lai sasniegtu augstus, efektīvus un saskaņotus uzraudzības standartus.

(15)

Lai stiprinātu EMS struktūru, prioritārā kārtā ir jāīsteno darbības, kas noteiktas 2019. gada 13. decembra Eurosamita paziņojumā, tajā pašā laikā turpinot diskusijas par visiem pārējiem aspektiem. Komisijas 2019. gada jūnija paziņojumā “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības padziļināšana: pārskats par paveikto četrus gadus pēc piecu priekšsēdētāju ziņojuma” izklāstīts pašreizējais stāvoklis un ieskicēts Komisijas viedoklis par jomām, uz kurām īstermiņā un vidējā termiņā būtu jāvērš reformu centieni. Zināms progress ir panākts attiecībā uz ekonomisko savienību, jo ir panākta politiska vienošanās par eurozonas BIKK iezīmēm. Vienošanās pēc būtības tika panākta par turpmāko ESM pilnveidi un ESM izveides līguma pārskatīšanu ar nosacījumu, ka tiks pabeigtas valstu procedūras. Padomē nav bijis vienprātības ne par eurozonas fiskālās stabilizācijas funkciju, ne par eurozonas pārvaldības reformu.

(16)

EMS izveides padziļināšana uzlabotu makroekonomikas rādītājus. Nepabeigta EMS kavē finanšu integrāciju. Tas ierobežo finansēšanas iespējas tik ļoti nepieciešamajām investīcijām, lai veicinātu iekļaujošu, ražīgu, ilgtspējīgu un stabilu ekonomiku. Nepabeigta EMS arī kavē monetārās politikas vienmērīgu transmisiju visā eurozonā un ierobežo Eiropas spēju noteikt savas ekonomikas nākotni. Ja par to tiks panākta vienošanās, centrāla fiskālās stabilizācijas funkcija papildinātu eurozonas dalībvalstu spēju īstenot pretciklisku fiskālo politiku. Padome atzīmē Komisijas ieceri – ierosināt Eiropas bezdarbnieka pabalstu pārapdrošināšanas shēmu, lai labāk aizsargātu iedzīvotājus ekonomisku satricinājumu gadījumos. EMS stiprināšana – līdztekus pārdomātai politikai gan Eiropas, gan valstu līmenī – ir būtiska, lai palielinātu Eiropas ietekmi pasaulē, vairotu euro starptautisko nozīmi un veicinātu atvērtu, daudzpusēju un uz noteikumiem balstītu pasaules ekonomiku. Ir svarīgi, ka šīs diskusijas turpinās atklātā un pārredzamā veidā attiecībā uz dalībvalstīm, kas nav eurozonas dalībnieces, vienlaikus pilnībā ņemot vērā Savienības iekšējo tirgu.

(17)

Par šā ieteikuma nodarbinātības un sociālajiem aspektiem ir notikušas konsultācijas ar Nodarbinātības komiteju un Sociālās aizsardzības komiteju,

1.

2.

3.

4.

5.