(1)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/18/EK (1) noteikto definīciju “ģenētiski modificēts organisms (ĢMO)” ir organisms, izņemot cilvēku, kurā ģenētiskais materiāls ir pārveidots citādi nekā dabiskā krustošanā un/vai dabiskā rekombinācijā. Šo definīciju papildina paņēmienu saraksti, kas precizē minētās direktīvas piemērošanas jomu. Definīcija un paņēmienu saraksti ir izstrādāti, pamatojoties uz tādiem selekcijas paņēmieniem, kas bija pieejami un ko izmantoja laikā, kad tika pieņemta Direktīva 2001/18/EK.

(2)

Kopš tā laika jaunu selekcijas paņēmienu izstrādē ir panākts būtisks progress, radot neskaidrību par to, vai šos jaunos selekcijas paņēmienus aptver ĢMO definīcija un Direktīvas 2001/18/EK piemērošanas joma un, līdz ar to, vai produktiem, kuri iegūti, izmantojot šos paņēmienus, būtu jāpiemēro minētajā direktīvā noteiktie pienākumi.

(3)

Tiesa, apsvērusi Direktīvas 2001/18/EK vispārējos mērķus, spriedumā lietā C-528/16 (2) nosprieda, ka jauni mutaģenēzes paņēmieni ir minētās direktīvas piemērošanas jomā un ka tiem ir piemērojami tajā noteiktie pienākumi.

(4)

Minētais nolēmums ieviesa juridisko skaidrību attiecībā uz jauno mutaģenēzes paņēmienu statusu, taču raisīja arī praktiskus jautājumus, kas rada sekas valstu kompetentajām iestādēm, Savienības ražošanas nozarei, jo īpaši augu selekcijas nozarei, pētniecībai un citām jomām. Šie jautājumi cita starpā attiecas uz to, kā nodrošināt atbilstību Direktīvai 2001/18/EK gadījumos, kad produktus, kas iegūti, izmantojot jaunos mutaģenēzes paņēmienus, ar pašreizējām metodēm nevar atšķirt no produktiem, kas radušies dabisku mutāciju rezultātā, un kā šādā situācijā nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret importētiem produktiem un Savienībā ražotiem produktiem.

(5)

Padome uzskata, ka saskaņā ar 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu (3) un jo īpaši tā 10. punktu par Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. un 241. panta piemērošanu situācijas noskaidrošanai ir nepieciešams pētījums,