(1)

Komisija 2012. gada 30. novembrī saņēma sūdzību, kurā tika sniegta informācija, ka Spānija ir īstenojusi vairākus iespējamus atbalsta pasākumus par labu uzņēmumam Iberpotash S.A., kas 2014. gadā tika pārdēvēts par ICL Iberia Súria & Sallent (tālāk tekstā abi “Iberpotash”). Sūdzības iesniedzējs, kurš vēlas, lai tiktu saglabāta viņa identitātes konfidencialitāte (“sūdzības iesniedzējs”), papildināja savu sūdzību ar papildu iesniegumiem 2012. gada 28. decembrī, 2014. gada 14. februārī, 24. februārī un 6. maijā un 2015. gada 27. janvārī.

(2)

Sūdzība tika pārsūtīta Spānijai 2013. gada 10. janvārī kopā ar pieprasījumu sniegt informāciju. Spānija sniedza atbildi 2013. gada 8. martā. Papildu informācijas pieprasījumi Spānijai tika nosūtīti 2013. gada 14. maijā, 2014. gada 16. janvārī un 26. martā. Atbildot uz šiem pieprasījumiem, Spānija attiecīgi 2013. gada 13. jūnija, 2014. gada 14. februāra un 15. aprīļa vēstulē sniedza Komisijai papildu informāciju.

(3)

Provizoriska novērtējuma vēstule sūdzības iesniedzējam tika nosūtīta 2015. gada 30. janvārī. Atbildot uz šo provizoriskā novērtējuma vēstuli, sūdzības iesniedzējs iesniedza papildu informāciju 2015. gada 5. martā (provizoriska atbilde) un 2015. gada 21. aprīlī (galīgā atbilde uz provizoriskā novērtējuma vēstuli). Turklāt 2015. gada 9. martā notika tikšanās ar sūdzības iesniedzēju un 2015. gada 4. jūnijā sūdzības iesniedzējs iesniedza papildu informāciju.

(4)

Sūdzības iesniedzēja galīgā atbilde uz provizoriskā novērtējuma vēstuli 2015. gada 9. jūnijā tika nosūtīta Spānijai, lai tā varētu sagatavot savas piezīmes, turklāt Spānijai tika pieprasīta papildu informācija. Spānija sniedza atbildi 2015. gada 8. jūlijā. Pēc Spānijas pieprasījuma, provizoriskā novērtējuma vēstules nekonfidenciālā versija tika nosūtīta Spānijai 2015. gada 31. jūlijā.

(5)

Komisija 2016. gada 26. janvāra vēstulē informēja Spāniju par savu lēmumu attiecībā uz diviem iespējamiem atbalsta pasākumiem uzsākt Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 2. punktā noteikto procedūru. Tajā pašā vēstulē Komisija secināja, ka pārējie trīs pasākumi, kas minēti sūdzībā, nav valsts atbalsts Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē.

(6)

Komisijas lēmums uzsākt minēto procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (2). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt piezīmes par abiem iespējamā atbalsta pasākumiem.

(7)

Spānija 2016. gada 19. aprīļa vēstulē iesniedza piezīmes par lēmumu sākt procedūru. Komisija 2016. gada 6. oktobra vēstulē aicināja Spāniju iesniegt papildu informāciju, un Spānija to iesniedza 2016. gada 28. novembra vēstulē.

(8)

Komisija saņēma piezīmes no trim ieinteresētajām trešām personām, tostarp no Iberpotash, kas ir iespējamā atbalsta saņēmējs. Komisija pārsūtīja šīs piezīmes Spānijai, dodot tai iespēju uz tām atbildēt; Spānijas piezīmes tika saņemtas 2016. gada 27. jūlija un 2017. gada 6. aprīļa vēstulē.

(9)

Uzņēmums Iberpotash ekspluatē divas tam piederošas kālija karbonāta raktuves Llobregat upes baseinā Bages reģionā Katalonijā – vienu Súria un otru Sallent un Balsareny. Kālija karbonātu izmanto mēslošanas līdzekļu ražošanai. Turklāt Iberpotash ražo un tirgo arī sāli, lielākoties rūpnieciskiem nolūkiem.

(10)

Iberpotash ir uzņēmuma ICL Fertilisers meitasuzņēmums, savukārt ICL Fertilisers ir daudznacionāls Izraēlas uzņēmums, kas ir pasaulē lielākais mēslošanas līdzekļu ražotājs. Kālija karbonāta raktuves šajā reģionā darbojas jau kopš 1920. gadiem un līdz 1998. gadam bija valsts īpašumā. Iberpotash iegādājās kālija karbonāta raktuves Suria un Sallent/Balsareny, pamatojoties uz pirkšanas un pārdošanas līgumu, kas 1998. gada 21. oktobrī tika noslēgts ar uzņēmumu Sociedad Estatal de Participaciones Industriales – SEPI, kas ir Spānijas valsts kontrolakciju sabiedrība.

(11)

Kā apgalvo sūdzības iesniedzējs, Spānijas iestādes sniedza nelikumīgu un nesaderīgu valsts atbalstu Iberpotash, īstenojot vairākus pasākumus. Visi šie iespējamie atbalsta pasākumi attiecas uz Iberpotash pienākumiem vides jomā saistībā ar uzņēmuma raktuvēm Llobregat upes baseinā un sāls atkritumu kalniem, kas šajās ražotnēs izveidojušies desmitiem gadu ilgās raktuvju ekspluatācijas rezultātā. Iespējamie valsts atbalsta pasākumi cita starpā ir šādi:

(12)

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka kopējais iespējamais atbalsts Iberpotash, ko nodrošināja šie pasākumi, ir robežās no EUR 260 miljoniem līdz EUR 407 miljoniem.

(13)

Sūdzības iesniedzējs iesniedza arī atsevišķu sūdzību par iespējamu ES vides tiesību aktu pārkāpumu. Pamatojoties uz šo sūdzību, Komisija 2014. gada jūlijā nosūtīja Spānijai oficiālu paziņojuma vēstuli, tādējādi sākot pārkāpuma procedūru par Ieguves atkritumu direktīvā paredzēto pienākumu nepildīšanu. 2015. gada septembrī ar papildu oficiālu paziņojuma vēstuli pārkāpuma procedūra tika paplašināta, attiecinot to arī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (4) (“Ūdens pamatdirektīva”) prasību neievērošanu. Pārkāpuma procedūra vēl nav noslēgta (5).

(14)

Komisija 2016. gada 26. janvārī pieņēma lēmumu sākt oficiālu izmeklēšanu attiecībā uz 1. un 4. pasākumu (6) (“sākšanas lēmums”), lai izvērtētu šaubas par to, vai šie pasākumi ir valsts atbalsts Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē un vai tie ir saderīgi ar iekšējo tirgu.

(15)

Vienlaikus Komisija secināja, ka 2., 3. un 5. pasākums nav valsts atbalsts Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē. Tā kā šis secinājums netika apstrīdēts, šajā lēmumā 2., 3. un 5. pasākums netiek izskatīts un tālāk tie netiks analizēti.

(16)

Komisija sākšanas lēmumā konstatēja, ka nevar izslēgt to, ka 1. pasākums varētu būt valsts atbalsts. Jo īpaši Komisijai bija šaubas par to, vai 1. pasākums paredzēja valsts līdzekļu pārskaitīšanu un radīja noteiktas ekonomiskas priekšrocības Iberpotash, tādēļ Komisija aicināja Spānijas iestādes un trešās personas iesniegt plašākus pierādījumus attiecībā uz šo jautājumu.

(17)

Ciktāl 1. pasākums bija valsts atbalsts, Komisijai bija šaubas par to, vai tas būtu atzīstams par saderīgu.

(18)

Komisija sākšanas lēmumā konstatēja, ka valsts finansējums Vilafruns atkritumu kalna pārsegšanai varētu būt valsts atbalsts. Jo īpaši Komisija uzskatīja, ka 4. pasākums varēja radīt selektīvas ekonomiskas priekšrocības Iberpotash, nodrošinot labāku piesārņojuma novēršanu atkritumu iekārtā, kas piederēja Iberpotash, un tādējādi nodrošinot šā uzņēmuma pienākumu izpildi vides jomā. Tādēļ Komisija aicināja Spānijas iestādes un trešās personas iesniegt piezīmes par šiem provizoriskajiem secinājumiem.

(19)

Komisija arī uzskatīja, ka, tā kā ieguldījumu izmaksas pilnībā finansēja valsts iestādes un Iberpotash sedza tikai turpmākās uzturēšanas izmaksas, 4. pasākuma atbalsta intensitāte ievērojami pārsniedza atbalsta intensitāti uzņēmumiem, tādējādi pārsniedzot Kopienas standartus vai paaugstinot vides aizsardzības līmeni, ja šādu standartu nav, saskaņā ar Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai (2008/C 82/01) (“2008. gada vides pamatnostādnes”) (7) 3.1.1. iedaļu. Tāpēc Komisija pauda šaubas par šāda atbalsta saderību un aicināja Spānijas iestādes un trešās personas iesniegt piezīmes par šo provizorisko konstatējumu.

(20)

Iberpotash lielākoties saskaņo savas piezīmes ar tām, ko attiecībā uz abiem analizējamajiem pasākumiem iesniedza Spānija.

(21)

Turklāt Iberpotash atzīmē, ka 1. pasākums neiesaista valsts līdzekļus, jo līdz šim Spānija nav pārskaitījusi Iberpotash nekādus līdzekļus. Arī risks, ka tā notiks, ir ļoti mazs, jo Iberpotash nav nekādu ekonomisku grūtību un tas spēs segt izmaksas, ko radīs vides sakopšana, ja izrādīsies, ka ar garantēto summu nepietiek. Iberpotash, tāpat kā Spānija, apšauba šo pasākumu selektivitāti un to, ka tie radītu ekonomiskas priekšrocības vai kropļotu konkurenci starp dalībvalstīm.

(22)

Iberpotash atkārto, ka 4. pasākums ir saderīgs ar 2008. gada vides pamatnostādnēm un piemērojamā atbalsta intensitāte piesārņoto vietu sakopšanai ir 100 %.

(23)

Pirmā ieinteresētā persona, kas vēlas, lai tās identitāte paliktu konfidenciāla, atbalsta oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu un piekrīt Komisijas apgalvojumiem sākšanas lēmumā attiecībā uz abiem pasākumiem.

(24)

Pirmā ieinteresētā persona piebilst, ka nepietiekamas garantijas noteikšana rada patiesu slogu valsts iestādēm, kuras sedz Iberpotash pienākumu vides jomā izpildes izmaksas. Tā arī atzīmē, ka Iberpotash guva ekonomiskas priekšrocības, jo Iberpotash izmantoja ietaupītos finanšu līdzekļus savas saimnieciskās darbības finansēšanai.

(25)

Pirmā ieinteresētā persona piekrīt Komisijai, ka šis atbalsts nav saderīgs, jo tas ir darbības atbalsts.

(26)

Attiecībā uz 2. pasākumu pirmā ieinteresētā persona vērš Komisijas uzmanību uz Barselonas provinces tiesas 2016. gada 22. februāra lēmumu, kurā tika apstiprināts Iberpotash pienākums atjaunot šā uzņēmuma darbības gaitā piesārņotās zemes. Pirmā ieinteresētā persona arī piebilst, ka sāls kalna pārsegšana nav “izmēģinājuma” projekts, jo neviens dokuments, kas saistīts ar šā pasākuma finansēšanu no valsts līdzekļiem, neraksturo šo projektu minētajā veidā un izmantotā metode ir labi zināma metode, ko līdzīgiem kalniem vismaz 15 gadus piemēro arī citi ieguves uzņēmumi.

(27)

Otrā ieinteresētā persona, kas arī vēlas, lai tās identitāte paliktu konfidenciāla, atbalsta Komisijas sākšanas lēmumu.

(28)

Attiecībā uz 1. pasākumu šī persona turklāt atzīmē, ka jautājums par to, vai garantijas summa atbilst spēkā esošajiem ES vai Spānijas tiesību aktiem, nav būtisks, jo šis atbalsts paredz, ka valsts uzņemas finansiālu risku par iesaistīto iekārtu atjaunošanu; šāda riska kvantitatīva izteikšana ir tikai faktisks, bet ne tiesību jautājums.

(29)

Otrā ieinteresētā persona arī apšauba Iberpotash spēju apmaksāt vides atjaunošanas pasākumus gadījumā, ja šāds pienākums rastos, jo Iberpotash vienīgie aktīvi Spānijā ir šā uzņēmuma raktuves, kas tiks slēgtas un tāpēc pēc 2035. gada to vērtība būs maza.

(30)

Otrā ieinteresētā persona arī atzīmē, ka pietiekamas garantijas summas noteikšana radītu Iberpotash ikgadējas izmaksas vismaz EUR 2 806 000 apmērā un to ir grūti nosaukt par nenozīmīgu summu. Šī persona piebilst, ka garantijas noteikšana pašreizējā apmērā rada arī situāciju, ka Iberpotash izvairās no savu finanšu rezervju nodrošināšanas.

(31)

Attiecībā uz 2. pasākumu otrā ieinteresētā persona uzskata, ka Augstākās tiesas 2009. gada 14. maija spriedums, kā arī Padomes Direktīva 75/442/EEK (8) un spēkā esošie Spānijas tiesību akti paredz, ka Iberpotash ir vienīgais atbildīgais par Vilafruns kalna pārklāšanu, sākot no brīža, kad tam tika nodotas ieguves tiesības, neatkarīgi no tā, vai raktuves tiek ekspluatētas.

(32)

Attiecībā uz 4. pasākumu otrā ieinteresētā persona apgalvo, ka Vilafruns atkritumu kalna pārsegšana ir Iberpotash atbildība un tādēļ Iberpotash ir ieguvis selektīvu priekšrocību, ko nodrošināja valsts finansējums pārsegšanai. Turklāt otrā ieinteresētā persona nepiekrīt, ka šī pārsegšana tiek klasificēta kā jauna atjaunošanas paņēmiena izmēģinājuma projekts. Tā apgalvo, ka sāls atkritumu kalnu pārsegšana ar ģeomembrānām ir paņēmiens, ko izmanto jau sen, piemēram, Elzasas un Vācijas kālija karbonāta uzņēmumi.

(33)

Visbeidzot, otrā ieinteresētā persona apgalvo, ka jautājums par to, vai Iberpotash ir vienīgais kālija karbonāta ražotājs Spānijā, nav būtisks, jo attiecīgais kālija karbonāta tirgus ir globāls tirgus. Ietekme uz tirdzniecību nav apšaubāma, jo ģeogrāfiski Iberpotash konkurē ar Francijas sāls ražotājiem, un to apliecina Suria un Sallent ražotņu tuvums (mazāk nekā 100 km) Francijas robežai.

(34)

Gan pirmā, gan otrā ieinteresētā persona iesniedza piezīmes arī par pārējiem trim pasākumiem, kas analizēti sākšanas lēmumā (pasākumiem, kas attiecas uz i) jaunu sālsūdens kolektoru, ii) ieguldījumiem ūdens attīrīšanas iekārtās un iii) Cogulló atkritumu kalna izpēti). Tomēr, kā atzīmēts 15. apsvērumā, Komisija jau ir atzinusi sākšanas lēmumā, ka šie pasākumi nav valsts atbalsts un tādēļ attiecībā uz tiem nav jāveic oficiālā izmeklēšanas procedūra. Līdz ar to trešo personu piezīmes, kas iesniegtas tikai attiecībā uz šiem pasākumiem, kurus neskar oficiālā izmeklēšanas procedūra, ir uzskatāmas par nebūtiskām šā lēmuma nolūkiem.

(35)

Attiecībā uz 1. pasākumu Spānija uzskata, ka garantiju apjoms vienmēr ir bijis piemērots un tika noteikts saskaņā ar spēkā esošajiem Spānijas un Savienības tiesību aktiem. Jo īpaši Spānija apgalvo, ka Ieguves atkritumu direktīvas iespējamie pārkāpumi neietver pārāk maza garantiju apjoma noteikšanu, tādēļ tie nevar būt minētās direktīvas pārkāpumi.

(36)

Turklāt attiecībā uz jautājumu par piemērotas garantiju summas noteikšanu Spānija noraida kā nepārliecinošu apgalvojumu, ko Assumpta Feran (Katalonijas pašpārvaldes par vidi atbildīgās direkcijas direktore) 2013. gada 2. oktobrī sniedza Katalonijas Parlamenta Vides komitejai, norādot, ka šai finansiālajai garantijai ir jābūt EUR 200 miljonu apmērā. Kā uzskata Spānija, šāds apgalvojums tika izteikts konkurējošu politisko partiju diskusijas ietvaros, tādēļ tā pamatā bija politiski apsvērumi. Spānija arī uzskata, ka Katalonijas Augstākās tiesas 2011. gada 11. oktobra spriedums attiecībā uz piemērotas garantiju summas noteikšanu nav pārliecinošs, jo tiesa pati atteicās šo summu aprēķināt.

(37)

Spānija arī uzskata, ka nevar paļauties uz sūdzības iesniedzēja iesniegto pētījumu, kuru Komisija citēja sākšanas lēmuma 71. apsvērumā, jo šajā pētījumā netiek aprēķināta piemērotā garantiju summa, pamatojoties uz 14. jūnija Dekrētā Nr. 202/1994 noteiktajiem kritērijiem, t. i., izmantojot spēkā esošas normas, kas regulē šādu garantiju apmēru.

(38)

Turklāt Spānija apgalvo, ka 1. pasākums nerada selektīvas ekonomiskas priekšrocības Iberpotash. Jebkura iespējamā priekšrocība tika noteikta, pamatojoties uz tiesisko regulējumu, ko vienādi piemēro visiem potenciālajiem konkurentiem. Turklāt Sallent un Suria raktuves ir vienīgās aktīvās raktuves Spānijā, tādēļ Iberpotash nevarēja iegūt nekādas priekšrocības, jo Spānijas teritorijā nav citu salīdzināmu raktuvju.

(39)

Spānija uzskata, ka netika izmantoti nekādi valsts līdzekļi, jo gadījumā, ja garantētā summa izrādītos nepietiekama, Iberpotash pienākums atjaunot ieguves darbībās sabojāto zemi paliktu spēkā. Spānija var panākt, ka šis Iberpotash pienākums tiek izpildīts, atsavinot minētā uzņēmuma tiesības un īpašumus Spānijas teritorijā.

(40)

Visbeidzot, Spānija atzīmē, ka 1. pasākums neizkropļo konkurenci un neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo izmaksas, kas Iberpotash radīsies gadījumā, ja būs jāpaaugstina garantiju summa, ir nenozīmīgas pēc kālija karbonāta ieguves rūpniecības standartiem.

(41)

Attiecībā uz 4. pasākumu Spānija apgalvo, ka Iberpotash nevarēja iegūt ekonomiskas priekšrocības, jo saskaņā ar spēkā esošajiem Spānijas tiesību aktiem, neko nepiesārņojot, Iberpotash nebūtu pienākuma pārsegt Vilafruns sāls kalnu. Turklāt Iberpotash sedz šā kalna pārseguma uzturēšanas izmaksas un tāpēc, pat ja šis uzņēmums ietaupīja kalna būvniecības izmaksas, pateicoties valsts finansējumam, tam ir pienākums turpmākajās desmitgadēs izdot daudz lielāku summu par tā uzturēšanu, līdz ar to tas zaudē jebkādas ekonomiskās priekšrocības, ko radīja šāds pasākums.

(42)

Spānija apgalvo, ka 4. pasākums nevar būt selektīvs, jo Iberpotash ir vienīgais uzņēmums Spānijā, kas nodarbojas ar kālija karbonāta ieguvi.

(43)

Turklāt šis pasākums nerada kropļojošu ietekmi uz konkurenci starp dalībvalstīm, jo iegūto sāli tā pārvadāšanas grūtību dēļ nevar pārsūtīt starp dalībvalstīm.

(44)

Ja, neraugoties uz iepriekš minēto, Komisija nolemtu, ka 4. pasākums ir valsts atbalsts, Spānija uzskata, ka tas ietilpst de minimis atbalsta robežās, kas noteiktas Komisijas Regulās (EK) Nr. 1998/2006 (9) un (ES) Nr. 1407/2013 (10).

(45)

Visbeidzot, Spānija lūdz atzīt 4. pasākumu par saderīgu, pamatojoties uz 2008. gada vides pamatnostādnēm un jo īpaši ņemot vērā Vilafruns sāls kalna pārklāšanā izmantotās tehnoloģijas novatorisko raksturu, jo tā, pretēji citās raktuvju iekārtās izmantotajai tehnoloģijai, ir paredzēta arī uzkrātā materiāla noplūžu novēršanai.

(46)

Spānija sniedza atbildi uz apsvērumiem, kurus attiecībā uz 1. pasākumu izklāstīja abas ieinteresētās personas, vēlreiz vēršot uzmanību uz administratīvo procedūru, kas ir spēkā saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem, attiecībā uz to, lai varētu panākt, ka tiek izpildīti Iberpotash pienākumi vides jomā un no Iberpotash tiek atgūta jebkuru summa, ko Spānijai, iespējams, nāktos samaksāt, ja garantija vides atjaunošanai nebūtu pietiekama. Spēja panākt, ka tiek izpildīti Iberpotash pienākumi, pati par sevi nozīmē, ka valsts budžetam nav nekādu saistību un līdz ar to nenotiek valsts līdzekļu pārskaitīšana.

(47)

Spānija sniedza atbildi uz apsvērumiem, kurus attiecībā uz 4. pasākumu izklāstīja abas ieinteresētās personas, paskaidrojot, ka Barselonas provinces tiesas 2016. gada 22. februāra lēmumā ir iekļauts to jomu saraksts, kurās Iberpotash ir pienākums veikt vides atjaunošanas pasākumus, un starp tām Vilafruns kalns nav minēts, kā arī nav dota norāde, ka šis kalns ir piesārņojuma avots. Turklāt saskaņā ar šo lēmumu notiesātās personas bija saistītas ar uzņēmumu, kas minētās raktuves apsaimniekoja vēl pirms tam, kad Iberpotash iegādājās ieguves koncesiju. Bez tam šīs personas tika notiesātas par darbībām un bezdarbību, kas notika ilgu laiku pirms Vilafruns kalna pārsegšanas.

(48)

Spānija arī atkārto savu apgalvojumu, ka saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem Iberpotash nav nekāda pienākuma pārsegt Vilafruns kalnu.

(49)

Visbeidzot, Spānija norāda, ka, lai gan pirmā ieinteresētā persona uzsver to, ka neviens dokuments, kas saistīts ar valsts finansējumu kalna pārsegšanai, neraksturo šo projektu kā “izmēģinājuma” projektu, tomēr minētā persona neapšauba to, ka kalna pārsegšanai izmantotā tehnoloģija ir atšķirīga un, pretēji citās kālija karbonāta raktuvēs izmantotajai tehnoloģijai, tā ir paredzēta arī uzkrātā materiāla noplūžu novēršanai. Tas, ka vārds “izmēģinājums” nav minēts, neizslēdz izmantotās tehnoloģijas novatorisko raksturu.

(50)

Šajā lēmumā vispirms tiek izvērtēts, vai abi analizējamie pasākumi ietver valsts atbalstu uzņēmumam Iberpotash LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un pēc tam – vai šāds atbalsts, ja tāds ir sniegts, ir likumīgs un saderīgs ar iekšējo tirgu.

(51)

Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(52)

Lai noteiktu, vai ir konstatējams valsts atbalsts, Komisijai ir jāizvērtē, vai attiecībā uz analizētajiem pasākumiem tiek izpildīti LESD 107. panta 1. punkta kumulatīvie kritēriji (t. i., valsts līdzekļu piešķiršana un attiecināmība uz valsti, selektīva priekšrocība, iespējamie konkurences izkropļojumi un ietekme uz ES iekšējo tirgu).

(53)

Saskaņā ar valsts tiesību aktiem un – attiecībā uz raktuvēm, kas 2008. gada 1. maijā jau darbojās, – arī Savienības tiesību aktiem, kas bija spēkā 2014. gadā, raktuvju iekārtu apsaimniekotājiem ir pienākums izveidot finansiālu garantiju, lai varētu nodrošināt pietiekamu pašu līdzekļu rezervi raktuvju zemes atjaunošanas izmaksu segšanai pēc ieguves darbības izbeigšanas. Turklāt šos līdzekļus valsts iestādes drīkst izmantot saskaņā ar attiecīgiem valsts tiesību aktiem, lai finansētu vides aizsardzības pasākumus, kuri uzņēmējiem ir obligāti jāveic, bet kurus tie nav veikuši. Uzņēmējs var izveidot šādu garantiju kā bankas garantiju, par kuru viņš maksā maksu. Kā apgalvo sūdzības iesniedzējs, Iberpotash saņēma nelikumīgu un nesaderīgu atbalstu, jo tā finansiālās garantijas apmēru attiecīgās iestādes bija noteikušas ļoti zemā līmenī.

(54)

Komisijai vispirms ir jāizvērtē, vai Spānijas iestāžu noteikto finansiālo garantiju līmenis patiešām bija zemāks par līmeni, kāds tika prasīts attiecīgajā laikposmā spēkā esošajos noteikumos. Tas ir obligāts priekšnoteikums, lai attiecībā uz šo konkrēto pasākumu pastāvētu iespējamais valsts atbalsts. Ja, tieši otrādi, garantiju līmenis būtu noteikts saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem, tādā gadījumā attieksme pret Iberpotash būtu tāda pati kā pret jebkuru citu uzņēmumu līdzīgā situācijā un nebūtu iemesla uzskatīt, ka tas būtu saņēmis selektīvas priekšrocības, šim uzņēmumam kaut kā īpaši piemērojot noteikumus par finansiālo garantiju noteikšanu.

(55)

Tāpēc vispirms ir jāapkopo attiecīgie Savienības un valsts noteikumi, kas regulē finansiālo garantiju noteikšanu.

(56)

Ieguves atkritumu direktīvas 14. pantā ir noteikts: “Pirms sākas kādas darbības, kas saistītas ar atkritumu uzkrāšanu vai apglabāšanu kādā atkritumu apsaimniekošanas objektā, kompetentā iestāde prasa finansiālu garantiju (piem., finanšu noguldījumu, ietverot arī attiecīgās nozares sponsorētus savstarpēju garantiju fondus) vai līdzvērtīgu garantiju (…).” Šīs garantijas mērķis ir panākt, lai uzņēmumi “izpildītu visas saistības, kas paredzētas saskaņā ar šo direktīvu izdotā atļaujā, tostarp pēcslēgšanas noteikumus” un lai “jebkurā brīdī uzreiz būtu pieejami līdzekļi atkritumu apsaimniekošanas objekta skartās zemes sanācijai (…)”.

(57)

Saskaņā ar minētās direktīvas 14. panta 2. punktu garantiju aprēķina, pamatojoties uz a) atkritumu apsaimniekošanas objekta paredzamo ietekmi uz vidi un b) pieņēmumu, ka neatkarīgas un atbilstīgi kvalificētas trešās personas novērtēs un veiks visus vajadzīgos sanācijas darbus. Garantiju apjomu periodiski pielāgo atbilstīgi jebkādiem sanācijas darbiem, kas jāveic.

(58)

Attiecībā uz valsts noteikumiem – Ieguves atkritumu direktīva tika transponēta Spānijas tiesību aktos ar karaļa 2009. gada 12. jūnija Dekrētu Nr. 975/2009 par atkritumu apsaimniekošanu raktuvēs un karjeros un par ieguves darbību skartās zemes aizsardzību un sanāciju (“karaļa Dekrēts Nr. 975/2009”). Saskaņā ar karaļa Dekrēta Nr. 975/2009 pirmo pārejas noteikumu (Disposición transitoria primera) minētā akta noteikumus finansiālo garantiju jomā (t. i., jo īpaši 43. pantu) no 2014. gada 1. maija piemēro raktuvēm, kas darbojas jau no 2008. gada 1. maija (t. i., arī Iberpotash raktuvēm).

(59)

Tomēr, pirms Katalonijas reģionā sāka piemērot karaļa Dekrētu Nr. 975/2009, ar ko transponē Ieguves atkritumu direktīvu, atļaujas, atjaunošanas plānus un garantijas attiecībā uz raktuvju uzņēmumiem regulēja Likums Nr. 12/1981, ar ko nosaka papildu pasākumus ieguves darbību skarto dabas teritoriju aizsardzībai (“Likums Nr. 12/1981”) (11) un Dekrēts Nr. 202/1994, ar ko nosaka garantiju noteikšanas kritērijus saistībā ar atjaunošanas programmām raktuvju darbības jomā (“Dekrēts Nr. 202/1994”) (12). Saskaņā ar Likuma Nr. 12/1981 8. panta 2. punktu finansiālā garantija jānosaka, ņemot vērā teritoriju, uz kuru attiecas atjaunošana, un/vai šīs atjaunošanas vispārējās izmaksas. Dekrēta Nr. 202/1994 2. pantā noteikta garantijas summa uz vienu hektāru attiecībā uz dažādiem standarta atjaunošanas pasākumiem un norādīts, ka attiecībā uz jebkādiem citiem konkrētiem pasākumiem šajā summā ir jāiekļauj to izmaksas (13). Turklāt Dekrēta Nr. 202/1994 3. pantā noteikts, ka attiecībā uz ieguves darbībām, kas nenotiek īpašas nozīmes dabas teritorijās (tostarp Iberpotash raktuvēs), summa, kas iegūta, pamatojoties uz 2. pantu, ir jāsamazina par 50 %.

(60)

Pamatojoties uz šiem valsts noteikumiem, Iberpotash saņēma atļauju no Generalitat de Catalunya īstenot kālija karbonāta ieguves darbības – 2006. gada 9. novembrī attiecībā uz raktuvēm Súria un 2008. gada 28. aprīlī attiecībā uz raktuvēm Balsareny/Sallent. Šīs atļaujas ir atsevišķi administratīvie lēmumi, kas nosaka finansiālās garantijas EUR 1 130 128 apmērā raktuvēm Balsareny/Sallent un EUR 773 682,28 apmērā raktuvēm Súria (2008. gadā palielinot tās līdz EUR 828 013,24). Šīs garantiju summas tika pārskatītas tikai 2015. gadā, kad Spānijas iestādes ierosināja noteikt ievērojami augstāku līmeni – EUR 6 979 471,83 raktuvēm Balsareny/Sallent (spēkā tikai pēc Katalonijas Augstākās tiesas apstiprinājuma 2016. gada decembrī, sk. tālāk) un EUR 6 160 872,35 raktuvēm Súria (spēkā no 2015. gada maija). Garantiju summas tika noteiktas ar atsevišķiem un īpašiem lēmumiem, ko pieņēma Generalitat un kas bija adresēti Iberpotash.

(61)

Šai ziņā jāuzsver, ka vispirms tas ir kompetento vides iestāžu pienākums – noteikt un apstiprināt finansiālo garantiju summas saskaņā ar valsts vai reģionāliem noteikumiem, kas piemērojami konkrētajā gadījumā. Lai gan Komisija ir atbildīga par to, lai tiktu nodrošināts, ka tiek pareizi transponēta un īstenota Ieguves atkritumu direktīva, kas no 2014. gada 1. maija ir piemērojama Iberpotash finansiālajām garantijām, šī direktīva atstāj dalībvalstīm būtisku rīcības brīvību, nosakot precīzo garantijas summu. Tādēļ Komisija neveica savu novērtējumu par finansiālo garantiju pareizo līmeni saskaņā ar Ieguves atkritumu direktīvu, bet ierobežoja savu novērtējumu, izvērtējot esošos pierādījumus par finansiālo garantiju nepietiekamību. Faktiski ir vairāki pierādījumi, ka finansiālo garantiju summa, ko valsts iestādes noteica 2006. un 2008. gadā, patiesībā bija mazāka par to, kas bija noteikta spēkā esošajos tiesību aktos.

(62)

Svarīgi ir tas, ka Katalonijas Augstākā tiesa (Tribunal Superior de Justicia de Cataluña) 2011. gada 11. oktobrī nolēma, ka attiecībā uz Iberpotash atkritumu kalnu Cogulló raktuvēs Balsareny/Sallent noteiktā finansiālā garantija, kuras apmērs ir EUR 585 153, ir mazāka par nepieciešamo. Šajā spriedumā noteikts, ka garantijas summa neatbilst juridiskajiem un reglamentētajiem parametriem, kas noteikti valsts tiesību aktos, jo īpaši atsaucoties uz Likuma Nr. 12/1981 8. panta 2. punktu un Dekrētu Nr. 202/1994. Spriedumā ir teikts, ka, lai gan nav nekādu pārliecinošu pierādījumu (“una prueba concluyemente determinada”) par garantijas summas pareizību, tiesa var secināt, ka garantijas summa, kas noteikta tikai EUR 585 153 apmērā, acīmredzami neatbilst šiem normatīvajiem aktiem. Tādēļ tiesa atzīst šo garantiju par nepietiekamu un neatbilstošu spēkā esošajiem tiesību aktiem, kā arī uzdod Spānijas iestādēm noteikt jaunu finansiālās garantijas līmeni. Apelācijas gaitā šis spriedums tika pilnībā atstāts spēkā ar Augstākās tiesas (Tribunal Supremo) 2014. gada 9. jūlija spriedumu. Visbeidzot, kā norāda Spānijas iestādes, Katalonijas Augstākā tiesa savā 2016. gada 14. decembra nolēmumā apstiprināja, ka no jauna ierosinātā summa EUR 6 979 471,83 apmērā par visām Balsareny/Sallent raktuvēm kopā ir atbilstoša.

(63)

Ņemot vērā valsts tiesas spriedumu, ko 2011. gada 11. oktobrī pieņēma Katalonijas Augstākā tiesa, kura autoritatīvi interpretēja attiecīgos valsts noteikumus, Komisija uzskata, ka ir pierādīts, ka sākotnējā finansiālo garantiju summa attiecībā uz Iberpotash raktuvēm Balsareny/Sallent, kas 2006. gadā bija noteikta EUR 1 130 128 apmērā (tostarp EUR 585 153 apmērā par atkritumu kalnu Cogulló), bija būtiski nepietiekama. Katalonijas Augstākā tiesa savā 2016. gada nolēmumā apstiprināja, ka kopējā summa attiecībā uz Balsareny/Sallent faktiski ir jānosaka vismaz sešas reizes augstākā līmenī un, visticamāk, vēl augstāka attiecībā uz laikposmu pirms Phoenix plāna izsludināšanas 2011. gadā (sk. tālāk 73., 80. un 81. apsvērumu).

(64)

Lai gan par garantiju attiecībā uz raktuvēm Súria nav līdzīga tiesas nolēmuma, ir pārliecinoši pierādījumi par to, ka jebkāda tiesas procesa gadījumā šā garantijas apmēra acīmredzamas nepietiekamības konstatējums būtu tikpat lielā mērā iespējams. Sākotnējās garantijas summa EUR 773 682,28 apmērā (2008. gadā to palielinot līdz EUR 828 013,24) attiecīgi raksturo to, ka raktuves Súria ir mazākas nekā Balsareny/Sallent, ņemot vērā uzkrāto atkritumu masu un atkritumu kalnu kopējo platību (14). Turklāt garantija attiecībā uz Súria tika ievērojami palielināta – līdz EUR 6 160 872,35 – vienlaikus ar palielinājumu attiecībā uz Balsareny/Sallent (t. i., tikai pēc tiesas rīkojuma un tā apstiprināšanas apelācijas tiesvedībā), pie tam pat proporcionāli lielākā apmērā (palielinot vairāk nekā septiņas reizes). Tāpēc, tā kā nav nekādu citu iemeslu, kas izskaidrotu garantiju summas atšķirību attiecībā uz Súria, no vienas puses, un attiecībā uz Balsareny/Sallent, no otras puses, arī garantiju summu attiecībā uz Súria var uzskatīt par nepietiekamu.

(65)

Gan Spānijas iestādes, gan Iberpotash savos iesniegumos apstiprina, ka Katalonijas Augstākā tiesa ir atzinusi, ka garantija attiecībā uz El Cogulló bija nepietiekama. Spānijas iestādes un Iberpotash mēģina mīkstināt tiesas spriedumu, apgalvojot, ka: i) tiesa atzina, ka vismaz daļēji šī situācija sākās jau 1929. gadā, ii) tiesa norādīja, ka nav pārliecinošu pierādījumu, un iii) tiesa, iespējams, nekonstatēja nevienu konkrētu kādas tiesību normas pārkāpumu. Tomēr neviens no šiem apgalvojumiem saistībā ar tiesas spriedumu neietekmē tās atzinumu par garantijas nepietiekamību. Tas, ka Spānijas iestādes faktiski pārskatīja garantijas summu pēc tam, kad apelācijas instance atstāja spriedumu spēkā un iesniedza to apstiprināšanai tiesā, apliecina šā sprieduma pareizību. Turklāt 2011. gada 11. oktobra spriedumā nepārprotami ir dota atsauce uz attiecīgajām tiesību normām, kas minētas Likuma Nr. 12/1981 8. panta 2. punktā un Dekrētā Nr. 202/1994.

(66)

Papildus valsts tiesas autoritatīvajam secinājumam izmeklēšanas gaitā tika konstatēti arī vairāki citi pierādījumi, kas apstiprināja atzinumu, ka finansiālo garantiju sākotnējais līmenis bija pārmērīgi zems.

(67)

Pirmkārt, trešās personas iesniedza Katalonijas parlamenta Vides komitejas 2013. gada 2. oktobra sanāksmes oficiālas stenogrammas, kurās bija dokumentēti Katalonijas pašvaldības Vides departamenta ģenerāldirektores nepārprotami apgalvojumi, ka šīs garantijas ir acīmredzami nepietiekamas. Ģenerāldirektore apgalvoja, ka nepieciešamā garantijas summa, iespējams, var sasniegt pat EUR 200 miljonus. Pat ja parlamenta politiskās diskusijas stenogrammas nav uzskatāmas par būtisku pamatojumu summas palielināšanai un tādēļ tās ir jāvērtē piesardzīgi, lieluma kārtas un atšķirība no faktiskās summas apstiprina uz vietas izdarītos ekspertu secinājumus, kuros tika atzīts, ka 2006. un 2008. gadā noteiktās garantiju summas ir acīmredzami nepietiekamas.

(68)

Otrkārt, sūdzības iesniedzējs iesniedza 2012. gada augusta pētījumu, kuru tas bija pasūtījis vides ekspertiem (“ERF pētījums”). Šis pētījums ir ekspertu pārskats, kurā analizēta un apkopota plaša pieejamā informācija (juridiskā, akadēmiskā vai tirgus izpētē iegūtā) par attiecīgo tematu. ERF pētījumā analizēta esošā situācija attiecībā uz Iberpotash raktuvju ietekmi uz vidi un paredzamajām nākotnes izmaiņām attiecībā uz atkritumu kalnos uzkrātā materiāla kopējo apjomu. Tajā secināts, ka šo atkritumu kalnu ietekme uz vidi ir būtiska un ir paredzama tās turpmāka palielināšanās nākotnē.

(69)

Pamatojoties uz pieejamo informāciju, ERF pētījumā ir aplēstas tā atkritumu daudzuma turpmākās izmaiņas, kas uzkrāts atkritumu kalnos Suria un Sallent, līdz raktuvju darba izbeigšanai 2035. gadā.

1. tabula

Paredzamā atkritumu uzkrāšana kalnos, kas atrodas Suria un Sallent

(70)

ERF pētījumā analizētas arī šo atkritumu kalnu sanācijas iespējas, tostarp: i) atkritumu materiāla atpakaļiepildīšana pazemes šahtās, ii) atkritumu kalnos uzkrātā sāls izšķīdināšana, iesūknējot tajos ūdeni un deponējot iegūto sālsūdeni vai nu jūrā, vai pazemē, vai iii) atkritumu kalnu pārsegšana ar materiālu, kas novērš lietusūdens iesūkšanos un sāls noplūdes vidē. Pētījumā secināts, ka situācijā, kas izveidojusies Iberpotash raktuvēs, vispiemērotākā metode ir atkritumu kalnu pārsegšana. Tā ir ļoti vienkārša un labi zināma metode, kas ir jau daudzreiz izmantota, tostarp to ir izmantojušas arī Katalonijas iestādes. Turklāt tā ir valsts pārvaldes iestādēm vispiemērotākā atjaunošanas metode gadījumos, kad ieguves uzņēmumi neizpilda savus pienākumus, jo, pretēji citām metodēm, tā neprasa papildus uzstādīt nekādu lielu rūpniecisku infrastruktūru. Tādēļ ERF pētījumā tika aprēķinātas paredzamās Iberpotash raktuvju atjaunošanas izmaksas, pārsedzot atkritumus.

(71)

Šie gaidāmo izmaksu aprēķini veikti, pamatojoties uz analīzi par atkritumu kalna pārseguma atsevišķo sastāvdaļu vienības izmaksām, kas izriet no ekspertu veiktās tirgus izpētes, ņemot vērā dažādu darbu piegādātājus un saistītās piegādes, kā arī izmantojot datus par 2012. gada cenām, ko publicējis Katalonijas Tehnoloģiju un būvniecības institūts (Institut de Tecnologia de la Construcció de Catalunya – ITeC). Salīdzinājumam šajā pētījumā izmantotas arī vispārējās atjaunošanas izmaksas dažādu atjaunošanas iespēju gadījumā, kas aplēstas pētījumā, kuru 2001. gadā sagatavoja Symonds Group pēc Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāta pasūtījuma (15). Tas ietver arī pārsegto kalnu uzturēšanas un uzraudzības izmaksas vēl desmit gadus pēc pārsegšanas pabeigšanas. Pēc tam šīs vienības izmaksas piemēro aplēstajam atkritumu materiāla apjomam šajos kalnos trijos dažādos laikposmos: i) faktiskie apjomi 2012. gadā, ii) 2015. gadā gaidāmie apjomi (ir paredzēts, ka šajā gadā sāksies sāls ražošana no atkritumu materiāla jaunajā ražotnē Suria) un iii) 2035. gadā gaidāmie apjomi (tad ir plānots apturēt Iberpotash raktuvju darbību). Izrietošās kopējās atjaunošanas izmaksas šajos laikposmos ir apkopotas tālāk tabulā.

2. tabula

Aplēstās atjaunošanas izmaksas saskaņā ar ERF pētījumu

(72)

Pamatojoties uz minēto, ERF pētījumā atzīts, ka finansiālo garantiju summa, kas izriet no jaunajām likumdošanas prasībām karaļa Dekrētā Nr. 975/2009, noteikti nedrīkst būt mazāka par atjaunošanas pamatizmaksām 2012. gadā, kuru apmērs ir EUR 71 miljons abām raktuvēm kopā, un ka attiecīgā summa, ņemot vērā kopējās izmaksas nākotnē, būtu jānosaka aptuveni EUR 100 miljonu apmērā.

(73)

Visbeidzot, ERF pētījumā tika analizēta ietekme, ko radīs plānotā sāls ieguve no šiem kalniem un sāls pārdošana, pamatojoties uz no jauna izsludināto Phoenix plānu, kura īstenošana sākās 2012. gadā. Ņemot vērā dažādus scenārijus attiecībā uz gaidāmo kālija karbonāta un sāls ražošanu nākotnē (tostarp visvērienīgākos Iberpotash plānus katru gadu pārdot 1,5 miljonus tonnu sāls), ERF pētījumā secināts, ka jebkura šāda scenārija gadījumā Phoenix plāns tikai palēninās, bet pilnībā neapturēs tā kopējā atkritumu materiāla nepārtraukto ikgadējo palielinājumu, kas uzkrājas Iberpotash ražotnēs. Optimistiskākais scenārijs paredz, ka Phoenix plāna īstenošanas rezultātā kopējo atkritumu materiāla uzkrāšana šajos kalnos samazināsies līdz 1 213 tūkstošiem tonnu gadā (salīdzinot ar 1 979 tūkst. tonnu gadā, ja netiek īstenots Phoenix plāns). Tāpēc, kaut arī Phoenix plāna ietekme ir nozīmīga, samazinot ikgadējo atkritumu uzkrājumu par gandrīz 40 %, ERF pētījumā atzīts, ka nevar uzskatīt, ka Phoenix plāns ir pašpietiekams atjaunošanas pasākums, jo tas drīzāk ir tikai iedarbību mīkstinošs līdzeklis un tā rezultātā tiks tikai palēnināta esošo atkritumu kalnu palielināšanās, nevis likvidēti šie atkritumi.

(74)

Iberpotash apgalvo, ka uz ERF pētījumu nevar pamatoties, aprēķinot garantijas summu, jo atzīst, ka tā pamatā nav attiecīgie Dekrēta Nr. 202/1994 noteikumi un tādēļ tajā ir daudzi neprecīzi un nepatiesi apgalvojumi un dati.

(75)

Komisija atzīst, ka šis pētījums neatbilst attiecīgajiem Dekrēta Nr. 202/1994 noteikumiem un tā vietā tajā izmantoti nosacījumi, kas izklāstīti karaļa Dekrētā Nr. 975/2009, ar ko transponē Ieguves atkritumu direktīvu, un kas attiecas uz gaidāmajām atjaunošanas izmaksām. Tomēr pētījuma rezultāti, kas raksturo aplēstās atjaunošanas izmaksas atsevišķām Iberpotash raktuvēm, ir balstīti uz pareizu metodiku un pamatotiem pieņēmumiem, kā iepriekš minēts 68.–73. apsvērumā, un tādēļ tie patiešām ir būtiski, aprēķinot garantijas arī saskaņā ar Dekrētu Nr. 202/1994. To jo īpaši apliecina Dekrēta Nr. 202/1994 2.4. panta h) apakšpunkts, kurā dota atsauce uz jebkādu citu tādu konkrētu atjaunošanas pasākumu izmaksām, kas var būt nepieciešami, tādējādi neierobežojot aprēķinus ar pasākumiem, kas atsevišķi uzskaitīti 2. panta iepriekšējos punktos (16).

(76)

Turklāt videi nodarītā kaitējuma un paredzamo atjaunošanas izmaksu būtiskums, vismaz netieši, izriet arī no Katalonijas Augstākās tiesas 2011. gada 11. oktobra sprieduma teksta, kur attiecībā uz finansiālo garantiju summu ir teikts, ka “galvenais un centrālais Likuma Nr. 12/1981 8.2. panta noteikums (…), kas paredz, ka jebkurā gadījumā saistībā ar atjaunošanu summa ir jānosaka, pamatojoties uz atjaunošanas skarto platību, vispārējām atjaunošanas izmaksām vai abiem šiem kritērijiem (…) (“el precepto cardinal y central del caso es el artículo 8.2 de Ley 12/1981(…) al disponer que en cualquier caso, en lo referente a la restauración, la cuantía debe fijarse en función de la superficie afectada por la restauración, por el coste global de la restauración o por ambos aspectos conjuntamente (…)”)”, un pēc tam šajā spriedumā secināts, ka atļauja neatbilst spēkā esošajiem tiesību aktiem, jo tā “šajā gadījumā nenosaka garantijas atbilstoši likumīgajiem ierobežojumiem (…) (“no ha establecido une fianza ajustada al caso en los límites legales (…)”)”. Visbeidzot, šīs paredzamās atjaunošanas izmaksas nepārprotami ir būtiskas saistībā ar garantijas aprēķināšanu saskaņā ar 43. pantu karaļa Dekrētā Nr. 975/2009, kas piemērojams attiecībā uz uzņēmumu Iberpotash no 2014. gada 1. maija.

(77)

Komisija arī atzīmē, ka, neraugoties uz vispārējo kritiku par ERF pētījuma, iespējams, neprecīzajiem un nepatiesajiem pieņēmumiem, ne Spānijas iestādes, ne Iberpotash nekonkretizē šos, iespējams, neprecīzos un nepatiesos pieņēmumus un nesniedz nekādus konkrētus apgalvojumus, ne arī piedāvā kādas citas alternatīvas aplēses par kopējām atjaunošanas izmaksām attiecībā uz Iberpotash raktuvēm.

(78)

Spānijas iestādes apgalvo, ka garantiju summas atbilst valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ņemot vērā izmaksas, kas bija paredzamas saskaņā ar tolaik esošo atjaunošanas plānu. Turklāt Iberpotash iesniedza savu ekspertu veiktu pētījumu, lai pierādītu, ka garantijas bija pietiekamas attiecībā uz abiem kritērijiem, kas minēti valsts tiesību aktos, t. i., skartās platības lielumu un paredzamajām atjaunošanas izmaksām.

(79)

Tomēr, kā paskaidrots iepriekš, atbilstību valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem noteikti neapstiprināja tiesas spriedums. Turklāt pasākumi, kas bija iekļauti atjaunošanas plānā un tika ņemti vērā Iberpotash iesniegtajā pētījumā, aprobežojās tikai ar kanālu būvi pa perimetru, savāktā sāļā lietusūdens baseinu izbūvi un citiem līdzīgiem pasākumiem, kuru mērķis bija ierobežot piesārņojumu, bet kuri noteikti nenodrošināja atkritumu kalnu pastāvīgu sanāciju. Tādēļ šajā pētījumā netika paredzēti un arī kvantitatīvi netika izteikti piemēroti atjaunošanas pasākumi, kas ļautu aprēķināt paredzamās izmaksas. Tā kā paredzamās faktiskās atjaunošanas izmaksas ir būtiskas, lai varētu aprēķināt finansiālās garantijas gan saskaņā ar Katalonijas (sk. iepriekš 75. apsvērumu), gan Savienības tiesību aktiem, Iberpotash iesniegtā pētījuma secinājumus nevar izmantot par pamatu, aprēķinot šo garantiju pilnu un pareizu summu. Kā liecina ne tikai ERF pētījums, bet arī citu līdzīgu atkritumu kalnu piemēri Francijā vai Vācijā (17), šāda atjaunošana parasti paredz vai nu a) pilnīgu atkritumu kalnu norakšanu (piem., iepildot materiālu atpakaļ pazemē), b) pakāpenisku šo kalnu atsāļošanu, iesūknējot tajos ūdeni un savācot iegūto sālsūdeni, vai c) pastāvīgu atkritumu kalnu pārsegšanu. Tomēr šie pienācīgas atjaunošanas pasākumi ir ievērojami dārgāki nekā kanālu būve pa perimetru, savāktā sāļā lietusūdens baseinu izbūve un citi līdzīgi pasākumi, kuru mērķis ir tikai ierobežot piesārņojumu. To pierāda arī Vilafruns izgāztuves pārseguma izmaksas, kuru apmērs bija EUR 7,9 miljoni (neskaitot ikgadējās uzturēšanas izmaksas). Ņemot vērā to, ka Vilafruns ar aptuveni 3 miljoniem tonnu sāls materiāla ir neliels kalns, salīdzinot ar aktīvo Cogulló kalnu (Balsareny/Salent), kurā ir 41 miljons tonnu, vai Fusteret kalnu (Suria) ar 22 miljoniem tonnu, šo aktīvo raktuvju kopējās atjaunošanas izmaksas un attiecīgo atkritumu kalnu pārsegšanas izmaksas, visticamāk, būs ievērojami augstākas nekā izmaksas attiecībā uz Vilafruns.

(80)

Iberpotash arī apgalvo, ka atkritumu daudzums kalnos tiks būtiski samazināts, ieviešot Phoenix plānu, kas pieņemts 2011. gadā ar mērķi pārstrādāt kalnos esošos atkritumus, lai ražotu tehnisko sāli pārdošanai tirgū. Šā projekta ietvaros Iberpotash plāno uzcelt vakuuma sāls ražotni, lai iegūtu sāli no atkritumu materiāla, kas saražots uzņēmuma kālija karbonāta ieguves darbības laikā, un lai pārdotu šo sāli tirgū. Uzņēmums plāno sākt ar ikgadējo pārdošanas apjomu aptuveni 750 tūkstoši sāls tonnu apmērā un pēc tam paredz palielināt šo apjomu līdz 1,5 miljoniem sāls tonnu gadā.

(81)

Tomēr, lai gan plāns pārstrādāt un pārdot vismaz daļu no atkritumu materiāla principā var samazināt šo kalnu apjomu un sāļumu un tādējādi arī paredzamās sanācijas izmaksas, šo plānu Iberpotash pieņēma tikai 2011. gadā un tā īstenošana, kas sākās 2012. gadā, joprojām turpinās. Tāpēc Phoenix plāns noteikti netika ņemts vērā, nosakot garantiju summas 2006. un 2008. gadā, jo tolaik tas vēl nebija pietiekami skaidrs.

(82)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka savāktie pierādījumi un iesniegtie ekspertu ziņojumi apstiprina valsts tiesas konstatējumu, ka finansiālo garantiju sākotnējās summas acīmredzami nebija pietiekamas, lai nodrošinātu pienācīgu atjaunošanu.

(83)

Tādēļ Komisija uzskata, ka finansiālās garantijas, ko Spānijas iestādes noteica 2006. un 2008. gadā, patiešām bija zemākas par līmeni, kas parasti būtu nepieciešams saskaņā ar spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem. Līdz ar to Iberpotash tika piešķirtas ekonomiskas priekšrocības, kas izpaudās kā mazāka bankas maksa, kura ik gadu bija jāmaksā par šīm finansiālajām garantijām. Tā kā saskaņā ar Iberpotash datiem bankas maksa par garantijām katru gadu bija 1 % apmērā no garantiju summas, ievērojami zemāks kopējais garantiju līmenis samazināja minēto bankas maksu, ko Iberpotash attiecīgi maksāja, tādējādi samazinot šā uzņēmuma izmaksas salīdzinājumā ar citiem uzņēmējiem, kuru garantijām bija jāatbilst likuma prasībām. Tādēļ Komisija uzskata, ka Iberpotash saņēma ekonomiskas priekšrocības, pateicoties mazākai finansiālo garantiju summai.

(84)

Spānijas iestāžu un Iberpotash apgalvojumi, ka valsts iestādes nenodrošināja Iberpotash nekādas priekšrocības vai prioritāru attieksmi, stingri piemērojot attiecīgos noteikumus, nav pieņemami, jo iepriekš jau tika konstatēts, ka šie valsts iestāžu lēmumi radīja tādu finansiālo garantiju līmeni, kas bija zemāks par parasti nepieciešamo. Turklāt apgalvojums, ka Katalonijas tiesību akti faktiski ir stingrāki nekā līdzīgi noteikumi valsts līmenī vai citos Spānijas reģionos, nav būtisks, jo šādas izmaksas ir atkarīgas no konkrētās ražotnes un izpildāmie noteikumi par finansiālajām garantijām, kas jānodrošina Iberpotash, ir tie, ko piemēro Katalonijā, kur atrodas šie atkritumu kalni. Valsts iestādes atļāva Iberpotash nodrošināt mazākas finansiālās garantijas nekā parasti prasīja spēkā esošie Katalonijas tiesību akti, un tādējādi šis uzņēmums ieguva selektīvas priekšrocības, kas izpaudās kā mazāka bankas maksa par mazākām garantijām salīdzinājumā ar citiem uzņēmējiem līdzīgā situācijā.

(85)

Līdz ar to Komisija secina, ka 1. pasākums radīja selektīvas ekonomiskas priekšrocības Iberpotash.

(86)

Attiecībā uz valsts līdzekļu kritēriju sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pārāk maza garantija, kas pilnībā nenosedz atjaunošanas izmaksas, ir valsts līdzekļu (potenciāla) nodošana. Iespējams, tā paredz risku, ka gadījumā, ja Iberpotash neizpildīs savus pienākumus attiecībā uz raktuvju atjaunošanu, šīs izmaksas būs jāsedz valstij. Sūdzības iesniedzējs atsaucas uz Komisijas lēmumu Georgsmarienhütte lietā (18), kurā Komisija atzina, ka tērauda ražotnes atbrīvojums no pienākumiem vides jomā saistībā ar rūpniecisko putekļu pārstrādi un deponēšanu ir valsts atbalsts.

(87)

Spānijas iestādes un Iberpotash apgalvo, ka pat gadījumā, ja garantija būtu mazāka nekā nepieciešams, Iberpotash joprojām būtu vispārīgs pienākums atjaunot raktuvju teritorijas un obligāti būtu jāsedz šādas atjaunošanas izmaksas. Minētās izmaksas nekādā gadījumā neaprobežojas ar finansiālās garantijas summu. Tādējādi valsts neatbrīvoja Iberpotash no tā finansiālajiem pienākumiem. Turklāt jebkurš risks, ka nākotnē Iberpotash nespētu segt visas šīs izmaksas un valstij būtu jāiejaucas ar valsts līdzekļiem, ir galīgi nepamatots un neiespējams, ņemot vērā Iberpotash mātesuzņēmuma spēcīgo finanšu stāvokli. Spānijas iestādes apgalvo, ka gadījumā, ja Iberpotash nākotnē neizpildītu šos pienākumus, Spānijā ir pietiekami daudz Iberpotash aktīvu, kurus atsavinot, iestādes varētu segt teritorijas atjaunošanas izmaksas.

(88)

Komisija atzīmē, ka šajā lietā analizējamās garantijas netiek vērtētas saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem kā maksas summa, kas, iespējams, ir zaudēta, ņemot vērā garantijas devēja (t. i., privātas bankas, nevis valsts) risku vai ietekmi uz to, bet gan kā valsts risks gadījumā, ja garantētā summa ir mazāka par videi radītā kaitējuma faktiskajām izmaksām un ja garantiju saņēmušais uzņēmums neapmaksā vai nevar apmaksāt visas atjaunošanas izmaksas.

(89)

Attiecībā uz iepriekšējo lietu, ko minēja sūdzības iesniedzējs, Georgsmarienhütte lieta bija būtiski atšķirīga, jo Lejassaksijas zeme nepārprotami uzņēmās atbildību par putekļu deponēšanu un faktiski samaksāja DEM 64,64 miljonus par šādu deponēšanu. Šajā lietā tā nav, jo neatkarīgi no garantiju summas Iberpotash saglabā atbildību par raktuvju teritorijas atjaunošanu un Spānijas iestādes līdz šim nav apņēmušās segt nekādas atjaunošanas izmaksas Iberpotash vietā. Tādēļ Georgsmarienhütte lieta nav šīs lietas precedents.

(90)

Iberpotash nodrošināja finansiālo garantiju kā bankas garantiju, kas nav brīvi pieejama valstij. To var izmantot tikai pasākumiem, kas stingri definēti tiesību aktos, jo īpaši atkritumu izvešanas, teritorijas atjaunošanas un citu vides pasākumu finansēšanai, ja Iberpotash neizpilda savus pienākumus vides jomā. Valsts nesaņem nekādu daļu no garantiju līdzekļiem un negūst nekādu citu finansiālu labumu, kas samazinātos, ja garantiju summa būtu mazāka. Turklāt valstij līdz šim nav nācies nekādā veidā izmantot šīs garantijas nevienam no iepriekš minētajiem nolūkiem. Tomēr, pat ja samazinātā garantijas summa līdz šim nav radījusi nekādu faktisku ietekmi uz valsts līdzekļiem, tas pats par sevi neizslēdz potenciālas ietekmes uz valsts līdzekļiem esamību, ko rada lielāks risks valstij, ka tai būs jātērē šie līdzekļi nākotnē.

(91)

Patiesi, ar konkrēta riska radīšanu, uzliekot papildu slogu valstij nākotnē, pietiek, lai rastos atbilstība valsts atbalsta jēdzienam saskaņā ar Līguma 107. panta 1. punktu (19). Arī Tiesa ir lēmusi, ka valsts atbalsta pasākuma saistībai ar valsts līdzekļiem un ietekmei uz tiem nav jābūt tiešai, lai izpildītu attiecīgo kritēriju.

(92)

Šādu finansiālo garantiju mērķis ir nodrošināt, ka raktuvju uzņēmumiem pietiek rezervēto līdzekļu, lai tie varētu segt atjaunošanas izmaksas nākotnē neatkarīgi no iespējamās finanšu situācijas (bieži vien visai tālā) nākotnē. Tādēļ ir pašsaprotams, ka gadījumā, ja garantiju summa ir ievērojami mazāka par gaidāmajām atjaunošanas izmaksām, rodas vismaz palielināts risks, ka valsts līdzekļi varētu tikt izmantoti nākotnē. Šis risks, ka valsts budžetam var rasties izdevumi, ir acīmredzami lielāks nekā gadījumos, kad garantētā summa tiek pareizi noteikta saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem, pienācīgi ņemot vērā gaidāmās atjaunošanas izmaksas. Ja šie līdzekļi ir būtiski mazāki nekā nepieciešams, no valsts līdzekļiem gala rezultātā būs jāsedz lielāka minēto izmaksu daļa gadījumā, ja Iberpotash kāda iemesla dēļ nevēlēsies vai nespēs to izdarīt. Turklāt, ja Iberpotash nespēs apmaksāt atjaunošanas izmaksas nākotnē, iespēja, ka Spānijas iestādes varētu atsavināt Iberpotash aktīvus, nevarēs radīt būtiskus papildu līdzekļus, jo vienīgie Iberpotash (un visas ICL grupas) aktīvi Spānijā ir šīs kālija karbonāta ieguves iekārtas. Taču, tā kā kālija karbonāta raktuves būs slēgtas, šo aktīvu vērtība būs apšaubāma.

(93)

Tas, ka valstij var rasties pienākums iesaistīties ar saviem līdzekļiem gadījumā, ja Iberpotash nevēlēsies vai nespēs veikt nepieciešamos atjaunošanas pasākumus attiecībā uz minētajiem atkritumu kalniem, ir pietiekami skaidri noteikts spēkā esošajos tiesību aktos.

(94)

Pirmkārt, saskaņā ar Likuma Nr. 39/2015 (20) 102. pantu valsts var veikt pasākumus tādas personas vietā, kura ir juridiski atbildīga par šo pasākumu veikšanu. Spānijai būtu i) jāpieprasa Iberpotash veikt īpaši definētus pasākumus; ii) jāinformē Iberpotash, ka pretējā gadījumā administrācija veiks šos pasākumus pati, norādot, kas segs izmaksas; iii) jāīsteno šādi pasākumi; un iv) jāmēģina atgūt izmaksas no Iberpotash, un tas pēc definīcijas nebūs iespējams, ja Spānijai būs jāizpilda nepietiekama finansiāla garantija. Kaut arī šis lēmums oficiāli ir neobligāts, gadījumā, ja Iberpotash neizpildīs savus pienākumus atjaunot iekārtu teritoriju, Spānijai nebūs citas iespējas kā vien apmaksāt visu šādu atjaunošanu, jo citādi Spānija neizpildītu pati savus pienākumus.

(95)

Otrkārt, kā norādīts 13. apsvērumā, Spānija tādējādi varētu neizpildīt pati savas saistības saskaņā ar Ieguves atkritumu direktīvu un Ūdens pamatdirektīvu. Tādēļ, ja Iberpotash pamestu savas iekārtas pēc minerālu resursu izsmelšanas un neatjaunotu ražotņu teritoriju, ņemot vērā nepietiekamo garantiju, vienīgais veids, kā Spānija varētu izpildīt savas saistības saskaņā ar minētajām direktīvām un, iespējams, izvairīties no Eiropas Savienības Tiesas noteiktiem naudassoda maksājumiem par katru dienu, būtu pašai apmaksāt sāls kalnu aizvākšanu vai citu līdzvērtīgu sanāciju.

(96)

Treškārt, kā noteikts Spānijas 2006. gada 18. jūlija Likumā Nr. 27/2006 (21), Spānijas iestādes var būt spiestas izpildīt savas saistības, kas izriet no spēkā esošajiem tiesību aktiem vides jomā. Jebkura nevalstiskā organizācija, kas atbilst Likumā Nr. 27/2006 noteiktajiem kritērijiem, gadījumā, ja notiek pārkāpums vides jomā, kas minēts Likuma Nr. 27/2006 18. panta 1. punktā (tostarp, piem., pārkāpums saistībā ar pienākumiem ūdens aizsardzības jomā), var vērsties tiesā, lai piespiestu administrāciju izpildīt tās saistības vides jomā.

(97)

Ceturtkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/35/EK (22) norādīts 6. panta 3. punktā, ka gadījumā, ja uzņēmējs, kas atbild par kaitējuma videi koriģējošām darbībām, nepilda noteiktos pienākumus, kompetentā iestāde kā pēdējā instance šos pasākumus var veikt pati. Līdzīgi arī saskaņā ar 5. panta 3. punktu kompetentā iestāde drīkst pati veikt vajadzīgos aizsargpasākumus, ja attiecīgais uzņēmējs tos neveic, lai novērstu tiešus vides kaitējuma draudus. Ja Iberpotash neveiks nepieciešamos atjaunošanas pasākumus pēc raktuvju darbības slēgšanas, neatjaunotie atkritumu kalni var radīt tiešus draudus videi, tādējādi radot vajadzību kompetentajām valsts iestādēm kā pēdējai instancei veikt koriģējošas vai profilaktiskas darbības.

(98)

Visbeidzot, Spānijas iestādes pašas norāda (23), ka saskaņā ar Likuma Nr. 12/1981 9. pantu gadījumā, ja uzņēmējs neizpilda savus pienākumus, Administratión de la Generalitat var veikt šos pasākumus piespiedu kārtā uz minētā uzņēmēja rēķina. Tās norāda, ka praksē administrācija īsteno attiecīgus pasākumus, kurus pēc tam finansē no finansiālās garantijas līdzekļiem vai, ja ar šo garantiju nepietiek, no līdzekļiem, ko iegūst, pārdodot uzņēmēja aktīvus. Tādējādi, ja finansiālā garantija ir ievērojami mazāka par nepieciešamo summu, valsts administrācija uzņemas risku, ka uzņēmēja aktīvi var nebūt pietiekami, lai finansētu attiecīgi īstenotos pasākumus. Tas apliecina, ka pārāk maza finansiālā garantija palielina risku, ka administrācijas veiktie atjaunošanas pasākumi netiks pietiekamā mērā segti no uzņēmēja aktīviem (jo īpaši gadījumā, ja šim uzņēmējam nebūs nekādas citas darbības Spānijā, kā tas ir arī gadījumā ar Iberpotash) un būs jāapmaksā no valsts līdzekļiem.

(99)

Līdz ar to, nosakot garantiju līmeni, kas ir ievērojami zemāks par likumā noteikto, valsts tiek pakļauta konkrētam riskam, ka radīsies papildu slogs valsts līdzekļiem. Palielinātais risks, ka radīsies papildu slogs valstij, tādēļ ir pietiekami konkrēts, lai radītu vismaz potenciālu ietekmi uz valsts līdzekļiem, ko izraisa pārmērīgi zems finansiālo garantiju līmenis.

(100)

Finansiālo garantiju, kas jānodrošina Iberpotash, līmenis tika noteikts ar Generalitat de Catalunya administratīviem lēmumiem, ar kuriem tika apstiprinātas atļaujas īstenot kālija karbonāta ieguves darbības. Ņemot vērā to, ka (dalīb)valsts jēdziens LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā ietver visus valsts iestāžu līmeņus neatkarīgi no tā, vai tās ir valsts, reģionālās vai vietējās iestādes, lēmums piemērot samazinātu finansiālo garantiju līmeni ir attiecināms uz valsti.

(101)

Tādēļ Komisija secina, ka 1. pasākums ietver valsts līdzekļu nodošanu un ir attiecināms uz valsti.

(102)

Komisija uzskata, ka samazinātās Iberpotash izmaksas, kuras nodrošina finansiālo garantiju līmenis, kas ir zemāks par to, kāds noteikts attiecīgajos tiesību aktos, var izkropļot konkurenci tirgos, kur darbojas Iberpotash – galvenokārt kālija karbonāta un sāls tirgos. Kā paskaidrots tālāk (sk. 110. apsvērumu un tālākos apsvērumus), līdz ar to šis izmaksu samazinājums, kuru apmērs attiecīgajā laikposmā bija aptuveni EUR 1,8 miljoni, pretēji Spānijas iestāžu apgalvojumiem, nebija nenozīmīgs.

(103)

Arī tas, ka Iberpotash ir vienīgais kālija karbonāta ražotājs Spānijā, neizslēdz iespējamo konkurences kropļošanu, jo attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus noteikti ir plašāks par Spānijas valsts tirgu. Komisija jau 1993. gadā atzina, ka kālija karbonāta tirgus ir plašāks par Spāniju, ietverot arī Franciju, Apvienoto Karalisti un citas dalībvalstis, izņemot Vāciju (24). Turklāt Iberpotash savā 2014. gada Ilgtspējas ziņojumā (25) norāda, ka tikai 23 % no saražotā kālija karbonāta un sāls apjoma tiek pārdoti Spānijā, bet 50 % tiek sūtīti uz citām Eiropas valstīm un 18 % – uz Dienvidameriku, un ka šim uzņēmumam ir vēl arī citi pārdotie apjomi Ziemeļamerikā, Āfrikā un Āzijā. Visos šajos reģionos Iberpotash konkurē ar citiem kālija karbonāta un sāls ražotājiem, un šo tirdzniecību var ietekmēt mākslīgi samazinātas Iberpotash izmaksas.

(104)

Visbeidzot, iespējamo konkurences izkropļošanu neliek apšaubīt Iberpotash apgalvojums, ka neatkarīgi no finansiālo garantiju līmeņa tā pienākumi vides jomā nemainās (t. i., nodrošināt raktuvju teritorijas atjaunošanu un novērst piesārņošanu) un tam vienmēr ir jārezervē līdzekļi, lai varētu segt iespējamās saistības vides jomā. Papildus šīm grāmatvedības prasībām pienākums nodrošināt īpašas finansiālās garantijas saskaņā ar attiecīgiem tiesību aktiem faktiski ir parastas, bet konkrētas darbības izmaksas, ko sedz Iberpotash vai jebkurš cits raktuvju uzņēmums, uz kuru attiecas tie paši noteikumi, un tās veido maksa, ko bankas iekasē par garantijas izveidi un uzturēšanu, tādēļ pārmērīgi zems šīs maksas līmenis var radīt priekšrocības Iberpotash un izkropļot konkurenci.

(105)

Tādējādi Komisija secina, ka 1. pasākums var izkropļot konkurenci.

(106)

Kā norādīts iepriekš, kālija karbonāta un sāls tirgi noteikti ir pārrobežu tirgi un 50 % Iberpotash produkcijas tiek eksportēti uz citām Eiropas valstīm. Tādēļ finansiālo garantiju samazināts līmenis spēj ietekmēt tirdzniecību starp ES dalībvalstīm.

(107)

Tādējādi Iberpotash apgalvojumu, ka sāls tirgi ir tikai iekšzemes vai pat reģionāli tirgi saistībā ar lielajām pārvadāšanas izmaksām, neapstiprina dati, ko Iberpotash sniedza 2014. gada Ilgtspējas ziņojumā, jo 80 % tā sāls produkcijas tiek eksportēti ne vien uz citām Eiropas valstīm, bet arī uz Āziju, Ziemeļāfriku un Ameriku. Turklāt Iberpotash apsvērumi par sākšanas lēmumu šajā jomā ir pretrunīgi, jo, no vienas puses, tajos apgalvots, ka sāls tirgus ir iekšzemes vai pat reģionāls tirgus, bet, no otras puses, – ka Francijas sāls ražotājs ir tā tiešs konkurents, kas cenšas izstumt Iberpotash no tirgus.

(108)

Tādējādi Komisija secina, ka 1. pasākums ietekmē ES iekšējo tirdzniecību.

(109)

Lai noteiktu atbalsta faktisko summu, vispirms ir jānosaka vismaz aptuvena “pareizā” finansiālo garantiju summa saskaņā ar attiecīgajā laikposmā spēkā esošajiem tiesību aktiem. Pēc tam atbalsta summa atbilstu starpībai starp paredzamo bankas maksas summu, kas Iberpotash būtu jāmaksā atbilstoši pareizi noteiktai garantijas summai, un faktisko bankas maksas summu, ko šis uzņēmums maksāja.

(110)

Trešā persona apgalvo, ka atbalsta summu nedrīkst ierobežot ar zemāko bankas maksu, bet tajā ir jāiekļauj arī nepieciešamība sniegt bankai pietiekamu nodrošinājumu finanšu rezervju veidā. Tomēr, ņemot vērā to, ka “izlabotā” garantiju summa, kas aplēsta tālāk, ir salīdzinoši mērena, salīdzinot ar Iberpotash gada apgrozījumu (aptuveni EUR 300 miljoni) un visas ICL grupas gada apgrozījumu (USD 5,4 miljardi), ir maz ticams, ka lielākas garantijas summas nodrošināšana šim uzņēmumam prasītu būtiskas papildu izmaksas.

(111)

Tā kā Spānijas iestādes apgalvo, ka Katalonijas Augstākā tiesa 2016. gada decembrī atzina, ka palielinātā summa EUR 6 979 471,83 apmērā attiecībā uz Balsareny/Sallent raktuvēm atbilst spēkā esošajiem tiesību aktiem, Komisija uzskata, ka pašlaik šo garantiju “pareizā” summa attiecībā uz Balsareny/Sallent atbilst patlaban piemērojamai summai, ko apstiprinājusi tiesa.

(112)

Turklāt Komisija pēc analoģijas (sk. arī 64. apsvērumu iepriekš) uzskata, ka palielinātā summa EUR 6 160 872,35 apmērā attiecībā uz garantiju Suria, ko piemēro no 2015. gada, arī ir atzīstama par atbilstošu spēkā esošajiem tiesību aktiem. Pat ja nav autoritatīva tiesas slēdziena par šo ražotni, palielinātā garantijas summa attiecībā uz mazākām raktuvēm Suria faktiski ir gandrīz salīdzināma ar apstiprināto summu attiecībā uz Balsareny/Sallent. Tas apliecina, ka šo summu var atzīt par pietiekamu un atbilstošu spēkā esošajiem tiesību aktiem.

(113)

Tādējādi pareizā garantiju summa pašlaik atbilst kopumā EUR 13 140 344,18.

(114)

Taču, aprēķinot šo summu, ir ņemts vērā Phoenix plāns, kas tika izsludināts 2011. gadā un tiek pakāpeniski īstenots no 2012. gada. Cita starpā šajā plānā paredzēti ieguldījumi vakuuma sāls ražotnē, lai varētu pārstrādāt un pārdot sāli, kas ir kālija karbonāta raktuvju atkritumu sastāvdaļa. Saskaņā ar šo plānu Iberpotash gala rezultātā būtu katru gadu jāpārdod aptuveni 1,5 miljoni tonnu sāls.

(115)

Komisija piekrīt ERF pētījumā konstatētajam, ka Phoenix plāns kā tāds nav uzskatāms par atjaunošanas pasākumu un faktiski neapturētu atkritumu krājumu palielināšanos raktuvju apsaimniekošanas laikā. Tomēr Komisija arī piekrīt Iberpotash un Spānijas iestāžu apgalvojumiem, ka šis plāns ietekmē paredzamās kopējās atjaunošanas izmaksas. ERF pētījumā nav ņemts vērā tas, ka sāls pārstrāde un pārdošana var turpināties arī pēc kālija karbonāta ieguves darbības apturēšanas. Tādējādi Phoenix plāns var pakāpeniski veicināt atkritumu kalnu likvidēšanu nākotnē un to kā tādu var ņemt vērā, nosakot atbilstošo garantiju līmeni, kā tas notika, kad 2015. gadā tika ierosināts palielināt garantiju līmeņus, un kā to vismaz Balsareny/Sallent gadījumā apstiprināja arī valsts tiesa.

(116)

Tomēr tas nozīmē, ka finansiālo garantiju pašreizējo līmeni nevar uzskatīt par atbilstošu laikposmā pirms Phoenix plāna īstenošanas uzsākšanas 2012. gadā. Lai gan arī pirms Phoenix plāna izsludināšanas Iberpotash pārstrādāja un pārdeva nenozīmīgus sāls apjomus no atkritumu kalniem, lielākā daļa sāls atkritumu tika vienkārši uzkrāti atkritumu kalnos, cerot, ka tos varēs komerciāli izmantot nākotnē (26). Taču nebija nekāda konkrēta plāna par to, kā un kad palielināt sāls pārstrādes jaudu tā, lai šādi likvidētie sāls atkritumu apjomi kļūtu lielāki un tādējādi labvēlīgi ietekmētu atjaunošanas izmaksas nākotnē. Līdz ar to attiecībā uz laiku pirms Phoenix plāna uzsākšanas šādu drīzāk hipotētisku atkritumu kalnu samazināšanu nākotnē, pārstrādājot un pārdodot ievērojamus sāls apjomus, nedrīkst ņemt vērā.

(117)

Tādēļ Komisijai ir jāizskata citi pieejamie pierādījumi, lai varētu aptuveni aplēst “pareizo” garantiju summu 2006.–2011. gadā, pamatojoties uz tolaik paredzamajām atjaunošanas izmaksām un neņemot vērā Phoenix plāna ietekmi.

(118)

Kā jau paskaidrots iepriekš (sk. 68.–81. apsvērumu), visticamākās aplēses par paredzamajām kopējām atjaunošanas izmaksām (bez Phoenix plāna) bija iekļautas ERF pētījumā, ko iesniedza sūdzības iesniedzējs. Komisija atzīst, ka šā ekspertu ziņojuma pieņēmumi ir ticami, jo tie veikti, pamatojoties lielākoties uz tirgus izpēti un salīdzinājumu ar līdzīgām raktuvēm citur pasaulē. No otras puses, kā paskaidrots iepriekš, pētījumu, ko iesniedza Iberpotash, nevar uzskatīt par ticamām paredzamo atjaunošanas izmaksu aplēsēm, jo tajā netiek izskatīti piemēroti atjaunošanas pasākumi (sk. 79. apsvērumu).

(119)

ERF pētījumā kopējās atjaunošanas izmaksas bija aplēstas vismaz EUR 71 miljona apmērā. Turklāt visi pārējie pieņēmumi par iespējamām pareizajām summām ERF pētījumā vai citos avotos (sk. iepriekš 5.1.1.1. punktu) ir vēl lielāki. Tāpēc Komisija uzskata, ka, tā kā nav nekādu citu precīzāku aplēšu par 2006.–2011. gadu, attiecīgās paredzamās atjaunošanas izmaksas, kas jāņem vērā, ir EUR 71 miljons (EUR 24,8 miljoni attiecībā uz Suria un EUR 46,2 miljoni attiecībā uz Balsareny/Sallent).

(120)

Visbeidzot, saskaņā ar 3. pantu Dekrētā Nr. 202/1994 (tolaik spēkā esošais tiesību akts) iegūtā finansiālās garantijas summa, pamatojoties uz 2. pantu (t. i., pamatojoties uz paredzamajām atjaunošanas izmaksām), ir jāsamazina par 50 % attiecībā uz ieguves darbībām, kas nenotiek īpašas nozīmes dabas teritorijās (tostarp Iberpotash raktuvēs).

(121)

Tāpēc Komisija uzskata, pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem, ka finansiālo garantiju “pareizā” summa attiecībā uz Iberpotash ieguves darbībām ir vismaz EUR 12,4 miljoni attiecībā uz Suria (2006.–2011. gadā) un EUR 23,1 miljons attiecībā uz Balsareny/Sallent (2008.–2011. gadā).

(122)

Kā norāda Iberpotash, kārtējās garantijas izmaksas sasniedz 1 % no garantijas summas gadā. Piemērojot iepriekš minētās pareizās garantijas summas abiem attiecīgajiem laikposmiem, kopējais atbalsts, kas tika piešķirts Iberpotash kā mazāka garantijas maksa, katru gadu sasniedza 1 % no starpības starp “pareizo” summu un faktiski samaksāto summu, kas noteikta attiecīgajam gadam, kā parādīts tālāk tabulā.

3. tabula

Atbalsta summas aprēķināšana

(123)

Tādējādi kopējā atbalsta summa, kas piešķirta Iberpotash kā mazāka bankas maksa par samazinātu garantiju līmeni attiecībā uz visu 2006.–2016. gada laikposmu, ir EUR 1 864 622.

Šis atbalsts tika piešķirts laikā, kad samazināts garantiju līmenis tika noteikts Spānijas iestāžu izdotajās vides atļaujās, t. i., 2006. gada 6. novembrī attiecībā uz Suria un 2008. gada 29. aprīlī attiecībā uz Balsareny/Sallent.

(124)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka 1. pasākums ir valsts atbalsts, un tādēļ tā izvērtēs šā pasākuma likumību un saderību ar iekšējo tirgu.

(125)

Spānijas Vides ministrija un Generalitat de Catalunya2007. gada 17. decembrī parakstīja vienošanos, kurā tās vienojās sadarboties un dalīt izmaksas attiecībā uz projektu, kura mērķis bija pārsegt Vilafruns atkritumu kalnu un tādējādi samazināt tā negatīvo ietekmi uz vidi. Finanšu ministrija piekrita izdalīt līdzekļus EUR 4 miljonu apmērā ieguldījumu izmaksu segšanai, bet pārējā summa bija jāsedz Agencia Catalana del Agua, valsts uzņēmumam, ko pārvaldīja Generalitat de Catalunya. Darbi šajā projektā sākās 2008. gada augustā un ilga 18 mēnešus. Kopējās ieguldījumu izmaksas bija EUR 7 887 571, un tās pilnībā sedza valsts iestādes saskaņā ar 2007. gada vienošanos.

(126)

Projektā bija paredzēts pārsegt Vilafruns atkritumu kalnu ar necaurlaidīgu plēvi (“lámina impermeable”), kas hermetizētu atkritumu kalnu un izolētu atkritumu sāli, neļaujot tam nonākt saskarē ar ārpusē esošo ūdeni un tādējādi novēršot jebkuras sāls noplūdes no šā kalna. Plēvi aizsargāja ģeotekstila folija, un tā tika pārklāta ar zemi, nodrošinot iespēju stādīt augus pārsegtā kalna virspusē.

(127)

Vilafruns atkritumu kalns atrodas Iberpotash teritorijā un ir tā īpašums. Tas tika nodots šim uzņēmumam saskaņā ar 1998. gada 21. oktobra pārdošanas līgumu, ar kuru Iberpotash iegādājās ieguves darbības Katalonijas reģionā no Sociedad Estatal de Participaciones Industriales – SEPI, Spānijas valsts kontrolakciju sabiedrības. Nodošanas laikā atkritumu kalns jau bija slēgts, jo to raktuvju ekspluatācija, pie kurām Vilafruns atkritumu kalns pieder, bija apturēta jau 1973. gadā.

(128)

Kā norādīts iepriekš, ieguldījumus Iberpotash teritorijā esošā un šim uzņēmumam piederošā Vilafruns atkritumu kalna pārsegšanā pilnībā finansēja valsts iestādes. Iberpotash sedz tikai iekārtas uzturēšanas izmaksas tās izmantošanas laikā.

(129)

Pārsegums, kuru uzstādīja 2008.–2009. gadā, attiecas uz atkritumu kalnu, kas Iberpotash pieder no 1998. gada, kad minētā ražotne tika privatizēta vienlaikus ar citām kālija karbonāta raktuvēm šajā reģionā. Kalns attiecas uz raktuvēm, kas izbeidza darbību jau 1973. gadā, un tādējādi Iberpotash pārņēma ražotni, kad tā vairs netika ekspluatēta. Līdz ar to Iberpotash apgalvo, ka tam nav pienākuma veikt nekādus pasākumus piesārņojuma novēršanai no šā kalna ne saskaņā ar valsts, ne arī Savienības tiesību aktiem, jo Iberpotash nav sākotnējais piesārņotājs.

(130)

Spānijas iestādes nepiekrīt šiem Iberpotash apgalvojumiem un uzskata, ka Iberpotash ir vispārīgs pienākums veikt atbilstošus pasākumus, lai novērstu piesārņojumu no tam piederošā atkritumu kalna, un apsaimniekot šo kalnu saskaņā ar spēkā esošajām tiesību normām. Tādēļ Iberpotash ir pienākums nodrošināt vides aizsardzības pasākumus, kas noteikti attiecīgajos tiesību aktos, un kompensēt jebkādu kaitējumu videi, ko šis kalns izraisa.

(131)

Arī trešās personas piezīmēs dota norāde uz Iberpotash pienākumu apsaimniekot Vilafruns no tā brīža, kad tam tika nodotas ieguves tiesības. Šāds pienākums noteikts Spānijas 1993. gada 15. jūlija Likumā Nr. 6/1993 par atkritumu apsaimniekošanu un arī karaļa 2001. gada 20. jūlija Dekrētā ar likuma spēku Nr. 1/2001, ar ko groza Spānijas Ūdenssaimniecības likumu. Trešā persona apgalvo – tas, ka Vilafruns raktuves vairs netika izmantotas laikā, kad tās iegādājās Iberpotash, nav būtiski, jo jebkuram ieguves koncesijas īpašniekam ir jāapsaimnieko visi ieguves atkritumi kopumā, t. i., arī tie atkritumi, kas radīti pirms tam, kad šis īpašnieks iegādājās koncesiju.

(132)

Komisija uzskata – tas, ka raktuves, kas atrodas pie Vilafruns atkritumu kalna, pārtrauca darboties jau 1973. gadā, pats par sevi neizslēdz Iberpotash kā īpašnieka pienākumu nodrošināt atbilstošu atjaunošanu. Kā apstiprina Spānijas iestādes, visos atjaunošanas plānos, tostarp 2008. gada plānā, bija paredzēti īpaši atjaunošanas pasākumi, kas Iberpotash bija obligāti jāveic attiecībā uz Vilafruns kalnu. Saskaņā ar Spānijas 1973. gada Ieguves likuma 121. pantu atjaunošanas plānā paredzēto pienākumu neizpilde ir smags pārkāpums. Turklāt Spānijas iestādes apgalvo, ka saskaņā ar spēkā esošajiem ūdens aizsardzības tiesību aktiem Iberpotash vienmēr ir bijis pienākums veikt nepieciešamos pasākumus ūdens piesārņojuma novēršanai no visām tā iekārtām, tostarp no Vilafruns kalna. Komisija arī atzīmē, ka saskaņā ar Ieguves atkritumu direktīvas 4. pantu uzņēmējam ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai iespēju robežās novērstu vai samazinātu jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, arī apsaimniekojot atkritumu iekārtu pēc tās slēgšanas.

(133)

Tāpat Iberpotash apgalvo, ka šīs ražotnes pārdošanas līgums ietver klauzulu, ko var izprast kā Iberpotash atbrīvojumu no atbildības par darbību, kura notikusi pirms 1997. gada, t. i., arī no jebkuras atbildības par atkritumu kalnu. Iberpotash šajā jautājumā atsaucas uz Augstākās tiesas 2009. gada 14. maija spriedumu, kurā citēts pārdošanas līguma noteikums, kurā paredzēts, ka pārdevējam ir jākompensē pircējam jebkurš pienākums, kas izriet no trešo personu prasījumiem saistībā ar apstākļiem, kuri iestājušies pirms tiesību nodošanas, ja šis pienākums nav ierakstīts bilancē un nav konstatēts rūpīgās izpētes procesa laikā. Iberpotash apgalvo, ka pienākumi saistībā ar Vilafruns atjaunošanu netika konstatēti pirms pārdošanas un bilancē nebija iekļautas nekādas ar to saistītas prasības, jo tolaik šāda juridiska pienākuma vēl nebija.

(134)

Tomēr Spānijas iestādes norāda, ka 1998. gada akciju pārdošanas līgums neietvēra nekādas īpašas prasības, kas radītu pārdevējam saistības pārņemt kādus pircēja pienākumus pēc akciju nodošanas.

(135)

Komisija arī atzīmē, ka noteikums, kas citēts Augstākās tiesas spriedumā, drīzāk ir standartizēts līguma noteikums, kas aizsargā pārdevēju pret turpmākiem trešo personu prasījumiem saistībā ar faktiem, kuri nav zināmi pārdošanas laikā. Tomēr Iberpotash nevar apgalvot, ka nav zinājis par Vilafruns atkritumu kalna esamību, jo tā pārņemšana bija darījuma sastāvdaļa un paredzēja atkritumu turētāja vispārīgu pienākumu nodrošināt atkritumu iekārtu pienācīgu apsaimniekošanu. Tas, ka Iberpotash uzņēmās pienākumus vides jomā attiecībā uz Vilafruns kalnu dažādos atjaunošanas plānos, apstiprina, ka šis uzņēmums bija informēts par minētajiem pienākumiem.

(136)

Tādēļ Komisija uzskata, ka pēc kālija karbonāta ieguves darbību iegādes Katalonijā 1998. gadā Iberpotash ir atbildīgs par Vilafruns atkritumu kalna pienācīgas apsaimniekošanas nodrošināšanu saskaņā ar spēkā esošajām tiesību normām.

(137)

Tomēr Spānijas iestādes, kaut arī piekrīt šādam secinājumam, apgalvo, ka Iberpotash pienākumi neietvēra Vilafruns atkritumu kalna pārsegšanu. Kā apgalvo Spānijas iestādes, Iberpotash pienākumi būtu izpildīti, ja tas veiktu ievērojami lētākus pasākumus, kas bija iekļauti 2008. gada sākotnējā atjaunošanas plānā (proti, uzstādītu cauruļvadu/drenāžas sistēmu un citus aizsardzības un atjaunošanas līdzekļus, kuru kopējās izmaksas bija aptuveni EUR (…) (*1)). Tās arī apgalvo (tāpat kā Iberpotash), ka valsts ieguldījumi kalna pārsegšanā nerada ekonomiskas priekšrocības Iberpotash, jo izmaksas, ko Iberpotash ietaupa (EUR (…)), daudz lielākā mērā atsver uzturēšanas izmaksas, kas šim uzņēmumam ir jāsedz iekārtas izmantošanas laikā (to apmērs ir EUR (…) tikai par laikposmu no 2015. gada marta līdz 2016. gada martam vien), un tām ir jāpieskaita zaudētās iespējas izmaksas, ko rada neiespējamība pārstrādāt un pārdot sāli no pārsegtā Vilafruns kalna, kā šis uzņēmums plāno darīt ar citiem atkritumu kalniem (30).

(138)

Komisija uzskata, ka neatkarīgi no Iberpotash pienākumu apmēra attiecībā pret Vilafruns nav iespējams, ka valsts ieguldījumi EUR 7,9 miljonu apmērā, kas nodrošināja ievērojami labāku vides aizsardzību un principā līdzinājās šo raktuvju teritorijas atjaunošanai, neradot nekādas ieguldījumu izmaksas Iberpotash, patiesi neradīja nekādas ekonomiskas priekšrocības Iberpotash. Atkritumu kalna pārseguma uzstādīšanas mērķis bija būtiski samazināt piesārņojumu, ko izraisa noplūdes no Vilafruns kalna. Citi pasākumi (bez atbalsta piesaistes) nebūtu nodrošinājuši tik labu un ilgtspējīgu aizsardzību un radītu Iberpotash risku, ka būs jāsedz piesārņojuma radītās izmaksas (kā apliecina 2014. gada 18. decembra un 2015. gada 25. februāra spriedumi krimināllietās saistībā ar citām raktuvēm – sk. sākšanas lēmuma 27. un 94. apsvērumu). Tāpēc no valsts līdzekļiem apmaksātas iekārtas izbūve ļāva Iberpotash labāk novērst piesārņojumu, samazināt vides riskus nākotnē un nodrošināt atkritumu kalna ilgtspējīgu atjaunošanu (līdzīgi kā tika atjaunoti citi sāls atkritumu kalni Francijā un Vācijā, kā iepriekš paskaidrots 26. un 32. apsvērumā). Gala rezultātā Iberpotash būtu obligāti jānodrošina Vilafruns atkritumu kalna pienācīga atjaunošana.

(139)

Visbeidzot, Komisija uzskata, ka šis pasākums ir selektīvs, jo ir īpaši paredzēts valsts finansējuma saņemšanai, lai varētu pārsegt Vilafruns atkritumu kalnu, kas atrodas Iberpotash īpašumā. Spānijas iestādes apgalvo, ka šis pasākums nevar būt selektīvs, jo Iberpotash ir vienīgais kālija karbonāta ieguves uzņēmums Spānijā, tādēļ to nevar salīdzināt ar citiem uzņēmumiem. Tomēr tas, ka Iberpotash ir vienīgais kālija karbonāta ieguves uzņēmums Spānijā, neizslēdz šā pasākuma selektivitāti, jo tas acīmredzami ir izstrādāts īpaši norādītai atkritumu iekārtai un nevis kādai citai.

(140)

Līdz ar to Komisija secina, ka 4. pasākums radīja selektīvas ekonomiskas priekšrocības Iberpotash.

(141)

Kopējās ieguldījumu izmaksas Vilafruns atkritumu kalna pārsegšanai sedza valsts iestādes – EUR 4 miljonu apmērā Spānijas Vides ministrija un pārējos EUR 3 887 571 – Agencia Catalana del Agua, valsts uzņēmums, ko pārvalda Generalitat de Catalunya, kas tādējādi apņēmās segt atlikušās ieguldījumu izmaksas, kuras Generalitat de Catalunyua bija piekritusi segt, parakstot 2007. gada 17. decembra vienošanos.

(142)

Ne Spānijas iestādes, ne Iberpotash nenoliedza valsts līdzekļu izmantošanu šajā pasākumā.

(143)

Turklāt lēmumu piešķirt valsts finansējumu Vilafruns atkritumu kalna pārsegšanai pieņēma Spānijas Vides ministrija un Generalitat de Catalunya, tādēļ tas nepārprotami ir attiecināms uz valsti.

(144)

Tādēļ Komisija secina, ka 4. pasākums ietver valsts līdzekļu nodošanu un ir attiecināms uz valsti.

(145)

Kā sīkāk norādīts iepriekš (sk. 103. un 105. apsvērumu), Iberpotash konkurē ar citiem kālija karbonāta un sāls ražotājiem. Tādēļ tas, ka vismaz daļa no tā pienākumiem vides jomā attiecībā uz Vilafruns tika finansēta no valsts līdzekļiem, var izkropļot konkurenci, mākslīgi samazinot Iberpotash izmaksas un tādējādi radot pārmērīgas priekšrocības vis-à-vis tā konkurentiem.

(146)

Tādējādi Komisija secina, ka 4. pasākums var izkropļot konkurenci.

(147)

Gan kālija karbonātu, gan sāli tirgo ES teritorijā (sk. iepriekš 106. un 107. apsvērumu), tādēļ Komisija secina, ka 4. pasākums ietekmē ES iekšējo tirdzniecību.

(148)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka 4. pasākums ir valsts atbalsts, kura apmērs ir EUR 7 887 571, un tādēļ tā izvērtēs šā pasākuma likumību un saderību ar iekšējo tirgu.

(149)

Gan 1. pasākums, gan 4. pasākums tika piešķirts, pārkāpjot paziņošanas un nogaidīšanas pienākumus, kas noteikti LESD 108. panta 3. punktā. Tādēļ Komisija uzskata, ka abi šie pasākumi ir uzskatāmi par nelikumīgu valsts atbalstu.

(150)

Ne Spānijas iestādes, ne Iberpotash nenorāda nekādu saderības pamatojumu atbalstam, kas piešķirts kā zemāka līmeņa finansiālas garantijas, nekā paredzēts attiecīgajos tiesību aktos.

(151)

Komisija uzskata, ka šis pasākums ir darbības atbalsts Iberpotash, jo tā atļautās izmaksas saistībā ar garantijas maksu bija mazākas nekā nepieciešams ilgā laikposmā – no 2006. līdz 2016. gadam.

(152)

Komisija nekonstatē nekādu iespējamu saderības pamatojumu šādam darbības atbalstam, kas piešķirts bez jebkāda acīmredzama sabiedrisko interešu mērķa, un tādēļ secina, ka šis pasākums, kas paredzēja samazinātu finansiālo garantiju līmeni Iberpotash, ir nesaderīgs atbalsts, kas izpaudās kā mazāka bankas maksa, kura radās pārmērīgi zema finansiālo garantiju līmeņa dēļ.

(153)

Spānijas iestādes apgalvo, ka gadījumā, ja Vilafruns atkritumu kalna pārsegšana būtu valsts atbalsts, tas būtu saderīgs, pamatojoties uz 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādņu 3.1.1. iedaļu attiecībā uz vides atbalstu uzņēmumiem, kas pārsniedz Savienības standartus vai paaugstina vides aizsardzības līmeni gadījumā, ja Savienības standartu nav.

(154)

Tās uzskata, ka atkritumu kalna pārsegšana ir izmēģinājuma projekts, kura mērķis ir pārbaudīt jaunu tehnoloģiju sāls atkritumu kalna noplūžu novēršanai. Tika apgalvots, ka Vilafruns ražotne tika izvēlēta šim izmēģinājuma projektam tās īpatnību dēļ (mazāks apjoms, pirmā sāls kalna atrašanās vieta pašā Llobregat upes augštecē; tas, ka šīs ražotne nedarbojās jau desmitiem gadu). Ja iestādes iegūtu datus par faktiskajiem rezultātiem, tās varētu labāk risināt vispārīgo problēmu saistībā ar sāls atkritumu kalniem šajā reģionā. Līdz ar to ir sagaidāms, ka šis projekts sekmēs vides saglabāšanu, aizsardzību un atjaunošanu Llobregat upes baseina reģionā, tādēļ tam ir sabiedriskas nozīmes mērķis.

(155)

Spānijas iestādes arī paskaidro, ka šis projekts ietilpst vispārīgajā plānā, kā uzlabot Katalonijas ūdenstilpņu apsaimniekošanu, nosakot dažādus pasākumus, – daži no tiem tiktu finansēti no valsts, bet citi – no privātiem līdzekļiem.

(156)

Komisija atzīst, ka 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādnes patiešām nodrošina pamatu saderības izvērtējumam šajā lietā. Jo īpaši 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādņu 205. punkts saistībā ar 2014. gada Enerģētikas un vides atbalsta pamatnostādņu (31) 248. punktu ļauj Komisijai piemērot noteikumus, kas paredzēti 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādnēs, attiecībā uz nelikumīgo atbalstu, kas piešķirts 2009.–2011. gadā.

(157)

Saskaņā ar 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādņu 3.1.1. iedaļu ieguldījumu atbalsts, kas ļauj uzņēmumiem pārsniegt Savienības vides aizsardzības standartus vai paaugstināt vides aizsardzības līmeni, ja Savienības standartu nav, tiks atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu EK Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta nozīmē [pašlaik LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts], ja būs izpildīti nosacījumi, kas paredzēti 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādņu 74.–84. punktā un 3.2. iedaļā.

(158)

Savienības standarti ieguves atkritumu atjaunošanai ir noteikti Ieguves atkritumu direktīvā. Tomēr saskaņā ar Direktīvas 24. panta 4. punktu – tās 5. pantu, 6. panta 3., 4. un 5. punktu, 7. un 8. pantu, 12. panta 1. un 2. punktu un 14. panta 1., 2. un 3. punktu nepiemēro atkritumu iekārtām, kas pārtraukušas atkritumu pieņemšanu pirms 2006. gada 1. maija, kā tas ir arī Vilafruns atkritumu kalna gadījumā. Tādēļ šajā gadījumā nav īpašu Savienības standartu, kas noteiktu līmeni, kāds jāsasniedz attiecībā uz Vilafruns atkritumu kalnu vides nozīmē.

(159)

Viena trešā persona apgalvo, ka Iberpotash jau 2008.–2009. gadā bija tūlītējs juridisks pienākums nodrošināt šā kalna pārsegšanu, tomēr šī persona neiesniedza nekādus konkrētus pierādījumus šā apgalvojuma pamatošanai. Jebkurā gadījumā Komisija uzskata, ka, pat ja Iberpotash gala rezultātā būtu pienākums nodrošināt Vilafruns atkritumu kalna pienācīgu atjaunošanu nākotnē, šāda pienākuma nebija 2008.–2009. gadā un Iberpotash arī bez atbalsta būtu spējis turpināt šā atkritumu kalna apsaimniekošanu, izpildot savus pienākumus, kas paredzēti spēkā esošajā atjaunošanas plānā.

(160)

Saskaņā ar 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādņu 79. punktu šāda atbalsta intensitāte lielos uzņēmumos nedrīkst pārsniegt 50 % no attiecināmajām izmaksām. Ja ieguldījums attiecas uz ekoloģiska inovāciju aktīva iegādi vai ekoloģiska inovāciju projekta sākšanu, atbalsta intensitāti var palielināt par desmit procentpunktiem, ievērojot 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādņu 78. punkta nosacījumus. Turklāt atbalsta intensitāte var sasniegt 100 % gadījumos, kad ieguldījumu atbalsts ir piešķirts patiesā un konkurētspējīgā solīšanas procesā, pamatojoties uz skaidriem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem, efektīvi nodrošinot, ka atbalsts ir ierobežots līdz nepieciešamajam minimumam, lai tas nāktu par labu videi (sk. 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādņu 77. punktu). Šādai konkursa procedūrai ir jābūt nediskriminējošai un jānodrošina, ka tajā piedalās pietiekams uzņēmumu skaits. Turklāt ar konkursa procedūru saistītajam budžetam ir jābūt saistošam ierobežojumam tādā nozīmē, ka ne visi dalībnieki var saņemt atbalstu.

(161)

Saskaņā ar 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādņu 80. punktu attiecināmās izmaksas ir jāierobežo ar papildu ieguldījumu izmaksām, kas nepieciešamas augstāka vides aizsardzības līmeņa sasniegšanai, atņemot no tām jebkurus darbības ieņēmumus un pieskaitot tām jebkuras darbības izmaksas pirmajos piecos gados. Ja nav Savienības standartu, šīs papildu ieguldījumu izmaksas veido ieguldījumu izmaksas, kas nepieciešamas augstāka vides aizsardzības līmeņa sasniegšanai nekā tas, kuru attiecīgais uzņēmums sasniegtu bez jebkāda vides atbalsta (sk. 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādņu 84. punkta c) apakšpunktu).

(162)

Šajā gadījumā Spānijas iestādes apgalvo, ka pirms ieguldījuma kalna pārsegumā Iberpotash spēkā esošais atjaunošanas plāns paredzēja īpašus atjaunošanas pasākumus Vilafruns atkritumu kalnam, kuru mērķis bija ierobežot noplūdes no atkritumu kalna un tādējādi samazināt to ietekmi uz vidi. Šo pasākumu paredzamās izmaksas, kas bez valsts atbalsta radīja hipotētisku situāciju saskaņā ar 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādņu 81. punkta a) apakšpunktu, bija EUR (…). Komisija izprot, ka Spānijas iestādes šos pasākumus atzina par pietiekamiem, lai varētu nodrošināt to vides pienākumu izpildi, kas tolaik bija piemērojami slēgtajam Vilafruns atkritumu kalnam.

(163)

Turklāt, kā paskaidroja Spānijas iestādes, Vilafruns atkritumu kalna pārsegšana tika atzīta par tā saucamo “izmēģinājuma projektu”, lai pārbaudītu praksē, cik lielā mērā šāda atjaunošanas metode ir piemērota vides problēmu risināšanai Llobregat reģionā. Tāpēc šis pārsegums netika veidots, pildot kādu spēkā esošu juridisku pienākumu to izveidot, bet gan ņemot vērā plašākas sabiedriskās intereses, lai atrastu vispiemērotāko atjaunošanas metodi, kuru nākotnē varētu izmantot attiecībā uz visiem pārējiem atkritumu kalniem, kas ietekmē vidi šajā reģionā.

(164)

Tāpēc Vilafruns atkritumu kalna pārsegšana 2008.–2009. gadā ļāva Iberpotash paaugstināt vides aizsardzības līmeni, kas izrietēja no šā uzņēmuma darbības, jo nebija Savienības standartu saskaņā ar 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādņu 74. punkta b) apakšpunktu.

(165)

Ņemot vērā iepriekš minēto, papildu ieguldījumu izmaksas attiecībā uz šo ieguldījumu projektu būtu ieguldījumu izmaksas EUR 7 887 571 apmērā, atņemot no tām izmaksas EUR (…) apmērā hipotētiskā scenārija gadījumā. Tā kā Vilafruns raktuves netika izmantotas jau daudzus gadus, šā atkritumu kalna pārsegšana nerada nekādus darbības ieņēmumus. Darbības izmaksas, ko rada iekārtas uzturēšana, pagājušā gadā, kā informēja Spānijas iestādes, bija EUR (…). Pieņemot, ka tās nemainītos pirmos piecus gadus, darbības izmaksu kopējā summa, kas jāpieskaita attiecināmām izmaksām, būtu EUR (…). Tādējādi kopējās attiecināmās izmaksas būtu EUR 7 804 922,60 (32).

(166)

Tā kā atbalsta kopējās ieguldījumu izmaksas bija EUR 7 887 571, tas pārsniedz 100 % no attiecināmajām izmaksām.

(167)

Spānijas iestādes nav sniegušas nekādus pierādījumus, ka Vilafruns atkritumu kalns būtu izvēlēts patiesi konkurētspējīgā solīšanas procesā, pamatojoties uz skaidriem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem, no lielāka skaita citu iespējamo projektu. Faktiski Spānijas iestādes izvēlējās šo kalnu tikai tā īpašību dēļ, kas tika atzītas par piemērotām šādam projektam (sk. iepriekš 154. apsvērumu). Tādēļ šajā gadījumā nevar piemērot 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādņu 77. punktu, kas atļauj nodrošināt atbalsta intensitāti līdz 100 % apmērā.

(168)

Turklāt Komisija uzskata, ka metodi, kas paredz atjaunot atkritumu kalnu, izveidojot necaurlaidīga slāņa pārsegumu, kas nodrošina hidroizolāciju, nevar atzīt par ekoloģisku inovāciju projektu 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādņu 78. punkta nozīmē. Neraugoties uz Spānijas iestāžu apgalvojumiem, ka šāda pārsegšana ir unikāla un novatoriska metode, to nevar atzīt par jaunu vai būtiski uzlabotu, salīdzinot ar nozares jaunākajiem sasniegumiem Savienībā, šādu iemeslu dēļ.

(169)

Ir iespējamas tehniskas atšķirības starp Vilafruns pārsegumu un to pārsegumu, kas izveidots Elzasas atkritumu kalniem, kā tehniskajā informācijā norāda Agencia Catalana del Agua. Tomēr līdzīga metodika, kuras mērķis ir pārsegt un hermetizēt kalnu ar necaurlaidīgu materiālu, jau ir izmantota, jo īpaši Vācijā. Saskaņā ar Vācijas eksperta grāmatu, kurā īpaša uzmanība pievērsta pieejamām tehnoloģijām kālija karbonāta ieguves rūpniecībā (33), Vācijā ir liela 30 gadus ilga pieredze visu kālija karbonāta ieguves atkritumu kalnu pārsegšanā, lai novērstu ūdens iesūkšanos kalnā un tādējādi samazinātu noplūdes. Šajā grāmatā apgalvots, ka eksperimentālā kārtā atkritumu kalnu pārsegšana Vācijā sākās jau 1950. gados un no 1970. gadiem, bet jo īpaši no 1990. gadiem, Vācijā tika pārsegti daudzi (galvenokārt vidēja lieluma) atkritumu kalni, vienlaikus izmēģinot dažāda veida materiālus un paņēmienus. Vācijas kālija karbonāta ieguves uzņēmuma K+S gada ziņojumā par 2015. gadu norādīts, ka mazas un vidēja lieluma vairs neizmantotas atkritumu kaudzes ir pārsegtas šā uzņēmuma vecās atkritumu stratēģijas ietvaros, cenšoties novērst un samazināt ilgtermiņa ietekmi uz dabu un vidi. Pašlaik kopumā tiek uzturēta 41 vairs neizmantota atkritumu kaudze Lejassaksijā un divas Bādenē-Virtembergā. No tām 15 ir apstādītas ar augiem un vēl sešās notiek apstādīšanas process (34).

(170)

Tādējādi, pat ja šo projektu tehniskās detaļas var atšķirties, atkarībā no katras teritorijas īpatnībām, šādu projektu nevar uzskatīt par ekoloģiski novatorisku saskaņā ar 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādņu 3.1.1. iedaļu.

(171)

Tādēļ maksimālā atbalsta intensitāte Iberpotash kā lielam uzņēmumam saskaņā ar 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādņu 76. punktu ir 50 % no attiecināmajām izmaksām.

(172)

Līdz ar to maksimālā atbalsta summa, ko Komisija atzīst par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādnēm kā ieguldījumu atbalstu, kas ļauj Iberpotash paaugstināt vides aizsardzības līmeni, ir EUR 3 902 461,30.

(173)

Tādēļ Komisija uzskata, ka pārējā šā pasākuma kopējā atbalsta summa (t. i., EUR 3 985 109,70) ir nelikumīgs un nesaderīgs atbalsts.

(174)

Atbilstīgi Līgumam un Tiesas iedibinātajai judikatūrai, ja Komisija konstatējusi atbalsta nesaderību ar iekšējo tirgu, tai ir tiesības pieprasīt attiecīgajai dalībvalstij šā atbalsta atcelšanu vai pārveidošanu (35). Arī Tiesa ir pastāvīgi lēmusi, ka dalībvalstij pienākumu atcelt atbalstu, ko Komisija uzskata par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, nosaka, lai atjaunotu iepriekšējo stāvokli (36).

(175)

Šajā saistībā Tiesa ir noteikusi, ka minētais mērķis ir sasniegts, ja saņēmējs ir atmaksājis nelikumīgā atbalsta summas un tādējādi zaudējis priekšrocību, kas tam bijusi tirgū attiecībā pret konkurentiem, un ir atjaunots stāvoklis, kāds bijis pirms atbalsta piešķiršanas (37).

(176)

Saskaņā ar judikatūru Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (38) 16. panta 1. punktā ir noteikts, ka tad, “kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja (…)”.

(177)

Tādējādi, ņemot vērā to, ka attiecīgie pasākumi:

(178)

Komisija secina, ka Spānija ir nelikumīgi īstenojusi atbalstu, kas piešķirts Iberpotash saskaņā ar 1. pasākumu kā pārmērīgi maza garantiju maksa, kas izriet no pārmērīgi zema garantiju līmeņa attiecībā uz 2006.–2016. gadu, un ir EUR 1 864 622, pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punktu. Komisija secina, ka šis atbalsts ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu un ir atgūstams.

(179)

Komisija secina, ka Spānija ir nelikumīgi īstenojusi ieguldījumu atbalstu, kas ļāva Iberpotash paaugstināt vides aizsardzības līmeni, pārsedzot Vilafruns atkritumu kalnu (4. pasākums), tādējādi pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punktu.

(180)

Tomēr Komisija secina, ka daļa no 4. pasākuma, kas atbilst EUR 3 902 461,30, ir saderīga ar iekšējo tirgu 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta nozīmē, jo tā atbilst 2008. gada Vides atbalsta pamatnostādnēm.

(181)

No otras puses, Komisija secina, ka 4. pasākuma kopējās atbalsta summas pārējā daļa, kas pārsniedz atļauto maksimālo atbalsta intensitāti, proti, EUR 3 985 109,70, ir nesaderīga ar iekšējo tirgu un ir atgūstama,