(1)

1996. gada Starptautiskās konvencijas par atbildību un kaitējuma kompensāciju sakarā ar bīstamu un kaitīgu vielu pārvadāšanu pa jūru (“1996. gada HNS konvencija”) mērķis ir nodrošināt atbilstīgu, ātru un efektīvu kompensāciju personām, kas cieš no kaitējuma, ko radījusi bīstamu un kaitīgu vielu noplūde saistībā ar jūras pārvadājumiem. 1996. gada HNS konvencija likvidēja ievērojamu robu starptautiskajā tiesiskajā regulējumā attiecībā uz atbildību jūras transporta kontekstā.

(2)

Padome 2002. gadā pieņēma Lēmumu 2002/971/EK (2). Saskaņā ar minēto lēmumu dalībvalstīm bija jāveic vajadzīgie pasākumi, lai saprātīgā termiņā – ja iespējams, pirms 2006. gada 30. jūnija – ratificētu 1996. gada HNS konvenciju vai pievienotos tai. Minēto konvenciju pēc tam ratificēja četras dalībvalstis. 1996. gada HNS konvencija nav stājusies spēkā.

(3)

1996. gada HNS konvencija ir grozīta ar 1996. gada HNS konvencijas 2010. gada protokolu (“2010. gada protokols”). Saskaņā ar 2010. gada protokola 2. pantu un 18. panta 1. punktu 1996. gada HNS konvencija un 2010. gada protokols starp 2010. gada protokola pusēm jālasa, jāinterpretē un jāpiemēro kopā kā viens, vienots instruments.

(4)

Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) Sekretariāts sagatavoja teksta redakciju, ar ko konsolidē 1996. gada HNS konvenciju un 2010. gada protokolu (“2010. gada HNS konvencija”), un SJO Juridiskā komiteja to apstiprināja savā 98. sanāksmē. 2010. gada HNS konvencija nav instruments, kurš ir atvērts parakstīšanai vai ratifikācijai. 2010. gada HNS konvencija stāsies spēkā, tiklīdz dalībvalstīs stāsies spēkā 2010. gada protokols.

(5)

Ja valsts piekrīt uzņemties 2010. gada protokolā paredzētās saistības, tad saskaņā ar 2010. gada protokola 20. panta 8. punktu tiek anulēta attiecīgās valsts iepriekš izteikta piekrišana uzņemties 1996. gada HNS konvencijā paredzētās saistības. Tādējādi valstis, kuras ir 1996. gada HNS konvencijas Līgumslēdzējas puses, vairs nebūs minētās konvencijas Līgumslēdzējas puses no brīža, kad tās piekritīs uzņemties 2010. gada protokolā paredzētās saistības saskaņā ar minētā protokola 20. pantu un jo īpaši tā 2., 3. un 4. punktu.

(6)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/35/EK (3) mērķis ir novērst un atlīdzināt kaitējumu videi, kas nodarīts dažādu profesionālo darbību rezultātā, ieskaitot bīstamu preču pārvadājumus pa jūru. Tomēr to nepiemēro miesas bojājumu gadījumos, gadījumos, kad kaitējums nodarīts privātīpašumam, vai jebkādu mantisku zaudējumu gadījumā, un tā neskar nekādas tiesības attiecībā uz šāda kaitējumu atlīdzināšanu. Tāpēc minētās direktīvas priekšmets daļēji – taču ne lielā mērā – pārklājas ar 2010. gada HNS konvencijas priekšmetu. Dalībvalstis saglabā kompetenci tajos 2010. gada HNS konvencijas aspektos, kuri neietekmē kopīgos noteikumus.

(7)

2010. gada HNS konvencija tāpat kā tās priekštece ir īpaši svarīga Savienības un dalībvalstu interesēm, jo tā paredz labāku aizsardzību personām, kas cietušas no kaitējuma sakarā ar HNS pārvadāšanu pa jūru, tostarp saistībā ar kaitējumu videi, atbilstīgi 1982. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijai.

(8)

Lai valstis kļūtu par 2010. gada protokola Līgumslēdzējām pusēm un tādējādi arī par 2010. gada HNS konvencijas Līgumslēdzējām pusēm, tām vienlaikus ar piekrišanas instrumentu SJO ģenerālsekretāram jāiesniedz attiecīgie dati par kopējo apjomu kontributīvajām kravām atbilstīgi 2010. gada HNS konvencijai (“HNS kontributīvās kravas”) iepriekšējā kalendārajā gadā saskaņā ar tās 20. panta 4. punktu. Tāpēc valstīm, pirms tās piekrīt uzņemties 2010. gada protokolā paredzētās saistības, jāizveido HNS kontributīvo kravu ziņošanas sistēma.

(9)

SJO Juridiskā komiteja 2013. gadā savā 100. sesijā apstiprināja Pamatnostādnes par HNS kontributīvo kravu ziņošanu, kuras tika izstrādātas, lai ratificējošās valstis pirms 2010. gada protokola stāšanās spēkā varētu vieglāk pieņemt tiesību aktus par ziņošanu un lai veicinātu 2010. gada HNS konvencijas attiecīgo prasību globālu, vienādu un efektīvu īstenošanu.

(10)

Lai visām attiecīgajām ieinteresētajām personām nodrošinātu juridisko noteiktību, dalībvalstīm būtu vienai otra, Padome un Komisija pienācīgi jāinformē par savām HNS kontributīvo kravu ziņošanas sistēmām. Minēto informāciju varētu darīt pieejamu neformālā veidā, izmantojot esošos kanālus, piemēram, Padomes darba sagatavošanas struktūras.

(11)

Dalībvalstu apmaiņa ar paraugpraksi par HNS kontributīvo kravu ziņošanas sistēmas izveidi varētu atvieglot dalībvalstu centienus izstrādāt šādu ziņošanas sistēmu.

(12)

Tāpat kā 1996. gada HNS konvencijas gadījumā, tā kā nav paredzēta reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas (REIO) klauzula, par 2010. gada protokola pusi var būt tikai suverēnas valstis. Tāpēc Savienība nevar ratificēt 2010. gada protokolu un līdz ar to arī 2010. gada HNS konvenciju vai pievienoties šiem dokumentiem.

(13)

Tam, ka visas dalībvalstis 2010. gada protokolu ratificē noteiktā termiņā, būtu jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi Savienībā visiem dalībniekiem, uz kuriem attiecas 2010. gada HNS konvencijas piemērošana.

(14)

Tā kā HNS režīms pēc būtības ir starptautisks, būtu jācenšas panākt visā pasaulē vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem dalībniekiem, uz kuriem attiecas 2010. gada HNS konvencijas piemērošana. Līdz ar to 2010. gada protokolam ir jāaptver visa pasaule.

(15)

Tādēļ dalībvalstīm būtu jāatļauj ratificēt 2010. gada protokolu vai attiecīgā gadījumā tam pievienoties attiecībā uz daļām, kas ietilpst ekskluzīvā Savienības kompetencē, izņemot aspektus, kas saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās. Uz 2010. gada HNS konvencijas noteikumiem, kas ir Savienībai piešķirtajā kompetencē saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās, jāattiecas lēmumam, ko pieņem līdztekus šim lēmumam,