12.4.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 99/1

(1)

Iekšējā enerģijas tirgus pareizai darbībai nepieciešams, lai uz Savienībā importēto enerģiju pilnībā attiektos noteikumi, ar ko izveido iekšējo enerģijas tirgu. Savienības energoapgādes stabilitātes nodrošināšanā liela nozīme ir pārredzamībai un atbilstībai Savienības tiesību aktiem. Iekšējais enerģijas tirgus, kas nedarbojas pareizi, nostāda Savienību neaizsargātā un diskriminētā stāvoklī enerģijas piegādes drošības jomā un apdraud potenciālās Eiropas patērētāju un rūpniecības priekšrocības.

(2)

Lai nodrošinātu Savienības energoapgādi, nepieciešams dažādot enerģijas avotus un veidot jaunus enerģētikas tīklu starpsavienojumus starp dalībvalstīm. Vienlaikus ir būtiski enerģētiskās drošības jomā ciešāk sadarboties ar Savienības kaimiņvalstīm un ar stratēģiskajiem partneriem.

(3)

Enerģētikas savienības stratēģijai, ko Komisija pieņēma 2015. gada 25. februārī, ir mērķis nodrošināt patērētājiem drošu, ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un cenas ziņā pieejamu enerģiju. Konsekventa un saskaņota enerģētikas, tirdzniecības un ārpolitikas nostādņu īstenošana būtiski veicinās minētā mērķa sasniegšanu. Precīzāk, Enerģētikas savienības stratēģija uzsver, ka nolīgumu par enerģijas iegādi no trešām valstīm pilnīga atbilstība Savienības tiesību aktiem ir svarīga enerģijas drošības nodrošināšanai, pamatojoties uz analīzi, kas jau tika veikta 2014. gada 28. maija Eiropas Enerģētikas drošības stratēģijā. Tāpat arī Eiropadome 2015. gada 19. marta secinājumos aicināja ievērot pilnīgu atbilstību Savienības tiesību aktiem visos nolīgumos, kas saistīti ar gāzes iegādi no ārējiem piegādātājiem, it īpaši, pastiprinot šo nolīgumu pārredzamību un saderību ar Savienības enerģijas piegādes drošības noteikumiem.

(4)

Eiropas Parlaments 2015. gada 15. decembra rezolūcijā “Virzība uz Eiropas enerģētikas savienību” uzsvēra nepieciešamību veicināt Savienības energoapgādes ārējās drošības politikas saskaņotību un uzlabot pārredzamību ar enerģētiku saistītajos nolīgumos.

(5)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 994/2012/ES (3) ir bijis noderīgs, lai varētu saņemt informāciju par pastāvošajiem starpvaldību nolīgumiem un apzināt to radītās problēmas attiecībā uz saderību ar Savienības tiesību aktiem.

(6)

Tomēr ir izrādījies, ka Lēmums Nr. 994/2012/ES nav efektīvs, jo nespēj nodrošināt starpvaldību nolīgumu atbilstību Savienības tiesību aktiem. Minētais lēmums lielākoties bija balstīts uz starpvaldību nolīgumu novērtējumu, ko Komisija veica pēc tam, kad dalībvalstis tos bija noslēgušas ar trešām valstīm. Lēmuma Nr. 994/2012/ES īstenošanā gūtā pieredze liecina, ka šādā pēcpārbaudē netiek pilnībā izmantotas visas iespējas nodrošināt starpvaldību nolīgumu atbilstību Savienības tiesību aktiem. Konkrēti, starpvaldību nolīgumi bieži vien nesatur piemērotus izbeigšanas vai pielāgošanas noteikumus, kas ļautu dalībvalstīm novērst jebkuru neatbilstību Savienības tiesību aktiem saprātīgā termiņā. Turklāt parakstītāju nostājas jau ir apstiprinātas, un tas rada politisko spiedienu nemainīt nevienu nolīguma aspektu.

(7)

Augsta līmeņa pārredzamība attiecībā uz nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā veicinās gan Savienības iekšējo sadarbību ārējās attiecībās enerģētikas jomā, gan to Savienības ilgtermiņa politikas mērķu sasniegšanu, kas saistīti ar enerģētiku, klimatu un energoapgādes drošību.

(8)

Lai novērstu jebkuru neatbilstību Savienības tiesību aktiem un sekmētu pārredzamību, dalībvalstīm būtu iespējami drīz jāinformē Komisija par nodomu sākt sarunas par jauniem starpvaldību nolīgumiem vai starpvaldību nolīgumu grozījumiem. Komisija būtu regulāri jāinformē par šo sarunu gaitu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai uzaicināt Komisiju piedalīties sarunās kā novērotāju. Komisijai vajadzētu spēt pieprasīt piedalīties sarunās kā novērotājai.

(9)

Sarunās par starpvaldību nolīgumu Komisijai vajadzētu būt iespējai ieteikt attiecīgajai dalībvalstij, kā novērst minētā nolīguma nesaderību ar Savienības tiesību aktiem. Minētajā saistībā Komisijai vajadzētu būt arī iespējai vērst attiecīgās dalībvalsts uzmanību uz atbilstīgajiem Savienības enerģētikas politikas mērķiem, dalībvalstu savstarpējās solidaritātes principu un Padomes vai Eiropadomes secinājumos pieņemtajām Savienības politikas nostājām. Tomēr tam nevajadzētu būt daļai no Komisijas juridiskā novērtējuma par starpvaldību nolīguma vai grozījuma projektu.

(10)

Lai nodrošinātu atbilstību Savienības tiesību aktiem un pienācīgi ņemot vērā to, ka pašlaik starpvaldību nolīgumiem gāzes vai naftas jomā un to grozījumiem ir relatīvi vislielākā ietekme uz pareizu iekšējā enerģijas tirgus darbību un uz Savienības energoapgādes drošību, dalībvalstīm ex ante kārtībā būtu Komisijai jāpaziņo starpvaldību nolīgumu projekti, kas saistīti ar gāzi vai naftu, pirms tie kļūst pusēm juridiski saistoši. Komisijai sadarbības garā būtu jāpalīdz dalībvalstij apzināt atbilstības problēmas starpvaldību nolīguma vai grozījumu projektā. Tad attiecīgā dalībvalsts būtu labāk sagatavojusies noslēgt nolīgumu, kas atbilst Savienības tiesību aktiem.

(11)

Komisijai būtu nepieciešams pietiekams laiks, lai veiktu šādu novērtēšanu un nodrošinātu iespējami lielāku juridisko noteiktību, vienlaikus nepieļaujot nevajadzīgu kavēšanos. Attiecīgā gadījumā Komisijai būtu jāapsver iespēja saīsināt termiņus, kas paredzēti tās novērtējumam, jo īpaši, ja dalībvalsts to prasa vai pietiekami detalizēti ir informējusi Komisiju sarunu fāzē, un ņemot vērā to, cik lielā mērā starpvaldību nolīguma vai grozījuma projekta pamatā ir paraugklauzulas. Lai varētu pilnībā izmantot Komisijas atbalstu, dalībvalstīm, ja tās ir izvēlējušās Komisijai pieprasīt ex ante novērtējumu, būtu jāatturas no tāda starpvaldību nolīguma noslēgšanas, kas attiecas uz gāzi vai naftu, vai tāda starpvaldības nolīgumu noslēgšanas, kas attiecas uz elektroenerģiju, kamēr Komisija nav informējusi dalībvalsti par savu vērtējumu. Dalībvalstīm būtu jādara viss iespējamais, lai panāktu piemērotu risinājumu, kas novērstu jebkuru apzināto nesaderību.

(12)

Saistībā ar Enerģētikas savienības stratēģiju vissvarīgākā joprojām ir jau noslēgto un vēl plānoto starpvaldību nolīgumu pārredzamība, un tā ir svarīgs priekšnosacījums Savienības energoapgādes stabilitātes nodrošināšanai. Tādēļ dalībvalstīm arī turpmāk būtu jāpaziņo Komisijai par pastāvošajiem un plānotajiem starpvaldību nolīgumiem neatkarīgi no tā, vai tie jau ir stājušies spēkā vai tiek piemēroti provizoriski Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 25. panta nozīmē, kā arī par jaunajiem starpvaldību nolīgumiem.

(13)

Komisijai būtu jānovērtē to starpvaldību nolīgumu saderība ar Savienības tiesību aktiem, kuri ir spēkā vai kurus provizoriski piemēro šā lēmuma spēkā stāšanās dienā, un attiecīgi jāinformē dalībvalstis. Nesaderības gadījumā dalībvalstīm būtu jādara viss iespējamais, lai panāktu piemērotu risinājumu, kas novērstu apzināto nesaderību.

(14)

Šis lēmums būtu jāpiemēro starpvaldību nolīgumiem. Starpvaldību nolīgumos, jo īpaši to saturā, un neatkarīgi no tā oficiālā apzīmējuma tiek pausts pušu nodoms par to, ka nolīgumam vajadzētu būt pilnībā vai daļēji saistošam. Būtu jāpaziņo tikai par tiem starpvaldību nolīgumiem, kas attiecas uz enerģijas iegādi, tirdzniecību, pārdošanu, tranzītu, uzglabāšanu vai piegādi vismaz vienā vai uz vienu dalībvalsti vai tādas enerģētikas infrastruktūras celtniecību vai darbību, kurai ir fizisks savienojums vismaz ar vienu dalībvalsti. Šaubu gadījumā dalībvalstīm būtu nekavējoties jāapspriežas ar Komisiju. Principā šim lēmumam nebūtu jāattiecas uz nolīgumiem, kas vairs nav spēkā vai ko vairs nepiemēro.

(15)

Šajā lēmumā tas ir akta vai tā daļu juridiski saistošais spēks, nevis tā oficiālais apzīmējums, kas kādu aktu kvalificē par starpvaldību nolīgumu vai par nesaistošu aktu – ja šāda juridiski saistoša spēka nav.

(16)

Dalībvalstis veido attiecības ar trešām valstīm, ne tikai noslēdzot starpvaldību nolīgumus, bet arī izmantojot nesaistošus aktus, kurus bieži oficiāli apzīmē kā saprašanās memorandus, kopīgas deklarācijas, kopīgas ministru deklarācijas, vienotas rīcības, kopīgus rīcības kodeksus vai ar līdzīgiem jēdzieniem. Tā kā tie nav juridiski saistoši, juridiski nevar pieprasīt dalībvalstīm tos īstenot, tostarp gadījumos, ja šāda īstenošana nav saderīga ar Savienības tiesību aktiem. Pat ja tie nav juridiski saistoši, tos var izmantot, lai veidotu detalizētu enerģētikas infrastruktūras un enerģijas piegādes sistēmu. Lielākas pārredzamības labad dalībvalstīm vajadzētu spēt iesniegt Komisijai nesaistošus aktus, proti, tādas vienošanās starp vienu vai vairākām dalībvalstīm un vienu vai vairākām trešām valstīm, kas nav juridiski saistošas un kas uzliek nosacījumus enerģijas piegādei vai enerģētikas infrastruktūras attīstībai, tostarp iekļaujot ar to saistītu Savienības tiesību interpretāciju, – vai arī grozījumus šādos nesaistošos aktos, tostarp arī jebkurus to pielikumus. Ja nesaistošais akts vai grozījums nepārprotami atsaucas uz citiem dokumentiem, attiecīgajai dalībvalstij vajadzētu spēt iesniegt arī minētos citus dokumentus.

(17)

Šim lēmumam nebūtu jāattiecas uz starpvaldību nolīgumiem un nesaistošiem aktiem, kas pilnībā jādara zināmi Komisijai, izpildot citus Savienības tiesību aktus, vai kas attiecas uz jautājumiem, ko regulē Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgums.

(18)

Šim lēmumam nebūtu jārada pienākumi attiecībā uz nolīgumiem starp uzņēmumiem. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai brīvprātīgi paziņot Komisijai par šādiem nolīgumiem, uz kuriem sniegta nepārprotama atsauce starpvaldību nolīgumos vai nesaistošos aktos.

(19)

Saņemtā informācija par starpvaldību nolīgumiem Komisijai būtu jādara pieejama visām pārējām dalībvalstīm drošā elektroniskā veidā, lai uzlabotu koordināciju un pārredzamību starp dalībvalstīm un tādējādi arī stiprinātu to pozīciju sarunās ar trešām valstīm. Komisijai būtu jāņem vērā dalībvalstu lūgumi iesniegto informāciju traktēt kā konfidenciālu. Tomēr konfidencialitātes prasības nedrīkstētu ierobežot pašas Komisijas piekļuvi konfidenciālai informācijai, jo Komisijai ir nepieciešama visaptveroša informācija, lai varētu veikt novērtēšanu. Komisijai būtu jāuzņemas atbildība par konfidencialitātes noteikumu ievērošanas nodrošināšanu. Konfidencialitātes prasības neierobežo tiesības piekļūt dokumentiem, kas paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1049/2001 (4).

(20)

Ja dalībvalsts uzskata starpvaldību nolīgumu par konfidenciālu, tai būtu jāiesniedz Komisijai nolīguma kopsavilkums, kurā minēti nolīguma priekšmets, mērķis, darbības joma, ilgums, tā puses un informācija par tā galvenajiem elementiem, lai minēto kopsavilkumu varētu lietot kopīgi ar citām dalībvalstīm.

(21)

Pastāvīgai informācijas apmaiņai par starpvaldību nolīgumiem Savienības līmenī būtu jānodrošina paraugprakses izstrāde. Pamatojoties uz minēto paraugpraksi, Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm un vajadzības gadījumā sadarbībā ar Eiropas Ārējās darbības dienestu attiecībā uz Savienības ārpolitiku būtu jāizstrādā fakultatīvas paraugklauzulas, kas izmantojamas starpvaldību nolīgumos starp dalībvalstīm un trešām valstīm, kā arī norādījumi, tostarp saraksts ar tādu klauzulu piemēriem, kurās nav ievēroti Savienības tiesību akti un kuras tāpēc nebūtu jāizmanto. Šādas paraugklauzulas būtu jāizmanto ar mērķi novērst starpvaldību nolīgumu pretrunas ar Savienības tiesību aktiem, it īpaši iekšējā enerģijas tirgus noteikumiem un Savienības konkurences tiesību aktiem, kā arī pretrunas ar Savienības noslēgtajiem starptautiskajiem nolīgumiem. Šādas paraugklauzulas vai norādījumi būtu jāizmanto kā kompetento iestāžu atsauces instruments, un tie tādējādi palielinās pārredzamību un saderību ar Savienības tiesību aktiem. Šādu paraugklauzulu izmantošanai vajadzētu būt fakultatīvai, un būtu jāparedz iespēja to saturu pielāgot konkrētiem apstākļiem.

(22)

Uzlabotām savstarpējām zināšanām par esošiem un jauniem starpvaldību nolīgumiem būtu jādod iespēja sekmēt pārredzamību un labāk koordinēt enerģētikas jautājumus starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un Komisiju. Šādai uzlabotai koordinācijai būtu jānodrošina dalībvalstīm iespēja pilnībā izmantot Savienības politisko un ekonomisko ietekmi un jānodrošina Komisijai iespēja piedāvāt risinājumus problēmām, kas konstatētas starpvaldību nolīgumu jomā.

(23)

Komisijai būtu jāatvieglina un jāveicina koordinācija starp dalībvalstīm, lai varētu stiprināt Savienības vispārējo stratēģisko nozīmi enerģētikas jomā, izmantojot precīzi definētu, efektīvu un koordinētu pieeju ražojošām, tranzīta un patērējošām valstīm.

(24)

Ņemot vērā to, ka šā lēmuma mērķi, proti, informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un Komisiju attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem enerģētikas jomā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet šā lēmuma, ko piemēro visās dalībvalstīs, ietekmes dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šis lēmums neparedz neko tādu, kas nav vajadzīgs minētā mērķa sasniegšanai.

(25)

Šā lēmuma prasībām nebūtu jāskar Savienības noteikumu piemērošana pārkāpumu, valsts atbalsta un konkurences jomā. Jo īpaši Komisijai ir tiesības sākt pienākumu neizpildes procedūru saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 258. pantu, ja tā atzīst, ka dalībvalsts nav izpildījusi LESD noteiktos pienākumus.

(26)

Komisijai būtu jāizvērtē, vai šis lēmums ir pietiekams un efektīvs, lai nodrošinātu starpvaldību nolīgumu atbilstību Savienības tiesību aktiem un augstu koordinācijas līmeni starp dalībvalstīm attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem enerģētikas jomā.

(27)

Tādēļ Lēmums Nr. 994/2012/ES būtu jāatceļ,

1)

“starpvaldību nolīgums” ir katrs juridiski saistošs nolīgums neatkarīgi no tā oficiālā apzīmējuma starp vienu vai vairākām dalībvalstīm un vienu vai vairākām trešām valstīm vai starp vienu vai vairākām dalībvalstīm un starptautisku organizāciju, kas attiecas uz:

tomēr, ja šāds juridiski saistošs nolīgums attiecas arī uz jautājumiem, kas nav minēti a) un b) apakšpunktā, par starpvaldību nolīgumu ir uzskatāmi vienīgi noteikumi, kas ir saistīti ar minētajiem apakšpunktiem un vispārīgajiem noteikumiem, ko piemēro minētajiem ar enerģiju saistītajiem noteikumiem;

2)

“pastāvošs starpvaldību nolīgums” ir starpvaldību nolīgums, kas ir spēkā vai ko piemēro provizoriski 2017. gada 2. maijā;

3)

“nesaistošs akts” ir tāda vienošanās starp vienu vai vairākām dalībvalstīm un vienu vai vairākām trešām valstīm, kas nav juridiski saistoša, piemēram, saprašanās memorands, kopīga deklarācija, kopīga ministru deklarācija, kopīga rīcība vai kopīgs uzvedības kodekss, un kurā izklāstīti nosacījumi enerģijas piegādei, piemēram, daudzumi un cenas, vai enerģētikas infrastruktūras attīstībai;

4)

“pastāvošs nesaistošs akts” ir nesaistošs akts, kas parakstīts vai par ko citādi panākta vienošanās pirms 2017. gada 2. maija.

a)

tā priekšmets;

b)

tā mērķis un darbības joma;

c)

tā ilgums;

d)

tā puses;

e)

informācija par tā galvenajiem elementiem.

a)

pārskatītu norises saistībā ar starpvaldību nolīgumiem un censtos panākt konsekventas un saskaņotas Savienības ārējās attiecības enerģētikas jomā ar valstīm, kas ir enerģijas ražotājas, tranzītvalstis un patērētājas valstis;

b)

identificētu kopīgas problēmas saistībā ar starpvaldību nolīgumiem un apsvērtu atbilstīgas darbības, lai risinātu minētās problēmas un attiecīgā gadījumā sniegtu norādījumus un piedāvātu risinājumus;

c)

attiecīgā gadījumā atbalstītu tādu daudzpusēju starpvaldību nolīgumu izstrādi, kuros ir iesaistītas vairākas dalībvalstis vai Savienība kopumā.