(1)

Komisija 2006. gada 23. martā pieņēma Regulu (EK) Nr. 553/2006 par pagaidu antidempinga pasākumu noteikšanu dažu tādu Ķīnas Tautas Republikas (“ĶTR” jeb “Ķīna”) un Vjetnamas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa (“apavi”) (“pagaidu regula”) (2).

(2)

Ar Regulu (EK) Nr. 1472/2006 (3) Padome uz diviem gadiem uzlika galīgo antidempinga maksājumu no 9,7 % līdz 16,5 % tādu konkrētu Vjetnamas un ĶTR izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa (“Regula (EK) Nr. 1472/2006” jeb “apstrīdētā regula”).

(3)

Ar Regulu (EK) Nr. 388/2008 (4) Padome paplašināja galīgos antidempinga pasākumus, kas noteikti tādu konkrētu ĶTR izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa, un tos attiecināja arī uz tāda ražojuma importu, kas nosūtīts no Makao īpašās pārvaldes apgabala (“Makao”) un ir deklarēts vai nav deklarēts kā Makao izcelsmes ražojums.

(4)

Pēc 2008. gada 3. oktobrī uzsāktās termiņbeigu pārskatīšanas (5) Padome ar Regulu (ES) Nr. 1294/2009 (6) (“Regula (ES) Nr. 1294/2009”) pagarināja antidempinga pasākumus vēl par 15 mēnešiem, proti, līdz 2011. gada 31. martam, kad pasākumu termiņš beidzās.

(5)

Brosmann Footwear (HK) Ltd, Seasonable Footwear (Zhongshan) Ltd, Lung Pao Footwear (Guangzhou) Ltd un Risen Footwear (HK) Co Ltd, kā arī Zhejiang Aokang Shoes Co. Ltd (“pieprasījuma iesniedzēji”) apstrīdēja apstrīdēto regulu Pirmās instances tiesā (tagad – Vispārējā tiesa). Vispārējā tiesa noraidīja šīs prasības ar 2010. gada 4. marta spriedumu lietā T-401/06 Brosmann Footwear (HK) un citi/Padome (Krājums 2010, II-671. lpp.) un 2010. gada 4. marta spriedumu apvienotajās lietās T-407/06 un T-408/06 Zhejiang Aokang Shoes un Wenzhou Taima Shoes/Padome (Krājums 2010, II-747. lpp.).

(6)

Pieprasījuma iesniedzēji iesniedza apelācijas sūdzību par minētajiem spriedumiem. Tiesa ar 2012. gada 2. februāra spriedumu lietā C-249/10 P Brosmann un citi un ar 2012. gada 15. novembra spriedumu lietā C-247/10 P Zhejiang Aokang Shoes Co. Ltd (“Brosmann un Aokang spriedumi”) atcēla šos spriedumus. Tiesa nosprieda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā bija lēmusi, ka Komisijai nebija pienākuma izvērtēt neatlasītu uzņēmēju iesniegtos tirgus ekonomikas režīma (“TER”) pieprasījumus saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunktu (Tiesas sprieduma lietā C-249/10 P 36. punkts un Tiesas sprieduma lietā C-247/10 P 29. un 32. punkts).

(7)

Tad Tiesa pasludināja spriedumu pēc būtības. Tā nosprieda: “[..] Komisijai bija jāizskata pamatotie iesniegumi, ko tai iesniegušas apelācijas sūdzības iesniedzējas atbilstoši pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunktam, lūdzot tām piešķirt TES [turpmāk – TER] apstrīdētajā regulā aplūkojamās antidempinga procedūras ietvaros. Turpinājumā ir jākonstatē, ka nav izslēgts, ka šādas izskatīšanas rezultātā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējām tiktu noteikts galīgais antidempinga maksājums, kurš atšķirtos no maksājuma 16,5 % apmērā, kas tām ir piemērojams atbilstoši apstrīdētās regulas 1. panta 3. punktam. No šīs pašas normas izriet, ka attiecībā uz vienīgo atlasīto Ķīnas uzņēmēju, kam piešķirts TES [turpmāk – TER], ticis noteikts galīgais antidempinga maksājums 9,7 % apmērā. Kā izriet no šā sprieduma 38. punkta, ja Komisija būtu konstatējusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas darbojas gandrīz pilnīgas tirgus ekonomikas apstākļos, tām, ja individuālās dempinga starpības aprēķins nebūtu iespējams, būtu arī jāpiemēro pēdējā minētā likme.” (Tiesas sprieduma lietā C-249/10 P 42. punkts un Tiesas sprieduma lietā C-247/10 P 36. punkts).

(8)

Rezultātā Tiesa atcēla apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz attiecīgajiem pieprasījuma iesniedzējiem.

(9)

Komisija 2013. gada oktobrī, publicējot paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (7), darīja zināmu, ka tā ir nolēmusi atsākt antidempinga procedūru tajā posmā, kurā notika nelikumība, un izvērtēt, vai no 2004. gada 1. aprīļa līdz 2005. gada 31. martam pieprasījuma iesniedzēji darbojušies gandrīz pilnīgas tirgus ekonomikas apstākļos, un aicināja ieinteresētās personas iesaistīties un pieteikties.

(10)

Padome 2014. gada martā ar Īstenošanas lēmumu 2014/149/ES (8) noraidīja Komisijas priekšlikumu Padomes īstenošanas regulai, ar kuru atkārtoti nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, ko piemēro tādu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa un kurus ražo Brosmann Footwear (HK) Ltd, Seasonable Footwear (Zhongshan) Ltd, Lung Pao Footwear (Guangzhou) Ltd, Risen Footwear (HK) Co Ltd un Zhejiang Aokang Shoes Co. Ltd, un izbeidza procedūru saistībā ar minētajiem ražotājiem. Padome uzskatīja – tā kā importētāji bija nopirkuši apavus no tiem ražotājiem eksportētājiem, kuriem kompetentās valsts iestādes bija atmaksājušas attiecīgos muitas nodokļus, pamatojoties uz 236. pantu Padomes Regulā (EEK) Nr. 2913/92 (9) (“Kopienas Muitas kodekss”), šie importētāji bija ieguvuši tiesisko paļāvību uz apstrīdētās regulas 1. panta 4. punkta pamata, kā rezultātā Kopienas Muitas kodeksa noteikumi, un jo īpaši tā 221. pants, bija kļuvuši piemērojami nodokļu iekasēšanai.

(11)

Trīs attiecīgā ražojuma importētāji – C&J Clark International Ltd. (“Clark”), Puma SE (“Puma”) un Timberland Europe B.V. (“Timberland”) (“attiecīgie importētāji”) – valstu tiesās apstrīdēja antidempinga pasākumus, kas noteikti konkrētu Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu importam, atsaucoties uz 5. līdz 7. apsvērumā minēto judikatūru, un minētās tiesas lūdza Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šo jautājumu.

(12)

Apvienotajās lietās C-659/13 C & J Clark International Limited un C-34/14 Puma SE Tiesa 2016. gada 4. februārī atzina Regulu (EK) Nr. 1472/2006 un Regulu (ES) Nr. 1294/2009 par spēkā neesošām tiktāl, ciktāl Eiropas Komisija neizvērtēja TER un individuālā režīma (“IR”) pieprasījumus, ko bija iesnieguši neatlasīti ĶTR un Vjetnamas ražotāji eksportētāji (“spriedumi”), pretrunā prasībām, kas noteiktas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā un 9. panta 5. punktā Regulā (EK) Nr. 384/96 (10).

(13)

Trešajā lietā, proti, C-571/14, Timberland Europe B.V./Inspecteur van de Belastingdienst, kantoor Rotterdam Rijnmond, 2016. gada 11. aprīlī Tiesa pēc valsts iesniedzējtiesas pieprasījuma nolēma izņemt lietu no reģistra.

(14)

LESD 266. pantā noteikts, ka iestādēm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pildītu Tiesas spriedumus. Gadījumā, ja tiek atcelts iestāžu pieņemts akts saistībā ar administratīvu procedūru, tādu kā antidempings, Tiesas sprieduma izpilde ietver atceltā akta aizstāšanu ar jaunu aktu, kurā ir novērsta Tiesas konstatētā nelikumība (11).

(15)

Saskaņā ar Tiesas judikatūru procedūru atceltā akta aizstāšanai drīkst atsākt tajā posmā, kurā notikusi nelikumība (12). Konkrētāk tas nozīmē, ka tāda akta atcelšana, ar kuru izbeidz administratīvu procedūru, neietekmē tādas sagatavošanās darbības kā antidempinga procedūras uzsākšana. Ja tiek atcelta regula, ar kuru nosaka galīgos antidempinga pasākumus, tas nozīmē, ka pēc akta atcelšanas antidempinga procedūra vēl nav pabeigta, jo akts, kas pabeidz antidempinga procedūru, vairs nav Savienības tiesību sistēmā (13), izņemot gadījumus, kad nelikumība notikusi uzsākšanas posmā.

(16)

Izņemot faktu, ka iestādes neizvērtēja TER un IR pieprasījumus, ko bija iesnieguši neatlasītie ĶTR un Vjetnamas ražotāji eksportētāji, visi pārējie Regulā (EK) Nr. 1472/2006 un Regulā (ES) Nr. 1294/2009 izdarītie secinājumi paliek spēkā.

(17)

Šajā lietā nelikumība notika pēc uzsākšanas posma. Tāpēc Komisija nolēma atsākt esošo antidempinga procedūru, kas pēc spriedumiem joprojām nebija pabeigta, tajā posmā, kurā notika nelikumība, un izvērtēt, vai no 2004. gada 1. aprīļa līdz 2005. gada 31. martam, kas bija izmeklēšanas periods (“izmeklēšanas periods”), attiecīgie ražotāji eksportētāji bija darbojušies gandrīz pilnīgas tirgus ekonomikas apstākļos. Komisija turklāt attiecīgā gadījumā pārbaudīja, vai attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem bija tiesības uz IR saskaņā ar 9. panta 5. punktu Padomes Regulā (EK) Nr. 1225/2009 (14) (“pamatregula pirms grozījumu stāšanās spēkā”) (15).

(18)

Ar Īstenošanas regulu (ES) 2016/1395 (16) Komisija atkārtoti uzlika galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasēja pagaidu maksājumu, ko piemēro Clark un Puma veiktam tādu konkrētu apavu ar ādas virsu importam, kuru izcelsme ir ĶTR un kurus ražo trīspadsmit Ķīnas ražotāji eksportētāji, kas bija iesnieguši TER un IR pieprasījumus izmeklēšanā, bet kas netika atlasīti.

(19)

Ar Īstenošanas regulu (ES) 2016/1647 (17) Komisija atkārtoti uzlika galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasēja pagaidu maksājumu, ko piemēro Clark, Puma un Timberland veiktam tādu konkrētu apavu ar ādas virsu importam, kuru izcelsme ir Vjetnamā un kurus ražo konkrēti Vjetnamas ražotāji eksportētāji, kas bija iesnieguši TER un IR pieprasījumus izmeklēšanā, bet kas netika atlasīti.

(20)

Ar Īstenošanas regulu (ES) 2016/1731 (18) Komisija atkārtoti uzlika galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasēja pagaidu maksājumu, kas bija uzlikts Puma un Timberland importētu tādu konkrētu apavu ar ādas virsu importam, kuru izcelsme ir Ķīnas Tautas Republikā un kurus ražo General Footwear Ltd., kā arī tādu konkrētu apavu ar ādas virsu importam, kuru izcelsme ir Vjetnamā un kurus ražo Diamond Vietnam Co Ltd un Ty Hung Footgearmex/Footwear Co. Ltd (“Ty Hung Co Ltd.”), kas iesniedza TER un IR pieprasījumus, bet netika atlasīti.

(21)

Lai īstenotu spriedumu apvienotajās lietās C-659/13 C & J Clark International Limited un C-34/14 Puma SE, kas minēts iepriekš 12. apsvērumā, Komisija pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2016/223 (19). Minētās regulas 1. pantā Komisija uzdeva valstu muitas dienestiem pārsūtīt visus pieprasījumus atmaksāt galīgos antidempinga maksājumus, kas samaksāti par Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu importu, kurus iesnieguši importētāji, pamatojoties uz Kopienas Muitas kodeksa 236. pantu un uz faktu, ka kāds neatlasīts ražotājs eksportētājs ir pieprasījis TER vai IR sākotnējā izmeklēšanā. Komisija izvērtē attiecīgo TER vai IR pieprasījumu un atkārtoti uzliek atbilstošu maksājumu. Pamatojoties uz to, valstu muitas dienestiem pēc tam jāpieņem lēmums par antidempinga maksājumu atmaksas un atlaišanas pieprasījumu.

(22)

Finanzgericht Düsseldorf2016. gada 9. maijā ir iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Īstenošanas regulas (ES) 2016/223 spēkā esību (Deichmann SE/Hauptzollamt Duisburg; lieta C-256/16). Minētais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Vācijas apavu importētāju Deichmann SE un attiecīgo valsts muitas dienestu Hauptzollamt Duisburg. Strīds attiecās uz to antidempinga maksājumu atmaksu, ko Deichmann SE bija samaksājis par apavu importu no sava Ķīnas piegādātāja Chengdu Sunshine Shoes Co. Ltd., kurš bija iesniedzis TER un IR pieprasījumu un netika atlasīts.

(23)

Saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) 2016/223 1. pantu Francijas muitas dienesti 2016. gada 20. aprīlī paziņoja Komisijai no importētājiem Savienībā saņemtos atmaksas pieprasījumus un iesniedza apliecinošos dokumentus. Francijas muitas dienestu paziņojumā bija norādīti 46 uzņēmumi, kas ir apavu piegādātāji no Ķīnas un Vjetnamas.

(24)

Tika konstatēts, ka par lielu skaitu šo uzņēmumu (36 uzņēmumi, kas uzskaitīti šīs regulas III pielikumā) Komisijai nav informācijas, ka tie sākotnējā izmeklēšanā būtu iesnieguši TER vai IR pieprasījuma veidlapu. Starp šiem uzņēmumiem bija arī uzņēmumi, uz kuriem izmeklēšana neattiecas, jo tie, piemēram, neatrodas Ķīnā vai Vjetnamā vai ir tirdzniecības uzņēmumi, kam jebkurā gadījumā nav tiesību saņemt individuālo dempinga starpību. Tādēļ attiecīgie importētāju Savienībā atmaksas pieprasījumi nebūtu jāapmierina, jo apstrīdētā regula (ciktāl tā uz tiem attiecas) nav atcelta.

(25)

No atlikušajiem 10 uzņēmumiem četri jau tika izvērtēti individuāli vai kā uzņēmumu grupas daļa atlasīto ražotāju eksportētāju izlasē sākotnējā izmeklēšanā (uzskaitīti šīs regulas IV pielikumā). Tā kā neviens no šiem uzņēmumiem nesaņēma individuālu maksājuma likmi, maksājums 16,5 % apmērā, ko piemēro Ķīnai, attiecās uz apavu importu no Feng Tay Chine un atlikusī maksājuma likme 10 % apmērā, kuru piemēro Vjetnamai, attiecās uz importu no Pou Yuen Vietnam Enterprise, Pou Yuen Vietnam Company Ltd un Sky High Trading Limited. Šīs likmes 12. apsvērumā minētais spriedums neskāra. Tādēļ attiecīgie importētāju Savienībā atmaksas pieprasījumi nebūtu jāapmierina, jo apstrīdētā regula (ciktāl tā uz tiem attiecas) nav atcelta.

(26)

Trīs no atlikušajiem sešiem uzņēmumiem (norādīti šīs regulas V pielikumā) jau bija izvērtēti individuāli vai kā uzņēmumu grupas daļa saistībā ar 12. apsvērumā minētā sprieduma izpildi, proti, Regulā (ES) 2016/1647, kas minēta 19. apsvērumā. Tādēļ attiecīgie importētāju Savienībā atmaksas pieprasījumi nebūtu jāapmierina, jo tiem atkārtoti tika uzlikts maksājums.

(27)

No atlikušajiem trim uzņēmumiem Fujian Sunshine Footwear Co Ltd un Foshan Nanhai Shyang Yuu Footwear Ltd (Francijas muitas dienestu paziņojumā tas tika saukts par Shyang Yuu Footwear) bija Ķīnas ražotāji eksportētāji, kas netika atlasīti un bija iesnieguši TER/IR pieprasījuma veidlapu. Tāpēc Komisija izvērtēja šo uzņēmumu iesniegtos TER un IR pieprasījumus.

(28)

Pēdējais uzņēmums, Capital Concord Enterprises Ltd, bija saistīts ar vienu no 27. apsvērumā minētajiem uzņēmumiem, bet tas neražoja un nepārdeva apavus. Tāpēc tam nav tiesību uz individuālu maksājuma likmi.

(29)

Kopumā šajā regulā Komisija izvērtēja TER/IR pieprasījuma veidlapas no trim Ķīnas ražotājiem eksportētājiem, proti, Chengdu Sunshine Shoes Co. Ltd., Fujian Sunshine Footwear Co Ltd un Foshan Nanhai Shyang Yuu Footwear Ltd, kuri bija iesnieguši šīs pieprasījuma veidlapas un netika atlasīti.

(30)

Komisijai ir iespēja labot tos apstrīdētās regulas aspektus, kuru dēļ tā tika atcelta, vienlaikus atstājot negrozītas tās izvērtējuma daļas, kuras spriedums neietekmē (20).

(31)

Šīs regulas mērķis ir labot tos apstrīdētās regulas aspektus, par kuriem tika konstatēts, ka tie neatbilst pamatregulai, un kuri tādējādi tika paziņoti par spēkā neesošiem attiecībā uz 29. apsvērumā minētajiem ražotājiem eksportētājiem.

(32)

Visi pārējie konstatējumi, kas ietverti apstrīdētajā regulā un Īstenošanas regulā (ES) Nr. 1294/2009 un ko Tiesa nepaziņoja par spēkā neesošiem, paliek spēkā esoši un ar šo tiek iestrādāti šajā regulā.

(33)

Tāpēc turpmākie apsvērumi attiecas tikai uz jauno izvērtējumu, kas nepieciešams spriedumu izpildei.

(34)

Komisija ir pārbaudījusi, vai 29. apsvērumā minētie ražotāji eksportētāji, kas bija iesnieguši TER/IR pieprasījumus attiecībā uz izmeklēšanas periodu (“attiecīgie ražotāji eksportētāji”), bija darbojušies TER vai IR apstākļos. Šīs izvērtēšanas nolūks ir noskaidrot, kādā apmērā attiecīgajiem importētājiem ir tiesības uz tā antidempinga maksājuma atmaksu, kas veikts saistībā ar antidempinga maksājumiem par minēto piegādātāju eksportu.

(35)

Ja analīze atklātu, ka attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem, kuru eksportam tika uzlikts attiecīgo importētāju samaksātais antidempinga maksājums, bija jāpiešķir TER, tad šim ražotājam eksportētājam būtu jāpiemēro individuāla maksājuma likme un maksājuma atmaksa būtu ierobežota līdz summai, kas atbilst starpībai starp veikto maksājumu, proti, 16,5 %, un maksājumu, kurš uzlikts vienīgajam atlasītajam eksportētājam uzņēmumam ar TER, tas ir, Golden Step, konkrēti, 9,7 %.

(36)

Ja analīze atklātu, ka Ķīnas ražotājam eksportētājam, kura TER pieteikums tika noraidīts, bija jāpiešķir IR, tad šim ražotājam eksportētājam būtu jāpiemēro individuāla maksājuma likme un maksājuma atmaksa būtu ierobežota līdz summai, kas atbilst starpībai starp veikto maksājumu, proti, 16,5 %, un konkrētajam ražotājam eksportētājam aprēķināto individuālo maksājumu, ja tāds tiktu aprēķināts.

(37)

Savukārt, ja šādu TER un IR pieprasījumu analīze atklātu, ka gan TER, gan IR jānoraida, tad antidempinga maksājumu atmaksu piešķirt nevar.

(38)

Kā paskaidrots 12. apsvērumā, Tiesa atcēla apstrīdēto regulu un Regulu (ES) Nr. 1294/2009 attiecībā uz konkrētu Ķīnas un Vjetnamas ražotāju eksportētāju veiktu konkrētu apavu eksportu, ciktāl Komisija nebija izvērtējusi TER un IR pieprasījumus, ko šie ražotāji eksportētāji bija iesnieguši.

(39)

Tāpēc Komisija ir izvērtējusi attiecīgo ražotāju eksportētāju TER un IR pieprasījumus, lai noteiktu viņu eksportam piemērojamo maksājuma likmi. Izvērtējums liecina – iesniegtā informācija neapstiprina, ka attiecīgie ražotāji eksportētāji būtu darbojušies tirgus ekonomikas apstākļos vai ka tiem būtu tiesības uz individuālu režīmu (sīkāku paskaidrojumu sk. 40. un turpmākajos apsvērumos).

(40)

Jāuzsver, ka pierādīšanas pienākums ir ražotājam, kurš vēlas iegūt TER saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktu. Šajā sakarā 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā daļā ir noteikts, ka šāda ražotāja iesniegtajā prasībā jābūt pietiekamiem pierādījumiem, kā minēts šajā tiesību normā, par to, ka ražotājs darbojas tirgus ekonomikas apstākļos. Attiecīgi Savienības iestādēm nav jāpierāda, ka ražotājs neatbilst noteiktajiem šā statusa piešķiršanas nosacījumiem. Gluži pretēji – Savienības iestādēm ir jāizvērtē, vai attiecīgā ražotāja iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai pierādītu, ka ir izpildīti pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā daļā noteiktie kritēriji, lai ražotājam piešķirtu TER, un Savienības tiesām ir jāpārbauda, vai šajā vērtējumā nav pieļauta acīmredzama kļūda (sprieduma lietā C-249/10 P 32. punkts un sprieduma lietā C-247/10 P 24. punkts).

(41)

Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu, lai ražotājam eksportētājam piešķirtu TER, ir jāizpilda visi pieci minētajā pantā uzskaitītie kritēriji. Tādēļ Komisija uzskatīja, ka vismaz viena kritērija neizpilde ir pietiekams iemesls TER pieprasījuma noraidīšanai.

(42)

Divi no attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem (4. un 6. uzņēmums) (21)nespēja pierādīt atbilstību 1. kritērijam (Uzņēmumu lēmumi). Konkrētāk, 4. uzņēmuma sniegtajā informācijā tika konstatēti ierobežojumi attiecībā uz pārdošanas apjomu iekšzemes tirgū un eksporta tirgos. Uzņēmums nepierādīja, ka, neraugoties uz šiem ierobežojumiem, uzņēmējdarbības lēmumi tika pieņemti, reaģējot uz tirgus informāciju, kas atspoguļo pieprasījumu un piedāvājumu, un bez nozīmīgas valsts iejaukšanās. Savukārt 6. uzņēmums neparādīja, kā uzņēmumā ir tikuši pieņemti lēmumi un ka šie lēmumi patiešām ir tikuši pieņemti saskaņā ar tirgus informāciju un bez nozīmīgas valsts iejaukšanās.

(43)

Neviens no trim uzņēmumiem nevarēja pierādīt, ka tas atbilst 2. kritērijam (Grāmatvedības uzskaite). Visu uzņēmumu grāmatvedības uzskaitē tika konstatēti trūkumi, un tā nebija saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem. Piemēram, 4. uzņēmumā trūka pamatlīdzekļu bilances, kā arī šā uzņēmuma pamatlīdzekļu nolietojuma metodes un to veidu. Neraugoties uz peļņu, netika arī reģistrēts ienākuma nodoklis, un saņemtās subsīdijas netika atspoguļotas bilancē. 6. uzņēmumam tika konstatētas neatbilstības starp summām secīgu gadu bilancē. Visbeidzot, tika konstatēti vairāki trūkumi 5. uzņēmuma finanšu pārskatos, konkrētāk attiecībā uz kapitāla pārpalikuma apjomu. Proti, 5. uzņēmums neiesniedza informāciju par kapitāla pārpalikuma izcelsmi vai par to, kā tas novērtēts.

(44)

Attiecībā uz 3. kritēriju (Aktīvi un “mantošana”) neviens no trim attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem nevarēja pierādīt, ka tajos nav izkropļojumu, kas mantoti no agrākās sistēmas, kurā nebija tirgus ekonomikas. Neviens no uzņēmumiem nesniedza pārliecinošu informāciju par to, vai ir nodotas attiecīgās zemes izmantošanas tiesības un/vai kādi ir zemes izmantošanas tiesību nosacījumi un vērtība.

(45)

Nevienam no attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem 40. apsvērumā minēto iemeslu dēļ netika izvērtēts 4. kritērijs (Tiesību akti par bankrotu un īpašumtiesībām) un 5. kritērijs (Valūtas konvertēšana).

(46)

Balstoties uz iepriekš minēto, Komisija secināja, ka TER nebūtu jāpiešķir nevienam no trim attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem, un attiecīgi informēja attiecīgos ražotājus eksportētājus, kurus aicināja iesniegt piezīmes. Ne no viena no trim attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem piezīmes netika saņemtas.

(47)

Tādējādi neviens no trim attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem nav izpildījis pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā paredzētos nosacījumus, un TER tiem visiem tiek atteikts.

(48)

Saskaņā ar pamatregulas 9. panta 5. punktu redakcijā pirms grozījumiem – ja piemēro tās pašas regulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu, individuālu maksājumu tomēr var noteikt tādiem eksportētājiem, kuri pierāda atbilstību visiem pamatregulas 9. panta 5. punktā (pirms grozījumiem) noteiktajiem kritērijiem.

(49)

Kā minēts 40. apsvērumā, ir jānorāda, ka pierādīšanas pienākums ir tam ražotājam, kurš vēlas pieprasīt IR saskaņā ar pamatregulas 9. panta 5. punktu (redakcijā pirms grozījumiem). Šim nolūkam 9. panta 5. punkta pirmajā daļā noteikts, ka iesniegtajam pieprasījumam jābūt pienācīgi pamatotam. Tādējādi Savienības iestādēm nav pienākuma pierādīt, ka eksportētājs neatbilst nosacījumiem, kas noteikti šāda statusa atzīšanai. Savienības iestādēm toties ir jāizvērtē, vai attiecīgā eksportētāja iesniegtie pierādījumi pietiekamā mērā pierāda to, ka pamatregulas 9. panta 5. punktā (redakcijā pirms grozījumiem) noteiktie kritēriji ir izpildīti, lai piešķirtu IR.

(50)

Saskaņā ar pamatregulas 9. panta 5. punktu (redakcijā pirms grozījumiem) eksportētājiem pienācīgi pamatotā pieprasījumā būtu jāpierāda, ka ir izpildīti visi pieci kritēriji, kas ļauj tiem piešķirt IR.

(51)

Tādēļ Komisija uzskatīja, ka pat viena kritērija neizpilde jau ir iemesls IR pieprasījuma noraidīšanai.

(52)

Minētie pieci kritēriji ir šādi:

(53)

Visi trīs attiecīgie ražotāji eksportētāji, kuri pieprasīja TER, pieprasīja arī IR gadījumā, ja TER tiem netiktu piešķirts.

(54)

Viens no trim attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem (4. uzņēmums) nespēja pierādīt atbilstību 2. kritērijam (eksporta pārdošanas noteikumi un cenas ir brīvi noteiktas). Konkrētāk, šā ražotāja eksportētāja statūtos bija noteikts pārdošanas apjomu ierobežojums konkrētos tirgos. Tāpēc tas nevarēja pierādīt, ka uzņēmuma lēmumi, piemēram, eksporta apjoms, tiek pieņemti brīvi un reaģējot uz tirgus signāliem, kas atspoguļo piedāvājumu un pieprasījumu.

(55)

Turklāt neviens no šiem trim ražotājiem eksportētājiem nevarēja pierādīt, ka tie atbilst 3. kritērijam (uzņēmums – galvenā vadība un akcionāri – ir pietiekami neatkarīgs no valsts iejaukšanās). Neviens uzņēmums nevarēja pierādīt, ka tiem nodotas attiecīgās zemes izmantošanas tiesības un kādi ir attiecīgie noteikumi. Turklāt 6. uzņēmums nesniedza informāciju par savas valdes sastāvu un to, kā uzņēmumā tiek pieņemti lēmumi. Tādējādi neviens no trim attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem nepierādīja, ka tas ir pietiekami neatkarīgs no valsts iejaukšanās.

(56)

Tādēļ neviens no trim attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem neizpildīja pamatregulas 9. panta 5. punktā (redakcijā pirms grozījumiem) noteiktos kritērijus, un Komisija attiecīgi informēja attiecīgos ražotājus eksportētājus, aicinot viņus sniegt piezīmes. Piezīmes no šiem trim attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem netika saņemtas, un tādējādi visiem trim IR tika noraidīts.

(57)

Tāpēc šo trīs attiecīgo ražotāju eksportētāju veiktajam eksportam Regulas (EK) Nr. 1472/2006 piemērošanas laika posmā būtu jāuzliek atlikušais antidempinga maksājums, kādu piemēro Ķīnai. Minētās regulas piemērošanas laika posms sākotnēji bija no 2006. gada 7. oktobra līdz 2008. gada 7. oktobrim. Pēc termiņbeigu pārskatīšanas uzsākšanas to 2009. gada 30. decembrī pagarināja līdz 2011. gada 31. martam. Spriedumos konstatētā nelikumība ir tāda, ka Savienības iestādes nenoskaidroja, vai attiecībā uz tiem ražojumiem, ko ražo attiecīgie ražotāji eksportētāji, būtu jānosaka atlikušais maksājums vai individuālais maksājums. Pamatojoties uz Tiesas konstatēto nelikumību, nav juridiska pamatojuma atbrīvot attiecīgo ražotāju eksportētāju ražotos ražojumus no jebkādiem antidempinga maksājumiem. Tāpēc jaunajā aktā, ar ko novērš Tiesas konstatēto nelikumību, atkārtoti jāizvērtē tikai piemērojamā antidempinga maksājumu likme, nevis paši pasākumi.

(58)

Tā kā ir secināts, ka atlikušais maksājums atkārtoti būtu jāuzliek attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem ar tādu likmi, kāda sākotnēji noteikta ar apstrīdēto regulu un Regulu (EK) Nr. 1294/2009, nav nepieciešams izdarīt grozījumus Padomes Regulā (EK) Nr. 388/2008. Minētā regula paliek spēkā.

(59)

Ņemot vērā sniegtās piezīmes un to analīzi, tika secināts, ka Ķīnai piemērojamais atlikušais antidempinga maksājums, proti, 16,5 %, būtu jāuzliek atkārtoti par laika posmu, kurā bija piemērojama apstrīdētā regula.

(60)

Attiecīgie ražotāji eksportētāji un visas personas, kuras pieteicās, tika informēti par būtiskajiem apstākļiem un apsvērumiem, uz kuru pamata bija paredzēts ierosināt galīgo antidempinga maksājumu atkārtotu uzlikšanu trīs attiecīgo ražotāju eksportētāju veiktajam eksportam. Tiem tika dots laiks, kurā tie pēc informācijas izpaušanas varēja sniegt apsvērumus.

(61)

Pēc informācijas izpaušanas Komisija saņēma piezīmes i) Eiropas sporta preču nozares federācijas (“FESI”) un Footwear Coalition vārdā; ii) Deichmann uzņēmumu grupas (“Deichmann”) un iii) Skechers SARL (“Skechers”) vārdā (abi ir apavu importētāji Savienībā).

(62)

Savās piezīmēs par informācijas izpaušanu FESI un Footwear Coalition, pirmkārt, norādīja, ka pašreizējās īstenošanas pamatā ir tas pats juridiskais pamatojums un apsvērumi kā Komisijas iepriekš pieņemtajām regulām, kuras attiecas uz to pašu īstenošanas procedūru, t. i., tā ir Regula (ES) 2016/1395, Regula (ES) 2016/1647 un Regula (ES) 2016/1731. Līdz ar atbildē uz informācijas izpaušanu tie vienkārši atsaucās un iekļāva norādi uz piezīmēm, ko tie saistībā ar iepriekš minētajām regulām bija iesnieguši attiecīgi 2015. gada 16. decembrī, 2016. gada 6. jūnijā, 2016. gada 16. jūnijā un 2016. gada 11. augustā, tomēr neprecizēja sīkāk šīs piezīmes un apgalvojumus.

(63)

FESI un Footwear Coalition lielākoties atkārtoti norādīja, ka procedūras atsākšanai un antidempinga maksājuma atkārtotai uzlikšanai ar atpakaļejošu spēku i) nav nekāda juridiskā pamata un Komisija nav kompetenta pieņemt jebkādus turpmākus pasākumus, lai šķietami izpildītu LESD 266. pantā noteikto pienākumu; ii) ar šādu maksājuma uzlikšanu tiek pārkāpts juridiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips un princips par nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku; iii) tā ir nesamērīga un tiek pārkāpti LES 5. panta 4. punkta, kā arī LESD 266. panta noteikumi; un iv) nav ievērots nediskriminācijas princips.

(64)

Atbildot uz šīm piezīmēm, Komisija atsaucas uz Regulu (ES) 2016/1395, Regulu (ES) 2016/1647 un Regulu (ES) 2016/1731, kurās pilnībā bija analizētas piezīmes, ko FESI un Footwear Coalition izteica pašreizējā īstenošanā. Tā kā FESI un Footwear Coalition sīkāk nepaskaidroja savus argumentus, Komisija uzskata, ka uz tiem ir pilnībā sniegtas atbildes iepriekšminētajās regulās, un ar šo tiek apstiprināti minētajās regulās izdarītie secinājumi šajā sakarā.

(65)

Turklāt FESI un Footwear Coalition apgalvoja, ka juridiskās noteiktības labad Komisijai nebūtu jāpieņem un jāpublicē turpmāki tiesību akti attiecībā uz Tiesas sprieduma īstenošanu apvienotajās lietās C-659/13 un C-34/14, kamēr Tiesa nebūs pieņēmusi lēmumu par procesā esošo 22. apsvērumā minēto prejudiciālo nolēmumu, ko attiecībā uz Īstenošanas regulas (ES) 2016/223 spēkā esību iesniegusi Finanzgericht Düsseldorf (lietā C-256/16).

(66)

Saskaņā ar LESD 278. pantu tiesiskām darbībām pret iestāžu pieņemtajiem tiesību aktiem nav apturoša efekta. Turklāt saskaņā ar judikatūru valsts tiesa var apturēt tiesību akta piemērošanu tikai tad, ja ir izpildīti kritēriji, kas ir izklāstīti Zuckerfabrik Süderdithmarschen/Altana spriedumos. Iesniedzējtiesa lietā C-256/16 neapturēja Īstenošanas regulas (ES) 2016/223 piemērošanu. Tādēļ Komisijai nav pamata atteikties izpildīt minētās regulas noteikumus. Jebkurā gadījumā šīs regulas spēkā esība nav atkarīga no Īstenošanas regulas (ES) 2016/223 spēkā esības.

(67)

Visbeidzot FESI un Footwear Coalition apgalvoja, ka, pārkāpjot labas pārvaldības principu, Komisija ir veikusi virspusēju novērtējumu par to uzņēmumu statusu, kuri minēti šīs regulas III pielikumā, nepārskatot konfidenciālo informāciju, kas ir tās rīcībā, un ka tā ir nepareizi klasificējusi uzņēmumus minētajā pielikumā, pat ja tie bija pienācīgi iesnieguši TER/IR pieprasījumus 2005. gada procedūrā, kura attiecās uz apaviem.

(68)

Ar šo Komisija apstiprina, ka par nevienu no III pielikumā minētajiem uzņēmumiem tai nav reģistrēta informācija, ka tā sākotnējās izmeklēšanas laikā būtu saņēmusi TER vai IR pieprasījumu. FESI un Footwear Coalition nesniedza nekādus pierādījumus par šādu pieprasījumu esību. Kā minēts 24. apsvērumā, starp III pielikumā minētajiem uzņēmumiem bija arī uzņēmumi, uz kuriem izmeklēšana neattiecas, jo tie, piemēram, neatrodas Ķīnā vai Vjetnamā vai ir tirdzniecības uzņēmumi, kam jebkurā gadījumā nav tiesību saņemt individuālo dempinga starpību. Tāpēc Komisija noraidīja iepriekš minēto apgalvojumu.

(69)

Kas attiecas uz Deichmann, tas vispirms apgalvoja, ka Komisijai nav nekāda juridiska pamata izmeklēt TER/IR pieprasījumus, ko sākotnējā izmeklēšanā bija iesnieguši ražotāji eksportētāji. Deichmann apgalvoja, ka procedūra, kas beidzās ar pasākumu termiņa izbeigšanos 2011. gada 31. martā, netika atzīta par spēkā neesošu ar spriedumu apvienotajās lietās C-659/13 un C-34/14, tāpēc to nevar atsākt.

(70)

Attiecībā uz apgalvojumu, ka attiecīgo pasākumu termiņš beidzās 2011. gada 31. martā, Komisijai nav skaidrs, kā pasākumu termiņa beigšanās varētu būt saistīta ar iespēju Padomei pieņemt jaunu aktu, lai aizstātu atcelto aktu. Spriedums, ar ko atceļ sākotnējo aktu, atjauno saskaņā ar judikatūru administratīvo procedūru, kuru var atsākt posmā, kurā notika nelikumība.

(71)

Tāpēc tā akta atcelšanas rezultātā, ar kuru procedūra tika izbeigta, antidempinga procedūra vēl joprojām nav pabeigta. Komisijai ir pienākums izbeigt procedūru, jo pamatregulā ir noteikts, ka izmeklēšana jāizbeidz, Komisijai pieņemot aktu.

(72)

Otrkārt, Deichmann apgalvoja, ka ar šo procedūru netiek ievērots princips par nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku un juridiskās noteiktības princips, kā arī pamatregulas 10. pants.

(73)

Saistībā ar apgalvojumu par atpakaļejošu spēku, kas balstīts uz pamatregulas 10. pantu un PTO Antidempinga nolīguma (“PTO AN”) 10. panta 1. punktu, pamatregulas 10. panta 1. punktā, kura teksts atbilst PTO AN 10. panta 1. punktam, noteikts, ka pagaidu pasākumus un galīgos antidempinga maksājumus piemēro tikai tiem ražojumiem, kas tiek laisti brīvā apgrozībā pēc tam, kad stājas spēkā lēmums, kurš pieņemts attiecīgi saskaņā ar pamatregulas 7. panta 1. punktu vai 9. panta 4. punktu. Šajā gadījumā attiecīgie antidempinga maksājumi tiek piemēroti tikai tiem ražojumiem, kuri tika laisti brīvā apgrozībā pēc tam, kad bija stājusies spēkā pagaidu un apstrīdētā (galīgā) regula, ko pieņēma attiecīgi saskaņā ar pamatregulas 7. panta 1. punktu un 9. panta 4. punktu. Taču pamatregulas 10. panta 1. punkta izpratnē atpakaļejošs spēks attiecināms tikai uz situāciju, kurā preces laistas brīvā apgrozībā pirms pasākumu ieviešanas, kā tas redzams minētā noteikuma tekstā, kā arī izņēmumā, kurš noteikts pamatregulas 10. panta 4. punktā.

(74)

Komisija arī norāda, ka šajā gadījumā nenotiek piemērošana ar atpakaļejošu spēku un netiek pārkāpta juridiskā noteiktība un tiesiskā paļāvība.

(75)

Izvērtējot, vai pasākumam ir atpakaļejošs spēks, Tiesas judikatūrā šai sakarā izšķir jauna noteikuma piemērošanu situācijai, kas ir kļuvusi galīga (tā tiek dēvēta arī par pastāvošu vai pilnīgi pabeigtu juridisku situāciju) (22), un situācijai, kura ir sākusies, pirms jaunais noteikums ir stājies spēkā, bet kura vēl nav galīga (tā tiek dēvēta arī par pagaidu situāciju) (23).

(76)

Šajā lietā to attiecīgo ražojumu importa situācija, kas radās laikposmā, kurā tika piemērota Regula (EK) Nr. 1472/2006, vēl nav kļuvusi par galīgu, jo apstrīdētās regulas atcelšanas rezultātā šiem ražojumiem piemērojamie antidempinga maksājumi vēl nav galīgi noteikti. Vienlaikus, publicējot paziņojumu par procedūras sākšanu (24) un pagaidu regulu, apavu importētāji tika brīdināti, ka šāds maksājums var tikt uzlikts. Savienības tiesu judikatūrā ir iedibināts, ka uzņēmējiem nav tiesiskās paļāvības, līdz iestādes ir pieņēmušas tiesību aktu, ar ko izbeidz administratīvo procedūru un kas ir kļuvis galīgs (25).

(77)

Šī regula paredz nekavējošu tās piemērošanu pašreiz pastāvošās situācijas sekām nākotnē: valstu muitas dienesti ir iekasējuši maksājumus par apaviem. Atmaksas pieprasījumu dēļ, par kuriem vēl nav pieņemts galīgais lēmums, situācija uzskatāma par pastāvošu situāciju. Pašreizējā regula nosaka minētajam importam piemērojamo maksājuma likmi, tādēļ tā reglamentē pastāvošās situācijas nākotnes ietekmi.

(78)

Jebkurā gadījumā, pat ja notikusi piemērošana ar atpakaļejošu spēku Savienības tiesību izpratnē, quod non, šāda piemērošana ar atpakaļejošu spēku būtu pamatota turpmāk izklāstītā iemesla dēļ.

(79)

Savienības tiesību materiālās normas var piemērot situācijām, kas ir pastāvējušas pirms šo normu stāšanās spēkā, ciktāl no šo normu noteikumiem, mērķiem vai vispārējās shēmas ir nepārprotams, ka minētajām normām šāds spēks ir jāpiešķir (26). Jo īpaši, lietā C-337/88 Società agricola fattoria alimantare (SAFA) (27) Tiesa lēma: “[L]ai gan vispārīgi juridiskās noteiktības princips neļauj Kopienu pasākumam stāties spēkā, pirms šis pasākums ir publicēts, var pieļaut izņēmuma gadījumus tad, ja tas nepieciešams mērķa sasniegšanai un ja tiek pienācīgi ievērota iesaistīto personu tiesiskā paļāvība”.

(80)

Šajā lietā mērķis ir ievērot Komisijas pienākumu atbilstīgi LESD 266. pantam. Tā kā iepriekš 12. apsvērumā minētajos spriedumos Tiesa konstatēja nelikumību tikai saistībā ar piemērojamās maksājuma likmes noteikšanu, nevis pasākumu noteikšanu vispār (tas ir, attiecībā uz secinājumiem par dempingu, kaitējumu un Savienības interesēm), attiecīgie ražotāji eksportētāji nevarēja tiesiski paļauties, ka netiks noteikti nekādi galīgie antidempinga pasākumi. Līdz ar to šo pasākumu noteikšanu, pat ja tā būtu ar atpakaļejošu datumu, quod non, nevar uzskatīt par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu.

(81)

Treškārt, Deichmann apgalvoja, ka Komisijas paziņojums 38. apsvērumā, ka Tiesa atcēlusi apstrīdēto regulu un Regulu (ES) Nr. 1294/2009 attiecībā uz konkrētu Ķīnas un Vjetnamas ražotāju eksportētāju veiktu konkrētu apavu eksportu, nav pareizs, jo spriedums lietās C-659/13 un C-34/14 neatcēla Regulu (EK) Nr. 1472/2006 un Regulu (ES) Nr. 1294/2009 attiecībā uz attiecīgajiem trim ražotājiem eksportētājiem, bet gan atcēla šīs regulas ar erga omnes ietekmi. Saskaņā ar Deichmann viedokli, ja Komisija atkārtoti uzliktu antidempinga maksājumu vienīgi triju attiecīgo ražotāju eksportētāju importam nevis citu ražotāju eksportētāju importam, kurus vienlīdz ietekmēja Tiesas spriedums apvienotajās lietās C-659/13 C & J Clark International Limited un C-34/14 Puma SE, tā būtu neattaisnojama diskriminācija attiecībā uz šo citu ražotāju eksportētāju importu, un tas būtu arī pretrunā LESD 266. pantam.

(82)

Attiecībā uz apgalvojumu par diskriminējošu attieksmi pret to citu ražotāju eksportētāju importu, kurus ietekmē Tiesas spriedums apvienotajās lietās C-659/13 C & J Clark International Limited un C-34/14 Puma SE, Komisija norāda, ka ražotāji eksportētāji un daži importētāji, uz kuriem attiecas pašreizējā regula, bauda tiesisko aizsardzību pret pašreizējo regulu Savienības tiesās. Citi importētāji bauda šādu aizsardzību valstu tiesās un tribunālos, kuru tiesneši piemēro Savienības vispārējos tiesību aktus.

(83)

Apgalvojums par diskrimināciju ir vienlīdz nepamatots. Kā minēts 21. apsvērumā, lai īstenotu spriedumu apvienotajās lietās C-659/13 C & J Clark International Limited un C-34/14 Puma SE, Komisija pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2016/223, ar ko paredz procedūru tādu konkrētu tirgus ekonomikas režīma un individuālā režīma pieprasījumu novērtējumam, ko iesnieguši ražotāji eksportētāji no Ķīnas un Vjetnamas, un īsteno Tiesas spriedumu apvienotajās lietās C-659/13 un C-34/14. Minētās regulas 1. pantā Komisija uzdeva valstu muitas dienestiem pārsūtīt visus pieprasījumus atmaksāt galīgos antidempinga maksājumus, kas samaksāti par Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu importu, kurus iesnieguši importētāji, pamatojoties uz Kopienas Muitas kodeksa 236. pantu un uz faktu, ka kāds neatlasīts ražotājs eksportētājs ir pieprasījis TER vai IR sākotnējā izmeklēšanā. Komisija izvērtē attiecīgo TER vai IR pieprasījumu un atkārtoti uzliek atbilstošu maksājumu. Pamatojoties uz to, valstu muitas dienestiem pēc tam jāpieņem lēmums par antidempinga maksājumu atmaksas un atlaišanas pieprasījumu.

(84)

Tāpēc, ja ir izpildīti iepriekš minētie kritēriji, Komisija attiecībā uz visu apavu importu izskatīs TER un IR pieprasījumus, un antidempinga maksājumi tiks atkārtoti uzlikti, pamatojoties uz objektīvajiem kritērijiem, kas paredzēti pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā un 9. panta 5. punktā (redakcijā pirms grozījumu stāšanās spēkā). Tādējādi pret visiem citiem neatlasītajiem ražotājiem eksportētājiem no ĶTR un Vjetnamas un to importētājiem attieksme turpmāk būs tāda pati atbilstīgi Īstenošanas regulā (ES) 2016/223 noteiktajai procedūrai. Tikai tad, ja nav nenokārtotu valsts procedūru, netiks veikti TER un IR pieprasījumu novērtējumi, jo tam nav praktiskas nozīmes.

(85)

Ceturtkārt, Deichmann apgalvoja, ka būtu diskriminējoši atkārtoti uzlikt antidempinga maksājumu trim attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem, ņemot vērā to, ka antidempinga maksājumu atkārtoti neuzlika pēc spriedumiem Brosmann un Aokang lietās.

(86)

Šis apgalvojums ir nepamatots. Importētāji, kuri ir importējuši no Brosman un pārējiem četriem ražotājiem eksportētājiem, kurus skar spriedums lietās C-247/10P un C-249/10P, atrodas atšķirīgā faktiskajā un juridiskajā situācijā, jo viņu ražotāji eksportētāji nolēma apstrīdēt apstrīdēto regulu un viņu maksājumus atmaksāja, tā ka tos aizsargā Kopienas Muitas kodeksa 221. panta 3. punkts. Attiecībā uz citiem nav bijis nedz šādas apstrīdēšanas, nedz šādas atmaksas.

(87)

Piektkārt, Deichmann apgalvoja, ka šīs izmeklēšanas rezultātā bija izdarīti vairāki procesuāli pārkāpumi. Pirmkārt, tika apgalvots, ka attiecīgie ražotāji eksportētāji, iespējams, vairs nevar sniegt vērā ņemamas piezīmes vai iesniegt papildu pierādījumus, lai atbalstītu savus TER/IR pieprasījumus, kurus tie bija iesnieguši pirms vairākiem gadiem. Piemēram, ir iespējams, ka uzņēmumi vairs nepastāv vai vairs nav pieejami attiecīgie dokumenti

(88)

Turklāt Deichmann apgalvoja, ka atšķirībā no sākotnējās izmeklēšanas Komisijas pasākumi de facto un de jure ietekmē tikai importētājus, lai gan viņi nevar dot nekādu nozīmīgu ieguldījumu un nevar pieprasīt, lai piegādātāji sadarbojas ar Komisiju.

(89)

Komisija norāda, ka pamatregulā nekur nav noteikts, lai Komisija sniegtu eksportētājiem uzņēmumiem, kuri pieprasa TER/IR, iespēju papildināt iztrūkstošo faktu informāciju. Komisija atgādina, ka saskaņā ar judikatūru pierādīšanas pienākums ir ražotājam, kurš vēlas iegūt TER saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktu. Šajā sakarā 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā daļā ir noteikts, ka šāda ražotāja iesniegtajā prasībā jābūt pietiekamiem pierādījumiem, kā minēts šajā tiesību normā, par to, ka ražotājs darbojas tirgus ekonomikas apstākļos. Tādējādi atbilstoši Tiesas spriedumiem Brosmann un Aokang lietās iestādēm nav jāpierāda, ka ražotājs neatbilst noteiktajiem šā statusa piešķiršanas nosacījumiem. Gluži pretēji – Komisijai ir jānovērtē, vai attiecīgā ražotāja iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai pierādītu, ka ir izpildīti pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā daļā paredzētie kritēriji TER/IR piešķiršanai (skatīt iepriekš minēto 40. apsvērumu). Tiesības tikt uzklausītam attiecas uz minēto faktu novērtējumu, bet neietver tiesības papildināt iztrūkstošu informāciju. Pretējā gadījumā ražotājs eksportētājs varētu bezgalīgi pagarināt novērtēšanas procesu, iesniedzot informāciju pa daļām.

(90)

Šai sakarā ir jāatgādina, ka Komisijai nav pienākuma pieprasīt ražotājam eksportētājam papildināt TER/IR pieprasījumu. Kā minēts iepriekšējā apsvērumā, Komisija var veikt novērtējumu, pamatojoties uz ražotāja eksportētāja iesniegto informāciju. Jebkurā gadījumā minētie ražotāji eksportētāji nav apstrīdējuši Komisijas veikto TER/IR pieprasījumu izvērtējumu, un tie nav arī norādījuši, uz kuriem dokumentiem vai cilvēkiem tie vairs nevar atsaukties. Tāpēc šis apgalvojums ir tik abstrakts, ka iestādes nevar ņemt vērā šīs grūtības, veicot TER/IR pieprasījumu novērtējumu. Tā kā minētais arguments ir balstīts uz pieņēmumu un nav pamatots ar precīzām norādēm par to, kuri dokumenti un cilvēki vairs nav pieejami, kā arī par to, kāda ir šo dokumentu un cilvēku nozīme TER/IR pieprasījumu izvērtējumā, šis arguments tiek noraidīts.

(91)

Attiecībā uz apgalvojumu, ka importētājam nav iespējas dot nozīmīgu ieguldījumu, Komisija norāda uz šādiem aspektiem: pirmkārt, importētāji nevar izmantot tiesības uz aizstāvību, jo antidempinga pasākums nav vērsts pret viņiem, bet gan pret ražotājiem eksportētājiem. Otrkārt, viņiem bija iespēja izteikt piezīmes par šo jautājumu jau administratīvās procedūras laikā pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas. Treškārt, ja importētāji uzskatīja, ka šajā ziņā ir izdarīts pārkāpums, viņiem vajadzēja veikt nepieciešamos līgumā paredzētos pasākumus ar saviem piegādātājiem, lai nodrošinātu, ka ir pieejama nepieciešamā dokumentācija. Tāpēc šis apgalvojums ir jānoraida.

(92)

Seškārt, Deichmann apgalvoja, ka Komisija nav pārbaudījusi, vai antidempinga maksājumu noteikšana būtu Savienības interesēs, un apgalvoja, ka pasākumi būtu pretrunā Savienības interesēm, jo i) ar pasākumiem jau bija panākta paredzētā ietekme, kad tos uzlika pirmoreiz; ii) pasākumi nenodrošinātu papildu priekšrocības Savienības ražošanas nozarei; iii) pasākumi neietekmētu ražotājus eksportētājus un iv) pasākumi radītu būtiskas izmaksas importētājiem Savienībā.

(93)

Šī lieta attiecas tikai uz TER/IR pieprasījumiem, jo tas ir vienīgais punkts, kurā Savienības tiesās ir konstatēta juridiska kļūda. Attiecībā uz Savienības interesēm joprojām pilnībā ir spēkā novērtējums Regulā (EK) Nr. 1472/2006. Turklāt šis pasākums ir pamatots, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses.

(94)

Visbeidzot, saskaņā ar Deichmann apgalvojumu, ja atkārtoti tiktu uzlikts antidempinga maksājums, to vairs nevarētu iekasēt, jo ir beidzies Kopienas Muitas kodeksa 103. pantā noteiktais noilguma termiņš. Deichmann apgalvo, ka šī situācija ir uzskatāma par Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu.

(95)

Komisija atgādina, ka saskaņā ar Kopienas Muitas kodeksa 103. pantu noilguma termiņu nepiemēro, ja saskaņā ar Kopienas Muitas kodeksa 44. pantu ir iesniegta pārsūdzība, kā tas ir noticis visās pašreizējās lietās (uz ko attiecas pārsūdzības, pamatojoties uz Kopienas Muitas kodeksa 236. pantu).

(96)

Kas attiecas uz Skechers, uzņēmums atzina, ka neviens no ražotājiem eksportētājiem, uz kuriem attiecas pašreizējā īstenošana, nav bijis tā piegādātājs, tāpēc tas uzskatīja, ka secinājumi nav būtiski viņa situācijai. Šī puse apgalvoja, ka pašreizējās īstenošanas secinājumi nevar būt par pamatu to atmaksas pieprasījumu noraidīšanai, ko tā iesniegusi valsts muitai. Importētājs arī pieprasīja, lai tā piegādātāju TER/IR pieprasījumi tiktu pārbaudīti, pamatojoties uz dokumentiem, kurus Komisijai iesnieguši attiecīgie Beļģijas muitas dienesti.

(97)

Attiecībā uz iepriekš minēto apgalvojumu Komisija atsaucas uz Īstenošanas regulu (ES) 2016/223, ar ko paredz procedūru tādu konkrētu tirgus ekonomikas režīma un individuālā režīma pieprasījumu novērtējumam, ko iesnieguši ražotāji eksportētāji no Ķīnas un Vjetnamas, un īsteno Tiesas spriedumu apvienotajās lietās C-659/13 un C-34/14, kurā noteikta procedūra, kas jāievēro šajā lietā. Jo īpaši saskaņā ar minētās regulas 1. un 2. pantu Komisija pārbaudīs attiecīgos TER/IR pieprasījumus, tiklīdz tā būs saņēmusi attiecīgo dokumentāciju no muitas dienestiem. Jānorāda, ka Beļģijas muitas dienesti jau ir iesnieguši Komisijai sarakstu ar izlasē neiekļautajiem ražotājiem eksportētājiem no Ķīnas un Vjetnamas, kas sākotnējās izmeklēšanas laikā esot pieprasījuši TER vai IR un kas ir piegādātāji importētājiem, kuri pieprasīja atmaksāt veiktos maksājumus. Patlaban Komisija attiecīgā gadījumā veic šo pieprasījumu izvērtējumu. Šī izmeklēšana vēl nav beigusies.

(98)

Šī regula ir saskaņā ar atzinumu, ko sniegusi komiteja, kura izveidota saskaņā ar Regulas (ES) 2016/1036 15. panta 1. punktu,