17.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 311/13

(1)

Tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem dalībvalstīs, pilnībā ievērojot viņu pamattiesības, jo īpaši neizraidīšanas principu, un saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK (2), ir būtisks elements visaptverošos centienos nodrošināt Savienības migrācijas politikas uzticamību un pienācīgu un efektīvu darbību, kā arī mazināt un novērst nelikumīgu migrāciju.

(2)

Dalībvalstu iestādes saskaras ar grūtībām, kas saistītas ar tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi un kuriem nav derīgu ceļošanas dokumentu.

(3)

Lai uzlabotu atgriešanas rādītājus, kas pašlaik nav apmierinoši, ir būtiski uzlabot sadarbību atgriešanas un atpakaļuzņemšanas jomā ar tādu trešo valstu valstspiederīgo galvenajām izcelsmes un tranzīta valstīm, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi. Minētajā sakarā ir svarīgs uzlabots Eiropas ceļošanas dokuments tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi.

(4)

Trešo valstu iestādes ne vienmēr atzīst pašreiz spēkā esošo standarta ceļošanas dokumentu trešo valstu pilsoņu atgriešanas vajadzībām, kas izveidots ar Padomes 1994. gada 30. novembra ieteikumu (3), cita starpā pamatojot to ar nepietiekamiem drošības standartiem.

(5)

Tādējādi ir nepieciešams veicināt to, lai trešās valstis kā atsauces dokumentu atgriešanas vajadzībām atzītu uzlabotu un vienotu Eiropas ceļošanas dokumentu tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi.

(6)

Būtu jāizveido drošāks un vienots Eiropas ceļošanas dokuments tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi (Eiropas ceļošanas dokuments personu atgriešanai), lai veicinātu tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu un atpakaļuzņemšanu, kuri dalībvalstu teritorijā uzturas nelikumīgi. Pilnveidotajiem Eiropas ceļošanas dokumenta personu atgriešanai drošības elementiem un tehniskajām specifikācijām būtu jāveicina tas, ka trešās valstis atzīst minēto dokumentu. Minētajam dokumentam būtu tādējādi jāatvieglo atgriešanu īstenošana saistībā ar atpakaļuzņemšanas nolīgumiem vai citiem pasākumiem, ko Savienība vai dalībvalstis ir noslēgušas ar trešām valstīm, kā arī saistībā ar sadarbību atgriešanas jomā ar trešām valstīm, uz kurām neattiecas oficiāli nolīgumi.

(7)

Savu valstspiederīgo atpakaļuzņemšana ir pienākums saskaņā ar starptautiskajām paražu tiesībām, kurš jāievēro visām valstīm. Tādu trešo valstu valstspiederīgo identifikācijai, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, un dokumentu, tostarp Eiropas ceļošanas dokumenta personu atgriešanai, izdošanu attiecīgā gadījumā vajadzētu ietvert sadarbību ar diplomātiskajām pārstāvniecībām un sarunas ar trešām valstīm, kas paraksta atpakaļuzņemšanas nolīgumus vai nu ar Savienību, vai dalībvalstīm.

(8)

Atpakaļuzņemšanas nolīgumos, kas noslēgti starp Savienību un trešām valstīm, būtu jānosaka Eiropas ceļošanas dokumenta personu atgriešanai atzīšana. Dalībvalstīm būtu jāveicina Eiropas ceļošanas dokumenta personu atgriešanai atzīšana divpusējos nolīgumos un citos pasākumos ar trešām valstīm, kā arī saistībā ar sadarbību atgriešanas jomā ar trešām valstīm, uz kurām neattiecas oficiāli nolīgumi. Dalībvalstīm būtu jāpieliek pūles, lai nodrošinātu, ka Eiropas ceļošanas dokuments personu atgriešanai tiek efektīvi izmantots.

(9)

Eiropas ceļošanas dokumentam personu atgriešanai būtu jāveicina dalībvalstu un trešo valstu pārvaldes iestāžu, tostarp konsulāro pakalpojumu sniedzēju, administratīvā un birokrātiskā sloga mazināšana un to administratīvo procedūru saīsināšana, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu un atpakaļuzņemšanu, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi.

(10)

Ar šo regulu būtu jāsaskaņo tikai Eiropas ceļošanas dokumenta personu atgriešanai formāts, drošības elementi un tehniskās specifikācijas, bet ne šāda dokumenta izdošanas noteikumi.

(11)

Eiropas ceļošanas dokumenta personu atgriešanai saturs un tehniskās specifikācijas būtu jāsaskaņo, lai nodrošinātu augstus tehniskos un drošības standartus, jo īpaši attiecībā uz aizsardzības pasākumiem pret dokumentu viltošanu un falsifikāciju. Eiropas ceļošanas dokumentā personu atgriešanai būtu jāiestrādā atpazīstami un saskaņoti drošības elementi. Tādējādi Eiropas ceļošanas dokumentam personu atgriešanai būtu jāpiemēro Padomes Regulā (EK) Nr. 333/2002 (4) noteiktie drošības elementi un tehniskās specifikācijas.

(12)

Lai grozītu dažus nebūtiskus elementus Eiropas ceļošanas dokumenta personu atgriešanai paraugā, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. pantu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (5). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(13)

Attiecībā uz personas datu apstrādi, ko īsteno saskaņā ar šo regulu, kompetentās iestādes šīs regulas nolūkos savus uzdevumus veic saskaņā ar valstu normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem, ar kuriem transponē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (6).

(14)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību (LES) un LESD, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro. Tā kā šī regula – ciktāl tā attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/399 (7) – pilnveido Šengenas acquis, Dānija saskaņā ar minētā protokola 4. pantu sešos mēnešos pēc tam, kad Padome ir pieņēmusi lēmumu par šo regulu, izlemj, vai tā šo regulu ieviesīs savos tiesību aktos.

(15)

Šī regula – ciktāl tā attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem saskaņā ar Regulu (ES) 2016/399 – ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Apvienotā Karaliste nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK (8); tādēļ Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Apvienotajai Karalistei šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro. Turklāt saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tai nav saistoša un nav jāpiemēro.

(16)

Šī regula – ciktāl tā attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem saskaņā ar Regulu (ES) 2016/399 – ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Īrija nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/192/EK (9); tādēļ Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Īrijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro. Turklāt saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tai nav saistoša un nav jāpiemēro.

(17)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (10), šī regula – ciktāl tā attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem saskaņā ar Regulu (ES) 2016/399 – ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Padomes Lēmuma 1999/437/EK (11) 1. pantā.

(18)

Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (12), šī regula – ciktāl tā attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem saskaņā ar Regulu (ES) 2016/399 – ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. pantā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2008/146/EK (13) 3. pantu.

(19)

Attiecībā uz Lihtenšteinu – saskaņā ar Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (14), šī regula – ciktāl tā attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem saskaņā ar Regulu (ES) 2016/399 – ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. pantā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2011/350/ES (15) 3. pantu.

(20)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet plānotās rīcības iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(21)

Lai izveidotu vienādus nosacījumus un nodrošinātu jēdzienu skaidrību, ir lietderīgi pieņemt šo tiesību aktu kā regulu.

(22)

Dalībvalstīm būtu jāievēro savas attiecīgās saistības, kas izriet no starptautiskajiem un Savienības tiesību aktiem, īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, jo īpaši 19. pantā paredzētās tiesības uz aizsardzību pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā un 24. panta 2. punktā minētais pienākums.

(23)

Tādēļ būtu jāatceļ Padomes 1994. gada 30. novembra ieteikums,

1)

"trešās valsts valstspiederīgais" ir trešās valsts valstspiederīgais, kā definēts Direktīvas 2008/115/EK 3. panta 1) punktā;

2)

"atgriešana" ir atgriešana, kā definēts Direktīvas 2008/115/EK 3. panta 3) punktā;

3)

"atgriešanas lēmums" ir atgriešanas lēmums, kā definēts Direktīvas 2008/115/EK 3. panta 4) punktā.

a)

vārds, uzvārds, dzimšanas datums, dzimums, valstspiederība, īpašas pazīmes un, ja ir zināms, adrese trešā valstī, kurā trešās valsts valstspiederīgais tiek atgriezts;

b)

trešās valsts valstspiederīgā fotoattēls;

c)

izdevējiestāde, izdošanas datums un vieta un derīguma termiņš;

d)

informācija par trešās valsts valstspiederīgā izbraukšanu un ierašanos.