18.8.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 299/36

(1)

Komisija 2015. gada 26. novembrī pieņēma Gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2016. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2016. gada 17.–18. martā. Komisija, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1176/2011 (2), 2015. gada 26. novembrī pieņēma brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Beļģija bija minēta to dalībvalstu vidū, kurām paredzēts veikt padziļinātu pārskatu. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu Padomes ieteikumam par eurozonas ekonomikas politiku. Eiropadome atbalstīja šo ieteikumu 2016. gada 18.–19. februārī, un 2016. gada 8. martā Padome to pieņēma (3). Ņemot vērā to, ka Beļģijas valūta ir euro un ekonomikas un monetārajā savienībā starp ekonomikām ir cieša savstarpējā saikne, Beļģijai būtu jānodrošina pilnīga un laicīga minētā ieteikuma īstenošana.

(2)

2016. gada ziņojums par Beļģiju tika publicēts 2016. gada 26. februārī. Tajā izvērtēti Beļģijas panākumi attiecībā uz to, kā tiek īstenoti Padomes 2015. gada 14. jūlijā pieņemtie konkrētai valstij adresētie ieteikumi, kā arī ietverts padziļināts pārskats, kas veikts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 5. pantu. Ar padziļinātā pārskata rezultātiem Komisija iepazīstināja 2016. gada 8. martā. Komisijas veiktā analīze ļauj secināt, ka Beļģijā nav makroekonomikas nelīdzsvarotības. Pavājināta ārējā darbība apvienojumā ar lielu valsts parādu varētu radīt risku nākotnē. Tomēr jaunākās attīstības tendences norāda uz konkurētspējas uzlabošanos. Ar korektīviem pasākumiem, kas ietver algu pieauguma ierobežošanu un sociālā nodrošinājuma iemaksu samazināšanu, ir panākta darbaspēka izmaksu pieauguma palēnināšanās. Valsts parāds nesamazinās, taču īstermiņa riski šķiet nelieli.

(3)

Beļģija 2016. gada 29. aprīlī iesniedza savu 2016. gada valsts reformu programmu un 2016. gada stabilitātes programmu. Abas programmas tika izvērtētas vienlaikus, lai ņemtu vērā to savstarpējo saistību.

(4)

Attiecīgie konkrētai valstij adresētie ieteikumi iekļauti Eiropas strukturālo un investīciju fondu 2014.–2020. gadam plānošanā. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (4) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerattiecību nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Komisija ir sniegusi papildu norādes par to, kā tā izmantos šo noteikumu norādēs par to pasākumu piemērošanu, kuri saista Eiropas strukturālo un investīciju fondu efektivitāti ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(5)

2016. gada stabilitātes programmā norādīts, ka bēgļu ārkārtas pieplūduma 2015. un 2016. gadā un 2016. gadā ieviesto ārkārtas drošības pasākumu ietekme uz budžetu ir ievērojama, un sniegti atbilstoši pieradījumi par šo papildu budžeta izmaksu apmēru un būtību. Saskaņā ar Komisijas datiem attiecināmie papildu izdevumi saistībā ar bēgļiem 2015. gadā bija 0,03 % no IKP, savukārt pieaugošā ietekme uz budžetu saistībā ar bēgļiem un drošības pasākumiem 2016. gadā tiek lēsta attiecīgi 0,17 % un 0,12 % no IKP apmērā. Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 1. punktā un 6. panta 3. punktā paredzētie noteikumi ļauj segt šos papildu izdevumus, jo bēgļu pieplūdums, kā arī spēcīgie terorisma draudi ir ārkārtas notikumi, to ietekme uz Beļģijas publiskajām finansēm ir ievērojama, un ilgtspēja netiktu apdraudēta, pieļaujot pagaidu novirzi no korekcijām vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai. Tādējādi nepieciešamās korekcijas 2015. gada vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai ir samazinātas, lai ņemtu vērā papildu izmaksas saistībā ar bēgļiem. 2017. gada pavasarī, pamatojoties uz Beļģijas iestāžu sniegtajiem datiem, tiks veikts galīgais novērtējums par 2016. gadu, tostarp par attiecināmajiem izdevumiem.

(6)

Uz Beļģiju pašlaik attiecas Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvā daļa, un tai piemēro pārejas noteikumu par parādu. Komisija 2016. gada 18. maijā sagatavoja ziņojumu saskaņā ar LESD 126. panta 3. punktu, jo Beļģija nebija guvusi pietiekamus panākumus ceļā uz atbilstību parāda noteikumam 2015. gadā. Analīzē tika secināts, ka parāda kritērijs būtu jāuzskata par izpildītu. Savā 2016. gada stabilitātes programmā valdība plāno pakāpenisku nominālās bilances uzlabojumu no deficīta 2,6 % no IKP apmērā 2015. gadā līdz -0,2 % no IKP 2019. gadā. Sagaidāms, ka pārskatītais vidēja termiņa budžeta mērķis, kas noteikts kā līdzsvarots budžeta stāvoklis strukturālā izteiksmē, tiks sasniegts līdz 2018. gadam. Tomēr pārrēķinātā strukturālā bilance (5) joprojām liecina par strukturālo deficītu -0,4 % no IKP apmērā 2018. gadā. Saskaņā ar stabilitātes programmu sagaidāms, ka valdības parāda attiecība pret IKP 2016. gadā pieaugs līdz 106,2 %, pirms tā samazināsies līdz 99,6 % 2019. gadā. Makroekonomiskais scenārijs, kas ir budžeta prognozes pamatā, ir ticams. Tomēr pasākumi, kuru mērķis ir veicināt plānoto deficīta mērķu sasniegšanu, sākot ar 2017. gadu, netika pietiekamā mērā precizēti. Pamatojoties uz Komisijas 2016. gada pavasara prognozi, pastāv risks, ka būs ievērojama novirze no ieteiktās korekcijas 2016. gadā, kā arī kopumā 2016. un 2017. gadā, ja politika netiks mainīta. Gadījumā, ja bēgļu ārkārtas pieplūdumu un ārkārtas drošības pasākumu ietekme uz budžetu netiktu iekļauta novērtējumā, prognozētā novirze 2016. gadā vairs nebūtu ievērojama. Netiek prognozēts, ka Beļģija 2016. gadā izpildīs pārejas noteikumu par parādu un pēc pārejas perioda beigām – parāda samazināšanas kritēriju 2017. gadā. Pamatojoties uz stabilitātes programmas novērtējumu un ņemot vērā Komisijas 2016. gada pavasara prognozi, Padome uzskata, ka pastāv risks, ka Beļģija neizpildīs Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus. Tāpēc, lai 2016. un 2017. gadā nodrošinātu atbilstību, būs nepieciešami turpmāki pasākumi.

(7)

Liels valsts parāds ir apvienots ar vāju eksportu un konkurētspējas sniegumu. Kā to parāda zaudētā globālā tirgus daļa, kopš 2000. gada ārējā darbība ir pavājinājusies, un to vēl vairāk pasliktināja eksports, kas galvenokārt vērsts uz mazāk dinamiskiem tirgiem. Lai arī negatīvās tendences tirgus daļas zaudēšanā pēdējos gados ir apturētas, akumulētie zaudējumi ir ievērojami. Valsts eksporta spējai traucē arī specializācija tirgus segmentos, kuri ir vairāk pakļauti cenu konkurencei. To ir jo īpaši grūti līdzsvarot ar augstajām darbaspēka izmaksām valstī. Darbaspēka izmaksas līdz pat nesenam laikam ir strauji palielinājušās ražīguma lēnā pieauguma dēļ un jo īpaši straujā algu pieauguma dēļ. Algu pieaugumu var izskaidrot ar algu noteikšanas sistēmas konkrētiem aspektiem. No vienas puses, reālo algu pieauguma robežas atkārtoti tika noteiktas pārāk augstā līmenī. No otras puses, inflācija atkārtoti pārsniedza prognozes un inflācijas līmeni kaimiņvalstīs. Strukturālās atšķirības pamata inflācijas rādītājos starp Beļģiju un kaimiņvalstīm galvenokārt rada lielāks pakalpojumu cenu pieaugums un mazumtirdzniecības tirgus suboptimāla darbība. Ar vispārpieņemto automātiskās algu indeksācijas praksi šī inflācija tika pārnesta uz algu pieaugumu. Visi šie faktori kopā samazināja augstākā mērā koordinētās algu noteikšanas sistēmas efektivitāti. Lai apturētu konkurētspējas samazināšanos un tās negatīvo ietekmi uz eksporta rādītājiem un nodarbinātību, Beļģijas iestādes pēdējos gados ir iejaukušās algu noteikšanas procesos. Ir ieviesti pasākumi algu mērenības nodrošināšanai, tostarp noteikti ierobežojumi faktisko algu palielinājumam un atceltas algu indeksācijas shēmas. Papildus tiek samazinātas sociālā nodrošinājuma iemaksas. Tomēr, lai nodrošinātu korekcijas noturību, ir nepieciešamas algu noteikšanas sistēmas strukturālas reformas, ko īstenotu saskaņā ar Padomes iepriekšējo gadu ieteikumiem. Lai arī valdība plāno pārskatīt 1996. gada likumu par nodarbinātības veicināšanu un konkurētspējas saglabāšanu, kas kalpo par pamatu tam, kā sociālie partneri reizi divos gados nosaka standartalgu, līdz šim ir gūts vien neliels progress. Formālākas saiknes starp algām un ražīgumu nodrošināšana palīdzētu nostiprināt jaunākos ieguvumus un novērst agrāko problēmu atkārtošanos.

(8)

Ir panākts zināms progress darba tirgus vispārējā darbībā. Darba stimuli ir pastiprināti ar pasākumiem, ar kuriem samazina nodokļu īpatsvaru, un izmaiņām bezdarbnieku pabalstu sistēmā. Tomēr lielas nodarbinātības atšķirības starp konkrētām iedzīvotāju grupām joprojām rada problēmu – pastāvīgu darbaspēka nepilnīgu izmantošanu, īpaši mazkvalificētu jaunu cilvēku, vecāka gadagājuma cilvēku un migrantu izcelsmes personu vidū. Turklāt nodokļu robežlikmes, iesaistoties vai atgriežoties darba tirgū, samazina aktivitāti un rada maza atalgojuma slazdus otro pelnītāju vidū un konkrētiem mājsaimniecību veidiem, piemēram, neprecētiem cilvēkiem vai vientuļiem vecākiem. Tādēļ ir svarīgi precīzi reglamentēt un īstenot politiku, kuras mērķis ir veicināt izvēli par labu nodarbinātībai pretstatā bezdarbībai vai bezdarbam. Ar sociālekonomisko fonu saistītā nevienlīdzība izglītības jomā ir viena no visaugstākajām Savienībā, un vājas sekmes izglītībā daļēji izskaidro migrantu izcelsmes personu novēroto zemo sniegumu darba tirgū. Pašlaik īstenotās izglītības reformas ir īpaši izstrādātas, lai vērstos pret priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu un uzlabotu pirmsskolas aprūpes un agrīnas pirmsskolas izglītības sniegšanu. Attiecīgās iestādes arī tiecas uzlabot arodmācības sistēmas kvalitāti un nozīmību. Šīs reformas varētu veicināt raitāku pāreju uz zinātnesietilpīgu ekonomiku, kas aizvien vairāk vērsta uz pakalpojumiem, un mazināt prasmju neatbilstību un pastāvīgu darbaspēka trūkumu noteiktās profesijās. Turklāt vecāka gadagājuma darba ņēmēju ļoti zemi aktivitātes un nodarbinātības rādītāji liecina par to, ka nepieciešama politika, ar kuru veicināt aktīvas vecumdienas un atbalstīt darba tirgus pieprasījumu pēc vecāka gadagājuma darba ņēmējiem. Visbeidzot, varētu nodrošināt papildu nodokļu pasākumus, lai veicinātu darba uzsākšanu.

(9)

Joprojām ir plašas iespējas uzlabot to ārējās konkurētspējas aspektu, kas nav saistīts ar izmaksu līmeni. Lai saglabātu un uzlabotu pašreizējo labklājības līmeni, lielāks uzsvars būtu jāliek uz produktivitātes pieaugumu un ieguldījumiem uz zinātību balstītā kapitālā. Lai to sasniegtu, ir nepieciešama pastāvīga virzība uz produktiem un ar tiem saistītiem pakalpojumiem augstāk vērtības ķēdē, pamatojoties uz labākiem rezultātiem inovācijas jomā un pētniecības un izstrādes rezultātu izmantošanu. Neraugoties uz augstas kvalitātes publiskās pētniecības sistēmu, Beļģijai ir salīdzinoši maz strauji augošu uzņēmumu inovatīvās nozarēs. Turklāt darījumdarbības videi traucē administratīvais un regulējuma slogs, kas kavē uzņēmumu izveidi un paplašināšanos. Prasības attiecībā uz līdzdalību kapitālā un ierobežojumi attiecībā uz balsstiesībām, juridisko formu un daudznozaru darbībām kavē darījumdarbības pakalpojumu tirgus dinamiku. Darbības ierobežojumiem un ierobežojumiem attiecībā uz to, kur mazumtirgotāji var ierīkot savas darbības vietas, ir tāda pati ietekme uz mazumtirdzniecību. Turklāt tiesu sistēma darbojas ar nepilnībām, tajā vāji tiek izmantotas informācijas un sakaru tehnoloģijas. Visi šie faktori kopā rada būtiskus šķēršļus privātiem ieguldījumiem. Nestandarta infrastruktūra un ilgstošas vājās vietas arī mazina ražīguma izaugsmi un ieguldījumus. Transporta tīkls ir joma, kurā ieguldījumi ir nepieciešami vissteidzamāk. Beļģijas ģeogrāfiskā atrašanās vieta apvienojumā ar starptautisko organizāciju pārstāvniecību klātbūtni ir ļāvusi valstij piesaistīt daudzus sadales centrus, loģistikas bāzes un dažādu uzņēmumu starptautiskās galvenās mītnes. Tomēr pastāv arvien pieaugoša problēma ar satiksmes pārslodzi sastrēgumstundās, kas mazina valsts pievilcību ārvalstu ieguldītāju acīs un rada lielas izmaksas ekonomikai un videi. Tāpat sagaidāms, ka Beļģija līdz 2020. gadam neizpildīs savu siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas mērķi, un valsts cieš no būtiskām ar gaisa piesārņojumu saistītām problēmām. Ņemot vērā ekonomiskās darbības blīvo koncentrāciju ap galvaspilsētu un ostām, vissteidzamāk risināmās problēmas ir dzelzceļa un autotransporta pamatinfrastruktūras uzlabošana un trūkstošo saišu izveide starp galvenajiem saimnieciskās darbības centriem. Vienlaikus ir svarīgi risināt satiksmes pārslodzi sastrēgumstundās, uzlabojot sabiedriskā transporta pakalpojumus, optimizējot satiksmes pārvaldību un likvidējot tirgus izkropļojumus un kaitīgus nodokļu atvieglojumus, piemēram, labvēlīgo režīmu attiecībā uz dienesta automašīnām.

(10)

Vēl viena problēma ir saistīta ar vietējo elektroenerģijas ražošanu un energoapgādes drošību kopumā. Vairāku kodoliekārtu neplānotie padeves pārtraukumi ir radījuši bažas par to, kā līdzsvarot elektroenerģijas pieprasījumu un piedāvājumu, savukārt atkārtoti pārskatītais grafiks, lai pakāpeniski atteiktos no kodolenerģijas ražotņu izmantošanas, ir radījis atmosfēru, kas neveicina lēmumus par ilgtermiņa ieguldījumiem. Tas atspoguļojas pieaugošajos enerģijas importa rādītājos un aizvien sliktākā energoapgādes drošībā. Lai arī īstermiņa piegāžu riski ir samazināti, ilgtermiņa ieguldījumu nepieciešamība joprojām ir liela. Turklāt papildus būtiskām jaunām iekšzemes ražošanas jaudām un savstarpējās savienojamības turpmākai palielināšanai ir nepieciešami viedtīkli, lai attīstītu pieprasījuma pārvaldību. Ņemot vērā to, ka enerģētikas nozarē lielos projektos jārēķinās ar ilgu laiku [no ieguldījuma līdz rezultātiem], un to, ka nākamajos desmit gados būs ļoti liela nepieciešamība aizvietot jaudas, ir jārīkojas ātri, jo īpaši pieņemot atbilstošu tiesisko regulējumu, kas veicina ražošanas jaudu palielināšanu.

(11)

Beļģija ir panākusi zināmu progresu, īstenojot nodokļu sistēmas reformas, jo īpaši novirzot nodokļus no darbaspēka uz citām nodokļu bāzēm, kas pamazām samazinās nodokļu īpatsvaru darbaspēka izmaksās. Iedzīvotāju ienākumu nodokļu un darba devēju sociālā nodrošinājuma iemaksu samazināšana arī palīdzēs samazināt plaisu. Tomēr nodokļu sistēma joprojām ir sarežģīta, nodokļu bāzes tiek samazinātas ar īpašiem atbrīvojumiem, atskaitījumiem un samazinātām likmēm. Daži no tiem izpaužas kā ieņēmumu zudums, ekonomikas izkropļojumi un smags administratīvais slogs. Turklāt no budžeta viedokļa nodokļu novirzīšana nešķiet neitrāla. Joprojām ir būtiskas iespējas uzlabot nodokļu sistēmas struktūru, turpinot paplašināt nodokļu bāzes, kas dotu iespēju tiesību aktos noteikt zemākas likmes un radītu mazāk izkropļojumu. Tāpat pastāv liels potenciāls “zaļai” nodokļu novirzīšanai, kas cita starpā izriet no labvēlīgā nodokļu režīma attiecībā uz dienesta automašīnām un degvielas kartēm, kas veicina piesārņojumu, sastrēgumus un siltumnīcefekta gāzu emisijas.

(12)

Pēdējos gados Beļģija ir guvusi ievērojamu progresu, reformējot pensiju sistēmu. 2015. gada 10. augusta likumā par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, priekšlaicīgas pensionēšanās nosacījumiem un minimālo vecumu apgādnieka zaudējuma pensijai ir noteikti jauni kritēriji – minimālais vecums un darba stāžs – parastās pensijas saņemšanai. Tomēr pat pēc jaunākajām reformām paredzamais to izdevumu īpatsvara palielinājums, kas saistīti ar pensijām, joprojām ir būtisks. Automātiska piesaiste pie izmaiņām paredzamajā dzīves ilgumā, kas jau tika ieteikta iepriekš, samazinātu vidēja termiņa un ilgtermiņa ilgtspējas riskus. Šajā sakarā valdība ir paziņojusi par savu nodomu ieviest uz kredītpunktiem balstītu pensiju sistēmu, kas ļautu izmantot automātiskus korekcijas mehānismus, reaģējot uz demogrāfiskajām norisēm. Šie jautājumi arī turpmāk tiks cieši uzraudzīti Eiropas pusgada ietvaros.

(13)

Eiropas pusgada kontekstā Komisija ir veikusi Beļģijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un publicējusi to 2016. gada ziņojumā par valsti. Tā ir arī izvērtējusi stabilitātes programmu un valsts reformu programmu, kā arī pasākumus, kas veikti saistībā ar iepriekšējos gados Beļģijai adresētiem ieteikumiem. Tā ir ņēmusi vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Beļģijā, bet arī atbilstību ES noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jāstiprina ES vispārējā ekonomikas pārvaldība, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot ES līmeņa ieguldījumu. Komisijas ieteikumi saskaņā ar Eiropas pusgadu ir atspoguļoti 1. līdz 3. ieteikumā.

(14)

Ņemot vērā šo izvērtējumu, Padome ir izskatījusi stabilitātes programmu, un tās atzinums (6) ir atspoguļots jo īpaši 1. ieteikumā,

1.

Panākt ikgadējo fiskālo korekciju vismaz 0,6 % no IKP apmērā vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanai 2016. un 2017. gadā. Izmantot neplānotos ieņēmumus, lai paātrinātu valsts parāda attiecības samazināšanos. Vienoties par fiskālo mērķu realizējamu sadalījumu starp visiem valdības līmeņiem. Vienkāršot nodokļu sistēmu un novērst kropļojošus nodokļu izdevumus.

2.

Apspriežoties ar sociālajiem partneriem, veikt plānoto 1996. gada likuma par nodarbinātības veicināšanu un konkurētspējas saglabāšanu pārskatīšanu. Nodrošināt, ka algu pieaugums var notikt saskaņā ar ražīgumu. Nodrošināt darba tirgus aktivizēšanas politikas efektivitāti. Turpināt izglītības un arodmācības reformas un sniegt atbalstu mācību jomā nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, jo īpaši migrantu izcelsmes personām.

3.

Atbalstīt inovācijas spējas, jo īpaši veicinot ieguldījumus uz zinātību balstītā kapitālā. Palielināt konkurenci darījumdarbības pakalpojumu jomā un mazumtirdzniecībā, atceļot nepamatotus darbības un izveides ierobežojumus. Risināt problēmu saistībā ar nepietiekamo ieguldījumu transporta infrastruktūrā un enerģijas ražošanas jaudā.