22.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 351/68

(1)

Komisija ar 2005. gada 7. septembra un 2005. gada 17. oktobra vēstulēm, kas reģistrētas attiecīgi 2005. gada 12. septembrī un 2005. gada 19. oktobrī, saņēma sūdzību par Beļģijas valsti attiecībā uz iespējamu nelikumīga un ar iekšējo tirgu nesaderīga atbalsta piešķiršanu no 1995. gada piecām publiskajām slimnīcām (3) (turpmāk tekstā – “IRIS slimnīcas”) (4), kas pieder Briseles galvaspilsētas reģiona IRIS  (5) tīklam (turpmāk tekstā – “IRIS”). Sūdzību iesniedza divas asociācijas [proti, Briseles sociālās un veselības aizsardzības iestāžu koordinācijas centrs (CBI) un Briseles privāto veselības aprūpes iestāžu asociācija (ABISP)], kas pārstāv slimnīcas, kuras apsaimnieko privāto tiesību juridiskas personas (turpmāk tekstā – “privātās slimnīcas”), kā arī, ut singuli, vairākas slimnīcas, kas ir šo asociāciju locekles (6).

(2)

Sūdzība attiecās uz šādām argumentu kopām: i) definīcijas un pilnvarojuma neesamība vai neskaidrība attiecībā uz specifiskajiem sabiedrisko pakalpojumu uzdevumiem, kuri uzdoti vienīgi IRIS slimnīcām, bet ne Briseles privātajām slimnīcām; ii) IRIS slimnīcām radīto zaudējumu kompensēšana, ko īsteno valsts iestādes; iii) ar IRIS slimnīcu sniegtajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem saistīto izmaksu kompensācijas pārmaksa, izmantojot Briseles reģionālos fondus pašvaldību budžetu refinansēšanai; iv) veida, kādā IRIS slimnīcas tika finansētas no valsts līdzekļiem, nepārredzamība; un, visbeidzot, v) IRIS slimnīcu ar slimnīcām nesaistīto darbību šķērssubsidēšana, izmantojot kompensācijas, kas saņemtas ar slimnīcām saistīto uzdevumu izpildei (7).

(3)

Atbildot uz papildu informāciju, ko iesniedza Beļģijas iestādes, 2008. gada 10. janvārī Komisijas dienesti vēstulē informēja sūdzības iesniedzējus par savu provizorisko atzinumu attiecībā uz šo sūdzību (8) un aicināja ieinteresētās personas iesniegt jaunu informāciju, lai varētu atkārtoti pārbaudīt sūdzības sākotnējo novērtējumu, neiesniegšanas gadījumā atzīstot to par atsauktu. Pēc sūdzības iesniedzēju atbildes saņemšanas Komisijas dienesti apstiprināja savu sākotnējo novērtējumu 2008. gada 10. aprīļa vēstulē.

(4)

Pēc tam sūdzības iesniedzēji informēja Komisiju, ka ir iesnieguši atcelšanas prasību Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā (kas no 2009. gada 1. decembra kļuva par Eiropas Savienības Tiesu, turpmāk tekstā – “Tiesa”) attiecībā uz 2008. gada 10. janvāra vēstuli, kuru uzskatīja par Komisijas lēmumu (9). Turklāt 2008. gada 20. jūnijā sūdzības iesniedzēji iesniedza atcelšanas prasību attiecībā uz Komisijas dienestu 2008. gada 10. aprīļa vēstuli (10). Tiesa apturēja abas uzsāktās procedūras līdz 2009. gada 31. oktobrim, jo Komisija informēja Tiesu par to, ka plāno pieņemt lēmumu saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999 (11). Lai varētu pieņemt šo lēmumu, Komisijas dienesti pieprasīja papildu informāciju Beļģijas iestādēm, kā arī sūdzības iesniedzējiem.

(5)

Komisija 2009. gada 28. oktobra lēmumā (12) (turpmāk tekstā – “Komisijas 2009. gada lēmums”, skatīt arī 4.1. punktu) nolēma neizvirzīt iebildumus pret atbalstu Briseles galvaspilsētas reģiona IRIS tīkla publisko slimnīcu finansēšanai, pamatojot ar to, ka attiecīgais finansējums tika atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu attiecībā uz nosacījumiem, kas minēti Komisijas Lēmumā 2005/842/EK (13) (turpmāk “2005. gada VTNP lēmums”), kā arī tiešā veidā attiecībā uz EK Līguma 86. panta 2. punktu (kas kļuva par LESD 106. panta 2. punktu) saistībā ar sabiedriskas nozīmes uzdevumiem, kuri piešķirti pirms tam, kad 2005. gada 19. decembrī stājās spēkā 2005. gada VTNP lēmums.

(6)

Pēc tam sūdzības iesniedzēji iesniedza Tiesā šā Komisijas lēmuma atcelšanas prasību. Tiesa atcēla minēto Komisijas lēmumu ar 2012. gada 7. novembra spriedumu lietā T-137/10 (14) (skatīt arī 4.2. punktu), atzīstot, ka šis lēmums pieņemts, pārkāpjot sūdzības iesniedzēju procesuālās tiesības. Jo īpaši Tiesa secināja, ka Komisijai bija jāpauž šaubas par attiecīgo pasākumu saderību ar iekšējo tirgu, ņemot vērā sūdzības iesniedzēju šajā jomā iesniegtos argumentus. Tādējādi Tiesa secināja, ka Komisijai būtu jāsāk oficiāla pārbaudes procedūra, savācot visus atbilstošos pierādījumus, lai pārliecinātos par visu attiecīgo atbalsta pasākumu saderīgumu ar iekšējo tirgu, kā arī lai ļautu sūdzības iesniedzējiem un citām ieinteresētajām personām iesniegt savus apsvērumus šajā procedūrā (15).

(7)

Komisija ar 2014. gada 1. oktobra vēstuli informēja Beļģiju par lēmumu attiecībā uz valsts finansējuma pasākumiem par labu Briseles galvaspilsētas reģiona IRIS slimnīcām sākt LESD 108. panta 2. punktā noteikto procedūru.

(8)

Komisijas lēmums par procedūras sākšanu (turpmāk tekstā – “sākšanas lēmums”) ir publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (16). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt apsvērumus par šiem pasākumiem.

(9)

Beļģijas iestādes ar 2014. gada 22. oktobra vēstuli lūdza pagarināt apsvērumu iesniegšanas termiņu, atbildot uz sākšanas lēmumu. Komisija pagarināja termiņu ar 2014. gada 23. oktobra vēstuli. Jauns termiņa pagarinājums tika pieprasīts ar 2014. gada 1. decembra vēstuli, un Komisija to piešķīra ar 2014. gada 2. decembra vēstuli. Beļģijas Karaliste ar 2014. gada 16. decembra vēstuli iesniedza apsvērumus par sākšanas lēmumu.

(10)

Komisija saņēma ieinteresēto personu apsvērumus (skatīt turpmāk 5. iedaļu) 2014. gada 15. decembrī, 2015. gada 5. janvārī un 2015. gada 9. janvārī. Komisija ar 2015. gada 13. un 20. februāra vēstulēm nosūtīja šos apsvērumus Beļģijai, kurai bija iespēja uz tiem reaģēt. Beļģijas apsvērumi tika saņemti vēstulē, kas datēta ar 2015. gada 13. martu un reģistrēta 2015. gada 17. martā.

(11)

Pamatojoties uz to, Komisija atkārtoti pārbaudīja dokumentāciju un interpretēja vairākus elementus citādi, nevis tā, kā novērtējumā, kas sniegts atceltajā 2009. gada lēmumā.

(12)

IRIS slimnīcas darbojas sarežģītā juridiskā un reglamentējošā vidē, ko nosaka dažādas valsts iestādes. Lai vispārēji novērtētu šo slimnīcu saņemtā valsts finansējuma atbilstību noteikumiem valsts atbalsta jomā, vispirms īsumā jāraksturo juridiskā un reglamentējošā sistēma, ko piemēro IRIS slimnīcām. Šāds apraksts ietver likuma par CPAS raksturojumu (uz šā likuma pamata ir izveidotas IRIS slimnīcas), IRIS slimnīcu izveides īsu vēsturi, aprakstu par likumdošanas un citiem dokumentiem, kuri regulē IRIS slimnīcu darbību, īsu aprakstu par IRIS slimnīcu galvenajām darbībām, kā arī pārskatu par dažādiem piemērojamajiem finansēšanas mehānismiem.

(13)

Beļģijā tiesības uz sociālo palīdzību ir paredzētas konstitūcijā. Beļģijas konstitūcijas 23. pants jo īpaši paredz šādi:

“Ikvienam ir tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi. Tādēļ likums, dekrēts vai noteikums, kas paredzēts 134. pantā, ņemot vērā atbilstošos pienākumus, garantē saimnieciskās, sociālās un kulturālās tiesības un nosaka to izmantošanas kārtību. Šīs tiesības jo īpaši ietver:

[…]

(14)

Sociālās palīdzības faktisko pieejamību iedzīvotājiem galvenokārt regulē 1976. gada 8. jūlija pamatlikums (17) (turpmāk tekstā – “likums par CPAS”), kas izveido sociālās darbības valsts centrus (turpmāk tekstā – “CPAS”). Tās ir valsts struktūras, kuras ir juridiskas personas un darbojas katrā Beļģijas komūnā. CPAS darbību vada padome, kuras locekļus ievēl attiecīgās komūnas pašvaldības dome. Saskaņā ar likuma par CPAS 1. pantu:

“Ikvienam ir tiesības uz sociālo palīdzību. To mērķis ir ikvienam nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi. Šis likums izveido sociālās palīdzības valsts centrus, kas likumā noteiktā kārtībā nodrošina minēto palīdzību.”

(15)

Praksē CPAS sniedz sociālo palīdzību personām, kurām nav nepieciešamo līdzekļu cilvēka cienīgai dzīvei un kuras nevar izmantot citus sociālā nodrošinājuma veidus (piemēram, bezdarbnieka pabalstus). Saistībā ar to likuma par CPAS 57. panta 1. punkts paredz, ka CPAS darbības uzdevums ir nodrošināt personām un ģimenēm nepieciešamo pašvaldības palīdzību. Tas raksturo minēto uzdevumu šādi:

“Nodrošina ne tikai paliatīvo vai ārstniecisko palīdzību, bet arī profilaktisko palīdzību. Veicina lietotāju sociālo iesaisti. Šī palīdzība var būt materiāla, sociāla, medicīniska, medicīniski sociāla vai psiholoģiska.”

(16)

Visiem CPAS ir pienākums sniegt sociālo palīdzību personām un ģimenēm, bet tiem ir noteikta rīcības brīvība attiecībā uz veidu, kā šī palīdzība sniedzama. Konkrētāk, CPAS var sniegt palīdzību:

(17)

Abos pēdējos gadījumos CPAS (daļēji) deleģē savus sociālās palīdzības pienākumus vienīgi tiktāl, ciktāl šāda deleģēšana atbilst sadarbības struktūras darbības mērķiem. No vienas puses, ja kādu struktūru ir izveidojis CPAS, tas arī nosaka šīs struktūras darbības mērķus. Savukārt attiecībā uz pilnīgi nošķirtu struktūru (trešās personas struktūru) šī sadarbība aprobežosies ar minētās struktūras darbības mērķiem.

(18)

CPAS juridiskais pienākums sniegt sociālo palīdzību, kas var būt materiāla, sociāla, medicīniska, medicīniski sociāla vai psiholoģiska, ir viens un tas pats neatkarīgi no tā, vai CPAS sniedz šo palīdzību tiešā veidā, vai izmantojot struktūras, kuras ir izveidojis vai ar kurām sadarbojas. Likuma par CPAS 57. pants nosaka CPAS (un tikai šim centram) pienākumu sniegt minēto palīdzību jebkuros apstākļos. Jebkura veida deleģēšana ir veids, kādā šis pienākums tiek pildīts, un tā neatbrīvo CPAS no atbildības par sava pienākuma izpildi un turpmāku izpildi.

(19)

Prasības, kas piemērojamas gadījumos, kad CPAS vēlas izveidot struktūru vai dienestu (piemēram, slimnīcu), lai (daļēji) izpildītu savus sociālās palīdzības uzdevumus, ir definētas likuma par CPAS 60. panta 6. punktā:

“Sociālās palīdzības valsts centrs, ja nepieciešams un vajadzības gadījumā – esošas programmas ietvaros, izveido, paplašina un pārvalda sociāla, ārstnieciska vai profilaktiska rakstura struktūras vai dienestus.

Nepieciešamībai izveidot vai paplašināt šādu struktūru vai dienestu jāizriet no dokumentācijas, kura paredz pārbaudi par komūnas un/vai reģiona vajadzībām un citām līdzīgām struktūrām vai dienestiem, kas jau darbojas, no to darbības apraksta, no precīza novērtējuma par pašizmaksu un plānotajiem izdevumiem, kā arī, ja iespējams, no informācijas, kas nodrošina salīdzinājumu ar līdzīgām struktūrām vai dienestiem.

Lēmumu par tādu struktūru vai dienestu izveidi vai paplašināšanu, kuri var saņemt subsīdijas vai nu ieguldījumu, vai darbības līmenī, var pieņemt tikai, pamatojoties uz dokumentāciju, kas apliecina, ka ir ievēroti nosacījumi, kuri paredzēti normatīvajos vai administratīvajos pamata aktos par šādu subsīdiju piešķiršanu.

Neskarot atļaujas, kas jāiegūst no citām valsts iestādēm, lēmumu par struktūras vai dienesta izveidi vai paplašināšanu, ciktāl tas spēj ietekmēt pašvaldības budžeta izdevumus vai ieņēmumus, iesniedz apstiprināšanai pašvaldības domē.”

(20)

Likuma par CPAS 57. pantā paredzētais pienākums nodrošināt (sociālo, medicīnisko, medicīniski sociālo vai psiholoģisko) palīdzību personām vai ģimenēm ir:

(21)

Pamatojoties uz pašvaldību autonomijas principu, katrs CPAS attiecīgajā komūnā pieņem lēmumus patstāvīgi, ievērojot likumu par CPAS, lai varētu labāk izpildīt sociālās (tostarp medicīniskās) palīdzības sniegšanas pienākumu. Konstitūcijā paredzētajai prasībai pašvaldību līmenī organizēt sociālo palīdzību pamatā ir arī vēlme un nepieciešamība izstrādāt sociālās palīdzības politiku, kas būtu iespējami tuvāka iedzīvotājiem. Kad CPAS pieņem lēmumu izveidot ārstnieciska rakstura sociālās aprūpes iestādi, lai apmierinātu vietējo iedzīvotāju sociālās aprūpes vajadzības, tādējādi izveidoto struktūru vienlaikus regulē gan likums par CPAS, gan federālā reglamentējošā sistēma, ko piemēro slimnīcām [skatīt 32. apsvērumu], un tā attiecas uz visām slimnīcām, neatkarīgi no to statusa (publiskā vai privātā), nodrošinot vienotu organizatorisko sistēmu visā valstī. Tomēr atšķirībā no privātajām slimnīcām CPAS izveidotajām slimnīcām, piemēram, IRIS slimnīcām, galvenais mērķis ir pastāvīgi sekmēt sociālās palīdzības sniegšanu. IRIS slimnīcām uzdoto pienākumu konkrētais raksturs sociālās palīdzības jomā (skatīt arī turpmāk 7.3.4.1. punktu) ir definēts IRIS slimnīcu statūtos un IRIS stratēģiskajos plānos saskaņā ar likuma par CPAS prasībām (un jo īpaši ar šā likuma 120. un 135.d pantu).

(22)

Visbeidzot, pamatojoties uz likuma par CPAS 106. pantu, komūnām ir pienākums segt savu CPAS iztrūkumu, ja šiem centriem nepietiek līdzekļu ar sociālās palīdzības pienākumiem saistīto izdevumu segšanai.

(23)

Kā iepriekš skaidrots [skatīt 15. apsvērumu], CPAS sniegtā sociālā palīdzība ietver medicīnisko un medicīniski sociālo palīdzību un tai var būt profilaktisks, kā arī ārstniecisks raksturs. Šo palīdzību var sniegt vai nu i) tieši pats CPAS, vai ii) ar trešo personu (piemēram, privāto slimnīcu) starpniecību, ievērojot to juridisko autonomiju, vai iii) jo īpaši gadījumā, ja CPAS vēlas kontrolēt, kā šie mērķi tiek sasniegti, izveidojot struktūru vai dienestu, kuram uzdod pildīt daļu no šā centra uzdevumiem (tad minētie uzdevumi tiek definēti šīs struktūras vai dienesta statūtos un IRIS slimnīcu gadījumā – IRIS stratēģiskajos plānos [skatīt 16. un 21. apsvērumu]). Lai varētu izpildīt medicīniskās palīdzības uzdevumus, CPAS ir izveidojuši un turpina (kopīgi) pārvaldīt slimnīcas vairākās Beļģijas pilsētās un komūnās.

(24)

Agrāk sešu attiecīgo Briseles komūnu CPAS  (18) paši sniedza sociālo palīdzību ar medicīnisku un sociāli medicīnisku raksturu, izmantojot astoņu publisko slimnīcu starpniecību (19), kuras atradās astoņās dažādās vietās. Šīs slimnīcas tiešā veidā pārvaldīja attiecīgie CPAS, un tām nebija juridiskas personas statusa. Tādēļ bija skaidrs, ka šīs slimnīcas palīdz attiecīgajiem CPAS izpildīt sociālās palīdzības pienākumu. Tomēr 1990. gadu pirmajā pusē Briseles valsts iestādes atzina, ka šo slimnīcu strukturālais iztrūkums apdraud to ilgtspējību. Lai nodrošinātu Briseles publisko slimnīcu ilgtspējību un ilgtermiņa dzīvotspēju, šīs valsts iestādes nolēma tās pārstrukturēt.

(25)

Minētās pārstrukturizēšanas pirmais posms sākās 1994. gada 19. maijā, parakstot sadarbības nolīgumu starp Beļģijas Federālo valdību, Briseles galvaspilsētas reģionu un Briseles komūnu kopīgo komisiju slimnīcu politikas jautājumos. Šis nolīgums paredzēja īstenot pārstrukturizēšanas paktu, lai nodrošinātu publisko un vietējo slimnīcu pakalpojumu ilgtspējību. Kā norādīts šā sadarbības nolīguma 2. pantā:

“Minētajam pārstrukturizēšanas paktam jāatbilst šādiem nosacījumiem:

(26)

Šim nolūkam sadarbības nolīguma preambula paredz turpmāk minēto:

“ņemot vērā to, ka finansiālais iztrūkums, kas radies publisko slimnīcu iestādēm, kuras atrodas Briseles galvaspilsētas reģiona teritorijā, būtībā ir sasniedzis satraucošas proporcijas;

ņemot vērā to, ka, neraugoties uz vairākiem konsolidācijas plāniem, šo iestāžu finansiālais līdzsvars ir ļoti nestabils un tādēļ strukturālā veidā apgrūtina komūnu budžetus;

ņemot vērā to, ka šādā situācijā ir nepieciešams veicināt koordinācijas un sadarbības mehānismu izveidi starp komūnām un sociālās palīdzības valsts centriem, kā arī asociācijām, kas izveidotas saskaņā ar 1976. gada 8. jūlija pamatlikuma par sociālās palīdzības valsts centriem XII nodaļu un atbild par dažādām publisko slimnīcu iestādēm, kuras atrodas Briseles galvaspilsētas reģiona teritorijā;

ņemot vērā to, ka šie koordinācijas un sadarbības mehānismi ir pēc rakstura tādi, ka nodrošina publisko slimnīcu ilgtspējību, sekmējot iekārtu un infrastruktūras, kā arī slimnīcu pārvaldes un attīstības līdzekļu sinerģijas, un veicina komūnu budžeta deficīta novēršanu;

ņemot vērā to, ka šis nolīgums nekādā veidā negroza slimnīcu finansēšanas noteikumus, bet tā mērķis ir tikai novērst strukturālo deficītu, kas ietekmē sociālās palīdzības valsts centrus un komūnas.” (21)

(27)

Pamatojoties uz to, Briseles komūnu kopīgā komisija 1995. gada 22. decembrī pieņēma rīkojumu, ar ko iekļāva XII.a nodaļu tajā likuma par CPAS redakcijā, ko piemēro Briseles galvaspilsētas reģionam. Šā rīkojuma (22) sagatavošanas darbu pamatā bija 1994. gada 19. maija sadarbības nolīgums [skatīt 25. apsvērumu], kura galvenais mērķis bija, izmantojot piedāvāto pārstrukturēšanu, nodrošināt Briseles publisko slimnīcu ilgtspējību (23).

(28)

Pārstrukturēšanas pamatā galvenokārt bija šādi elementi:

(29)

Saskaņā ar likuma par CPAS XII nodaļu visas vietējās slimnīcu asociācijas ir izveidotas, pamatojoties uz statūtiem, kas, cita starpā, definē darbības mērķi, asociācijas locekļu tiesības un pienākumus un lēmumu pieņemšanas struktūras (27). Visām asociācijām ir paredzēta pilnsapulce un valde, kurā tiek pārstāvētas dažādas personas, kas izveidojušas šo asociāciju [skatīt 28. apsvērumu], taču valsts iestāžu (proti, komūnu un CPAS) pārstāvjiem ir vairākums šajās lēmumu pieņemšanas struktūrās (28). Tādēļ nav nekādu šaubu par to, ka visas IRIS slimnīcas kontrolē valsts iestādes. Tāpat komūnām un CPAS ir vairākums arī IRIS jumta struktūras pilnsapulcē un valdē.

(30)

Likuma par CPAS XII.a nodaļa, cita starpā, paredz kontroles un administratīvās uzraudzības noteikumus, ko piemēro vietējām slimnīcu asociācijām. Konkrētāk, IRIS jumta organizācijai ir pienākums izstrādāt stratēģisku plānu, kas ir juridiski saistošs vietējām asociācijām, kas saistītas ar XII nodaļu. Pamatojoties uz šo plānu, visām vietējām slimnīcu asociācijām ir pienākums izstrādāt vadības plānus un finanšu plānus un iesniegt tos IRIS apstiprināšanai (skatīt likuma par CPAS 135.d pantu). Vietējām slimnīcu asociācijām arī jāprasa IRIS atļauja, pirms tās pieņem vairākus būtiskus lēmumus (skatīt 135.e pantu), un IRIS tajās veic kontroles pasākumus reizi ceturksnī (skatīt 135.g pantu). IRIS arī ieceļ amatā katras vietējās slimnīcu asociācijas komisāru; tas piedalās šo asociāciju lēmumu pieņemšanas struktūru sanāksmēs, un viņam ir veto tiesības, pieņemot lēmumus, kas neatbilst IRIS pieņemtajiem lēmumiem (skatīt 135.h pantu).

(31)

Visbeidzot, kā skaidrots sākšanas lēmuma 31. un 32. apsvērumā, pārstrukturēšana Briseles publiskajās slimnīcās, kuras uzrauga un pārvalda CPAS, ietvēra arī finanšu komponentu. Konkrētāk, izmantojot Briseles reģionālos fondus pašvaldību budžetu refinansēšanai (turpmāk tekstā – “FRBRTC”), Briseles galvaspilsētas reģions piešķīra aizdevumu 4 miljardu Beļģijas franku (aptuveni 100 miljonu euro) apmērā uz 20 gadiem tām komūnām, kuras pārvalda publiskās slimnīcas (ar attiecīgo CPAS starpniecību) (29). Pēc tam šīs komūnas pārskaitīja minētos līdzekļus savām publiskajām slimnīcām, lai daļēji segtu to finansiālās saistības (30). Briseles galvaspilsētas reģions 1996. gada 6. jūnijā nolēma neprasīt šā aizdevuma un procentu atmaksāšanu, ar nosacījumu, ka līgumi par pārstrukturēšanu ir pilnībā izpildīti un finanšu plāni ir ievēroti.

(32)

No iepriekšējās iedaļas skaidri izriet, ka IRIS slimnīcas tika izveidotas, pamatojoties uz likumu par CPAS, lai sniegtu iespēju CPAS izpildīt to pienākumus sociālās palīdzības jomā. Tādēļ šo slimnīcu darbību regulē galvenokārt likums par CPAS. Tomēr uz tām kā slimnīcām attiecās arī 1987. gada 7. augusta koordinētais likums par slimnīcām (LCH)  (31), kura 147. pants (turpmāk LCH 163. pants 2008. gada 10. jūlija redakcijā) (32) paredz šādi:

“Attiecībā uz slimnīcām, kuras pārvalda Sociālās palīdzības valsts centrs, un ārstiem, kuri strādā šajās slimnīcās, šā koordinētā likuma noteikumi papildina 1976. gada 8. jūlija pamatlikumu par Sociālās palīdzības valsts centriem un jo īpaši minētā likuma 48., 51., 52., 53., 54., 55., 56. un 94. pantu.”

(33)

LCH, cita starpā, definē slimnīcu veidus, kurus var oficiāli apstiprināt (33); slimnīcas pārvaldes nosacījumus un medicīniskās darbības struktūru (34); slimnīcu programmu izstrādi (35); slimnīcu un slimnīcas pakalpojumu standartus un apstiprināšanas nosacījumus (36); tiesiskās attiecības starp slimnīcu un tās ārstiem, slimnīcas ārstu finansiālo statusu, tostarp jo īpaši iekļaujot maksas saņemšanu un tās apmēra noteikšanu, maksas saturu un centralizēti saņemtās maksas sadalījumu (37).

(34)

Turklāt uz IRIS slimnīcām attiecas arī noteikumi, kas paredzēti vietējo slimnīcu asociāciju statūtos, kas, cita starpā, nosaka IRIS slimnīcu darbības mērķus, kā arī asociācijas locekļu tiesības un pienākumus [skatīt arī 29. apsvērumu].

(35)

Visbeidzot, vietējās slimnīcu asociācijas atrodas IRIS jumta organizācijas uzraudzībā, un tas ierobežo spēju patstāvīgi pieņemt noteiktus lēmumus finanšu un vadības jomā [skatīt 30. apsvērumu]. Jāpiebilst, ka IRIS jumta organizācija apstiprina daudzgadu stratēģiskos plānus, kas ir saistoši vietējām slimnīcu asociācijām, kā paredzēts likuma par CPAS 135.d pantā.

(36)

Noslēgumā, tiesiskais regulējums, kas regulē IRIS slimnīcu darbību, sastāv no likuma par CPAS, no LCH, no vietējo slimnīcu asociāciju statūtiem un no juridiski saistošiem stratēģiskiem plāniem, kurus pieņem IRIS jumta organizācija.

(37)

IRIS slimnīcu galvenais darbības virziens ir slimnīcas pakalpojumu sniegšana Briseles galvaspilsētas reģiona pacientiem. IRIS slimnīcas kopumā nodarbina gandrīz 10 000 personas, nodrošinot vairāk nekā vienu miljonu konsultāciju gadā, un tās ir vislielākais neatliekamās palīdzības dienests Beļģijā. Tās piedāvā pilnu medicīnisko pakalpojumu klāstu visās galvenajās medicīnas jomās. Divas no tām specializējas konkrētās disciplīnās (Hôpital universitaire des enfants Reine Fabiola specializējas pediatrijā, bet Institut Bordet specializējas onkoloģijā).

(38)

Papildus medicīniskajiem pakalpojumiem, IRIS slimnīcas nodrošina arī vairākus ar tiem saistītus sociālos pakalpojumus. Jo īpaši IRIS slimnīcu sociālie darbinieki sniedz palīdzību neaizsargātiem pacientiem un viņu ģimenēm, lai risinātu un pārvaldītu administratīvas, finansiālas, attiecību un sociālas grūtības.

(39)

Patlaban piecas IRIS slimnīcas nodrošina medicīniskus pakalpojumus un ar tiem saistītus sociālus pakalpojumus ar tīkla starpniecību, kas sastāv no 11 objektiem Briselē. Šie objekti ir izvietoti sešās komūnās (proti, Anderlecht, Ville de Bruxelles, Etterbeek, Forest, Ixelles un Schaerbeek).

(40)

IRIS slimnīcas raksturo savu virsuzdevumu šādi: “[no dzimšanas līdz mūža galam, mūsu slimnīcas apkalpo ikvienu, jebkurā viņa eksistences brīdī, neatkarīgi no medicīniskajām problēmām” (38). Desmit no IRIS slimnīcu 11 objektiem atrodas komūnās, kurās vidējie ienākumi nepārsniedz Briseles galvaspilsētas reģiona vidējos ienākumus (39). Pamatojoties uz klasifikāciju, ko noteicis federālais sabiedrības veselības valsts dienests [skatīt tabulu, kas raksturo šo klasifikāciju, 185. apsvērumā], trīs lielās IRIS slimnīcas, kas piedāvā pilnu pakalpojumu klāstu [CHU Saint-Pierre, CHU Brugmann un slimnīcas Iris Sud (HIS)], ir trīs slimnīcas, kuru pacienti pieder Beļģijas visneaizsargātākajam sociāli ekonomiskajam profilam. Šo situāciju apstiprina arī fakts, ka 2012. gadā gandrīz 11 % visu pacientu, kas uzņemti CHU Saint-Pierre un CHU Brugmann, nebija slimības apdrošināšanas, kas Beļģijā ir obligāta, un viņi nespēja samaksāt par ārstēšanu, bet 15 % šo slimnīcu pacientu bija atkarīgi (arī) no CPAS atbalsta.

(41)

Visbeidzot, IRIS slimnīcas nodrošina arī vairākas saistītas darbības (piemēram, pacientu neatliekamās medicīniskās palīdzības pārvadājumus starp slimnīcām, bērnudārzus darbinieku bērniem, aprūpes un atpūtas namus vecāka gadagājuma cilvēkiem, medmāsu skolas, pētniecību, dzīvojamo infrastruktūru ar pakalpojumiem, psihiatriskās aprūpes iestādes, veikalu pacientiem un apmeklētājiem, televizoru nomu pacientiem, guļamtelpu izīrēšanu trešām personām, ēdnīcu un autostāvvietu infrastruktūru). Šīs saistītās darbības veido tikai ļoti nelielu daļu no visām IRIS slimnīcu darbībām, un par to liecina šo darbību nelielais īpatsvars (vidēji mazāk par 2 %) IRIS slimnīcu kopējos ieņēmumos.

(42)

Visas šīs darbības IRIS slimnīcām rada izdevumus un ieņēmumus. Šo slimnīcu izmaksas, papildus konkrētām darbībām, nosaka arī to publiskās slimnīcas statuss, kas tām rada vairākus ierobežojumus, kuri neattiecas uz privātajām slimnīcām. Darbības izmaksas, kuras sedz IRIS slimnīcas, sniedzot vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus (turpmāk tekstā – “VTNP”) un veicot saistītās darbības, jo īpaši palielina šādi apstākļi:

(43)

Šīs atlikušās izmaksas jāsedz IRIS slimnīcām, un tās nesedz citi valsts finansējuma avoti [kā, piemēram, BMF, skatīt 46. apsvēruma a) punktu].

(44)

IRIS slimnīcu finansēšanas pamatprincips ir iekļauts katras no piecām vietējām slimnīcu asociācijām statūtu 46. pantā (47) [skatīt 28.–29. apsvērumu], kas paredz šādi:

“Neskarot 1987. gada 7. augusta Likuma par slimnīcām 109. pantu, pārskata gada peļņa tiek sadalīta starp partneriem, kuriem ir vismaz piektdaļa balsu kopskaita pilnsapulcē, pieņemot pilnsapulces lēmumu.” (48)

Tādējādi komūnām un CPAS ir pienākums segt visu iztrūkumu, kas radies IRIS slimnīcām un ir deklarēts to finanšu pārskatos. Turklāt saskaņā ar likuma par CPAS 106. pantu komūnām ir pienākums segt visu iztrūkumu, kas radies to CPAS [skatīt 22. apsvērumu]. Līdz ar to komūnas (tiešā veidā un pildot finansēšanas pienākumu pret saviem attiecīgajiem CPAS) nodrošina IRIS slimnīcu ilgtspēju, sedzot visu iztrūkumu, kas var rasties šīm slimnīcām.

(45)

No tā izriet, ka pakāpe, kādā komūnām un CPAS jāiejaucas, lai segtu iespējamos IRIS slimnīcu radītos iztrūkumus saskaņā ar savu attiecīgo statūtu 46. pantu, ir atkarīga no pakāpes, kādā IRIS slimnīcas spēj segt šīs izmaksas no citiem finansēšanas avotiem.

(46)

LCH apraksta piecus finansēšanas avotus, kas vienādā mērā pieejami publiskām un privātām slimnīcām. Beļģijas slimnīcu ekspluatācijas izdevumi lielākoties tiek segti no pirmajiem trim (49), bet ceturtais un piektais attiecas uz slimnīcu ieguldījumu izdevumiem.

(47)

LCH 109. pants (kas kļuvis par LCH 125. pantu 2008. gada 10. jūlija redakcijā (58)) paredz papildu finansēšanas mehānismu, kuru var izmantot vienīgi publiskās slimnīcas (piemēram, IRIS slimnīcas). Saskaņā ar šo noteikumu publisko slimnīcu deficīti, kurus rada slimnīcas darbības, jāsedz komūnām, kas šīs slimnīcas pārvalda (ar CPAS vai citas centrālās struktūras, piemēram, IRIS, starpniecību). Princips, ka komūnas (daļēji) sedz šos deficītus, bija paredzēts jau likumā, kas bija spēkā pirms LCH, proti, 1963. gada 23. decembra likumā (59), un to apstiprināja arī 1973. gada 28. decembra likuma 34. pants (60). Kritēriji, kas jāņem vērā, nosakot deficītus, kurus komūnām ir pienākums segt, ir definēti ar karaļa rīkojumu (61). Pamatojoties uz to, federālais ministrs, kurš atbild par sabiedrības veselību, katru gadu nosaka deficīta summu katrai publiskai slimnīcai. Praksē, deficīts, kas jāsedz saskaņā ar ministra noteikto, precīzi nesakrīt ar deficītu, kas konstatēts slimnīcas vadības finanšu pārskatos, jo vairāki izmaksu elementi [piemēram, peļņa no darbībām, kas nav slimnīcas darbības, kuras, kā skaidrots 155. apsvērumā (62), ir tikai saistītas ar slimnīcas darbībām IRIS slimnīcu gadījumā], kas tajos iekļauti, tiek izslēgti no deficīta, kas minēts LCH 109. pantā.

(48)

Noslēgumā, IRIS slimnīcas līdz ar to izmanto pilnīga finansējuma mehānismu, kas garantē jebkura iespējama deficīta segšanu. Pieci galvenie finansēšanas veidi, kas paredzēti LCH [skatīt 46. apsvērumu], attiecas uz lielāko daļu slimnīcas ekspluatācijas izmaksu un ieguldījumu. Ja minētie avoti nav pietiekami šo slimnīcu darbības izmaksu segšanai, IRIS slimnīcu statūtu 46. pants uzdod komūnām pilnībā segt jebkuru deficītu, kas rodas IRIS slimnīcām [skatīt 44.–45. apsvērumu]. Grāmatvedības deficīts, uz kuru attiecas statūtu 46. pants, noteikti ietver arī “deficītu, kas minēts LCH 109. pantā” (63) [skatīt 47. apsvērumu]. Sedzot visu grāmatvedības deficītu, komūnas izpilda arī pienākumu, kas paredzēts LCH 109. pantā. Šā deficītu kompensācijas mehānisma maksājumu veikšanas kārtība ir aprakstīta turpmāk (skatīt 7.3.5. punktu).

(49)

Visas slimnīcas (gan publiskās, gan privātās) pilda pienākumus attiecībā uz grāmatvedības uzskaiti un pārredzamību. Jo īpaši katrai slimnīcai ir pienākums grāmatvedībā atsevišķi uzskaitīt maksu, kas saistīta ar katru pakalpojumu, ievērojot noteiktas prasības, kas minētas 1975. gada 17. jūlija likumā (64) un attiecas uz uzņēmumu grāmatvedības uzskaiti un gada finanšu pārskatiem (65). Ar slimnīcas darbībām nesaistītās darbības jāreģistrē atsevišķi. Slimnīcām ir arī pienākums iecelt amatā uzņēmuma revidentu, kura uzdevums ir apstiprināt grāmatvedības uzskaites ierakstus un gada finanšu pārskatus (66). Visbeidzot, slimnīcām ir pienākums paziņot noteiktu (finanšu) informāciju federālajam ministram, kurš atbild par sabiedrības veselību (67), un federālajam sabiedrības veselības valsts dienestam ir arī pienākums kontrolēt, kā tiek ievērotas LCH prasības (68).

(50)

Kā apgalvo sūdzības iesniedzēji, Briseles galvaspilsētas reģions izvēlējās de facto uzņemties attiecīgo Briseles komūnu pienākumus IRIS slimnīcu deficītu kompensēšanas jomā. Jo īpaši sūdzības iesniedzēji konkrēti norāda uz Briseles galvaspilsētas reģiona izveidoto Briseles reģionālo fondu pašvaldību budžetu refinansēšanai (turpmāk tekstā – “FRBRTC”) (69) iejaukšanos. Tāpat viņi apgalvo, ka Briseles galvaspilsētas reģions arī pats ir piešķīris īpašas subsīdijas komūnām (70) (līdz 10 miljoniem euro gadā no 2003. gada), iespējams, izmaksājot tās IRIS slimnīcām kā atbalstu.

(51)

Kaut arī sūdzības iesniedzēji neapšauba Briseles galvaspilsētas reģiona kompetenci attiecībā uz šā reģiona komūnām, viņi tomēr uzskata, ka tas, ko atzīst par IRIS slimnīcu reģionālo finansējumu, pārsniedz prasības par deficīta segšanu, kas iekļautas LCH 109. pantā [skatīt arī 47. apsvērumu]. Sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka IRIS slimnīcas lielākoties saņēma reģionālo finansējumu, kas piešķirts komūnām, kurās šīs slimnīcas atrodas, un ka šādu finansēšanu nevar pamatot ar LCH prasībām. Sūdzības iesniedzēji neatsaucas uz pienākumu segt deficītu, kas paredzēts IRIS slimnīcu statūtu 46. pantā.

(52)

Visbeidzot, sūdzības iesniedzēji informē par aptuveni 100 miljonu euro piešķiršanu ar FRBRTC starpniecību saistībā ar Briseles publisko slimnīcu pārstrukturēšanu, kas izraisīja IRIS slimnīcu izveidošanu (skatīt arī 2.2. punktu). Sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka šis pasākums lika izmaksāt IRIS slimnīcām pārmērīgu kompensāciju.

(53)

Kā iepriekš atgādināts [skatīt 5. apsvērumu], 2009. gada 28. oktobrī Komisija pieņēma lēmumu neizvirzīt iebildumus (71), secinot, ka IRIS slimnīcu finansēšana no valsts līdzekļiem Briseles galvaspilsētas reģionā ir valsts atbalsts, kas saderīgs ar iekšējo tirgu kā kompensācija par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu. Komisija pamatoja šo lēmumu ar 2005. gada VTNP lēmumu, kā arī tiešā veidā – ar EK Līguma 86. panta 2. punktu (pašlaik – LESD 106. panta 2. punkts).

(54)

Šajā lēmumā Komisija atzina, ka IRIS slimnīcas pildīja trīs uzdevumus saistībā ar slimnīcu sabiedriskajiem pakalpojumiem: pirmkārt, jebkuras (publiskas vai privātas) slimnīcas vispārējos slimnīcu pienākumus saskaņā ar LCH  (72); otrkārt, pienākumu ārstēt visus pacientus jebkuros apstākļos, tostarp ārpus ārkārtas situācijām (73); un, treškārt, pienākumu nodrošināt pilnu slimnīcas aprūpes pakalpojumu klāstu vairākās vietās (74). Komisija arī secināja, ka IRIS slimnīcas bija atbildīgas par sabiedrisko pakalpojumu uzdevumiem, kas nebija slimnīcas pakalpojumi un paredzēja sniegt sociālo palīdzību, papildus medicīniskajai palīdzībai (75). Visbeidzot, lēmums arī atsaucās uz divvalodības pienākumu (76). Lēmumā tika konstatēts, ka šos uzdevumus IRIS slimnīcām uzticēja LCH, likums par CPAS, IRIS stratēģiskie plāni un arī nolīgums, ko parakstīja IRIS slimnīcas un CPAS. Komisija arī atzina, ka kompensācijas kritēriji tika noteikti ex ante  (77) un bija izstrādātas pietiekamas procedūras kompensācijas pārmaksas novēršanai un koriģēšanai (78). Visbeidzot, Komisija arī atzinīgi novērtēja to, ka IRIS slimnīcas veica atsevišķu grāmatvedības uzskaiti par slimnīcu darbībām un tām, kas nebija saistītas ar slimnīcām (79), tādējādi nodrošinot to, ka netika maksātas šķērssubsīdijas IRIS slimnīcu komerciālajām darbībām (izņemot VTNP) (80).

(55)

Komisija arī pārbaudīja, vai IRIS slimnīcas nav saņēmušas kompensācijas pārmaksu iepriekš (proti, laikā no 1996. līdz 2007. gadam) (81), un secināja, ka tā nav noticis (82). Papildus finanšu pasākumu novērtējumam kopumā Komisija pārbaudīja arī apgalvojumus par avansēšanas mehānismu. Ņemot vērā to, ka regulāri izrādījās – kompensācija saskaņā ar LCH 109. pantu tika izmaksāta ar būtisku nokavēšanos, līdz pat desmit gadiem, IRIS slimnīcas saņēma avansa maksājumus ar FRBRTC starpniecību, lai varētu veikt nenokārtotos maksājumus. Komisija secināja, ka, tā kā šie iespējamie avansa maksājumi jebkurā gadījumā bija jāatmaksā pēc deficīta kompensācijas izmaksas saskaņā ar LCH 109. pantu, tie nevarēja izraisīt kompensācijas pārmaksu IRIS slimnīcām (83).

(56)

Atbildot uz Komisijas 2009. gada lēmumu, sūdzības iesniedzēji iesniedza Tiesā šā lēmuma atcelšanas prasību (84). Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisija ir aizskārusi viņu procesuālās tiesības, nesākot oficiālu pārbaudes procedūru, jo Komisijai attiecīgās pārbaudes ietvaros bija jākonstatē, ka pastāv nopietnas problēmas (85).

(57)

Tiesa ar 2012. gada 7. novembra spriedumu lietā T-137/10 atcēla Komisijas 2009. gada lēmumu un secināja, ka Komisijai bija jāsāk oficiāla pārbaudes procedūra (86).

(58)

Tiesa vispirms izskatīja jautājumu par to, vai IRIS slimnīcām bija uzdots pildīt skaidri definētus sabiedrisku pakalpojumu uzdevumus (87). Jau sākumā tika konstatēts – visas puses piekrita atzīt, ka LCH uzdeva visām slimnīcām – publiskām un privātām – sniegt vispārīgus slimnīcu pakalpojumus ar sabiedrisku nozīmi (88). Tādēļ šaubas radās vienīgi par to, vai Komisija kļūdījās, provizoriskajā pārbaudē secinot, ka IRIS slimnīcām bija uzdots pildīt sabiedriskas nozīmes slimnīcu un ne-slimnīcu papildu pakalpojumus (89). Tiesa secināja, ka pastāvēja šaubas par to, vai noteikumi, ar kuriem Komisija pamatoja savu lēmumu, bija pietiekami, lai uzdotu IRIS slimnīcām papildu uzdevumus, kas paredzēja ārstēt visus pacientus jebkuros apstākļos (90), nodrošināt slimnīcas aprūpi vairākās vietās (91) un sniegt papildu sociālos pakalpojumus (92). Turklāt attiecībā uz iespējamo uzdevumu nodrošināt slimnīcas aprūpi vairākās vietās, Tiesa konstatēja, ka bija grūti saskatīt, ar ko šis uzdevums atšķiras no vispārīgajām prasībām programmu izstrādes un darbības jomā, kuras piemēro visām slimnīcām, uz kurām attiecas LCH  (93).

(59)

Pēc tam Tiesa izskatīja jautājumu par to, vai Komisija tika pierādījusi nepārprotamu kompensēšanas kritēriju esamību (94). Attiecībā uz slimnīcu pienākumiem Tiesa izvērtēja deficīta kompensēšanas mehānismu saskaņā ar LCH 109. pantu (95), vienlaikus konstatējot, ka sūdzības iesniedzēji neapstrīd šo mehānismu (96), kā arī pieņemto mehānismu reģionālajai finansēšanai ar FRBRTC starpniecību, kas izveidots, lai uz laiku avansā segtu summas, kuras nepieciešamas IRIS slimnīcu deficītu aizpildīšanai, kamēr stājas spēkā šo deficītu segums, kas paredzēts LCH 109. pantā (97). Attiecībā uz 109. pantu Tiesa nosprieda, ka sūdzības iesniedzēji nav iesnieguši argumentus, kas liktu mainīt Komisijas pozitīvo vērtējumu par šo pantu (98). Savukārt attiecībā uz iespējamajiem avansa maksājumiem, kas izmaksāti ar FRBRTC mehānisma starpniecību, Tiesa secināja, ka Komisija nebija dokumentējusi šo avansu aprēķināšanas kritērijus (99) un tādēļ nebija tos pilnībā pārbaudījusi (100). Tiesa piebilda, ka Komisija nonāca pretrunā pati ar savu lēmumu, tiesas sēžu laikā apgalvojot, ka FRBRTC bija tikai mehānisms, ar kuru Briseles galvaspilsētas reģions finansēja Briseles komūnas, nevis IRIS slimnīcas (101).

(60)

Attiecībā uz valsts finansējumu iespējamajiem IRIS slimnīcu papildu sociālajiem pienākumiem (102), Tiesa konstatēja, ka arī šajā gadījumā finansējums acīmredzami nāca no FRBRTC, kas slēdza līgumus ar attiecīgajām Briseles komūnām, lai piešķirtu tām īpašu subsīdiju, kas ļautu finansēt sociālos pienākumus, ko nodrošina IRIS slimnīcas (103). Tiesa secināja, ka šie līgumi neietvēra iepriekš noteiktus kompensēšanas kritērijus, kas saistīti ar iespējamajiem IRIS slimnīcu papildu sociālajiem pienākumiem (104).

(61)

Pēc tam Tiesa izskatīja jautājumu par to, vai Komisija tika pierādījusi, ka eksistē procedūra, kas novērš kompensācijas pārmaksu, un ka nav notikusi kompensācijas pārmaksāšana (105). Tiesa arī secināja, ka LCH nodrošina pietiekamas garantijas, lai šā likuma 109. pantā minētā procedūra neizraisītu kompensācijas pārmaksu (106). Tā arī secināja, ka Komisija nebija pierādījusi, ka eksistē kāds līdzīgs mehānisms attiecībā uz iespējamo avansa izmaksāšanu, ko veic komūnas (107), un jo īpaši tā nebija konstatējusi, ka noteikti neeksistē IRIS slimnīcu juridisks pienākums atmaksāt šo avansu tad, kad tās saņem finansējumu deficīta segšanai saskaņā ar LCH 109. pantu (108). Attiecībā uz īpašajām subsīdijām, par kurām Komisija apstiprina, ka tās finansē papildu sociālos pienākumus, Tiesa secināja, ka Komisijas novērtējums par kārtību, kas ļauj novērst kompensācijas pārmaksu, finansējot šos sociālos pienākumus, bija nepietiekams (109).

(62)

Attiecībā uz jautājumu par to, vai IRIS slimnīcas praksē saņēma kompensācijas pārmaksu (110), Tiesa vienkārši atzīmēja, ka analīzes apjoms bija ļoti liels un attiecās uz visiem IRIS slimnīcu finanšu rezultātiem vairāk nekā desmit gadu laikposmā (111). Nelemjot īpaši par Komisijas secinājumu, ka kompensācijas pārmaksas nebija, Tiesa nosprieda, ka Komisijas veiktā novērtējuma apjoms un sarežģītība pati par sevi liecina, ka sūdzības iesniedzēju apgalvojums par nopietnu problēmu esamību ir pamatots (112).

(63)

Visbeidzot, sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisijai savā novērtējumā bija jāņem vērā VTNP sniedzēju ekonomiskās efektivitātes kritērijs (113). Tomēr Tiesa noraidīja šo apgalvojumu un secināja:

“kritērijs, kas saistīts ar uzņēmuma ekonomisko efektivitāti, sniedzot VTNP, neattiecas uz valsts atbalsta saderības novērtējumu saskaņā ar EK Līguma 86. panta 2. punktu [pašlaik LESD 106. panta 2. punkts], tādēļ izvēli attiecībā uz valsts uzņēmuma ekonomisko efektivitāti, ko izdara valsts iestādes, nevar šajā jomā kritizēt”. (114)

(64)

Apkopojot šos secinājumus, Tiesa apstiprināja:

“[Sūdzības iesniedzējs] norādīja saskanīgu norāžu kopumu, kuras pierāda būtisku šaubu esamību attiecībā uz pārbaudīto pasākumu saderīgumu attiecībā uz EK Līguma 86. panta 2. punkta [pašlaik LESD 106. panta 2. punkts] piemērošanas kritērijiem, kas attiecas, pirmkārt, uz skaidri definēta pilnvarojuma esamību attiecībā uz slimnīcu un sociālajiem sabiedriskā pakalpojuma uzdevumiem, kas raksturīgi IRIS slimnīcām, otrkārt, uz iepriekš noteiktu kompensācijas kritēriju esamību un, treškārt, uz kārtības, kas ļauj izvairīties no kompensācijas pārmaksas šo sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu finansēšanas ietvaros, esamību […].” (115)

(65)

Ņemot vērā Tiesas secinājumus (117), saskaņā ar kuriem Komisijai bija jāapšauba apstrīdētā IRIS slimnīcu valsts finansējuma saderība ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz LESD 106. panta 2. punktu, Komisijai bija jāsāk oficiāla pārbaudes procedūra, ko tā izdarīja ar 2014. gada 1. oktobra lēmumu. Sākšanas lēmumā Komisija konstatēja, ka Beļģijas iestādes apgalvo – attiecīgās Briseles komūnas un CPAS izvēlējās uzdot IRIS slimnīcām, bet ne privātajām slimnīcām, šādus papildu pienākumus (118), kas pamato deficīta kompensēšanas pasākumus, kuri veikti par labu IRIS slimnīcām:

(66)

Ņemot vērā Tiesas paustās šaubas (119), Komisija aicināja Beļģijas iestādes, sūdzības iesniedzējus un jebkuras citas ieinteresētas personas paziņot tai jebkuru informāciju, kas ir svarīga, lai varētu pārbaudīt apstrīdētā valsts finansējuma saderību ar iekšējo tirgu, jo īpaši attiecībā uz šādiem aspektiem:

(67)

Komisija arī izmantoja izdevību, ko radīja sākšanas lēmuma pieņemšana, lai mēģinātu iegūt izskaidrojumu šādiem papildu faktiem:

(68)

Komisija saņēma apsvērumus no četrām ieinteresētajām personām (CBI, ABISP, Zorgnet Vlaanderen un UNCPSY), un tie ir apkopti turpmāk.

(69)

Atbildot uz sākšanas lēmumu, CBI, sūdzības iesniedzējs, atzīmē, ka, viņaprāt, šis lēmums nesatur nekādu jaunu informāciju vai argumentu, ne arī kādu jaunu skaidrojumu, kas ļautu konstatēt IRIS slimnīcām uzticētu īpašu uzdevumu esamību vai attiektos uz šādu iespējamu uzdevumu kompensēšanas mehānismiem vai kontroles pasākumiem, kas izstrādāti šajā jomā. Sūdzības iesniedzējs tādējādi atsaucas lielākoties uz argumentiem, kas minēti viņa iepriekš iesniegtajos apsvērumos.

(70)

CBI apstiprina savu nostāju, saskaņā ar kuru: 1) IRIS slimnīcām nav uzdota konkrētu VTNP sniegšana, papildinot tos uzdevumus, kas uzticēti visām Beļģijas slimnīcām (gan publiskām, gan privātām), un 2) pat ja Komisija secina, ka eksistē šāda veida papildu uzdevumi, tie nav definēti pietiekami skaidri, lai izpildītu Savienības tiesību aktu prasības šajā jomā. CBI arī konstatē, ka jaunās Briseles valdības politikas programmas priekšlikums (kas publicēts 2014. gada jūlijā) paredz “grozīt 2003. gada 13. februāra rīkojumu, precizējot municipālas nozīmes uzdevumus, kas pamato īpašas subsīdijas komūnām”. Sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka minētais formulējums apliecina – patlaban neeksistē neviens šāda veida uzdevums, un tie tiks definēti nākotnē.

(71)

Attiecībā uz likuma par CPAS 60. panta 6. punkta prasībām CBI apgalvo, ka tās nekādi nepapildina LCH, lai varētu definēt papildu vai īpašus VTNP, kas būtu saistīti vienīgi ar publiskām slimnīcām, piemēram, IRIS slimnīcām. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvo, ka šķiet – papildu sociālais pienākums paredz vienīgi lielāku sociālo pakalpojumu apjomu, salīdzinot ar citu slimnīcu nodrošinātajiem pakalpojumiem, un tas ir apzīmējams kā “sociālais pamatuzdevums (kas ir kopīgs gan publiskajām, gan privātajām slimnīcām)”. CBI uzskata, ka ar to nepietiek, lai varētu atzīt – IRIS slimnīcas pilda papildu sociālos uzdevumus. Turklāt attiecībā uz jautājumu par to, vai šiem pakalpojumiem ir ekonomisks raksturs, CBI apgalvo, ka tikai tas apstāklis vien, ka šos pakalpojumus sniedz bez maksas, neliedz tiem būt ekonomiska rakstura pakalpojumiem. Visbeidzot, CBI uzskata, ka papildu sociālie pakalpojumi nav atdalāmi no visaptverošiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kam neapšaubāmi ir būtisks ekonomisks raksturs, kas nekad nav ticis apšaubīts.

(72)

Kā apgalvo CBI, universālais aprūpes pienākums ir jāpilda tiklab privātām slimnīcām, kā arī publiskām slimnīcām. Šis centrs uzskata, ka nevar būt nekādas atšķirības starp publiskām un privātām slimnīcām jautājumā par “sociālo pacientu” ārstēšanu, neatkarīgi no tā, vai šī ārstēšana ir “steidzama” vai “pēcsteidzama”. Līdz ar to CBI atsaucas uz Briseles Pirmās instances tiesas spriedumu (120) par steidzamo medicīnisko palīdzību (121) ārzemniekiem, kuri nelikumīgi uzturas Beļģijā (turpmāk tekstā – “migranti bez dokumentiem”), kas šajā kontekstā pierāda, ka minēto palīdzību var sniegt gan publiskās, gan privātās slimnīcas. CBI piebilst, ka saskaņā ar kādu 2004. gada publikāciju (122), ko publicējusi Kristīgā savstarpējā sabiedrība (123), privātās slimnīcas Briseles galvaspilsētas reģionā uzņem vairāk nekā 60 % “sociālo pacientu”. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvo, ka likums par CPAS, IRIS stratēģiskie plāni un nolīgumi par “patvēruma sniegšanu” (124) neparedz nevienu papildu uzdevumu.

(73)

Attiecībā uz “uzdevumiem vairākās vietās”CBI uzskata, ka pienākuma nodrošināt pilnu slimnīcas aprūpi “vairākās vietās” precīzs saturs joprojām nav skaidrots, tāpat kā pakāpe, kādā šis pienākums uzliek papildu atbildību IRIS slimnīcām. Attiecībā uz papildu sociālajiem pienākumiem CBI uzskata, ka likuma par CPAS 57. pants neuzliek papildu pienākumus IRIS slimnīcām un jebkurā gadījumā tas šos pienākumus nedefinē saprotamā veidā (ne vairāk kā IRIS stratēģiskie plāni un nolīgumi par “patvēruma sniegšanu”).

(74)

Attiecībā uz kompensēšanas kritēriju nepārprotamu definēšanu CBI konstatē, ka, pēc Beļģijas iestāžu domām, IRIS slimnīcas pilda īpašu uzdevumu, kas atšķiras no privāto slimnīcu uzdevumiem, un ka šis īpašais uzdevums nav definēts LCH, bet tam ir cits juridiskais pamats. Kā apgalvo CBI, ir pilnīgi izslēgts, ka LCH varētu definēt kompensēšanas kritērijus attiecībā uz vienu vai vairākiem sabiedriskas nozīmes uzdevumiem, ko šis likums neparedz. Turklāt CBI konstatē, ka nav nekādas atbilstības starp attiecīgo īpašo uzdevumu un kompensēšanas mehānismu iespējamajiem juridiskajiem pamatiem. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka acīmredzot nav nekādas atšķirības starp deficītu, ko izraisa iespējamo īpašo uzdevumu izmaksas, un deficītu, ko izraisa pamatuzdevumu izmaksas. Visbeidzot, CBI atsaucas uz vairākiem atzinumiem, kurus sniegusi Beļģijas Finanšu inspekcija, kas secina, ka nav iespējams kontrolēt to īpašo subsīdiju izmantošanu, kas piešķirtas, pamatojoties uz 2003. gada 13. februāra rīkojumu, jo šis rīkojums nenorāda, kas ir municipālas nozīmes uzdevumi, kuriem šīs subsīdijas piešķir.

(75)

CBI arī atkārto iepriekš iesniegtos apgalvojumus, ka nav veikts neviens pasākums kompensācijas pārmaksas novēršanai. Tas piebilst, ka, tā kā nav precīzas definīcijas, kas ir IRIS slimnīcu pildītie īpašie uzdevumi, nav iespējams noteikt, kuras darbības ir jākompensē un kuras ne. Kā uzskata CBI, tādēļ nav iespējams pārbaudīt, vai eksistē kontroles mehānisms kompensācijas pārmaksas novēršanai.

(76)

Visbeidzot, CBI konstatē, ka, pat ja publisko slimnīcu ilgtspējība ir iekļauta 1994. gada 19. maija sadarbības nolīgumā, minētais dokuments nedefinē šāda veida uzdevumus un nav uzskatāms par pilnvarojumu. Jo īpaši CBI uzskata, ka šis nolīgums nosaka tikai to, ka komūnai vai pilsētai ir pienākums ierīkot savā teritorijā publisko slimnīcu, un tas neparedz nekādus noteikumus par tādu slimnīcas pakalpojumu programmu izstrādi Beļģijā, kurām būtu jāizmanto publiskās slimnīcas pakalpojumi.

(77)

Briseles privāto veselības aprūpes iestāžu asociācija (ABISP), viena no sākotnējiem sūdzības iesniedzējiem [skatīt 1. apsvērumu], atzīmē savos apsvērumos par sākšanas lēmumu, ka visām Beļģijas slimnīcām, neatkarīgi no statusa vai īpašnieka, ir likumā noteikts pienākums pildīt sabiedriskas nozīmes uzdevumus. Saistībā ar to ABISP atsaucas uz LCH 2. pantu (125). Visbeidzot, ABISP atgādina, ka ir atsaukusi savu sūdzību.

(78)

Zorgnet Vlaanderen pārstāv vairāk nekā 500 aprūpes iestādes Flandrijā (piemēram, vispārējās slimnīcas, psihiatriskās aprūpes iestādes un veco ļaužu pansionātus). Apsvērumos par sākšanas lēmumu Zorgnet Vlaanderen uzsver, ka visām Beļģijas slimnīcām, gan publiskām, gan privātām, ir vienādi sabiedrisko pakalpojumu pienākumi, kas paredzēti LCH. Šis tīkls arī konstatē, ka LCH nedefinē nosacījumus attiecībā uz juridisko statusu (valsts vai privāta organizācija), kas būtu nepieciešams, lai iestādi varētu atzīt par slimnīcu. Turklāt Zorgnet Vlaanderen konstatē, ka slimnīcu sabiedrisko pakalpojumu definīcijā nav atsauces uz reģionālām īpatnībām. Visbeidzot, tas apgalvo, ka Flandrijas un Briseles galvaspilsētas reģiona slimnīcu sociālie uzdevumi neatšķiras.

(79)

Valsts privāto psihiatrisko klīniku savienība (UNCPSY) ir Francijas privāto psihiatrisko klīniku federācija. Apsvērumos par sākšanas lēmumu UNCPSY apgalvo, ka, lai noteiktu, vai valsts finansējums nepārsniedz sabiedrisko pakalpojumu neto izmaksas, šīs neto izmaksas nevar būt neierobežotas. Turklāt tā uzskata, ka šādā novērtējumā jāņem vērā pakalpojumu sniedzēju vadības kvalitāte. Tādēļ UNCPSY uzskata, ka Komisijai jāsalīdzina publiskās un privātās slimnīcas, lai noteiktu, vai atbalsts ir proporcionāls LESD 106. panta 2. punkta nozīmē.

(80)

Saistībā ar to Komisija atzīmē, ka UNCPSY apsvērumi ir pretrunā ar secinājumu, ko Tiesa iekļāva 2012. gada 7. novembra sprieduma (lietā T-137/10) 300. punktā, saskaņā ar kuru uzņēmuma ekonomiskā efektivitāte, sniedzot VTNP, nav jāņem vērā novērtējumā saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu par uzņēmuma saņemtā valsts finansējuma saderību ar noteikumiem valsts atbalsta jomā [skatīt par to 63. apsvērumu].

(81)

Atbildē uz Komisijas 2014. gada 1. oktobra lēmumu un jo īpaši šā lēmuma 17. apsvērumā Beļģijas iestādes konstatē, ka Briseles galvaspilsētas reģiona finansiālā iejaukšanās (proti, īpašās subsīdijas par maksimālo summu desmit miljoni euro gadā) un FRBRTC finansiālā iejaukšanās ir finanšu pārskaitījumi, kas piešķirti tikai komūnām, nevis IRIS slimnīcām. Tādēļ Beļģijas iestādes uzskata, ka tie ir finanšu pārskaitījumi starp valsts iestādēm un neattiecas uz LESD 107. panta 1. punktu. Kā apgalvo Beļģijas iestādes, ne Briseles galvaspilsētas reģions, ne FRBRTC nav piešķīruši atbalstu IRIS slimnīcām. Tās uzskata, ka šie pārskaitījumi ir veikti atbilstoši reģiona kompetencei komūnu vispārējās finansēšanas ietvaros, lai komūnas varētu izpildīt savus sabiedriskas nozīmes uzdevumus, jo īpaši CPAS uzdevumus. Tādēļ sūdzības iesniedzēju atsauces uz Finanšu inspekcijas atzinumiem attiecas vienīgi uz Briseles galvaspilsētas reģionu un komūnām, bet ne uz IRIS slimnīcām. Visbeidzot, Beļģijas iestādes apgalvo, ka, pamatojoties uz 1980. gada 8. augusta Īpašo likumu par iestāžu reformām un Beļģijas Valsts padomes atzinumu (126), Briseles galvaspilsētas reģions var finansēt tikai komūnas, bet ne IRIS slimnīcas, jo konkrētu slimnīcu uzdevumu finansēšana nav reģiona kompetencē.

(82)

Attiecībā uz šaubām, kas paustas sākšanas lēmuma 26. apsvērumā, Beļģijas iestādes izskaidro atšķirību starp likuma par CPAS 60. panta 6. punkta prasību, no vienas puses, un publisko slimnīcu slēgšanas iespējām ar slimnīcu programmu izstrādes mehānismu, no otras puses. Tās uzskata, ka likuma par CPAS 60. panta 6. punkts (127) paredz noteikumus, kas jāievēro, lai CPAS varētu dibināt slimnīcu. Jo īpaši CPAS jāanalizē, vai šī slimnīca ir faktiski nepieciešama, ņemot vērā reģiona vajadzības un jo īpaši medicīniski sociālās vajadzības, kā arī citu līdzīgu infrastruktūru esamību. Beļģijas iestādes arī uzsver, ka slimnīcu programmu izstrādes mehānisms paredz, ka federālā valdība nosaka maksimālo slimnīcas gultu skaitu katrā reģionā. Federālā valdība pamato savu lēmumu tikai ar apzinātajām slimnīcu vajadzībām, neņemot vērā sociālo vajadzību līmeni katrā reģionā (128). Beļģijas iestādes paskaidro, ka attiecībā uz Briseles galvaspilsētas reģionu maksimālais slimnīcas gultu skaits ir noteikts visam reģionam kopā, nevis atsevišķi katrai no 19 komūnām. Savukārt katrs no Briseles galvaspilsētas reģiona 19 CPAS patstāvīgi lemj par to, vai dibināt slimnīcu savā komūnā, atkarībā no vietējām vajadzībām.

(83)

Beļģijas iestādes arī paskaidro, ka publiskās slimnīcas slēgšana vai nodošana partnerim privātajā sektorā netiek oficiāli vai īpaši regulēta LCH vai likumā par CPAS  (129). Tomēr, kā apgalvo Beļģijas iestādes, Beļģijas Valsts padomes izdotajos tiesību aktos ir izskaidrota kārtība un nosacījumi, kā slēgt un/vai nodot tālāk CPAS izveidotās iestādes. Valsts padome ar 2002. gada 9. decembra rīkojumu Nr. 113.428 atcēla kāda CPAS piederoša pansionāta nodošanu privātam uzņēmējam. Tā jo īpaši nosprieda, ka pirms lēmuma pieņemšanas par iestādes slēgšanu vai nodošanu tālāk ir jānovērtē arī nepieciešamība sniegt medicīniski sociālus pakalpojumus. Šādā novērtējumā ir pienācīgi jāņem vērā vērtējums, kas veikts šīs iestādes izveidošanas laikā, kā arī visas izmaiņas, kas notikušas pēc lēmuma pieņemšanas par iestādes izveidi. Beļģijas iestādes arī atzīmē, ka šāda novērtējuma pamatā nevar būt vienīgi iestādes finanšu stāvoklis, ne arī tās uzturēšanas izmaksas. Tādējādi Beļģijas iestādes secina, ka CPAS nevar slēgt savu slimnīcu, kamēr nav iepriekš noteikts, ka vairs neeksistē medicīniskās un sociālās vajadzības, kuru dēļ šī slimnīca tika izveidota.

(84)

Kā apgalvo Beļģijas iestādes, lai izveidotu publisko slimnīcu, jāizpilda vienlaicīgi gan likuma par CPAS 60. panta 6. punkta, gan arī valsts iestāžu slimnīcu programmu izstrādes prasības, bet privātu slimnīcu gadījumā būtiska ir tikai programmu izstrāde. Saskaņā ar likuma par CPAS 60. panta 6. punktu jaunas publiskās slimnīcas atvēršana ir jāpamato ar faktisku nepieciešamību. Turklāt Beļģijas iestādes paskaidro, ka gadījumā, ja publiskā slimnīca ir atvērta ar ietilpību, kas vienāda ar slimnīcu programmā paredzēto gultu skaitu, šajā apgabalā cita (publiska vai privāta) slimnīca minētās programmas ietvaros vairs nav nepieciešama, un tādā gadījumā nav nekādu citu līdzekļu iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai. Beļģijas iestādes konstatē, ka gadījumā, ja CPAS kādā brīdī vēlas slēgt savu publisko slimnīcu, tam vispirms jāpārliecinās, ka šī slimnīca vairs nav nepieciešama saskaņā ar Valsts padomes tiesību aktiem. Pretēji CPAS privātam uzņēmējam, kurš izlemj slēgt slimnīcu, nav likumā noteikta pienākuma pārliecināties, ka iedzīvotāji turpina saņemt veselības aprūpi. Kā apgalvo Beļģijas iestādes, privāta slimnīca paliek atvērta tikai, ja pati tā izlemj, un šo lēmumu tā var mainīt jebkurā brīdī. Kā piemēru Beļģijas iestādes min Franču slimnīcas, privātas slimnīcas, kas atradās Berchem-Sainte-Agathe (Briselē), pēkšņo slēgšanu 2008. gadā (130). Noslēgumā, Beļģijas iestādes paskaidro, ka slimnīcu programmu izstrādes mehānisms vienlīdz ierobežo gan valsts, gan privāto uzņēmēju brīvību izveidot slimnīcu (slimnīcas izveide ir iespējama tikai gadījumā, ja maksimālais gultu skaits kādā apgabalā vēl nav nodrošināts). Tomēr tās uzskata, ka pienākumi, kas izriet no likuma par CPAS, rada papildu ierobežojumus CPAS saistībā ar publiskas slimnīcas atvēršanu un slēgšanu, bet privātas slimnīcas ir iespējams slēgt jebkurā brīdī.

(85)

Attiecībā uz pienākumiem, kas, iespējams, attiecas tikai uz IRIS slimnīcām [skatīt sākšanas lēmuma 87.–89. apsvērumu], Beļģijas iestādes apgalvo, ka šie pienākumi tieši izriet no apstākļa, ka IRIS slimnīcas tika izveidotas, lai atvieglotu CPAS sociālās palīdzības sniegšanu (skatīt 2.2. punktu). Beļģijas iestādes uzskata, ka šie pienākumi izriet no likuma par CPAS, saskaņā ar kuru IRIS slimnīcas tika izveidotas, un ka tie ir uzdoti IRIS slimnīcām atbilstoši statūtiem un IRIS stratēģiskajiem plāniem. Beļģijas iestādes atsaucas uz šiem dokumentiem arī, lai precīzi definētu minētos pienākumus. Lai izteiktos īsi un neatkārtotos, Komisija novērtējumā citē tikai būtiskākās daļas (skatīt 7.3.4.1. punktu).

(86)

Sākšanas lēmumā [skatīt 48. apsvērumu] Komisija apšaubīja IRIS slimnīcu sniegto papildu sociālo pakalpojumu ekonomisko vai neekonomisko raksturu. Atbildē uz sākšanas lēmumu Beļģijas iestādes atzīst, ka šiem sociālajiem pakalpojumiem nav ekonomiska rakstura. Būtībā tās apstiprina, ka sociālā palīdzība, ko Briseles CPAS sniedz kā materiālu, sociālu, medicīnisku, medicīniski sociālu un psiholoģisku atbalstu, neiekļaujas konkurences tirgū, un tāpat ir gadījumā, kad kādu sociālās palīdzības daļu (proti, papildu sociālos pakalpojumus) nodrošina IRIS slimnīcas, pamatojoties uz pilnvarojumu.

(87)

Attiecībā uz deficīta kompensēšanas juridisko pamatu [skatīt sākšanas lēmuma 91. punktu] Beļģijas iestādes uzskata, ka komūnām uzdotais pienākums segt publisko slimnīcu deficītu ir paredzēts IRIS slimnīcu statūtu 46. pantā, kā arī LCH 109. pantā. Tās paskaidro, ka LCH 109. pants paredz vispārīgu principu, ko piemēro visām Beļģijas publiskajām slimnīcām un kas nosaka komūnu minimālos pienākumus [jo tām ir pienākums segt tikai daļu šā deficīta, skatīt arī 47. apsvērumu]. Beļģijas iestādes arī atzīmē, ka IRIS slimnīcu statūtu 46. pants definē konkrētu pienākumu, ko piemēro tikai sešām komūnām, kas izveidojušas IRIS slimnīcas un nolēmušas pārsniegt minimumu, kas paredzēts LCH 109. pantā, sedzot visu IRIS slimnīcu grāmatvedības deficītu.

(88)

Sākšanas lēmuma 92. apsvērumā Komisija uzdeva jautājumu, vai īpašo subsīdiju (kuras Briseles galvaspilsētas reģions piešķīris komūnām) pārskaitīšana no komūnām uz IRIS slimnīcām ir uzskatāma par darbību, kas atšķiras no deficīta segšanas mehānisma. Atbildē Beļģijas iestādes apgalvo, ka Briseles komūnas izmanto tikai īpašās subsīdijas, lai (daļēji) pildītu pienākumu segt IRIS slimnīcu deficītu. Tādējādi, kā sīkāk skaidrots turpmāk (skatīt 7.3.5. punktu), deficīta kompensācija tiek izmaksāta vairākos posmos, tostarp kā īpašo subsīdiju pārskaitījumi no komūnām uz IRIS slimnīcām, taču pamats visiem šiem maksājumiem ir viens un tas pats, proti, komūnu pienākums segt deficītu.

(89)

Komisija arī pieprasīja paskaidrojumus par iespējamo avansa izmaksas mehānismu (attiecīgā gadījumā), šā mehānisma juridisko pamatu un tā darbības veidu, atšķirību no deficīta segšanas mehānisma un FRBRTC pienākumiem šajā finansēšanā [skatīt sākšanas lēmuma 93. apsvērumu]. Beļģijas iestādes apgalvo, ka nav nekāda avansa izmaksas mehānisma. Konkrētāk, tās paskaidro, ka pienākums segt IRIS slimnīcu deficītu stājas spēkā tad, kad šis deficīts rodas. Būtībā, kā apgalvo Beļģijas iestādes, IRIS slimnīcu statūtu 46. pants attiecas uz grāmatvedības deficītu, kas norādīts slimnīcu finanšu pārskatos vēlākais sešus mēnešus pēc finanšu gada beigām. Savukārt tā deficīta aprēķināšanu, uz ko attiecas LCH 109. pants, federālais sabiedrības veselības valsts dienests kopumā veic ilgākā laikposmā (līdz desmit gadiem). Tomēr Beļģijas iestādes apgalvo, ka, tā kā deficīts, uz ko attiecas LCH 109. pants, ir vienkārši daļa no grāmatvedības deficīta, kas tiek segts nekavējoties saskaņā ar IRIS slimnīcu statūtu 46. pantu, šīs slimnīcas nesaņem avansu, kuru varētu uzskatīt par atbalstu, kas atšķiras no deficīta segšanas mehānisma. Visbeidzot, Beļģijas iestādes atkārto, ka FRBRTC nodrošina komūnām finansējumu, kas palīdz tām izpildīt deficīta segšanas pienākumu, kas, kā skaidrots iepriekš, nav avansa izmaksas mehānisms.

(90)

Attiecībā uz pasākumiem, kas paredz novērst kompensācijas pārmaksu, un faktisko šādas pārmaksas neesamību [skatīt sākšanas lēmuma 95.–97. pantu], Beļģijas iestādes izvirza šādus apgalvojumus. Vispirms tās paskaidro, ka lēmumi par deficīta kompensēšanu tiek pieņemti vienu reizi gadā, kad kļūst zināms attiecīgajam finanšu gadam aplēstais deficīts, tādēļ neesot nekāda kompensācijas pārmaksas riska. Tās piebilst, ka Beļģijas juridiskā sistēma (jo īpaši 1983. gada 14. novembra likums un likums par CPAS) ļauj komūnām pārbaudīt, vai IRIS slimnīcas pareizi izmanto valsts atbalstu, un atgūt šo atbalstu gadījumā, ja netiek ievēroti nosacījumi vai ir veikta kompensācijas pārmaksa. Turklāt, lai pierādītu kompensācijas pārmaksas neesamību, Beļģijas iestādes atsaucas uz dažādām tabulām, kas iesniegtas Komisijai un ataino deficītu un komūnu iejaukšanos par katru no piecām IRIS slimnīcām 1996.–2014. gadā (šos datus skatīt arī 7.3.5. punktā).

(91)

Kā pieprasīts, Beļģijas iestādes sniedz savā atbildē arī papildu paskaidrojumus par jēdzienu “ilgtspējība” [skatīt sākšanas lēmuma 102.–103. apsvērumu]. Tās apgalvo, ka IRIS slimnīcu ilgtspējības nodrošināšanas pienākuma pamatā ir tieši likums par CPAS. Kā iepriekš skaidrots (skatīt 2.1. punktu), jebkurš CPAS var izveidot iestādes, kas atbild par sociālās palīdzības sniegšanu, tostarp par medicīnisko un medicīniski sociālo palīdzību, ja tas var pierādīt, ka šāda rīcība ir nepieciešama faktisku vajadzību apmierināšanai saskaņā ar likuma par CPAS 60. panta 6. punktu. Tās paskaidro, ka iepriekš seši no Briseles galvaspilsētas reģiona 19 CPAS bija izveidojuši slimnīcas (tās nebija atsevišķas juridiskas personas), lai sniegtu sociālo palīdzību, un ka šie centri paši pārvaldīja minētās slimnīcas līdz 1995. gada beigām. Kā apgalvo iestādes, minēto publisko slimnīcu pārstrukturēšana izraisīja IRIS publisko slimnīcu izveidi, un tās kļuva juridiski neatkarīgas no CPAS1996. gada 1. janvārī (skatīt arī 2.2. punktu), nekādi nemainot CPAS pienākumu sniegt sociālo palīdzību vai nu tieši, vai ar IRIS slimnīcu starpniecību. Tādējādi Beļģijas iestādes konstatē, ka IRIS tīkla un IRIS slimnīcu pārstrukturēšanas un izveides galvenais mērķis bija nodrošināt publisko slimnīcu pakalpojumu nepārtrauktību Briseles galvaspilsētas reģionā [skatīt arī 27. apsvērumu]. Tās arī konstatē, ka, lai nodrošinātu IRIS slimnīcu ilgtspējību un tādējādi garantētu iedzīvotāju sociālo vajadzību apmierināšanu, komūnām un CPAS ir pienākums segt jebkuru šo slimnīcu deficītu, pamatojoties uz IRIS slimnīcu statūtu 46. pantu. Beļģijas iestādes arī secina, ka, kamēr pastāv patiesa nepieciešamība, saskaņā ar Valsts padomes tiesību aktiem [skatīt 83. apsvērumu] valsts iestādes nevar slēgt IRIS slimnīcas, ne arī nodot tās privātam īpašniekam.

(92)

Visbeidzot, sākšanas lēmuma 103. apsvērumā Komisija jautā, vai ir kādi citi iemesli, kas var pamatot papildu finansējumu IRIS slimnīcām. Šajā jomā Beļģijas iestādes atzīmē, ka IRIS slimnīcu vienīgais mērķis nav veidot “dzīvotspējīgus” slimnīcu pakalpojumus, uzdevumus un programmas, kā to var darīt Beļģijas privātās slimnīcas. Gluži otrādi, kā apgalvo Beļģijas iestādes, IRIS slimnīcām jānodrošina iespējami plašs veselības aprūpes diapazons, jo īpaši lai garantētu, ka ikvienam, it sevišķi sabiedrības vistrūcīgākajiem locekļiem, ir pieejama jebkāda ārstēšana, kādu prasa viņu kaite, pat ja šī ārstēšana tālu pārsniedz plānošanas un apstiprināšanas standartus, ko visām slimnīcām piemēro saskaņā ar LCH. Tādēļ Beļģijas iestādes atsaucas arī uz Tiesas 2012. gada 7. novembra sprieduma 162. punktu, saskaņā ar kuru “publisko slimnīcu deficīta kompensēšana var būt nepieciešama veselības un sociālā pasūtījuma dēļ, lai nodrošinātu slimnīcu sistēmas nepārtrauktību un dzīvotspēju”. Beļģijas iestādes arī konstatē, ka publisko slimnīcu statuss prasa noteiktas izmaksas, kuras pilnībā nekompensē federālie finansēšanas pasākumi. Tās atzīmē, ka šīs izmaksas, cita starpā, ietver prēmiju maksāšanu par divvalodīgo darbinieku valodu prasmēm, pensiju izdevumus un dārgāku slimības apdrošināšanu pastāvīgajiem darbiniekiem (ierēdņiem), kā arī apjoma palielinājumu, ko nosaka (bet samaksā tikai daļēji) Briseles galvaspilsētas reģions.

(93)

Beļģijas iestādes sāk ar konstatējumu, ka apsvērumi, kurus CBI, ABISP un Zorgnet Vlaanderen iesniedza par Komisijas sākšanas lēmumu, pamatojas uz to pašu argumentu, proti, kā apgalvo šīs organizācijas, IRIS slimnīcām nav uzdoti papildu VTNP, kas papildinātu tos VTNP, kuri uzdoti visām (publiskām vai privātām) slimnīcām Beļģijā. Tās uzskata, ka šim apgalvojumam ir tāds pats pamats, proti, ka LCH uzdod privātām un publiskām slimnīcām vienādus sabiedrisko pakalpojumu pienākumus, neatkarīgi no jebkuriem reģionāliem apsvērumiem. Tomēr, kā apgalvo Beļģijas iestādes, iesaistītās personas nepaskaidro, kādā ziņā likums par CPAS nav piemērojams IRIS slimnīcām, kaut arī, kā apgalvo Beļģija, šis likums ir juridiskais pamats arī IRIS slimnīcu eksistencei. Beļģijas iestādes atzīmē, ka LCH 147. pants skaidri norāda, ka attiecībā uz slimnīcām, kuras pārvalda CPAS (kā IRIS slimnīcas (131)), LCH papildina likumu par CPAS, un tas apliecina, ka LCH nav vienīgais būtiskais juridiskais pamats, ko piemēro CPAS pārvaldītajām slimnīcām.

(94)

Beļģijas iestādes uzskata par nepareizu CBI apgalvojumu, saskaņā ar kuru Briseles valdības paziņotais nodoms grozīt 2003. gada 13. februāra rīkojumu, lai precizētu, kas ir sabiedriskas nozīmes uzdevumi, kuri pamato īpašu subsīdiju izmaksu komūnām [skatīt 70. apsvērumu], liecina, ka patlaban nav nekāda īpaša uzdevuma (kuru piemēro vienīgi IRIS slimnīcām). Beļģijas iestādes jo īpaši konstatē, ka īpašās subsīdijas, kas paredzētas šajā rīkojumā, tiek piešķirtas tikai komūnām, nevis IRIS slimnīcām. Beļģija arī uzskata, ka FRBRTC un paša Briseles galvaspilsētas reģiona iejaukšanās pasākumi (par maksimālo summu desmit miljoni euro gadā (132)), lai atbalstītu komūnas, ir finanšu pārskaitījumi starp valsts iestādēm, kas neietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Beļģijas iestādes atkārto, ka nevienu no šīm summām ne reģions, ne FRBRTC nav piešķīris IRIS slimnīcām. Gluži otrādi, kā apgalvo Beļģija, tie ir vienkārši pārskaitījumi starp reģionu un komūnām, kas attiecas uz reģiona vispārējo komūnu finansēšanas pienākumu. Šāds vispārējs finansējums tiek piešķirts, lai komūnas varētu pildīt municipālas nozīmes uzdevumus, kas ietver arī CPAS uzdevumus. Kā apgalvo Beļģijas iestādes, izsludinātie grozījumi 2003. gada 13. februāra rīkojumā nekādā ziņā nenozīmē pieļāvumu, ka IRIS slimnīcām nebūtu uzticēts sniegt papildu VTNP. Komūnu pienākums ir precizēt VTNP, kas uzticēti to dibinātajām slimnīcām, un attiecīgais rīkojums šajā saistībā nav būtisks, jo attiecas vienīgi uz valsts iestāžu savstarpēju finansēšanu.

(95)

Beļģijas iestādes noraida arī īpašo uzdevumu aprakstu, kas, viņuprāt, nav pareizs un ko CBI izklāsta savos apsvērumos. CBI jo īpaši apgalvo, ka LCH definē “sociālo pamatuzdevumu”, kas kopīgs publiskām un privātām slimnīcām, vienīgi IRIS slimnīcas to pildot intensīvāk. No šāda viedokļa IRIS slimnīcu “papildu” sociālos uzdevumus nevar atdalīt no slimnīcu pakalpojumiem, un tie ir šo pakalpojumu neatņemama sastāvdaļa. Beļģijas iestādes nepiekrīt šādam viedoklim. Tās uzskata, ka, papildus apstāklim, ka CBI nepārprotami atzīst būtiskās atšķirības starp publiskām un privātām slimnīcām (proti, sociālo pakalpojumu lielāko apjomu, ko sniedz IRIS slimnīcas), CBI nedefinē, ko konkrēti tā saprot ar “sociālo pamatuzdevumu”, kuru tā uzskata par slimnīcu VTNP, un ka tā nedefinē juridisko pamatu, uz kura balstās šis uzdevums, ne arī īpašās pilnvaras, ko tas nodrošina. Beļģijas iestādes uzskata, ka vienīgi likumu par CPAS var izmantot, lai uzdotu publiskajām slimnīcām “sociālos pamatuzdevumus”. Faktiski tās uzskata, ka LCH papildina likumu par CPAS vienīgi attiecībā uz publiskām slimnīcām (skatīt LCH 147. pantu). IRIS slimnīcu būtiskais uzdevums jeb “pamatuzdevums” ir definēts likumā par CPAS vai saskaņā ar to, tādēļ tas nav “kopīgs” visām slimnīcām. Kā apgalvo Beļģijas iestādes, šim uzdevumam nav ekonomiska rakstura. Tādējādi IRIS slimnīcas ir izveidotas saskaņā ar likumu par CPAS, un pēc izveides tām ir pienākums pildīt papildu noteikumus, kas minēti LCH  (133).

(96)

Attiecībā uz CBI apsvērumiem par universālajiem aprūpes uzdevumiem Beļģijas iestādes atzīmē, ka CBI ierobežo universālos aprūpes uzdevumus, par kuriem tā apgalvo, ka tie ir kopīgi visām slimnīcām, vienīgi ar steidzamām un pēcsteidzamām situācijām. Beļģijas iestādes arī uzskata, ka CBI netieši atzīst – Briseles privātajām slimnīcām nav nekāda pienākuma ārstēt pacientus ārpus steidzamām un pēcsteidzamām situācijām, kas joprojām veido lielāko daļu neaizsargāto personu aprūpes. Beļģijas iestādes arī apgalvo, ka CBI atsauce uz sabiedriskas nozīmes uzdevumiem, kas minēti LCH 2. pantā, nav šāda pienākuma pamatojums. Tās uzskata, ka slimnīcu pamatuzdevuma uzdošana pati par sevi nenozīmē, ka līdzīgā veidā būtu uzdots arī uzdevums nodrošināt aprūpi jebkurai personai jebkuros apstākļos, neatkarīgi no šīs personas maksātspējas. Lielā mērā to apstiprina arī tas, ka ir izstrādāti īpaši noteikumi steidzamiem gadījumiem. Beļģijas iestādes apgalvo, ka sabiedriskas nozīmes uzdevums nevar būt netiešs un ir uzdots nepārprotami. Tās uzskata, ka ir jāparedz īpašas prasības steidzamiem gadījumiem, jo slimnīcu pamatuzdevuma definīcijā LCH nav minēti steidzamie gadījumi. Beļģijas iestādes izvirza argumentu, ka 1964. gada 8. jūlija likums (134) un tā īstenošanas rīkojumi attiecas uz steidzamo medicīnisko palīdzību (135) un neatliekamās palīdzības dienestiem (tostarp uz neatliekamo medicīnisko palīdzību). Pamatojoties uz to, vairākas slimnīcas, gan publiskās, gan privātās, pilda noteiktus uzdevumus neatliekamās medicīniskās palīdzības jomā.

(97)

Tomēr Beļģijas iestādes apgalvo, ka pienākums nodrošināt neatliekamo palīdzību publiskajās un privātajās slimnīcās neizriet no LCH. Gluži otrādi, tas izriet no vispārīgā pienākuma sniegt palīdzību jebkurai apdraudētai personai. Kā apgalvo Beļģijas iestādes, slimnīcām ir pienākums sniegt palīdzību neatliekamās medicīniskās situācijās, atkarībā no to struktūras un pieejamās kompetences (136). Šis pienākums attiecas gan uz publiskām, gan privātām slimnīcām, un tātad arī uz jebkuru citu personu, saistībā ar pienākumu palīdzēt apdraudētām personām. Beļģijas iestādes arī paskaidro, ka saskaņā ar Beļģijas Kriminālkodeksa 422.b pantu šis pienākums ir spēkā tikai steidzamās situācijās un jo īpaši neatliekamos medicīniskos gadījumos, kad ir apdraudēta dzīvība. Tomēr Beļģijas iestādes atzīmē, ka jebkurā citā situācijā (proti, situācijā, kas nav neatliekama) slimnīcām nav pienākuma sniegt universālu aprūpi un tām nav pienākuma ārstēt pacientus, kuri nespēj samaksāt par ārstēšanu. Visbeidzot, Beļģijas iestādes konstatē, ka ir skaidrs – Beļģijas slimnīcām nav tiesību īstenot diskrimināciju, pamatojoties uz pacientu finansiālo situāciju (un līdz ar to – tikai tādēļ vien, ka cilvēks ir trūcīgs), tāpēc tām nevar būt pienākuma nodrošināt aprūpi ārpus steidzamām situācijām, ja pacients nespēj vai nevēlas maksāt.

(98)

Apsvērumos, atbildot uz CBI apsvērumiem, Beļģijas iestādes kontekstualizē arī CBI atsauci uz Briseles Pirmās instances tiesas spriedumu [skatīt 72. apsvērumu]. Kā apgalvo Beļģijas iestādes, CBI citētais spriedums attiecas vienīgi uz ļoti īpašu neatliekamās medicīniskās palīdzības gadījumu (137) – migrantiem bez dokumentiem, kuriem nepieciešama psihiatriskā aprūpe. Tās atzīmē, ka IRIS slimnīcas nenodrošina šāda veida aprūpi. Iestādes uzskata, ka šis spriedums apstiprina – neatliekamo medicīnisko palīdzību migrantiem bez dokumentiem parasti nodrošina vai nu CPAS izveidotās slimnīcas, vai slimnīcas, ar kurām CPAS noslēdzis vienošanos (138). Visbeidzot, Beļģijas iestādes atzīmē, ka CBI nepamato un pat nemēģina pamatot privāto slimnīcu iespējamo pienākumu ārstēt visus pacientus “pēcsteidzamās” situācijās. Kā apgalvo Beļģijas iestādes, privātām slimnīcām nav nekāda šāda veida pienākuma attiecībā uz “pēcsteidzamām” situācijām, bet IRIS slimnīcām ir pienākums ārstēt visus pacientus jebkuros apstākļos, pat ja nav medicīniskas steidzamības.

(99)

Sūdzībā ir iekļauta atsauce uz atbalsta pasākumu aptuveni 100 miljonu euro apmērā, kas piešķirts saistībā ar pārstrukturēšanu, kura izraisīja IRIS slimnīcu izveidi (skatīt 2.2. punktu). Tomēr, kā skaidrots sākšanas lēmuma 3.1. punktā, Komisija pieņēma pasākumu attiecībā uz šo atbalstu tikai pēc tam, kad beidzās noilguma termiņš pārstrukturēšanas atbalsta atgūšanai. Līdz ar to šis atbalsta pasākums nav iekļauts Komisijas sāktajā oficiālajā pārbaudes procedūrā un tādēļ netiek apskatīts šajā lēmumā.

(100)

Papildus pasākumam, uz kuru attiecās noilguma termiņš, sūdzība formāli pievērsās i) līdzekļiem, kurus FRBRTC izmaksāja par IRIS slimnīcām atbildīgajām komūnām, un ii) īpašajām subsīdijām (līdz pat desmit miljoniem euro gadā), kuras šīm komūnām piešķīra Briseles galvaspilsētas reģions, pamatojoties uz 2003. gada 13. februāra rīkojumu.

(101)

Tomēr abu veidu līdzekļi tika piešķirti vienīgi komūnām, kuras bija atbildīgas par IRIS slimnīcām, nevis pašām IRIS slimnīcām. Praksē tā bija tikai finanšu plūsma starp Briseles galvaspilsētas reģionu un sešām Briseles komūnām, kuras bija atbildīgas par IRIS slimnīcām, un tādēļ tas nebija valsts atbalsts IRIS slimnīcām.

(102)

Taisnība, ka atceltajā 2009. gada lēmumā Komisija laiku pa laikam sajauca maksājumus saskaņā ar FRBRTC ar deficīta kompensēšanas mehānismu, kas paredzēts LCH 109. pantā, un tā nesniedza atsevišķu novērtējumu par šo abu pasākumu kompensēšanas kritērijiem (139). Turklāt komūnas izmantoja FRBRTC līdzekļus, lai kompensētu IRIS slimnīcu deficītu (140), un komūnām bija pienākums izmaksāt FRBRTC līdzekļus IRIS slimnīcām ne vēlāk kā septiņu darbadienu laikā (141).

(103)

Tomēr, kā apliecina informācija, kas saņemta, atbildot uz sākšanas lēmumu, un kā skaidrots turpmāk [skatīt 230. apsvērumu], FRBRTC un Briseles galvaspilsētas reģiona finanšu pārskaitījumi komūnām, kas atbild par IRIS slimnīcām, ir nepieciešami, jo šo komūnu pašu līdzekļi ir nepietiekami, lai varētu izpildīt municipālā deficīta kompensēšanas pienākumu attiecībā uz IRIS slimnīcām. Tādēļ FRBRTC un Briseles galvaspilsētas reģions prasa no Briseles komūnām, lai tās nodod FRBRTC līdzekļus un īpašās subsīdijas IRIS slimnīcu rīcībā gandrīz tūlīt pēc šo maksājumu saņemšanas. Neatkarīgi no šā pārskaitīšanas pienākuma, IRIS slimnīcu deficīta kompensēšanas pienākums jāpilda vienīgi attiecīgajām komūnām un to slimnīcām nav tiesību saņemt nekādu kompensāciju no Briseles galvaspilsētas reģiona vai FRBRTC. Tāpat IRIS slimnīcām konkrētus pienākumus noteica vienīgi komūnas, nevis Briseles galvaspilsētas reģions (skatīt 7.3.4.1. punktu). Līdz ar to vienīgi komūnu maksājumus IRIS slimnīcām, lai kompensētu deficītu, kas tiek finansēts no komūnu pašu līdzekļiem vai no līdzekļiem, kurus komūnām piešķīris Briseles galvaspilsētas reģions, var uzskatīt par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(104)

Komisija secināja, ka valsts iestāžu savstarpēja finansēšana (no Briseles galvaspilsētas reģiona uz komūnām ar tiešu vai netiešu FRBRTC starpniecību) ir tikai finansēšanas avots maksājumiem, ko komūnas veic, lai kompensētu deficītu, nevis pasākums, kuru IRIS slimnīcas var saņemt līdztekus minētajai deficīta kompensācijai. Tādējādi finanšu plūsmas starp Briseles galvaspilsētas reģionu un attiecīgajām Briseles komūnām, kā arī to juridiskais pamats (cita starpā, 2003. gada 13. februāra rīkojums), šajā lēmumā netiek paši par sevi atsevišķi vērtēti. Šis Komisijas lēmums vairāk pievēršas komūnu maksājumiem IRIS slimnīcām, lai kompensētu deficītu, un šajā jomā komūnas lielā mērā ir atkarīgas no valsts iestāžu savstarpējā finansējuma, ko nodrošina Briseles galvaspilsētas reģions (142). Tomēr, kaut arī šis lēmums vairs neapskata pasākumus, uz kuriem oficiāli norāda sūdzības iesniedzēji, novērtējums par noteikumiem valsts atbalsta jomā, kurus piemēro slimnīcu deficīta kompensēšanai, ko īsteno komūnas, būtībā pilnībā attaisno sūdzības iesniedzēju bažas, kad tie norāda uz valsts atbalsta esamību, jo de facto atbalsts attiecas arī uz līdzekļiem, ko piešķir Briseles galvaspilsētas reģions ar tiešu vai netiešu FRBRTC starpniecību, un komūnas šos līdzekļus pilnībā izmanto IRIS slimnīcu deficīta kompensēšanai. Tādēļ analīzē par to, vai eksistē kompensācijas pārmaksa, kas aprakstīta turpmāk (skatīt 9.–13. tabulu 7.3.5. punktā), uzskaita arī maksājumus, kas veikti kā deficīta kompensācija, kura tiek finansēta no FRBRTC līdzekļiem un īpašajām subsīdijām, ko piešķir Briseles galvaspilsētas reģions. Visbeidzot, jāuzsver, ka tā maksājumu daļa, ko komūnas veica kā deficīta kompensāciju, kuru finansē Briseles galvaspilsētas reģions vai ar FRBRTC starpniecību (143), bija nepietiekama visa IRIS slimnīcu deficīta segšanai un nevienā brīdī laikā no 1996. līdz 2014. gadam šie maksājumi neradīja situāciju, kurā IRIS slimnīcas faktiski saņemtu kompensācijas pārmaksu un tām būtu (daļēji) jāatmaksā saņemtā deficīta kompensācija [skatīt arī 234. un 238. apsvērumu].

(105)

Komisija tādēļ analizēs kompensācijas, kuras komūnas izmaksāja no 1996. gada IRIS slimnīcu deficīta segšanai (144). Pamatojoties uz to, turpmāk sniegtajā 1. grafikā ir apkopots valsts finansējums, uz ko attiecas šis lēmums (taisnstūrī ar nepārtrauktu kontūru), un ir norādīti arī finansēšanas pasākumi starp valsts iestādēm, kurus minēja sūdzības iesniedzēji (taisnstūrī ar punktotu kontūru). Papildu informācija par šiem pasākumiem ir sniegta turpmāk 7.3.5. punktā.

1. grafiks

Finanšu plūsma un šā lēmuma priekšmets

(106)

Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu “ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”. Līdz ar to pasākums ir valsts atbalsts, ja tiek izpildīti visi četri šādi nosacījumi (145):

(107)

Valsts līdzekļu piešķiršanu kādai struktūrai var klasificēt kā valsts atbalstu tikai, ja šī struktūra ir “uzņēmums” LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uzņēmums ir jebkura struktūra, kas veic saimniecisko darbību (146). Tādējādi kādas struktūras klasificēšana par uzņēmumu ir atkarīga no tās darbības rakstura, bet nav atkarīga no šīs struktūras juridiskā statusa vai finansēšanas veida (147). Darbība parasti jāatzīst par saimnieciska rakstura darbību, ja tās ietvaros tirgū tiek piedāvātas preces vai pakalpojumi (148). Ja kāda struktūra veic gan saimnieciska rakstura darbības, gan darbības, kas tādas nav, tā ir uzskatāma par uzņēmumu tikai attiecībā uz saimnieciska rakstura darbībām (149). Tikai tas apstāklis vien, ka šī struktūra ir bezpeļņas struktūra, obligāti neapliecina to, ka tās darbībai nav saimnieciska rakstura (150).

(108)

Ja veselības aprūpi nodrošina slimnīcas un citi veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji par atlīdzību (151), neatkarīgi no tā, vai šo atlīdzību tiešā veidā maksā pacienti, vai arī tai ir citi avoti, šī aprūpe parasti ir uzskatāma par saimnieciska rakstura darbību (152). Finansējums, kuru IRIS slimnīcas saņem ar dažādu subsīdiju starpniecību no federālām vai apvienotām iestādēm [skatīt, piemēram, 46. apsvēruma a), d) un e) punktu attiecībā uz valsts finansējumu, kas tiek piešķirts visām slimnīcām, un 44. apsvērumu attiecībā uz deficīta kompensāciju, kas tiek piešķirta IRIS slimnīcām], pieskaitot tam arī pacientu tiešos maksājumus [skatīt 46. apsvēruma c) punktu] un INAMI maksājumus [skatīt 46. apsvēruma b) punktu], atalgo IRIS slimnīcas par sniegtajiem medicīniskajiem pakalpojumiem, tādēļ to šajā kontekstā var uzskatīt par ekonomisku atlīdzību par sniegtajiem slimnīcas pakalpojumiem. Šāda sistēma rada noteiktu konkurenci starp slimnīcām attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu. Fakts, ka slimnīca, kas sniedz šādus pakalpojumus par atlīdzību, ir publiska slimnīca, nekādi nemazina tās darbības saimniecisko raksturu (153).

(109)

Šajā gadījumā IRIS slimnīcu pamatdarbība ir slimnīcu darbība, kas paredz veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu. Šādu darbību veic arī cita veida struktūras, jo īpaši klīnikas, privātās slimnīcas un citi specializēti centri, tostarp sūdzības iesniedzēju privātās slimnīcas. Slimnīcu darbība, kuru IRIS slimnīcas veic par atlīdzību un konkurences apstākļos, tādēļ jāuzskata par saimnieciska rakstura darbību.

(110)

Solidaritātes elementi, kas ir pamatā Beļģijas valsts veselības aprūpes sistēmai, neliek apšaubīt šīs slimnīcu darbības saimniecisko raksturu. Jāatgādina, ka attiecībā uz valsts veselības aizsardzības sistēmu, kuru pārvalda ministrijas un citas organizācijas un kura darbojas “saskaņā ar solidaritātes principu, kad tiek finansēta no sociālajām iemaksām un citiem valsts maksājumiem un bez maksas sniedz pakalpojumus savām filiālēm, pamatojoties uz universālu apdrošinājumu”, Tiesa konstatēja, ka attiecīgās pārvaldes struktūras nerīkojās kā uzņēmumi, pārvaldot valsts veselības aizsardzības sistēmu (154). Komisija tomēr uzskata, ka jānoskaidro atšķirība starp valsts veselības aizsardzības sistēmas pārvaldīšanu, ko īsteno valsts iestādes, šim nolūkam izmantojot valsts varas pilnvaras, un slimnīcas aprūpes pakalpojumiem par atlīdzību konkurences apstākļos [kā var konstatēt šajā gadījumā saskaņā ar 108. un 109. apsvērumu].

(111)

Līdz ar to attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu IRIS slimnīcas jāuzskata par uzņēmumiem LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(112)

Kā skaidrots 38. apsvērumā, IRIS slimnīcas piedāvā sociālās palīdzības pakalpojumus sociāli neaizsargātajiem pacientiem un viņu ģimenes locekļiem. Atkarībā no pacientu vajadzībām, šie pakalpojumi ietver psiholoģiski sociālu, sociāli administratīvu vai sociāli materiālu palīdzību. Minēto sociālo pakalpojumu īpašais raksturs paredz, ka dalībniekiem, kam atļauts tos sniegt, ir īpaši resursi, piemēram, īpaši apmācīts personāls.

(113)

Nav noliedzams, ka papildu sociālajām darbībām, kuras IRIS slimnīcām, iespējams, ir pienākums veikt, ir vienīgi sociāls mērķis. Tomēr, kā izriet arī no Tiesas judikatūras, ar šīs sistēmas tīri sociālo virsuzdevumu, saskaņā ar kuru kādai struktūrai tiek uzticēti konkrēti uzdevumi, pašu par sevi nepietiek, lai varētu vispārīgi izslēgt minēto uzdevumu saimniecisko raksturu (155).

(114)

Sākšanas lēmumā Komisija centās noskaidrot, vai papildu sociālās darbības, kuras, iespējams, veic IRIS slimnīcas, ir saimnieciska darbība. Atbildē uz Komisijas sākšanas lēmumu Beļģijas iestādes apgalvo, ka sociālām darbībām nav saimnieciska rakstura, jo tās nepiedalās tirgus konkurencē. Tomēr sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka sociālās darbības nav iespējams nošķirt no slimnīcu darbībām, kurām ir saimniecisks raksturs. Kaut arī Komisija rūpīgi izskatīja Beļģijas iestāžu argumentus, tā nevar izslēgt iespēju, ka šīs papildu sociālās darbības ir saimnieciska rakstura. Turklāt, kā skaidrots turpmāk [skatīt 165. apsvērumu], Komisija uzskata, ka papildu sociālās darbības nav faktiski iespējams nošķirt no slimnīcu darbībām, kurām ir saimniecisks raksturs.

(115)

Tādēļ, lai varētu veikt novērtējumu, turpmāk šajā lēmumā tiek pieņemts, ka papildu sociālajiem pakalpojumiem būtībā ir saimniecisks raksturs.

(116)

Kā norādīts 41. apsvērumā, IRIS slimnīcas piedalās arī visās saistītajās darbībās. Komisija norāda, ka šķiet – vairākām šīm darbībām, vērtējot atsevišķi no IRIS slimnīcu pamatdarbības, nav saimnieciska rakstura (piemēram, pētniecības darbībām), taču citām, no pirmā acu uzmetiena, ir saimniecisks raksturs (piemēram, pacientu un apmeklētāju ēdnīcai vai veikalam). Tomēr var atzīt, ka, ņemot vērā to ciešo saistību ar IRIS slimnīcu (saimnieciska rakstura) pamatdarbību, visas minētās saistītās darbības arī jāuzskata par saimnieciska rakstura darbībām.

(117)

Tādēļ, lai varētu veikt novērtējumu, turpmāk šajā lēmumā tiek pieņemts, ka saistītajām darbībām būtībā ir saimniecisks raksturs.

(118)

Priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta nozīmē ir ikviens saimnieciskais labums, ko uzņēmums nebūtu guvis parastos tirgus apstākļos, t. i., bez valsts iejaukšanās (156). Svarīga ir tikai pasākuma ietekme uz uzņēmumu, nevis valsts iejaukšanās iemesls vai mērķis (157). Priekšrocība pastāv, ja valsts iejaukšanās rezultātā uzlabojas uzņēmuma finansiālais stāvoklis.

(119)

Šajā gadījumā jāatzīmē, ka dažādas valsts finansējuma sistēmas (kas raksturotas 2.5.1. punktā) attiecībā uz vispārīgajām un papildu slimnīcu darbībām, tostarp deficīta kompensēšanu, ļāva IRIS slimnīcām izmantot visus pasākumus, kuru mērķis bija samazināt maksas, kuras parasti sedz šāda veida pakalpojumu sniedzēji. Līdz ar to, pārskatot principus, kas minēti spriedumā lietā Altmark, kā norādīts turpmākajos apsvērumos, deficīta kompensēšanas mehānismu, kas izskatīts šajā lēmumā, var uzskatīt par tādu, kas piešķir IRIS slimnīcām ekonomiskas priekšrocības, kuras nevarētu iegūt parastos tirgus apstākļos, proti, bez valsts iejaukšanās.

(120)

Komisija konstatē, ka IRIS slimnīcu valsts finansējumu varētu atzīt par tādu, kas nerada tām nekādas priekšrocības, ja šis finansējums būtu vienkārši kompensācijas piešķiršana par pakalpojumiem, ko šīs slimnīcas sniedz saskaņā ar tām uzdotiem sabiedriskas nozīmes pienākumiem, tā izpildot arī nosacījumus, kas minēti spriedumā lietā Altmark.

(121)

Šajā spriedumā Tiesa norādīja, ka to izmaksu kompensēšana no valsts līdzekļiem, kas radušās, sniedzot vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus, nerada priekšrocības, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti visi četri šādi nosacījumi (158):

(122)

Principus un apsvērumus, kas minēti spriedumā lietā Altmark, piemēro ex tunc, proti, arī tiesiskajām attiecībām, kas eksistēja pirms attiecīgā sprieduma pieņemšanas (159). Līdz ar to novērtēšanas kritēriji, kas izklāstīti spriedumā lietā Altmark, ir pilnībā piemērojami arī ša faktiskajai un juridiskajai situācijai, arī attiecībā uz atbalstu, kas IRIS slimnīcām sniegts pirms sprieduma datuma lietā Altmark  (160).

(123)

Šajā lēmumā Komisija nolēma vispirms izvērtēt ceturto Altmark kritēriju (saskaņā ar kuru jānosaka, vai uzņēmuma atlase VTNP sniegšanai ir veikta saskaņā ar publiskā iepirkuma procedūru un, ja nav, vai par šo VTNP izmaksātā kompensācija ir aprēķināta, pamatojoties uz analīzi par izmaksām, ko segtu pareizi vadīts vidējais uzņēmums). Komisija konstatē, ka IRIS slimnīcas netika atlasītas publiskā iepirkuma procedūrā, lai pildītu Beļģijas iestāžu uzticētus sabiedriskas nozīmes pienākumus. Tādēļ no tā var secināt, ka šajā gadījumā ir izpildīta attiecīgā kritērija pirmā daļa.

(124)

Attiecībā uz analizējamā kritērija otru daļu Komisija vispirms konstatē – Beļģijas iestādes nav apgalvojušas, ka IRIS slimnīcas būtu šajā jomā efektīvi uzņēmumi. Pēc tam Komisija konstatē, ka ar informāciju, ko iesniegušas Beļģijas iestādes un sūdzības iesniedzēji, nepietiek, lai varētu noteikt, ka kompensēšanas mehānismi par sabiedriskas nozīmes pakalpojumiem, kas uzticēti IRIS slimnīcām, atbilst efektīva operatora kritērijam ceturtā nosacījuma, kas minēts spriedumā lietā Altmark, nozīmē. Nekas neliecina, ka izmaksāto kompensāciju pamatā būtu likta izmaksu analīze vidējā uzņēmumā, kam piemīt īpašības, kuras prasa attiecīgā Savienības tiesu judikatūra. Nav arī pietiekamas informācijas, lai pierādītu, ka IRIS slimnīcas pašas var uzskatīt par vidējiem uzņēmumiem, kas tiek pareizi vadīti un ir pietiekami aprīkoti. Nešķiet, ka, nosakot piešķiramās kompensācijas apmēru, būtu ņemti vērā apsvērumi, kas saistīti ar labu pārvaldību vai aprīkojuma pietiekamību. Visbeidzot, jānorāda, ka kompensēšanas mehānisms, kas sedz IRIS slimnīcu deficītu, ko rada VTNP un saistīto darbību izpilde, neņemot vērā šo slimnīcu vadības efektivitāti, nespēj nodrošināt atbilstību ceturtajam Altmark kritērijam.

(125)

Komisija tādēļ uzskata, ka ceturtais kritērijs, kas minēts spriedumā lietā Altmark, šajā gadījumā nav izpildīts. Tā kā nosacījumi, kas minēti spriedumā lietā Altmark, ir kumulatīvi, jebkura no šiem četriem nosacījumiem neievērošana noteikti liek secināt, ka šajā lēmumā apskatītais deficīta kompensēšanas mehānisms rada ekonomiskas priekšrocības LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(126)

Lai valsts pasākums iekļautos LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā, tam jārada labvēlīgi apstākļi “noteiktiem uzņēmumiem vai noteiktiem ražojumiem”. Tādēļ atbalsta jēdziens attiecas vienīgi uz tiem pasākumiem, kas rada labvēlīgus apstākļus uzņēmumiem, piešķirot tiem selektīvas priekšrocības.

(127)

Komisija atzīmē, ka šis kompensēšanas mehānisms, kas izveidots, lai segtu deficītu publiskām slimnīcām Briselē [skatīt 44. apsvērumu], bet ne privātām slimnīcām, jāuzskata par selektīva rakstura pasākumu, jo tas neattiecas uz privātām slimnīcām un visiem citiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, kā arī uzņēmējiem, kas darbojas citās uzņēmējdarbības nozarēs.

(128)

Lai pasākums būtu valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, tam jābūt valsts piešķirtam vai piešķirtam no valsts līdzekļiem. Valsts līdzekļi ir visi publiskā sektora līdzekļi (161), tostarp valsts iekšējo (decentralizēto, apvienoto, reģionālo un citu) struktūru līdzekļi (162).

(129)

Šajā gadījumā deficīta kompensācijas, ko IRIS slimnīcas saņem no attiecīgajām komūnām VTNP un ar tiem saistīto darbību izpildei, tiek gūtas no valsts līdzekļiem un ir attiecināmas uz valsti.

(130)

Publiskais atbalsts uzņēmumiem ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē tikai tad, kad tas “traucē vai var traucēt konkurenci”, un arī tikai tādā mērā, kādā tas “ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

(131)

Valsts piešķirts atbalsta pasākums ir uzskatāms par tādu, kas traucē vai var traucēt konkurenci, ja tas var nostiprināt saņēmēja konkurences pozīcijas, salīdzinot ar konkurējošiem uzņēmumiem (163). Tādējādi konkurences traucējumi praksē ir iespējami tad, kad valsts rada finansiālas priekšrocības uzņēmumam liberalizētā nozarē, kurā pastāv vai varētu pastāvēt konkurence.

(132)

Ņemot vērā to, ka pastāv zināma konkurence starp publiskām slimnīcām, privātām slimnīcām un citām veselības aprūpes iestādēm, valsts finansējums, kas piešķirts noteiktām veselības aprūpes iestādēm (tostarp IRIS slimnīcām), lai finansētu to veiktās slimnīcu darbības, var traucēt konkurenci. Tas pats attiecas uz IRIS slimnīcu papildu sociālajām darbībām.

(133)

Savienības tiesas uzskata, ka, “tiklīdz kā kāds valsts piešķirts finansiāls atbalsts stiprina kāda uzņēmuma pozīciju salīdzinājumā ar citiem konkurējošiem uzņēmumiem kontaktos [ES] iekšienē, šie uzņēmumi ir jāuzskata par finansiālā atbalsta ietekmētiem” (164).

(134)

Valsts atbalstu var atzīt par tādu, kas spēj ietekmēt ES iekšējo tirdzniecību, arī tad, kad saņēmēji tieši nepiedalās pārrobežu tirdzniecībā. Piemēram, subsīdija var apgrūtināt citu dalībvalstu uzņēmēju ienākšanu tirgū, uzturot vai palielinot vietējo piedāvājumu (165), vai viņu uzņēmējdarbības veikšanas tiesību izmantošanu.

(135)

Pastāvīgā judikatūra paredz, ka Komisijai nav pienākuma veikt faktiskās situācijas ekonomisko analīzi attiecīgajos tirgos, analizēt atbalsta saņēmēju uzņēmumu tirgus daļas lielumu, konkurējošo uzņēmumu pozīcijas vai tirdzniecību starp dalībvalstīm (166). Ja valsts atbalsts ir piešķirts nelikumīgi, Komisijai nav pienākuma pierādīt šā atbalsta faktisko ietekmi uz konkurenci un tirdzniecību.

(136)

Tomēr ietekme uz ES iekšējo tirdzniecību nevar būt tikai hipotētiska vai kā pieņēmums. Jāpierāda, kādēļ pasākums traucē vai var traucēt konkurenci un spēj ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, pamatojoties uz šā pasākuma paredzamo ietekmi (167).

(137)

Šajā jomā Komisija vairākās lietās (168) ir atzinusi, ka noteiktām darbībām ir tikai vietēja nozīme un tās nerada minēto ietekmi. Jo īpaši šeit būtu jāpārliecinās, ka saņēmējs piegādā preces vai sniedz pakalpojumus tikai vienas dalībvalsts ierobežotā teritorijā un nespēj piesaistīt klientus no citām dalībvalstīm, un var paredzēt, ka šis pasākums radīs tikai nenozīmīgu ietekmi uz ieguldīšanas apstākļiem vai pārrobežu uzņēmumiem.

(138)

Saskaņā ar iepriekš minētajiem principiem Komisija atzīmē, ka ietekmi uz tirdzniecību var noteikt, izmantojot dažādus kritērijus, galvenokārt ietekmi uz “klientu” (saistībā ar teritoriju, kurā piegādā preces un sniedz pakalpojumus, un klientu izcelsmes teritoriju) un uz “piegādātāju” (jautājumā par to, vai pasākums rada šķēršļus ieguldījumiem un pārrobežu uzņēmējdarbībai tiem pakalpojumu sniedzējiem, kas darbojas faktiskas vai potenciālas konkurences apstākļos). Lai noteiktu, vai pasākums ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, pietiek noteikt, vai tā ietekme uz tirdzniecību izriet no vismaz viena no šiem kritērijiem.

(139)

Attiecībā uz pasākumu ietekmi uz “klientu” Komisija šajā gadījumā konstatē, ka uz veselības aprūpes nozari kopumā un slimnīcās sniegto veselības aprūpi konkrēti attiecas Savienības iekšējā tirdzniecība. Komisija arī atzīmē, ka palielinās pacientu pārrobežu mobilitāte. Protams, veselības aprūpe joprojām ir dalībvalstu kompetencē un uz pacientu mobilitāti attiecas stingri noteikumi, kas regulē valstu sociālā nodrošinājuma sistēmu savstarpējo mijiedarbību. Aprūpe slimnīcās faktiski lielākoties tiek nodrošināta pacienta dzīvesvietas tuvumā, kultūras vidē, kuru viņš pazīst un kura viņam ļauj izveidot uzticības pilnas attiecības ar ārstējošajiem ārstiem. Pārvietošana pāri robežām galvenokārt notiek pierobežas reģionos vai gadījumos, kad pacients vēlas saņemt augsti specializētu ārstēšanu kādai konkrētai veselības problēmai.

(140)

Šajā gadījumā Komisija uzskata, ka attiecīgie pasākumi var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Jo īpaši šīs lietas īpatnības to nošķir no lietām, kurās tika atzīts, ka valsts atbalsts slimnīcām neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm (169). Komisija izdara šādu secinājumu, jo īpaši pamatojoties uz turpmāk minētajiem apsvērumiem.

(141)

Attiecībā uz IRIS slimnīcu papildu sociālajām darbībām Komisija konstatē, ka, tā kā nav iespējams izslēgt to, ka šo darbību veikšana ir saimnieciska darbība, un ņemot vērā ciešās saiknes starp tām un IRIS slimnīcu vispārīgo slimnīcu darbību, arī šai jomai var piemērot iepriekš izklāstīto pamatojumu. Tomēr, ņemot vērā turpmāk minētos apsvērumus (skatīt 7.3. punktu), Komisija uzskata, ka, pat ja valsts finansējums papildu sociālajiem pakalpojumiem ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, valsts finansējums, kas atbalsta šo darbību, ir valsts atbalsts, kas saderīgs ar iekšējo tirgu. Tādējādi procesuālās ekonomijas iemeslu dēļ nav nepieciešams noteikt, vai valsts finansējums papildu sociālajām darbībām rezultātā ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(142)

Tas pats attiecas arī uz IRIS slimnīcu saistītajām darbībām [skatīt 41., 116. un 117. apsvērumu]. Kā uzskata Komisija, ja valsts finansējums (attiecīgā gadījumā) lielākajai daļai IRIS slimnīcu veikto saistīto darbību (piemēram, bērnistaba darbinieku bērniem, palātu iznomāšana, neliels veikaliņš pacientiem un apmeklētājiem, ēdnīca un autostāvvieta, televizoru iznomāšana pacientiem) tiktu vērtēts atsevišķi, būtu iespējams apgalvot, ka šīs darbības nekādi neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tomēr, tā kā saistītās darbības ir cieši saistītas ar IRIS slimnīcu pamatdarbību, var apgalvot, ka šo saistīto darbību valsts finansējums (attiecīgā gadījumā) ietekmē arī tirdzniecību starp dalībvalstīm. Jebkurā gadījumā, tā kā valsts finansējums šīm saistītajām darbībām ir valsts atbalsts, kas saderīgs ar iekšējo tirgu (skatīt 7.3. punktu), Komisija neuzskata par nepieciešamu sniegt galīgu spriedumu par šo jautājumu.

(143)

Lai varētu veikt novērtējumu, šis lēmums turpmāk balstīsies uz pieņēmumu, ka valsts finansējums papildu sociālajām darbībām un saistītajām darbībām var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(144)

Tādējādi, secinot, ka pasākumi, kas apskatīti šajā analīzē, var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm vismaz vienā aspektā (attiecībā uz “klientu”), Komisija neuzskata par nepieciešamu noteikt, vai tie var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm arī pārrobežu ieguldījumu un uzņēmējdarbības veikšanas tiesību jomā [skatīt 138. apsvērumu].

(145)

Saistībā ar iepriekš minētajiem apsvērumiem Komisija uzskata, ka attiecībā uz šajā gadījumā analizētajiem pasākumiem ir izpildīti kumulatīvie nosacījumi valsts atbalsta esamībai un līdz ar to šie pasākumi ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(146)

Ņemot vērā to, ka deficīta kompensācijas, ko saņem IRIS slimnīcas, ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, jānovērtē to saderība ar iekšējo tirgu. Iemesli, kādēļ valsts atbalsta pasākumu var vai vajag atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, ir minēti LESD 106. panta 2. punktā un 107. panta 2. un 3. punktā.

(147)

Tā kā Beļģijas iestādes pastāvīgi uzsver, ka valsts finansējums IRIS slimnīcām ir kompensācija par VTNP sniegšanu, šīs deficīta kompensācijas saderība ar iekšējo tirgu lielākoties jāvērtē, pamatojoties uz LESD 106. panta 2. punktu. Tas paredz:

“Uz uzņēmumiem, kam uzticēti sabiedriski pakalpojumi vai kas darbojas kā dalībvalstu fiskāli monopoli, attiecas Līgumos ietvertie noteikumi un jo īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērojums de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus. Tie nedrīkst ietekmēt tirdzniecības attīstību tiktāl, lai kaitētu Savienības interesēm.”

(148)

Komisija ir precizējusi nosacījumus LESD 106. panta 2. punkta piemērošanai vairākos juridiskos dokumentos, un, cita starpā, visjaunākie no tiem ir VTNP 2012. gada nostādnes (171) un 2012. gada VTNP lēmums (172) (turpmāk kopā tekstā – “2012. gada VTNP aktu kopums”); jau iepriekš Komisija bija publicējusi un piemēroja 2005. gada VTNP nostādnes (173) un 2005. gada VTNP lēmumu (174). Visi atbalsta pasākumi, kas atbilst 2012. gada VTNP lēmumā minētajiem kritērijiem, ir uzskatāmi par saderīgiem ar iekšējo tirgu un nav jāpaziņo. Atbalsta pasākumi, kas neietilpst 2012. gada VTNP lēmuma piemērošanas jomā, jo neatbilst visiem tajā minētajiem kritērijiem, jānovērtē saskaņā ar 2012. gada VTNP nostādnēm pēc to paziņošanas.

(149)

Šajā gadījumā analizējamā IRIS slimnīcu deficīta kompensēšana aizsākās 1996. gadā un tādējādi ir agrāka par 2012. gada VTNP lēmumu un nostādnēm. Tomēr 2012. gada VTNP aktu kopums paredz – 2012. gada VTNP lēmuma 10. pantā un 2012. gada VTNP nostādņu 69. punktā – noteikumus par piemērošanu arī atbalstam, kas piešķirts pirms tā stāšanās spēkā, kas notika 2012. gada 31. janvārī. Jo īpaši 2012. gada VTNP lēmuma 10. panta b) apakšpunkts paredz:

“jebkurš atbalsts, kas piešķirts pirms šā lēmuma stāšanās spēkā [proti, pirms 2012. gada 31. janvāra] un nebija ne saderīgs ar iekšējo tirgu, ne arī atbrīvots no paziņošanas pienākuma saskaņā ar Komisijas Lēmumu 2005/842/EK, bet atbilst šā lēmuma nosacījumiem, ir saderīgs ar iekšējo tirgu un atbrīvots no iepriekšējas paziņošanas pienākuma”.

Attiecībā uz 2012. gada VTNP nostādnēm – to 68. un 69. punkts norāda, ka Komisija piemēro šajās nostādnēs minētos principus visiem atbalsta projektiem, kas tai paziņoti, neatkarīgi no tā, vai paziņošana ir notikusi pirms vai pēc šo nostādņu piemērošanas sākuma, proti, 2012. gada 31. janvāra, kā arī visam nelikumīgajam atbalstam, par ko lēmums pieņemts pēc 2012. gada 31. janvāra, pat ja šis atbalsts ir piešķirts pirms 2012. gada 31. janvāra.

(150)

Līdz ar to no iepriekš minētajiem noteikumiem par 2012. gada VTNP lēmuma un 2012. gada VTNP nostādņu piemērošanu izriet, ka valsts finansējumu IRIS slimnīcām no 1996. gada var novērtēt, pamatojoties uz 2012. gada VTNP aktu kopumu. Ja deficīta kompensēšanas mehānisms atbilst 2012. gada VTNP lēmuma vai 2012. gada VTNP nostādņu nosacījumiem, tas ir saderīgs ar iekšējo tirgu visā laikposmā no 1996. gada.

(151)

Visbeidzot, jāpievērš uzmanība pārejas noteikumam, kas iekļauts 2012. gada VTNP lēmuma 10. panta a) apakšpunktā, saskaņā ar kuru jebkura atbalsta shēma, kas piešķirta pirms minētā lēmuma stāšanās spēkā (proti, pirms 2012. gada 31. janvāra) un bija saderīga ar iekšējo tirgu un atbrīvota no paziņošanas pienākuma saskaņā ar Lēmumu 2005/842/EK, joprojām ir saderīga ar iekšējo tirgu un ir papildus atbrīvota no paziņošanas pienākuma vēl divus gadus (proti, līdz 2014. gada 30. janvārim ieskaitot). Tas nozīmē, ka atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar attiecīgo shēmu laikā no 2005. gada VTNP lēmuma stāšanās spēkā, proti, no 2005. gada 19. decembra, līdz 2012. gada VTNP lēmuma spēkā stāšanās dienai, proti, līdz 2012. gada 31. janvārim, jāuzskata par saderīgu ar iekšējo tirgu, bet vienīgi no dienas, kad tas tika piešķirts, līdz 2014. gada 30. janvārim ieskaitot. Jebkurā gadījumā atbalstam, kas piešķirts no 2012. gada 31. janvāra, nepiemēro pārejas noteikumu, kas iekļauts 2012. gada VTNP lēmuma 10. panta a) apakšpunktā, un tā saderības novērtējums jāveic, pamatojoties uz 2012. gada VTNP lēmumu.

(152)

Līdz ar to Komisija vispirms izvērtēs, vai valsts finansējums, kas apskatīts šajā lēmumā un piešķirts IRIS slimnīcām no 1996. gada, atbilst nosacījumiem, kas minēti 2012. gada VTNP lēmumā. Tikai pretējā gadījumā Komisija izvērtēs to pašu finansējumu, pamatojoties uz 2005. gada VTNP lēmumu (par atbalstu, kas piešķirts laikā no 2005. gada 19. decembra līdz 2012. gada 31. janvārim) un 2012. gada VTNP nostādnēm.

(153)

LESD 106. panta 2. punktu un uz to balstīto 2012. gada VTNP lēmumu piemēro tikai tādam uzņēmumam izmaksātām kompensācijām, kas atbild par “īsta vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma” vadību (175). Tiesa konstatēja, ka VTNP ir pakalpojumi, kam ir īpašas iezīmes, salīdzinot ar pakalpojumiem citās saimnieciskās dzīves jomās (176). Ir arī labi zināms, ka gadījumos, kad nav konkrētu tiesību aktu, kas Savienības līmenī definētu kritērijus VTNP esamības noteikšanai, dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība gan attiecībā uz definīciju, ko tās uzskata par VTNP, gan attiecībā uz kompensācijas piešķiršanu šo pakalpojumu sniedzējiem (177). Komisijas kompetence šajā jomā aprobežojas ar pārbaudi, vai dalībvalsts nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, kvalificējot VTNP pakalpojumu.

(154)

Komisija uzskata, ka visas IRIS slimnīcu saimnieciskās darbības, kas saņem valsts finansējumu (proti, visi sociālie un slimnīcu uzdevumi, ko pilda šīs slimnīcas), ir vai nu īsti vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi, kā to apliecina Beļģijas iestādes, vai arī tikai ar tiem saistītas darbības. Šajā gadījumā jo īpaši visiem attiecīgajiem medicīniskajiem un sociālajiem pakalpojumiem ir atšķirīgas īpašības, salīdzinot ar citām saimnieciska rakstura darbībām, proti, tie ir būtiski svarīgi sabiedrības medicīniskajai un sociālajai labklājībai. Līdz ar to Beļģijas iestādes nav pieļāvušas acīmredzamu kļūdu, kvalificējot šos pakalpojumus kā VTNP.

(155)

Attiecībā uz saistītajām darbībām, kas aprakstītas 41. apsvērumā, Komisija atzīmē, ka darbību var atzīt par saistītu ar VTNP, ja tā ir tieši piesaistīta un nepieciešama šo VTNP sniegšanai vai ir ar tiem nepārprotami saistīta. Otrajā gadījumā attiecīgās darbības patērē tos pašus resursus, ko VTNP, piemēram, materiālus, iekārtas, darbaspēku un pamatkapitālu. Arī saistīto darbību apjomam jābūt ierobežotam. Komisija uzskata, ka visas darbības, kas minētas 41. apsvērumā, var atzīt par saistītām ar IRIS slimnīcu VTNP pamatdarbību. Darbības, kuras atzīst par saistītām, 1) ir tieši piesaistītas un nepieciešamas IRIS slimnīcu VTNP darbības nodrošināšanai, jo tās ir darbības, kuras modernām slimnīcām ir jānodrošina papildus medicīnisko un sociālo pakalpojumu sniegšanai, un/vai 2) ir ar šiem pakalpojumiem nepārprotami saistītas, jo izmanto slimnīcas infrastruktūru (proti, ēkas un zemi). Ņemot vērā ierobežoto ieņēmumu daļu, ko saistītās darbības nodrošina kopējos IRIS slimnīcu ieņēmumos (vidēji mazāk par 2 %), Komisija arī uzskata, ka visām šīm saistītajām darbībām ir ļoti ierobežots apjoms.

(156)

Komisija arī uzskata, ka valsts līdzekļu piešķiršana IRIS slimnīcām VTNP īstenošanai būtiski attiecas uz 2012. gada VTNP lēmuma piemērošanas jomu, kā paredzēts tā 2. pantā. Kā norādīts 2012. gada VTNP lēmuma 2. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, 2012. gada VTNP lēmumu piemēro valsts atbalstam, kas piešķirts kā VTNP kompensācijas tām slimnīcām, kas nodrošina medicīnisko aprūpi (tostarp saistītās darbības, kuras tieši piesaistītas pamatdarbībai, ieskaitot, bet neaprobežojoties ar pētniecības jomu), un uzņēmumiem, kas nodrošina VTNP, apmierinot sociālās vajadzības, cita starpā, attiecībā uz veselības aprūpi un neaizsargāto iedzīvotāju grupu sociālo integrāciju. Ņemot vērā to, ka VTNP un saistītās darbības, kas izmanto valsts finansējumu un ko īsteno IRIS slimnīcas, visas var iekļaut šādas darbības kategorijās, Komisija secina, ka šajā gadījumā analizētais deficīta kompensēšanas mehānisms attiecas uz 2012. gada VTNP lēmuma būtisko piemērošanas jomu. Līdz ar to izmaksas, ko rada visas IRIS slimnīcu darbības (VTNP un saistītās darbības), var segt ar kompensācijām, kas piešķirtas saskaņā ar 2012. gada VTNP lēmumu.

(157)

Pirmais būtiskais saderības nosacījums, kas minēts 2012. gada VTNP lēmumā, ir tāds, ka VTNP vadībai jābūt uzticētai attiecīgajam uzņēmumam ar vienu vai vairākiem aktiem, kuru veidu var noteikt katra dalībvalsts pati (178). Šajos aktos nepārprotami jānorāda:

(158)

Turklāt 2012. gada VTNP lēmums paredz, ka pilnvarojumā jāsniedz atsauce uz šo lēmumu (184).

(159)

Tiesa 2012. gada 7. novembra spriedumā par atcelšanu iekļāva provizorisku konstatējumu, saskaņā ar kuru, “ja valsts un privātām struktūrām, kas atbild par to pašu sabiedrisko pakalpojumu, ir uzdots pildīt dažādas prasības, kas paredz atšķirīgas izmaksas un dažāda līmeņa kompensācijas, šīs atšķirības nepārprotami jānorāda attiecīgajos pilnvarojuma aktos, jo īpaši, lai varētu pārbaudīt subsīdijas saderību ar vienlīdzīgas attieksmes principu. Būtībā valsts atbalstu, kas jebkādā veidā pārkāpj Savienības tiesību vispārīgos principus, piemēram, vienlīdzīgas attieksmes principu, Komisija nevar atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu (Tiesas 2008. gada 15. aprīļa spriedums lietā Nuova Agricast, C-390/06, krāj. I-2577. lpp., 51. punkts).” (185)

(160)

Sprieduma lietā Nuova Agricast  (186) 66. punkts norāda, ka “vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu risinātas atšķirīgi, bet atšķirīgas situācijas – vienādi, vismaz gadījumos, kad šāda attieksme nav objektīvi pamatota (skatīt jo īpaši 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā Koninklijke Coöperatie Cosun, C-248/04, krāj. I-10211. lpp., 72. punkts, un citēto judikatūru)”.

(161)

Tomēr Komisija konstatē, ka nediskriminācijas princips 2012. gada VTNP lēmumā nav norādīts kā saderības kritērijs. Komisija arī plāno izvērtēt, vai IRIS publiskās slimnīcas un Briseles privātās slimnīcas atrodas līdzīgā vai atšķirīgā juridiskā un faktiskā situācijā. Tādēļ, aprakstot IRIS slimnīcām uzdoto sabiedrisko pakalpojumu pienākumu raksturu, Komisija norādīs, vai Briseles privātajām slimnīcām ir uzdoti līdzīgi pienākumi.

(162)

Kā skaidrots iepriekš (skatīt 2.3. punktu), uz IRIS slimnīcām attiecas tiesiskais regulējums, kas sastāv no likuma par CPAS (pamatojoties uz kuru IRIS slimnīcas tika izveidotas), LCH, vietējo slimnīcu asociāciju statūtiem un stratēģiskajiem plāniem, ko pieņēmusi IRIS jumta organizācija. Ņemot vērā to, ka valsts iestādēm (proti, komūnām un CPAS) ir vairākuma kontroles tiesības pār vietējām asociācijām, kas izriet no likuma par CPAS XII nodaļas, un pār IRIS jumta organizāciju, šie statūti un stratēģiskie plāni IRIS slimnīcām ir obligāti jāpilda, tādēļ tos var uzskatīt par derīgiem pilnvarojuma aktiem, kuru raksturs tiks precizēts turpmāk [skatīt 164., 170. un turpmākos apsvērumus]. Tādēļ ir vērts arī uzsvērt, ka valsts iestādes var tieši kontrolēt IRIS slimnīcu ikdienas darbību un vajadzības gadījumā sniegt papildu norādījumus.

(163)

Tika arī konstatēts [skatīt 24. apsvērumu], ka IRIS slimnīcas sākumā tiešā veidā vadīja un kontrolēja CPAS, kas tās izveidoja, lai izpildītu savu sociālās palīdzības sniegšanas pienākumu saskaņā ar likumu par CPAS. Lai nodrošinātu Briseles publisko slimnīcu ilgtspējību un dzīvotspēju [skatīt 24. apsvērumu], bija vajadzīga pārstrukturēšana un diskusijas par IRIS slimnīcu izveidi (un tās veidoja kā vietējas asociācijas saskaņā ar likuma par CPAS XII nodaļu, paredzot tām finansiālu un juridisku patstāvību). Tomēr šī pārstrukturēšana nemainīja Briseles IRIS publisko slimnīcu pamatuzdevumu (187), proti, nodrošināt medicīnisku un sociāli medicīnisku aprūpi, tādējādi palīdzot izpildīt sava radītāja CPAS sociālās palīdzības sniegšanas pienākumu.

(164)

Medicīniskā aprūpe, ko nodrošina IRIS slimnīcas, ir definēta arī LCH, kas paredz attiecīgu regulējumu, ko piemēro Beļģijas slimnīcu nozares organizācijai kopumā. Pamatojoties uz to, LCH uzdod pildīt slimnīcu pamatpienākumus visām Beļģijas slimnīcām, gan publiskām, gan privātām, tostarp IRIS slimnīcām. Jo īpaši LCH 2. pants definē iestādes, kuras var uzskatīt par slimnīcām, bet tā 68.–76.e pants definē slimnīcu un slimnīcu pakalpojumu apstiprināšanas nosacījumus (kas tiek detalizēti īstenošanas dekrētos, kuri paredz nosacījumus kvalitātes jomā, prasības attiecībā uz personālu utt.). LCH 23.–45. pants nosaka prasības slimnīcu programmu izstrādes mehānismam, paredzot skaita ierobežojumus slimnīcas gultām, slimnīcas pakalpojumiem un noteiktām medicīniskām iekārtām (piemēram, skeneriem), ko var ekspluatēt un izmantot. Vienīgi tie apstiprinātie slimnīcas pakalpojumi, kas atbilst programmu izstrādes nosacījumiem, var saņemt valsts finansējumu. Kā norādīts sākšanas lēmumā (188) un kā apstiprina trešo personu apsvērumu neesamība šajā jomā, nebija un nav nekādu šaubu par LCH definētā slimnīcas pamatuzdevuma skaidrību. Ir arī skaidrs, ka IRIS slimnīcas atbilst šīm prasībām, jo tām ir visas nepieciešamās atļaujas un to darbība ir apstiprināta programmu izstrādes mehānisma ietvaros.

(165)

Papildus slimnīcu pamatuzdevumam, kas uzdots visām Beļģijas publiskām un privātām slimnīcām, Komisijas 2009. gada 28. oktobra lēmums (skatīt iepriekš 4.1. punktu), Tiesas 2012. gada 7. novembra spriedums par atcelšanu (skatīt iepriekš 4.2. punktu) un Komisijas 2014. gada 1. oktobra sākšanas lēmums (skatīt iepriekš 4.3. punktu) atsaucas uz trim papildu (vai specifiskiem) VTNP, kas būtībā attiecas uz 1) vispārēju veselības aprūpes pieejamību; 2) pienākumu nodrošināt aprūpi vairākās vietās; un 3) papildu sociālajiem pakalpojumiem, kas uzticēti tikai un vienīgi IRIS slimnīcām. Tomēr tas neliecina, ka slimnīcas pamatuzdevums un papildu VTNP būtu noteikti jāvērtē neatkarīgi viens no otra. Šajā jomā sākšanas lēmuma 23. apsvērumā tika norādīts, ka Beļģijas iestādes apgalvo – slimnīcas pamatuzdevums iekļaujas plašākā VTNP, proti, pienākumā nodrošināt sociālo palīdzību, kā paredzēts likumā par CPAS, vai arī tas papildina šo VTNP.

(166)

Līdz ar to Komisija uzskata, ka slimnīcu pamatuzdevuma, kas uzdots visām slimnīcām saskaņā ar LCH, sasaiste ar trim papildu VTNP pienākumiem, kas uzdoti (189) vienīgi IRIS slimnīcām, de facto ir “sociālas veselības aprūpes VTNP”, kas raksturīgs IRIS slimnīcām un ko īsteno vienīgi tās. Pārbaudot realitātē visus VTNP pienākumus, kas uzdoti IRIS slimnīcām, un saistībā ar to pamatojoties uz analīzi par visu šo pienākumu raksturu un īpašībām, Komisija uzskata, ka nebūtu lietderīgi vērtēt trīs papildu VTNP pienākumus, kas uzdoti municipālā līmenī, nošķirti no slimnīcas pamatuzdevuma, kas uzticēts saskaņā ar LCH. Faktiski šie papildu VTNP pienākumi, no vienas puses, ir pamatoti ar un balstās uz slimnīcas pamatuzdevumu, kas uzdots IRIS slimnīcām saskaņā ar LCH, un, no otras puses, ievērojami pārsniedz šo pamata pienākumu, uzdodot IRIS slimnīcām 1) piedāvāt plašu veselības aprūpes pakalpojumu klāstu visiem pacientiem, neņemot vērā viņu maksātspēju (veselības aprūpes vispārēja pieejamība) [skatīt 170.–190. apsvērumu], 2) strādāt kā slimnīcai vairākās vietās (nodrošinot aprūpes tuvumu) [skatīt 191.–204. apsvērumu] un vienlaikus 3) veltīt īpašu uzmanību pacientu sociālajām vajadzībām (sniedzot papildu sociālos pakalpojumus) [skatīt 205.–214. apsvērumu]. Attiecībā uz slimnīcas pamatuzdevumu, kas noteikts saskaņā ar LCH [skatīt 164. apsvērumu], šos trīs papildu pienākumus nevar uzskatīt par patstāvīgām darbībām, kā to skaidri pierāda fakts, ka šie pienākumi nekad nebūtu uzdoti, ja nebūtu pamatpienākuma nodrošināt slimnīcas pamatuzdevumu saskaņā ar LCH. Visbeidzot, šādu nostāju noteiktā mērā atbalsta arī sūdzības iesniedzēji, apgalvojot [skatīt 71. apsvērumu], ka papildu sociālos pakalpojumus nevar nošķirt no veselības aprūpes vispārējā pakalpojuma.

(167)

Attiecībā uz pieeju, kas izklāstīta iepriekšējos apsvērumos [skatīt 162.–166. apsvērumu], Komisijai jāuzsver šādi trīs aspekti. Pirmkārt, sociālās veselības aprūpes VTNP, ko sniedz IRIS slimnīcas, paredz ne vairāk un ne mazāk kā uzdotā slimnīcas pamatuzdevuma izpildi [skatīt 164. apsvērumu] un triju papildu VTNP pienākumu izpildi, kas šīm slimnīcām jānodrošina [skatīt 170. un turpmākos apsvērumus]. Otrkārt, kā pierādīts turpmāk, IRIS slimnīcas un Briseles privātās slimnīcas neatrodas līdzīgā situācijā, jo īpaši tādēļ, ka IRIS slimnīcas ir vienīgās, kurām jāpilda trīs papildu VTNP pienākumi [skatīt 170. un turpmākos apsvērumus], un tādējādi tās vienīgās nodrošina sociālās veselības aprūpes VTNP, kā minēts iepriekš [skatīt 166.–167. apsvērumu]. Treškārt, uz IRIS slimnīcām attiecas arī ierobežojumi, kas ietekmē sociālās veselības aprūpes VTNP sniegumu, proti, to publiskais statuss [skatīt 42. apsvērumu] un nepieciešamība nodrošināt šo VTNP sniegšanas ilgtspējību [skatīt 91. un 168. apsvērumu]. Turpmāk 2. grafiks ilustrē šos abus apsvērumus.

2. grafiks

Pienākumi, ierobežojumi un valsts finansēšanas mehānismi, ko piemēro IRIS publiskām slimnīcām, salīdzinājumā ar privātām slimnīcām

(168)

Ņemot vērā to, ka šie trīs papildu VTNP pienākumi būtiski pārsniedz obligātās prasības, ko piemēro visām slimnīcām (publiskajām un privātajām slimnīcām Beļģijā), tie rada izmaksas, kuras nesedz vai tikai daļēji sedz BMF (skatīt 2.5.1. punktu) un sociālā nodrošinājuma sistēma. Pieskaitot arī paaugstinātās izmaksas, ko rada šo slimnīcu valsts uzņēmuma statuss [ierēdņi, divvalodība utt., skatīt arī 42. apsvērumu], tas izskaidro, kādēļ IRIS slimnīcas ziņoja par deficītu lielākajā daļā gadu laikā no 1996. līdz 2014. gadam. Kopumā IRIS slimnīcu grāmatvedības deficīts par 1996.–2014. gadu palielinājās aptuveni līdz 250 miljoniem euro [skatīt 234. apsvērumu]. CPAS un attiecīgās Briseles komūnas vēlas un tām ir jānodrošina (190) IRIS slimnīcu ilgtspējība, lai rūpētos par to, ka sociālās veselības aprūpes VTNP tiek sniegts un CPAS pienākums sniegt sociālo palīdzību tiek pildīts (skatīt arī 2.2. punktu). Tādēļ tās sedz visu šo slimnīcu deficītu, un tas ļauj kompensēt sociālās veselības aprūpes VTNP atlikušās izmaksas (kas sastāv no slimnīcu pamatuzdevuma un trim papildu VTNP pienākumiem) (191) un tādējādi nodrošināt IRIS slimnīcu ilgtspējību [skatīt 91. apsvērumu]. To darot, deficīta kompensēšana neizdala atsevišķi dažādus VTNP pienākumus. Saistībā ar to jāpārbauda, vai ir iespējams vispārīgi izslēgt jebkādu kompensācijas pārmaksu (piemēram, par dažādiem VTNP, kas tiek apvienoti), kā skaidrots turpmāk (skatīt 9.–13. tabulu 7.3.5. punktā).

(169)

Kā norādīts 165.–167. apsvērumā, Komisija ir secinājusi, ka IRIS slimnīcu papildu pienākumi un slimnīcu pamatuzdevums jāizskata kopā, jo de facto tie veido sociālās veselības aprūpes VTNP. Kaut arī slimnīcu pamatuzdevums ir definēts iepriekš [skatīt 164. apsvērumu], katra papildu VTNP pienākuma konkrētais raksturs tiek definēts šīs iedaļas turpinājumā. Turklāt tur ir arī skaidrots, kā šie papildu VTNP pienākumi ir savstarpēji saistīti un kā tie iekļaujas sociālās veselības aprūpes VTNP.

(170)

Kā apgalvo Beļģijas iestādes, IRIS slimnīcām ir pienākums ārstēt visus pacientus, pat ja viņi nespēj samaksāt un/vai nav apdrošināti, un tas jādara jebkuros apstākļos, arī tad, ja šiem pacientiem nav nepieciešama steidzama medicīniskā aprūpe. Sūdzības iesniedzēji apšauba faktu, ka šis pienākums attiecas uz IRIS slimnīcām, un apgalvo, ka Briseles privātās slimnīcas nedrīkst atteikt pacientiem un faktiski ārstē lielu skaitu tā saucamo “sociālo” pacientu. Pamatojot šādu apgalvojumu, sūdzības iesniedzēji norāda, ka LCH uzdod vienu un to pašu slimnīcu uzdevumu visām slimnīcām, un, kā minēts 2012 gada 7. novembra sprieduma par atcelšanu 150. punktā, viņi arī atsaucas uz vispārīgo nediskriminācijas principu, kas liedz slimnīcām atlasīt pacientus pēc to ideoloģiskās, filozofiskās vai reliģiskās pārliecības vai materiālā stāvokļa. Kā viņi apgalvo, publiskām un privātām slimnīcām ir viens un tas pats pienākums ārstēt pacientus gan steidzamos gadījumos, gan “pēcsteidzamības”.

(171)

Vispirms Komisija konstatē, ka LCH nav nekādas norādes, kuru varētu skaidrot kā uzdevumu (publiskām vai privātām) slimnīcām ārstēt pacientus jebkuros apstākļos, neatkarīgi no to maksātspējas. Tomēr Beļģijas tiesību sistēma paredz vispārīgu pienākumu palīdzēt cilvēkiem briesmu situācijā. Kā uzsver Beļģijas iestādes, saskaņā ar Beļģijas Kriminālkodeksa 422.b pantu šis pienākums ir saistošs steidzamos gadījumos un jo īpaši medicīniskas steidzamības gadījumos, kad ir apdraudēta dzīvība. Tādējādi slimnīcām ir pienākums sniegt palīdzību medicīniskas steidzamības gadījumos, atkarībā no to organizācijas un pieejamās kompetences. Gan publiskās, gan privātās slimnīcas pilda šo pienākumu, tāpat kā jebkurš iedzīvotājs, kuram ir pienākums palīdzēt apdraudētiem cilvēkiem. Tādēļ nav šaubu, ka Briseles publiskajām un privātajām slimnīcām ir obligāti jāārstē pacienti steidzamos gadījumos, neatkarīgi no viņu maksātspējas. Tāpat rīcības kodekss, kuru piemēro ārstiem, nepārprotami ļauj viņiem noraidīt pacientus, kuri neatrodas ārkārtas situācijā (192).

(172)

Tāpat sūdzības iesniedzēji atsaucas uz Briseles Pirmās instances tiesas spriedumu (193), lai pamatotu, ka nav nekādas atšķirības starp publiskām slimnīcām un privātām slimnīcām attiecībā uz “sociālo pacientu” ārstēšanu, neatkarīgi no tā, vai viņi atrodas “steidzamības”, vai “pēcsteidzamības” situācijā. Šis spriedums attiecas uz ļoti specifisku gadījumu, kad CPAS bija jāsniedz steidzama medicīniskā palīdzība, pamatojoties uz likuma par CPAS 57. panta 2. punktu. Briseles Pirmās instances tiesa atzīmēja, ka faktiski CPAS nekad nav sniedzis steidzamo medicīnisko palīdzību pats, bet lielākoties tikai piesaistot specializētus medicīniskos dienestus, un ka nekas neliek uzskatīt, ka būtu pamatota jebkāda atšķirība starp valsts un privātajiem pakalpojumiem šajā jomā. Tomēr Komisija konstatē, ka pienākums sniegt steidzamo medicīnisko palīdzību attiecas uz CPAS, nevis uz slimnīcām, kas nodrošina aprūpi. Konkrētajā gadījumā migrants bez dokumentiem tika steidzamības kārtā uzņemts privātā Briseles psihiatriskajā slimnīcā, kura pieprasīja CPAS samaksāt par steidzamo medicīnisko palīdzību, ņemot vērā šā migranta acīmredzamo trūkumu. Briseles tiesa atzina, ka, ja CPAS nenodrošina steidzamo medicīnisko palīdzību slimnīcā, kuru pats pārvalda, tam ir jāsedz aprūpes izmaksas privātajā slimnīcā, kura nolēma sniegt šim pacientam steidzamus pakalpojumus, ņemot vērā situācijas nopietnību. Minētais spriedums nepārprotami attiecas uz ārkārtas situāciju, kura neiekļaujas parastās sociālās palīdzības sistēmā, kad CPAS iesaista pats savas (publiskas) slimnīcas. Konkrētajā gadījumā šī atkāpe izrietēja no fakta, ka publiskas slimnīcas nenodrošina psihiatrisko aprūpi, kas bija nepieciešama šajā situācijā. Turklāt Briseles tiesa uzsvēra, ka, “ja šī palīdzība visbiežāk tiek sniegta iestādē, kura ir atkarīga no attiecīgā CPAS vai ar kuru tam ir noslēgta vienošanās, var gadīties, ka hospitalizācija notiek citā iestādē steidzamības dēļ, kas izriet no hospitalizējamās personas stāvokļa”. Tiesa arī atzīmēja, ka, ja attiecīgais CPAS (proti, šajā gadījumā centrs Uccle) būtu izveidojis pats savu psihiatrisko slimnīcu vai noslēdzis līgumu ar šādu slimnīcu, attiecīgajai privātajai slimnīcai nebūtu pienākuma nodrošināt aprūpi konkrētajam migrantam bez dokumentiem, bet tai būtu jāpieprasa viņa pārvešana uz šādu slimnīcu. Tā kā šajā gadījumā tā nenotika, nebija nekādas citas iespējas, un līdz ar to CPAS tika pieprasīts atlīdzināt privātajai slimnīcai par pacientam sniegto aprūpi. Taču Briseles tiesas spriedums, kuru citē sūdzības iesniedzēji, ļauj secināt, ka steidzamības dēļ noteiktos gadījumos privātās slimnīcas arī var nodrošināt steidzamu medicīnisko palīdzību migrantiem bez dokumentiem un CPAS ir jāatlīdzina šīm privātajām slimnīcām, ja tas šādā īpašā veidā atbrīvojas no pienākuma sniegt steidzamu medicīnisko palīdzību. Līdz ar to fakts, ka Briseles privātās slimnīcas var sniegt steidzamu medicīnisko palīdzību ierobežotā skaitā gadījumu (194), nebūtu jāizprot kā vispārīgs šo slimnīcu pienākums ārstēt visus pacientus, neatkarīgi no viņu maksātspējas.

(173)

Visbeidzot, attiecībā uz nediskriminācijas principu [uz ko norāda sūdzības iesniedzēji, skatīt 170. apsvērumu] ir acīmredzami, ka nevienai slimnīcai Beļģijā nav ļauts veikt diskrimināciju, pamatojoties uz pacienta finansiālo stāvokli (un tādējādi tikai tādēļ vien, ka viņš ir bagāts vai trūcīgs) vai jebkuru citu personisku iezīmi (piemēram, etnisko izcelsmi vai reliģiju). Tomēr, ja situācija nav steidzama, nediskriminācijas princips nevar piespiest slimnīcas nodrošināt aprūpi bez maksas, kad ir skaidri redzams, ka pacients nespēs samaksāt. Ja minētie nosacījumi tiek izpildīti situācijās, kas nav steidzamas, slimnīcām ir objektīvs pamats noteikt atšķirību un noraidīt šādus pacientus (195). Kā norādīts iepriekš [skatīt 171. apsvērumu], rīcības kodekss, ko piemēro Beļģijas ārstiem, nepārprotami ļauj tiem noraidīt pacientus situācijās, kas nav steidzamas. Arī parādu konsultantu aptauja (196) liecina, ka ārsti un slimnīcas dažkārt noraida pacientus, kuriem agrāk ir bijušas grūtības samaksāt par ārstēšanu. Tomēr ir vērts uzsvērt, ka slimnīcas parasti nenoraida pacientus bez pamatojuma, taču lūdz iemaksāt depozītu, un tas ļauj atraidīt tos, kuri atrodas nelabvēlīgā situācijā. Empīriskie dati arī liecina, ka privātās slimnīcas dažkārt pārsūta pacientus uz slimnīcām, kas saistītas ar CPAS  (197). Tādēļ 2013. gadā Beļģijas Senātā tika iesniegts (bet netika pieņemts) likumprojekts, kas aizliegtu atteikt veselības aprūpi pacientiem ar finansiālām grūtībām un pieprasīt depozīta iemaksu (198). Tādēļ nediskriminācijas principu nevar atzīt par tādu, kas visām (publiskām un privātām) slimnīcām Beļģijā uzdotu pienākumu ārstēt visus pacientus jebkuros apstākļos (proti, kad viņu stāvoklis nav steidzams), pat ja šie pacienti nespēj samaksāt par ārstēšanu.

(174)

No iepriekš teiktā Komisija secina, ka ir jānosaka atšķirība starp steidzamām situācijām un tām, kas nav steidzamas. Steidzamos gadījumos publiskām un privātām slimnīcām ir vienāds vispārējs pienākums (ko nosaka Beļģijas Kriminālkodekss) ārstēt pacientus, kuri atrodas medicīniskā ārkārtas situācijā. Tomēr nekāds juridisks pamats neliek un neuzdod kā pienākumu privātām slimnīcām ārstēt pacientus arī situācijās, kas nav steidzamas, un neatkarīgi no viņu maksātspējas. Faktiski ne LCH, ne Kriminālkodekss neparedz minēto pienākumu, un nediskriminācijas principu nevar uzskatīt par tādu, kas uzliek šādu pienākumu. Visbeidzot, pienākums sniegt steidzamu medicīnisko palīdzību migrantiem bez dokumentiem attiecas uz CPAS, nevis uz slimnīcām, kas nodrošina aprūpi.

(175)

Tomēr – atšķirībā no privātām slimnīcām – IRIS slimnīcām ir pienākums (199) ārstēt visus pacientus jebkuros apstākļos, tostarp situācijās, kas nav steidzamas, neatkarīgi no pacientu maksātspējas un/vai viņu apdrošināšanas stāvokļa, pamatojoties uz īpašiem noteikumiem, ko piemēro tikai IRIS slimnīcām, proti, to statūtiem un IRIS stratēģiskajiem plāniem, kā norādīts turpmāk. Kā skaidrots iepriekš [skatīt 24. apsvērumu], IRIS slimnīcas ir izveidojis CPAS, lai varētu izpildīt CPAS uzdevumu, kas paredz sociālās palīdzības sniegšanu visiem, kam tā nepieciešama. CPAS ir pienākums nodrošināt šādu palīdzību (tostarp medicīnisko un sociāli medicīnisko aprūpi) visiem cilvēkiem un visām ģimenēm, kam tā nepieciešama (200). CPAS nodrošina šos pakalpojumus bez maksas un ir izveidoti jo īpaši tādēļ, lai palīdzētu cilvēkiem nelabvēlīgā situācijā. Tādēļ IRIS slimnīcu statūtu 5. pants paredz šādi:

(176)

Arī IRIS 1996.–2001. gada stratēģiskā plāna ievads paredz šādi:

“Lai jebkurā brīdī varētu izpildīt IRIS sociālo uzdevumu, IRIS tīkla publiska slimnīca piedāvā pakalpojumu klāstu, kas ikvienam nodrošina kvalitatīvu aprūpi, kura pielāgota vispārpieņemtajiem finansiālajiem apstākļiem, un ir pieejama visiem pacientiem, neatkarīgi no ienākumiem, apdrošinātības, izcelsmes un ideoloģiskās pārliecības” (202).

(177)

Tas pats ievads turpina:

“IRIS plāna pirmais mērķis ir saglabāt Briselē publisko slimnīcu tīklu, kas ir nostiprināts un pieejams ikvienam, neatkarīgi no ienākumiem, apdrošinātības, izcelsmes, ideoloģiskās un filozofiskās pārliecības.” (203)

(178)

Šā plāna citā iedaļā ir norādīts, ka IRIS Pacientu harta garantē:

“pieejamību ikvienam pacientam, neatkarīgi no izcelsmes, ienākumiem, filozofiskās un ideoloģiskās pārliecības, apdrošinātības”. (204)

(179)

Turklāt IRIS 1996.–2001. gada stratēģiskajā plānā ir iekļauts 2.5.4. apakšpunkts “Atbildības uzņemšanās par jebkuru cilvēku, kas ierodas IRIS tīkla slimnīcās, un viņa ārstēšana”, kas paredz šādas prasības:

“Publisko slimnīcu [proti, IRIS slimnīcu] pamatuzdevums ir sociālās medicīnas nodrošināšana; tas uzdod šīm slimnīcām izpildīt sociālo pienākumu prasības, pat tad, ja šī funkcija netiek atzīta normatīvajos un reglamentējošajos aktos, kas regulē slimnīcu nozari.

Publisko slimnīcu uzdevums ir uzņemt un nodrošināt aprūpi jebkuram pacientam, neatkarīgi no viņa izcelsmes, stāvokļa, kultūras, pārliecības un kaitēm. Tas nozīmē, ka mūsu slimnīcām to publiskā rakstura dēļ jāatbilst tādiem principiem kā universālums, vienlīdzība, nepārtrauktība un gatavība pārmaiņām.

(180)

No iepriekš teiktā nepārprotami izriet, ka pacientu maksātspēja un viņu apdrošinātības stāvoklis netiek ņemts vērā, uzņemot viņus IRIS slimnīcās, tādējādi nodrošinot visiem veselības aprūpes pieejamību, arī situācijās, kas nav steidzamas. Vairāki elementi IRIS 1996.–2001. gada stratēģiskajā plānā pierāda arī IRIS slimnīcu nodrošinātās slimnīcu aprūpes sociālo raksturu (piemēram, “lai arī turpmāk nodrošinātu medicīnu bez jebkādas komerciālas loģikas” (206)) un stipro gribu piedāvāt kvalitatīvu aprūpi visiem Briseles iedzīvotāju slāņiem, jo īpaši tiem, kas atrodas visnelabvēlīgākajā situācijā (207).

(181)

IRIS stratēģiskais plāns, kas attiecas uz 2002.–2014. gadu, atkārto vairākus būtiskus principus (pieejamība visiem pacientiem, palielināta pieejamība trūcīgajiem), jo īpaši citējot IRIS slimnīcu statūtu 5. pantu (208) [skatīt arī 175. apsvērumu] un pirmo uzdevumu IRIS stratēģiskajā plānā, kas attiecas uz 1996.–2001. gadu (209) [skatīt 177. apsvērumu], kā arī atsaucoties uz IRIS Pacientu hartu (210) [skatīt 178. apsvērumu], un piebilst:

“Sabiedriskos pakalpojumus raksturo trīs būtiski principi, proti, universālums, vienlīdzība un nepārtrauktība. Saskaņā ar šiem trim principiem un sava publiskā statusa dēļ IRIS tīkla slimnīcas:

(182)

Pamatojoties uz iepriekš teikto, Komisija secina, ka IRIS slimnīcām ir pienākums ārstēt visus pacientus jebkuros apstākļos (gan steidzamos, gan tādos, kas nav steidzami), pat ja viņi nevar vai, iespējams, nevarēs samaksāt par ārstēšanu un/vai nav apdrošināti. Šis pienākums ir paredzēts un uzdots IRIS slimnīcām to statūtos un iepriekš citētajos IRIS stratēģiskajos plānos, kas ir saistoši IRIS slimnīcām un kuru pamatā ir pienākums sniegt sociālo palīdzību saskaņā ar likumu par CPAS (minēto pienākumu CPAS deleģē IRIS slimnīcām ar šo statūtu un stratēģisko plānu starpniecību).

(183)

Komisija arī atzīmē, ka iepriekš minēto secinājumu, proti, faktu, ka IRIS slimnīcām ir pienākums ārstēt visus pacientus jebkuros apstākļos (proti, gan steidzamos gadījumos, gan tādos, kas nav steidzami) un neatkarīgi no pacientu maksātspējas, bet privātām slimnīcām ir pienākums ārstēt visus pacientus tikai steidzamos gadījumos (proti, kad aprūpe ir nepieciešama nekavējoties, jo ir apdraudēta dzīvība), apstiprina arī atšķirīgie profili pacientiem, kurus ārstē IRIS slimnīcas un privātās slimnīcas Briseles galvaspilsētas reģionā, kā arī šo slimnīcu attiecīgās tarifu politikas.

(184)

Vispirms jāatzīmē, ka 2002.–2014. gada stratēģiskais plāns norāda uz mazākiem ienākumiem (212) un lielākām izmaksām (213), kas saistītas ar tādu pacientu ārstēšanu, kuri atrodas nedrošā stāvoklī no sociāli ekonomiskā aspekta, un tie veido lielu daļu no IRIS slimnīcu pacientiem. Līdz ar to ir vērts uzsvērt, ka IRIS slimnīcas ir vienojušās ar saviem ārstiem, ka no CPAS pacientiem un arī no pacientiem ar maziem ienākumiem (proti, no tiem, kuriem ir tiesības uz palielinātu INAMI kompensāciju) nedrīkst iekasēt papildmaksu [skatīt 46. apsvēruma c) punktu, kurā ir papildu informācija]. Turklāt vienvietīgās palātās (proti, vienīgajās palātās, par kurām var iekasēt papildmaksu) uzņemto īpatsvars ir daudz mazāks par vidējo rādītāju Briseles galvaspilsētas reģionā (214). Pieejamie dati, ko iesniegusi viena no savstarpējās palīdzības sabiedrībām (215), apliecina arī to, ka papildmaksa, kuru iekasē IRIS slimnīcas, ir daudz mazāka summa nekā vidēji reģionā (tā ir mazāka par 25–67 %). Salīdzinājumam, attiecīgajā laikposmā vairākas Briseles privātās slimnīcas iekasēja no pacientiem summas, kas vidēji par 180 % pārsniedza cenu, ko noteikusi sociālā nodrošinājuma sistēma.

(185)

Universālais aprūpes pienākums ir uzticēts IRIS slimnīcām, lai nodrošinātu to, ka pacienti, kuri nespēj samaksāt, kuriem nav privātas apdrošināšanas un kuri nevar saņemt kompensāciju (pat ne daļēju) no sociālā nodrošinājuma sistēmas, saņem nepieciešamo medicīnisko aprūpi. No šiem pacientiem liela daļa ir iepriekš minētie migranti bez dokumentiem, jo uz viņiem neattiecas Beļģijas sociālais nodrošinājums un parasti viņi nevar samaksāt par aprūpi. 85 % gadījumu Briseles galvaspilsētas reģionā šie migranti saņem steidzamo medicīnisko palīdzību IRIS slimnīcās [skatīt 172. apsvērumu], lai gan šīs slimnīcas izmanto tikai 35 % slimnīcas gultu minētajā reģionā. Cits raksturojošs rādītājs ir sabiedrības veselības federālā valsts dienesta klasifikācija (216), kas klasificē visas Beļģijas slimnīcas, pamatojoties uz pacientu sociāli ekonomisko profilu [skatīt 1. tabulu un 40. apsvērumu]. Šī klasifikācija, cita starpā, raksturo to pacientu īpatsvaru, kuri nevar samaksāt un uz kuriem neattiecas sociālais nodrošinājums, bet par kuriem CPAS  (217) var kompensēt ārstēšanas izmaksas [skatīt arī 187.–188. apsvērumu] (218). Laikā no 2007. līdz 2013. gadam un visā Beļģijā pirmās trīs vietas šajā klasifikācijā aizņem IRIS slimnīcas (Institut Bordet un HUDERF ir izņēmumi, jo tiem ir specializēts raksturs). No otras puses, tajā pašā laikposmā Briseles privātās slimnīcas neaizņem nevienu no 20 pirmajām vietām, un tas liecina, ka pacientu vidējais sociāli ekonomiskais profils tajās ir būtiski augstāks nekā pacientu profils IRIS slimnīcās. Pat ja kritēriji, kas izmantoti šai klasifikācijai, neattiecas tikai uz tiem pacientiem, kuri nevar samaksāt vai nav apdrošināti, tas ir pretrunā arī ar sūdzības iesniedzēju apgalvojumu, ka Briseles privātajām slimnīcām ir pienākums ārstēt visus pacientus jebkuros apstākļos un apstiprina, ka šāds pienākums ir vienīgi IRIS slimnīcām. Būtībā, ja šāds pienākums attiektos uz Briseles privātajām slimnīcām, būtu gaidāms, ka tās ieņems augstāku vietu šajā klasifikācijā.

1. tabula

Federālā sabiedrības veselības valsts dienesta izstrādātā slimnīcu klasifikācija atbilstoši pacientu sociāli ekonomiskajam profilam (*= IRIS slimnīcas, += Briseles privātās slimnīcas)

(186)

Šajā jomā jāizmaina sūdzības iesniedzēju atsauce uz Kristīgās savstarpējās sabiedrības 2004. gada februāra publikāciju [skatīt 72. apsvērumu], kas attiecas tikai uz 2001. gadu un liecina, ka privātās slimnīcas ārstē vairāk nekā 60 % “sociālo pacientu” Briseles galvaspilsētas reģionā. Termins “sociālie pacienti” var radīt iespaidu, ka attiecas uz pacientiem, kuri nespēj samaksāt par ārstēšanu un uz kuriem tādēļ attiecas visi universālās aprūpes pienākumi. Tomēr tas tā nav turpmāk minēto iemeslu dēļ.

Visu šo iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka Kristīgās savstarpējās sabiedrības publikācija, kas sniedz statistikas datus par 2001. gadu, nespēj pierādīt, ka IRIS slimnīcām nebūtu universālās aprūpes pienākuma vai ka Briseles privātajām slimnīcām būtu līdzīgs pienākums.

(187)

Universālās aprūpes pienākums, kas uzdots IRIS slimnīcām, nodrošina, ka pacienti, kuriem ir lielas finansiālās grūtības, politiskie bēgļi, nelikumīgie imigranti utt. saņem ārstēšanu jebkuros apstākļos. Ja šie pacienti nespēj samaksāt par ārstēšanu un viņiem nav nekādas apdrošināšanas (proti, ne sociālā nodrošinājuma, ne arī privātas slimības apdrošināšanas), CPAS sedz šo pacientu izmaksas, ja tiek ievēroti vairāki nosacījumi. Lai noteiktu, kādi noteikumi piemērojami šādām kompensācijām, IRIS slimnīcas un 17 no 19 CPAS Briseles galvaspilsētas reģionā ir noslēguši daudzpusējus nolīgumus par tā saukto “patvēruma sniegšanu”. Ja aprūpe nav steidzama, CPAS nosūta attiecīgos cilvēkus uz IRIS slimnīcām un rakstveidā apņemas (aizpildot “pieprasījumu”) segt ārstēšanas izmaksas. Ja pacienti uzrāda šādu pieprasījumu, IRIS slimnīcas nosūta rēķinu tieši CPAS. Steidzamas aprūpes gadījumos šādu procedūru, protams, nevar ievērot. Tās vietā CPAS izmaksā kompensāciju, i) ja tiek uzrādīta medicīniska izziņa, ka ir bijusi nepieciešama pacienta steidzama uzņemšana vai nekavējoša ārstēšana, un ii) trūcīga cilvēka gadījumā, par ko CPAS pārliecinās, izmantojot sociālās situācijas izpētei slimnīcas savākto informāciju. Nepieciešamās informācijas savākšana ir IRIS slimnīcu sociālo pakalpojumu nodaļu svarīgs uzdevums [skatīt arī 210.–211. apsvērumu] (222).

(188)

Ja ir izpildīti iepriekš minētie nosacījumi (proti, ir iesniegts pieprasījums par aprūpi, kas nav steidzama, un medicīniskā izziņa un sociālās situācijas raksturojums steidzamos gadījumos), CPAS kompensē IRIS slimnīcām izmaksas, kas saistītas ar to pacientu ārstēšanu, kuri nespēj samaksāt par ārstēšanu un kuriem nav apdrošināšanas. Tomēr šī kompensācija nesedz visas IRIS slimnīcu izmaksas, ko rada universālās aprūpes pienākums. Būtībā, lai saņemtu CPAS kompensāciju, IRIS slimnīcām jāsavāc sociālās izpētes informācija (un 2012. gadā šīs slimnīcas to darīja 25 749 gadījumos). Tas, piemēram, ir viens no iemesliem, kādēļ IRIS slimnīcas nodarbina vairāk nekā divas reizes vairāk sociālo darbinieku nekā universitāšu slimnīcas [skatīt 213. apsvērumu]. Tomēr CPAS nekompensē IRIS slimnīcām izdevumus, ko rada informācijas vākšana sociālajai izpētei (223). Turklāt CPAS ir daudz ilgāki maksājumu termiņi (dažkārt pārsniedzot gadu) nekā savstarpējās palīdzības sabiedrībām un apdrošināšanas sabiedrībām (kuras samaksā viena vai divu mēnešu laikā pēc rēķina saņemšanas). Līdz ar to IRIS slimnīcām jāveic šo izmaksu priekšfinansēšana uz daudz ilgāku laikposmu nekā “parastajiem” pacientiem. Briseles CPAS2010. gada 31. decembrī bija parādā IRIS slimnīcām gandrīz 35 miljonus euro (no tiem aptuveni 71 % attiecās uz 2010. gada rēķiniem, 12 % uz 2009. gada rēķiniem un aptuveni 13 % uz iepriekšējo gadu rēķiniem). Piemērojot gada nominālo procentu likmi 2 %, IRIS slimnīcas lēsa, ka izmaksas, ko radīja pārāk ilgie maksājuma termiņi, šajā datumā sasniedza gandrīz EUR 700 000 (224). Visbeidzot, ne visi cilvēki, kas var pierādīt rēķina samaksas grūtības, ir piemēroti CPAS kompensācijām (225). Tomēr, pamatojoties uz universālās aprūpes pienākumu, IRIS slimnīcas ārstē arī tos pacientus, par kuriem CPAS neapņemas segt viņu izmaksas. Šādos gadījumos IRIS slimnīcas nosūta rēķinus pacientiem, kuri bieži vien nespēj tos samaksāt. No tā izriet, ka IRIS slimnīcu bezcerīgo parādu līmenis ir daudz augstāks nekā citām publiskajām slimnīcām un privātajām slimnīcām Beļģijā (226). IRIS slimnīcas lēš, ka 2010. gadā to anulēto parādu summa pārsniedza vidējo rādītāju Beļģijas publiskajās slimnīcās par aptuveni […] miljoniem euro.

(189)

Visbeidzot, šajā jomā ir svarīgi mainīt finansējumu, kas paredzēts BMF sadaļā B8 un ko piešķir slimnīcām, kuru pacientiem ir nelabvēlīgs sociāli ekonomiskais profils. Šis ierobežotais federālais finansējums ir paredzēts daļējai to izmaksu segšanai, kas saistītas ar “sociālajiem pacientiem” (piemēram, tādēļ, ka šie pacienti vidēji paliek slimnīcā ilgāk nekā citi pacienti), bet tā nav kompensācija par universālās aprūpes pienākumu. Finansējums saskaņā ar B8 sadaļu nekompensē faktiskās izmaksas, ko sedz slimnīcas, ārstējot sociālos pacientus (piemēram, sociālo pacientu nesamaksātos rēķinus un nepieciešamību nodarbināt lielāku skaitu sociālo darbinieku). Savukārt budžeta nemainīgo daļu (proti, uz visu Beļģiju aptuveni 25 miljonus euro gadā) piešķir, pamatojoties uz slimnīcu klasifikāciju, kas izstrādāta saistībā ar pacientu sociāli ekonomisko profilu [skatīt 185. apsvērumu]. Ņemot vērā to, ka trīs pirmās vietas šajā klasifikācijā ieņem IRIS slimnīcas, tās arī saņem daudz lielāku daļu finansējuma saskaņā ar B8 sadaļu nekā slimnīcas, kas klasificētas zemāk (piemēram, Briseles privātās slimnīcas). Iemesls, kura dēļ gan publiskās, gan privātās slimnīcas principā ir piemērotas šā finansējuma saņemšanai, ir tāds, ka, pat bez universālās aprūpes pienākuma, kas jāpilda IRIS slimnīcām, slimnīcas var brīvi izvēlēties ārstēt sociālos pacientus. Tās var veikt šādu izvēli tādēļ, ka noteikti sociālie pacienti spēj samaksāt vai ir apdrošināti. Faktiski attiecībā uz sociālajiem pacientiem, kuriem ir sociālais nodrošinājums, bieži vien piemēro zemākus tarifus un INAMI sedz lielāko daļu izmaksu, samazinot slimnīcas finansiālo risku. Izrādās arī, ka visi Beļģijas CPAS nav izvēlējušies izveidot paši savu slimnīcu. Līdz ar to, lai izpildītu sociālās palīdzības pienākumu, šie CPAS var iesaistīt privātās slimnīcas. Tādos gadījumos ir loģiski, ka privātā slimnīca ārstē noteiktu skaitu sociālo pacientu un var saņemt arī finansējumu, kas paredzēts BMF B8 sadaļā. Tomēr Briseles galvaspilsētas reģionā CPAS var rēķināties ar IRIS publiskajām slimnīcām, un tas izskaidro, kādēļ klasifikācija, kas minēta 185. apsvērumā, apliecina, ka Briseles privāto slimnīcu pacientu vidējais sociāli ekonomiskais profils kopumā ir labāks nekā IRIS slimnīcu pacientiem. Visu šo iemeslu dēļ finansējumu saskaņā ar BMF B8 sadaļu nevar uzskatīt par rādītāju, ka universālais aprūpes pienākums attiecas uz visām Beļģijas slimnīcām.

(190)

Pamatojoties uz iepriekš teikto, Komisija secina, ka universālais aprūpes pienākums attiecas tikai uz IRIS slimnīcām, kuru pilnvarojums ir nepārprotami noteikts un definēts IRIS slimnīcu statūtos, kā arī IRIS stratēģiskajos plānos, saskaņā ar likuma par CPAS prasībām [skatīt 29.–30. apsvērumu]. Tas arī izriet no slimnīcu klasifikācijas, kas izstrādāta, pamatojoties uz pacientu sociāli ekonomisko profilu [skatīt 185. apsvērumu]. Šis pienākums nodrošina, ka trūcīgi cilvēki Briseles galvaspilsētas reģionā saņem pietiekamu medicīnisko ārstēšanu, pat ja nespēj par to samaksāt, tostarp situācijās, kas nav steidzamas. IRIS slimnīcas nodrošina arī sociālo veselības aprūpi, kas atbilst vietējo iedzīvotāju vajadzībām. Kā skaidrots iepriekšējā apsvērumā, vienīgi tā izmaksu daļa, kas saistīta ar šo pienākumu, tiek samaksāta tiešā veidā (piemēram, CPAS kompensējot ārstēšanas izdevumus). Tādēļ pārējo izmaksu daļu sedz, kompensējot deficītu, kas ir šā lēmuma priekšmets.

(191)

Beļģijas iestādes uzskata, ka IRIS slimnīcām ir arī īpašs pienākums nodrošināt stacionārās pamata aprūpes pilnu piedāvājumu vairākās vietās jeb “vairāku vietu” pienākums Briseles galvaspilsētas reģionā. Kā apgalvo sūdzības iesniedzēji, tomēr nav skaidrs, uz ko šis pienākums “nodrošināt stacionārās pamata aprūpes pilnu piedāvājumu vairākās vietās” attiecas, ne arī tas, kādā mērā šis pienākums rada papildu slogu IRIS slimnīcām. Tomēr sūdzības iesniedzēji neapgalvo, ka Briseles privātajām slimnīcām arī būtu šāds pienākums.

(192)

Komisija konstatē, ka LCH neuzdod slimnīcām (ne publiskām, ne privātām) darboties vairākās vietās. Gluži otrādi, slimnīcu programmu izstrādes mehānisms nosaka maksimālo slimnīcas gultu skaitu, ko drīkst darīt pieejamu katrā Beļģijas reģionā. Briseles galvaspilsētas reģionā slimnīcas gultu (vispārējais) skaits ir ierobežots ar aptuveni 7 260, un katrai Briseles slimnīcai ir atļauts darīt pieejamu noteiktu gultu skaitu šā ierobežojuma ietvaros. Principā, ja slimnīcas ietilpība ir apstiprināta programmu izstrādes sistēmā, slimnīca var brīvi izlemt, vai izvietot šīs gultas vienuviet, vai sadalīt tās pa vairākām vietām konkrētā reģionā, un darīt to tādā mērā, kā pati vēlas. Tāpat slimnīca var izlemt, vai dublēt kādus pakalpojumus, vai arī piedāvāt katrā šādā vietā tikai atšķirīgus aprūpes veidus. Tādējādi vairākas Briseles privātās slimnīcas ir brīvi izvēlējušās darboties vairākās vietās, bet citas darbojas tikai vienā vietā (227). Taču privātās slimnīcas jebkurā brīdī var izlemt pārvietot šīs gultas un pakalpojumus uz vienu vietu (228). Jāatzīmē arī, ka ietvaros, ko nosaka programmu izstrādes mehānisms (229), privātās slimnīcas var brīvi izvēlēties arī piedāvājamos aprūpes veidus, un tas šīm slimnīcām dod iespēju specializēties visizdevīgākajos veselības aprūpes veidos (230).

(193)

Attiecībā uz IRIS slimnīcām komūnas un CPAS dot priekšroku vietējās veselības aprūpes saglabāšanai, nevis slimnīcas gultu koncentrēšanai vienuviet. Tie ir nepārprotami izvēlējušies nodrošināt pilnu pamata aprūpes piedāvājumu visās vietās, tādējādi radot papildu izmaksas, jo nepieciešams dublēt infrastruktūras, iekārtas un darbības. Tādēļ, pārstrukturējot Briseles slimnīcas 1995. gadā, CPAS un komūnas apzināti izvēlējās saglabāt vietējos slimnīcu pakalpojumus daudzās esošajās vietās, nodrošinot pilnu aprūpes piedāvājumu un ņemot vērā iedzīvotāju vajadzības. Tika atzīts, ka nedrīkst pārtraukt apmierināt vietējās medicīniski sociālās vajadzības, kuru dēļ tika izveidotas publiskās slimnīcas. Līdz ar to jāatzīmē, ka lielākā daļa IRIS slimnīcu objektu atrodas Briseles galvaspilsētas reģiona vistrūcīgākajās komūnās [skatīt arī 202. apsvērumu]. Tādēļ valsts iestādes ir brīvprātīgi atteikušās no efektivitātes, kaitējot savām tīri finansiālajām interesēm, un ir izvēlējušās saglabāt visus esošos slimnīcu objektus, kaut arī apzinājās, ka federālie slimnīcu finansēšanas pasākumi nesegs visas izmaksas [ko radīs, piemēram, infrastruktūru un ekspluatācijas izdevumu dublēšana, skatīt arī 203. apsvērumu]. Šo izvēli apstiprina arī IRIS stratēģiskie plāni, tādējādi uzdodot IRIS slimnīcām saglabāt visus slimnīcu objektus, lai pacienti varētu saņemt visus aprūpes pamatpakalpojumus iespējami tuvu dzīvesvietai.

(194)

Jo īpaši 1996.–2001. gada IRIS stratēģiskā plāna iedaļa “Strukturālās asis” paredz:

“Decentralizētas stacionārās aprūpes saglabāšana un plašs ambulatorais aptvērums. Darbība tiks saglabāta deviņās vietās  (231).” (232)

[…]

“Pamatdarbības saglabāšana dažādās vietās. Pacienti, jo īpaši vecāka gadagājuma pacienti, tādējādi varētu arī turpmāk saņemt slimnīcas aprūpi saprātīgā attālumā no dzīvesvietas.” (233)

(195)

1996.–2001. gada stratēģiskais plāns arī uzsver, ka IRIS slimnīcas būtībā ārstē tos pacientus, kuri dzīvo tuvākajā apkārtnē, tādēļ klasificē tās kā “tuvās slimnīcas” (234). Turklāt IRIS slimnīcas vēlas “uzlabot [savu] pakalpojumu atbilstību Briseles iedzīvotāju vajadzībām […] un paplašināt [savu] pieejamību visiem iedzīvotāju slāņiem, jo īpaši mazāk labvēlīgajiem” (235).

(196)

2002.–2014. gada stratēģiskais plāns papildina:

“IRIS atzīst principu, ka organizācijai ir jākalpo pacientiem, uz kā balstīts iestāžu savstarpējās sadarbības publiskais tīkls ar mērķi nodrošināt specializētu tuvās aprūpes piedāvājumu  (236).”

(197)

Attiecībā uz tuvo aprūpi šis stratēģiskais plāns piebilst:

“Ņemot vērā IRIS objektu ģeogrāfisko sadalījumu, to ietekmi uz plašas sabiedrības aptvērumu, dažkārt saistībā ar sociālām ciešanām, pirmais izstrādātais mērķis ir nodrošināt visās vietās tuvo medicīnu, kas ir kvalitatīva, kompetenta un pieejama.

IRIS slimnīcām – izņemot Institut Bordet un Hôpital des Enfants [HUDERF] (237), kas ir standarta monospecializētas slimnīcas – pirmais uzdevums ir nodrošināt tuvo medicīnu atbilstoši vietējam pieprasījumam, kuru veido kaimiņu komūnās dzīvojošie pacienti  (238).”

(198)

IRIS 2002.–2014. gada stratēģiskais plāns paredz arī, ka, papildus tuvajai medicīnai, kas attiecas uz pamata aprūpi, IRIS slimnīcas nodrošina specializētu aprūpi (citiem vārdiem, plašāku un izvērstāku aprūpes pakalpojumu klāstu (239)). Tomēr šāda aprūpe netiek nodrošināta visās vietās (kaut arī parasti tā ir vairākās no šīm vietām) un tiek plānota IRIS tīkla līmenī (240). Mērķis vienmēr ir nodrošināt Briseles iedzīvotājiem universālu piekļuvi optimālam aprūpes piedāvājumam (nodrošinot tuvo medicīnu vai specializētu aprūpi) (241). Šajā stratēģiskajā plānā ir iekļautas arī detalizētas tabulas, kurās norādīts pamata aprūpes un specializētās aprūpes veids, ko piedāvā katrā IRIS slimnīcu objektā. Pamata aprūpes darbības ir apzīmētas kā “1. līmenis – tuvais līmenis”, bet specializētās aprūpes darbības ir apzīmētas kā “2. līmenis – specializācijas līmenis” un “3. līmenis – standarta līmenis” (242). Tādējādi IRIS slimnīcas ļoti skaidri zina, kāda veida aprūpe tām jānodrošina katrā vietā.

(199)

Lai nodrošinātu, ka katra IRIS slimnīca pilnībā apzinās vietējo iedzīvotāju medicīniski sociālās vajadzības un tiek konsekventi pārvaldīta, IRIS slimnīcu izveide arī tiek nepārprotami saistīta ar “vietējās bāzes” saglabāšanu, lai sniegtu publisko slimnīcu pakalpojumus. To apliecina vienošanās par pārstrukturēšanu, kas apstiprināta ar 1994. gada 19. maija sadarbības līgumu (243), kā arī IRIS slimnīcu vadības struktūru sastāvs (244). Konkrētāk, saskaņā ar statūtu 11. pantu IRIS slimnīcu asociāciju pilnsapulces dalībnieku lielākā daļa tiek ievēlēta komūnas padomes sanāksmē un sociālo pakalpojumu padomes sanāksmē (kas organizēta komūnas līmenī), bet pilsētas domes priekšsēdētājs un CPAS priekšsēdētājs ir pilnsapulces dalībnieki ex-officio. Tāpat 10 no 14 valdes locekļiem izraugās valsts iestāžu deleģētie pārstāvji pilnsapulcē (kā paredzēts statūtu 27. pantā).

(200)

Nodoms pārvaldīt IRIS slimnīcas atbilstoši vietējo iedzīvotāju medicīniski sociālajām vajadzībām tika apstiprināts IRIS tīkla 1996. gada 20. novembra valdes sanāksmē, kurā tika pieņemts grozījums 1996.–2001. gada stratēģiskajā plānā, un tas šajā jomā skaidri apliecina:

“Šis ierobežojumu kopums, kuram nepieciešama pārstrukturēšana, jāskata plašākā kontekstā ar mūsu stratēģiskajiem mērķiem. Tos var apkopot šādi:

(201)

Šis grozījums arī piebilst:

“Tādējādi pārstrukturēšanai jānodrošina:

(202)

Komisija izvērtēja arī sūdzības iesniedzēju apgalvojumu saistībā ar lietu, kuru izskatīja Tiesa (skatīt 4.2. punktu), pasludinot spriedumu, ka vajadzības tuvās aprūpes jomā jāvērtē attiecībā uz lielu skaitu publisko un privāto slimnīcu, kas darbojas Briseles galvaspilsētas reģionā. Kā iepriekš skaidrots, slimnīcu programmu izstrādes mehānisms paredz maksimālo slimnīcas gultu kopskaitu Briseles galvaspilsētas reģionā – 7 260, lai novērstu medicīnisko pakalpojumu pārmērīgu piedāvājumu. Šo gultu skaitu dara pieejamu kopīgi gan publiskās, gan privātās slimnīcas, lai apmierinātu slimnīcu aprūpes vajadzības Briseles galvaspilsētas reģionā. Tomēr šis programmu izstrādes mehānisms ņem vērā tikai medicīniskās vajadzības reģiona līmenī, bet ne konkrētu iedzīvotāju grupu sociālās vajadzības, ne arī sociālo situāciju konkrētos ģeogrāfiskos apgabalos. Šīs sociālās vajadzības tiek izvērtētas saistībā ar CPAS sociālās palīdzības politiku (citiem vārdiem, komūnas līmenī). IRIS slimnīcu priekšgājēji tika izveidoti, lai apmierinātu sociālās vajadzības, un pēc pārstrukturēšanas dažādi IRIS objekti tika saglabāti tādēļ, ka joprojām apmierināja īstas sociālās vajadzības [skatīt 82.–84. un 91. apsvērumu]. Būtībā tas notika tādēļ, ka IRIS slimnīcas nodrošina sociālās veselības aprūpes VTNP, kas ir arī nepieciešams un ko ir pienākums nodrošināt vairākās vietās. Briseles galvaspilsētas reģiona trūcīgajiem iedzīvotājiem ne tikai ir svarīgi, ka viņi var izmantot slimnīcu, kura atrodas tuvu dzīvesvietai, bet viņiem ir jābūt arī drošiem, ka saņems tādu pašu aprūpi, pat ja nespēs par to samaksāt, kā arī varēs pieprasīt sociālo dienestu palīdzību. Uzdodot IRIS slimnīcām saglabāt darbību dažādās vietās, Briseles galvaspilsētas reģions un CPAS vēlas nodrošināt, lai sociālā veselības aprūpe tiktu sniegta iespējami tuvu vietai, kurā tā ir nepieciešama. Līdz ar to jāuzsver, ka desmit no vienpadsmit IRIS slimnīcu objektiem atrodas komūnās, kuru vidējie ieņēmumi nepārsniedz Briseles galvaspilsētas reģiona vidējo rādītāju (246). Savukārt pieci no vienpadsmit privāto slimnīcu objektiem atrodas komūnās, kuru vidējie ieņēmumi pārsniedz minēto mediānu (247). Kā apliecina turpmāk pievienotā karte (248) (skatīt 3. grafiku), nešķiet, ka Briseles galvaspilsētas reģionā būtu kāda būtiska ģeogrāfiska pārklāšanās starp publiskām slimnīcām (apļi ar punktotu līniju) un privātām vispārējām un universitāšu slimnīcām (apļi ar nepārtrauktu līniju). Tas ļauj pieņemt, ka tikai ar to faktu vien, ka Briseles galvaspilsētas reģionā darbojas liels slimnīcu skaits, nepietiek, lai varētu nodrošināt slimnīcas aprūpes pieejamību visiem iedzīvotājiem. Tāpat, kā iepriekš skaidrots, IRIS slimnīcas ir vienīgās slimnīcas Briseles galvaspilsētas reģionā, kas nodrošina sociālās veselības aprūpes VTNP, tādēļ privātās slimnīcas nevar uzskatīt par līdzvērtīgām, ja ir runa par vietējo iedzīvotāju sociālo vajadzību apmierināšanu. Attiecībā uz iepriekšējiem apsvērumiem Komisija secina, ka vairāku privāto slimnīcu klātbūtne Briseles galvaspilsētas reģionā nav pietiekams iemesls, lai varētu apšaubīt sabiedrisko pakalpojumu (VTNP) pienākuma īstumu, nodrošinot to vairākās vietās, kā ir uzdots IRIS slimnīcām, bet ne Briseles privātajām slimnīcām, jo īpaši ņemot vērā sociālās veselības aprūpes VTNP.

3. grafiks

Slimnīcu objektu karte Briseles galvaspilsētas reģionā

(203)

Pienākumu nodrošināt aprūpi vairākās vietās arī var uzskatīt par slogu, kas uzlikts IRIS slimnīcām, jo tas prasa dublēt vairākas infrastruktūras un palielina ekspluatācijas izmaksas. Šīs izmaksas lielākoties ir saistītas ar nepieciešamību nodrošināt katrā vietā tādus pakalpojumus kā neatliekamās palīdzības pakalpojums, sterilizācijas pakalpojums un novērošanas un drošības pakalpojums, kā arī atsevišķu administrāciju. Faktiski BMF finansējums [skatīt 46. apsvēruma a) punktu] tiek piešķirts tikai vienam šādam pakalpojumam uz katru slimnīcu, neatkarīgi no vietu skaita, kurās tā izvietota. Ekspluatācijas izmaksas, kas saistītas ar dažādām pozīcijām (uzturēšanu, apkuri, uzkopšanu utt.), papildina infrastruktūras un iekārtu izmaksas. Pētījums, kuru 2009. gadā veica IRIS jumta asociācija, konstatēja, ka izmaksas, ko radīja pienākums nodrošināt aprūpi vairākās vietās un nesedza BMF finansējums, sasniedza […] miljonus euro 2008. gadā un […] miljonus euro 2009. gadā attiecībā uz piecām IRIS slimnīcām kopā.

(204)

Komisija secina, ka saskaņā ar IRIS stratēģiskajiem plāniem IRIS slimnīcām ir nepārprotams pienākums 1) uzturēt visus slimnīcu objektus, lai apmierinātu vietējo iedzīvotāju attiecīgās medicīniski sociālās vajadzības, un 2) nodrošināt aprūpes pamatdarbību pilnu piedāvājumu visos šajos objektos. Jo īpaši IRIS stratēģiskais plāns definē darbības, kas uzskatāmas par pamataprūpi un specializētu aprūpi, un norāda attiecībā uz katru IRIS slimnīcu objektu, kāda veida aprūpe tajā jāpiedāvā. Turklāt IRIS slimnīcu statūtu un likuma par CPAS noteikumi garantē, ka IRIS slimnīcas pilnībā apzinās vietējo iedzīvotāju medicīniski sociālās vajadzības un tiek attiecīgi pārvaldītas. Pienākums nodrošināt aprūpi vairākās vietās arī pārsniedz LCH un programmu izstrādes mehānisma prasības, jo tajās netiek ņemtas vērā konkrētu iedzīvotāju grupu sociālās vajadzības un sociālā situācija konkrētajā ģeogrāfiskajā apgabalā. Tādējādi privātajām slimnīcām nav pienākuma darboties vairākās vietās, ne arī nodrošināt pamataprūpes pilnu piedāvājumu katrā šādā vietā (ja tās izvēlas darboties vairākās vietās). Visbeidzot, kā skaidrots iepriekšējā apsvērumā, pienākums darboties vairākās vietās rada izmaksas, kas IRIS slimnīcām nav nenozīmīgas un ko nesedz BMF, tādējādi palielinot IRIS slimnīcu deficītu.

(205)

Visbeidzot, Beļģijas iestādes uzskata, ka IRIS slimnīcām ir pienākums nodrošināt sociālus papildu pakalpojumus pacientiem un viņu ģimenēm. Kā apgalvo sūdzības iesniedzēji, šķiet, ka šis pienākums paredz tikai lielāku sociālo pakalpojumu apjomu nekā piedāvā citas slimnīcas. Šajā jomā jāuzsver, ka ne LCH, ne slimnīcu apstiprināšanas noteikumi (pamatojoties uz 1964. gada 23. oktobra karaļa rīkojumu) neparedz vispārēju pienākumu nodrošināt sociālos pakalpojumus slimnīcā. Vienīgi daži atsevišķi noteikumi par konkrētiem slimnīcu pakalpojumiem (geriatrijas un psihiatrijas pakalpojumiem (249)) paredz sociālo darbinieku iesaistīšanos. Turklāt universitāšu slimnīcu iekšējie noteikumi paredz sociālā darbinieka klātbūtni tikai, uzņemot 2 000 pacientu (250). Izņemot šīs konkrētās situācijas, privātajām slimnīcām nav nekāda pienākuma nodrošināt sociālus pakalpojumus visiem saviem pacientiem. Savukārt IRIS slimnīcām saskaņā ar IRIS stratēģisko plānu ir uzdots sniegt sociālos pakalpojumus, palīdzot visiem pacientiem, kuriem šāda palīdzība nepieciešama.

(206)

IRIS 1996.–2001. gada stratēģiskais plāns raksturo vispārīgo situāciju, kādā IRIS slimnīcas uzņemas vispārēju atbildību par pacientiem, tostarp attiecībā uz psihosociāliem un vides aspektiem:

“Vispārējas atbildības uzņemšanās par pacientiem – pacientu nedrīkst izprast tikai kā kaiti, kuras dēļ viņam nepieciešama aprūpe. Vairākām pacientu kategorijām ir īpaši nepieciešama vispārēja atbildības uzņemšanās, gan tīri medicīniskā aspektā, gan arī psihosociālā un vides aspektā – tie ir geriatrijas pacienti, pediatrijas pacienti, pacienti pēdējā dzīves posmā, psihiatrijas pacienti, sociāli nelabvēlīgie pacienti utt.” (251)

(207)

Šajā plānā sociālo dienestu funkcijas un galvenie uzdevumi ir aprakstīti sīkāk:

“[IRIS] slimnīcām nepieciešami sociālie dienesti, kuru galvenā funkcija ir veicināt pacientu labklājību, medicīnas kvalitāti un iestādes optimālu darbību. Sociālais dienests sadarbojas ar izpilddirektoru un veido partnerības ar visiem slimnīcas dienestiem. Tas atbild par cilvēka cienīgiem [slimnīcas pacientu] uzturēšanās apstākļiem. Tam jārisina pacientu sociāla rakstura grūtības, ideālā gadījumā – pirms hospitalizācijas, bet arī uzturēšanās un izrakstīšanās laikā. Tam ir īpaši cieša saikne ar pacientu, slimnīcu, pacienta ģimenes locekļiem un vidi. Šim nolūkam sociālajam dienestam ir nepieciešams:

Sociālās medicīnas virsuzdevums, kas ir publisko slimnīcu pienākums, paredz, ka tās īsteno veselības aizsardzības dalībnieku koordinācijas funkciju, piedalās medicīniskos un sociālos tīklos vai pat tos izveido un tieši piedalās ar IRIS saistītu pakalpojumu izstrādē, kas nepieciešami, lai varētu apmierināt iedzīvotāju vajadzības (viesnīcu pakalpojumi, ģimenes viesnīcas, mājas paliatīvā aprūpe, toksikomānu un bezpajumtnieku aprūpes centri, aprūpes mājās pakalpojumi...). Tās akreditē struktūras, ar kurām sadarbojas (252).”

(208)

Saskaņā ar šo stratēģisko plānu sociālajam dienestam var būt arī liela nozīme pacientu uzņemšanas laikā:

“Uzņemšana jāplāno dažādos veidos, atkarībā no tā, vai pacients tiek ievests neatliekamā situācijā, ierodas uz konsultāciju vai uzņemšanu; jebkurā gadījumā uzņemšana jānodrošina pacientiem pieņemamā un ērtā veidā, cenšoties maksimāli kliedēt viņu un viņu ģimenes locekļu bažas. Šajā jomā mūsu slimnīcu sociālajiem dienestiem ir galvenā nozīme  (253).”

(209)

IRIS 2002.–2014. gada stratēģiskais plāns papildina:

“Bez sociālā dienesta publiska slimnīca nav iedomājama, un tas palīdz gan ambulatorajiem, gan stacionārajiem pacientiem. Tā uzdevums ir palīdzēt pacientiem un viņu ģimenēm risināt un pārvaldīt problēmas un grūtības administratīvā, finansiālā, attiecību un sociālā jomā saistībā ar slimības gaitu, uzturēšanos un ārstēšanu slimnīcā, kā arī jaunajām izredzēm un situāciju.

Sociālais dienests:

[…]

Kopumā sociālajam dienestam ir vairāki uzdevumi:

To darot, sociālajam dienestam un visiem sociālajiem darbiniekiem ir tādi paši mērķi un intereses kā slimnīcai, un viņu konkrētās darbības ietekmē uzturēšanās laika slimnīcā samazināšanu un ļauj slimnīcai atgūt saistītos izdevumus  (254).”

(210)

Sociālā dienesta nozīmi ārstēšanas izdevumu atgūšanā no CPAS [skatīt arī 187. apsvērumu] apstiprina arī IRIS 2002.–2014. gada stratēģiskā plāna formulējumi. Šis plāns jo īpaši uzsver, ka sociālā dienesta uzdevumu lokā ietilpst arī pacientu maksātspējas izpētes sagatavošana:

“Sociālais dienests sagatavo datorizētu sociālo dokumentāciju, kas nodrošina pacientu izsekošanu [IRIS] tīklā. Tas veic maksātspējas izpēti [attiecībā uz pacientiem], aizpilda RCM kodus “V” (255) un ieraksta citus reģistrācijas datus, kas paredzēti normatīvajos aktos. Šī [sociālā] dokumentācija iespēju robežās tiek saistīta ar medicīnisko dokumentāciju un centralizētajām datorsistēmām. Minētā sociālās dokumentācijas reģistrēšana nodrošina sociālo uzdevumu informatīvā grafika izstrādi publiskajā [IRIS] slimnīcā.” (256)

(211)

Šie uzdevumi attiecas uz nepieciešamās informācijas vākšanu “sociālajai izpētei”, kas nepieciešama, lai varētu noteikt, vai pacienti atbilst nosacījumiem, uz kuriem CPAS atlīdzina viņu medicīniskos izdevumus [skatīt arī 187.–188. apsvērumu]. Konkrētāk, slimnīcas sociālie darbinieki vāc noderīgu informāciju (257), lai CPAS saskaņā ar saviem juridiskajiem pienākumiem (258) varētu pārbaudīt, vai pacients ir trūcīgs, un tādējādi izlemt, vai CPAS kompensācija būtu pamatota.

(212)

IRIS slimnīcu sociālo dienestu darbinieki tika īpaši apmācīti un ievēro profesionālās ētikas kodeksu, ņemot vērā viņu starpnieka funkciju starp dažādiem dienestiem slimnīcā (jo īpaši ārstiem, medmāsām, rēķinu izrakstīšanas un uzņemšanas darbiniekiem) vai ārpus tās (piemēram, par sociālā nodrošinājuma aptvērumu, aprūpi un palīdzību mājās, valodas un kultūras aspektiem).

(213)

Lai novērtētu šo sociālo dienestu izmaksas, IRIS tīkls salīdzināja to sociālo darbinieku faktiskās izmaksas, kuri tiek nodarbināti IRIS slimnīcās, ar saprātīgu līmeni, kas atbilstu sociālajam darbiniekam 2 000 uzņemšanas gadījumos (jeb pienākumu, kas jāpilda universitāšu slimnīcās). Šī analīze pierādīja, ka piecas IRIS slimnīcas nodarbina 81,1 sociālo darbinieku (259), lai gan saskaņā ar minēto saprātīgo līmeni tās nodarbinātu tikai 36,7. Tādējādi atšķirība ir 44,4, un tas liecina, ka IRIS slimnīcas nodarbina vairāk nekā divreiz vairāk sociālo darbinieku nekā paredzēts noteikumos, ko piemēro universitāšu slimnīcām. Tas labi ilustrē to, ka stratēģisko plānu prasības uzdod IRIS slimnīcām nodrošināt daudz plašāku sociālo pakalpojumu klāstu nekā paredzēts minimālajās prasībās (piemēram, geriatrijas un psihiatrijas pakalpojumu jomā), ko piemēro citām slimnīcām, kuras nav universitāšu slimnīcas (gan publiskām, gan privātām). Faktu, ka Briseles privātās slimnīcas, kas nav universitāšu slimnīcas, arī nodarbina sociālos darbiniekus, var izskaidrot drīzāk ar šīm minimālajām prasībām, nevis ar vispārēju pienākumu nodrošināt pacientiem sociālos pakalpojumus. Tāpat, kā iepriekš pierādīts, IRIS slimnīcas tālu pārsniedz pamatprasību par vienu sociālo darbinieku uz 2 000 uzņemtiem pacientiem, ko piemēro universitāšu slimnīcām Beļģijā. Līdz ar to IRIS slimnīcu nefinansētās sociālo dienestu izmaksas 2010. gadā sasniedza EUR […] miljonus (260). Tādēļ pienākums nodrošināt sociālus papildu pakalpojumus rada būtisku slogu IRIS slimnīcām, bet Briseles privātajām slimnīcām tāds nav jāuzņemas.

(214)

Attiecībā uz iepriekšējiem apsvērumiem Komisija secina, ka, atšķirībā no Briseles privātajām slimnīcām, IRIS slimnīcām ir pienākums nodrošināt papildu sociālos pakalpojumus, kas palīdz pacientiem un viņu ģimenes locekļiem risināt un pārvaldīt administratīvas, finansiālas, attiecību un sociālas problēmas. Šis pienākums ir definēts IRIS stratēģiskajos plānos, kas to uzdod pildīt IRIS slimnīcām. Saistībā ar pienākumu nodrošināt sociālus papildu pakalpojumus IRIS slimnīcas nodarbina lielu sociālo darbinieku skaitu, kas ievērojami pārsniedz šādu darbinieku skaitu citās Beļģijas slimnīcās. IRIS slimnīcu sociālo pakalpojumu uzdevumi jo īpaši ir uzņemties risināt iepriekš minētās problēmas, ar kurām pacienti saskaras ne tikai uzturēšanās laikā, bet arī izrakstoties no slimnīcas, palīdzēt pacientiem iegūt sociālo nodrošinājumu, lai viņi varētu samaksāt medicīniskos izdevumus, veikt sociālo izpēti un apmainīties ar informāciju ar citiem slimnīcas dienestiem, kā arī ar CPAS. Šis pienākums un tā radītais slogs ir cieši saistīts ar citiem pienākumiem, kas ietilpst sociālās veselības aprūpes VTNP [skatīt 167. apsvērumu]. Būtībā tieši tādēļ, ka IRIS slimnīcām ir pienākums ārstēt visus pacientus jebkuros apstākļos un neatkarīgi no viņu maksātspējas, tām rodas lielāka vajadzība pēc sociālajiem darbiniekiem. Tieši trūcīgajiem pacientiem un viņu ģimenēm ir nepieciešami sociālie papildu pakalpojumi, un to dēļ ir jāveic sociālā izpēte. Turklāt arī tieši tādēļ, ka IRIS slimnīcām ir pienākums uzturēt vairākus objektus, sociālo darbinieku skaits tajās pārsniedz pamatoti gaidāmo skaitu [proti, viens sociālais darbinieks uz 2 000 uzņemtiem pacientiem, skatīt 213. apsvērumu].

(215)

Komisija secina, ka IRIS slimnīcas nodrošina VTNP sociālās veselības aprūpes jomā, un tas, papildus slimnīcu pamatuzdevumam, ietver pienākumu 1) ārstēt visus pacientus jebkuros apstākļos (arī gadījumos, kas nav steidzami), neatkarīgi no pacientu maksātspējas, 2) nodrošināt slimnīcu pamataprūpes pilnu piedāvājumu vairākās vietās un 3) papildināt medicīnisko aprūpi ar papildu palīdzību, ko nodrošina paplašināts sociālais dienests. Šāds pienākumu komplekts garantē, ka Briseles iedzīvotāju īpašās sociālās vajadzības attiecībā uz slimnīcu pakalpojumiem tiek apmierinātas, un nodrošina kvalitatīvas slimnīcu aprūpes pieejamību visiem un jo īpaši vistrūcīgākajiem. Nekāds šāda veida papildu pienākums neattiecas uz Briseles privātajām slimnīcām, kurām ir uzdots vienīgi slimnīcu pamatpienākums, kas definēts LCH. Sociālās veselības aprūpes VTNP tādēļ nodrošina vienīgi IRIS slimnīcas, jo tās ir vienīgās, kurām jāpilda stingrāki un plašāki noteikumi, papildus minimālajām prasībām (proti, slimnīcu pamatpienākumam), ko piemēro visām slimnīcām Beļģijā saskaņā ar LCH. Minētā sociālās veselības aprūpes VTNP izpilde rada ievērojamas izmaksas IRIS slimnīcām, un tās nesedz vai tikai daļēji sedz finansējuma avoti, kas ir kopīgi publiskajām un privātajām slimnīcām, un tādēļ veidojas deficīts, kuru deklarē IRIS slimnīcas. Lai nodrošinātu savu publisko slimnīcu darbības nepārtrauktību, CPAS un attiecīgajām Briseles komūnām tādējādi jākompensē IRIS slimnīcu deficīts, kā turpmāk izklāstīts 7.3.4.4. un 7.3.5. punktā.

(216)

Katrai IRIS slimnīcai ir pašai savi statūti, kuros norādīts tās darbības mērķis, un IRIS stratēģiskos plānus piemēro visām piecām IRIS slimnīcām. Turklāt, tāpat kā visas Beļģijas slimnīcas, arī IRIS slimnīcas saņem individuālu licenci, kas tām nepieciešama, lai varētu pretendēt uz citiem valsts finansējuma veidiem (piemēram, BMF). Šajās pilnvarās nenorāda teritoriju, kurā jānodrošina VTNP.

(217)

IRIS slimnīcām nav nekādu ekskluzīvu vai īpašu tiesību.

(218)

Deficīta kompensēšanas mehānisms ir norādīts visu piecu IRIS slimnīcu statūtu 46. pantā. Minētais pants pašlaik ir izteikts šādā redakcijā (skatīt arī 48. zemsvītras piezīmi):

“Neskarot [LCH] 109. pantu, pārskata gada peļņa tiek sadalīta starp partneriem, kuriem ir vismaz piektdaļa balsu kopskaita pilnsapulcē, pieņemot pilnsapulces lēmumu.”

(219)

No IRIS slimnīcu statūtu 46. panta nepārprotami izriet, ka:

(220)

Ņemot vērā to, ka IRIS slimnīcas nodrošina tikai VTNP un ar to saistītās darbības, katras IRIS slimnīcas statūtu 46. pants paredz skaidru kompensēšanas mehānismu, norādot, ka finanšu gada rezultāts (bez jebkāda izņēmuma) ir jāsedz. Šo rezultātu nosaka, pamatojoties uz skaidriem grāmatvedības principiem, kurus vienādā veidā piemēro Beļģijas publiskajām un privātajām slimnīcām. Turklāt katrai slimnīcai ir pienākums (saskaņā ar LCH 80.–85. pantu) iecelt amatā neatkarīgu revidentu, kas pārbauda tās finanšu pārskatus un rezultātus [skatīt 49. apsvērumu].

(221)

Prasot, lai viss IRIS slimnīcu deficīts tiktu segts, statūtu 46. pants pārsniedz minimālo prasību, kas paredzēta LCH 109. pantā. Šāda pilnīga deficīta seguma iemesls attiecībā uz VTNP un ar to saistīto darbību izpildi (263) ir tāds, ka Briseles vietējās iestādes vēlas visu laiku garantēt IRIS slimnīcu darbības nepārtrauktību un dzīvotspēju [skatīt 91. apsvērumu]. Šis 46. pants atbilst arī likuma par CPAS 61. panta loģikai, kas izteikta šādā redakcijā:

“Centrs var iesaistīt sadarbībā personas, iestādes vai dienestus, kurus izveidojušas valsts iestādes vai kuri izveidoti pēc privātas iniciatīvas, un kuriem ir nepieciešamie līdzekļi dažādiem risinājumiem, kas centram jānodrošina, ievērojot ieinteresēto personu brīvo izvēli.

Centrs var segt šādas sadarbības iespējamos izdevumus, ja tie netiek segti saskaņā ar kādu citu likumu, noteikumiem, līgumu vai tiesas lēmumu.”

(222)

Visbeidzot, kā iepriekš norādīts [skatīt 22. un 44. apsvērumu], komūnām ir pienākums segt attiecīgo CPAS deficītu. Līdz ar to komūnai ir galīgā atbildība par tās teritorijā esošās publiskās slimnīcas visa deficīta segšanu.

(223)

Kā iepriekš skaidrots, deficīta kompensēšanas mehānisms darbojas tā, ka kompensācijas pārmaksas risks jau ir ļoti ierobežots līdz minimumam [skatīt 247. apsvērumu]. Turklāt 1983. gada 14. novembra likums [skatīt 248.–250. apsvērumu] un likums par CPAS [skatīt 251. un 252. apsvērumu] nodrošina komūnām juridiskus līdzekļus, kas nepieciešami kompensācijas pārmaksas kontrolēšanai un vajadzības gadījumā – tās atgūšanai.

(224)

2012. gada VTNP lēmuma 4. panta f) punkts paredz, ka pilnvarojumā jo īpaši jāsniedz atsauce uz šo lēmumu. Tā paša lēmuma 10. panta a) punkts paredz divu gadu pārejas periodu atbalsta shēmām, kas īstenotas līdz 2012. gada 31. janvārim un bija saderīgas ar iekšējo tirgu saskaņā ar 2005. gada VTNP lēmumu. Tādēļ šajā gadījumā atsauce uz 2012. gada VTNP lēmumu tika ieviesta tikai 2014. gadā. Jo īpaši no 2014. gada visos Briseles komūnu lēmumos par maksājumiem IRIS slimnīcām saskaņā ar IRIS slimnīcu statūtu 46. pantu tiek iekļauta arī atsauce uz 2012. gada VTNP lēmumu. Turklāt jāpiebilst, ka atsauce uz 2012. gada VTNP lēmumu tika iekļauta LCH pašreizējās redakcijas 108. pantā ar 2014. gada 10. aprīļa likumu (264). Konkrētāk, šis pants paredz, ka visos lēmumos par BMF summu, kas jāpiešķir slimnīcai, iekļauj nepārprotamu atsauci uz 2012. gada VTNP lēmumu. Tādēļ Komisija secina, ka šis formālais nosacījums ir izpildīts.

(225)

Otrs būtisks saderības nosacījums, kas paredzēts 2012. gada VTNP lēmumā, ir tāds, ka kompensācijas summa, kuru izmaksā par VTNP sniegšanu, nepārsniedz neto izmaksu segšanai nepieciešamo summu saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu izpildi, tostarp paredzot saprātīgu peļņu (265). 2012. gada VTNP lēmums definē arī to, kā šīs neto izmaksas aprēķina (proti, definējot izmaksas un ieņēmumus, kurus var ņemt vērā), norāda, kā nosaka saprātīgo peļņu, un paredz, ka uzņēmumam, kas veic darbības vienlaikus gan VTNP ietvaros, gan ārpus tā, ir atsevišķa iekšējā grāmatvedības uzskaite par darbībām, kas saistītas ar VTNP, un citām darbībām (266).

(226)

Šajā gadījumā IRIS slimnīcas nodrošina tikai VTNP un ierobežotu apjomu saistīto darbību VTNP kontekstā, kā minēts iepriekš [skatīt 41. un 155. apsvērumu]. Veicot visas šīs darbības (VTNP un ierobežotas saistītās darbības), IRIS slimnīcas uzņemas izmaksas, kuras lielā mērā (267) sedz dažādi valsts un privāti finansējuma avoti, kas minēti iepriekš [skatīt 46. apsvērumu]. Tomēr, kā skaidrots turpmāk (skatīt 3.–7. tabulu), lielākajā daļā gadu no 1996. gada šo darbību veikšana IRIS slimnīcām radīja deficītu. Komisija uzskata, ka šis deficīts ir atlikušās neto izmaksas [citiem vārdiem, neto izmaksu daļa, kuru nesedz finansējuma avoti, kas minēti 46. apsvērumā], ko rada VTNP un ierobežotās saistītās darbības, kuras īsteno IRIS slimnīcas. Kompensējot šo deficītu, komūnas sedz tikai atlikušās neto izmaksas, kas radušās IRIS slimnīcām, pildot VTNP un ar to saistītās darbības, bet nepiešķir nekādu saprātīgu peļņu. Līdz ar to IRIS slimnīcu reģistrētā deficīta kompensēšana jau pēc definīcijas nevar radīt un nekad nav radījusi faktisku kompensācijas pārmaksu [skatīt arī turpmāk 234.–245. apsvērumu].

(227)

Saskaņā ar LCH 77. pantu visām slimnīcām ir pienākums veikt atsevišķu grāmatvedības uzskaiti, pierādot katra pakalpojuma izmaksas. Grāmatvedības principi, ko piemēro publiskajām un privātajām slimnīcām, ir definēti ar 2007. gada 19. jūnija karaļa rīkojumu (268). Saskaņā ar šo karaļa rīkojumu darbības, kas nav slimnīcu darbības [citiem vārdiem, šajā gadījumā tās ir saistītās darbības, kas iepriekš minētas 41. un 155. apsvērumā], jāreģistrē atsevišķi [konkrētāk, tās jāuzskaita ar grāmatvedības kodiem no 900 līdz 999, skatīt arī 49. apsvērumu]. Komisija ir saņēmusi slēdzienus no katras IRIS slimnīcas neatkarīgajiem revidentiem, kas apliecina, ka grāmatvedības uzskaites nodalīšana ir ievērota saskaņā ar Beļģijas tiesību aktu prasībām (269). Līdz ar to Komisija secina, ka pienākums veikt atsevišķu grāmatvedības uzskaiti saskaņā ar 2012. gada VTNP lēmuma 5. panta 9. punktu ir izpildīts.

(228)

Kā iepriekš skaidrots [skatīt 44. apsvērumu], saskaņā ar IRIS slimnīcu statūtu 46. pantu Briseles komūnām un CPAS ir jāsedz viss šo slimnīcu grāmatvedības deficīts. Šis pienākums, kas ir spēkā no IRIS slimnīcu izveides brīža, pārsniedz deficīta daļējas kompensēšanas mehānismu, kas paredzēts LCH 109. pantā [skatīt 47. apsvērumu]. Tomēr kompensācija, kas piešķirta, pamatojoties uz IRIS slimnīcu statūtu 46. pantu, nekad nedrīkst pārsniegt finanšu gada grāmatvedības deficītu. Visbeidzot, 46. pants, paredzot nepārprotamu pienākumu kompensēt deficītu, skaidri neprecizē, kurā brīdī komūnām un CPAS ir faktiski jāpārskaita līdzekļi (270).

(229)

Faktiski brīdis, kad jāveic komūnu maksājumi IRIS slimnīcām, vienmēr ir atkarīgs no līdzekļiem, kuri pieejami komūnas kasē. Ņemot vērā to, ka pieejamie līdzekļi parasti ir nepietiekami, komūnām rodas vēlme atlikt slimnīcu deficīta kompensācijas izmaksu. Teorētiski, tās var turpināt šo atlikšanu līdz brīdim, kad Federālais sabiedrības veselības valsts dienests nosaka deficītu saskaņā ar LCH 109. pantu, jo šis likums tām uzdod veikt slimnīcu deficīta (daļējas) kompensācijas izmaksu. Tomēr šis process var ieilgt (dažkārt pat desmit gadus) no brīža, kad kļūst zināms grāmatvedības deficīts, līdz brīdim, kad tiek aprēķināts deficīts saskaņā ar LCH 109. pantu. Tas nozīmē, ka laikā no 1996. līdz 2002. gadam IRIS slimnīcas uzkrāja lielu deficītu (vairāk nekā 50 miljonus euro). Lai segtu šo finansējuma iztrūkumu, IRIS slimnīcas ir spiestas ņemt banku aizdevumus, kuru izmaksas tikai palielina minēto deficītu.

(230)

Komūnas ir sapratušas, ka tas nav viņām izdevīgi, jo galu galā komūnām ir jāsamaksā šo aizdevumu procenti, sedzot deficītu; tādēļ tās vēlējas samaksāt IRIS slimnīcām ātrāk, nevis gaidīt brīdi, kad Federālais sabiedrības veselības valsts dienests tās piespiedīs segt šo deficītu saskaņā ar LCH 109. pantu. Ņemot vērā finanšu līdzekļu nepietiekamību komūnu līmenī, Briseles galvaspilsētas reģionam bija jāiejaucas, lai šāda iespēja rastos. Reģions jo īpaši piešķīra finansējumu attiecīgajām komūnām 1) netiešā veidā, ar FRBRTC starpniecību [skatīt 231. apsvērumu], un 2) no 2003. gada arī tiešā veidā, piešķirot īpašas subsīdijas [skatīt 232. un 233. apsvērumu]. Tas ļāva komūnām ātrāk, kaut arī tikai daļēji (271), izpildīt pienākumu kompensēt deficītu IRIS slimnīcām. Kā iepriekš skaidrots (skatīt 7.1. punktu), Briseles galvaspilsētas reģions piešķīra un joprojām piešķir valsts finansējumu tikai attiecīgajām Briseles komūnām, nevis IRIS slimnīcām.

(231)

IRIS slimnīcu deficītu par 1996.–2002. finanšu gadu komūnas sāka kompensēt tikai no 2002. gada, izmantojot no FRBRTC saņemto finansējumu. Šajā periodā uzkrātais deficīts tika galīgi kompensēts tikai 2008. gadā. Lai kompensētu deficītu, kas reģistrēts no 2003. gada, komūnas vairs nevarēja izmantot FRBRTC finansējumu.

(232)

No 2003. finanšu gada Briseles galvaspilsētas reģions sāka piešķirt komūnām vidēji desmit miljonus euro gadā (precīzas summas skatīt turpmāk 2. tabulā) kā īpašas subsīdijas. Savukārt katra komūna samaksā savu daļu no šīs īpašās subsīdijas, parasti nākamā gada sākumā, pamatojoties uz slimnīcas deficīta aplēsēm (piemēram, 2015. gada sākumā par 2014. finanšu gadu). Šis deficīts tiek aplēsts, pamatojoties uz slimnīcas darbības revīziju un provizorisko rezultātu par gada pirmajiem deviņiem mēnešiem. Sešu mēnešu laikā no finanšu gada beigām (citiem vārdiem, līdz jūnija beigām) katras IRIS slimnīcas pilnsapulce apstiprina slimnīcas finanšu pārskatu un galīgo grāmatvedības deficītu. Grāmatvedības deficīta summa, kas paliek pēc īpašās subsīdijas daļas samaksāšanas, tiek likvidēta, atkarībā no līdzekļiem, kas pieejami komūnu kasēs. Šis likvidācijas process var ilgt vēl vairākus gadus, un visā pārskata periodā (no 1996. līdz 2014. gadam) IRIS slimnīcas pastāvīgi gaidīja šos komūnu maksājumus [skatīt papildu informāciju par nesamaksātajiem atlikumiem 234. apsvēruma tabulās].

2. tabula

Komūnu maksājumi IRIS slimnīcām (kurus finansē no īpašās subsīdijas)

(233)

Grāmatvedības aspektā šī īpašās subsīdijas daļa dažus gadus tika tieši ieskaitīta slimnīcas rezultātā (tādējādi samazinot atlikušo deficītu), bet citus gadus šī summa tika ņemta vērā kā deficīta kompensācija (citiem vārdiem, rezultāta sadalījumā). Turklāt CHU Saint-Pierre tika pārmests grāmatvedības kavējums 2004. gadā, jo tai piešķirtā īpašās subsīdijas daļa tika reģistrēta tikai nākamā gada uzskaitē. Tas izskaidro, kādēļ īpašās subsīdijas kopsumma piecām IRIS slimnīcām 2004. gadā sasniedza tikai EUR 8 867 072, bet 2005. gadā – EUR 11 132 928, proti, kopā 20 miljonus euro (jeb 10 miljonus euro gadā, kā bija paredzēts). Neraugoties uz atšķirībām grāmatvedības uzskaitē, šiem maksājumiem pamatā vienmēr bija princips par ātru (un parasti daļēju) deficīta kompensācijas nodrošināšanu, neradot kompensācijas pārmaksu (skatīt šīs iedaļas turpmāko daļu).

(234)

Turpmāk 3.–7. tabula par katru no piecām IRIS slimnīcām raksturo katrā gadā reģistrēto grāmatvedības deficītu (kopā šis deficīts par 1996.–2014. gadu sasniedza gandrīz 250 miljonus euro) un maksājumus, ko katrā gadā veica komūnas (šie maksājumi var attiekties uz iepriekšējo gadu deficītu). 3.–7. tabula norāda datumus (proti, gadus), kuros komūnas veica maksājumus ar mērķi kompensēt dažādu IRIS slimnīcu deficītu, bet nenorāda gadus, uz kuriem minētie maksājumi attiecas (272). Tādējādi šīs tabulas ilustrē deficīta uzkrāšanos laikā no 1996. līdz 2002. gadam un komūnu maksājumu kavēšanos. Turklāt ir skaidrs, ka 1996.–2014. gadā dažādas attiecīgās komūnas regulāri bija parādā IRIS slimnīcām ievērojamas summas kā deficīta kompensācijas. Atlikums, kas piecām IRIS slimnīcām kopumā palika nesamaksāts līdz 2014. gada beigām, pārsniedza 15 miljonus euro. Tādējādi jāuzsver, ka gadījumos, kad IRIS slimnīcas strādāja ar peļņu, tā netika sadalīta un tika izmantota iepriekšējā vai nākamā deficīta segšanai, tā samazinot komūnu maksājamās summas. Visbeidzot, no šīm tabulām arī skaidri izriet, kā apgalvo Beļģijas iestādes [skatīt 89. apsvērumu] un atšķirībā no sūdzības iesniedzēju sacītā, ka neeksistē nekāds avansu maksājumu mehānisms [skatīt 55. apsvērums]. Faktiski komūnu maksājumi tika veikti ar ievērojamu aizkavēšanos, salīdzinot ar brīdi, kad šis deficīts tika reģistrēts un kļuva piemērojams pienākums, kas paredzēts IRIS slimnīcu statūtu 46. pantā. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka deficīta kompensācijas par VTNP un saistīto darbību izpildi izmaksāšanas datums būtu radījis priekšrocības IRIS slimnīcām.

3. tabula

Deficīta maksājumu datumi un nesamaksātie atlikumi par slimnīcu CHU Saint-Pierre

4. tabula

Deficīta maksājumu datumi un nesamaksātie atlikumi par slimnīcu CHU Brugmann  (273)

5. tabula

Deficīta maksājumu datumi un nesamaksātie atlikumi par slimnīcu HUDERF

6. tabula

Deficīta maksājumu datumi un nesamaksātie atlikumi par slimnīcu Institut Bordet

7. tabula

Deficīta maksājumu datumi un nesamaksātie atlikumi par slimnīcu HIS  (274)

(235)

Praksē deficīta kompensēšana saskaņā ar IRIS slimnīcu statūtu 46. pantu ir primāra, salīdzinot ar deficīta kompensēšanu saskaņā ar LCH 109. pantu. Faktiski pēc tam, kad federālais sabiedrības veselības ministrs ir noteicis deficītu saskaņā ar LCH 109. pantu [skatīt 47. apsvērumu], komūnai tiek nosūtīta vēstule un tās banka saņem rīkojumu nekavējoties izmaksāt šo summu attiecīgai slimnīcai, ņemot vērā iespējamos deficīta kompensācijas maksājumus, kurus attiecīgā komūna jau samaksājusi šai slimnīcai saskaņā ar tās statūtu 46. pantu. Turklāt komūnas un IRIS slimnīcas ir vienojušās, ka slimnīcas nekavējoties atmaksās komūnām summas, kas tām izmaksātas saskaņā ar LCH 109. pantu, lai novērstu jebkādu dubultu minētā deficīta samaksu. Šajā jomā Komisija ir saņēmusi no Belfius, komūnu bankas, vēstuli un tabulu, kas apstiprina, ka šīs kompensācijas par katru gadu un par visām piecām IRIS slimnīcām ir veiktas nekavējoties, tādēļ ir izslēgta jebkāda dubulta deficīta samaksa. Turpmāk 8. tabula sniedz pilnīgu pārskatu par visām summām, kas kompensē “deficītu saskaņā ar LCH 109. pantu” un ko komūnas izmaksājušas IRIS slimnīcām, bet kas nekavējoties atmaksātas, tādējādi neitralizējot šīs transakcijas. Tādējādi IRIS slimnīcas nav guvušas nekādas priekšrocības no šiem maksājumiem saskaņā ar LCH 109. pantu, un vienīgi deficīta kompensācija saskaņā ar IRIS statūtu 46. pantu ir būtiska turpmākā novērtējumā šā lēmuma kontekstā. 8. tabulā ir iekļauti tikai maksājumi līdz 2006. finanšu gadam, jo tas pašlaik ir pēdējais gads, par kuru deficītu saskaņā ar LCH 109. pantu ir noteicis Federālais sabiedrības veselības valsts dienests. Tā ilustrē lielo kavēšanos, kas praksē raksturīga šā deficīta kompensācijas maksājumiem saskaņā ar LCH 109. panta mehānismu, un arī izskaidro, kādēļ IRIS slimnīcas to neizmanto (toties nekavējoties atmaksā minēto kompensāciju pēc tās saņemšanas). Būtībā kompensēšana saskaņā ar IRIS slimnīcu statūtu 46. pantu ir daudz ātrāks mehānisms [jo īpaši pēc tam, kad tika ieviestas īpašās subsīdijas komūnām, skatīt 232. apsvērumu] nekā LCH 109. panta mehānisms. Turklāt deficīta segšana saskaņā ar IRIS slimnīcu statūtu 46. pantu ir nozīmīgāka nekā daļējā deficīta segšana, kas paredzēta LCH 109. pantā [skatīt 47. un 48. apsvērumu], jo kompensē visu grāmatvedības deficītu, ko reģistrējušas IRIS slimnīcas. Visu šo iemeslu dēļ novērtējums saistībā ar šo lēmumu pievēršas tikai kompensēšanas mehānismam saskaņā ar 46. pantu un netiecas papildus novērtēt arī deficīta kompensēšanas mehānismu saskaņā ar LCH 109. pantu, atšķirībā no atceltā Komisijas 2009. gada lēmuma, kas vērtēja LCH 109. panta mehānismu.

8. tabula

Pilnīgs pārskats par deficīta summām saskaņā ar LCH 109. pantu  (275) , kas izmaksātas un nekavējoties atmaksātas (situācija 2015. gada 9. novembrī)

(236)

Komisija arī vērtēja, vai 1996.–2014. gadā (276) IRIS slimnīcas faktiski saņēma kompensācijas pārmaksu. Saistībā ar apvienošanos, kas notika 1999. gada 1. jūlijā [skatīt arī 28. apsvērumu], un ilgo laikposmu, kas ir pagājis, kompensācijas pārmaksas analīzē nav iespējams iekļaut 1996.–1998. gadu attiecībā uz CHU Brugmann, jo attiecīgie arhīvi nav atrodami. Tā paša iemesla dēļ attiecībā uz HIS šādu analīzi par 1996.–1998. gadu ir iespējams veikt tikai apkopotā veidā. Saistībā ar to jāuzsver arī, ka Beļģijas iestādes ir iesniegušas visu noderīgo grāmatvedības informāciju par IRIS slimnīcām, kā arī par komūnu veiktajiem deficīta maksājumiem, ciktāl šie dati bija pieejami. Būtībā līdz 2005. gada VTNP lēmuma spēkā stāšanās dienai 2005. gada 19. decembrī, dalībvalstīm bija tikai pienākums saglabāt šo informāciju Komisijai pieejamu piecus gadus (277) (nevis desmit gadus, kā paredz 2005. un 2012. gada VTNP lēmumi (278)). Kaut arī pirmais Komisijas informācijas pieprasījums tika nosūtīts tikai 2006. gada 22. martā, Beļģijas iestādes tomēr spēja iesniegt datus, sākot no 1996. gada attiecībā uz CHU Saint-Pierre, HUDERF un Institut Bordet un sākot no 1999. gada attiecībā uz HIS (un apkopotus datus par 1996.–1998. gadu) un CHU Brugmann.

(237)

Komisija vērtēja, vai komūnu veiktie deficīta kompensēšanas maksājumi par attiecīgo gadu (izmantojot FRBRTC finansējumu un Briseles galvaspilsētas reģiona īpašās subsīdijas, kā arī pašu līdzekļus) pārsniedza konkrētā gada grāmatvedības deficītu. Saistībā ar to Komisija atgādina, ka IRIS slimnīcas saņēma kompensāciju tikai par deficītu, kas reģistrēts, izpildot VTNP un vairākas ierobežotas saistītās darbības. Turpmāk 9.–13. tabulā ir izklāstīti dati par katru IRIS slimnīcu. Tomēr ir svarīgi paturēt prātā, ka šīs tabulas nesniedz priekšstatu par to, kurā brīdī komūna (daļēji) kompensēja deficītu. Būtībā iepriekšējā 3.–7. tabulā [skatīt 234. apsvērumu] ir norādīti gadi, kuros komūnas veica maksājumus, lai IRIS slimnīcām kompensētu deficītu. 9.–13. tabula raksturo tikai summas, kuras komūnas izmaksāja IRIS slimnīcām (parasti vairākos maksājumos), lai kompensētu kāda konkrēta gada deficītu, nenorādot, kurā brīdī šīs summas tika faktiski samaksātas. Ja 9.–13. tabula tika sagatavota tā, lai varētu noteikt, vai bija kāda iespējama kompensācijas pārmaksa par konkrēto gadu, praksē neviena no IRIS slimnīcām atsevišķi nekad nesaņēma faktisku kompensācijas pārmaksu, kā turpmāk skaidrots [skatīt 238. apsvērumu].

(238)

Kā turpmāk skaidrots šajās tabulās, grāmatvedības deficīta salīdzinājums ar kompensāciju, kas izmaksāta par konkrēto gadu, liecina ne vairāk kā tikai par dažiem (279) tehniskas kompensācijas pārmaksas gadījumiem, apskatot attiecīgo gadu atsevišķi. Tomēr no 234. apsvēruma 3.–7. tabulas nepārprotami izriet, ka praksē neviena IRIS slimnīca nekad nesaņēma faktisku kompensācijas pārmaksu, ņemot vērā to, ka analizējamā periodā (1996.–2014. gadā) municipalitātes regulāri bija parādā IRIS slimnīcām ievērojamas summas kā deficīta kompensāciju. Tehniskās kompensācijas pārmaksas varēja izskaidrot ar komūnas vēlmi konkrētā gadā ne tikai segt grāmatvedības deficītu par minēto gadu, bet arī panākt nokavēto attiecībā uz iepriekšējo gadu deficīta segšanu. Pat ja šī motivācija nav pierādāma, ir tiesa, ka katrā gadā, kad IRIS slimnīcas saņēma maksājumus, kas, apskatot minēto gadu atsevišķi, tehniski bija līdzvērtīgi kompensācijas pārmaksai par VTNP un ierobežotām saistītām darbībām, kas veiktas attiecīgajā gadā, vispārīgi vērtējot, saņēmēja IRIS slimnīca faktiski saņēma nepietiekamu kompensāciju par to pašu VTNP un ierobežotajām saistītajām darbībām, ko tā īstenoja iepriekšējos gados un kārtējā gadā (280).

(239)

Attiecībā uz CHU Saint-Pierre no turpmākās 9. tabulas izriet, ka, apskatot katru gadu atsevišķi, tehniskā kompensācijas pārmaksa 1996., 1997. un 2012. gadā bija ierobežota. Jebkurā gadījumā šīs kompensācijas pārmaksas bija mazākas par 1,5 % no kompensācijas, kuru piešķīra par attiecīgo gadu, tādēļ tās varēja pārcelt uz nākamo gadu, kā paredzēts VTNP lēmumā (281). Tomēr praksē, kā iepriekš apliecināja 3. tabula [skatīt 3. tabulu 234. apsvērumā], CHU Saint-Pierre 1996.–2014. gadā regulāri saņēma nepietiekamu kompensāciju un komūna tai visu laiku bija parādā. 1996.–2014. gadā šis kompensācijas iztrūkums veidoja EUR 3 666 541. Izpildot pienākumu, kuru attiecīgajām komūnām uzdeva IRIS slimnīcu statūtu 46. pants, vēlāk tām tomēr bija jākompensē šis atlikušais grāmatvedības deficīts (282).

9. tabula

Grāmatvedības deficīts un kompensācija, kas piešķirta CHU Saint-Pierre

(240)

Kā iepriekš skaidrots [skatīt 236. apsvērumu], kompensācijas pārmaksas esamības analīzi par 1996.–1998. gadu attiecībā uz Iris Sud (HIS) slimnīcām nebija iespējams veikt atsevišķi, jo trūka nepieciešamo datu. Tomēr Beļģijas iestādes spēja atrast apkopotās summas par šo periodu, kura laikā HIS vēl sastāvēja no četrām patstāvīgām slimnīcām. Minēto trīs gadu laikā vairākas HIS slimnīcas cieta zaudējumus, kopsummā par EUR 2 622 714, bet citas slimnīcas guva peļņu, kas kopā sasniedza EUR 703 624. Zaudējumus pilnībā sedza atbalsts no FRBRTC līdzekļiem, kas tika piešķirti komūnai. Peļņa tika pārcelta uz nākamo gadu, un tas izskaidro, kādēļ 1999. gadā reģistrētā deficīta kompensācija tikai daļēji sedza šo deficītu. Atlikušais deficīts tika kompensēts no nesadalītās peļņas par 1996.–1998. gadu. 10 tabula parāda arī to, ka, izņemot ļoti nelielas tehniskas kompensācijas pārmaksas 2000., 2010., 2011., 2013. un 2014. gadā (katrā no šiem gadījumiem ne vairāk par 0,12 % kompensācijas, kas piešķirta par šiem gadiem), HIS katru gadu saņēma nepietiekamu kompensāciju. Minētais kompensācijas iztrūkums kopā sasniedza vairāk nekā 9 miljonus euro par 1999.–2014. gadu.

10. tabula

Grāmatvedības deficīts un kompensācija, kas piešķirta HIS

(241)

Attiecībā uz HUDERF turpmāk 11. tabula liecina par ļoti nelielām tehniskām kompensācijas pārmaksām 1998., 2002. un 2007. gadā (katrā no šiem gadījumiem mazāk par 0,15 % kompensācijas, kas piešķirta par attiecīgo gadu). 2013. gadā tika reģistrēta nedaudz lielāka tehniska kompensācijas pārmaksa (gandrīz 17 % kompensācijas, kas piešķirta par attiecīgo gadu). Tomēr, kaut arī saņemtā kompensācija jau 2010. un 2011. gadā bija kopumā nepietiekama, HUDERF vispārīgi nonāca tādā pašā situācijā arī 2013. gadā attiecībā uz VTNP un saistītajām darbībām, kuras bija veiktas līdz tam. Attiecībā uz visu 1996.–2014. gada periodu kopējais faktiskais kompensācijas iztrūkums pārsniedza EUR 700 000. Turklāt, kā iepriekš tika pierādīts [skatīt 5. tabulu 234. apsvērumā], praksē HUDERF nevienā brīdī neatradās faktiskas kompensācijas pārmaksas stāvoklī, kad tam būtu pienākums (daļēji) atmaksāt deficīta kompensāciju. Faktiski tas pastāvīgi atradās nepietiekamas kompensētības stāvoklī, un komūna tam visu laiku bija parādā visā 1996.–2014. gada periodā.

11. tabula

Grāmatvedības deficīts un kompensācija, kas piešķirta HUDERF

(242)

Attiecībā uz Institut Bordet grāmatvedības rezultāti laikā no 1996. līdz 2001. gadam bija pozitīvi, un tādēļ attiecībā uz šiem gadiem komūna nekādi neiejaucās. Tomēr no 2002. gada grāmatvedības rezultāts kļuva negatīvs, tādēļ tika veikti maksājumi, lai kompensētu deficītu. Turpmāk 12. tabula liecina par nelielu tehnisku kompensācijas pārmaksu 2005. un 2011. gadā (proti, attiecīgi mazāk par 4 % un 0,5 % no kompensācijas, kas piešķirta par šiem gadiem). Šķiet, ka 2009. gadā radās būtiska tehniska kompensācijas pārmaksa aptuveni EUR 580 000 apmērā (proti, gandrīz 46 % no kompensācijas, kas piešķirta par attiecīgo gadu). Tomēr 2008. gadā tika reģistrēta nepietiekama kompensācija aptuveni EUR 533 000apmērā (apkopotā veidā gandrīz EUR 505 000). Tas radīja tikai apkopotu tehnisku kompensācijas pārmaksu kopumā EUR 73 702 apmērā (mazāk par 6 % no kompensācijas, kas piešķirta par 2009. gadu), un to varēja pārcelt uz 2010. gadu (284) (toties par 2010. gadu vēl joprojām nav piešķirta nekāda kompensācija). Turklāt visos izvērtētajos gados Institut Bordet visu laiku gaidīja reģistrētā deficīta kompensāciju [skatīt 6. tabulu 234. apsvērumā]. 2009. gadā komūna bija parādā Institut Bordet aptuveni 3 miljonus euro. Attiecībā uz visu 1996.–2014. gada periodu kopējais faktiskais kompensācijas iztrūkums pārsniedza 2,4 miljonus euro. Kā skaidrots 234. apsvērumā, 1996.–2001. gadā gūtā peļņa samazināja atlikumu, kas pienācās no komūnas, jo šis atlikums tika atskaitīts no peļņas pirms tās iegrāmatošanas.