(1)

Eiropas Savienība bērnu tiesību aizsardzības veicināšanu ir izvirzījusi par vienu no saviem mērķiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā. Pasākumi bērnu aizsardzībai pret nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu ir minētās politikas būtiska sastāvdaļa.

(2)

Padome ir pieņēmusi Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (2) (“Briseles IIa regula”), kuras mērķis ir aizsargāt bērnus no nelabvēlīgās ietekmes, ko rada nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, un izveidot procedūras, ar kurām paredzēts nodrošināt viņu ātru atpakaļatdošanu viņu pastāvīgās dzīvesvietas valstī, kā arī nodrošināt saskarsmes tiesību un aizgādības tiesību aizsardzību.

(3)

Briseles IIa regula papildina un pastiprina 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (“1980. gada Hāgas konvencija”), kas starptautiskā mērogā izveido saistību un sadarbības sistēmu attiecībās starp līgumslēdzējām valstīm un starp centrālajām iestādēm un kas tiecas nodrošināt nelikumīgi aizvestu vai aizturētu bērnu ātru atgriešanu.

(4)

Visas Savienības dalībvalstis ir 1980. gada Hāgas konvencijas dalībvalstis.

(5)

Savienība mudina trešās valstis pievienoties 1980. gada Hāgas konvencijai un atbalsta 1980. gada Hāgas konvencijas pareizu īstenošanu, kopā ar dalībvalstīm citstarp piedaloties speciālajās komisijās, kuras regulāri organizē Hāgas Starptautisko privāttiesību konference.

(6)

Kopīgu tiesisko regulējumu, kas piemērojams attiecībās starp Savienības dalībvalstīm un trešām valstīm, varētu uzskatīt par vislabāko risinājumu sensitīvos starptautiskās bērnu nolaupīšanas gadījumos.

(7)

1980. gada Hāgas konvencijā ir noteikts, ka to piemēro attiecībās starp valsti, kas tai pievienojas, un konvencijas dalībvalstīm, kuras ir deklarējušas, ka akceptē šo pievienošanos.

(8)

1980. gada Hāgas konvencija neļauj reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām, piemēram, Savienībai, kļūt par tās dalībnieci. Tādēļ Savienība konvencijai nevar pievienoties, un tā nevar arī deponēt deklarāciju, ar ko tā akceptē attiecīgas valsts pievienošanos.

(9)

Ievērojot Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu 1/13, 1980. gada Hāgas konvencijā paredzētās akceptēšanas deklarācijas ietilpst Savienības ekskluzīvajā ārējā kompetencē.

(10)

Korejas Republika savu instrumentu par pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai deponēja 2012. gada 13. decembrī. 1980. gada Hāgas konvencija Korejas Republikā stājās spēkā 2013. gada 1. martā.

(11)

Vairākas dalībvalstis jau ir akceptējušas Korejas Republikas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Pēc Korejas Republikas stāvokļa novērtēšanas tika secināts, ka tās dalībvalstis, kuras vēl nav akceptējušas Korejas Republikas pievienošanos, var Savienības interesēs to akceptēt saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumiem.

(12)

Tādēļ dalībvalstīm, kuras vēl nav akceptējušas Korejas Republikas pievienošanos, vajadzētu tikt pilnvarotām saskaņā ar šajā lēmumā izklāstītajiem noteikumiem deponēt savas deklarācijas, ar ko tās Savienības interesēs akceptē Korejas Republikas pievienošanos. Čehijas Republikai, Īrijai un Lietuvas Republikai, kas jau ir akceptējušas Korejas Republikas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai, nebūtu jādeponē jaunas deklarācijas par akceptēšanu, jo saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām pašreizējās deklarācijas paliek spēkā.

(13)

Apvienotajai Karalistei un Īrijai ir saistoša Briseles IIa regula, un tās piedalās šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā.

(14)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro,