17.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 344/100

(1)

Eiropas Savienības Tiesa savā 2015. gada 6. oktobra spriedumā lietā C-362/14 Maximillian Schrems pret Data Protection Commissioner  (2) konstatēja, ka, pieņemot 3. pantu Lēmumā 2000/520/EK (3), Komisija ir pārsniegusi pilnvaras, kas tai piešķirtas saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 25. panta 6. punktu, kurš jālasa, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, un atzina minētā lēmuma 3. pantu par spēkā neesošu.

(2)

Lēmuma 2000/520/EK 3. panta 1. punkta pirmā daļa paredz ierobežojošus nosacījumus, kādos valstu uzraudzības iestādes varētu nolemt apturēt datu plūsmu uz ASV organizāciju, kas pati ir apliecinājusi, ka tā stingri ievēro atbilstīgi visbiežāk uzdotajiem jautājumiem īstenotos principus, neatkarīgi no Komisijas konstatējuma par aizsardzības līmeņa pietiekamību.

(3)

Tiesa savā Schrems spriedumā precizēja, ka valsts uzraudzības iestādes ir kompetentas uzraudzīt personas datu pārsūtīšanu uz trešo valsti, par kuru ir pieņemts Komisijas lēmums par aizsardzības līmeņa pietiekamību, un ka Komisijai nav tiesību ierobežot šo iestāžu pilnvaras, kuras tām piešķirtas saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 28. pantu. Saskaņā ar šo pantu minētajām iestādēm ir jo īpaši izmeklēšanas pilnvaras, tādas kā, piemēram, pilnvaras ievākt tās uzraudzības pienākumu izpildei visu vajadzīgo informāciju, efektīvas iejaukšanās pilnvaras, tādas kā, piemēram, noteikt pagaidu vai galīgu aizliegumu datu apstrādei, un pilnvaras uzsākt procesuālas darbības (4).

(4)

Tajā pašā spriedumā Tiesa atgādināja, ka saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 25. panta 6. punkta otro daļu dalībvalstis un to iestādes veic nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu Savienības iestāžu tiesību aktus, jo tie principā tiek uzskatīti par likumīgiem un attiecīgi paredz tiesiskās sekas līdz brīdim, kad tiek atcelti, anulēti saskaņā ar prasību atcelt tiesību aktu vai pasludināti par spēkā neesošiem pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu vai iebildes par prettiesiskumu.

(5)

Mutatis mutandis Komisijas lēmums, kas pieņemts saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 26. panta 4. punktu, ir saistošs visām dalībvalstu iestādēm, kurām tas ir adresēts, tostarp to neatkarīgajām uzraudzības iestādēm, uz ko šis lēmums attiecas, ciktāl tā rezultātā tiek atzīts, ka pārsūtīšana, kas notiek, pamatojoties uz šajā direktīvā ietvertajām līguma standartklauzulām, sniedz pietiekamu aizsardzības līmeni, kāds pieprasīts minētās direktīvas 26. panta 2. punktā. Tas neliedz valsts uzraudzības iestādei īstenot tās pilnvaras pārraudzīt datu plūsmas, tostarp pilnvaras apturēt vai aizliegt personas datu pārsūtīšanu, ja tā konstatē, ka pārsūtīšana notiek, pārkāpjot ES vai valsts datu aizsardzības tiesību aktus, piemēram, ja datu saņēmējs neievēro līguma standartklauzulas.

(6)

Komisijas Lēmumos 2001/497/EK (5) un 2010/87/ES (6) ir noteikti valsts uzraudzības iestāžu pilnvaru ierobežojumi, kas ir salīdzināmi ar Lēmuma 2000/520/EK 3. panta 1. punkta pirmo daļu, kuru Tiesa atzina par spēkā neesošu.

(7)

Ņemot vērā Schrems spriedumu un saskaņā ar Līguma 266. pantu šajos lēmumos iekļautie noteikumi, kas ierobežo valsts uzraudzības iestāžu pilnvaras, būtu jāaizstāj.

(8)

Lai sekmētu pašlaik spēkā esošo lēmumu par līguma standartklauzulām darbības efektīvu uzraudzību, dalībvalstīm būtu jāinformē Komisija par valsts uzraudzības iestāžu veiktajām attiecīgajām darbībām.

(9)

Indivīdu aizsardzības darba grupa attiecībā uz personas datu apstrādi, kas ir izveidota ar Direktīvas 95/46/EK 29. pantu, ir sniegusi atzinumu, un tas ir ņemts vērā šā lēmuma sagatavošanā.

(10)

Šajā lēmumā paredzētie pasākumi atbilst atzinumam, ko sniegusi komiteja, kas izveidota saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 31. panta 1. punktu.

(11)

Tādēļ attiecīgi būtu jāgroza Lēmumi 2001/497/EK un 2010/87/ES,