12.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 187/16

(1)

Eiropas Komisija (turpmāk “Komisija”) 2011. gada 28. novembra un 2012. gada 27. februāra vēstulē lūdza Vāciju sniegt papildu informāciju saistībā ar 2010. gada ziņojumu par valsts atbalstu lauksaimniecības nozarē, ko Vācija bija iesniegusi atbilstīgi Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2) 26. pantam. Uz Komisijas jautājumiem Vācija atbildēja 2012. gada 16. janvāra un 27. aprīļa vēstulēs. Ņemot vērā Vācijas atbildes, izrādījās, ka Vācija bija piešķīrusi finansiālu atbalstu savai piena nozarei, pamatojoties uz 1952. gada Likumu par piena, piena produktu un tauku apriti (Gesetz über den Verkehr mit Milch, Milcherzeugnissen und Fetten) (turpmāk “Likums par pienu un taukiem”).

(2)

Komisija 2012. gada 2. oktobra vēstulē informēja Vāciju, ka attiecīgie pasākumi ir reģistrēti kā nepaziņots atbalsts ar numuru SA.35484 (2012/NN). Papildu informāciju Vācija sniedza 2012. gada 16. novembra, 2013. gada 7., 8., 11., 13., 14., 15. un 19. februāra, 21. marta, 8. aprīļa, 28. maija, 10. un 25. jūnija un 2. jūlija vēstulēs.

(3)

Komisija 2013. gada 17. jūlija vēstulē (C(2013) 4457 final) paziņoja Vācijai savu lēmumu sākt Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 108. panta 2. punktā (3) paredzēto procedūru attiecībā uz konkrētiem apakšpasākumiem, kas veikti saskaņā ar Likumu par pienu un taukiem (turpmāk “lēmums sākt procedūru”). Tajā pašā vēstulē Komisija atzina, ka pārējie apakšpasākumi, kas veikti laikā no 2001. gada 28. novembra līdz 2006. gada 31. decembrim vai laikā no 2007. gada 1. janvāra, vai abos laikposmos, ir saderīgi ar iekšējo tirgu vai nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, vai ka tiem nav piemērojami valsts atbalsta noteikumi.

(4)

Attiecībā uz apakšpasākumiem, uz kuriem attiecas šis lēmums, proti, vispārīgiem kontroles apakšpasākumiem veselības aprūpes jomā, kas lēmumā sākt procedūru minēti kā piesārņotāju uzraudzības apakšpasākumi (4), proti, BW 9, BY 5, HE 8, NI 2, NW 1, RP 3, SL 4 un TH 8 (turpmāk “apakšpasākumi”), Komisija norādīja, ka minētajiem apakšpasākumiem piemita visas valsts atbalsta īpašības, un pieprasīja Vācijai sniegt savas piezīmes, kā arī sniegt visu informāciju, kas var būt noderīga atbalsta novērtēšanai laikposmā no 2001. gada 28. novembra.

(5)

Vācija 2013. gada 20. septembra vēstulē iesniedza piezīmes par lēmumu sākt procedūru.

(6)

Lēmums sākt procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (5). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt piezīmes viena mēneša laikā. Komisija par 4. apsvērumā minētajiem apakšpasākumiem saņēma 10 piezīmes no ieinteresētajām personām. Saņemtās piezīmes tika nosūtītas Vācijai 2014. gada 27. februāra, 3. marta un 3. oktobra vēstulēs. Vācija uz šīm piezīmēm neatbildēja.

(7)

Likums par pienu un taukiem ir Vācijas federālais likums, kas stājās spēkā 1952. gadā. Tajā paredzēts apakšpasākumu tiesiskais regulējums, un tam ir neierobežots darbības laiks.

(8)

Likuma par pienu un taukiem 22. panta 1. punktā ir paredzēts pilnvarojums Vācijas federālajām zemēm (turpmāk “federālās zemes”) iekasēt piena nodevu no pienotavām, pamatojoties uz tām piegādāto piena daudzumu.

(9)

Likuma par pienu un taukiem 22. panta 2. punktā ir paredzēts, ka ieņēmumus no piena nodevas izmanto tikai:

(10)

Likuma par pienu un taukiem 22. panta 2.a punktā ir paredzēts, ka, atkāpjoties no 2. punkta, ieņēmumus no piena nodevas var izmantot arī, lai:

(11)

Federālajās zemēs Bādene-Virtemberga, Bavārija, Hesene, Lejassaksija, Ziemeļreina-Vestfālene, Reinzeme-Pfalca, Zāra un Tīringene piena nodevu izmantoja, lai finansētu 4. apsvērumā minētos apakšpasākumus.

(12)

Apakšpasākumi ietver kontroles pasākumus saistībā ar dažādiem piesārņotājiem pienā un piena produktos, un tie ir dioksīns, polihlorbifenili (PHB), aflatoksīns, mazgāšanas līdzekļi, pesticīdi un polihlorēts ūdeņradis, kas var būt kaitīgi cilvēka veselībai. Kontroles pasākumus veica īpašas kontroles iestādes, kurām šos uzdevumus uzticēja atbildīgās valsts iestādes federālajās zemēs, kuros apakšpasākumi tika veikti. Kontroles paraugus ņēma no transportlīdzekļiem, ar ko pārvadāja pienu, turklāt paraugi tika ņemti izlases veidā un anonīmi. Kontroles pasākumu mērķis bija apsekot piesārņotāju klātbūtni pienā, lai novērstu apdraudējumus cilvēku veselībai un lai aizsargātu patērētājus. Šīs darbības šajā lēmumā minētas kā “piesārņotāju uzraudzība”. Laikposmā no 2001. līdz 2011. gadam šo darbību kopējais budžets (kopā visās federālajās zemēs, kurās tika veikti apakšpasākumi) bija aptuveni EUR 9 miljoni.

(13)

Saskaņā ar Komisijas veikto novērtējumu lēmumā sākt procedūru Vācija nebija norādījusi nedz valsts, nedz arī Savienības tiesību aktu noteikumus, kas attaisnotu to, ka piesārņotāju uzraudzība netiek klasificēta kā valsts atbalsts. Turklāt Komisijai radās šaubas par to, vai apakšpasākumi neradīja priekšrocību pienotavām, jo Komisija uzskatīja, ka kontroles pasākumu mērķis ir nodrošināt piena produktu kvalitāti un tādēļ izmaksas, kas rodas, veicot šādus kontroles pasākumus, parasti jāsedz attiecīgajiem piena nozares uzņēmumiem. Komisija arī pauda bažas par to, ka attiecīgie kvalitātes kontroles pasākumi tiek veikti regulāri.

(14)

Vācija izklāstīja piesārņotāju uzraudzības juridisko pamatu. To veidoja divi noteikumu kopumi. Pirmais tiesību normu kopums reglamentēja kontroles pasākumu veikšanu saistībā ar piesārņotāju uzraudzību. Tas ietvēra noteikumus par metodisko sagatavošanās darbu un kontroles pasākumu grafika izstrādi, paraugu ņemšanas kārtību, testēšanas metodi, kā arī par rezultātu izmantošanu. Minētās darbības būtībā reglamentēja pārtikas nekaitīguma tiesību akti.

(15)

Otrais tiesību normu kopums attiecās uz minēto darbību finansēšanu. Kā paskaidrots lēmumā sākt procedūru, minētās darbības tika finansētas no piena nodevas, ko maksāja pienotavas. Juridiskais pamats bija Likuma par pienu un taukiem 22. panta 2. punkts. Reģionālā līmenī bija spēkā papildu īstenošanas noteikumi, tostarp budžeta noteikumi.

(16)

Vācija sniedza pārskatu par piemērojamajiem tiesību aktiem pārtikas nekaitīguma jomā.

(17)

Vācija iesniedza statistiku par pārtikas nekaitīguma oficiālo kontroli, atlieku kontroli un piesārņotāju uzraudzību, kā arī to iestāžu sarakstu, kuras atbildīgas par minēto kontroles pasākumu veikšanu.

(18)

Būtiskākā piezīme, ko sniedza Vācija, bija, ka piesārņotāju uzraudzība ir papildu komponents oficiālās pārtikas nekaitīguma uzraudzības sistēmā un nenodrošina nekādas priekšrocības pienotavām. Šai sakarā Vācija sniedza turpmāk izklāstīto skaidrojumu.

(19)

Piesārņotāju uzraudzība tika uzskatīta par papildu komponentu oficiālās pārtikas nekaitīguma uzraudzības sistēmā, kas bija izveidota saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem un bija paredzēta uz prevenciju un veselības aprūpi vērstai patērētāju aizsardzībai, kā arī uz risku balstītai krīzes pārvaldībai.

(20)

Piesārņotāju uzraudzību nevarēja uzskatīt par regulāru kontroli. Kontroles pasākumus piesārņotāju uzraudzības ietvaros veica, izmantojot paraugus, ko ņēma pēc tam, kad pienu bija savākuši piena pārvadāšanas transportlīdzekļi. Paraugu ņemšanas grafiku izstrādāja īpašas kontroles iestādes, kurām šis uzdevums bija oficiāli uzticēts. Ieceltās iestādes noteica, no kuriem transportlīdzekļiem un kad paraugi tiks ņemti un cik ilgi notiks kontroles pasākumi. Ieceltās iestādes arī noteica analizējamos piesārņotājus.

(21)

Nosakot kontroles grafiku un analizējamos piesārņotājus, ieceltās iestādes pamatojās uz iepriekš veikto analīzi, iepriekš iegūtajiem rezultātiem, esošajiem veselības un pārtikas nekaitīguma apdraudējumiem, reģionālajām īpatnībām, vides aspektiem, negadījumiem un citiem līdzīgiem apsvērumiem. Kontroles grafiks un piesārņotāji varēja atšķirties atkarībā no reģiona, turklāt tos periodiski varēja mainīt. Ne visi piesārņotāji, kuriem bija noteiktas juridiski saistošas robežvērtības, tika kontrolēti. Taču kontrolei varēja tikt pakļauti citi piesārņotāji, uz kuriem neattiecās juridiski saistošās robežvērtības, taču kuri, pamatojoties uz analīzi, tika uzskatīti par tādiem, kas var radīt apdraudējumus veselībai. Tādēļ kontroles pasākumi laika gaitā bija vērsti uz dažādām prioritātēm – dažos gadījumos vispirms tika veikta radioaktīvo piesārņotāju kontrole, citos gadījumos tika kontrolēts aflatoksīns vai dioksīns; pastāvēja arī iespēja veikt kontroli atbilstīgi reģionālajām prioritātēm.

(22)

Šo kontroles pasākumu laikā gūtā informācija tika izmantota, lai noteiktu konkrētā piena ražošanas reģiona statusu saistībā ar tādu konkrētu piesārņotāju ietekmi attiecīgajā reģionā, kas rada veselības apdraudējumus. Šo informāciju pēc tam izmantoja kompetentās valsts iestādes, lai veiktu preventīvus pasākumus veselības jomā oficiālo pārtikas nekaitīguma un veselības kontroles, likumdošanas pasākumu, informācijas izplatīšanas un citu pasākumu veidā. Šāda veida kontrole ietilpst sistēmā, kas noteikta Regulas (EK) Nr. 178/2002 17. panta 2. punktā, proti, “darbojas oficiālas kontroles sistēma un tiek veiktas citas apstākļiem atbilstīgas darbības, tostarp sabiedrības informēšana par pārtikas un barības nekaitīgumu un risku, pārtikas un barības nekaitīguma uzraudzību, un citas uzraudzības darbības, kas skar visus ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmus”.

(23)

Jo īpaši kontroles laikā iegūtā informācija tika izmantota, lai koriģētu oficiālās kontroles plānus saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 882/2004. Visumā Regulā (EK) Nr. 178/2002 bija prasīts dalībvalstīm pārtikas nekaitīguma pasākumus balstīt uz riska novērtējumu, izmantojot objektīvu, pārredzamu un neatkarīgu zinātnisko informāciju un datus. Šī prasība bija precizēta Regulā (EK) Nr. 852/2004 un Regulā (EK) Nr. 854/2004. Rezultātus, ko ieguva, veicot piesārņotāju uzraudzību, izmantoja Vācijas kompetentās pārtikas nekaitīguma iestādes kā pamatu šādam riska novērtējumam un pasākumiem.

(24)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 178/2002 17. panta 2. punktu dalībvalstu pienākums bija veikt citas apstākļiem atbilstīgas darbības, lai garantētu pārtikas nekaitīgumu oficiālās kontroles sistēmā. Lai gan šīs darbības šajos noteikumos nebija skaidri noteiktas, Vācija apgalvoja, ka dalībvalstu iestādes, kuras veic šādas atbilstīgas kontroles darbības papildus oficiālajai kontrolei, nepārkāpa valsts atbalsta noteikumus. Pamatojoties uz šo pieeju, Vācija apgalvoja, ka piesārņotāju uzraudzība bija kontroles pasākums, kas papildināja pārtikas nekaitīguma oficiālo kontroli.

(25)

Šāda pieeja tika izmantota arī citos Savienības tiesību aktos pārtikas nekaitīguma jomā. Regulas (EK) Nr. 882/2004 3. panta 1. punkts paredzēja veikt regulāru oficiālu kontroli, savukārt šā panta 2. punkts paredzēja iespēju veikt papildu oficiālu ad hoc kontroli; minētajiem kontroles pasākumiem bija jābūt balstītiem uz risku. Šāda struktūra bija paredzēta arī Direktīvā 96/23/EK: tās 11. pantā bija paredzēta iespēja veikt papildu oficiālās izlases veida pārbaudes papildus regulārajām oficiālajām pārbaudēm. Turklāt Komisijas Ieteikumā par dioksīnu, furānu un polihlorbifenilu (PHB) klātbūtnes samazināšanu dzīvnieku barībā un pārtikā noteikti intervences līmeņi, kas bija zemāki par juridiski saistošajām robežvērtībām, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 1881/2006, un bija līdzeklis kompetentajām iestādēm un uzņēmumiem, ar ko konstatēt gadījumus, kad bija ieteicams identificēt piesārņojuma avotu un veikt pasākumus tā mazināšanai vai likvidēšanai.

(26)

Arī Savienības tiesību akti ar mērķi nodrošināt cilvēku veselības un patērētāju interešu augstu aizsardzības līmeni saistībā ar pārtiku (Regulas (EK) Nr. 178/2002 1. pants) paredzēja, ka pārtikas nekaitīguma pasākumu pamatā jābūt neatkarīgiem, objektīviem un pārredzamiem riska novērtējumiem, kas veikti, pamatojoties uz esošajiem zinātniskajiem datiem. Piesārņotāju uzraudzības rezultāti tika izmantoti kā pamats, lai nodrošinātu atbilstību principiem, kas precizēti Regulā (EK) Nr. 852/2004 un Regulā (EK) Nr. 854/2004. Turklāt saistībā ar dioksīna un polihlorbifenila kontroli Vācija atsaucas uz Komisijas Ieteikumu par dioksīnu, furānu un polihlorbifenilu (PHB) klātbūtnes samazināšanu dzīvnieku barībā un pārtikā.

(27)

Kontroles rezultātus izmantoja arī, lai noteiktu ilgtermiņa tendences, analizētu riska faktorus un iemeslus, kā arī lai uzturētu datubāzes zinātniskiem un krīzes novēršanas nolūkiem. Savāktā informācija bija noderīgs avots tālejošāku politisko un administratīvo lēmumu pieņemšanai par gadījumu izpēti un neitrālas informācijas izplatīšanu.

(28)

Paraugus kontroles veikšanai ņēma no piena bankām (vienā piena bankā ietilpst piens, ko piena pārvadāšanas transportlīdzeklis savācis no vairākiem piena ražotājiem – piena ražotāju skaits varēja atšķirties). Piena nozares uzņēmumi netika informēti nedz par paraugu ņemšanu, nedz arī par kontroles pasākumiem. Uzņēmumi netika informēti arī par kontroles rezultātiem. Tādēļ šie uzņēmumi pārbaudes neizmantoja un tās nebija lietderīgi izmantot, lai laistu savus produktus tirgū, vai kā līdzekli, ar ko nosaka produktu kvalitāti vai produktu cenu. Tikai tādā gadījumā, ja pārbaužu rezultāti parādīja, ka piesārņotāja klātbūtnes līmenis ir augsts vai ka ir sasniegtas vai pārsniegtas juridiski saistošās robežvērtības, kontroles iestādes uzsāka atsevišķu izmeklēšanu un informēja attiecīgos piena nozares uzņēmumus par šādu izmeklēšanu.

(29)

Ja piesārņotāju uzraudzības laikā ieceltā iestāde konstatēja rādītājus, kas bija augsti, taču nepārsniedza juridiski saistošās robežvērtības, tā uzsāka novērtēšanas procesu, lai noteiktu piesārņojuma avotu, un tie varēja būt dzīvnieku barība, dezinfekcijas līdzekļi, vides katastrofas vai citi. Uzņēmumam(-iem), kas radīja šo piesārņojumu, bija jāveic pasākumi, lai par saviem līdzekļiem likvidētu piesārņojuma avotu. Šāds novērtējums bija noderīgs preventīviem nolūkiem.

(30)

Ja piesārņotāju uzraudzības laikā ieceltā iestāde konstatēja rādītājus, kas pārsniedza juridiski saistošās robežvērtības, vai tādas vielas klātbūtni, kas aizliegta ar likumu, tika uzsākta visaptveroša papildu kontrole. Šādā gadījumā kompetentā iestāde piemēroja piena piegādes aizliegumu un deva rīkojumu veikt papildu pārbaudes. Piesārņotais piens tika likvidēts. Ja piesārņojuma rādītāji, kas pārsniedza juridiski saistošās robežvērtības, tika konstatēti vēlreiz, kompetentā iestāde piemēroja sankcijas saskaņā ar Vācijas administratīvajām tiesībām vai, attiecīgi, krimināltiesībām. Tādējādi piesārņotāju uzraudzība piena nozares uzņēmumiem bija pasākums, kas bija saistīts ar neitrālām (ja problēmas netika konstatētas) vai negatīvām sekām (ja tika konstatēts, ka pārsniegtas piesārņotāju juridiski saistošās robežvērtības). Piena piegādes aizliegums tika atcelts tikai tādā gadījumā, ja pārbaudes uzskatāmi parādīja, ka pienā nav piesārņotāju.

(31)

Vācija secina, ka piesārņotāju uzraudzība netika veikta piena nozares uzdevumā, bet gan bija pasākums patērētāju aizsardzībai un jo īpaši patērētāju veselības aizsardzībai. Patērētāju aizsardzība ir mērķis, kas paredzēts LESD, jo īpaši tā 4. panta 2. punktā saistībā ar 169. panta 1. punktu, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (15), jo īpaši tās 38. pantā.

(32)

Turklāt piesārņotāju uzraudzība atbilda dalībvalstu nepārprotamam pienākumam garantēt pārtikas nekaitīguma oficiālās kontroles veikšanu, un tādēļ šādu kontroles pasākumu izmaksas bija jāsedz dalībvalstij.

(33)

Vācija apgalvo, ka piena nozares uzņēmumi veica savus kontroles pasākumus, lai pārbaudītu piena atbilstību juridiski saistošajām robežvērtībām attiecībā uz piesārņotājiem. Šādu paškontroles pasākumu izmaksas sedza paši piena nozares uzņēmumi. Pienākums veikt paškontroles pasākumus izrietēja no 17. panta 1. punkta Regulā (EK) Nr. 178/2002. Piena nozares uzņēmumu pienākumi saistībā ar pārtikas nekaitīgumu attiecībā uz kaitīgajām vielām bija noteikti arī citos tiesību aktos, piemēram, Regulā (EK) Nr. 1881/2006, Regulā (EK) Nr. 396/2005 un Regulā (ES) Nr. 37/2010 (16).

(34)

Valsts līmenī nebija spēkā tiesību normas, kas paredzētu, ka piena nozares uzņēmumiem jāsedz oficiālās kontroles izmaksas, kā arī nebija noteikts pienākums maksāt šiem uzņēmumiem. Piena nozares uzņēmumiem bija jāsedz izmaksas, kas radās, veicot paškontroli par atbilstību pārtikas nekaitīguma tiesību aktiem un juridiski saistošajām piesārņotāju un atlieku robežvērtībām, kas atšķīrās no valsts kontroles pasākumiem piesārņotāju uzraudzības ietvaros.

(35)

Vācija pamatoja dalībvalstu tiesības veikt kontroles pasākumus, piemēram, piesārņotāju uzraudzību. Šādas tiesības izriet no līgumos (LES un LESD) paredzētā kompetenču sadalījuma Savienības iestāžu un dalībvalstu starpā saistībā ar Savienības tiesību aktu īstenošanu. Tika norādīta atsauce uz LESD 290. un 291. pantu, kuros noteiktas Savienības iestāžu un dalībvalstu attiecīgās funkcijas. Attiecīgi dalībvalstis bija galvenokārt atbildīgas par Savienības tiesību aktu īstenošanas nodrošināšanu. To atbildības jomā bija tādas funkcijas kā kontrole. Tika norādīta atsauce arī uz apvienotajām lietām 205 līdz 215/82 (17), kurās Tiesa norādīja, ka saskaņā ar vispārīgajiem principiem, kas ir Savienības institucionālās sistēmas pamatā un kas reglamentēja attiecības starp Savienību un dalībvalstīm, dalībvalstu pienākums bija nodrošināt Savienības noteikumu īstenošanu to teritorijā.

(36)

Attiecīgi Vācija apgalvoja, ka tā būtu pārkāpusi LESD 291. pantu tikai tādā gadījumā, ja tā būtu veikusi mazāk kontroles pasākumu, nekā paredz Regulas (EK) Nr. 178/2002 17. panta 2. punkts, nevis, kā šajā gadījumā, kad tā veica papildu kontroles pasākumus, kas papildināja pārtikas nekaitīguma oficiālo kontroli un kas atbilda Regulas (EK) Nr. 178/2002 minētajiem noteikumiem.

(37)

Atbildot uz Komisijas jautājumu saistībā ar noteikumu par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (VTNP) iespējamu piemērošanu, Vācija noraidīja piesārņotāju uzraudzības raksturojuma atbilstību šādiem pakalpojumiem Komisijas paziņojumā par Eiropas Savienības atbalsta noteikumu piemērošanu kompensācijai, kas piešķirta par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu, noteiktajā nozīmē (18). Gluži pretēji – Vācija apgalvoja, ka piesārņotāju uzraudzība nav klasificējama kā saimnieciska darbība. Šai sakarā Vācija atsaucās uz lietām C-364/92, C-343/95 un C-288/11 P (19), kuru spriedumos tika apgalvots, ka darbība, kura tiek veikta valsts regulatīvās iestādes uzdevumā un kuras mērķis ir nodrošināt sabiedrības drošību, nav uzskatāma par saimniecisku darbību, jo šāda darbība ir uzdevums sabiedrības interesēs, kuras mērķis ir aizsargāt sabiedrību kopumā. Turklāt fakts, ka šāds uzdevums tika uzticēts privātai struktūrai, nemainīja tā sabiedrisko raksturu. Šajā piesārņotāju uzraudzības gadījumā izvēlētās kontroles iestādes veica sabiedrisku uzdevumu, kas veicināja veselības aprūpes sistēmas uzlabošanu. Valsts pienākums bija garantēt veselības aprūpes augsta līmeņa aizsardzību saskaņā ar Savienības tiesību aktiem (20) un Vācijas federālajām konstitucionālajām tiesībām, un valstij šai sakarā bija diskrecionāras pilnvaras.

(38)

Atbildot uz Komisijas jautājumu, vai Regulas (EK) Nr. 178/2002 17. panta 2. punkta noteikumi uzlika dalībvalstīm skaidri un precīzi noteiktu pienākumu lietā T-351/02 noteiktajā nozīmē tiktāl, ciktāl var izslēgt attiecināšanu uz valsti, Vācija atbildēja, ka lietā T-351/02 jautājums bija par attiecināšanu uz valsti, savukārt šajā gadījumā jautājums bija par priekšrocību piena nozares uzņēmumiem.

(39)

Turklāt Ziemeļreina-Vestfālene apgalvoja, ka apakšpasākums NW 1 nebija selektīvs, jo tas bija vērsts uz piena nozari kopumā attiecīgajā federālajā zemē. Ziemeļreina-Vestfālene izmantoja juridisko suverenitāti, kas ļāva tai noteikt apakšpasākuma saturu un reģionālo tvērumu. Ziemeļreina-Vestfālene vēlreiz uzsvēra, ka pasākums tika īstenots, lai veiktu vispārīgu kontroli veselības aprūpes jomā, un ka tas bija sabiedrības interesēs.

(40)

Komisija laikposmā no 2014. gada 6. līdz 18. februārim saņēma pavisam 10 vēstules no ieinteresētajām personām ar piezīmēm par atbalstu, kas piešķirts saistībā ar apakšpasākumiem (21).

(41)

Milchwirtschaftlicher Verein Allgäu-Schwaben e.V. savā vēstulē, ko Komisija reģistrējusi 2014. gada 6. februārī, norādīja, ka atlieku un piesārņotāju piena produktos kontroles programmas bija uzskatāmas par papildinājumu valsts uzraudzības programmai un tika īstenotas patērētāju aizsardzības un krīzes novēršanas nolūkā. Apvienība norādīja, ka paraugus ņēma no dažādiem uzņēmumiem, lai noskaidrotu situāciju dažādos Bavārijas reģionos. Rezultāti tika izplatīti. Minētās darbības nodrošināja iespēju izstrādāt preventīvas stratēģijas un pasākumus, tādējādi galu galā pazeminot piesārņojuma līmeni. Minēto iemeslu dēļ pasākums neradīja nekādu priekšrocību pārbaudītajiem piena nozares uzņēmumiem.

(42)

Gewerkschaft Nahrung-Genuss-Gaststätten Region Allgäu savā vēstulē, ko Komisija reģistrēja 2014. gada 10. februārī, norādīja, ka piesārņotāju un radioaktīvo vielu līmeņu uzraudzība piena produktos bija ļoti būtisks pasākums patērētāju aizsardzībai. Šis pasākums bija ļoti nozīmīgs nevis attiecīgajiem piena nozares uzņēmumiem, bet gan piena patērētājiem.

(43)

Landeskontrollverband Nordrhein-Westfalen e.V. savā vēstulē, ko Komisija reģistrēja 2014. gada 10. februārī, norādīja, ka atbalsta Ziemeļreinas-Vestfālenes viedokli (tas tika iesniegts Komisijai kā daļa no Vācijas 2013. gada 20. septembra vēstules).

(44)

Landesvereinigung der Milchwirtschaft NRW e.V. savā vēstulē, ko Komisija reģistrēja 2014. gada 10. februārī, norādīja, ka atbalsta Ziemeļreinas-Vestfālenes viedokli (tas tika iesniegts Komisijai kā daļa no Vācijas 2013. gada 20. septembra vēstules).

(45)

Landesvereinigung Thüringer Milch e.V. savā vēstulē, ko Komisija reģistrēja 2014. gada 11. februārī, norādīja, ka atbalsta Tīringenes brīvvalsts viedokli (tas tika iesniegts Komisijai kā daļa no Vācijas 2013. gada 20. septembra vēstules).

(46)

Genossenschaftsverband Bayern savā vēstulē, ko Komisija reģistrēja 2014. gada 13. februārī, norādīja, ka uzraudzības programma, ko īsteno, lai konstatētu atlieku un piesārņotāju klātbūtni pienā un piena produktos, neradīja konkurences priekšrocības piena nozares uzņēmumiem. Šī programma pirmām kārtām tika īstenota, lai palielinātu spējas rīkoties krīzes gadījumā un lai aizsargātu patērētājus pret nedrošiem produktiem, un tādējādi šīs programmas īstenošana bija sabiedrības interesēs. Paraugi tika ņemti neregulāri, piena nozares uzņēmumi neveica nekādu uzskaiti, turklāt tie netika informēti par rezultātiem, ja vien netika pārsniegtas juridiski saistošās robežvērtības. Gluži pretēji – piena nozares uzņēmumi pēc savas iniciatīvas izveidoja visaptverošāku un sīkāk izstrādātu kvalitātes nodrošināšanas sistēmu, ko nevar salīdzināt ar piesārņotāju uzraudzību.

(47)

Milchwirtschaftliche Arbeitsgemeinschaft Rheinland-Pfalz e.V. savā vēstulē, ko Komisija reģistrēja 2014. gada 14. februārī, norādīja, ka apakšpasākumu RP 3 nevarēja klasificēt kā valsts atbalstu, jo netika nodrošināta priekšrocība uzņēmumiem vai attiecīgajai ražošanas nozarei, tādējādi radot vai draudot radīt konkurences izkropļojumus vai ietekmējot tirdzniecību dalībvalstu starpā. Apvienība apgalvoja, ka nodeva netika izmantota, lai segtu tādu kontroles pasākumu izmaksas, kas piena nozares uzņēmumiem bija jāveic saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 852/2004, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 853/2004 (22) un Regulu (EK) Nr. 854/2004. Gluži pretēji – attiecīgie kontroles pasākumi tika veikti valsts iestāžu uzdevumā, jo paraugi netika ņemti regulāri. Tādējādi attiecīgie kontroles pasākumi bija daļa no valsts krīzes novēršanas un pārvaldības sistēmas saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 178/2002 17. panta 2. punktu. Tādēļ apvienība secina, ka minēto kontroles pasākumu izdevumu apmaksa neatbrīvoja piena nozares uzņēmumus no to izmaksu segšanas un ka attiecīgās izmaksas bija izmaksas, ko valsts iestādes sedz, veicot valsts funkciju nodrošināt pārtikas nekaitīgumu.

(48)

Milchwirtschaftliche Arbeitsgemeinschaft Rheinland-Pfalz e.V. arī norādīja, ka, lai apakšpasākumu RP 3 atzītu par valsts atbalstu, būtu jāvērtē tā atbilstība laikposmā no 2007. gada saskaņā ar IV.J nodaļu Kopienas Pamatnostādnēs attiecībā uz valsts atbalstu lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē 2007.–2013. gadā (23).

(49)

DHB-Netzwerk Haushalt e.V savā vēstulē, ko Komisija reģistrēja 2014. gada 18. februārī, norādīja, ka piesārņotāju uzraudzības programma, radioaktivitātes novērtēšanas programma, kā arī barības vielu analīze bija būtisks ieguldījums patērētāju aizsardzības un patērētāju informētības nodrošināšanai. Apvienība uzsvēra kontroles rezultātu neitralitāti (tos neietekmēja piena nozare), kaitīgo vielu ātru konstatāciju piena produktos, kā arī iespēju ātri reaģēt krīzes situācijās.

(50)

Landesvereinigung der Bayerischen Milchwirtschaft e.V. savā vēstulē, ko Komisija reģistrēja 2014. gada 18. februārī, norādīja, ka kontroles pasākumi, kas tika veikti, lai konstatētu kaitīgās vielas pienā un piena produktos, bija būtiski nolūkā uzlabot patērētāju uzticību piena produktu nekaitīgumam. Minētie kontroles pasākumi bija kā agrīnas konstatācijas sistēma, lai konstatētu un novērstu apdraudējumu vai lai veiktu nepieciešamos preventīvos pasākumus.

(51)

Komisija lēmumā sākt procedūru ir paudusi viedokli, ka apakšpasākumiem piemīt visas valsts atbalsta īpašības. Komisija norādīja, ka Vācija nebija minējusi piemērojamos tiesību aktus pārtikas nekaitīguma oficiālās kontroles un piesārņotāju uzraudzības jomā, kuros šo uzdevumu būtu uzdots veikt valstij. Komisija atzina, ka pienākums veikt piesārņotāju uzraudzību attiecas uz pienotavām un tādējādi tās ieguva priekšrocību, ja kontroles pasākumus veica un apmaksāja valsts.

(52)

Oficiālās izmeklēšanas procedūras laikā Vācija un ieinteresētās personas apgalvoja, ka piesārņotāju uzraudzība neradīja nekādas priekšrocības pienotavām. Vācija sniedza visaptverošu informāciju par apakšpasākumu juridiskajiem, administratīvajiem un faktiskajiem elementiem. Tādēļ ir jāpārskata jautājums par atbalsta klātbūtni un jo īpaši par priekšrocības esību pienotavām.

(53)

Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu “ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

(54)

LESD 107. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi ir kumulatīvi. Tāpēc, lai noteiktu, vai pasākums uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, tam jāatbilst visiem turpmāk uzskaitītajiem nosacījumiem. Tādējādi, ja pasākums kādam no nosacījumiem neatbilst, tas nav uzskatāms par valsts atbalstu.

(55)

Nosacījums par atbalsta klātbūtni tiks pārbaudīts pirms citiem nosacījumiem, kas noteikti LESD 107. panta 1. punktā, jo Vācijas un ieinteresēto personu galvenais arguments bija, ka apakšpasākumi neradīja nekādas priekšrocības pienotavām.

(56)

Vācijas un ieinteresēto personu argumenti ir balstīti uz to, ka Savienības un valsts pārtikas nekaitīguma tiesību akti paredz dažādus kontroles uzdevumus, un jo īpaši uz to, ka izšķir oficiālos kontroles pasākumus, ko veic kompetentās iestādes, un piena nozares uzņēmumu veiktus paškontroles pasākumus. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju šai sakarā piesārņotāju uzraudzība, ko veic ieceltās iestādes un ko finansē no valsts līdzekļiem no piena nodevas ieņēmumiem, papildina pārtikas nekaitīguma oficiālo kontroli, un tā ir jānošķir no paškontroles pasākumiem, kurus veic piena nozares uzņēmumi un kuru izmaksas sedz šie uzņēmumi. Tādējādi pienotavas neiegūst nekādas priekšrocības saistībā ar to, ka valsts veic piesārņotāju uzraudzību.

(57)

Lai pārbaudītu minēto argumentu pamatotību, ir jāizanalizē, 1) vai piesārņotāju uzraudzība iederas kontroles pienākumu sistēmā, kas izveidota saskaņā ar Savienības un valsts pārtikas nekaitīguma tiesību aktiem, proti, vai piesārņotāju uzraudzību veic kā pienākumu, kas uzticēts valstij vai privātiem pārtikas uzņēmumiem (pienotavām), un, 2) pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, jānosaka, vai piesārņotāju uzraudzība rada priekšrocību piena nozares uzņēmumiem LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(58)

Kā noteikts lēmumā sākt procedūru, izmeklēšanas periods sākas 2001. gada 28. novembrī (skatīt lēmuma sākt procedūru 152. apsvērumu). Pārtikas nekaitīguma tiesību aktu attiecīgo noteikumu analīze aptver laikposmu, kas sākas minētajā datumā.

(59)

Padomes Regulā (EEK) Nr. 315/93 (24) noteikti vairāki pamatprincipi attiecībā uz piesārņotājiem pārtikā, jo īpaši principi, kas paredz, ka 1) pārtika, kurā piesārņotāji nav pieņemamā daudzumā no sabiedrības veselības aizsardzības viedokļa, un jo īpaši nav pieņemams toksikoloģiskā piesārņojuma līmenis, netiek laista tirgū, un ka 2) sabiedrības veselības aizsardzības interesēs jānosaka konkrētu piesārņotāju maksimāli pieļaujamais daudzums.

(60)

Komisijas Regulā (EK) Nr. 466/2001 (25) un Regulā (EK) Nr. 1881/2006 noteikts konkrētu piesārņotāju maksimāli pieļaujamais daudzums pārtikā. Šajās regulās īpaša vērība pievērsta šādiem piesārņotājiem pienā: aflatoksīni, svins (Pb), dioksīns, polihlorēti dibenzofurāni un polihlorēti bifenili (PHB).

(61)

Saskaņā ar 59. un 60. apsvērumā minētajiem tiesību aktiem aizliegts laist tirgū pārtikas produktus (tostarp pienu), ja tie satur konkrētus piesārņotājus, pārsniedzot maksimāli pieļaujamo līmeni, kas noteikts minētajos tiesību aktos. Šajos tiesību aktos arī noteikts, ka dalībvalstīm jāpieņem atbilstīgi uzraudzības pasākumi, lai kontrolētu piesārņotāju klātbūtni pārtikas produktos.

(62)

Turklāt Komisijas Ieteikumā par dioksīnu, furānu un polihlorbifenilu (PHB) klātbūtnes samazināšanu pārtikā (26) ieteikti intervences līmeņi un mērķa līmeņi pārtikai, tostarp pienam, lai veicinātu aktīvu pieeju, mazinot dioksīnu un dioksīnu tipa PHB klātbūtni pārtikā. Jo īpaši šie intervences līmeņi ir instruments, ko kompetentās iestādes un uzņēmumi var izmantot, lai pievērstu uzmanību gadījumiem, kad ieteicams identificēt piesārņojuma avotu un veikt pasākumus tā mazināšanai vai likvidēšanai. Komisija iesaka dalībvalstīm proporcionāli to pārtikas produktu, tostarp piena, ražošanas, izmantošanas un patēriņa apjomam veikt arī izlases veida uzraudzību attiecībā uz dioksīnu un dioksīnu tipa PHB un, ja iespējams, PHB, kas nav dioksīnu tipa, klātbūtni pārtikas produktos, tostarp pienā. Saistībā ar gadījumiem, kad konstatēta neatbilstība Regulas (EK) Nr. 466/2001 noteikumiem, un gadījumiem, kad dioksīnu un/vai dioksīnu tipa PHB līmenis pārsniedz intervences līmeni, Komisija iesaka dalībvalstīm sadarbībā ar uzņēmējiem uzsākt izmeklēšanu, lai noteiktu piesārņojuma avotu un veiktu pasākumus piesārņojuma avota mazināšanai vai likvidēšanai.

(63)

Var secināt, ka Savienības tiesību akti, kas saistīti ar piesārņotājiem pārtikā, tostarp pienā, paredz 1) tādas juridiski saistošas robežvērtības attiecībā uz konkrētiem pārtikas piesārņotājiem, tostarp piesārņotājiem pienā, ko piemēro tieši pārtikas uzņēmumiem, kuriem aizliegts laist tirgū pārtikas produktus, tostarp pienu, kas neatbilst minētajām robežvērtībām, un 2) pienākumu dalībvalstīm veikt uzraudzību par atbilstību minētajām juridiski saistošajām robežvērtībām. Ir sniegts arī ieteikums Savienības līmenī (Komisijas ieteikums), kas adresēts dalībvalstīm, apsekot dioksīnu un līdzīgu piesārņotāju intervences līmeņus un veikt preventīvus pasākumus.

(64)

Direktīva 96/23/EK prasa dalībvalstīm pieņemt pasākumus, lai uzraudzītu vielas un atlieku grupas, kas uzskaitītas šīs direktīvas I pielikumā. Vielas un atliekas, ko uzrauga saistībā ar pienu, ir konkrēti savienojumi, antibakteriālas vielas, antihelminti, nesteroīdi pretiekaisuma medikamenti, organohlorīdi, organofosfors, ķīmiskie elementi un mikotoksīni.

(65)

Direktīva 96/23/EK uzliek pienākumu dalībvalstīm uzraudzīt konkrētus dzīvnieku izcelsmes produktus, tostarp pienu, lai konstatētu atlieku un vielu klātbūtni. Šai sakarā dalībvalstis iesniedz Komisijai apstiprināšanai uzraudzības plānus. Turklāt dalībvalstis var veikt oficiālas izlases veida pārbaudes bez iepriekšēja paziņojuma, un šādas pārbaudes veic dzīvnieku izcelsmes izejvielu, tostarp piena, visos ražošanas ķēdes posmos.

(66)

Direktīva 96/23/EK arī paredz uzņēmēju pašuzraudzību un līdzatbildību. Īpašniekiem vai personām, kuras atbildīgas par ražotni, kurā veic dzīvnieku izcelsmes pamatproduktu (proti, piena) sākotnējo apstrādi, jāveic visi nepieciešamie pasākumi, jo īpaši veicot pašpārbaudi, lai pārliecinātos par to, ka ražotnē piegādātie produkti nesatur atliekas vai aizliegtās vielas tādā daudzumā, kas pārsniedz maksimāli pieļaujamo līmeni.

(67)

Var secināt, ka Savienības tiesību akti, kas saistīti ar atliekām dzīvnieku izcelsmes produktos, tostarp pienā, paredz 1) uzraugāmo kaitīgo vielu un atlieku uzskaitījumu, 2) uzdevumu dalībvalstīm veikt uzraudzību un papildu pārbaudes saistībā ar minēto vielu un atlieku klātbūtni pienā, un 3) pienākumu uzņēmumiem, kuri iesaistīti piena ražošanā un apstrādē, veikt paškontroli.

(68)

Regulā (EK) Nr. 178/2002 noteikti vispārīgi principi un pienākumi pārtikas nekaitīguma jomā. Attiecībā uz pienākumiem Regulas (EK) Nr. 178/2002 17. pantā noteikts šādi:

(69)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 178/2002 2. pantu pārtika ietver apstrādātu, daļēji apstrādātu vai neapstrādātu pienu, kas paredzēts cilvēkiem uzturam vai ko saprātīgi paredzamos apstākļos cilvēki varētu lietot uzturā.

(70)

Regulas (EK) Nr. 178/2002 17. pantā paredzētie pienākumi attiecas gan uz pārtikas uzņēmumiem, gan arī uz valsts kompetentajām iestādēm. Regulas (EK) Nr. 178/2002 17. pantā skaidri izšķir uzņēmējus, kas iesaistīti pārtikas apritē (proti, piena nozares uzņēmumus) un kas atbildīgi par paškontroli savās ražotnēs, lai nodrošinātu atbilstību pārtikas aprites tiesību aktu prasībām, tostarp par pienākumu ievērot piesārņotāju un atlieku juridiski saistošās robežvērtības, no vienas puses, un dalībvalstu iestādes, kas atbildīgas par atbilstības pārtikas aprites tiesību aktu prasībām uzraudzību un pārbaudi, no otras puses. Dalībvalstu iestādes šai sakarā veic divu veidu darbības, proti, dalībvalstīm jāveic oficiāla kontrole tiešā nozīmē, un dalībvalstīm jāveic atbilstīgas papildu darbības, piemēram, pārtikas nekaitīguma uzraudzība un citas uzraudzības darbības, kas aptver ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas visus posmus.

(71)

Regulā (EK) Nr. 882/2004 cita starpā noteikti papildu noteikumi par oficiālo kontroli, ko veic dalībvalstis saistībā ar dzīvnieku izcelsmes pārtiku, tostarp pienu. Tajā noteikts, ka dalībvalstīm jāizstrādā oficiāli valsts kontroles plāni un regulāri tie jāatjaunina, ņemot vērā notikumu attīstību. Kontroles plānu korekcijas un grozījumus var veikt, ņemot vērā faktorus, tostarp jaunu slimību vai citu veselības apdraudējumu parādīšanos, vai pamatojoties uz zinātniskiem atzinumiem, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 882/2004 42. panta 3. punktā.

(72)

Var secināt, ka Savienības noteikumi par pārtikas (tostarp piena) nekaitīguma kontroli paredz divus dažādus atbildības līmeņus, kas jānodrošina vienlaicīgi, proti, uzņēmēju, kas iesaistīti pārtikas apritē (piena nozares uzņēmumu), atbildību par to, lai tiktu nodrošināta atbilstība pārtikas nekaitīguma prasībām, un dalībvalstu atbildību kontrolēt to, lai uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas apritē, ievērotu attiecīgās pārtikas aprites tiesību aktu prasības. Turklāt dalībvalstis ar atbildīgas par pārtikas nekaitīguma oficiālas kontroles veikšanu tiešā nozīmē un atbilstīgām papildu darbībām, piemēram, uzraudzības darbībām, tostarp veselības apdraudējumu uzraudzību, kas var veicināt to kontroles pasākumu pielāgošanu jaunām tendencēm.

(73)

Regulas (EK) Nr. 178/2002 stāšanās spēkā Vācijas Pārtikas likumā (Lebensmittel- und Bedarfsgegenständegesetz 8. pants) bija noteikts aizliegums ražot un laist tirgū pārtikas produktu, kas ir bīstams cilvēka veselībai. Šis aizliegums attiecās uz visu pārtikas produktu ražotājiem, tostarp piena ražotājiem. Oficiālo kontroli reglamentēja Vācijas Pārtikas likuma 40. pants. Saskaņā ar minētajiem noteikumiem kompetento valsts iestāžu pienākums bija veikt nepieciešamās pārbaudes un ņemt paraugus.

(74)

Pēc Regulas (EK) Nr. 178/2002 stāšanās spēkā Savienības tiesības paredz tieši piemērojamu pārtikas ražotāju pienākumu ražot un laist tirgū nekaitīgu pārtiku, kā arī tieši piemērojamu dalībvalstu pienākumu veikt oficiālu kontroli. Vācijas Likums par pārtikas un barības nekaitīgumu ietver šo pienākumu papildu precizējumus, tostarp noteikumus par kompetenču sadalījumu federālā un reģionālā līmenī, kā arī par oficiālo kontroles plānu izstrādi un izpildi. Pārtikas nozares uzņēmēju (tostarp pienotavu) izmaksas par paškontroles pasākumiem sedz paši uzņēmēji. Oficiālo kontroles pasākumu izmaksas, tostarp piesārņotāju uzraudzības izmaksas, sedz valsts.

(75)

Piesārņotāju uzraudzība tiek uzskatīta par pasākumu, kas papildina pārtikas nekaitīguma oficiālo kontroli tiešā nozīmē. Piesārņotāju uzraudzība ir uzraudzības darbība, ko paredz Likuma par pārtikas un barības nekaitīgumu 50. un 51. pants. Precīza saistība starp pārtikas nekaitīguma oficiālo kontroli un piesārņotāju uzraudzību ir aprakstīta Vācijas piezīmēs (skatīt 18.–34. apsvērumu). Minēto saistību raksturojošs kopsavilkums ir izklāstīts turpmāk.

(76)

Piesārņotāju uzraudzība ir preventīvs pasākums. Šādas uzraudzības galvenais mērķis ir nevis pārbaudīt, vai ir ievērotas juridiski saistošās robežvērtības (tieši šāds mērķis ir pārtikas nekaitīguma oficiālajai kontrolei), bet gan novērot tendences saistībā ar piesārņotāju klātbūtni atbilstīgi juridiski saistošajām robežvērtībām un konstatēt augstākus rādītājus nekā parasti, kas var būt agrīns brīdinājums vai iespējamo apdraudējumu signāls.

(77)

Piesārņotāju uzraudzības kritērijus (pārbaudāmie piesārņotāji, laika grafiks, reģions) ierosina īpašas iestādes, ko ieceļ federālo zemju kompetentās iestādes pārtikas nekaitīguma jomā. Minētos kritērijus nosaka pēc ad hoc principa, pamatojoties uz riska novērtējumu. Minētos kritērijus apstiprina federālo zemju kompetentās iestādes pārtikas nekaitīguma jomā. Piesārņotāju uzraudzību veic iestādes, ko iecēlušas federālo zemju kompetentās iestādes pārtikas nekaitīguma jomā. Attiecīgās federālās zemes koordinē iestādes, kuras ieceltas veikt piesārņotāju uzraudzību un kuras veic šādu uzraudzību.

(78)

Piesārņotāju uzraudzība, kas papildina pārtikas nekaitīguma oficiālo kontroli, sniedz šādu ieguldījumu kontroles veikšanā: piesārņotāju uzraudzības rezultātus izmanto, lai nepieciešamības gadījumā koriģētu un grozītu oficiālās kontroles plānus un lai veiktu papildu preventīvus pasākumus, piemēram, pasākumus, kas ļauj savlaicīgi konstatēt veselības apdraudējumus, lai sabiedrībai darītu zināmu informāciju par veselības un vides apdraudējumiem, lai veidotu datubāzes un analizētu pieejamos datus, kā arī lai sagatavotu priekšlikumus tiesību aktu grozījumiem.

(79)

Tādējādi var izdarīt turpmāk izklāstītos secinājumus.

(80)

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem secinājumiem par piesārņotāju uzraudzības būtību, ir jāizvērtē, vai piesārņotāju uzraudzība rada priekšrocību piena nozares uzņēmumiem.

(81)

Pasākumi, kuri dažādos veidos mazina nodokļu slogu, kas parasti jāsedz no uzņēmuma budžeta, un kuri, lai gan nav subsīdijas šā vārda šaurākajā nozīmē, ir tām identiski pēc rakstura un rada tādas pašas sekas, rada šim uzņēmumam priekšrocību (27). Tādēļ ir jāpārbauda, vai piesārņotāju uzraudzība, ko finansē valsts, atbrīvo pienotavas no sloga, kas parastos apstākļos apgrūtinātu to budžetu.

(82)

Tomēr jēdzienā “slogs (maksa), kas parasti jāsedz no uzņēmuma budžeta”, ietilpst arī izmaksas, ko uzskata par attiecīgā uzņēmuma saimnieciskās darbības izmaksām, kā arī papildu izmaksas, kas jāsedz uzņēmumiem saimnieciskajai darbībai piemērojamajos tiesību aktos noteikto saistību dēļ (28).

(83)

Piena nozarē šādas piena nozares uzņēmumu darbības izmaksas, tostarp papildu izmaksas, ko paredz tiesību akti, ir piemēram:

(84)

Savukārt piesārņotāju uzraudzības izmaksas nav izmaksas, kas radušās, ražojot un pārstrādājot pienu, kā arī laižot pienu tirgū, nedz arī papildu izmaksas, kas uzņēmumiem jāsedz, pildot savus pienākumus saskaņā ar tiesību aktiem.

(85)

Piesārņotāju uzraudzība nav saistīta ar atsevišķām pienotavām, bet to veic izlases veidā piena savākšanas posmā, un tādēļ tā ir anonīma (skatīt 20. un 28. apsvērumu). Turklāt piesārņotāju uzraudzība neaptver visu saražotā, transportētā un tirgū laistā piena daudzumu, bet gan tikai daļu piena, turklāt šo kontroles pasākumu biežumu un veikšanas vietu nosaka, pamatojoties uz riska novērtējumu; tādēļ tas nav regulāri veikts pasākums (skatīt 20. un 21. apsvērumu).

(86)

Piesārņotāju uzraudzības mērķis nav arī noteikt, vai ir nodrošināta atbilstība juridiski saistošajām robežvērtībām attiecībā uz dažādu kaitīgu vielu klātbūtni pienā. Pirmkārt, pienotavas šai nolūkā veic paškontroli (skatīt 83. apsvēruma otro ievilkumu), un, otrkārt, piesārņotāju uzraudzības mērķis ir savlaicīgi konstatēt riskus, analizējot rādītājus, kuri atbilst juridiski saistošajām robežvērtībām, taču konkrētajā reģionā ir augstāki nekā parasti (skatīt 26., 27. un 29. apsvērumu).

(87)

Pienotavas nevar izmantot piesārņotāju uzraudzību un to rezultātus, lai noteiktu sava piena kvalitāti. Piesārņotāju uzraudzība nav arī obligāts priekšnosacījums, lai pārstrādātu savākto pienu un lai laistu tirgū saražotos piena produktus. Vienīgi tādā gadījumā, ja, veicot piesārņotāju uzraudzību, tiek konstatēts, ka ir pārsniegtas juridiski saistošās robežvērtības, kompetentā iestāde pārtikas nekaitīguma jomā atsevišķā procedūrā pieņem pasākumus, kuri negatīvi ietekmē konkrēto pienotavu (skatīt 30. apsvērumu).

(88)

Piesārņotāju uzraudzības izmaksas nav papildu izmaksas, kas uzņēmumiem jāsedz, pildot pienākumus, ko paredz tiesību akti, kas attiecas uz piena ražošanu (skatīt 32., 33. un 34. apsvērumu). Pienotavu pienākums ir veikt pārtikas nekaitīguma paškontroli uzņēmumā, lai izpildītu pienākumu ražot un laist tirgū pienu un piena produktus, kas ir nekaitīgi cilvēka patēriņam, tostarp atbilst juridiski saistošām robežvērtībām attiecībā uz piesārņotājiem un atliekām (skatīt 83. apsvēruma otro ievilkumu). Piesārņotāju uzraudzība neatbrīvo pienotavas no pienākuma veikt nekaitīguma paškontroli, lai izpildītu savus tiesiskos pienākumus (skatīt 34. apsvērumu).

(89)

Piesārņotāju uzraudzību var klasificēt kā uzdevumu, kas saistīts ar pārtikas nekaitīguma oficiālo kontroli, par kuru ir atbildīgas valsts iestādes un kuru finansē valsts (skatīt 32., 63., 67., 72. apsvērumu un 79. apsvēruma 2. punktu), neatbrīvojot piena nozares uzņēmumus no to pārtikas nekaitīguma paškontroles pienākuma, ko uzliek Savienības un dalībvalsts tiesību akti.

(90)

Nesenā judikatūrā, proti, Vispārējās tiesas spriedumā lietā T-538/11, Beļģijas Karaliste pret Eiropas Komisiju (30), vairākkārt atkārtots, ka “jēdzienā “nodokļu slogs, kas parasti jāsedz no uzņēmuma budžeta” ietilpst arī papildu izmaksas, kas jāuzņemas uzņēmumiem to likumā, administratīvos aktos vai līgumos, kas ir paredzēti saimnieciskajai darbībai, noteikto saistību dēļ” (skatīt sprieduma 76. punktu). Šajā lietā tika konstatēts, ka attiecīgajiem uzņēmumiem govju sūkļveida encefalopātijas (GSE) skrīninga testi bija jāveic obligāti, jo tas bija skaidri noteikts tiesību aktos.

(91)

Savukārt šajā piesārņotāju uzraudzības lietā pienākumu veikt kontroli pienotavām neuzliek nedz likums, nedz arī administratīvais akts vai līgums, kas attiecas uz saimniecisko darbību. Kontroles pasākumi, kas pienotavām jāveic saskaņā ar likumu, administratīvo aktu vai līgumu, kas attiecas uz saimniecisko darbību, ir aprakstīti 63. apsvēruma 1. punktā, 67. apsvēruma 3. punktā un 83. apsvēruma otrajā ievilkumā iepriekš tekstā. Minētie kontroles pasākumi ir nepieciešami, lai pienotavas pierādītu, ka tās atbilst juridiski saistošām robežvērtībām attiecībā uz piesārņotāju klātbūtni, kā to paredz tiesību akti.

(92)

Taču piesārņotāju uzraudzība nav instruments, lai pierādītu atbilstību minētajām juridiski saistošajām robežvērtībām. Piesārņotāju uzraudzības mērķis, kā jau paskaidrots iepriekš, ir konstatēt piesārņotāju klātbūtnes rādītājus, kas pārsniedz juridiski saistošās robežvērtības, preventīvā nolūkā, turklāt kontroles pasākumi tiek veikti izlases veidā un neregulāri (skatīt 76. apsvērumu). Piesārņotāju uzraudzība nav daļa no kontroles pasākumiem, kas ir nepieciešami, lai pienotavas pierādītu, ka tās atbilst juridiski saistošām robežvērtībām attiecībā uz piesārņotāju klātbūtni, kā to paredz tiesību akti. Tādējādi konstatējumi lietā T-538/11 par priekšrocības esību attiecīgajiem uzņēmumiem, veicot obligātos GSE testus, nav attiecināmi uz šo piesārņotāju uzraudzības lietu.

(93)

Attiecīgi piesārņotāju uzraudzības izmaksas nav klasificējamas kā pienotavu saimnieciskās darbības izmaksas vai kā papildu izmaksas, kas tām jāsedz, pildot pienākumus, kas ir paredzēti tiesību aktos, ko piemēro pienotavu saimnieciskajai darbībai.

(94)

Šā iemesla dēļ piesārņotāju uzraudzība neatbrīvo pienotavas no izmaksām, kas parasti jāsedz no to budžeta, kā arī parastos apstākļos nemazina slogu to budžetam; tādējādi piesārņotāju uzraudzība nerada pienotavām priekšrocību.

(95)

Tādējādi, tā kā nav izpildīts viens no LESD 107. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, proti, par priekšrocības esību, Komisija secina, ka piesārņotāju uzraudzība nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē,