par Eiropas profesionālās kartes izdošanu un brīdināšanas mehānisma piemērošanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/36/EK

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (1) un jo īpaši tās 4.a panta 7. punktu, 4.b panta 4. punktu, 4.e panta 7. punktu un 56.a panta 8. punktu,

Šajā regulā ir paredzēti noteikumi par Eiropas profesionālās kartes (EPK) izdošanas procedūru saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 4.a līdz 4.e pantu attiecībā uz šīs regulas I pielikumā minētajām profesijām un par minētās direktīvas 56.a pantā noteiktā brīdināšanas mehānisma piemērošanu.

1. Katra dalībvalsts norīko kompetentās iestādes, kas atbild par EPK pieteikumiem attiecībā uz katru I pielikumā minēto profesiju visā to teritorijā vai attiecīgā gadījumā tās daļās.

Šīs regulas 7. panta īstenošanas nolūkā katra dalībvalsts vienai vai vairākām kompetentajām iestādēm uztic uzdevumu sadalīt EPK pieteikumus atbilstošajai kompetentajai iestādei tās teritorijā.

2. Dalībvalstis Iekšējā tirgus informācijas sistēmā (IMI), kas izveidota ar Regulu (ES) Nr. 1024/2012, reģistrē vismaz vienu kompetento iestādi attiecībā uz katru no šīs regulas I pielikumā minētajām profesijām un vismaz vienu kompetento iestādi, kuras uzdevums ir sadalīt EPK pieteikumus to teritorijā līdz 2016. gada 18. janvārim.

3. Tai pašai kompetentajai iestādei, kas ir atbildīga par EPK pieteikumiem, var uzticēt arī uzdevumu sadalīt EPK pieteikumus.

1. Pretendents izveido drošu personīgo kontu Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 1. punktā minētajā tiešsaistes rīkā, lai iesniegtu EPK pieteikumu tiešsaistē. Tiešsaistes rīks sniedz informāciju par datu apstrādes mērķi, apmēru un būtību, tostarp informāciju par pretendenta kā datu subjekta tiesībām. Tiešsaistes rīks pieprasa pretendentiem paust skaidru piekrišanu to personas datu apstrādei IMI.

2. Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 1. punktā minētais tiešsaistes rīks dod iespēju pretendentam aizpildīt visu nepieciešamo informāciju, kas saistīta ar šīs regulas 4. pantā minēto EPK pieteikumu, augšupielādēt to dokumentu kopijas, kas nepieciešami EPK izdošanai saskaņā ar šīs regulas 10. panta 1. punktu, un tiešsaistē saņemt visu informāciju par iesniegtā EPK pieteikuma apstrādes progresu, kā arī par veicamajiem maksājumiem.

3. Tiešsaistes rīks dod arī iespēju pretendentam iesniegt jebkādu papildinformāciju vai dokumentu un tiešsaistē pieprasīt labot, dzēst vai noslēgt piekļuvi saviem IMI lietā esošajiem personas datiem.

Pirmās daļas d) punkta piemērošanas nolūkā, ja pretendentam pieteikuma iesniegšanas brīdī nav likumīga statusa, ir jānorāda dalībvalsts, kurā pretendents ir ieguvis nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju. Ja pretendents savas profesionālās kvalifikācijas ir ieguvis vairāk nekā vienā dalībvalstī, viņš(-a) no dalībvalstīm, kas izsniedza kvalifikāciju, izvēlas dalībvalsti, kas saņems viņa(-as) EPK pieteikumu.

Pirmās daļas f) punkta piemērošanas nolūkā, ja pretendents nav norādījis pareizo režīmu, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde nedēļas laikā pēc EPK pieteikuma saņemšanas informē pretendentu par to, ka pieteikums jāiesniedz atkārtoti saskaņā ar piemērojamo režīmu. Ja nepieciešams, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde sākumā apspriežas ar uzņēmējas dalībvalsts kompetento iestādi.

Datus, kas attiecas uz pretendenta identitāti, un 10. panta 1. punktā minētos dokumentus glabā pretendenta IMI lietā. Minētos datus atkārtoti izmanto turpmākajiem pieteikumiem, ja pretendents piekrīt šādai atkārtotai izmantošanai un dati vēl ir derīgi.

EPK pieteikumu nodošana izcelsmes dalībvalsts attiecīgajai kompetentajai iestādei

1. Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 1. punktā minētais tiešsaistes rīks drošā veidā nosūta EPK pieteikumu IMI, kur to apstrādā šā panta 2. vai 3. punktā minētā attiecīgā kompetentā iestāde izcelsmes dalībvalstī.

2. Ja pretendentam pieteikuma iesniegšanas brīdī ir likumīgs statuss dalībvalstī, IMI nosūta EPK pieteikumu tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā pretendentam ir likumīgs statuss.

Izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde pārbauda, vai pretendentam ir likumīgs statuss attiecīgajā dalībvalstī, un apliecina likumīgo statusu IMI lietā. Tā arī augšupielādē attiecīgo pierādījumu par pretendenta likumīgo statusu vai pievieno atsauci uz attiecīgo valsts reģistru.

Ja izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde nevar apstiprināt pretendenta likumīgo statusu tās teritorijā jebkādiem citiem līdzekļiem, tā pieprasa pretendentam apliecinājumu par tā likumīgo statusu nedēļas laikā pēc EPK pieteikuma saņemšanas, kas minēts Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 3. punktā. Izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde minētos dokumentus uzskata par trūkstošiem dokumentiem saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 3. punktu un 4.c panta 1. punktu vai 4.d panta 1. punktu.

3. Šīs regulas 4. panta otrajā daļā minētajos gadījumos IMI nosūta EPK pieteikumu tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kura izsniegusi nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju.

4. Pārējo dalībvalstu kompetentās iestādes, kuras izsniedza apliecinājumu par profesionālajām kvalifikācijām, sadarbojas un atbild uz visiem izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes vai uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes EPK procedūras laikā izteiktajiem informācijas pieprasījumiem attiecībā uz EPK pieteikumu.

1. Gadījumos, ja dalībvalsts norīko vairāk nekā vienu kompetento iestādi, kas atbildīga par EPK pieteikumiem attiecībā uz konkrētu profesiju tās teritorijā vai teritorijas daļās, kompetentā iestāde, kurai uzticēts uzdevums sadalīt EPK pieteikumus, nodrošina, ka pieteikums bez nepamatotas kavēšanās tiek nosūtīts attiecīgajai kompetentajai iestādei dalībvalsts teritorijā.

2. Ja pretendents ir iesniedzis pieteikumu dalībvalstij, kas nav viņa(-as) izcelsmes dalībvalsts, kā noteikts 6. panta 2. punktā vai 6. panta 3. punktā, kompetentā iestāde, kuras uzdevums ir sadalīt EPK pieteikumus dalībvalstī, kas saņēma pieteikumu, var atteikt apstrādāt attiecīgo pieteikumu nedēļas laikā pēc EPK pieteikuma saņemšanas un attiecīgi par to informēt pretendentu.

Rakstisku pieteikumu apstrāde, ko veic izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes

1. Ja dalībvalsts ļauj iesniegt rakstiskus EPK pieteikumus un pēc šādu rakstisku pieteikumu saņemšanas konstatē, ka tā nav pilnvarota tos izskatīt saskaņā ar 6. panta 2. punktu vai 3. punktu, tā var atteikties izskatīt pieteikumu un attiecīgi par to informēt pretendentu nedēļas laikā pēc pieteikuma saņemšanas.

2. Ja ir saņemti rakstiski EPK pieteikumi, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde pretendenta vārdā aizpilda EPK pieteikumu Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 1. punktā minētajā tiešsaistes rīkā, pamatojoties uz pretendenta iesniegto rakstisko EPK pieteikumu.

3. Izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde nosūta pretendentam atjauninājumus par rakstiskā EPK pieteikuma apstrādi, tostarp atgādinājumus saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 4.e panta 5. punktu vai citu nozīmīgu informāciju, kas nav ietverta IMI, saskaņā ar valstu administratīvajām procedūrām. Pēc EPK procedūras slēgšanas tā nekavējoties nosūta pretendentam pierādījumu par šīs regulas 21. pantā minēto EPK procedūras iznākumu.

1. Ja izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde iekasē maksu par EPK pieteikumu apstrādi, nedēļas laikā pēc EPK pieteikuma saņemšanas tā ar Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 1. punktā minētā tiešsaistes rīka starpniecību informē pretendentu par maksājamo summu, maksājuma veidiem, visām norādāmajām atsaucēm un nepieciešamo pierādījumu par samaksu un nosaka pieņemamu samaksas termiņu.

2. Ja uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde iekasē maksu par EPK pieteikumu apstrādi, tā šā panta 1. punktā minēto informāciju paziņo pretendentam ar Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 1. punktā minētā tiešsaistes rīka starpniecību, tiklīdz tā ir saņēmusi EPK pieteikumu no izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes, un nosaka pieņemamu samaksas termiņu.

1. Lai izdotu EPK uzņēmējdarbības veikšanai, dalībvalstu kompetentās iestādes var pieprasīt vienīgi šādus dokumentus:

Lai izdotu EPK īslaicīga un gadījuma rakstura pakalpojumu sniegšanai, dalībvalstu kompetentās iestādes var pieprasīt vienīgi II pielikuma B daļā norādītos dokumentus.

Dokumenti, kas minēti II pielikuma A daļas 1. punkta d) apakšpunktā, 2. punkta g) apakšpunktā un B daļas a), c) un d) punktā, pretendentam jāiesniedz tikai tad, ja tos pieprasa uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde.

2. Dalībvalsts precizē dokumentus, kas nepieciešami, lai izsniegtu EPK, un ar IMI starpniecību paziņo šo informāciju pārējām dalībvalstīm.

3. Dokumentus, kurus pieprasa saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu, uzskata par trūkstošiem dokumentiem saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 3. punktu un 4.c panta 1. punktu vai 4.d panta 1. punktu.

1. Ja izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir norīkota izsniegt visus dokumentus, kas nepieciešami EPK izdošanai saskaņā ar 10. pantu, tā tieši augšuplādē minētos dokumentus IMI.

2. Atkāpjoties no šīs regulas 10. panta 3. punkta, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde neuzskata šā panta 1. punktā minētos dokumentus par trūkstošiem dokumentiem saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 3. punktu un 4.c panta 1. punktu vai 4.d panta 1. punktu, ja minētie dokumenti nav augšupielādēti IMI saskaņā ar 1. punktu.

3. Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 1. punktā minētais tiešsaistes rīks dod iespēju pretendentam augšuplādēt visu nepieciešamo apliecinošo dokumentu kopijas, kurus izsniegušas izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes.

Dokumentu apstrāde, kurus nav izsniegusi izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde

1. Atkāpjoties no šīs regulas 10. panta 3. punkta, ja pretendents, iesniedzot EPK pieteikumu, nespēj nodrošināt kādu no šīs regulas II pielikuma A daļas 2. punkta c) un d) apakšpunktā vai B daļas d) punktā minētajiem dokumentiem, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde minētos dokumentus neuzskata par trūkstošiem saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 3. punktu un 4.d panta 1. punktu.

2. Uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde var pieprasīt tieši pretendentam vai izcelsmes dalībvalstij iesniegt šā panta 1. punktā minētos dokumentus saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 4.d panta 3. punktu.

3. Ja pretendents pēc uzņēmējas dalībvalsts pieprasījuma nespēj nodrošināt 2. punktā minētos dokumentus, uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde pieņem lēmumu par EPK izdošanu, pamatojoties uz pieejamo informāciju.

1. Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 1. punktā minētais tiešsaistes rīks dod iespēju pretendentam iesniegt dokumentus, kas apliecina valodas zināšanas, ko pēc EPK izdošanas uzņēmēja dalībvalsts var pieprasīt saskaņā ar minētās direktīvas 53. pantu.

2. Valodu zināšanas apliecinoši dokumentāri pierādījumi nav daļa no dokumentiem, kas nepieciešami EPK izdošanai.

3. Uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde nedrīkst atteikt izdot EPK, pamatojoties uz to, ka nav iesniegts Direktīvas 2005/36/EK 53. pantā minētais valodu zināšanu pierādījums.

1. Ja izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde ir izsniegusi dokumentu, kas nepieciešams EPK izdošanai saskaņā ar 10. pantu, tā IMI lietā apliecina, ka dokuments ir derīgs un autentisks.

2. Situācijā, kad nepieciešamo dokumentu izsniegusi izcelsmes dalībvalsts cita valsts iestāde un pastāv pamatotas šaubas, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde lūdz attiecīgajai valsts iestādei apstiprināt konkrētā dokumenta derīgumu un autentiskumu. Pēc apstiprinājuma saņemšanas tā apliecina IMI, ka minētais dokuments ir derīgs un autentisks.

3. Ja dokuments tika izsniegts citā dalībvalstī, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde ar IMI starpniecību sazinās ar attiecīgās dalībvalsts kompetento iestādi, kas ir atbildīga par EPK pieteikumiem (vai citu konkrētās dalībvalsts attiecīgo valsts iestādi, kas reģistrēta IMI), lai pārbaudītu konkrētā dokumenta derīgumu un autentiskumu. Pēc pārbaudes pabeigšanas tā apliecina IMI, ka citas dalībvalsts kompetentā iestāde ir apstiprinājusi attiecīgā dokumenta derīgumu un autentiskumu.

Pirmajā daļā minētajos gadījumos citas dalībvalsts attiecīgās kompetentās iestādes, kas ir atbildīgas par EPK pieteikumiem (vai citas dalībvalsts attiecīgās valsts iestādes, kas reģistrētas IMI), sadarbojas un nekavējoties atbild uz visiem izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes informācijas pieprasījumiem.

4. Pirms izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde apstiprina saskaņā ar šīs regulas 11. panta 1. punktu izsniegtā un IMI augšuplādētā dokumenta autentiskumu un derīgumu, tā apraksta katra dokumenta saturu iepriekš sagatavotos laukos IMI. Ja nepieciešams, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde nodrošina, ka informācija, kas apraksta dokumentus, kurus iesniedzis pretendents ar Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 1. punktā minētā tiešsaistes rīka starpniecību, ir precīza.

1. Izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde informē pretendentu Direktīvas 2005/36/EK 4.c panta 1. punktā un 4.d panta 1. punktā noteiktajos termiņos par nepieciešamību iesniegt apliecinātu kopiju tikai tad, ja attiecīgā valsts iestāde izcelsmes dalībvalstī vai kompetentā iestāde vai attiecīgā valsts iestāde citā dalībvalstī nav spējusi apstiprināt nepieciešamā dokumenta derīgumu un autentiskumu saskaņā ar šīs regulas 14. pantā noteiktajām pārbaudes procedūrām un ja apliecinātas kopijas pieprasa uzņēmēja dalībvalsts saskaņā ar šā panta 2. punktu.

Šīs regulas 6. panta 2. punkta trešajā daļā minētajos gadījumos un gadījumos, ja pastāv pamatotas šaubas, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde Direktīvas 2005/36/EK 4.c panta 1. punktā un 4.d panta 1. punktā noteiktajos termiņos var pieprasīt pretendentam iesniegt apliecinājuma par tā likumīgo statusu apliecinātu kopiju.

2. Dalībvalstis precizē IMI tos dokumentus, par kuriem tās pretendentam ir pieprasījušas apliecinātas kopijas saskaņā ar 1. punktu, un paziņo šo informāciju pārējām dalībvalstīm ar IMI starpniecību.

3. Šā panta 1. un 2. punkts neskar uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes tiesības saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 4.d panta 2. un 3. punktu izcelsmes dalībvalsts kompetentajai iestādei pieprasīt papildu informāciju vai apliecinātas kopijas, ja pastāv pamatotas šaubas.

4. Ja pastāv pamatotas šaubas, uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde var pieprasīt pretendentam iesniegt apliecinātu kopiju un var noteikt pieņemamu atbildes termiņu.

1. Dalībvalstis precizē apliecinātu kopiju veidus IMI, kas ir pieņemami to teritorijā saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem, un ar IMI starpniecību paziņo šo informāciju pārējām dalībvalstīm.

2. Dalībvalstu kompetentās iestādes pieņem apliecinātas kopijas, kas izsniegtas citā dalībvalstī saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem.

3. Ja pastāv pamatotas šaubas par citā dalībvalstī apliecinātas kopijas derīgumu un autentiskumu, kompetentās iestādes lūdz attiecīgajām kompetentajām iestādēm citā dalībvalstī sniegt papildu informāciju, izmantojot IMI. Pārējo dalībvalstu kompetentās iestādes sadarbojas un nekavējoties atbild uz pieprasījumu.

4. Pēc apliecinātas kopijas saņemšanas no pretendenta kompetentā iestāde augšuplādē apliecinātā dokumenta elektronisko versiju un apliecina IMI lietā, ka minētā kopija ir autentiska.

5. Pretendents var iesniegt dokumenta oriģinālu, nevis apliecinātu kopiju, izcelsmes dalībvalsts kompetentajai iestādei, kas IMI lietā apliecina, ka oriģinālā dokumenta elektroniskā kopija ir autentiska.

6. Ja pretendents nespēj nodrošināt nepieciešamā dokumenta apliecinātu kopiju Direktīvas 2005/36/EK 4.d panta 1. punktā noteiktajā termiņā, tas neaptur pieteikuma nosūtīšanas termiņus uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei. Attiecīgo dokumentu IMI reģistrē kā dokumentu, kura autentiskums un derīgums nav apstiprināts, līdz tiek saņemta apliecināta kopija, ko augšuplādē izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde.

7. Ja pretendents nespēj nodrošināt nepieciešamā dokumenta apliecinātu kopiju Direktīvas 2005/36/EK 4.c panta 1. punktā noteiktajā termiņā, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde drīkst atteikt EPK izdošanu īslaicīgu un gadījuma rakstura pakalpojumu sniegšanai, kas nav pakalpojumi, uz kuriem attiecas Direktīvas 2005/36/EK 7. panta 4. punkts.

8. Ja uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde no izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes vai no pretendenta nesaņem nepieciešamā dokumenta apliecinātu kopiju, tā var pieņemt lēmumu, pamatojoties uz pieejamo informāciju termiņos, kas minēti Direktīvas 2005/36/EK 4.d panta 2. un 3. punktā un 5. punkta otrajā daļā.

1. Izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes var pieprasīt turpmāk minēto apliecinošo dokumentu parastu vai apliecinātu tulkojumu EPK pieteikumam tikai pēc uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes īpaša pieprasījuma saskaņā ar 18. panta 1. punktu:

2. Katra dalībvalsts precizē dokumentus IMI, par kuriem tās kompetentās iestādes, kas pilda uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes uzdevumu, pieprasa pretendentam parastus vai apliecinātus tulkojumus saskaņā ar 3. un 4. punktu, un pieļaujamās valodas, kā arī paziņo šo informāciju pārējām dalībvalstīm ar IMI starpniecību.

3. Atkāpjoties no 1. punkta, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde pirmajā nedēļā pēc EPK pieteikuma saņemšanas saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 3. punktu un 4.c panta 1. punktu vai 4.d panta 1. punktu pieprasa pretendentam II pielikumā precizēto nepieciešamo dokumentu tulkojumus valodās, kas ir pieņemamas uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei, ja minēto dokumentu tulkojumu ir pieprasījusi uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde saskaņā ar šā panta 2. punktu.

4. Ja pretendents kopā ar EPK pieteikumu ir iesniedzis II pielikuma A daļas 2. punkta c) un d) apakšpunktā vai B daļas d) punktā minētos dokumentus, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde pieprasa minēto dokumentu tulkojumu valodās, kas ir pieņemamas uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei.

5. Ja pretendents nespēj nodrošināt kādu no šā panta 4. punktā minēto dokumentu tulkojumiem, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde minētos dokumentus neuzskata par trūkstošiem saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 3. punktu un 4.d panta 1. punktu.

1. Ja pastāv pamatotas šaubas, uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde izcelsmes dalībvalsts kompetentajai iestādei var pieprasīt papildu informāciju, tostarp parastus vai apliecinātus tulkojumus, saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 4.d panta 2. un 3. punktu.

2. Attiecībā uz 1. punktā minētajiem gadījumiem uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde var pieprasīt pretendentam iesniegt parastus vai apliecinātus tulkojumus un var noteikt pieņemamu atbildes termiņu.

3. Ja uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde nesaņem pieprasīto tulkojumu no izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes vai no pretendenta, tā var pieņemt lēmumu, pamatojoties uz pieejamo informāciju, termiņā, kas noteikts Direktīvas 2005/36/EK 4.d panta 2. un 3. punktā un 5. punkta otrajā daļā.

1. Katra dalībvalsts precizē IMI, kādi apliecināti tulkojumi ir pieņemami tās teritorijā saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem, un ar IMI starpniecību paziņo šo informāciju pārējām dalībvalstīm.

2. Dalībvalstu kompetentās iestādes pieņem apliecinātus tulkojumus, kas izsniegti citā dalībvalstī saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem.

3. Ja pastāv pamatotas šaubas par citā dalībvalstī apliecināta tulkojuma derīgumu un autentiskumu, dalībvalsts kompetentā iestāde attiecīgajām iestādēm citā dalībvalstī lūdz sniegt papildu informāciju, izmantojot IMI. Šādos gadījumos pārējo dalībvalstu attiecīgās iestādes sadarbojas un sniedz atbildi nekavējoties.

4. Pēc apliecināta tulkojuma saņemšanas no pretendenta un saskaņā ar 3. punktu dalībvalsts kompetentā iestāde augšuplādē apliecinātā tulkojuma elektronisko kopiju un IMI lietā apliecina, ka minētais tulkojums ir autentisks.

5. Pirms tiek pieprasīti apliecināti tulkojumi, ja radušās pamatotas šaubas par kādu no 17. panta 1. punktā minētajiem dokumentiem, uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde ar IMI starpniecību nosūta papildu informācijas pieprasījumu izcelsmes dalībvalsts kompetentajai iestādei vai citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kuras izsniegušas attiecīgo dokumentu.

1. Uzņēmējdarbības veikšanai un īslaicīga un gadījuma rakstura pakalpojumu sniegšanai saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 7. panta 4. punktu uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde pieņem lēmumu izdot EPK vai lēmumu atteikties izdot EPK, vai lēmumu piemērot kompensācijas pasākumus saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 14. pantu vai 7. panta 4. punktu, vai lēmumu pagarināt EPK derīguma termiņu īslaicīga un gadījuma rakstura pakalpojumu sniegšanai saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 7. panta 4. punktu.

2. Attiecībā uz īslaicīga un gadījuma rakstura pakalpojumu sniegšanu, kas nav pakalpojumi, uz kuriem attiecas Direktīvas 2005/36/EK 7. panta 4. punkts, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde pieņem lēmumu izdot EPK, lēmumu atteikties izdot EPK vai lēmumu pagarināt izdotās EPK derīguma termiņu.

3. Ja uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde pieņem lēmumu piemērot kompensācijas pasākumus saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 14. pantu vai 7. panta 4. punktu, šāds lēmums ietver arī informāciju par noteikto kompensācijas pasākumu saturu, kompensācijas pasākumu pamatojumu un visas pretendenta saistības informēt kompetento iestādi par kompensācijas pasākumu pabeigšanu. EPK izskatīšanu aptur, līdz pretendents ir pabeidzis kompensācijas pasākumus.

Pēc sekmīgas kompensācijas pasākumu pabeigšanas pretendents ar Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 1. punktā minēta tiešsaistes rīka starpniecību informē uzņēmējas dalībvalsts kompetento iestādi, ja to pieprasījusi attiecīgā iestāde.

Ja uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde pieņem lēmumu piemērot kompensācijas pasākumus saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 7. panta 4. punktu, uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde apliecina IMI, vai tā ir sniegusi pretendentam iespēju veikt zināšanu pārbaudi mēneša laikā kopš tās lēmuma piemērot kompensācijas pasākumus.

Uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde apstiprina IMI, ka ir sekmīgi pabeigti kompensācijas pasākumi, un izdod EPK.

4. Ja uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde pieņem lēmumu atteikties izdot EPK, šādā lēmumā izklāsta arī pamatojumus. Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgajai personai ir pieejami atbilstoši tiesiskās aizsardzības līdzekļi attiecībā uz lēmumu atteikties izdot EPK, un sniedz attiecīgajam pretendentam informāciju par tiesībām pārsūdzēt lēmumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

5. IMI dod iespēju attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm pienācīgi pamatotos gadījumos pieņemt lēmumu par izdotās EPK atsaukšanu. Šādā lēmumā izklāsta arī atsaukuma pamatojumu. Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgajai personai ir pieejami atbilstoši tiesiskās aizsardzības līdzekļi attiecībā uz lēmumu par izdotās EPK atsaukšanu, un sniedz attiecīgajam pretendentam informāciju par tiesībām pārsūdzēt lēmumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

1. Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 1. punktā minētais tiešsaistes rīks dod iespēju pretendentam iegūt elektronisku dokumentu, kurā uzrādīts EPK procedūras iznākums, un lejupielādēt visus apliecinājumus, kas saistīti ar EPK procedūras iznākumu.

2. Ja EPK ir izdota (tostarp Direktīvas 2005/36/EK 4.d panta 5. punkta pirmajā daļā minētajos gadījumos), elektroniskajā dokumentā ietver informāciju, kas izklāstīta Direktīvas 2005/36/EK 4.e panta 4. punktā, un attiecībā uz EPK uzņēmējdarbības izveidei tajā ietver atrunu, ka EPK nav atļauja veikt darbību konkrētajā profesijā uzņēmējā dalībvalstī.

1. Eiropas Komisija nodrošina tiešsaistes pārbaudes sistēmu, kas ļauj ieinteresētajām trešām pusēm, kurām nav piekļuves IMI, tiešsaistē pārbaudīt EPK derīgumu un autentiskumu.

2. Ja IMI lietā tiek izdarīti atjauninājumi par EPK turētāja tiesībām veikt profesionālās darbības saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 4.e panta 1. punktu, tiek attēlots paziņojums, kas iesaka ieinteresētajām trešām pusēm sazināties ar uzņēmējas dalībvalsts kompetento iestādi, lai iegūtu plašāku informāciju. Paziņojuma teksts ir neitrāls, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt EPK turētāja nevainīguma prezumpciju. Attiecībā uz EPK uzņēmējdarbības veikšanai tiek uzrādīts arī paziņojums, kurā ir ietverta atruna, ka EPK nav atļauja strādāt konkrētajā profesijā uzņēmējā dalībvalstī.

1. Dalībvalstis norīko kompetentās iestādes ienākošo un izejošo brīdinājumu apstrādei saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 56.a panta 1. vai 3. punktu.

2. Lai nodrošinātu, ka ienākošos brīdinājumus apstrādā tikai attiecīgās kompetentās iestādes, katra dalībvalsts piešķir uzdevumu koordinēt ienākošos brīdinājumus vienai vai vairākām kompetentajām iestādēm. Minētās kompetentās iestādes nodrošina, ka brīdinājumus bez nepamatotas kavēšanās piešķir atbilstošajām kompetentajām iestādēm.

3. Dalībvalstis var piešķirt izejošo brīdinājumu koordinēšanas uzdevumu vienai vai vairākām kompetentajām iestādēm.

1. Brīdinājumi ietver informāciju, kas izklāstīta Direktīvas 2005/36/EK 56.a panta 2. vai 3. punktā.

2. Tikai kompetentajām iestādēm, kas ir norīkotas, lai apstrādātu brīdinājumu saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 56.a panta 1. vai 3. punktu, ir piekļuve šā panta 1. punktā minētajai informācijai.

3. Kompetentajām iestādēm, kam ir uzticēts uzdevums koordinēt ienākošos brīdinājumus, ir piekļuve tikai tiem datiem, kas minēti Direktīvas 2005/36/EK 56.a panta 2. punkta b) un d) apakšpunktā, ja vien brīdinājums tām netika vēlāk piešķirts kā iestādei, kas apstrādā ienākošos brīdinājumus.

4. Ja kompetentajai iestādei, kas apstrādā ienākošos brīdinājumus, ir nepieciešama cita informācija, kas nav izklāstīta Direktīvas 2005/36/EK 56.a panta 2. vai 3. punktā, tā izmanto IMI informācijas pieprasīšanas funkciju, kā noteikts Direktīvas 2005/36/EK 56. panta 2.a punktā.

1. Saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 4.e panta 1. punktu, ja ir jāizsaka brīdinājums EPK turētājam, kompetentās iestādes, kas apstrādāja EPK pieteikumu saskaņā ar šīs regulas 2. panta 1. punktu, nodrošina, ka attiecīgā IMI lieta tiek atjaunināta ar informāciju, kas ir ietverta brīdinājumā, arī norādot visas sekas, ko rada attiecīgo profesionālo darbību veikšana.

2. Lai nodrošinātu, ka IMI lietas tiek atjauninātas laikus, dalībvalstis kompetentajām iestādēm, kas ir atbildīgas par EPK pieteikumiem saskaņā ar 2. panta 1. punktu, nodrošina piekļuvi ienākošajiem brīdinājumiem.

3. EPK turētāju informē par atjauninājumiem, kas minēti šā panta 1. punktā, ar Direktīvas 2005/36/EK 4.b panta 1. punktā minētā tiešsaistes rīka starpniecību vai jebkādiem citiem līdzekļiem, ja ir iesniegts 8. pantā minētais rakstiskais pieteikums.

IMI dod iespēju kompetentajām iestādēm, kas apstrādā ienākošos vai izejošos brīdinājumus, apskatīt visus savus nosūtītos vai saņemtos brīdinājumus IMI un tos, attiecībā uz kuriem nav sākta 28. pantā minētā slēgšanas procedūra.

IMI nodrošina šādas funkcijas, kas jāveic kompetentajām iestādēm, kuras norīkotas apstrādāt ienākošos un izejošos brīdinājumus:

1. Datus, kas attiecas uz brīdinājumiem, var apstrādāt IMI tiktāl, ciktāl tie ir derīgi, tostarp pabeigt slēgšanas procedūru, kas minēta Direktīvas 2005/36/EK 56.a panta 7. punktā.

2. Ja brīdinājums vairs nav derīgs tādēļ, ka ir beidzies sankcijas termiņš, gadījumos, kas nav ietverti šā panta 5. punktā, kompetentā iestāde, kas nosūtīja brīdinājumu, kā noteikts Direktīvas 2005/36/EK 56.a panta 1. punktā, maina brīdinājuma saturu vai to slēdz trīs dienu laikā no dienas, kurā pieņemts attiecīgais lēmums vai saņemta attiecīgā informācija gadījumā, ja šāda lēmuma pieņemšana nav nepieciešama saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Kompetentās iestādes, kas apstrādāja ienākošo brīdinājumu, un attiecīgais profesijas pārstāvis tiek nekavējoties informēti par jebkurām ar brīdinājumu saistītām izmaiņām.

3. IMI sūta regulārus atgādinājumus kompetentajām iestādēm, kas apstrādāja izejošo brīdinājumu, lai pārbaudītu, vai brīdinājumā ietvertā informācija vēl ir derīga.

4. Ja ir pieņemts atsaukšanas lēmums, kompetentā iestāde, kas nosūtīja brīdinājumu, to nekavējoties slēdz, un personas datus dzēš no IMI trīs dienu laikā, kā noteikts Direktīvas 2005/36/EK 56.a panta 7. punktā.

5. Attiecībā uz sankciju, kuras termiņš beidzās Direktīvas 2005/36/EK 56.a panta 5. punktā minētajā dienā, brīdinājumu automātiski slēdz IMI, un personas datus dzēš no sistēmas trīs dienu laikā, kā noteikts Direktīvas 2005/36/EK 56.a panta 7. punktā.

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regula (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu, un ar ko atceļ Komisijas Lēmumu 2008/49/EK (“IMI regula”) (OV L 316, 14.11.2012., 1. lpp.).

(3) Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.).

(4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīva 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.).

(5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.).

II PIELIKUMS

Dokumenti, kas nepieciešami Eiropas profesionālās kartes izdošanai

A. KVALIFIKĀCIJU ATZĪŠANA UZŅĒMĒJDARBĪBAS VEIKŠANAI

1. Automātiska atzīšana (Direktīvas 2005/36/EK III sadaļas III nodaļa)

Saskaņā ar šo režīmu EPK izdošanai ir nepieciešami šādi dokumenti:

pretendenta pilsonības pierādījums (identitātes karte vai pase, vai cits apliecinošs dokuments, ko pieņem saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts noteikumiem); ja pilsonības pierādījums neapliecina dzimšanas vietu, dokuments, kas apliecina pretendenta dzimšanas vietu; valstspiederīgajiem, kuru izcelsme nav EEZ valstis, dokuments, kas pierāda, ka trešās valsts valstspiederīgais var gūt labumu no tiesībām, kas noteiktas Direktīvā 2005/36/EK saskaņā ar attiecīgajiem ES tiesību aktiem, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/38/EK (1), Padomes Direktīvā 2003/109/EK (2), Padomes Direktīvā 2004/83/EK (3) vai Padomes Direktīvā 2009/50/EK (4);

b)	kvalifikāciju apliecinošs dokuments un attiecīgā gadījumā sertifikāts, kas pievienots kvalifikāciju apliecinošam dokumentam;

viens no turpmāk minētajiem sertifikātiem atkarībā no pretendenta profesijas un situācijas:

i)	Direktīvas 2005/36/EK VII pielikuma 2. punktā minētais atbilstības sertifikāts, ja kvalifikāciju apliecinošs dokuments atbilst noteikumiem par vajadzīgo apmācību;

ii)	Direktīvas 2005/36/EK 23. panta 6. punktā minētais kvalifikācijas nosaukuma maiņas apliecinājums, ja oficiālās kvalifikācijas nosaukums neatbilst Direktīvas 2005/36/EK V pielikuma 5.2.2. vai 5.6.2. punktā minētajiem nosaukumiem, bet kvalifikācija atbilst noteikumiem par vajadzīgo apmācību;

iii)

iegūto tiesību sertifikāts, kas minētas Direktīvas 2005/36/EK 23., 33. vai 33.a pantā, kurā apliecināts, ka kvalifikāciju turētājs ir efektīvi un likumīgi iesaistījies attiecīgajās darbībās vismaz minimālo nepieciešamo laikposmu un ka ir izpildītas minētajos pantos noteiktās konkrētās prasības, ja apmācība sākās pirms atsauces datumiem, kas minēti Direktīvas 2005/36/EK V pielikuma 5.2.2. vai 5.6.2. punktā, un kvalifikāciju apliecinošs dokuments neatbilst visiem noteikumiem par vajadzīgo apmācību;

d)	dokumenti, kas nepieciešami saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK VII pielikuma 1. punkta d) līdz g) apakšpunktu.

2. Vispārējas atzīšanas sistēma (Direktīvas 2005/36/EK III sadaļas I nodaļa)

Saskaņā ar šo režīmu EPK izdošanai ir nepieciešami šādi dokumenti:

a)	pilsonības pierādījums un citi 1. punkta a) apakšpunktā minētie dokumenti;

b)	profesionālās kompetences apliecinājums vai attiecīgā gadījumā kvalifikāciju apliecinošs dokuments un, ja nepieciešams, apliecinošs dokuments saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 12. pantu;

c)	dokumenti, kas sniedz papildu informāciju par apmācībām attiecībā uz kopējo mācību ilgumu, apgūtajiem priekšmetiem un apgūto priekšmetu apjomu un, ja nepieciešams, līdzsvaru starp teorētisko un praktisko daļu;

turpmāk minētie dokumenti par kvalifikācijām, kas varētu aizstāt būtiskas atšķirības starp kvalifikācijām un mazināt kompensācijas pasākumu risku:

i)	dokumenti, kas ietver informāciju par nepārtrauktu profesionālo attīstību, semināriem, citiem apmācību veidiem un mūžizglītību saskaņā ar 14. panta 5. punktu;

ii)	kopija, kas pierāda visu profesionālo pieredzi, kurā skaidri norādīta profesionālā darbība, ko veicis pretendents;

e)	attiecīgā gadījumā pierādījums par profesionālo pieredzi, kā minēts Direktīvas 2005/36/EK 13. panta 2. punkta pirmajā daļā, ja minētajos dokumentos ir skaidri norādītas attiecīgās profesionālās darbības;

migrantiem, kas atbilst Direktīvas 2005/36/EK 3. panta 3. punktā izklāstītajām prasībām, profesionālās pieredzes sertifikāts, kas pierāda profesionālās pieredzes trīs gadus un ko izsniegusi tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kura atzina trešās valsts kvalifikāciju saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 2. panta 2. punktu, vai, ja attiecīgā kompetentā iestāde nespēj apstiprināt pretendenta profesionālo pieredzi, cits profesionālās pieredzes pierādījums, kurā skaidri norādītas attiecīgās profesionālās darbības;

g)	dokumenti, kas nepieciešami saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK VII pielikuma 1. punkta d) līdz g) apakšpunktu.

B. PAGAIDU PAKALPOJUMU SNIEGŠANA (Direktīvas 2005/36/EK II sadaļa)

Ir nepieciešami turpmāk minētie dokumenti, pirmo reizi sniedzot pakalpojumus vai ja ir būtiskas izmaiņas pretendenta situācijā saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 7. panta 2. punktu:

a)	pilsonības pierādījums un citi A daļas 1. punkta a) apakšpunktā minētie dokumenti;

b)	šīs regulas 6. panta 2. punkta trešajā daļā minētajos gadījumos – likumīgā statusa apliecinājums izcelsmes dalībvalstī, kas minēts Direktīvas 2005/36/EK 7. panta 2. punkta b) apakšpunktā;

c)	dokumenti, ko pieprasa saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 7. panta 2. punkta b) apakšpunktu attiecībā uz tiesībām darboties profesijā, un citi dokumenti, ko pieprasa saskaņā ar 7. panta 2. punkta c) līdz e) apakšpunktu;

d)	ja uzņēmēja dalībvalsts piemēro kvalifikāciju iepriekšēju pārbaudi saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 7. panta 4. punktu, dokumenti, kas sniedz papildu informāciju par šā pielikuma A daļas 2. punkta c) un d) apakšpunktā minēto apmācību.

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/38/EK par Eiropas Savienības pilsoņu un to ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.).

(2) Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīva 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV L 16, 23.1.2004., 44. lpp.).

(3) Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV L 304, 30.9.2004., 12. lpp.).

(4) Padomes 2009. gada 25. maija Direktīva 2009/50/EK par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (OV L 155, 18.6.2009., 17. lpp.).