1.   Šajā direktīvā un neskarot 2. līdz 4. punktu, “īpašuma beneficiārs” ir jebkura fiziska persona, kas saņem procentu maksājumu, vai jebkura fiziska persona, kuras labā tiek nodrošināta šāda maksājuma veikšana, ja vien šāda persona nesniedz pierādījumus, ka maksājums nav saņemts vai nav nodrošināts tieši tās labā, proti, ja:

2.   Ja maksājumu pārstāvim ir informācija, kas liek domāt, ka fiziskā persona, kura saņem procentu maksājumu vai kuras labā tiek nodrošināta procentu maksājuma veikšana, varētu nebūt īpašuma beneficiārs, un, ja uz minēto fizisko personu neattiecas 1. punkta a), b) vai c) apakšpunkts, tas veic pamatotus pasākumus, lai noteiktu īpašuma beneficiāra identitāti saskaņā ar 3. panta 2. punktu. Ja maksājumu pārstāvis nevar noteikt īpašuma beneficiāra identitāti, tas rīkojas attiecībā pret attiecīgo fizisko personu kā pret īpašuma beneficiāru.

3.   Gadījumos, kad uzņēmējs, uz kuru arī attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/60/EK (*1) 2. pants, veic procentu maksājumu vai nodrošina, ka šāds maksājums tiek veikts tāda veida saimnieciskai vienībai vai juridiskam veidojumam, kuram faktiski neuzliek nodokļus un kurš veic uzņēmējdarbību vai kura faktiskais vadības centrs atrodas valstī vai jurisdikcijā ārpus šīs direktīvas 7. pantā minētās teritorijas un ārpus tādu nolīgumu un vienošanos teritoriālās darbības jomas, kuros paredz tādus pašus vai līdzvērtīgus pasākumus kā šajā direktīvā, piemēro šā punkta otro līdz piekto daļu.

Maksājumu uzskata par veiktu vai nodrošinātu tieši fiziskai personai, kura ir rezidents citā dalībvalstī nekā tajā, kurā uzņēmējs veic uzņēmējdarbību, un kura Direktīvas 2005/60/EK 3. panta 6. punktā definēta kā saimnieciskās vienības vai juridiskā veidojuma īpašuma beneficiārs. Tādas fiziskas personas identitāti noskaidro saskaņā ar klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem, kā paredzēts minētās direktīvas 7. pantā un 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā. Šajā direktīvā arī tādu fizisku personu uzskata par īpašuma beneficiāru.

Mērķiem, kas norādīti pirmajā daļā, saimniecisko vienību un juridisko veidojumu kategorijas, kas minētas orientējošā sarakstā I pielikumā, uzskata par tādām, kurām faktiski neuzliek nodokļus.

Pirmajā daļā minētais uzņēmējs noskaidro saimnieciskās vienības vai juridiskā veidojuma juridisko formu un uzņēmējdarbības vietu vai, vajadzības gadījumā, faktiskā vadības centra adresi, izmantojot tādas fiziskas personas sniegtu informāciju, kura rīkojas attiecīgās saimnieciskās vienības vai juridiskā veidojuma vārdā saskaņā jo īpaši ar 1. punkta b) un c) apakšpunktu, ja vien uzņēmējam nav pieejama ticamāka informācija, kas apliecina, ka iegūtā informācija nav pareiza vai pilnīga šā punkta piemērošanas nolūkam.

Ja saimnieciska vienība vai juridisks veidojums neatbilst I pielikuma sarakstā minētajām kategorijām vai ja tas atbilst šīm kategorijām, taču apgalvo, ka tam faktiski uzliek nodokļus, pirmajā daļā minētais uzņēmējs noskaidro, vai nodokļus faktiski uzliek, balstoties uz vispārīgi atzītiem faktiem vai arī uz oficiāliem dokumentiem, kurus iesniegusi saimnieciskā vienība vai juridiskais veidojums vai kuri iegūti, īstenojot klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, kas veikti saskaņā ar Direktīvu 2005/60/EK.

4.   Ja saimniecisku vienību vai juridisku veidojumu procentu maksājuma saņemšanas brīdī vai šāda maksājuma nodrošināšanas brīdī uzskata par maksājumu pārstāvi saskaņā ar 4. panta 2. punktu, tad procentu maksājumu uzskata par uzkrātu šādu fizisku personu labā, kuras šajā direktīvā uzskata par īpašuma beneficiāriem:

1.   Katra dalībvalsts savā teritorijā pieņem procedūras, kas nepieciešamas, lai ļautu maksājumu pārstāvim noteikt īpašuma beneficiāru identitāti un viņu dzīvesvietu 8. līdz 12. pantā noteiktajiem mērķiem, un nodrošina šo procedūru piemērošanu.

Šādas procedūras atbilst minimālajiem standartiem, kas noteikti 2. un 3. punktā.

2.   Maksājumu pārstāvis nosaka īpašuma beneficiāra identitāti, pamatojoties uz minimālajiem standartiem, kas atkarībā no tā, kad noslēgtas līgumattiecības starp maksājumu pārstāvi un īpašuma beneficiāru, atšķiras šādi:

Informācija, kas minēta pirmās daļas b) apakšpunktā, ir noskaidrojama, izmantojot īpašuma beneficiāra uzrādītu pasi, oficiālu identitātes karti vai jebkādu citu oficiālu identitātes dokumentu, attiecīgos gadījumos, kā noteikts 4. punktā minētajā sarakstā. Visu informāciju, kas nav uzrādīta šajos dokumentos, nosaka, pamatojoties uz jebkādu citu personu apliecinošu dokumentu, ko uzrāda īpašuma beneficiārs.

3.   Gadījumā, ja īpašuma beneficiārs brīvprātīgi uzrāda rezidenta apliecību nodokļu vajadzībām, ko izdevusi valsts kompetentā iestāde trīs gados pirms maksājuma datuma vai vēlāka datuma, ja maksājumu uzskata par uzkrātu īpašuma beneficiāra labā, uzskata, ka viņš ir šīs valsts rezidents. Pretējā gadījumā tiks uzskatīts, ka viņš ir tās valsts rezidents, kurā viņam ir pastāvīgā adrese. Maksājumu pārstāvis noskaidro īpašuma beneficiāra pastāvīgo adresi, pamatojoties uz šādiem minimālajiem standartiem:

Gadījumā, kas minēts pirmās daļas b) apakšpunktā, ja īpašuma beneficiāri uzrāda pasi, oficiālu identitātes karti vai jebkādu citu dalībvalsts izdotu oficiālu identitātes dokumentu un deklarē, ka tie ir trešās valsts rezidenti, dzīvesvieta tiek noskaidrota, pamatojoties uz rezidenta apliecību nodokļu vajadzībām, ko izdevusi trešās valsts kompetentā iestāde, kurā saskaņā ar paša sniegto informāciju īpašuma beneficiārs ir rezidents, ne senāk kā trīs gadus pirms maksājuma datuma vai vēlāka datuma, ja maksājumu uzskata par uzkrātu īpašuma beneficiāra labā. Ja netiek uzrādīta šāda apliecība, fiziska persona tiek uzskatīta par tās dalībvalsts rezidentu, kura izdevusi pasi vai oficiālu identitātes karti, vai citu oficiālu identitātes dokumentu. Attiecībā uz īpašuma beneficiāriem, par kuriem maksājumu pārstāvja rīcībā ir oficiāli dokumenti, kas apliecina, ka – ar diplomātisko statusu saistītu privilēģiju dēļ vai pamatojoties uz starptautiskiem noteikumiem – to dzīvesvieta nodokļu vajadzībām ir citā valstī, nevis valstī, kurā ir to pastāvīgā adrese, dzīvesvietu noskaidro, pamatojoties uz šiem maksājumu pārstāvja rīcībā esošajiem oficiālajiem dokumentiem.

4.   Līdz 2014. gada 31. decembrim katra dalībvalsts, kura piešķir nodokļu maksātāja numurus vai tā ekvivalentus, informē Komisiju par tādu numuru uzbūvi un formātu, kā arī par oficiāliem dokumentiem, kuros apkopotas ziņas par piešķirtiem numuriem. Katra dalībvalsts arī informē Komisiju par visām šajā sakarā veiktajām izmaiņām. Komisija publicē apkopotu saņemtās informācijas sarakstu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

1.   Uzņēmēju, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī un tieši īpašuma beneficiāra labā veic procentu maksājumu vai nodrošina, ka šāds maksājums tiek veikts, šīs direktīvas nozīmē uzskata par maksājumu pārstāvi.

Šā punkta nozīmē nav svarīgi, vai attiecīgais uzņēmējs ir prasības vai vērtspapīra, kas rada ienākumus, parādnieks vai emitents vai arī tas ir pilnvarots parādnieka, emitenta vai īpašuma beneficiāra interesēs veikt ienākumu maksājumu vai nodrošināt, ka šāds maksājums tiek veikts.

Uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, šajā direktīvā arī tiek uzskatīts par maksājumu pārstāvi, ja izpildīti šādi nosacījumi:

Gadījumā, ja ir izpildīti pirmās daļas a) un b) apakšpunktā minētie nosacījumi, maksājumu, kuru pirmais uzņēmējs ir veicis vai nodrošinājis, ka tas tiek veikts, uzskata par veiktu vai nodrošinātu tieši minētās daļas b) apakšpunktā minētā īpašuma beneficiāra labā.

2.   Ja saimnieciskās vienības vai juridiskā veidojuma faktiskais vadības centrs ir dalībvalstī un tam saskaņā vai nu ar tās dalībvalsts vispārīgajiem tiešās nodokļu uzlikšanas noteikumiem, vai tās dalībvalsts, kurā saimnieciskā vienība vai juridiskais veidojums veic uzņēmējdarbību, vai jebkurā valstī vai jurisdikcijā, kurā tas ir rezidents nodokļu vajadzībām, netiek faktiski uzlikti nodokļi, – saņemot procentu maksājumu vai nodrošinot šāda maksājuma veikšanu, šī saimnieciskā vienība vai juridiskais veidojums tiek uzskatīts par maksājumu pārstāvi.

Mērķiem, kas norādīti šajā punktā, saimniecisko vienību un juridisko veidojumu kategorijas, kas minētas orientējošā sarakstā II pielikumā, uzskata par tādām, kurām faktiski neuzliek nodokļus.

Ja saimnieciska vienība vai juridisks veidojums nepieder nevienai no II pielikuma sarakstā minētajām kategorijām vai ja uz to attiecas šis saraksts, taču tas apgalvo, ka tam faktiski uzliek nodokļus, minētais uzņēmējs noskaidro, vai nodokļus faktiski uzliek, balstoties uz vispārīgi atzītiem faktiem vai arī uz oficiāliem dokumentiem, kurus iesniegusi saimnieciskā vienība vai juridiskais veidojums vai kuri iegūti, īstenojot klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, kas veikti saskaņā ar Direktīvu 2005/60/EK.

Jebkurš uzņēmējs, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī un veic procentu maksājumu vai nodrošina, ka tas tiek veikts saimnieciskai vienībai vai juridiskam veidojumam, kas minēts šajā punktā un kura faktiskais vadības centrs atrodas citā dalībvalstī, nevis valstī, kurā uzņēmējs veic uzņēmējdarbību, paziņo savas dalībvalsts kompetentai iestādei, kurā tas veic uzņēmējdarbību, šādus datus, izmantojot 2. panta 3. punkta ceturtajā daļā norādīto informāciju vai citu pieejamu informāciju:

Fiziskās personas, kuras uzskata par to procentu maksājumu, kas veikti vai nodrošināti šā punkta pirmajā daļā minētajām saimnieciskajām vienībām vai juridiskajiem veidojumiem, īpašuma beneficiāriem, nosaka saskaņā ar 2. panta 4. punktā paredzētajiem noteikumiem. Gadījumos, kad piemēro 2. panta 4. punkta c) apakšpunktu, saimnieciskā vienība vai juridiskais veidojums, tiklīdz fiziska persona iegūst tiesības uz aktīviem, kas rada procentu maksājumu, vai uz citiem aktīviem, kas atbilst procentu maksājumam, sniedz tās dalībvalsts kompetentai iestādei, kurā atrodas tā faktiskais vadības centrs, 8. panta 1. punkta otrajā daļā norādīto informāciju. Saimnieciskā vienība vai juridiskais veidojums informē kompetento iestādi arī par jebkurām izmaiņām attiecībā uz tā faktiskā vadības centra atrašanās vietu.

Piektajā daļā minētie pienākumi paliek spēkā 10 gadus no dienas, kad veikts pēdējais procentu maksājums, ko saņēmusi vai nodrošinājusi saimnieciska vienība vai juridisks veidojums, vai no pēdējās dienas, kad fiziska persona ieguvusi tiesības uz aktīviem, kas rada šādu procentu maksājumu, vai uz citiem aktīviem, kas atbilst procentu maksājumam, atkarībā no tā, kura diena ir vēlāk.

Ja saimnieciska vienība vai juridisks veidojums gadījumos, kad piemēro 2. panta 4. punkta c) apakšpunktu, ir pārcēlis faktisko vadības centru uz citu dalībvalsti, tad pirmās dalībvalsts kompetentā iestāde nosūta šīs jaunās dalībvalsts kompetentajai iestādei šādu informāciju:

Šo punktu nepiemēro, ja saimnieciskā vienība vai juridiskais veidojums sniedz pierādījumus, ka uz to attiecināms viens no šādiem gadījumiem:

3.   Saimnieciskai vienībai, kas minēta 2. punktā un kas ir līdzīga kolektīvo ieguldījumu uzņēmumam vai citam kolektīvo ieguldījumu fondam vai shēmai, kura minēta 2. punkta astotās daļas a) apakšpunktā, ir iespēja šajā direktīvā tikt uzskatītai par tādu kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu, kolektīvo ieguldījumu fondu vai shēmu.

Gadījumā, ja saimnieciskā vienība izmanto šā punkta pirmajā daļā minēto iespēju, dalībvalsts, kurā atrodas tā faktiskais vadības centrs, izdod tam attiecīgu apliecību. Saimnieciskā vienība minēto apliecību uzrāda uzņēmējam, kas veic vai nodrošina procentu maksājumu. Tādā gadījumā uzņēmēju atbrīvo no pienākumiem, kas noteikti 2. punkta ceturtajā daļā.

Lai nodrošinātu efektīvu šīs direktīvas piemērošanu, dalībvalstis saistībā ar šā punkta pirmajā daļā minēto iespēju pieņem sīki izstrādātus noteikumus, kas piemērojami saimnieciskām vienībām, kuru faktiskais vadības centrs atrodas dalībvalsts teritorijā.”;

1.   Šajā direktīvā “procentu maksājums” ir:

2.   Attiecībā uz 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu – ja maksājumu pārstāvim nav informācijas par summu, ko iemaksā, gūst vai ar kuru kreditē kontu, tad par procentu maksājumu uzskata kopējo maksājuma summu.

Attiecībā uz 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu – ja maksājumu pārstāvim nav informācijas par procentu vai ienākumu summu, kas uzkrāti vai kapitalizēti, pārdodot, atmaksājot vai izpērkot vērtspapīrus, tad par procentu maksājumu uzskata kopējo maksājuma summu.

Attiecībā uz 1. punkta pirmās daļas d) un e) apakšpunktu – ja maksājumu pārstāvim nav informācijas par to, cik liela ienākumu daļa gūta no procentu maksājumiem minētās daļas a), b) un c) apakšpunkta nozīmē, par procentu maksājumu uzskata kopējo ienākumu summu.

Attiecībā uz 1. punkta pirmās daļas f) apakšpunktu – ja maksājumu pārstāvim nav informācijas par peļņas no dzīvības apdrošināšanas līguma summu, tad par procentu maksājumu uzskata kopējo maksājuma summu.

3.   Attiecībā uz 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunktu – ja maksājumu pārstāvim nav informācijas par to, cik liela procentuālā daļa no aktīviem ieguldīta parādprasībās vai attiecīgos vērtspapīros, akcijās vai daļās, kā noteikts minētajā punktā, uzskata, ka šāda procentuālā daļa ir lielāka nekā 40 %. Ja maksājumu pārstāvis nevar noteikt ienākumu summu, kādu guvis īpašuma beneficiārs, uzskata, ka ienākums atbilst ieņēmumiem no akciju vai daļu pārdošanas, atmaksājuma vai izpirkšanas.

Attiecībā uz 1. punkta pirmās daļas f) apakšpunkta ii) punktu – ja maksājumu pārstāvim nav informācijas, cik liela ir izpildes procentuālā daļa, kas saistīta ar procentu maksājumiem minētās daļas a), b), c), d) vai e) apakšpunkta nozīmē, uzskata, ka šāda procentuālā daļa ir lielāka nekā 40 %.

4.   Ja procentus, kā noteikts 1. punktā, izmaksā 4. panta 2. punktā minētajai saimnieciskajai vienībai vai juridiskajam veidojumam vai ar tiem kreditē kontu, kura turētājs ir tāda saimnieciska vienība vai juridisks veidojums, tos uzskata par uzkrātiem 2. panta 4. punktā minētajai fiziskajai personai. Saimnieciskas vienības gadījumā to piemēro tikai tad, ja saimnieciskā vienība nav izmantojusi 4. panta 3. punktā paredzēto iespēju.

5.   Attiecībā uz 1. punkta pirmās daļas c) un e) apakšpunktu dalībvalstis var izvēlēties pieprasīt maksājumu pārstāvjiem to teritorijā aprēķināt vidējo procentu vai citu attiecīgo ienākumu summu par laika posmu, kas nevar pārsniegt vienu gadu, un uzskatīt šādu vidējo procentu vai citu attiecīgo ienākumu summu par procentu maksājumiem pat tad, ja šajā laika posmā nav notikusi pārdošana, izpirkšana vai atmaksājums.

6.   Atkāpjoties no 1. punkta pirmās daļas d) un e) apakšpunkta, dalībvalstis var izvēlēties izslēgt no procentu maksājumu definīcijas jebkādus minētajos apakšpunktos paredzētos ienākumus, ko izmaksājuši uzņēmumi, saimnieciskās vienības vai ieguldījumu fondi vai shēmas, kuriem ir fonda noteikumi vai dibināšanas dokumenti, kurus reglamentē dalībvalstu tiesību akti, ja šādu uzņēmumu, saimniecisko vienību, fondu vai shēmu tieši vai netieši ieguldījumi minētās daļas a) apakšpunktā minētajās parādprasībās vai minētās daļas b) apakšpunktā minētajos vērtspapīros nav pārsnieguši 15 % no to aktīviem.

Atkāpjoties no 4. punkta, dalībvalstis var izvēlēties izslēgt no 1. punktā noteiktās procentu maksājumu definīcijas procentu maksājumus, ko iemaksā tādas saimnieciskās vienības vai juridiskā veidojuma kontā vai ar kuriem kreditē tādas saimnieciskās vienības vai juridiskā veidojuma kontu, kas minēts 4. panta 2. punktā un kura faktiskais vadības centrs ir šīs dalībvalsts teritorijā, ja šādas saimnieciskās vienības vai juridiskā veidojuma tieši vai netieši ieguldījumi 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā minētajās parādprasībās vai minētās daļas b) apakšpunktā minētajos vērtspapīros nav pārsnieguši 15 % no tā aktīviem. Saimnieciskas vienības gadījumā to piemēro tikai tad, ja saimnieciskā vienība nav izmantojusi 4. panta 3. punktā paredzēto iespēju.

Ja dalībvalsts izmanto vienu vai abas no pirmajā un otrajā daļā minētajām iespējām, tā par to paziņo Komisijai. Komisija publicē iespējas izmantošanas faktu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, un citām dalībvalstīm šī iespējas izmantošana būs saistoša, sākot ar publikācijas datumu.

7.   Šā panta 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunktā un f) apakšpunkta ii) punktā un 3. punktā minētā 40 % robežvērtība no 2016. gada 1. janvāra būs 25 %.

8.   Procentuālās daļas, kas minētas 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunktā un 6. punktā, nosaka, atsaucoties uz ieguldījumu politiku vai ieguldījumu stratēģiju un mērķiem, kas noteikti dokumentos, kuri reglamentē attiecīgo uzņēmumu, saimniecisko vienību, ieguldījumu fondu vai shēmu darbību.

Šajā punktā minētie dokumenti ietver:

Ja dokumentos nav noteikta ieguldījumu politika vai ieguldījumu stratēģija un mērķi, šīs procentuālās daļas nosaka, atsaucoties uz uzņēmumu, saimniecisko vienību, ieguldījumu fondu vai shēmu aktīvu faktisko sastāvu, kas ir vienāds ar to pēdējā pārskata perioda sākuma vai pusgada pirmā pārskata datuma un beigu aktīvu vidējo aritmētisko, kas aprēķināts, pirms maksājumu pārstāvis veic procentu maksājumu īpašuma beneficiāram vai nodrošina šāda maksājuma veikšanu. Jaunizveidotiem uzņēmumiem, saimnieciskām vienībām, ieguldījumu fondiem vai shēmām šāds faktiskais sastāvs ir vienāds ar aktīvu vidējo aritmētisko darbības sākuma dienā un pirmās aktīvu novērtēšanas dienā, kā minēts dokumentos, kas reglamentē attiecīgo uzņēmumu, saimniecisko vienību, ieguldījumu fondu vai shēmu darbību.

Aktīvu sastāvu nosaka saskaņā ar tajā dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī, kura neietilpst Savienībā, spēkā esošiem noteikumiem, kurā kolektīvo ieguldījumu uzņēmums vai cits kolektīvo ieguldījumu fonds vai shēma kā tāds ir reģistrēts, vai saskaņā ar tiesību aktiem, kas reglamentē tā noteikumus vai dibināšanas dokumentus. Aktīvu sastāvs, kas ir šādi noteikts, ir saistošs citām dalībvalstīm.

9.   Par procentu maksājumu tiek uzskatīti tikai tie 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā minētie ienākumi, kas rodas no vērtspapīriem, kuri pirmo reizi emitēti 2014. gada 1. jūlijā vai vēlāk. Vērtspapīrus, kuri emitēti pirms minētā datuma, neņem vērā, aprēķinot minētās daļas e) apakšpunktā un 6. punktā minētās procentuālās daļas.

10.   Par procentu maksājumu saskaņā ar 1. punkta pirmās daļas f) apakšpunktu tiek uzskatīta tikai peļņa no dzīvības apdrošināšanas līguma, kas pirmo reizi parakstīts 2014. gada 1. jūlijā vai vēlāk.

11.   Dalībvalstīm ir iespēja uzskatīt ienākumus, kas minēti 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunkta i) punktā un kas gūti, pārdodot, atmaksājot vai izpērkot akcijas vai daļas reģistrētos kolektīvo ieguldījumu uzņēmumos, kas nav saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/65/EK9 (*2) pilnvaroti PVKIU, par procentu maksājumiem tikai tādā apjomā, kāds šiem uzņēmumiem uzkrāts 2014. gada 1. jūlijā vai vēlāk.

1.   Ja īpašuma beneficiārs ir rezidents citā dalībvalstī nekā tā, kurā maksājumu pārstāvis veic uzņēmējdarbību, minimālais informācijas daudzums, kas maksājumu pārstāvim jāsniedz kompetentai iestādei dalībvalstī, kurā tas veic uzņēmējdarbību, ietver:

Ja īpašuma beneficiārs ir rezidents citā dalībvalstī nekā tā, kurā saskaņā ar 4. panta 2. punktu atrodas maksājumu pārstāvja faktiskais vadības centrs, šāds maksājumu pārstāvis paziņo tās dalībvalsts kompetentai iestādei, kurā atrodas tā faktiskais vadības centrs, informāciju, kas norādīta šā punkta pirmās daļas a) līdz d) apakšpunktā. Papildus maksājumu pārstāvis paziņo arī šādus datus:

2.   Minimālais informācijas daudzums par procentu maksājumiem, kas jāsniedz maksājumu pārstāvim, atšķiras šādām procentu maksājumu kategorijām un norāda:

Maksājumu pārstāvis informē tās dalībvalsts kompetento iestādi, kurā tas veic uzņēmējdarbību, vai – 4. panta 2. punkta minētā maksājumu pārstāvja gadījumā – tās dalībvalsts kompetento iestādi, kur atrodas tā faktiskais vadības centrs, ziņojot kopējās summas saskaņā ar šā punkta pirmās daļas b), c), d) un g) apakšpunktu.

3.   Īpašuma beneficiāru dalītu īpašumtiesību gadījumā maksājuma pārstāvis informē tās dalībvalsts kompetento iestādi, kurā tas veic uzņēmējdarbību, vai – 4. panta 2. punkta minētā maksājumu pārstāvja gadījumā – tās dalībvalsts kompetento iestādi, kur atrodas tā faktiskais vadības centrs, par to, vai attiecībā uz katru īpašuma beneficiāru ziņotā summa ir uz īpašuma beneficiāriem kopīgi attiecināmā pilnā summa, faktiskā daļa, kas pienākas katram īpašuma beneficiāram, vai arī summa, kas iegūta, kopīgo summu sadalot vienādās daļās.

4.   Neatkarīgi no 2. punkta dalībvalstis var ļaut maksājumu pārstāvjiem sniegt tikai šādas ziņas:

Maksājumu pārstāvis informē par to, vai tas ziņo kopējās summas atbilstīgi šā punkta pirmās daļas a), b) un c) apakšpunktam.”;

1.   Dalībvalstis, kas iekasē ieturējuma nodokli saskaņā ar 11. pantu, paredz šādas procedūras, lai nodrošinātu, ka īpašuma beneficiāri var pieprasīt, lai nodoklis netiktu ieturēts:

2.   Pēc īpašuma beneficiāra lūguma kompetentā iestāde dalībvalstī, kas ir viņa dzīvesvietas valsts nodokļu vajadzībām, izsniedz apliecību, kurā norāda:

Šādas apliecības derīguma termiņš nav ilgāks par trīs gadiem. To izsniedz ikvienam īpašuma beneficiāram, kas to pieprasa, divos mēnešos pēc šāda pieprasījuma iesniegšanas.”;

1.   Komisija, rīkojoties saskaņā ar 18.b panta 2. punktā paredzēto procedūru, var pieņemt pasākumus šādos nolūkos:

2.   Komisija atjaunina sarakstu, kas izklāstīts III pielikumā, pēc to dalībvalstu lūguma, kuras tas tieši ietekmē.

1.   Komisijai palīdz Administratīvās sadarbības komiteja nodokļu jautājumos (“komiteja”).

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.”;