(1)

Saskaņā ar Līguma 108. panta 3. punktu Itālijas iestādes 2011. gada 18. maija elektroniskajā paziņojumā paziņoja par Simet SpA (“Simet”) piešķirto kompensāciju par starpreģionālajiem autobusu transporta pakalpojumiem saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu saistībām, ko tas pildīja laikposmā no 1987. gada līdz 2003. gadam, kā noteica Valsts padome (Consiglio di Stato), Itālijas Augstākā administratīvā tiesa (“paziņotais pasākums”). Šo paziņojumu reģistrēja ar lietas numuru SA.33037.

(2)

Itālijas iestādes 2011. gada 12. jūlijā, 2011. gada 5. oktobrī, 2012. gada 20. februārī, 2012. gada 2. un 28. martā un 2012. gada 17. aprīlī sniedza papildu informāciju par paziņoto pasākumu.

(3)

Komisija 2012. gada 31. maija vēstulē informēja Itāliju, ka tā ir nolēmusi sākt Līguma 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru (“lēmums par procedūras sākšanu”).

Noteiktajos termiņos tika saņemti šādi iesniegumi:

(4)

Simet ir privāts uzņēmums, kas pasažieriem nodrošina līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumus, pamatojoties uz koncesijām, kuras piešķīrusi Itālijas valsts saskaņā ar Likumu Nr. 1822/39 (2). Konkrētāk, Simet uztur starpreģionālu līnijsatiksmes autobusu maršrutu tīklu starp Kalabrijas reģionu un citiem Itālijas reģioniem. Papildus šiem pakalpojumiem, kuri veido aptuveni divas trešdaļas no tā ienākumiem, Simet sniedz arī citus pakalpojumus, tostarp starptautiskus ceļojumu pakalpojumus, tūrisma pakalpojumus un autobusu ar vadītāju nomas pakalpojumus (3), kas veido atlikušo vienu trešdaļu no ienākumiem.

(5)

Simet 1999. gada oktobrī pirmo reizi lūdza Infrastruktūras un transporta ministrijai (“ministrija”) kompensāciju par starpreģionālajiem autobusu transporta pakalpojumiem attiecībā uz 1987. gadu un turpmākajiem gadiem (4). Ministrija noraidīja šo un turpmākos pieprasījumus, jo tā uzskatīja, ka nav uzlikusi Simet sabiedrisko pakalpojumu saistības.

(6)

Saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegto informāciju Simet, tāpat kā citi starpreģionālu līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumu sniedzēji, darbojās, pamatojoties uz pagaidu licencēm (koncesijām), kuras tika atjaunotas katru gadu pēc uzņēmuma pieprasījuma. Šīs koncesijas deva uzņēmumam ekskluzīvas tiesības sniegt attiecīgos pakalpojumus. Gada koncesijas specifikācijās norādīts, ka pakalpojuma sniegšana nedod uzņēmumam tiesības uz jebkādu subsīdiju vai jebkādu kompensāciju un ka pakalpojums tiek sniegts, tikai pašam uzņēmumam uzņemoties risku. Arī uzņēmuma ierosinātā braukšanas maksa tika atspoguļota ministrijas apstiprinātajās gada koncesijas specifikācijās.

(7)

Laika gaitā uzņēmums iesniedza vairākus pieprasījumus mainīt sniegto pakalpojumu piegādes kārtību, kurus parasti apstiprināja saskaņā ar procedūru, kas paredzēta prezidenta Dekrētā Nr. 369/94 (5). Prezidenta Dekrēta Nr. 369/1994 4. un 5. pantā paredzēta sīki izstrādāta procedūra attiecībā uz to pieteikumu novērtējumu un salīdzinošo analīzi, kas saistīti ar visu jauno pakalpojumu ieviešanu, pamatojoties uz koncesiju.

(8)

Atbildot uz ministrijas atteikumu piešķirt sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju par laikposmu, kas sākās 1987. gadā, Simet iesniedza prasību Itālijas administratīvajās tiesās, kurās pieprasīja kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildi.

(9)

Apelācijas instancē 2010. gada 9. marta spriedumā Nr. 1405/2010 (“spriedums Nr. 1405/2010”) Valsts padome atzina Simet tiesības saņemt kompensāciju par līnijsatiksmes (galvenokārt starpreģionāliem) autobusu transporta pakalpojumiem, kas paredzēti saskaņā ar Itālijas valsts piešķirtajām koncesijām. Tika paredzēts, ka precīza kompensācijas summa jānosaka, pamatojoties uz ticamiem uzņēmuma uzskaites datiem.

(10)

Kā sīkāk skaidrots lēmumā par procedūras sākšanu, spriedumā Nr. 1405/2010 nav precīzi noteikts, saskaņā ar kuru tiesību aktu vai kādā veidā tika uzliktas sabiedrisko pakalpojumu saistības. Tā kā administrācija nebija izpildījusi spriedumu Nr. 1405/2010, Valsts padomes 2011. gada 18. janvārī izdotajā Rīkojumā Nr. 2072 attiecībā uz šo jautājumu tika skaidrāk noteikts, ka “ministrija ir atkārtoti liegusi uzņēmumam iespēju mainīt maršrutus, grafikus un pieturvietas un noteikusi saglabāt braukšanas maksu Ferrovie dello Stato (Itālijas valsts dzelzceļš) līmenī vai zemākā līmenī; uzņēmums uzskata, ka šie elementi norāda, ka tiek sniegts sabiedrisks pakalpojums”.

(11)

Lai gan spriedumā Nr. 1405/2010 ir minēta jaunā Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1370/2007 (6), ar ko reglamentē sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju, ciktāl tajā “paredzēti kompensācijas kritēriji, kas līdzinās iepriekšējos Kopienas noteikumos paredzētajiem noteikumiem”, Valsts padome noteica atbildīgajām iestādēm samaksāt kompensāciju Simet, pamatojoties uz Padomes Regulas (EEK) Nr. 1191/69 (7) 6., 10. un 11. pantu.

(12)

Itālijas iestādes ir nolēmušas sagaidīt Komisijas novērtējumu par paziņoto pasākumu, pirms tās izpilda Valsts padomes nolēmumus (spriedumu Nr. 1405/2010 un Rīkojumu Nr. 2072/2010) un samaksā kompensāciju Simet.

(13)

Attiecībā uz kompensācijas summu, kas jāmaksā Simet par sniegtajiem pakalpojumiem, Itālijas iestādes iesniedza ziņojumu Komisijai, kuru pasūtīja Simet un sagatavoja ārējs konsultants (“sākotnējais ziņojums”), neapstiprinot tajā ietvertās aplēses. Sākotnējā ziņojumā tika aplēsts, ka maksājamā kompensācija ir aptuveni EUR 59,4 miljoni (8).

(14)

Lai gan prasības par kompensāciju tika pārskatītas pēc lēmuma par procedūras sākšanu, Valsts padome lūdza veikt atbilstošā kompensācijas līmeņa neatkarīgu vērtējumu. Šā vērtējuma iznākums ir aplūkots 2.6. un 2.7. iedaļā.

(15)

Lai gan Simet pieprasa kompensāciju par pakalpojumiem, kas sniegti līdz 2013. gada beigām (9), Itālijas iestādes uzskata, ka attiecīgais šajā paziņojumā ietvertais periods ir tikai laikposms no 1987. gada līdz 2003. gadam, jo spriedums Nr. 1405/2010 attiecas tikai uz apelāciju, kas ietver šo periodu. Proti, 3.1. punkts spriedumā Nr. 1405/2010 skaidri attiecas uz kompensāciju par laikposmu no 1987. gada līdz 2003. gadam.

(16)

Pēc Itālijas iestāžu atteikuma izpildīt spriedumu Nr. 1405/2010 un Rīkojumu Nr. 2072/2011 Valsts padome izdeva jaunu Rīkojumu Nr. 270/2012, ar kuru iecēla neatkarīgu ekspertu grupu, lai lemtu par to, kā izpildīt spriedumu Nr. 1405/2010.

(17)

Grupa sastāvēja no priekšsēdētāja un diviem locekļiem, un tās uzdevums bija aprēķināt kompensācijas summu, kas saskaņā ar spriedumu Nr. 1405/2010 jāsamaksā Simet. Vienlaikus tiesvedībā iesaistītās personas iecēla savus ekspertus, kuri sniedza piezīmes par ekspertu grupas provizoriskajiem konstatējumiem. Tā rezultātā turpmāko mēnešu laikā notika apmaiņa ar ziņojumiem un atbildēm.

(18)

Ekspertu grupa pabeidza darbu 2012. gada augustā. Grupa nenonāca pie vienprātīga secinājuma. Tā vietā Valsts padomei tika iesniegti divi atsevišķi ziņojumi:

(19)

Tā kā Komisijā joprojām notiek valsts atbalsta procedūra, Valsts padome vēl nav pieņēmusi galīgo lēmumu par Simet maksājamo kompensācijas summu.

(20)

Mazākuma ziņojumā īpaši uzsvērti šādi punkti:

(21)

Ņemot vērā šos trūkumus, mazākuma ziņojumā secināts, ka nav ticamu datu, lai aprēķinātu spriedumā Nr. 1405/2010 noteikto kompensāciju, un tādēļ kompensācijas summu nevar noteikt.

(22)

Vairākuma ziņojumā izmantota turpmāk izklāstītā metodoloģija, lai aprēķinātu Simet maksājamo kompensāciju.

(23)

Attiecībā uz laikposmu no 1987. gada līdz 1992. gadam un no 2002. gada līdz 2003. gadam eksperti ekstrapolēja ienākumus, kas saņemti par līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumu sniegšanu, tieši no finanšu konta pārskatiem. Attiecībā uz laikposmu no 1993. gada līdz 2001. gadam eksperti izmantoja Simet ienākumu dokumentāciju, jo finanšu konta pārskatos par šo laikposmu nav norādīti ienākumi, kas gūti par šo pakalpojumu sniegšanu (10). Pamatojoties uz šiem aprēķiniem, tika konstatēts, ka laikposmā no 1987. gada līdz 2003. gadam kopējie ienākumi bija EUR 57 213 440.

(24)

Tā kā par laikposmu no 1987. gada līdz 1992. gadam nebija pieejama izmaksu uzskaite, eksperti sadalīja starpreģionālo līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumu izmaksas, pamatojoties uz procentuālo attiecību no ienākumiem, kuri saņemti par šiem pakalpojumiem tajā pašā periodā. Eksperti ņēma izmaksu kopējo summu no katra gada finanšu pārskata. Tad, lai iegūtu darbības izmaksas, eksperti atņēma no kopējām izmaksām visas ar darbību nesaistītās izmaksas: maksājamos procentus, finanšu maksājumus, zaudējumus no aktīvu samazināšanas, dažādus zaudējumus un izmaksas, tiešos nodokļus un galīgos krājumus. Visbeidzot, ar starpreģionālo līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumiem saistītas darbības izmaksas tika noteiktas, pamatojoties uz procentuālo attiecību no ienākumiem, kuri saņemti par tādiem pašiem līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumiem.

(25)

Laikposmā no 1993. gada līdz 2001. gadam Simet mainīja datu izklāstu gada finanšu pārskatos (11). Tāpēc attiecībā uz šiem gadiem eksperti atņēma no uzņēmuma gada finanšu pārskatiem kopējo darbības izmaksu vērtību, kas ir šādu ražošanas izmaksu posteņu algebriska summa: palīgmateriāli un patērējamie materiāli, ārpakalpojumi, trešo personu īpašuma izmantošana, personāla izmaksas, amortizācija un nolietojums, izejmateriālu krājumu pārmaiņas, palīgmateriāli un patērējamie materiāli un dažādi darbības izdevumi. Ar līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumiem saistītās darbības izmaksas tika noteiktas, pamatojoties uz procentuālo attiecību no ienākumiem, kuri saņemti par tādiem pašiem līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumiem (tāpat kā to darīja attiecībā uz laikposmu no 1987. gada līdz 1992. gadam). Attiecībā uz 2000. un 2001. gadu pat tad, ja tika veikta dažu izmaksu uzskaite, attiecīgie dokumenti nebija izsmeļoši, un tāpēc tika nolemts izmantot to pašu metodi, kuru izmantoja attiecībā uz iepriekšējiem gadiem, lai noteiktu ar līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumu sniegšanu saistītās izmaksas.

(26)

Attiecībā uz 2002. un 2003. gadu izmaksu uzskaites dati bija pieejami. Tāpēc eksperti sadalīja izmaksas šādās kategorijās: i) izmaksas, kas saistītas ar nobraukto attālumu; ii) izmaksas, kas tieši attiecināmas uz līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumiem, un iii) attiecināmās izmaksas, kuru pamatā ir apgrozījums.

(27)

Pēc tam, kad tika saskaitīti tādā veidā aprēķinātie skaitļi par katru no iepriekš minētajiem periodiem, konstatēja, ka kopējās izmaksas, kas saistītas ar līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumu sniegšanu laikposmā no 1987. gada līdz 2003. gadam, bija EUR 59 510 413.

(28)

Tāpēc pēc šo izmaksu atņemšanas no ienākumiem, kas saņemti par līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumiem, vairākuma ziņojumā iegūts darbības zaudējums EUR 2 296 973 apmērā laikposmā no 1987. gada līdz 2003. gadam.

(29)

Attiecībā uz katru pārskata gadu eksperti noteica izmantoto kapitālu, ko veidoja šāda summa:

(30)

Vidējo svērto kapitāla izmaksu (WACC) formula tika ņemta kā pamats, lai aprēķinātu atlīdzības likmi par izmantoto kapitālu.

kur:

Re	=	peļņas norma no pašu kapitāla;
Rd	=	aizdevu kapitāla izmaksas; E = uzņēmuma pašu kapitāls;
D	=	uzņēmuma parāds; ;
E/V	=	procentuālā attiecība no finansējuma, kas ir pašu kapitāls;
D/V	=	procentuālā attiecība no finansējuma, kas ir parāds;
Tc	=	uzņēmuma ienākumu nodoklis

(31)

Peļņas norma no pašu kapitāla tika aprēķināta, izmantojot kapitāla aktīvu cenu noteikšanas modeli. Ar šo modeli apraksta attiecības starp risku un gaidāmo peļņu:

Where:

rf	=	Risk free rate
βa	=	Bata of the security
	=	Expected market return

(32)

Desmit gadu valdības obligāciju procentu likme, kas iegūta no valsts statistikas, tika izmantota kā bezriska likmes standarts (rf).

(33)

Attiecībā uz gadiem, par kuriem bija jānovērtē kompensācijas summa, eksperti secināja, ka vidēji ieguldītāji prasīja riska prēmiju 5,8 % apmērā (rm – rf) par ieguldījumiem obligācijās, nevis bezriska vērtspapīros Itālijas tirgū (12).

(34)

Akciju betas vērtība (13) Simet kapitālā tika aprēķināta, ņemot nesvērto betas vērtību (14) 0,39 attiecībā uz autobusu transporta pakalpojumiem un transporta nozari (15). Pēc tam betas vērtība tika koriģēta attiecībā uz finanšu struktūru, par kuru uzņēmums sniedza ziņojumu katru gadu:

(35)

Laikposmā no 1987. gada līdz 1994. gadam Itālijas uzņēmumu ienākuma nodoklis bija 36 %, laikposmā no 1995. gada līdz 2000. gadam tas bija 37 %, un laikposmā no 2001. gada līdz 2002. gadam tas bija 36 %.

(36)

Saskaņā ar ekspertu sniegto informāciju atlīdzība par izmantoto kapitālu ir kompensācija, kuru Simet jāsaņem pēc nodokļa nomaksas. Tā kā kompensācija tiks aplikta ar nodokli, tā ir jākoriģē šādi:

(37)

Pamatojoties uz šīm formulām, eksperti aprēķināja, ka atlīdzība, kas jāmaksā Simet par izmantoto kapitālu, ir EUR 5 948 150.

(38)

Tāpēc ekspertu aprēķinātā kopīgā kompensācijas summa pirms nokavējuma procentu likmes piemērošanas ir EUR 8 245 124 (kompensācija, kas saistīta ar darbības zaudējumiem un atlīdzību par izmantoto kapitālu).

(39)

Ņemot vērā to, ka iepriekš aprēķinātās kompensācijas summas netika samaksātas tajos gados, par kuriem tās bija jāmaksā, eksperti palielināja minētās summas šādi:

(40)

Tādējādi ekspertu grupa ieguva kopējo kompensācijas summu EUR 22 049 796 apmērā.

(41)

Vairākuma ziņojumā pausts viedoklis, ka Valsts padome, piešķirot kompensāciju, nav tieši piemērojusi Regulu (EEK) Nr. 1191/69, t. i., tieši – lai gan ar atpakaļejošu datumu – piešķīrusi kompensāciju saskaņā ar šo regulu. Tajā apgalvots, ka Valsts padome ierosināja piemērot minētajā regulā paredzētos kritērijus attiecībā uz kompensācijas piešķiršanas parastām metodēm, lai apstiprinātu zaudējumus, kas Simet radās nelikumīgas sabiedrisko pakalpojumu saistību pagarināšanas rezultātā laika gaitā.

(42)

Turklāt vairākuma ziņojumā norādīts, ka tajos gadījumos, kad Komisija uzskatīja, ka sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas novērtēšanas nolūkā nav piemērojama Regula (EEK) Nr. 1191/69, tā bieži apstiprināja šādu kompensāciju, izmantojot pēc analoģijas Kopienas nostādnes par valsts atbalstu sabiedrisko pakalpojumu saistību veidā. Saskaņā ar Komisijas galveno kritēriju kompensācija nedrīkstēja pārsniegt summu, kas vajadzīga to izmaksu segšanai, kuras radās, pildot šīs saistības. Attiecībā uz pārmērīgas kompensācijas izmaksas risku šajā gadījumā vairākuma ziņojumā pausts viedoklis, ka, tā kā saistību izpilde attiecas uz to izmaksu ex post aprēķinu, kuras uzņēmumam faktiski radās pagātnē, sniedzot prasītos līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumus, to aprēķinā nav neskaidrību, kuras parasti rodas visos prognozes veida novērtējumos, kad kompensācija tiek noteikta ex ante. Tāpēc pārmērīgas kompensācijas izmaksas jautājums nerodas.

(43)

Vairākuma ziņojumā tiek aplūkots jautājums par uzskaites nodalīšanas trūkumu. Ziņojumā pausts viedoklis, ka uzskaites nodalīšana tiek piemērota tiem uzņēmumiem, kuri saņem kompensāciju par sabiedrisku pakalpojumu sniegšanu, lai novērstu šāda finansējuma nepareizu lietošanu citām uzņēmuma darbībām. Tomēr, tā kā šajā gadījumā līdz šim valsts līdzekļi Simet nav nodoti kā kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, uzskaites nodalīšanas prasība nebūtu jāuzskata par iemeslu atteikties no Valsts padomes piešķirtās kompensācijas maksāšanas.

(44)

Vairākuma ziņojumā norādīts, ka 2002. un 2003. gadā, par kuriem izmaksu uzskaite bija pieejama, faktiskie darbības zaudējumi bija lielā mērā tādi paši kā zaudējumi, kurus ieguva, izmantojot metodoloģiju attiecībā uz iepriekšējiem gadiem, saskaņā ar kuru eksperti sadalīja starpreģionālo līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumu izmaksas, pamatojoties uz procentuālo attiecību no ienākumiem, kuri saņemti par tiem pašiem pakalpojumiem (skaitļi atšķīrās tikai par 2,6 %). Tāpēc eksperti uzskata, ka izmaksu uzskaites nepieejamība par iepriekšējo periodu nevarētu būt praktiski nozīmīga attiecībā uz kompensācijas piešķiršanu.

(45)

Kā skaidrots lēmumā par procedūras sākšanu, Komisija vairākkārt apšaubīja paziņotā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu.

(46)

Pirmkārt, Komisija šaubījās par paziņotā pasākuma klasifikāciju, jo tas bija klasificēts kā pasākums, kas nav atbalsts. Proti, Komisija šaubījās, vai ir izpildīti četri nosacījumi, kas paredzēti Eiropas Tiesas spriedumā Altmark lietā (16).

(47)

Otrkārt, Komisija interesējās par piemērojamo tiesisko regulējumu. Tā kā Valsts padomes noteiktā, bet vēl nesamaksātā kompensācija attiecās uz sabiedrisko pakalpojumu saistībām, kuras iespējami tika uzliktas Simet laikposmā no 1987. gada līdz 2003. gadam, radās jautājums, vai šajā gadījumā bija piemērojama Regula (EEK) Nr. 1191/69 vai Regula (EK) Nr. 1370/2007.

(48)

Komisija uzskatīja, ka šajā gadījumā būtu jāpiemēro Regula (EEK) Nr. 1191/69, ja varētu pierādīt, ka faktiski Itālijas iestādes vienpusēji uzlika Simet sabiedrisko pakalpojumu saistības un ka ierosinātā kompensācija atbilda visām minētās regulas prasībām. Tas ir tāpēc, ka saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1191/69 17. panta 2. punktu kompensācija par uzņēmumam vienpusēji uzliktām sabiedrisko pakalpojumu saistībām, kuru maksā saskaņā ar šo regulu, tiek atbrīvota no iepriekšējas paziņošanas Komisijai. Tomēr, ja tiktu pierādīts, ka nav izpildīts ne viens, ne otrs no šiem diviem nosacījumiem, paziņotā pasākuma saderība būtu jānovērtē atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1370/2007.

(49)

Treškārt, pieņemot, ka faktiski Valsts padomes noteiktā kompensācija bija vienpusējas sabiedrisko pakalpojumu saistību uzlikšanas rezultāts, Komisija tomēr šaubījās, pamatojoties uz tai pieejamo informāciju, ka kompensācija atbilda Regulā (EEK) Nr. 1191/69 minētajām prasībām. Komisija arī apšaubīja to, vai bija atbilstīgi izmantot Regulā (EEK) Nr. 1191/69 minēto parastas kompensācijas procedūru, ko piemēroja vienpusēji uzliktām sabiedrisko pakalpojumu saistībām laikposmā pēc 1992. gada, jo, sākot no 1992. gada jūlija, starpreģionālie autobusa transporta pakalpojumi vairs nebija to sabiedrisko pakalpojumu saistību vidū, kuras varēja tikt vienpusēji uzliktas uzņēmumam (17).

(50)

Ceturtkārt, Komisija šaubījās, vai tiktu izpildīti regulas nosacījumi šajā gadījumā, ja turpmāka izmeklēšana apstiprinātu, ka nav izpildīts vismaz viens nosacījums attiecībā uz atbrīvojumu no paziņošanas saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 1191/69, un būtu bijis jāveic novērtējums saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1370/2007.

(51)

Jebkurā gadījumā neatkarīgi no piemērotā tiesiska regulējuma Komisija šaubījās, vai Valsts padomes noteiktā kompensācija izslēdza iespēju izmaksāt pārmērīgu kompensāciju. Komisija norādīja, ka Simet vismaz līdz 2000. gadam nenodrošināja pienācīgu uzskaites nodalīšanu (18), un apšaubīja iespēju precīzi noteikt ex post ar līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumu sniegšanu saistītās izmaksas. Tā arī apšaubīja kompensācijas aprēķinā izmantotās peļņas normas no pašu kapitāla atbilstību.

(52)

Itālijas iestādes savos iesniegumos pauda uzskatu, ka paziņotais pasākums veido valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē, jo īpaši tāpēc, ka tas neatbilst nosacījumiem, kas paredzēti Eiropas Tiesas spriedumā Altmark lietā. Itālijas iestādes arī uzskatīja, ka Valsts padomes piešķirtā kompensācija neatbilda ne Regulai (EEK) Nr. 1191/69, ne Regulai (EK) Nr. 1370/2007.

(53)

Itālijas iestādes uzsvēra, ka starpreģionālas autobusu transporta pakalpojumu saistības pārskata periodā nebija uzliktas ne vienpusēji, ne noslēdzot līgumu. Tiesību instrumenti, ar ko reglamentē attiecības starp valsts iestādi un privātuzņēmumiem, kuri sniedz pasažieru transporta pakalpojumus, bija vienpusējas koncesijas, uz kurām pamatojoties valsts iestāde nodeva privātai struktūrai savas tiesības, kas sākotnēji saskaņā ar Likumu Nr. 1822/39 bija piešķirtas valstij, sniegt transporta pakalpojumus visiem klientiem bez izņēmuma.

(54)

Itālijas iestādes atgādināja, ka pēc uzņēmuma pieprasījuma ministrijas izdotajās koncesijas specifikācijās skaidri norādīts, ka pakalpojums tiek sniegts, pašam uzņēmumam pilnīgi uzņemoties risku, izņemot attiecībā uz pārskata periodā garantētajām ekskluzīvajām tiesībām. Pakalpojuma sniegšana nedeva tiesības saņemt jebkādu subsīdiju vai kompensāciju. Tās bija pagaidu koncesijas, kuras tika atjaunotas katru gadu pēc uzņēmuma pieprasījuma. Licencēs gadu no gada tika ieviestas dažādas izmaiņas attiecībā uz maršrutiem, pieturvietām, izbraukšanas reižu skaitu u. c., ņemot vērā uzņēmumu konkrētos pieprasījumus.

(55)

Attiecībā uz braukšanas maksas ierobežojumu, kas aprakstīts lēmumā par procedūras sākšanu un darbojās līdz 2001. gadam, Itālijas iestādes norādīja, ka šis ierobežojums tika piemērots visā Itālijā, ne tikai vienā konkrētā ģeogrāfiskajā reģionā. Tās arī norādīja, ka tas bija cenu noteikšanas politikas pasākums saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1191/69 2. panta 5. punktu, bet neveidoja saistības ievērot likmes, uz kurām attiecas obligāta kompensācija šīs regulas izpratnē.

(56)

Turklāt saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegto informāciju, sākot no 1992. gada jūlija (19), vienpusēja sabiedrisku pakalpojumu uzlikšana attiecībā uz starpreģionāliem autobusu transporta pakalpojumiem nebija atļauta saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 1191/69. Minētās regulas 1. panta 5. punktā ir atļauta tikai pilsētas, piepilsētas un reģionālo pakalpojumu vienpusēja uzlikšana.

(57)

Jebkurā gadījumā Itālijas iestādes norādīja, ka Simet nekad nav iesniedzis pieteikumu par sabiedrisko pakalpojumu saistību pārtraukšanu, kā noteikts Regulas (EEK) Nr. 1191/69 4. pantā, ko tās uzskata par priekšnoteikumu, lai apgalvotu, ka attiecīgās saistības pastāvēja. Simet 1999. gadā ministrijai adresētais pieprasījums (20) bija vispārējs kompensācijas pieprasījums attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu saistībām, kuras iespējami uzliktas saskaņā ar 1987. gadā un pēc tam izdotām koncesijām. Itālijas iestādes norādīja, ka šajā pieprasījumā nebija noteikts, kuras sabiedrisko pakalpojumu saistības jāpārtrauc, lai nodrošinātu atbilstošu starpreģionālu līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumu rentabilitāti.

(58)

Tāpēc Itālijas iestādes secināja, ka Simet nebija pierādījis, ka tas uzņēmās atbildību par sabiedrisko pakalpojumu saistībām (kā noteikts Regulas (EEK) Nr. 1191/69 2. panta 2. punktā), un nebija konkrēti un precīzi pierādījis, uz kuru saistību izpildīšanu vai veikšanu un uz kādām braukšanas maksas saistībām tas attiecās. Saskaņā ar Itālijas sniegto informāciju Simet bija tikai pierādījis, ka tas veica dažādus vispārējus transporta pakalpojumus, pamatojoties uz atbildīgo iestāžu piešķirtajām valsts koncesijām, kas izdotas pēc uzņēmuma pieprasījuma. Vispārēju transporta pakalpojumu uzticēšana Simet pati par sevi neliecināja, ka Simet uzņēmās jebkādas sabiedrisko pakalpojumu saistības Regulas (EEK) Nr. 1191/69 izpratnē.

(59)

Itālijas iestādes norādīja, ka par lielāko pārskata perioda daļu (1987.–2001. gadu) Simet neīstenoja pienācīgu uzskaites nodalīšanu, kā paredzēts Regulas (EEK) Nr. 1191/69 1. panta 5. punktā (21). Tāpēc nebija iespējams aprēķināt papildu neto izmaksas, kas radās sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildes rezultātā, un tas nozīmē, ka netika izpildīti Regulas (EEK) Nr. 1191/69 10. pantā paredzētie nosacījumi.

(60)

Visbeidzot, Itālijas iestādes norādīja, ka ministrija iepriekš nenoteica kompensācijas summas, kā paredzēts Regulas (EEK) Nr. 1191/69 13. pantā, jo tā neuzlika Simet nekādas sabiedrisko pakalpojumu saistības. Šajā gadījumā kompensācija, kas pienākas Simet, bija aprēķināta, pamatojoties tikai uz ex post novērtējumu.

(61)

Itālijas iestādes uzskatīja, ka saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1370/2007 veiktais novērtējums lielā mērā izvirzīja tos pašus jautājumus, kā saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 1191/69 veiktais novērtējums (tostarp skaidri noteiktu sabiedrisko pakalpojumu saistību trūkums, iepriekš nolemtu objektīvu kompensācijas rādītāju trūkums, uzskaites nodalīšanas trūkums u. c.). Attiecībā uz jēdzienu “pamatota peļņa”, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 1370/2007 pielikumā, Itālijas iestādes uzskatīja Simet sākotnējā ziņojumā ierosināto peļņas normu par mākslīgi palielinātu situācijā, kurā kompensācija tika noteikta ex post un neparedzētu izmaksu/zaudējumu risks bija ierobežots.

(62)

Itālijas iestādes pilnīgi apstiprināja mazākuma ziņojuma konstatējumus, kuros secināts, ka kompensācijas summu nevarēja aprēķināt. Vienlaikus tās uzskatīja, ka vairākuma ziņojumā bija vairākas metodoloģiskas kļūdas. Piemēram, Itālijas iestādes apšaubīja tās uz pieņēmumiem pamatotās metodes atbilstību, kuru izmantoja ziņojumā, lai noteiktu iespējamo sabiedrisko pakalpojumu saistību neto darbības izmaksas. Tās arī apstrīdēja faktu, ka šajā ziņojumā:

(63)

Vienīgā trešā persona, kas iesniedza apsvērumus, atbildot uz lēmumu par procedūras sākšanu, bija Simet, paziņotā pasākuma potenciālais saņēmējs. Simet iesniegumos nepiekrita Komisijas lēmumā par procedūras sākšanu paustajai provizoriskajai nostājai.

(64)

Lai pamatotu savu apgalvojumu, ka saistības tam tika uzliktas, Simet iesniedza piešķirtās koncesijas attiecībā uz tiesvedībā ietvertajiem maršrutiem. Saskaņā ar Simet sniegto informāciju šajās koncesijās noteiktās prasības ietvēra inter alia braukšanas maksu, maršruta stabilitāti, pieturvietas, pakalpojuma sniegšanas biežumu un grafiku. Tajās arī bija ietverti nosacījumi, ar ko reglamentēja pasažieru bagāžas pārvadāšanu un parastu vēstuļu bezmaksas pārvadāšanu pasta pakalpojumu nodrošināšanai, kā arī citu pasta sūtījumu pārvadāšanu par maksu, kura paredzēta noteikumos, ar ko reglamentē šādu pārvadāšanu. Šajās koncesijās tika paredzēts, ka uzņēmums ziņo par visiem pārtraukumiem, negadījumiem un pārmaiņām pakalpojumu sniegšanā, un tika ietvertas saistības izdot biļetes par pasažieru, bagāžas un lauksaimniecisku sūtījumu pārvadāšanu un vest attiecīgu uzskaiti par pieciem gadiem. Simet bija jāsaņem arī iepriekšēja atļauja no ministrijas provinču mehānisko transportlīdzekļu nodaļām par koncesijās ietverto pakalpojumu sniegšanai izmantoto autobusu veidu un raksturlielumiem, kā arī attiecībā uz citu pakalpojumu sniegšanu.

(65)

Simet iesniedza arī, kā tas apgalvoja, ministrijas pilnīgus vai daļējus atteikumus atļaut mainīt sniedzamo pakalpojumu aprakstu. Attiecībā uz pārskata periodu Simet iesniedza (daļējus) atteikumus attiecībā uz (22):

(66)

Simet uzskata, ka šie atteikumi pierāda, ka Itālijas iestādes bija tam vienpusēji uzlikušas sabiedrisko pakalpojumu saistības. Simet apgalvo, ka iestādes neļāva “optimizēt” transporta līnijas, proti, paplašināt un dažādot piedāvājumu. Faktiski transporta līnijas bija “iesaldētas” un tāpēc joprojām piesaistītas ministra lēmumiem, lai gan formāli tās klasificēja kā “komercdarbību”.

(67)

Simet nepiekrīt apgalvojumam lēmuma par procedūras sākšanu 16. apsvērumā, ka uzņēmuma ierosinātā braukšanas maksa tika atspoguļota gada koncesijas specifikācijās. Sākotnēji braukšanas maksai tālajos maršrutos bija jābūt tādai pašai kā ceļojot pa dzelzceļu otrajā klasē. To pamato ar ministra 1988. gada 19. decembra vēstuli (D.C. III Div 32 Nr. 3846), kurā norādīts, ka, “tā kā daudzi uzņēmumi ar koncesijām par sabiedriskajiem autobusu transporta pakalpojumiem ir iesnieguši lūgumrakstus attiecībā uz braukšanas maksas palielināšanu; tā kā pēdējā laikā nav pieņemtas vispārējas direktīvas par braukšanas maksu; nākamajās jaunajās direktīvās (…) [reģionālās pārvaldes] drīkst tieši atļaut koncesiju turētājiem palielināt braukšanas maksu pakalpojumiem, kurus tie sniedz, lai pielāgotu to valsts dzelzceļa uzņēmuma Ferrovie dello Stato (FS) cenu līmenim par ceļojumu pa dzelzceļu otrajā klasē, kam pieskaitīta piemaksa par ātrvilciena pakalpojumiem, ja pakalpojuma sniegšanai izmanto maģistrāles [kā šajā gadījumā]; … acīmredzot braukšanas maksa nebūtu jāpalielina gadījumos, ja iepriekš minētais braukšanas maksas līmenis jau ir ticis pielāgots”. Saskaņā ar Simet sniegto informāciju šie pasākumi pierāda, ka tas nedrīkstēja noteikt braukšanas maksu, kas pārsniedza braukšanas maksu par ceļojumu pa dzelzceļu otrajā klasē (t. i., pašu zemāko maksu, kuru ņēma Ferrovie dello Stato). Tāpēc uzņēmums nevarēja gūt lielākus ienākumus no savas darbības, jo valsts interesēs bija apmierināt būtiskas sabiedrības vajadzības un uzdevumus.

(68)

Ministrijas 1992. gada 3. jūlija apkārtrakstā Nr. A/7302 noteikts, ka minētajā gadā braukšanas maksa ir jāpalielina par 6,1 % tajās autobusa satiksmes līnijās, par kurām ir atbildīga valsts. Saskaņā ar Simet sniegto informāciju šis apkārtraksts, ar kuru ministrija atļāva palielināt braukšanas maksu tikai tiktāl, lai pielāgotu to ISTAT skaitļiem, pierāda, ka uzņēmums pēc savas iniciatīvas nevarēja ņemt tādu braukšanas maksu, kuru tas uzskatīja par atbilstošu. Simet norāda, ka ministrijas 2002. gada 5. aprīļa apkārtrakstā Nr. 3/02, kurā noteikts, kā braukšanas maksa jākonvertē no lirām uz euro, norādīts (2. punktā), ka attiecīgā braukšanas maksa ir “reglamentēta braukšanas maksa un cenas”.

(69)

Visbeidzot ministrijas izdotajās koncesijās norādīts, ka braukšanas maksa tiek “paredzēta” (stabilita), t. i., to nosaka ar administrācijas lēmumu. Tā kā runa ir par “koncesiju”, nevis vienkāršu “atļauju”, attiecīgajās specifikācijās skaidri norādīts, ka pakalpojumu sniegšanu “reglamentē paredzētie panti un tie panti, kuri var tikt paredzēti pēc tam” un ka “administrācija drīkst anulēt koncesiju jebkurā laikā, un uzņēmējs nedrīkst iesniegt par to sūdzību”. Katras koncesijas specifikāciju 6. punktā skaidri norādīts, ka grafikus un braukšanas maksu apstiprina ministrijas provinču mehānisko transportlīdzekļu nodaļas. Simet apgalvo, ka, tā kā fiksēta braukšanas maksa izslēdza iespēju piedāvāt elastīgus pakalpojumus lietotājiem, tam nebija iespējas reaģēt uz tirgus pieprasījumu vai uzņēmuma vajadzībām pēc saviem ieskatiem.

(70)

Simet, kura pienākums bija iekasēt uzlikto braukšanas maksu, apgalvo, ka tam bija liegta cenu politikas īstenošana, kuru normālos apstākļos būtu veicis uzņēmums modernā, brīvā un konkurētspējīgā tirgū. No vienas puses, Simet uzsver, ka ministrijas piemērotās braukšanas maksas līmenis bija tik zems (līdzvērtīgs Ferrovie dello Stato iekasētajai braukšanas maksai par ceļojumu pa dzelzceļu otrajā klasē), ka uzņēmums nevarēja segt autobusu transporta pakalpojumu sniegšanas izmaksas. No otras puses, šie pasākumi ir devuši iespēju valstij sniegt nepamatotu atbalstu savam dzelzceļa uzņēmumam Ferrovie dello Stato, jo tādiem starpreģionālo autobusu transporta pakalpojumu koncesijas turētājiem kā Simet tika liegta zemākas braukšanas maksas noteikšana par to, kuru iekasē minētais uzņēmums par otrās klases biļeti ar ātrvilciena piemaksu. Tā kā Simet un citiem uzņēmumiem, kas sniedza līdzīgus pakalpojumus, tika atteiktas subsīdijas, Ferrovie dello Stato saņēma papildu priekšrocības.

(71)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Simet uzskata, ka ministrijas izdotās koncesijas un turpmākie lēmumi, ar kuriem noraidīja pieprasījumus par maršrutu maiņu, liecina, ka šīs koncesijas atbilst pakalpojumu līguma kritērijiem Regulas (EEK) Nr. 1191/69 14. panta izpratnē, jo tās uzliek saistības attiecībā uz maršrutiem, pieturvietām, braukšanas maksu, parastu vēstuļu bezmaksas pārvadāšanu pasta pakalpojumu nodrošināšanai un citu pasta sūtījumu pārvadāšanu par maksu, kas paredzēta noteikumos, ar kuriem reglamentē šādu pārvadāšanu.

(72)

Pat pieņemot, ka Regulā (EEK) Nr. 1191/69 nav paredzēts, ka starpreģionālo koncesiju turētājiem ir tiesības saņemt kompensāciju, kā apgalvo ministrija, Simet iebilst, ka tas nozīmētu, ka pakalpojums bija liberalizēts, un tādā gadījumā administrācija nevarēja uzlikt uzņēmumam nekādas saistības, jo īpaši attiecībā uz braukšanas maksu. Tāpēc Simet uzskata, ka ministrijas rīcība ir tiesību aktu pārkāpums un ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem (t. i., 35. pantu Likumdošanas dekrētā Nr. 80/1998, ko piemēroja Valsts padome) tam pienākas kompensācija par zaudējumiem.

(73)

Simet problēma nav tāda veida gadījums, ko reglamentē Regula (EEK) Nr. 1191/69, bet strīds par kompensāciju par zaudējumiem. Simet norāda, ka spriedumā Nr. 1405/2010 tika atzītas Simet tiesības uz kompensāciju par zaudējumiem saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 80/1998 35. pantu, lai kompensētu to ministrijas nelikumīgo lēmumu nodarīto kaitējumu, ar kuriem tā atteicās atcelt Simet uzliktās sabiedrisko pakalpojumu saistības. Tā kā šie lēmumi, ar kuriem tika pārkāptas Itālijas Konstitūcijas 41. pantā nostiprinātās brīvas uzņēmējdarbības tiesības, radīja materiālus zaudējumus uzņēmuma komercdarbībai, tie jāuzskata par nelikumīgiem, tādējādi dodot uzņēmumam tiesības saņemt radušos zaudējumu atmaksu. Valsts padome atzina, ka ministrija bija radījusi nepamatotu kaitējumu Simet, uzliekot tam sabiedrisko pakalpojumu saistības un tādējādi pārkāpjot tā tiesības brīvi un neatkarīgi sniegt transporta pakalpojumus.

(74)

Tomēr, ja tiek pieņemts, ka ar Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un tās grozījumiem administrācijai tika atļauts uzlikt sabiedrisko pakalpojumu saistības, lai apmierinātu reģiona vajadzības, Simet uzskata, ka ministrijas pienākums bija paredzēt maksājumu, lai kompensētu šādas saistības. Pēc Simet domām, Regulā (EEK) Nr. 1191/69 tiek atļauts uzlikt pakalpojumu saistības, lai “apmierinātu reģiona transporta vajadzības” un ar “reģionu nesaistītās vajadzības” (1. panta 2. punkts).

(75)

Itālijas iestādes piezīmēs par trešās personas piezīmēm atkārtoja savu nostāju, ka sabiedrisko pakalpojumu saistības Regulas (EEK) Nr. 1191/69 vai Regulas (EK) Nr. 1370/2007 izpratnē nebija uzliktas un ka kompensācija nepienācās.

(76)

Lai pamatotu savu nostāju, Itālijas iestādes sniedza paskaidrojumus par sistēmu, ar kuru reglamentēja līnijsatiksmes pasažieru autobusu transporta pakalpojumus saskaņā ar Likumu Nr. 1822/39 (23) (likumu piemēroja pārskata periodā). Saskaņā ar šo likumu uz līnijsatiksmes pakalpojumiem, par kuriem ir atbildīga valsts (kas zināmi arī kā “parasti līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumi”), attiecās šāds tiesiskais regulējums:

(77)

Tāpēc, ja uzņēmumi iesniedza pieteikumus par esošo pakalpojumu maiņu vai par koncesijas piešķiršanu jauniem pakalpojumiem, ministrijai bija jāizmanto lēmuma pamatošanai minētais tiesiskais regulējums.

(78)

Attiecībā uz ministrijas pilnīgiem vai daļējiem atteikumiem piešķirt atļauju Simet mainīt sniegtos pakalpojumus Itālijas iestādes norādīja, ka tie bija saistīti tikai ar sistēmu, ko reglamentēja ar Likumu Nr. 1822/39. Ministrija nevarēja piekrist piešķirt jaunas koncesijas, lai sniegtu jaunus pakalpojumus vai paplašinātu esošo koncesiju darbības jomu (piekrītot jaunu pieturvietu izveidei) tajos gadījumos, kad tas būtu apdraudējis citu līnijsatiksmes pakalpojumu sniedzēju tiesības, kā noteikts minētajā likumā. Vienlaikus ministrija apstiprināja pārmaiņas, kuras nebija pretrunā Likumā Nr. 1822/39 (25) paredzētajiem principiem.

(79)

Atzīstot, ka Simet tika atteikta atļauja sniegt jaunus pakalpojumus vai pievienot papildu pieturvietas esošajiem pakalpojumiem vairākos gadījumos, Itālijas iestādes apgalvo, ka Simet iesniegumi un pievienotie dokumenti nesniedz pierādījumus tam, ka būtu iesniegts oficiāls pieprasījums mainīt sniedzamo pakalpojumu aprakstu, kā paredzēts esošajās koncesiju specifikācijās, un ka tas būtu atteikts. Jebkurā gadījumā ministrija nekad nav noraidījusi Simet pieprasījumus par pieturvietu pārvietošanu reti apdzīvotās teritorijās vai par grafiku maiņu.

(80)

Attiecībā uz koncesiju specifikāciju pantiem par pasta sūtījumu pārvadāšanu Itālijas iestādes apgalvo, ka Simet nav sniedzis nevienu pierādījumu, lai dokumentāli apstiprinātu faktiski sniegtos pakalpojumus un to neto izmaksas. Itālijas iestādes norādīja, ka Simet nav iesniedzis dokumentārus pierādījumus tam, ka ministrija ir noraidījusi tā pieteikumus par braukšanas maksas maiņu. Turklāt Simet nekad nav lūdzis atļauju samazināt braukšanas maksu.

(81)

Attiecībā uz Transporta ministrijas 1988. gada 19. decembra vēstuli (D.C. III Div 32 Nr. 3846) un turpmāko ministra 1989. gada 10. janvāra apkārtrakstu Nr. A/66 (ko izdevusi ministrijas provinču mehānisko transportlīdzekļu nodaļa Katancāro) saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegto informāciju ar šiem dokumentiem līnijsatiksmes pakalpojumu sniedzējiem tika atļauts pielāgot savu braukšanas maksu Ferrovie dello Stato braukšanas maksai, un šis pasākums jāuzlūko, kā daļa no plašākas valsts transporta politikas un plašākas cenu noteikšanas politikas. Tas pats ir jāsaka par Katancāro provinces nodaļas 1992. gada 3. jūlija vēstuli Nr. 7302 (uz ko atsaucās Simet), kuras mērķis bija mudināt līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumu sniedzējus celt braukšanas maksu līdz pat 6,1 % atbilstīgi inflācijai, īstenojot apkārtrakstu Nr. 801/92 (26). Vēstulē arī norādīts, ka uzņēmumi varēja darboties saskaņā ar atšķirīgu braukšanas maksas shēmu, ja tie iesniedza konkrētu pieteikumu. Itālijas iestādes norāda, ka Simet šādu pieteikumu nekad nav iesniedzis. Jebkurā gadījumā ne ministra 1988. gada vēstulē, ne ministrijas 1992. vēstulē netika noraidīts no Simet saņemts pieteikums par sabiedrisko pakalpojumu saistību pārtraukšanu attiecībā uz braukšanas maksu.

(82)

Itālijas iestādes nepiekrīt Simet argumentam, ka 2002. gada 5. aprīļa apkārtraksta Nr. 3/02 2. punkts pierāda, ka ministrija bija noteikusi braukšanas maksu par līnijsatiksmes pakalpojumiem. Apkārtrakstā tikai sniegti norādījumi par braukšanas maksas konvertāciju no lirām uz euro. Fakts, ka uz līnijsatiksmes transporta pakalpojumu braukšanas maksu tālajos maršrutos atsaucās kā uz “reglamentētu” braukšanas maksu, nenozīmē, ka šo maksu nebija noteikuši paši uzņēmēji. Drīzāk tas nozīmēja, ka šī braukšanas maksa bija iepriekš noteikta, lai pasažieru interesēs nodrošinātu pārredzamību un atklātību, un pēc tam to apstiprināja kompetentie ministrijas dienesti. Tā kā pakalpojums ir vispārēji līnijsatiksmes pakalpojumi, sniedzamo pakalpojumu aprakstam, piemēram, maršrutiem, autobusu pieturvietām, grafikiem un braukšanas maksai, bija jābūt iepriekš zināmam, pretēji gadījuma rakstura pakalpojumiem. Saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegto informāciju tāds pats princips darbojas arī Savienības līmenī attiecībā uz regulāriem pakalpojumiem, ko reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1073/2009 (27), saskaņā ar kuru braukšanas maksa ir neatņemama daļa atļaujās, kas izsniegtas attiecībā uz regulāriem pakalpojumiem (minētās regulas 6. panta 2. punkts). Ņemot vērā šīs iepriekšēja braukšanas grafika izveidošanas prasības, Itālijas iestādes apstrīd Simet koncesijas specifikāciju 6. punkta interpretāciju (28), jo gan Simet pieteikumā, gan ministrijas koncesijas specifikācijās veikta atsauce uz iepriekšnoteiktiem grafikiem un braukšanas maksu par līnijsatiksmes pakalpojumiem.

(83)

Attiecībā uz pieprasīto kompensācijas summu Simet prasīja tikai “kompensāciju […], kas nepārsniedz summu, kura saskaņā ar sniegtajiem pierādījumiem tam pienākas”. Saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegto informāciju Simet ir laika gaitā iesniedzis vispārējus izmaksu aprēķinus, jo tie ietver visu komercdarbību, kā arī ir objektīvi nepareizi un nav pamatoti ar ticamiem datiem, ņemot vērā to, ka par lielāko pārskata perioda daļu uzskaite nav nodalīta.

(84)

Itālijas iestādes uzskata, ka nav pilnīgi nekādas nozīmes, vai attiecīgais gadījums attiecas uz sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas piešķiršanu (šeit tieši piemērota Regula (EEK) Nr. 1191/69) vai kompensāciju par zaudējumiem. Pat pieņemot, ka Valsts padome vēlējās atzīt Simet tiesības uz kompensāciju par zaudējumiem, kas saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegto informāciju nav ne iepriekšnoteikts, ne acīmredzams secinājums, pamatojoties uz sprieduma Nr. 1405/2010 tekstu (29), neviens no nodarītajiem zaudējumiem nevarēja rasties sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildes rezultātā. Itālijas iestādes uzstāj, ka Simet nekad nav uzliktas šādas saistības.

(85)

Visbeidzot Itālijas iestādes nepiekrīt, ka Itālijas Konstitūcijas 41. pantā ir paredzēta kompensācija par zaudējumiem. Pasažieru transportu starpreģionālu līnijsatiksmes transporta pakalpojumu veidā nevar uzskatīt par pilnīgi liberalizētu, skaidri un tieši piemērojot Itālijas Konstitūcijas 41. pantu, kas, pirmkārt, attiecas uz koncesiju sistēmu (ko reglamentē Likums Nr. 1822/39 un prezidenta Dekrēts Nr. 369/94) un pēc tam uz atļauju izsniegšanas sistēmu (ko reglamentē Likumdošanas dekrēts Nr. 285/05).

(86)

Saskaņā ar Līguma 107. panta 1. punktu “ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

(87)

Lai uzskatītu, ka atbalsta pasākums veido valsts atbalstu 107. panta 1. punkta izpratnē, tam jāatbilst šādiem nosacījumiem:

(88)

Komisija pārbaudīs, vai šajā gadījumā ir izpildīts katrs no minētajiem nosacījumiem.

(89)

Komisija norāda, ka ar Valsts padomes spriedumiem paredzēts, ka ministrija maksā kompensāciju Simet par starpreģionālu līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumu sniegšanu laikposmā no 1987. gada līdz 2003. gadam maršrutos, par kuriem ir atbildīga valsts. Šī kompensācija ir jāmaksā no ministrijai pieejamiem līdzekļiem, t. i., no valsts līdzekļiem. Lēmums maksāt minēto kompensāciju, kuru ir pieņēmusi tiesa, ir attiecināms uz valsti.

(90)

Pirmkārt un galvenokārt, Komisija norāda, ka Simet veic saimniecisku darbību, proti pasažieru pārvadāšanu par maksu. Tāpēc Simet jāuzskata par “uzņēmumu” Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē.

(91)

Arī pasākuma piešķiršana jāuzskata par selektīvu, jo sniedz priekšrocību tikai Simet.

(92)

Attiecībā uz ekonomiskas priekšrocības piešķiršanu no sprieduma Altmark lietā izriet, ka valsts vai no valsts līdzekļiem piešķirta kompensācija attiecīgiem uzņēmumiem par tiem uzlikto sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildi nerada priekšrocību attiecīgajiem uzņēmumiem un tādējādi neveido atbalstu 107. panta 1. punkta izpratnē, ja ir izpildīti šādi četri nosacījumi (30):

(93)

Attiecībā uz otro nosacījumu ir iepriekš objektīvi un pārredzami jānosaka rādītāji, kurus izmanto kā kompensācijas aprēķina pamatu, lai nodrošinātu, ka tie nerada ekonomisku priekšrocību par labu kompensācijas saņēmējam uzņēmumam attiecībā pret konkurējošiem uzņēmumiem. Tomēr vajadzība iepriekš noteikt kompensācijas rādītājus nenozīmē, ka kompensācija ir jāaprēķina, izmantojot īpašu formulu. Svarīgākais ir tas, ka jau no sākuma ir zināms, kā kompensācija tiks noteikta.

(94)

Šajā gadījumā Simet nav sniedzis nekādus pierādījumus par to, ka iepriekš objektīvi un pārredzami tika noteikti kompensācijas par attiecīgo pakalpojumu sniegšanu aprēķina rādītāji pārskata periodā. Koncesijas specifikācijās, uz kurām Simet atsaucas, lai pierādītu, ka tam tika uzliktas sabiedrisko pakalpojumu saistības, norādīts, ka pakalpojumu sniegšana nedod uzņēmumam jebkādas tiesības saņemt subsīdiju vai jebkādu kompensāciju un ka pakalpojums tiek sniegts, pašam uzņēmumam pilnīgi uzņemoties risku. Tāpēc Valsts padome spriedumā Nr. 1405/2010 noteica, ka minētā kompensācija tiek aprēķināta, pamatojoties uz ticamiem uzņēmuma uzskaites datiem. Tā kā nav iepriekš noteiktu kompensācijas rādītāju, visu minēto aprēķinu pamatā ir tikai ex post aplēses par neto izmaksām, kuras radušās, sniedzot attiecīgos starpreģionālos līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumus, piemēram, sākotnējā ziņojumā un vairākuma ziņojumā ietvertie aprēķini. Tāpēc šajā lietā nav izpildīts otrais Altmark nosacījums.

(95)

Lai izslēgtu ekonomiskās priekšrocības esību, ja kompensācija tiek piešķirta attiecīgajiem uzņēmumiem par uzlikto sabiedrisko pakalpojumu saistībām, spriedumā Altmark lietā paredzēts, ka tiek izpildīti visi četri nosacījumi, un tāpēc Komisijai nevajag pārbaudīt, vai šajā gadījumā ir izpildīti pārējie trīs nosacījumi. Attiecīgi kompensācijas maksājums Simet par starpreģionālo autobusu transporta pakalpojumu sniegšanu laikposmā no 1987. gada līdz 2003. gadam rada šim uzņēmumam selektīvu ekonomisku priekšrocību.

(96)

Attiecībā uz šiem diviem kritērijiem ir jāpārbauda, vai ir iespējams, ka paziņotais pasākums kropļo konkurenci tādā mērā, ka tiek ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm.

(97)

Kā norādīts spriedumā Altmark lietā (31), kopš 1995. gada vairākas dalībvalstis ir atvērušas konkrētus transporta pakalpojumu tirgus, lai konkurētu ar citās dalībvalstīs dibinātiem uzņēmumiem, tādēļ vairāki uzņēmumi jau piedāvā pilsētu, piepilsētu un reģionālos transporta pakalpojumus dalībvalstīs, kuras nav to izcelsmes dalībvalstis. Šī tendence ir vēl izteiktāka attiecībā uz tādiem starpreģionāliem līnijsatiksmes transporta pakalpojumiem, kādus sniedz Simet. Tāpēc ir jāuzskata, ka jebkāda Simet piešķirta kompensācija var kropļot konkurenci attiecībā uz starpreģionālo līnijsatiksmes autobusu transporta pakalpojumu sniegšanu un var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm tādā mērā, kas nelabvēlīgi ietekmē citā dalībvalstī dibinātu transporta uzņēmumu spēju piedāvāt pakalpojumus Itālijā, un stiprina Simet tirgus stāvokli.

(98)

Komisija arī norāda, ka Simet darbojas citos tirgos, piemēram, sniedz starptautiskus ceļojumu pakalpojumus, tūrisma pakalpojumus un autobusu nomas pakalpojumus, un tādējādi skaidri konkurē ar citiem uzņēmumiem Savienībā minētajos tirgos. Jebkāda Simet piešķirta kompensācija noteikti kropļotu konkurenci un ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm minētajos tirgos.

(99)

Tāpēc Komisija uzskata, ka paziņotais pasākums var kropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(100)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka paziņotais pasākums veido valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē.

(101)

Saskaņā ar Valsts padomes pamatojumu Simet saņēma tiesības iegūt kompensāciju par attiecīgo transporta pakalpojumu sniegšanu tajā laikposmā, kurā tas veica minētos pakalpojumus. Lai izmantotu minēto pamatojumu, šiem kompensācijas maksājumiem būtu jābūt atbrīvotiem no obligātās paziņošanas procedūras saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1191/69 17. panta 2. punktu: citādi fakts, ka kompensācija nav paziņota, padarītu to par nelikumīgu, jo tā neatbilstu Līgumā noteiktajiem valsts atbalsta noteikumiem.

(102)

Šā iemesla dēļ saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1191/69 17. panta 2. punktu kompensācija, ko maksā saskaņā ar regulu, tiek atbrīvota no iepriekšējas informēšanas procedūras, kas paredzēta Līguma 108. panta 3. punktā, un tādējādi no iepriekšējas paziņošanas. No sprieduma Combus lietā izriet, ka jēdziens “sabiedrisko pakalpojumu kompensācija” šā noteikuma izpratnē ir jāinterpretē šauri (32). Atbrīvojums no 17. panta 2. punktā paredzētā paziņojuma ietver tikai kompensāciju par uzņēmumam vienpusēji uzliktām sabiedrisko pakalpojumu saistībām saskaņā ar regulas 2. pantu, un šāda kompensācija tiek aprēķināta, izmantojot regulas 10.–13. pantā aprakstīto metodi (parastā kompensācijas procedūra), un neattiecas uz sabiedrisko pakalpojumu līgumiem, kā noteikts 14. pantā. Par kompensāciju, ko maksā saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu līgumu, kā noteikts Regulas (EEK) Nr. 1191/69 14. pantā, un kas veido valsts atbalstu, ir jāpaziņo Komisijai, pirms tā tiek īstenota. Ja paziņošanas pienākums nebūs izpildīts, kompensācija tiks uzskatīta par nelikumīgi īstenotu atbalstu.

(103)

Tāpēc jautājums par to, vai ar 17. panta 2. punktu Itālijas iestādes šajā gadījumā tiešām tika atbrīvotas no iepriekšējas paziņošanas pienākuma, ir atkarīgs, pirmkārt, no tā, vai faktiski Itālijas iestādes vienpusēji uzlika Simet sabiedriskā pakalpojuma saistības, un, otrkārt, vai saskaņā ar minētajām saistībām samaksātā kompensācija atbilst Regulai (EEK) Nr. 1191/69. Komisija pārbaudīs abus jautājumus pēc kārtas.

(104)

Saskaņā ar Simet sniegto informāciju (33) tas, ka sabiedriskā pakalpojuma saistības uzliktas vienpusējā kārtā, izriet no specifikācijām attiecībā uz sniedzamo pakalpojumu aprakstu, kas paredzēts koncesijas specifikācijās, kuras izdotas katram atsevišķam starpreģionālam līnijsatiksmes autobusu transporta maršrutam, ministrijas piemērotās braukšanas maksas un ministra atteikumiem pieņemt pārmaiņas esošajos pakalpojumos vai izdot jaunas pakalpojumu koncesijas.

(105)

Tomēr, pamatojoties uz saņemto informāciju, Komisija uzskata, ka Simet nav pārliecinoši pierādījis, ka Itālijas iestādes tam vienpusēji uzlika sabiedrisko pakalpojumu saistības.

(106)

Pirmkārt, Simet iniciatīva pieprasīt koncesijas specifikāciju atjaunošanu visus sešpadsmit gadus pārskata periodā nav saderīga ar koncepciju par sabiedrisko pakalpojumu saistību vienpusēju uzlikšanu. Šādu specifikāciju mērķis ir piešķirt Simet ekskluzīvas tiesības sniegt attiecīgos pakalpojumus pārskata periodā. Lai gan katrā no šīm specifikācijām bija paredzēts, ka par pakalpojuma sniegšanu nepienākas kompensācija un ka pakalpojums tiek veikts, tikai pašam uzņēmumam pilnīgi uzņemoties risku, Simet atkārtoti pieprasīja šo tiesību pagarināšanu.

(107)

Otrkārt, fakts, ka ar šīm specifikācijām tika noteikta braukšanas maksa, maršruti un pakalpojumu sniegšanas biežums un grafiks, var nenozīmēt, ka koncesiju saņemšanas rezultātā Simet vienpusēji tika uzliktas sabiedrisko pakalpojumu saistības. Uzskatot, ka sniegtie pakalpojumi bija regulāri līnijsatiksmes pakalpojumi, koncesijas specifikācijās, ar kurām Simet piešķīra ekskluzīvas tiesības sniegt šos pakalpojumus, bija iepriekš jāietver sniedzamo pakalpojumu apraksts. Netika sniegti pierādījumi par tādiem oficiāliem pieprasījumiem mainīt šo aprakstu, kurus ministrija būtu atteikusi. Simet nav arī sniedzis pierādījumus, kas liecinātu, ka Itālijas iestādes šo aprakstu būtu vienpusēji piemērojušas Simet, nevis ka to būtu piedāvājis pats uzņēmējs apmaiņā pret tiesībām sniegt ekskluzīvus pakalpojumus, pēc tam saņemot ministrijas atļauju.

(108)

Treškārt, attiecībā uz iespējamām pasta sūtījumu pārvadāšanas saistībām Simet nesniedza pierādījumus, kas apliecinātu, kādus pakalpojumus tas faktiski sniedza, un minēto pakalpojumu neto izmaksas. Simet arī nesniedza pierādījumus, ka tas jebkad ir apstrīdējis koncesijas specifikāciju pantus attiecībā uz pasta sūtījumu pārvadāšanu. Tas varētu nozīmēt vai nu to, ka šo pakalpojumu sniegšana nebija pretrunā uzņēmuma komercinteresēm, vai arī to, ka uzņēmums uzskatīja, ka šo pakalpojumu sniegšana ir godīga atlīdzība par tiesībām sniegt ekskluzīvus starpreģionālus transporta pakalpojumus.

(109)

Ceturtkārt, attiecībā uz braukšanas maksu, kuru Simet varēja iekasēt no pasažieriem par sniegtajiem pakalpojumiem, – lai gan Itālijas iestādes atzīst, ka līdz 2001. gadam tiešām pastāvēja valsts noteikumi, ar kuriem noteica autobusu transporta cenu noteikšanas visaptverošus principus kā daļu no plašākas valsts transporta politikas un plašākas cenu noteikšanas politikas (34), uzņēmēji varēja iesniegt īpašu pieteikumu, lai izmantotu atšķirīgu braukšanas maksu. Tas tiek skaidri izklāstīts ministra vēstulē, uz kuru Simet atsaucas (35). Tomēr Komisija norāda, ka Simet nav sniedzis pierādījumus, ka tas jebkad ir iesniedzis šādu pieteikumu Itālijas iestādēm vai ka ministrija laikposmā no 1987. gada līdz 2003. gadam ir noraidījusi jebkādus pieteikumus par braukšanas maksas maiņu.

(110)

Pretēji Simet apgalvojumam, fakts, ka līnijsatiksmes transporta pakalpojumu braukšanas maksu tālajos maršrutos “apstiprināja” ministrijas provinču mehānisko transportlīdzekļu nodaļa (36), un atsauce uz “reglamentētu” braukšanas maksu 2002. gada 5. aprīļa apkārtrakstā Nr. 3/02 (37) nenozīmē, ka sākotnēji šo braukšanas maksu nebija noteikuši paši uzņēmēji. Drīzāk šo terminu izmantošana nozīmēja tikai to, ka minētā braukšanas maksa bija iepriekš noteikta, lai pasažieru interesēs nodrošinātu pārredzamību un atklātību, un pēc tam to apstiprināja kompetentie ministrijas dienesti.

(111)

Jebkurā gadījumā šādi pasākumi neveido Regulas (EEK) Nr. 1191/69 2. panta 5. punkta izpratnē “saistības ievērot likmes”, uz kurām attiektos parastās kompensācijas procedūras. Tās attiecas tikai uz “transporta uzņēmumiem uzlikto jebkāda veida saistību piemērot, jo īpaši dažām pasažieru kategorijām, dažām preču kategorijām vai dažos maršrutos tādas jebkuras valsts iestādes noteiktas vai apstiprinātas pārvadājumu likmes, kas ir pretrunā ar šā uzņēmuma komerciālām interesēm un kas rodas speciālo likmju noteikumu uzlikšanas vai atteikšanās no šo noteikumu maiņas dēļ”. Saistību ievērot likmes definīciju “nepiemēro saistībām, kas rodas tādas cenu politikas vispārējo pasākumu dēļ, ko piemēro tautsaimniecībai kopumā, vai vispārēja rakstura pasākumiem attiecībā uz pārvadājumu likmēm un nosacījumiem, ko veic, lai organizētu pārvadājumu tirgu vai tā daļu”.

(112)

Visbeidzot attiecībā uz Simet iesniegtajiem ministra atteikumiem Komisija norāda, ka tie bija pieprasījumi attiecībā uz paplašināšanos un neattiecās uz pārmaiņām esošo pakalpojumu sniegšanas kārtībā. Pakalpojumu paplašināšana ne vienmēr bija iespējama tā līnijsatiksmes pasažieru transporta pakalpojumu sniegšanas regulējuma dēļ, kuru izmantoja saskaņā ar Likumu Nr. 1822/39. Koncesijas jaunu pakalpojumu sniegšanai vai esošo pakalpojumu darbības jomas paplašināšanai varēja piešķirt tikai tādā mērā, lai tās neapdraudētu citu līnijsatiksmes pakalpojumu uzņēmēju tiesības, tāpēc jaunu pakalpojumu ieviešanu vai esošo pakalpojumu darbības jomas paplašināšanu atteica ar nolūku sabalansēt dažādu ekonomikas dalībnieku intereses, nevis tāpēc, ka, kā apgalvoja Simet, tam bija uzliktas sabiedrisko pakalpojumu saistības.

(113)

Tāpēc Simet nav pierādījis, ka Itālijas iestādes bija tam vienpusēji uzlikušas sabiedrisko pakalpojumu saistības.

(114)

Jebkurā gadījumā, pat ja tiktu pierādīts, ka kaut kādā veidā sabiedrisko pakalpojumu saistības tika vienpusēji uzliktas, kompensācijai par šiem pakalpojumiem, lai saņemtu atbrīvojumu no iepriekšējas paziņošanas pienākuma saskaņā ar minētās regulas 17. panta 2. punktu, joprojām būtu jāatbilst Regulas (EEK) Nr. 1191/69 (IV iedaļa) parastai kompensācijas procedūrai. Komisija neuzskata, ka šajā gadījumā tas ir noticis.

(115)

Pirmkārt, Komisija norāda, ka Regulas (EEK) Nr. 1191/69 10. pantā paredzēts inter alia, ka kompensācijas summai, ja saistības tika izpildītas vai veiktas, jābūt vienādai ar starpību starp finanšu sloga samazinājumu un uzņēmuma ienākumu samazinājumu, ja tiek pārtrauktas visas minētās saistības vai attiecīgā to daļa par pārskata periodu. Komisija norāda, ka saskaņā ar Tiesas spriedumu Antrop lietā šajā noteikumā paredzētā prasība nav izpildīta, ja, “pamatojoties uz ticamām attiecīgās grāmatvedības ziņām, nav iespējams noteikt starpību starp izmaksām, kas attiecināmas uz minēto uzņēmumu darbības daļu teritorijā, par kuru ir piešķirta koncesija, un [tai] atbilstošajiem ieņēmumiem un līdz ar to nav iespējams aprēķināt no sabiedrisko pakalpojumu pienākuma izpildes izrietošās papildizmaksas” (38).

(116)

Turklāt, sākot no 1992. gada 1. jūlija, ar Regulas (EEK) Nr. 1191/69 1. panta 5. punkta a) apakšpunktu paredzēts, ka transporta uzņēmumiem, kas sniedz ne tikai tos pakalpojumus, uz kuriem attiecas sabiedrisko pakalpojumu saistības, bet arī veic citas darbības, lai sniegtu sabiedriskus pakalpojumus kā atsevišķas daļas: i) darbības uzskaite par katru no šīm darbībām tiek nodalīta un aktīvu daļa, kas attiecas uz katru no tām, tiek izmantota saskaņā ar spēkā esošajiem grāmatvedības noteikumiem, un ii) izdevumi tiek sadalīti saskaņā ar darbības ienākumiem un maksājumiem no valsts iestādēm, bez iespējas tos pārvietot no vienas uzņēmuma darbības uz citu darbību.

(117)

Šajā gadījumā Simet neīstenoja pienācīgu uzskaites nodalīšanu attiecībā uz dažādiem pakalpojumiem, ko tas sniedza līdz 2002. gadam, un izmaksu uzskaites drošums attiecībā uz uzskaites nodalīšanu par 2002. un 2003. gadu var tikt apšaubīts, jo nav pierādījumu, ka šo izmaksu uzskaiti uzņēmuma vadības struktūras izmantoja, lai īstenotu darbības kontroli. Tādējādi nav nodrošināta atbilstība 10. pantam.

(118)

Otrkārt, Simet nav pierādījis, ka “ekonomiskos zaudējumus aprēķina, ņemot vērā šīs saistības sekas uzņēmuma darbībai kopumā” (Regulas (EEK) Nr. 1191/69 5. panta 1. punkts), un ka tika izpildīta prasība iepriekš noteikt kompensācijas summu (regulas 13. pants), kā skaidrots 7.1.2. iedaļā.

(119)

Visbeidzot paziņotā pasākuma kompensācijas periods ietver laikposmu no 1987. gada līdz 2003. gadam. Tomēr parastā kompensācijas procedūra tika piemērota starpreģionālajiem autobusu transporta pakalpojumiem tikai līdz 1992. gada jūlijam un pēc tam attiecās tikai uz “pilsētu, piepilsētu vai reģionālajiem pasažieru transporta pakalpojumiem” saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 1893/91 (39). Regulā (EEK) Nr. 1191/69 paredzēto “reģionālo pakalpojumu” definīciju (“pārvadājumu pakalpojumi, ko sniedz, lai apmierinātu reģiona pārvadājumu vajadzības”) nevar paplašināt, lai ietvertu visus transporta pakalpojumus, ar kuriem nodrošina reģiona iedzīvotāju vajadzības, un lai ietvertu visus starpreģionālos maršrutus. Šā iemesla dēļ šāda plaša interpretācija būtu padarījusi regulu lielā mērā neefektīvu, jo dalībvalstis jebkurā gadījumā drīkstēja to nepiemērot uzņēmumiem, kuru darbības tiek veiktas tikai, lai “sniegtu pilsētas, piepilsētas vai reģionālus pakalpojumus” (40).

(120)

Tāpēc Komisija uzskata, ka paziņotā kompensācija neatbilst parastai kompensācijas procedūrai, kas paredzēta Regulā (EEK) Nr. 1191/69.

(121)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka kompensācija, kura, kā Valsts padome uzskata, pienākas Simet par starpreģionālo autobusu transporta pakalpojumu sniegšanu laikposmā no 1987. gada līdz 2003. gadam, netika atbrīvota no obligātā iepriekšējas paziņošanas pienākuma, pamatojoties uz Regulas (EEK) Nr. 1191/69 17. panta 2. punktu.

(122)

Tā kā nav pierādīts, ka kompensācijas maksājumi tika atbrīvoti no iepriekšējas paziņošanas pienākuma saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1191/69 17. panta 2. punktu, šo maksājumu saderība ar iekšējo tirgu būs jāpārbauda, jo tie veido valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kā skaidrots iepriekš 7.1. iedaļā.

(123)

Komisija uzskata, ka paziņotā pasākuma saderības pārbaude būtu jāveic saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1370/2007, kura stājās spēkā 2009. gada 3. decembrī un ar kuru atcēla Regulu (EEK) Nr. 1191/69, jo tie ir tiesību akti, kuri bija spēkā esošā lēmuma pieņemšanas laikā (41). Šajā ziņā Komisija norāda, ka Valsts padomes piešķirtā kompensācija Simet vēl nav izmaksāta, tāpēc plānotā atbalsta ietekme sāksies tajā pašā datumā, kurā Komisija pieņems lēmumu par atbalsta saderību ar iekšējo tirgu (42). Turklāt ir apšaubāmi, ka tiesības uz šo kompensāciju tika neatgriezeniski piešķirtas Simet pirms sprieduma Nr. 1405/2010, kuru Valsts padome pieņēma 2010. gada 9. martā un ar kuru Itālijas iestādēm tiek uzlikts pienākums veikt minētos maksājumus šim uzņēmumam. Kā skaidrots iepriekš 94. apsvērumā, koncesijas specifikācijās, uz kurām Simet atsaucas, lai pierādītu, ka tam tika uzliktas sabiedrisko pakalpojumu saistības, norādīts, ka pakalpojumu sniegšana nedod uzņēmumam jebkādas tiesības saņemt subsīdiju vai jebkādu kompensāciju un ka pakalpojums tiek sniegts, pašam uzņēmumam pilnīgi uzņemoties risku. Visbeidzot ir jāuzsver, ka Valsts padome vēl nav nolēmusi, cik liela kompensācijas summa jāmaksā Simet.

(124)

Ar Regulu (EK) Nr. 1370/2007 tiek reglamentēta sabiedrisko pakalpojumu līgumu piešķiršana, kā noteikts tās 2. panta i) punktā, tādās jomās kā sabiedriskie pasažieru transporta pakalpojumi, izmantojot dzelzceļu un autoceļus. Saskaņā ar minētās regulas 9. panta 1. punktu “sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas, ko saskaņā ar šo regulu izmaksā par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu sniegšanu (…) ir saderīgas ar kopējo tirgu. Tādas kompensācijas ir atbrīvotas no [108. panta 3. punktā] Līgumā paredzētās iepriekšējas paziņošanas prasības”.

(125)

Turpmāk minēto iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka paziņotā kompensācija neatbilst Regulas (EK) Nr. 1370/2007 nosacījumiem un tāpēc to nevar uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz minētās regulas 9. panta 1. punktu.

(126)

Proti, Komisija norāda, ka pat tad, ja koncesijas specifikācijas atbilstu Regulas (EK) Nr. 1370/2007 2. panta i) punkta prasībām par sabiedrisko pakalpojumu līgumu noteikšanu, nav izpildīti visi regulas 4. panta noteikumi, kuros noteikts obligātais sabiedrisko pakalpojumu līgumos un vispārīgos noteikumos ietveramais saturs. Piemēram, 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēts, ka iepriekš tiek objektīvi un pārredzami noteikti rādītāji, uz kuriem pamatojoties kompensāciju aprēķina tādā veidā, lai novērstu pārmērīgas kompensācijas piešķiršanu, savukārt 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 4. panta 2. punktā paredzēta kārtība attiecībā uz izmaksu un ienākumu sadali. Kā skaidrots 7.1.2. iedaļā saistībā ar Komisijas pārbaudi par Altmark sprieduma otrā kritērija izpildi, attiecīgajās koncesijas specifikācijās paredzēts, ka pakalpojumu sniegšana nedod Simet jebkādas tiesības saņemt subsīdiju vai jebkādu kompensāciju un ka pakalpojums tiek sniegts, pašam uzņēmumam pilnīgi uzņemoties risku. Šādu kompensācijas izslēgšanu var izraisīt fakts, ka kompensācijas rādītāji nav noteikti iepriekš un tādējādi nav izpildīts regulas 4. pants.

(127)

Turklāt 6. panta 1. punktā paredzēts, ka tieši piešķirtu sabiedrisko pakalpojumu līgumu gadījumā kompensācijai jāatbilst Regulas (EK) Nr. 1370/2007 noteikumiem un pielikumā paredzētajiem noteikumiem, lai nodrošinātu, ka kompensācija nepārsniedz summu, kas ir vajadzīga sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildei. Minētajā pielikumā paredzēta inter alia uzskaites nodalīšana (5. punkts) un noteikts, kā ir jānosaka kompensācijas maksimālā summa.

(128)

Kā norādīts iepriekš 115. apsvērumā, attiecībā uz lielāko paziņotā perioda daļu (laikposmu no 1987. gada līdz 2001. gadam) Simet nenodrošināja pienācīgu uzskaites nodalīšanu, kā arī var apšaubīt izmaksu uzskaites drošumu par 2002. un 2003. gadu. Tāpēc nav iespējams pierādīt, ka, lai kāda kompensācija tiktu piešķirta, tā galu galā nav lielāka par summu, kas atbilst neto finanšu ietekmei, kura ir vienāda ar kopējo ietekmi – pozitīvu vai negatīvu –, kāda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību ievērošanai ir uz sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja ienākumiem un izmaksām (pielikuma 2. punkts).

(129)

Turklāt, tā kā kompensācijas rādītāji nav paredzēti iepriekš, jebkuru izdevumu sadale tiek veikta ex post, pamatojoties uz patvaļīgiem pieņēmumiem, kā tas darīts gan sākotnējā ziņojumā, gan vairākuma ziņojumā. Tomēr Komisija nevar pieņemt vairākuma ziņojumā izdarītos pieņēmumus, ka uz katru uzņēmuma sniegto pakalpojumu var attiekties tāds pats samērs starp ienākumiem un izmaksām attiecīgajā gadā. Turklāt, tā kā ex post aprēķins nozīmē, ka pilnīgi tiks kompensētas saistībā ar pakalpojumu sniegšanu radušās izmaksas, Komisija uzskata, ka peļņas normu no pašu kapitāla, kas pārsniedz attiecīgo mijmaiņas likmi, kurai pieskaitīti 100 bāzes punkti, kā tas darīts gan sākotnējā ziņojumā, gan vairākuma ziņojumā, nevarētu uzskatīt par piemērotu atsauci, aprēķinot pamatotu peļņu.

(130)

Tāpēc Komisija uzskata, ka Valsts padomes noteiktais kompensācijas maksājums, kurš nav paredzēts koncesijas specifikācijās, neatbilst Regulas (EK) Nr. 1370/2007 noteikumiem un tāpēc paziņotais pasākums nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

(131)

Visbeidzot attiecībā uz Simet apgalvojumu, ka Valsts padomes spriedums Nr. 1405/2010 neattiecas uz sabiedrisko pakalpojumu tādas kompensācijas piešķiršanu, kuras pamatā ir piemērojamā Padomes regula, bet gan uz tādu kompensāciju par zaudējumiem, kas saistīta ar Regulas (EEK) Nr. 1191/69 pārkāpumu, kurš radies, iespējami nelegāli vienpusēji uzliekot sabiedrisko pakalpojumu saistības saskaņā ar minētās regulas 1. panta 3. un 5. punktu, Komisija norāda, ka, tā kā sprieduma Nr. 1405/2010 operatīvajā daļā neparādās atsauce uz Regulu (EEK) Nr. 1191/69, šis spriedums attiecas uz Simet tiesībām saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1191/69 6., 10. un 11. pantu saņemt kompensācijas veidā summas, kuras administrācijai jānosaka, pamatojoties uz ticamiem datiem (43). Turklāt Valsts padome spriedumā Nr. 1405/2010 noraidīja Simet prasību attiecībā uz kompensāciju par zaudējumiem, jo tā uzskatīja, ka tie paredzēti tam, lai segtu zaudējumus, kas netiks segti ar piešķiramo kompensāciju, un uzņēmuma prasību par nelikumīgu iedzīvošanos, jo tika apstiprināta galvenā prasība par kompensāciju, pamatojoties uz Regulu (EEK) Nr. 1191/69 (44). Tādējādi Valsts padomes sprieduma 3.3. punktā norādīts, ka “pašlaik no prasītāja nevar pieņemt prasības attiecībā uz kompensāciju par zaudējumiem, jo tas, vai ir palicis zaudējums, kas nav segts ar novērtēto summu, kura jāaprēķina un jāiesniedz attiecīgajam uzņēmumam, kļūs zināms tikai pēc tam, kad administrācija būs noteikusi iepriekš minēto summu”.

(132)

Jebkurā gadījumā Komisija uzskata, ka kompensācija, kas Simet piešķirta par zaudējumiem par Itālijas iestāžu iespējami nelikumīgi vienpusēji uzliktajām sabiedrisko pakalpojumu saistībām un kas aprēķināta, izmantojot Regulā (EEK) Nr. 1191/69 paredzēto parasto kompensācijas procedūru, būtu pretrunā Līguma 107. un 108. panta. Šā iemesla dēļ šāds piešķīrums sniegtu Simet tādu pašu rezultātu, kā sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas piešķiršana par pārskata periodu, lai gan koncesijas specifikācijas, ar ko reglamentē attiecīgos pakalpojumus, nebija atbrīvotas no iepriekšējas paziņošanas pienākuma un neatbilda Regulas (EEK) Nr. 1191/69 vai Regulas (EK) Nr. 1370/2007 būtiskām prasībām, kā iepriekš pierādīts. Tāpēc šāda piešķīruma pieejamība dotu iespēju pārkāpt Savienības likumdevēja paredzētos valsts atbalsta noteikumus un nosacījumus, ar kuriem saskaņā kompetentas iestādes, uzliekot sabiedrisko pakalpojumu saistības vai slēdzot par tām līgumus, kompensē sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem izmaksas, kas rodas, pildot sabiedrisko pakalpojumu saistības. Visbeidzot, kā iepriekš norādīts, koncesijas specifikācijās, ar kurām saskaņā Simet sniedza transporta pakalpojumus, nav paredzēts finansiālas kompensācijas maksājums. Simet piekrita sniegt pakalpojumus saskaņā ar šajās koncesijās minētajiem nosacījumiem, pašam uzņēmumam uzņemoties risku.

(133)

Tāpēc Komisija nevar pieņemt Simet apgalvojumu, ka ar Valsts padomes spriedumu Nr. 1405/2010 tiek piešķirta kompensācija par zaudējumiem, kas saistīti ar Regulas (EEK) Nr. 1191/69 pārkāpumu, nevis sabiedrisko pakalpojumu kompensācija.

(134)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka paziņotais pasākums veido valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē, kurš nav saderīgs ar iekšējo tirgu,